lmr

08:56: sprediķis
baznīca.

esmu pirmajā stāvā, kaut kur virs manis ir ērģeles, aiz muguras tālumā altāris - esmu pagriezies ar skatu pret vietu, kur vajadzētu būt izejai, bet tur priekšā siena, horizontāli plaukti, viss nokrauts ar instrumentiem, mazliet kā garāžā. sienā pa labi ir iestiprināta skrūves vītne ar mazu uzgriezni. kāds ar milzīgu uzgriežņu atslēgu, kas ir lielāka par kādu pašu, dodas uzgriezni pievilkt. instruments kāda rokās izskatās komiski milzīgs, tas šķiet viegls, it kā būtu tikai dobs skārda apvalks. instruments nav piemērots paveicamajam darbam, kāds paklūp, lielā atslēga ietriecas plauktā un aizsāk smalku ķēdes reakciju - viena otrā triecas burciņas, plauktu dēļi viens pret otru brūk kā domino kauliņu rindas, krīt āmurs, šūpojas lineāli un zāģi. es ar skatienu pieslīdu sienai tuvāk. tuvumā var redzēt, ka priekšmeti viens otru nemaz nepagrūž, to kustība sākas vēl pirms sadursmes, it kā pār sienu kāds vilktu neredzamu pirkstu. dzirdu čukstus "jāstrādā, jāstrādā, jāstrādā", tie nāk no tumša taisnstūra formas izgriezuma man virs galvas. no šī izgriezuma mana balss man pašam priekšā lasa sev sacerētu sprediķi par pašmotivāciju.

pagriežos - tur Dinārs. viņš noskūpsta manu vaigu un klusītēm pasaka "labs darbs".


visu rītu domāju par šo sapni. tas tiešām ir labs darbs.