Merilina Treija
19 July 2019 @ 10:22 pm
 
es vakar uzvarēju feminismā pasakot: visām sievietēm nav jābūt sievietēm!
 
 
Merilina Treija
19 July 2019 @ 05:31 pm
 
es būšu kaut kad atstājusi savu google kontu ieslēgtu kaut kādā bibliotēkā vai kur, bet, long story - short, kāds ir saglabājis manos bookmarkos youtube video, kurš ir astoņas stundas garšs meditācijas mēģinājums, lai pievilinātu sev naudu (:D), turpat blakus ir saglabāta saite - ekonomiskais kalendārs, lai apskatītos, cik vērts ir dolārs, jēna, kanādiešu dolārs un zloti. man tas šķiet episki
 
 
Merilina Treija
18 July 2019 @ 03:20 am
 
man nepatīk, ja bērni spēlējas ar pārākumu savā starpā vai aktīvi cenšas to izrādīt
p.s. es to pašu noteikti teiktu, ja meitene skrietu pakaļ puikam ar urbjmašīnu un terorizētu, bet man šķiet, ka tāda lomu sadale vispār ir neiespējama. varbūt tad, kad visiem, kas sirdī ir feministi, sadzims tie bērni...
 
 
Merilina Treija
18 July 2019 @ 03:04 am
 
vakar kāds zēns skrēja pakaļ meitenei ar spēļu urbjmašīnu un bakstīja viņai visu laiku mugurā ar urbja galu, man tas nelikās ,,okay," un man gribējās zēnam pajautāt ,,ko tu dari?" tādā pašā tonī, kad reizēm runājos ar kaķi un nesaprotu viņa izgājienus.
 
 
Merilina Treija
18 July 2019 @ 02:50 am
 
nekur citur neesmu redzējusi tādu debesu nokrāsu, kāda piemīt Ventspilij vēlās naktīs... tie ir tādi rozīgi un maigi pasteļtoņi
 
 
Merilina Treija
07 July 2019 @ 03:01 pm
Svētdiena  
Šodien ir visīstākā svētdienas diena! Ar lietu, pelēkumu un nesteidzīgumu. Es tā gribētu vienmēr.
 
 
Merilina Treija
07 July 2019 @ 02:59 pm
LP  
Es neklausos LP.
 
 
Merilina Treija
03 July 2019 @ 10:59 pm
 
Gaisā jūtams maigs rudens
 
 
Merilina Treija
10 June 2019 @ 02:07 am
Vasaras sajūta  
Nav labākas sajūtas par to, kas rodas, kad mana plauksta slīd pāri gariem zāles stiebriem un gaiši zaļām vārpām...
 
 
Merilina Treija
06 June 2019 @ 01:18 am
Kaķi un jumtkores  
Es atkal esmu teātrī! Pēc tik ilga noilguma un atsaluma, es atkal esmu. Un tā ir viena no manām mīļākajām nodarbēm - būt teātrī! Un katru reizi, kad atkal tur jābūt, es visu dienu sēžu laimes pilna, ar gaidām, cerībām, ar sajūsmu kā bērnam. To nemaz nevar vārdos aprakstīt.
 
 
Merilina Treija
12 April 2019 @ 03:25 am
pavasari, tu esi brīnišķīgs!  
tūliņ, tūliņ jau viss būs! pirms pāris dienām brucināju pumpuriņus, sildīju viņus un klusi teicu pie sevis ,,nu taču... sprāgstiet jel vaļā! mums visiem to vajag!" un tas pumpuru sveķainums un klusie lapu galu kamoliņi. drīz viņiem būs viņu pilnība.

tagad skatos uz pumpuriem ar vēl lielāku apbrīnu, kā vēl nekad dzīvē. nu taču drīz! un tad nemanāmi viegli!
 
 
Merilina Treija
30 January 2019 @ 12:34 am
...  
runājiet ar tiem, kas nav vēl aizausti
 
 
Merilina Treija
29 January 2019 @ 11:26 am
reizēm  
Kad uzgaidāmajā rindā vai uz ielas redzu kungus (tā ap sešdesmit un septiņdesmit), kuriem ir glīti izgludinātas un iebuktētas bikses, es saprotu, ka kaut kas šajā pasaulē ir kārtībā.
 
 
Merilina Treija
24 December 2018 @ 01:51 pm
mīlestība  
Klusi šalkdami, skrien upju ūdeņi, klusē melnas egles un paspārnē miegaini runājas bezdelīgu bērni, jo ne visi izkrīt no ligzdām. Aizdārd vilciens - tur kāds aizbrauca pretim savai laimei. Un viss tek un šalc, un mirdz, un klusē, par spīti meliem un liekulībai, pastāvīgs un mūžīgs. Un dzimst bērni. Un cilvēki ne tikai guļ kopā, bet arī mīl. Un uz mīlestības, bērniem, zilām naktīm, upju klusās irgšanas un melnām eglēm kā uz ziloņu mugurām arī turas mūsu pasaule.

