Lai Jums visiem mierīga nakts

Varat droši nojūgties katrs pats savā gultā

Par katru savu piegulētāju es pajautāšu visumam 2 miljardus crypto kompensāciju

un pagaidām tie ir tikai 60 upuri

Tu gāji par tālurudaks liikcepure

Mārtiņa beķereja tā izremontēta, ka es vairs nepazīstu Rīgu

Ilze arī raksta: Es vienkārši ņēmu un visu izdaru. Un vēl Ilze nospiež mikrofona pogu savā telefonā un dod vaļā aiziet. Ilze 01:39 [R4]: ka saņemties darīt lietas vispār nav nepieciešams. Ir vienkārši jāpieceļas un jāizdara tas tajā momentā, kas liekas vissvarīgākais. Ja kādam svarīgākais liekas apsēsties, padzerties un paēst, netraucējiet viņu. Bet, ja jūs gribētu piecelties, iziet ārā un izmirkt parkā, lūdzu, lietojiet velosipēdus katru dienu! Un, ja jums tas ir nepieciešams, skrieniet maratonu. Katru dienu 24 stundas diennaktī ir pieejams tieši jums, lai jūs skrietu savu maratonu no rīta līdz vakaram. Un tādā garā nokļūsiet tieši turpat, kur Nils Ušakovs. Es jums silti iesaku ieskriet maratonu tikai vienu reizi gadā. Es domāju, tieši tajāny - paldies Tev</span>

Man patīk šis trauks, tomēr problēma ir tā, ka tas ir nedaudz par mazu, lai no tā dzertu tēju. Iespējams, nāksies atsākt lietot alkoholu pēc desmit gadu pārtraukuma. Vai arī jāatrod lielāka sudraba glāze.

https://antikvariats.lv/lv/sudrabs/sudraba-bikeris-978563147

Vai kādam ir tā Edgara privātais numurs?

nākamais zvans būs Rinkēvičam

parunāju ar Štramdieru

Forša Eirovīzija - tai beidzamajai dziesmai no Elles vispār vajadzētu uzvarēt!

Bet vai ar niknumu var uzvarēt karu?

Varbūt vienkārši esi tāds, kāds esi? - un liecies mierā ar savu filozofēšanu.

Ulvi, Tu taču vienreiz būtu to savu Lēnām uztaisījis līdz Atvaras līmenim un viss - uzvara rokā!

Roka mūzika.

pirms divdesmit gadiem cibā ierakstīju šādu dzejoli:

kredīta līnijas plaukstā
neapturami aukstā

pieturas punkti uz mēles
izsalkuši kā dēles

nezinu, vai tu vēl dzirdi
cauraugusi uz sirdi

Armandiņš

treneris bieži atkārto, ka Kai ir darba suns, es teiktu, ka nedarba suns.

She feels the world gradually slip inside her, first the streets, then the skyscrapers. As though from a distance she, herself, closes in on her body and slips inside herself. Her body glows, thickens, expands. But no, her body is the same. It is she who extends in all directions, who is both inside and outside her body. She feels present, feels visible in the world. She’s in the gestures of the body, in its movements. Her heart palpitations soothe her. She thinks of it as her guardian animal beating its wings inside her chest, soothing away the pain. She, the watcher, watches the inner dweller, and watches itself watching the others. She is full of people.

No reklāmas: “…un tad mana otrā pusīte nolēma mani iepriecināt.”

Pičkaraitis Indignantis

Sāremā Sāremā, ramtai rīdi ralalā.

Ādolfs Skulte un Ronalds Reigans. Trīs miesas un viss.

Es vienmēr prasu cirvi