lmr

vakar gulēju sarkanā guļamtīklā. guļamtīklam bija divi satekpunkti, tajos satecēja nospriegotā auduma krokas. manas pēdas simetriskas pret viduslīniju. tas mani apņēma pilnībā, es jutos kā izliets miesas ūdens. ārpasauli uztvēru tikai caur šauru spraudziņu, es biju lūriķis, caur to pie manis krita āra lauskas - vīteņauga lapas, bet acīs krita mākoņi, putni un mājas stūris. es biju atpakaļ mammas vēderā, es biju caurspīdīgs. tālumā cilvēku čalas, lū vecmāmiņas balss izklausījās pēc dieva. piedzimšana bija lēmums.

pirms tam ar lū un d uz plosta četrstūra attīrījām dīķi no nezālēm. tur dzīvo kurkuļi, zivis un dēlītes, un pie laipas atpeldēja mirusi pīles ola, pie tās piesūcies gliemezītis. kad gliemeži aug, tie turpina veidot savas čaulas spirāli, līdzīgi kā koki gadskārtas, centrā pagātne. ap nezālēm zem ūdens apvijušās aļģes, bet tajās kā tīklos ieķērušies kurkuļi, tās bija kurkuļu viesnīcas, d tās salīdzināja ar debesskrāpjiem. es nezinu kurkuļu dzīvi, vai tie tur ieķērušies kā zirnekļu tīklā vai tomēr kā guļamtīklā. kurkuļi ir sassy, kustina dibenu šurpu turpu, pie astītēm piespiestas pakaļkājas kā gurnos iespiestas rokas. saliņa dīķa vidū ir cilvēku lēmums dīķa dzīvē, tāda kā uzspiesta dzimumzīme vai uzvilkta cepure.

pirms laika biju zem segas kopā ar divām žurciņām, dženiferu un džidžī. tās rotaļājās ap un pār manu ķermeni. ja aizvēru acis, kļuvu par sajūtu masu, jutu nagu ērkšķus, ūsiņas kā pie ķermeņa piespiestas pieneņpūkas. tās centās atrast visšaurāko, siltāko, apņemošāko vietu. tās dzīvo siltās padusēs.