man ir talants un spēja, kad pavisam pavisam nekas nepatīk un pasaule ir neērta vieta, riteņbraukt uz svarīgiem biznesmītingiem svarīgās iestādēs lielās saulenēs, augstpapēžos un mēļas krāsas kleitēs, ļoti skaļi dziedot līdzi austiņās-skanošajam. tā, protams, ir viena dziesma uz atkārtojumu, kas rezonē ar mirklīgajām sajūtām (tā es mācos izstiept mirkļus, arī tos, kas man nepatīk). bieži šāda dziedāšana noved pie konkrētā dziedātāja satikšanas (tas lieliskais stāsts par kliegšanu "tā ir mana vaina tikai mana vaina" un ieskriešanu jurim krūtīs), bet šodien, lai arī skaļi un aizrautīgi, es ne-satiku klausāmo dziedātāju. (tas nebija juris, protams, jo spīd saule un jādzied popšits, bet vienalga.)
es jūtos kā apmānījusi likteni.

"baigi forši, man tā patīk, kad cilvēki ņemās, baigi labi!"

tā dzelme un danēviča stiklā ir ļoti ļoti slikti!!!

gribas arī šovakar varēt skriet

sestdien pēc Freiberga smiļģa muzejā un 1914 arsenālā, nepameta patīkama sajūta, ka, lai arī kāds būtu saturs vai veids, beidzot mēs mākam iekārtot izstādes

(vīkends mazo lietu dievā - freiberga scenogrāfijas maketi un mārča lāča lelles)

Ivars prasīja minūti manas dzīves, no kuras divdesmit sekundes ieslēgt un izslēgt elektrisko tējkannu.

netīšām ieaicinājāmies uz filmas par Viju Celmiņš pirmizrādi un tik jauki tik jauki tik jauki. tāda patīkama un pacilājoša pēcgarša.
pati Vija mums sēdēja tieši priekšā - klausīties, kā galvenais varonis iespurdzas vai krata galvu, vai smejas, vai komentē, ir burvīga pievienotā vērtība

kad piecus kilometrus biju nobraukusi pa pasaules lielāko lietu, es nosalu kinoteātrī un vīlos grand budapeštā. bez-šarma filma. 

esi pats sev brančs!

uzspertzemesgaisā

šņurkas, šķavas, smaga galva, viegls žēlums, spiedīgs krūškurvis, vaļīgas domas.
man nav zināmu citu zāļu, kā vien dažādu veidu receptes ar alkoholu. ko nu ko nu

nevienas baltas muguras!

labākais pirmais aprīlis ir satori

smilšu mīklas riekstiņi ar vārītu iebiezināto pienu

/kopkorība pie bm ir skaista nudien

šis tramvajs neapstāsies vairs nevienā pieturā

nogale bija gara un skaista. es vispār neatceros, cik sen sen sen sen bija piektdiena. es vakar neizskrēju pa mūkusalas promenādi, bet sestdien izbraucu gan. tirgus ir pilns un kāpostsula garšo pēc visizteiktākā cē vitamīna pasaulē.
sestdien draugi un grils un sēdēšana saulītē ar laša steikiem (pirmo reizi jāgrilē kā buržujiem, pēc tam varēs no rimi plastmasas spainīšiem), kūkām un kafiju. pagalms krokusos.
sestdienas bārbrauciens līdz mielēm smieklīgi noslēdzās bārā č. esmu drunk on life. viss interesanti. milicijas koncerts, stāvot uz krēsla pirms tam aptiekā, ir iedevis zināmu vēlmi būt dzīvē un kontrastēt ar koncerta skumju sajūtām. vispār veselīgā dzīve ir atņēmusi paģiru skumjas, lūk. varbūt nedaudz pietrūkst, viņās mēdza būt gaišas.

vakar pārstādām puķes, daudz puķu, daudz zemes, ļoti netīri nagi.
toties

drunk on life ir burvīgs koncepts, to saglabāt

sapņoju, ka mūzika ir zupveidīgs šķidrums un vienīgais veids, kā to dzirdēt, ir - iemērcot tajā margrietiņas un apēdot. iemērcu ar pirkstiem, tie svila. dzirdēju rekviēmu tehno stilā

biju peldēt. mēģināju iedomāties, ka esmu vasaras ezerā, bet - skuju! - hlors koda acīs

un tad es endomondo skatos uz kaimiņiem un bijušajiem kaimiņiem, un ir jauki redzēt, ka esošajiem un bijušajiem trases nemainās. Tu vari nomainīt dzīves vietu, bet Tu nevari skriet bez skanstes

lai neteiktu, ka es neko nedaru lietas labā - varbūt ir jānopērk loterijas biļete?

šorīt pa Pieci.lv skanēja Aminata.
Aminata - tā, kas Talantu Fabrika -
pa pieci - to, kas bija Naba.

āāāā