par ļoti aktuālo jebšu aizmirsu, ka man rīt jādodas:
melnu kleiti ar puķēm var vilkt uz neformālām kāzām?

mierielsvētku vakara sākumā norāvos pilnībā tizli no taburetes, ar roku nobraucot pa krēsla malu, līdz plauksta zemējas asfaltā (paņēmu lineālu - brauciens 26 cm garumā).
viss košs, zils, zaļš, dzeltens, lillā, tie 26 cm, platumā kādi 6-7cm, nu milzonīgas šausmas uz rokas.
vakar aizvakar mēģināju vilkt jaciņas, kleitiņas ar garām rociņām, bet šodien - skrū jū - īsrociņas! lai jau redz šo rokas gleznu akvareļu tehnikā.
vienīgi - tas nenormāli izskatās pēc vardarbības ģimenē, gaidu jautājumus no garāmgājējiem

- kaut kādi ībļi spēlē krievu diseni uz elizabetes ielas, cilvēki kaut ko gaida, tad tur viena īpaši neglīta mašīna izbrauc cauri ielai, visiem orgasms, nesaprotu
un
- kīnō rīga ar divdesmitajiem un getsbiju

manas ielas vasarsvētki (jā, es zinu, es šmaucos, miera iela ir dažus metru no manis, tomēr - neiborhūds mans) bija maģiski.

man pēkšņi piemeklēja nepārvaram rīgas mīlestība, es gribēju apskaut ceļazīmes (to arī darīju), gribēju dejot uz tramvaja sliedēm (to arī), gribēju palikt un palikt un palikt uz ielas.
miera iela ir mūsu bergmanštrāse

laukos viss ir dzeltens un balts. pa vidu iesperās vien daži ceriņkrāsas ceriņi.

no pieneņu griešanas īkšķis ir pusnejūtīgs vēl šodien

un traumpunkti centrā nestrādā pēc astoņiem, kas, mēs traumējamies tikai darba laikā???

esmu atcēlusi savu maratonu un paņēmusi pirmdienu darbā brīvu. man varēsiet satikt, divas dienas dzīvojoties pie ezera, uz ezera un ezerā.
p.s. kāds negrib noskriet 10km manā vietā?

sanāca tikko atbrauktuz darbu
jūs smiesities, tikko par kastaņiem
bet
hanzas ielā šovakar sāk ziedēt ceriņi

pilnīgi gribas mest mieru maratonam un braukt svētdien pie ezera. jo nav vēlmes skriet plus trīsdesmitos pa karstu sakaitētu asfaltu nākamajā dienā pēc mierielas vasarsvētkiem.
es gribu būt laukos pie karjera un atklāt peldsezonu.

klau, man steidzīgi vajadzēs šovakar atšifrēt/izrakstīt (sauciet, kā gribat) audio interviju.
grūti pateikt, cik garu, jo intervēšu šopēcpusdien, bet gan jau stundu garš fails būs.

jums nav mazi čakli draudziņi, kas varētu šo izdarīt? par ļoti godīgu samaksu! (prasiet mis_sarajevo, man viņa vienmēr ir šifrējusi un vai es kādreiz esmu nošmaukusi?)

man pašai gluži vienkārši riebj to darīt un traucē intervijas rakstīto tekstu apdarināt loģisku pēčāk

endomondo jaunumu sadaļā neviens vairs nesporto, tikai uzsāk draudzības

tas jaukais astronouts kriss ir atgriezies uz zemes, hmm

bet tiešām - paskrolējot kākāefa rezultātus, redzu, ka visādi draudziņi iepriecināti, es pati divas reizes iepriecināta un vispār. pavasara priecīgais kākāefs

nav nekā jauna šai pasaulē. vienīgi - manu sirdi uztrauc svētdienas laikprognoze (ar trīsdesmit grādu karstumu) un manas distances starts (karstuma pīķstundā).

pūķis mājā!

es jau trešo dienu plikām kājām, šodien pat tas šķiet par daudz!

šausmīga kāre nopeldēties.

gāju cauri epastiem, un kas te? - aizmirstas divas biļetes uz kabalas noslēpumiem. pagājušajā nedēļā

savācu visu savu spēciņu vakarrīt, lai izvilktu sevi līdz laukiem ar riteni, pirmo reizi pašrocīgi iestiepu riteni vilcienā (manējais ir šausmīgi smags, taču uz perona nebija neviena cilvēka un vilciena atiešanas laiks rādījās jau pēc minūtes).
tā visa rezultātā balvā saņēmu dienu, skraidot lencīšklietā, bez veļas un flipflopos, pārsauļojot degunu, potējot kokus, vācot lapas, sējot redīsus
un vakarā atvērām vienu vīna balonu, cik ņammīgs bija tā saturs (!!!), taču riteņi un šoseja lika stāties un braukt mājup spilgti sarkana saulrieta pavadībā
mugursomas, riteņi, ceļš un saulriets. tāda laimība

ļoti gribas gopro kameru vai kā tur viņu