Anything related to the law.

All reflect their times. But some actually change the course of history.

Man ir darba diena, bet nav darba spara. Darba spara gandrīz nekad nav, bet šodien vēl vairāk nav.

Ko es pirms 20 gadiem šajā dienā?

21:50
es vismaz patīku savam sunim un kaķim
Mūzika: System - Day of reckoning

Genome Soldierr.

Scaffolding.

No reklāmas plakāta: “Meklē jaunas idejas uzkodām?”

no ieraksta Cibā pirms 20 gadiem:

"būt nesabiedriskam arī ir labi - vismaz neviens nepiesienas iedzert alu"

Interesanti. Droši vien klasificējas kā herētiķis, bet, nu, ne par to stāsts.

Modern Christianity is largely Pauline Christianity.

That statement is not an attack on Paul. It is simply a recognition of history. The central creeds of Christianity contain remarkably little of the ethical teaching of Jesus. They are overwhelmingly concerned with metaphysical claims about his nature, death, resurrection, and cosmic significance.

The Sermon on the Mount, the parables, the radical inversion of power, the critique of religious authority, and Jesus' vision of the Kingdom of God occupy surprisingly little space within the doctrinal architecture that eventually emerged. You cannot pin Christianity on Jesus. Christianity as we know it is the product of a long historical development, and no individual shaped that development more than Paul.

Paul's letters were written before the gospels and became the earliest documents of the New Testament. It is entirely possible that the theological categories Paul employed influenced the writers of the synoptic gospels themselves. By the time orthodoxy emerged, Paul's interpretations had become woven into the very fabric of Christian thought. Western Christianity, whether Catholic or Protestant, is fundamentally Pauline in its assumptions and structure.

I suspect Jesus and Paul would have had profound disagreements. Jesus was a brown-skinned Jewish teacher announcing the Kingdom of God and overturning conventional notions of purity, power, and religious status. Paul, shaped by his own Pharisaic training and his encounter with the risen Christ, developed an elaborate theological framework that interpreted Jesus' death through sacrificial and redemptive categories. Jesus himself might have been astonished by much of the mythology and theology eventually attached to his name.

Perhaps Paul's most consequential move was interpreting the Roman execution of Jesus through the lens of sacrificial atonement. The Jewish image of the Passover lamb became the model through which Jesus was understood as the Lamb of God whose blood removed the sins of humanity.

Over time Christianity became organized around the cross itself. In this sense, Paul helped transform Christianity into what might almost be called Cross-tianity. Significantly, the earliest followers of Jesus did not go around wearing crucifixes or carving crosses. The cross as a dominant devotional symbol emerged centuries later. The first known crucifix imagery appears only many generations after Jesus and Paul were gone.

Yet none of this requires hostility toward Paul. He was not attempting to create an infallible religion for future civilizations. He was writing occasional letters to struggling communities attempting to sort out practical and theological questions. He found himself in the strange and unenviable position of becoming the resident expert on Christianity. One could reasonably ask, "Who died and made Paul pope?" Nobody did. History simply placed him there.
( ... tālāk ... )

vasaras saulgrieži, tāpat kā ziemas atkal solās solo, bet + suns

5x gāju jūriņā. Viļņu necik Vecāķos nebija, tāpēc sanāca paieties druscītiņ tālāk kā parasti. Pēc sauļošanās un pluncāšanās atpakaļ uz vilcienu ejot padzēru kafiju klausoties ielas spēlmaņus, kas kaut kur aiz bastejkalna spēlē, bet sajutuši dālderu esamību pludmalē, spēlēja tur Avrilas Laviņjas, Sting, Chris Isaak u.c. hītus. Ļoti feins miegs pēc būšanas pie jūras.
Atradu labu mazsālīto gurķu recepti. Klasiskajai ķiploku-diļļu marinādei jālej minerālūdens virsū, sanāca labi. Pagājušogad gatavoju ar karstu, bet es nez, no Ogres laikiem es jūtu, kurš vārīts ūdens ir šā vai tā "ciets" ar kaļķi.
Filmas.lv ielika mākslas filmu par 30.gadu Latviju. Gribu noskatīties.
No rīta aiz loga bija atlidojis pupuķis, nebij tāds dzirdēts iepriekš, cik nu te trīs gadus esmu. Tiem patīk mitināties privātmāju grāvmalās un pļavās, kas te vairākus kilometrus projām.

