kā izteica novērojumu mans vīrs:
bērnu hits "piparkūkas danco" pret veco labo "circenīti aizkrāsnē" ir kā Beyonse pret Led Zeppelin

šogad daudz izteiktāk kā citus gadus ir interesanti jaungada pasākumu piedāvājumi rīgā. tad, kad biju bez-bērnu situācijās, tad jau nevarēja, vai ne, tad jau nevarēja šitik plaši izpausties..

gribēju, nē, alku mierīga vakara, bet tāds ņiguņegs, te vakariņas, vainags, te izkrāmēt mantas pēc laukiem, cept maizītes, te piekārtot māju,

ka iekūrām kamīnu un iedzērām karstvīnu tikai pusstundu pirms gulētiešanas. nu bet. arī pusstunda ir labi.

vakar dzērām vinčuku un dzērām tā skumīgi. es nezinu, vai vīns vienkārši vairs nav priecīgs vai tomēr novembris - grūtsirdīgākais gada mēnesis - mūs beidzot noķēris. it kā jau nekas tāds. bet tomēr. nezinu, kur raut laiku.
man gribētos dažas paralēlās dzīves - tādu darba dzīvi, strauju un apgriezieniem pilnu; tādu mājas dzīvi, kur bērni visu laiku ir kopā un spēlējas; tādu laulības dzīvi, kur kniebties un dzert vīnu un nelīst no gultas ārā dienām; tādu parasto dzīvi, kur muzeji un filmas un grāmatas, tādu atklājēja dzīvi, kur ceļot un pētīt un iepazīt.

tā vietā man ir viena, un, ak, pillnum pilna ar visu šito.

šorīt lieku signalizāciju, abi bērni ārā, Ūpis stumda brāļa ratus, aiztaisu durvis, skatos - klusums un rati uz sāniem sagāzušies dobē. man panika - bērns noteikti lauzis sprandu, tāpēc nekliedz, un kur Ūpis?
bet, izrādās, Ūpis tup pie ratiem, gaida mani un stutē brāli, lai viņš neizveļas ārā un nesasitas. tik "pieauguša cilvēka gājiens!", ļoti lepojos.

vakar uz kādām divām minūtēm m_b izlaida Āpsi no redzesloka, lai atrastu viņu
...
otrajā stāvā.

viņš, izrādās, māk rāpties pa trepēm. un viņš, izrādās, māk to darīt ātri. zibenīgi, es teiktu.

vakar uz koncertu nacionālajā teātrī braucām ar ričukiem - nu kas te, pāri tiltam un nav jāuztraucas par sastrēgumiem. viens uzvalkā, otrs garajā vakarkleitā. tikai ar gaišajām auduma augstpapēdenēm negribējās mīties (lai nesasmērējas!), tāpēc tās ieliku groziņā, un ceļā devos ar parastām laiviņām. tās eleganti pie teātra riteņsaslēgu vietas pārvilku un atstāju groziņā, cerot, ka prezidenta apsardze pieskatīs arī to. pieskatīja!

ar šo es esmu atklājusi vislabāko veidu, kā doties uz svinīgiem pasākumiem. dodiet tik siltu un sausu novembri vienmēr!

dažas naktis viņš mostas tikai vienu reizi un es vienmēr paspēju sapriecāties, ka tagad, tagad mēs soļojam normāla miega ritma virzienā!
bet, aij, - drīz vien atkal divas reizes, un atkal neizgulēšanās maratons un atkal ne-iespēja pagulēt ilgstoši.
es, protams, saprotu, ka paši jau nu vainīgi, ielaidām, un tagad nāksies pacīnīties. bet nu. ak. šorīt krāsoju acis un tur nebija, ko krāsot.

