tā kā liela daļa no mājsaimniecības, ieskaitot pašu jaunāko un mani, esam slimi, tad šorīt mēs neviens neuztraucāmies, ka Ūpis pamodās stundu vēlāk, lai gan nozīmē kavētu darbu. (vai ir kāds ar mazu bērnu, kurš lieto modinātāju?)

tam jaunākajam vairākas dienas puņķi līdz ceļgaliem, bet laimīgs un jautrs; man, savukārt, viss slikti, galvu noliekt nevar, āda sāp un miegs nāk. uz nakti izkarinām guļamistabā ķiploku vai sīpolu un tad no rīta mostamies, smaržojot pēc buljona.

bet vakar sēdējām dārzā šortos, viens no mums lasīja zīles un ābolus, otrs lasīja grāmatu un bija tik silti un jauki un atvasara, Tu forša!

katru rītu Ūpis pamostas, izlien no migas un dodas pasaulē. pasaule - tas ir grāmatplaukts. paņem kādu grāmatu un nāk atpakaļ, ielien pie mums gultā un lasa. kad apnīk, pamodina un aicina skaidrot grāmatā redzēto. es gribētu sākt zīlēt ar šiem viņa gājieniem.
jo
dažreiz viņš atnes ābeci, grāmatu par kaķīšiem vai Stārasti. dažreiz atkal ir pieķēries "mēs, XX gadsimts" sērijai un šķirsta Dunu vai Bogeni. mēdz gadīties, ka izvelk arī kādu enciklopēdiju vai dzejas grāmatu.
bet šorīt! šorīt ievilka gultā Bībeli! Bībeli! kas, ko, mēs pa sapņiem daudz grēkojuši būtu, vai?

es visu laiku gribēju pateikt, cik ļoti man patika Homo Novusā redzētā igauņu "Darbnīca". tā bija lieliska lieliska izrāde, kas dekonstruē visu, un atstāj brīnumainu pēcgaršu, kurā dominē "nekam nav jēgas", bet tādās saldās noskaņās.
un cik šī bija jauka, tik "Kā saka daba" bija briesmīga, es atļāvos aiziet prom pa vidu, jo tas nebija līdz galam profesionāli (esmu dzirdējusi daudz labākus dabas attēlojumus ar cilvēka balsi, man nelikās - "ak, putniņš dzied, o, bet tas taču cilvēks!" man likās - "ak, cilvēks dzied, izliekoties, ka ir putniņš!"), kā arī es pilnībā nespēju izturēt sliktu skatuves kultūru. netīras zeķes, mobilos telefonus, atstātus kabatās, nekoptu apģērbu. tas viss izskatījās pēc slikta balagāna.

"esi sveicināta, bezjēdzība" bija jauka, piemīlīga, manuprāt, vecišķi teatrālie līdzekļi, bet izrāde aizrāva. ā, un kas vēl? protams, brīnumainais "Nezināmais nezināmais" - ak, forma! ak, partitūra! ak, vietas pielāgojums!

sakārtoju zeķu plauktu, un - tā jau man likās! - no pirms gada (!!!) iegādātajiem 10 balto īszeķu pāriem ir palikuši trīs. 3!
kas man zog zeķes?

rītā vīrs netiek uz "Esi sveicināta, bezjēdzība"
vai kādu no jums interesētu no manis nopirkt biļeti? pirku pa 15, pārdošu pa 12, vietas nav norādītas, ar mani kopā nav jāsēž. 20:00 Dirty Deal Teatro Talsu ielā.

https://www.bilesuparadize.lv/lv/performances/performance/16023

Done!

cilvēku īpatnība ģērbties pēc kalendāra, nevis pēc laikapstākļiem
jeb
plus 23 un spīd saule, vēja nemaz, bet laba daļa līdzpilsoņu dūnu jakās, plašķos, zābakos.

man te tā sanāca, ka apsolīju bērniem to slavenāko lielveikalu šodien, un tad nu iepakojāmies mašīnā un uz kādiem 11 bijām tur. ne rindu, ne kā, viss mierīgi.
un atradu precīzu kastīti Bikibuku glabāšanai.

pirmā daļa ne pārāk, otrā daļa jau labāk, pēdējās divdesmit/trīsdesmit minūtes - izcilas izcilas izcilas! palaist mūs visus mājā apgarotus un iedvesmotus, ak.

