Merilina
07 December 2018 @ 11:36 pm
neticami skaļi & ĺoti tuvu  
Ai, man ļoti pietrūkst rudens un čabošās lapas! Un viss, viss, kas rudenīgs!

Pirms trīs nedēļām es atradu kādu koku, kur vēl sarkanais nebija sevi izkaisījis... tas kā silta sega bija sevi izklājis pie koka un bija vēl atrodams uz koka zariem. Un es pie sevis domāju, ka tas taču ir kaut kas labs un liels! Ka tas ir brīnumpilni un pat neticami... atrast tādu koku! Kad visi citi stāv kaili, bet tas skaistulis ņem un rudeņo.

Bet tas rudens jau nav tā pa īstam aizgājis prom un tas ir labi - viņš ar savu sarkandzelteno, sūniņsmaržīgo kurpi paver durvis un izmētā kastaņus man ceļā - uz trotuāra un ģērbtuves skapītī un arī ome man rokās ieliek jau viegli padzīvojušus, trīs brūnos draugus.

Man tas rudens ir ļoti mīļš un tuvs, pat tad, kad savu dusmu dēļ, man nācās mazgāt zīles un kastaņus, jo cilvēki savā dedzībā spēj pastrādāt lielas muļķības - arī es.
Es katru zīli un kastani izlasīju, nomazgāju un ar lielām rūpēm tos slaukot, sevi rāju un teicu sev - aiz ļauna ne!
 
 
Merilina
03 December 2018 @ 12:36 am
,,mani mierina sniegs"  
Tas notika pirms daudziem gadiem, kad vēlu naktī uzsniga sniegs un kopš tā laika, smagi apsniguši koki - dārzos, uz ielas vai mežā, man liek domāt par vārdiem ,,Ziemas dārzs".

Tas ir kāds koncepts, vārdu savienojums, kas man ir ļoti tuvs, kuru, šķiet, tikai es saprotu, bet reizēm, kad to lieto citi cilvēki, man viņi šķiet tuvāki nekā viņi patiesībā ir - es tādos brīžos pa īstam sāku ieklausītos viņos.

Lai nu kā, man togad bija ļoti bail no nenovēršamā, no visvienkāršākās gadalaiku maiņas, es zinu, ka togad biju tik noraizējusies un domāju, ka rudens nomainīs ziemu un es kļūšu skumjāka. Es zināju, ka lūgt, lai ziema neatnāk vai dzīvot ar domu - kaut ziema neatnāktu būtu divtik muļķīgi un vispār, tajā vecumā, Tu taču nemaz tik ļoti nebēdz no acīm redzamā...

Skaidri atceros to brīdi, kad dziļā nakts melnumā, man stāvot pie loga un skatoties uz bišu līķīšiem starp logu rūtīm, sāka lēni snigt. Sniga lielām un smagām sniegpārslām un tas bija vienīgais, kas mani tobrīd spēja nomierināt. Es skatījos, kā viņa lēni nosnieg pāri kokiem, pāri krūmiem un tas klusums, kas atnāca līdz ar viņu... Es pie sevis nočukstēju ,,Ziemas... dārzs" un kopš tā brīža, tā ir ainava ko redzu sev acu priekšā - apsnidzis dārzs un māju jumti.
 
 
Merilina
02 December 2018 @ 12:09 am
līdz dzintaram  
nopirkām sudrabotas tapetes un baltu lustru.
 
 
Merilina
01 December 2018 @ 12:35 am
nosargāt siltumu  
Otro reizi mūžā, es sajutu vēlmi - beidzot būvēt stipru ostu, par spīti visam, par spīti vētrām un sajūtām, kad bangojas ikviens vilnis un notauvoto kuģi mētā turpu, šurpu un kad šķiet, ka vairāk ne, nē, nekad vairs un kad negribi vairs iet tālāk, bet beigu beigās saproti - es viņu...

Es esmu centusies nosargāt siltumu, citiem vārdiem sakot, nenovalkāt mīlestību, neiekāpt ikdienišķajās ,,es tevi..." kurpēs. Man tas liek justies netīrai un jau vairāk kā gadu, dzīvoju ar klusu cerību, ka spēšu mīlēt atkal un no jauna - pavisam citādi un tīri. Arī pēc tam, kad esmu sajutusi, ka, lai arī cik stipri es esmu kādu mīlējusi, mana mīlestība nav spējusi otru nosargāt, tā nav pamanīta un pat savā klusumā - sadzirdēta vai varbūt pat sajusta un pat pēc tam, kad man ir nācies (sev negribot), to atgādināt, es esmu sajutusi reizē gan tās bezspēcību, gan otra cilvēka neticību tai, sadragājot manu jūtu pasauli, liekot man ilgu dzīvot sajūtās, ka tas lielais rats ir iestrēdzis... un šaustot sevi, ka ar mani kaut kas nav kārtībā, ka nu nekad vairs...

