These Days

Blakus katram izskatīgam vīrietim, kurš man patīk, vienmēr atrodas kāda blondīne.

Mans boss acīmredzami domā, ka esmu pilnīga idiote. Cik jauki.

Es tiešām savu dzīvi un laiku skaitu pēc filmu iznākšanas datumiem. Viss tiek mērīts tajā, kad iznāk tāda un tāda filma. Lielais posms, kad bija jāgaida Avengers ir beidzies, tagad jāgaida Prometejs un Snow White & the Huntsman, tad nāk Dark Knight Rises, un šodien ar lūztošu sirdi sapratu, ka līdz The Great Gatsby ir jāgaida līdz gada beigām!
Šodien noskatījos beidzot iznākušo treileri un vienkārši kājas mīkstas! Kaut kā jau, protams, līdz tam iznākšanas datumam izdzīvošu (tagad gan negribās, lai tas pasaules gals pienāk!), pa ceļam ar mazajiem pieturas punktiem - tb citām filmām. Bet izskatās jau graujoši - tāda Moulin Rouge iekš džeza laikmeta. Ai, pilnīgi tirpas skrien pāri kauliem. Zinu jau, ka daudzi spļaudīsies un zākās Lūrmenu par klasikas izķeņgāšanu, bet, tā kā Getsbijs ir mana mīļākā grāmata (laikam tomēr pati mīļākā), tad pati ar kritisku aci skatīšos. Man jau šķiet, ka Lūrmena krāsas, pompozitāte un stils ekselenti parādītu Getsbija slavenās balles un Deizijas seklumu un uz ārišķībām tendēto dabu.

Ai, nu nevaru sagaidīt!

Nu gan viss. Jāiet strādāt tālāk. Tikai gribējās izteikties.

Pagājušajā naktī sapņoju par tik daudziem savas dzīves vīriešiem, ka nespēju vairs saskaitīt. Vispār, ļoti amizanti, ka vienmēr sapņoju par sajātajām, īsajām, nemaz patiesībā neksistējušajām attiecībām, bet par tām, kuras bija īstas un labas - tikpat kā nekad.

Diena, kad beigšu sevi salīdzināt ar visiem citiem cilvēkiem, būs laimīgākā diena manā dzīvē.

Uz Tallinas ielas ilgi, ilgi bija veikals 'Dāma'. Visus gadus, kamēr tur dzīvoju, katru dienu, ejot garām, ieskatījos skatlogā - tur reizi vai divas nedēļā mainījās 2-3 kleitas uz manekenu bezgalvainajiem ķermeņiem.
Un paredzēju nākotni pēc tā, cik skaistas un kādā krāsa bija šīs kleitas.
Šodien gāju garām un tiešām skaļi noelsos - VEIKALS IR CIET! Skatlogi tukši.

Laiki tiešām mainās. Vakarnakt biju sava vecā dzīvokļa pagalmā. Atmiņas kā jūra!
Un joprojām neesmu izdomājusi, vai vākties atpakaļ. Laikam vajadzētu vākties uz priekšu.

Sāku justies kā veca ome. Esmu laikam sastiepusi kādu muskuli un jau 3. dienu kliboju apkārt kā tāds zombijs, pievelkot kāju. Sāpes diezgan briesmīgas.

Bet kopumā mana dzīve piepeši ir pārmainījusies par 180 grādiem. Jauns darbs (iespējams veseli divi), žurnāls, kuram rakstīju jau 3 gadus, nobankrotējis, man ir pieklīdis kaķēnis, iespējams, pārvākšos uz veco dzīvokli.

Iet diezgan smagi, nevaru noliegt. Bet pāries. Viss, kas notiek, notiek uz labu.
Un pavasaris sirdij liek pukstēt straujāk.

Kādreiz. Cerams, tuvākā, nevis tālākā nākotnē.

Bija jauki paballēt ar cilvēkiem, kuri mani nepazīst, kuri nezina visu bagāžu.