šonakt viesojos pilsētiņā, kurā bija nepatīkams tāds uzbāzīgs vīrietis, tas, kurš it kā neko nedara, bet liek justies slikti ar pretīgiem perversiem tekstiņiem, kas apvienoti ar lielu platu smaidu. nu tur - sveika, meitenīt, vai tad biksītes ir šodien uzvilktas, ko?
un es sapnī domāju, cik jocīgi, šitādā pilsētiņā šitāds pervelis, līdz izrādījās, ka drīz tur Mis_Sarajevo sāk filmēt savu filmu par virinātājiem un uzmācekļiem, un šis ir speciāli iesūtīts ciemā, lai labvēlīgi noskaņotu iedzīvotājus pret filmu. tā teikt - jā jā, filma runā par īsto dzīvi, mums te arī tā ir!

es vakar ar skepsi gāju uz tādu milzīgu bēbīššoveru, un ar prieku atklāju, ka visās mammas ir ar lielisku humora izjūtu, un, ka par bērnaudzināšanu arī pilnīgi dažādiem cilvēkiem domstarpību nav. tā nu pavadīju gandrīz sešas stundas smieklos, stāstos, jokos. lieliski, vārdu sakot.

vēl es esmu šokā par to, cik labi mans bērns atrod gailenes. viņš tiešām sēņo, viņam tiešām patīk, viņam pat dažbrīd sanāk labāk par mani (ne tā griešanas, tik atrašanas daļa)

bērns sācis tā skriet, tā skriet, ka es gaidu to brīdi oktobra beigās, kad viņu palaidīšu vienkārši pa Tempelhofas lidostu, uz kuru pusi grib

Ūpim slimnīcā izņēma ērci, par to apsolīju konditorejā izvēlēties, ko grib. izvēlējās pavlovu (tautā sauktu par tīru cukuru) un tad skraidīja pa kuldīgu nenoguris kādu stundu.

vai svaigēdājs ēd tartaru?

vakar bijām ciemos, sēžam tādā mazā mazā dārzā, ēdam, un tad nāk Ūpis ar tieši divus gadu vecāko draudzeni, nostājas vidū un sniedz koncertu, konkrēti koncertu plāniņa vidū, viens uz džambas (Ūpis), otrs uz mutes ermoņikām (Elza), un savus solo spēlē pamīšus, it kā būtu jau izmēģinājuši un sadalījuši, kad katrs spēlē. es sēdēju un domāju - o, tie mūziķi sevi parāda agri.
vakara gaitā Ūpis izmēģināja arī melodiku un sintiņu, viss patīk.
mājās ir bijis hits, ka spēlē klavieres un pūš blokflautu vienlaicīgi.
bet kad dzied un spēlē ukuleli, tad vienmēr sev aplaudē beigās.

cik šobrīd tirgū maksā interviju šifrēšana? es kādus gadus nevienam neesmu to lūgusi darīt, tāpēc visas cenas ir gan aizmirsušās, gan noteikti jau sen nekonkurētspējīgas. tādas žurnālu vai tv intervijas, ne intervijas ar zinātnieku socioloģiskajiem pētījumiem.

skatuves un grupas un nozīmības lieluma proporcija pret vietas un tautas lielumu bija tik izcila, tik izcila, ka noteikti ekskluzīvākais koncerts mūszemē. un labi, ka grupas pilnīgā atdeve un klausītāju dievinošā līdzjušana līdzsvarā. skaista publika, lielisks koncerts. ja vien tas mazuts nesmirdētu ik pa brīdim, paldies vecmilgrāvim.
braucot mājā, atcerējāmies white stripes sapņu fabrikā.

lai gan pēdējos gados likās, ka nu viss, jātaisa taču tas festivāls ciet, ne vairs prieka, ne vairs kā interesanta.
un tad, un tad ir šis gads, kad festivāls bija viens liels burvīgs notikums, es pat nevaru izstāstīt, cik fantastisks tas bija, cik lielisks, atbraucām mājā, vēl visu dienu par to domājām. un it kā jau nekā tāda, bet pareizie cilvēki ar īsto atmosfēru. un tad pat vairs nav žēl, ka pārklājas ar Valmieru.

es biju domājusi, ka sev uz ziemassvētkiem uzdāvināšu kafijas automātu. kā teikt - lai visās gaidāmajās suarejās skaisti pasniegt kafiju. bet manī laikam sēž milzīgs žīds, bet tās cenas es nesaprotu, un palikšu ka ar savu itāļu kanniņu.

mēs te padzīvojām kādu laiciņu tai tele2 Gudrajā Mājā. nu, kas nu tur gudrs, kas nu nē.
bet man neder - es pasaku gūglei, lai uztaisa man kafiju, un, ok, automāts sāk strādāt un kafija līst, bet man tik un tā pirms tam tur jānoliek krūzīte, tik un tā jāiet tai kafijai pakaļ, tik un tā krūzīte pēčāk jāmazgā. kam tas der, es prasu?