vakar, savā miera ostā - baseinā - ieeju visa tāda lēna, skatos, ak, apmeklētāju celiņi gandrīz tukši, jes, nu tik būs jauki peldējumi, un tad
un tad!
pa visu baseinu skaļi (ļoti) sāk skanēt I Will Survive. jo, ēm, meitenes trennējas sinhronajā peldēšanā (ūdens dejošanā?). bet vai jums šķiet, ka es varēju tā peldēt un dziedāt līdzi? nē, jo dziesmu visu laiku pārtauca, noņēma, sāka no sākuma. jo Ļiza vai Aņa izdarīja ko nepareizi, neklausījās, nedzirdēja ritmu, neiztaisnoja roku, kāju, degunu. nezinu. eh.

plus - pēc pusstundas nodomāju, nu bet kā, ja jaunas meitenes, kur tad frozen? un, protams, uzreiz aiziet Let It Go ar skaistu bītu apakšā. un, ja es saku skaistu, es tā nedomāju.
tagad zinu, ka trešdienās uz baseinu labāk neiet.

šis ir tāds jocīgs laiks, Ūpis sāk iet Bērnu mājā, Āpsis sāk palikt ar auklīti, es palieku pa vidu, piesēžu ar datoru šur un tur, un gaidu, kad viss nostabilizēsies, lai iekārtotu savas darba dienas.
un tā jau laikam ir, ka vislielākā adaptācija ir vajadzīga mammām, bērni vienkārši iet pa dzīvi, bēdu nezinot.

// vienīgi - Bērnu Mājas vadītājas kabinetā visnotaļ labi strādājas (un cibojas!)

norgē kā jau norgē, mierīgi, skaisti, ļoti skaļas upes un klusas iekštelpas. un, protams, pirmajā vakarā pamanīju nost šļūkošu ģipsi, tad nu apbraukājām dažas slimnīcas. pēdējā ilgi gaidījām, sagaidījām dakteri, kurš smējās par tik īsu ģipsi "i am not familiar with such small casts on one-year-olds", kā rezultātā neko nelabojām, vienīgi māsiņa pārtina un uzstutēja augstāk turpat uzgaidāmajā telpā. izmuku no pāris tūkstošu rēķina (pirmo reizi ceļoju bez apdrošināšanas, jo, nu, ēm, aizmirsu). vakar no rīta jau pārtinām mājā. domāju, ka rītā Āpsis varēs pārtīt sev pats.

salauzu Āpsim kāju. nu tā, ka paslīdēju ar viņu rokās, kritu un piezemējoties nedaudz ar savu dibenu saspiedu kājiņu pret grīdu. un lūzums! un ģipsis! šitik mazam!
tagad nevar saprast, vai ļaut Ūpim parakstīties uz tā vai nē :)

nu ko, pirmo reizi sasitu telefona stiklu. tā skaisti, precīzā izkritienā no rokas uz slapja asfalta.
tad gāju pa vecrīgu un smagi lija, pēkšņi viena pilīte uz ratiem palika un neiesūcās un neiesūcās un neiesūcās. ieskatījos - un tā bija sniegpārsla.
tātad, ja man kāds vaicās, tad teikšu, ka esmu redzējusi pirmo sniegpārslu. ne sniegu, bet tieši to vienu, to mazo, to pirmo.
un karstvīnu arī iedzēru.
tā teikt - ziema, nāc!

/un atklājās, ka Ūpja siltie krokšzābaki laiž cauri ūdeni, lūk, jums īstas ziemas problēmas.

atkal baseinā jutos kā neglitākā un straujāk novecojošākā sevis versija. nez, viņiem varbūt tie spoguļi speciāli tādi uztaisīti, lai visi drumām sejām mestos ūdenī? varbūt pieradīts, ka smaidot aizrijas?

bet tā sajūta, ka beigās palieku viena no diviem/trijiem pa visu lielo baseinu, ir brīnišķīga. tas ir gandrīz kā iepeldēt klusā upē.

mani patīkami uz priekšu dzen sajūta, ka diennaktī pietrūkst stundu. un es sapratu, kāpēc man tā patīk, kāpēc es vairs neuztraucos par pilnu epastu darbu tad, kad Nekam Nav Laika.
jo - ja nav laika, nav.
iedomājaties? man vajadzēja tikai divus bērnus, lai saprastu, ka - ja nav laika, tad nav. jā, es varu izbrīvēt, jā, es varu saplānot, bet - ja nav ieplānots, tad nav. un vakaros es nestrādāju. un naktīs es nestrādāju. un, hmm, jā, ēm, tas ir tik lieliski!