The Knife
Beirut
Thee Silver Mt. Zion Memorial Orchestra
Tunng
Counting Crows
Arcade Fire

Un diez ko par mani pasaka tas, ka visprecīzāk manas izjūtas izsaka 15-gadnieku mūzika...

Laikam vienkārši ir jānospļaujas uz pilnīgi visu un jāsāk atkal darīt stulbības. Tāpat, aiz neko darīt.
Pieriebies visu laiku tikai dzīvot grāmatās un savā galvā.

Feelings are lame and should be forbidden.

Kliegt, raudāt, spert, atkal kliegt un smieties.

Tiešām pēc tik konsekventa pieraduma pie vilšanās neatliek nekas cits kā tikai smieties. Braucu naktī ar riteni pa lietu mājās. Viss slapjš, auksti un viss iekšā brūk, bet asaras, kas iestrēgušas kaklā, pārvēršas tikai smieklos. Braucu un smejos. Ko citu darīt? Neko, tikai smieties. Ko gan citu gan es gaidīju?

Nav pat vairs tās pārsteiguma sajūtas. Līdzko šķiet, ka kaut kas skaists tuvojas, jau laicīgi jāgatavojas uz to brīdi, kas nāk pēc tam. Mirklis, kad tevi sabradā, kad viss salūzt.

Kāpēc gan man šķita, ka varbūt šoreiz būt citādi.

Reizēm tāda sajūta, ka dzīvoju miglā. Aukstums, tēja, grāmata, klusums. Gaidu vakaru, kad iešaut kādu Jēgera šotu, lai vismaz kaut kāds siltums ielīst ķermenī.

Kārtējo reizi esmu aizsapņojusies savā prātā tik tālu, ka realitāte palikusi vēl tālāka. Bet, tā kā reālajā situācijā tas, kas nepieciešams, tas, ko gribās, paliek arvien tālāks un tālāk, nekas bez sapņošanas arī nepaliek. Apkārt cilvēki plāno kāzas, precas, iemīlas, dzemdē vai gatavojas dzemdēt, kaļ un piepilda plānus. Ar apzināto prāta daļu saprotu, ka arī es to visu laikam jau varētu, bet kaut kā viss sanāk tāpat kā ar cukurtrauku šodien - vienu brīdi stingri rokās, bet jau nākamajā tik piepeši izslīd caur pirkstiem un bez skaņas sašķīst uz zemes, izberot visu pa zemi. Un tad tikai slauki kopā un ber visus saldos sapņos miskastē.

Vai tiešām esmu kļuvusi neredzama?

nu, kā tā?!

Pirmā nedēļa bez kafijas. Urgh. Briesmīga dzīve. Tiesa, tā kā 5 no šīm dienām esmu pavadījusi alkohola reibumā, kaut kā tieku tam pāri. Pārējā diēta, kas sastāv no tumēm, augļiem, burkāniem un brokoļiem, gan nogalinoša. īsti nav sāta sajūtas ne brīdi. Ja vēl tas padarītu mani slaidāku, būtu lieliski. Bet ir tieši otrādāk.

Bet pavasaris laikam ir pilnībā sajājis manas smadzenes.

Man ļoti patikās. Protams, ik pa laikam gribējās kliegt kā tām apnicīgajām fangirls: "Tā nebija grāmatā!"
Bet kopumā patika filmas klusums. Patika drūmā noskaņa. Patika, ka parādīja to, kas notiek Kapitolijā, kā tiek taisītas pašas spēles, cik tas līdzīgi realitātes šoviem, kurus visi tagad lupī.

Aktieri arī patika. Tikai gribējās, lai filma beidzas ar to pašu mirkli, kad grāmata. Nu tā, lai sirds pavisam salūzt.

Laikam tomēr skaistākais mirklis bija tad, kad sāka skanēt Čaikovska opera. Tā, no tāluma, no citiem laikiem. Un ar pilnīgi citām emocijām. Paķēra līdz sirds dziļumiem.

Viņus es laikam nekad nesapratīšu. Bet nu vienalga. Man ir biļete uz piektdienas Hunger Games seansu 10.30 no rīta.

Vot viņš prot mani padarīt par muļķi pat neko nedarot.