pavadam 40min, uzzinot cik slikti ir velobrauceji

es aizmirsu pašu interesantāko - sapņa sapiņķerējumu.
redzu interesantu stāstu, kura galvenais varonis (blakus man) ir jauns kungs. sapnī pamostos un stāstu dzīvesbriedim - lūk, man bija sapnis un tur tas jaunais kungs līdzīgs māsīcas brālēnam. atkal pamostos, nodomāju, cik jocīgi sapnis sapnī un ar sevi vienojos, ka nu nebija līdzīgs tam rada gabalam, bet vienam kolēģes draugam. līdz beidzot pamodos pa īstam un vairs neatcerējos jaunā kunga seju, bet gan tikai uzvārdu - Vītols. viņš bija paīsa auguma, apaļu, labsirdīgu seju, platām plaukstām un pleciem, uzklausošām acīm.
es tādu nepazīstu, bet viņš valda manā trīspakāpju sapnī. lieliski.

Я совсем не плохой, может быть, даже хороший

un laikam pirmo reizi brīvības ielas ballītē cibiņi un necibiņi bija vienādā skaitā

vispār - nedēļas nogalē notika gandrīz par daudz visa kā. balle un balles sekas (postaža!), brančs kurpēs, dzeja jrt, saidkāri ar uzdzīvnieciņiem, krāni uz ascendentiem sarunās, postažas novākšana, izbraukumi mežos un kāpās, dačņiki krievdrāmā un un un mašīnā aizmirstas puķes.

viss (!!!) penijas zilajā

pamodos piecos ar Apziņu un Vēlmi.
nezināju, kādu, līdz paskatījos pa logu. pa logiem. (atkal nopriecājos, ka dzīvokļa vienā pusē liels krustojums un zaļumi, otrā - zema un gara apbūve. skatiens nekur neapstājas)
piebikstīju gultas biedru - paskaties! -, un atpakaļ gulēt.

-

migla kā ņēma, tā visus kreņķus aizdzina, visus pretīgos noskaņojumus un neiecietības.

ārā laiks kā konfekte

bet par skaisto dzīvē -
sniegpulksteņi
dedzinam zarus un smejamies
dubļi dubļi
mežā putni
matos dūmi
kļavu sulas

nevarēju saprast, ar kuru no 5'nizzas dziesmām no rīta pamest māju - ar vesna vai cccp himnas koveri.

dzeru klavu sulas

ir rīts, zvana modinātājs un es nevis mēģinu apturēt pulksteni, bet aizspiežu kaķītim austiņas.

man liekas, ka pavasara metienos būs jāņem jauns maziņš pūkainis. pūķis nav mierā ar vientulību un tūlīt man šausmīgi uzkritīs uz nerviem - ķērc, pa nakti kož rokās, visādi pievērš sev uzmanību (visvairāk patīk, kad viņš nokrīt manā priekšā un parāda vēderu - it īpaši, ja steidzos, vienmēr paklūpu) un skraida kā traks. varbūt nomierināsies.

dāmas,

es atklāju frizūru, kas sanāk smuka arī ar ģipšroku! viss ir glābts, mūzikas balvas ceremonijai nevajadzēs frizieri, fuf
tagad tikai novilkt līniju ar kreiso roku un es būšu absolūta sieviete-varone

laikapstākļu piezīmes:
pirmo nakti logs vaļā
pirmo dienu saulesbrilles

bet par skaisto dzīvē.
šostaka desmitā piektdien ģildē. ak. un ak. es taču zinu, ka šostaku mīlu līdz sirds dziļumiem, bet vienmēr ir patīkami to atcerēties koncertos. iekšēji padungot dsch motīvam līdzi, neatlaist nospriegoto muguru, smadzenēs just tikai skaņas piepildītu tukšumu, nekādu paralēldomu, nekādas aizslīdēšanas.
vispār sen nebiju bijusi uz sinfiķi, kad iečīgā visas vijoles vai iepūš visi bleķi, tad mūziku just iekšējās vibrācijās ir absolūti lieliski.
un interpretācija laba - diezgan tīra un klāra, iebalstās uz terašveida dinamiku. viss, ko vajag cilvēkam, lai Justu.

pašmāju paštīksmiņa koncertā ir īpaši viegli nokļūt pie jaunākās paaudzes draudzenes pašā fanu priekšā, kā karogu turot ģipšaino roku. neviens i nedomā mani aizskart. win win
in other news - ģipsis iegūst dažādu pusdienu nospiedumus un lieliski kalpo kā šaufele.

bonobo koncerta vidū tā iegrieza basus, tā iegrieza basus, ka es no priekiem salēcos, ka nu tik būs, nu tik būs, bet skuju - ievibrē sirds, deguns, iekšas un lūzums.
svaigais lūzums.

aklas asas spējas sāpes
aizgāju prom

nevar atvērt burciņu un nogriezt nagus. bet var sajusties piederīgs tam kauslīgajam pusaudzim pie krievu skolas, kuram ģipsis turpat.

un beidzot sāp, nē - smeldz, pulsē, karst, nogurst