Kādreiz, sen, staigāju pa rajoniem, pētīju un prātoju, kā cilvēki dzīvo, un kā ir dzīvot tādā vai šādā mājā. Skatījos, kādas lustras un aizkarus (jo to varēja no ielas saredzēt) cilvēki ir izvēlējušies, un iztēlojos, kā tas ir, būt tādam, kurš tādus izvēlas, un kā ir tādiem aksesuāriem sadzīvot. Pārsteidzoši liela dažādība, tik daudz noskaņu, varēju sajust, kurās mājās kādi cilvēki ir, kā tie sadzīvo, pēc tapetēm mērot. Pusaudzība gan arī deva pa vadiem, gribējās augstceltnes ar atsvešinātību piedzīvot, pie Botāniskā Dārza piemēram, un ciemošanās Mežaparka elitārajos, bet kulturālājos apartamentos atstāja mani aukstu un apmulsušu.

Reizēm youtubē līdzās ierastajām veļaspulveru, kosmētikas, zobubirstu vai darbarīku reklāmām iznirst arī pa kādai smieklīgai. Piemēram, nesen parādījās viena tāda ar draudīgu mūziku fonā, kur dobja vīrieša balss saka: “Tā ir tikai ilūzija, ka tu domā”. Hmm, vai tiešām šeit viņi reklamē domāšanu? Saausos. “Īsta domāšana ir sāpīgs process atšķirībā no pārmantotu viedokļu atkārtošanas.” Jūtos ieinteresēta noskatīties līdz galam, nez, vai tur piedāvās īpašu vannu vai kaut kādu maģisku kasti, kur ielīst un domāt savas drūmās domas? Vai varbūt ierīci, kas rosinās izbāzt galvu no Platona alas? Beigās tomēr izrādījās, ka tā ir kaut kāda psiholoģijas pašpalīdzības grāmatu un raidījumu lapa. Tātad tur izlasītais būs manas oriģinālās domas, instrukcija lielajai patiesībai. Par šo naudu es beidzot būšu brīvs cilvēks!

Mūsu kaimiņi ilgu laiku bija kāds pensionēts pāris - Nellija un Zigfrīds. Viņu mazbērni bija mani īstākie bērnības draugi, ar kuriem mēs sirsnīgi draudzējāmies un tikpat sirsnīgi ik pa brīdim plēsāmies un naidojāmies. Un tad pēc kāda laika atkal tikpat sirsnīgi salabām. Nellija bija smalka kundze, kurai piemita kaut kas no pirmskara Latvijas laiku elegances, viņā bija kaut kas aristokrātisks. Tas, cik skaisti viņa bija iekopusi savu dārzu, atstāja uz mani tik lielu iespaidu, ka laikam pat pirmā vēlamā profesija - kļūt par dārznieci, man radās tieši viņas iespaidā. Viņas vadībā mēs kādreiz kopā ar viņas mazbērniem lasījām jāņogas un vārījām ievārījumu, es arī dabūju tādu mazu burciņu, ko pēc tam aiznesu savai mammai. Nellija bija mazliet atturīga, bet ļoti jauka sieviete un nekad neizturējās pret mani nejauki, viņa vienmēr bija ģērbusies ļoti akurāti un viņai bija mazliet sirmi, cirtaini mati līdz pleciem. Viņai bija skaista un moderna virtuve ar baltām flīzītēm, reizēm viņa mēdza cept vafeles tajā padomju laiku vafeļu pannā. Kas visu darīja īpašu - pirms tam viņa iepilināja mīklā kaut kādu šķidrumu no mazas caurspīdīgas pudelītes, ko viņa bija dabūjusi no radiem ārzemēs - laikam no Vācijas, pēc kā visā virtuvē izplatījās burvīga smarža. Ar tagadējo prātu es saprotu, ka tā, visticamāk, bija vaniļas esence.
Es tikai nupat sapratu, ka viņa, iespējams, ir atstājusi visai lielu iespaidu uz mani. Tas, kā viņa ietekmēja manu uztveri. Jo viņai bija sakārtota māja un sakārtota vide un tas man likās kas tāds, uz ko man gribējās tiekties. Tāda klusa elegance. Un ar viņu es laikam pavadīju daudz vairāk laika - vēl jo vairāk - jēgpilna un piepildīta laika, nekā ar saviem īstajiem vecvecākiem.

Vīram sākas atvaļinājums.

ļoti patika, kā krievu žurnāliste marija pevčiha nedaudz negaidītā kolaborācijā sev atklāj videospēļu sfēru (ar geoguessr)

DELFI. Varas pozīcijā esoši pieaugušie nedrīkstēs veidot intīmas attiecības ar nepilngadīgiem jauniešiem
DELFI. Goda ģimenes bez maksas varēs nodot azbesta šīferi

džins ar Soniku