:: Regīna Ezera ::
 
 
Merilina Treija
18 December 2018 @ 10:51 am
ķirškoks  
lai vienmēr būtu kāds, kas zem pavasara ķiršiem iededz ugunskuru, kas neļauj ziedpumpuriem nosalt...
 
 
Merilina Treija
14 December 2018 @ 02:59 pm
tālums  
braucu autobusā un skatos uz skaistiem un tāliem apvāršņiem, uz mežu galiem un koku sāniem...uz to kā bērzi rindā skaisti stāv, it kā kāds tos mērķtiecīgi būtu iestādījis tieši tā, lai veidojas bērzu gaiteņi viens pēc otra un man reizēm gribas tādu dzīvi, kurā var piestāt lauka malā, izkāpt ārā un būt plašumā vai sēdēt uz žoga, vērot zirgu ganības un rīta agrumā just bezgalību visapkārt, rasotos rītos, pilnos ar miglas vāliem, sēdēt augstajās gravās - lai labi paliek. joprojām.
 
 
Merilina Treija
13 December 2018 @ 12:16 am
00.16  
cik skaisti un rāmi tieši tagad snieg...
 
 
Merilina Treija
03 December 2018 @ 12:36 am
,,mani mierina sniegs"  
Tas notika pirms daudziem gadiem, kad vēlu naktī uzsniga sniegs un kopš tā laika, smagi apsniguši koki - dārzos, uz ielas vai mežā, man liek domāt par vārdiem ,,Ziemas dārzs".

Tas ir kāds koncepts, vārdu savienojums, kas man ir ļoti tuvs, kuru, šķiet, tikai es saprotu, bet reizēm, kad to lieto citi cilvēki, man viņi šķiet tuvāki nekā viņi patiesībā ir - es tādos brīžos pa īstam sāku ieklausītos viņos.

Lai nu kā, man togad bija ļoti bail no nenovēršamā, no visvienkāršākās gadalaiku maiņas, es zinu, ka togad biju tik noraizējusies un domāju, ka rudens nomainīs ziemu un es kļūšu skumjāka. Es zināju, ka lūgt, lai ziema neatnāk vai dzīvot ar domu - kaut ziema neatnāktu būtu divtik muļķīgi un vispār, tajā vecumā, Tu taču nemaz tik ļoti nebēdz no acīm redzamā...

Skaidri atceros to brīdi, kad dziļā nakts melnumā, man stāvot pie loga un skatoties uz bišu līķīšiem starp logu rūtīm, sāka lēni snigt. Sniga lielām un smagām sniegpārslām un tas bija vienīgais, kas mani tobrīd spēja nomierināt. Es skatījos, kā viņa lēni nosnieg pāri kokiem, pāri krūmiem un tas klusums, kas atnāca līdz ar viņu... Es pie sevis nočukstēju ,,Ziemas... dārzs" un kopš tā brīža, tā ir ainava ko redzu sev acu priekšā - apsnidzis dārzs un māju jumti.
 
 
Merilina Treija
02 December 2018 @ 12:09 am
līdz dzintaram  
nopirkām sudrabotas tapetes un baltu lustru.
 
 
Merilina Treija
25 November 2018 @ 10:32 am
Kaut vienmēr būtu  
Man ļoti patīk tas satraukums, kas rodas, kad pošos ciemos pie draugiem. Vai tas būtu ar vilcienu, autobusu vai tramvaju, vai tepat vien, pāri ielai, krustojumam vai nākamajā pagriezienā, kad zini - tūliņ, tūliņ jau būs! Manī rodas liela pacilātība, ka reizēm nezinu, kur man likties. Brīnos, ka aiz tā lielā prieka nekad neesmu veikalā nopirkusi pagalam dīvainas lietas cienastā!

Es vienmēr cenšos to uztraukumu slēpt aiz klusuma, īsām frāzēm vai viegli smaidot un cenšos arī pārlieku daudz neizpaust to, cik priecīga un pateicīga es patiesībā esmu un cik ļoti man gribētos tā ikdienas... un ka tie ceļgali reizēm patīkami kņud. Reizēm to uztraukumu noņem silts apskāviens, kad saprotu - es jūtos it kā būtu daļa no kā liela, laba, kas jāsargā un jākopj.

Vislielākās grūtības man sagādā, noteikt, kad ir par daudz, kad atskāršu, ka drīz jau jāiet, ka varētu vēl un vēl smiet vai klausīties tajā čaloņā vai tajā klusumā, kad sinhroni un smagi pulksteņi tikšķ, un kad man pašai negribas laist, bet lūgt laikam, lai tas neskrien tik ļoti uz priekšu, bet dod mums vēl un vēl...

Kaut vienmēr būtu draugi un tas siltums, nebeidzoši pilnīgs.