(gan jau es dziedāšu citu dziesmu dedlaina pakājē, bet ar maziem dedlainiņiem es pagaidām tieku galā šādā maindsetā)

nu re, mēs visi tādi laimīgi un ātrmidzēji.
un tad ir mani bērni, kas neaizmieg ātri. pilnīgi nemaz. un tas drusku, jāatzīst, dzen izmisumā. jo stunda. katru dienu vakara migšana ir stundu.
es saprotu, bērni, protams, protams, mīļie mazie jaukumiņi. bet stunda dienā ir 365 stundas gadā.

man šodien gribas uzzināt:

cik ātrā laikā no brīža "galva uz spilvena" jūs aizmiegat? tādā standartvakarā, ne vakarā pirms kāzām vai pēc ballītēm.

vakar vakarā iepeldēju baseinā un no kārotā šausmīgā laimes burbuļa dabūju vien spēcīgu tizluma sajūtu. bet nu neko, nopeldēju 50 minūtes, par to prieks.
protams, ka pirms iepeldes nopirku desmit reižu abonementu. būs vien jāiet.

es esmu vislabākā mamma pasaulē, vai ne, bet nebūs tā,
ka viss, ko viņš atcerēsies, ir dusmīga māte, kas viņu paņēmusi aiz kājām un velk nost gumijniekus, jo viņš, ienākot mājā, ir vienkārši apsēdies kāpņutelpā un kliedzis 15 minūtes?
neko neprasot, neko negribot. opā kliedz, nolikts kliedz. tikai kliedz. un tad es viņam mazgāju rokas un muti, izšļakstot visu slapju, un tas, šķiet, viņu pazemo, bet kā. nu tieši kā.
viņš pārguris, sirsniņa pilna, mūzikas skolas un pusdienas ar tēti, bibliotēka un brauciens ar autobusu, protams, bet man arī ir ieturētības limiti, es nedusmojos, es vienkārši nezinu, kā pārraut šādos brīžos tās histērijas.
tā jau izrunājām beigās visu, sabučojāmies un samīļojāmies. bet nekāda ieturētā es neesmu.

un mani tas grauž laikam tāpēc, ka mana mamma bija tā ieturētā. un tas man, starp citu, mēdza arī riktīgi besīt.

pēc tā, kādas feisbuka reklāmas man pārsvarā piegādā, jaunai sievietei ar bērniem, tad lielākās pasaules problēmas manā vecuma kategorijā ir
mēnešreizes. neviens vēl nav ar tām ticis galā, ak, visādas piltuves (viena par otru labākas), biksītes, kas Beidzot Ļaus Mēnešreižu Laikā Gulēt (a ko es līdz šim darīju - staigāju apkārt, vai?)
platas pēdas. izrādās, visi cieš no pārāk ciešām kurpēm. un tad nu visi izklājušies ar "kurpēm, kas patīk tiem, kam nepatīk kurpes"
sliktas diētas. jā, nevis diētas kā tādas, bet sliktas. jums visiem ir sliktas diētas, mēs piedāvājam vislabāko! vienīgo īsto!
tizlas detektīvspēlītes. tās īsinās laiku un palīdzēs sajusties gudrākam. gudrākiem, jo es ieraudzīšu nodevīgu peļķi zem animētas mašīnas. jā, kā tad.

es, protams, saprotu, ka pati vainīga, norādot savu īsto dzimumu un vecumu, bet kamon. manā vecumā un šādas problēmas?