un tad pienāk tas brīdis, kad sāk patikt lupīnas

Pasaulē par vienu logopēdu vairāk :)!

runājiet ar tiem, kas nav vēl aizausti
(Imantiņš, tas, kurš Ziedonis)

Kad uzgaidāmajā rindā vai uz ielas redzu kungus (tā ap sešdesmit un septiņdesmit), kuriem ir glīti izgludinātas un iebuktētas bikses, es saprotu, ka kaut kas šajā pasaulē ir kārtībā.

Man ļoti patīk tas satraukums, kas rodas, kad pošos ciemos pie draugiem. Vai tas būtu ar vilcienu, autobusu vai tramvaju, vai tepat vien, pāri ielai, krustojumam vai nākamajā pagriezienā, kad zini - tūliņ, tūliņ jau būs! Manī rodas liela pacilātība, ka reizēm nezinu, kur man likties. Brīnos, ka aiz tā lielā prieka nekad neesmu veikalā nopirkusi pagalam dīvainas lietas cienastā! Es vienmēr cenšos to uztraukumu slēpt aiz klusuma, īsām frāzēm vai viegli smaidot un cenšos arī pārlieku daudz neizpaust to, cik priecīga un pateicīga es patiesībā esmu un cik ļoti man gribētos tā ikdienas... un ka tie ceļgali reizēm patīkami kņud. Reizēm to uztraukumu noņem silts apskāviens, kad saprotu - es jūtos it kā būtu daļa no kā liela, laba, kas jāsargā un jākopj. Vislielākās grūtības man sagādā, noteikt, kad ir par daudz, kad atskāršu, ka drīz jau jāiet, ka varētu vēl un vēl smiet vai klausīties tajā čaloņā vai tajā klusumā, kad sinhroni un smagi pulksteņi tikšķ, un kad man pašai negribas laist, bet lūgt laikam, lai tas neskrien tik ļoti uz priekšu, bet dod mums vēl un vēl... Kaut vienmēr būtu draugi un tas siltums, nebeidzoši pilnīgs.

Par mieru, ko mēs cilvēki prasam un vēlamies, mums kādreiz nāksies maksāt divkārtīgi...