Līdz kādu vakaru, esot tuvumā un skatoties uz viņas muguru, es beidzot sajutu, ka manī raisās tas, kas ilgu laiku piederēja kādai citai un ka man noteikti vajag to pateikt, citādi... un tikai pēc tam pārtrūka visas drošības sviras... Un tagad, kad cenšos sakārtot savas sajūtas ar realitāti, vēlreiz saprotu to, ka ar mīlestību nav iespējas otru glābt, vai glābt kaut ko, kas neapstādināmi irst. Un es domāju par to mierīgo klusumu, bet sargājošo siltumu, ko izjutu un vēl joprojām izjūtu, kad atskārtu, ka manī sāk raisīties, kaut kas ļoti liels un sargājams un es domāju par to, ka šos vārdus neesmu pateikusi, lai glābtu situāciju vai lai sev vai otram kaut ko pierādītu, bet gan dzīvojusi ar klusu, sargājošu domu un siltumu sevī, bet es arī jūtu to, cik patiesībā ir ļoti svarīgi to pateikt skaļi...
 
 
Merilina
25 November 2018 @ 10:32 am
Kaut vienmēr būtu  
Man ļoti patīk tas satraukums, kas rodas, kad pošos ciemos pie draugiem. Vai tas būtu ar vilcienu, autobusu vai tramvaju, vai tepat vien, pāri ielai, krustojumam vai nākamajā pagriezienā, kad zini - tūliņ, tūliņ jau būs! Manī rodas liela pacilātība, ka reizēm nezinu, kur man likties. Brīnos, ka aiz tā lielā prieka nekad neesmu veikalā nopirkusi pagalam dīvainas lietas cienastā!

Es vienmēr cenšos to uztraukumu slēpt aiz klusuma, īsām frāzēm vai viegli smaidot un cenšos arī pārlieku daudz neizpaust to, cik priecīga un pateicīga es patiesībā esmu un cik ļoti man gribētos tā ikdienas... un ka tie ceļgali reizēm patīkami kņud. Reizēm to uztraukumu noņem silts apskāviens, kad saprotu - es jūtos it kā būtu daļa no kā liela, laba, kas jāsargā un jākopj.

Vislielākās grūtības man sagādā, noteikt, kad ir par daudz, kad atskāršu, ka drīz jau jāiet, ka varētu vēl un vēl smiet vai klausīties tajā čaloņā vai tajā klusumā, kad sinhroni un smagi pulksteņi tikšķ, un kad man pašai negribas laist, bet lūgt laikam, lai tas neskrien tik ļoti uz priekšu, bet dod mums vēl un vēl...

Kaut vienmēr būtu draugi un tas siltums, nebeidzoši pilnīgs.
 
 
Merilina
13 April 2018 @ 01:14 am
Par omi, piečuku un konfektēm  
Kad biju maza - man tad varēja būt kādi astoņi vai deviņi gadi, es Mazajā Istabā paslēpu piečuku, atceros tikai to, ka iegrūdu to melnā kurpē un nosolījos to naudu sakrāt, lai par to nopirktu sev konfektes tad, kad būšu veca...
Es vairs to piečuku nekad neredzēju un tā arī neatradu. Domāju, ka ome pasteidzās, bet tagad es iedomājos, ka viņa man pēkšņi iedod piečuku it kā zinādama, ka tas manām konfektēm.
 
 
Merilina
14 January 2018 @ 09:35 pm
2018  
Gads, kad pie debesīm ieraudzīju Oriona jostu.


WebAnalytics Made Easy - StatCounter

 
 
Current Music: Shura - Make It Up (Nothing's Real)
 
 
Merilina
07 January 2018 @ 03:40 am
Par mieru  
Par mieru, ko mēs cilvēki prasam un vēlamies, mums kādreiz nāksies maksāt divkārtīgi...
 
 
Current Music: Daddy Was A Milkman - Rich or Poor
 
 
Merilina
26 July 2017 @ 09:37 pm
Lingvistika  
Brīžiem atceros to, ka bērnībā, par omi es saucu, protams, ka savu mammas mammu, bet par vecmammu - omes mammu. Tas vēlāk radīja daudz pārpratumu skolā, jo bieži vien nesapratu, kāpēc citiem tās viņu vecmammas ir tik jaunas! Un arī tagad, kad mammai kaut ko pajautāju par vecmammu, viņa saprot, ka ne jau par omi es jautāju. Man sāk šķist, ka es bērnībā ļoti klausījos mammā un aizņēmos viņas vecmammu kā savējo.

Cik dīvaini tā teikt - aizņemties otru.
 
 
Current Music: Down Like Silver - To the River (no Light That March)
 
 
Merilina
24 July 2017 @ 03:26 pm
Bezciba  
Lasu citu cibas. Man savējai neatliek laiks.
 
 
Current Music: Vance Joy - Mess Is Mine (no Dream Your Life Away)