ik pa brīdim uznāk skumjas un tāds drūmums par to, ka, neskatoties uz aukli, palīdzošu ģimeni, svētku brīvdienām, vidēji veiksmīgiem mēģinājumiem atteikties no darbiem, es esmu pilnīgi neatpūtusies savā grūtniecībā.
pa šiem deviņiem mēnešiem esmu gulējusi tikai dažas diendusas un esmu noskatījusies vienu (vienu!) filmu. (ak, nē, divas, ja Polar Express kopā ar Ūpi skaitās)

un vairs jau es neiedzīšu.

šorīt Ūpis pieklauvēja vēderam, tuk-tuk un kaut ko sarunāja.
pieklauvēja!!!

gandrīz katru dienu ciemiņi, izdzīvojam pilnasinīgu "pirms" periodu. bērns atsities manī - tusē visiem pa vidu, izrādās, regulē, pieprasa un šarmē.
eglīti vēl neesam izmetuši - nav laika.

pēdējā laikā daudz domāju par tematu "vecvecāki", par tematu, kura mums nav. dzirdu, kā man stāsta - jā, mazajam bija trīs mēneši, man visu dienu koncerti, grūti jau bija, vecvecāki beksteidžā, es tikai pabaroju ik pa brīdim. vai - jā, divi gadi bija, mēs tur braukājām pa festivāliem, kur bērns?, ā, vai nu vienos vai otros laukos. vai - divarpus gadu tagad, nevaru saprast, vai, sākot strādāt jaunā vietā, man bērnu sūtīt papildus dienu dārziņā vai pie vīra mātes uz dienu?

un man šitie teksti ļoti sit pa sirdi - man nav šādu izvēļu brīvību un nekad nebūs. nē, tas nav par izvēles brīvībām, tas ir par paplašinātas ģimenes neesamību, kas ir ļoti skumja.

vakar sēžu burbuļvannā un redzu, ka Ūpis uzsāk skrējienu pa slapjām flīzēm uz saunu. pēc diviem metriem nokrīt uz vieniem sāniem, noskurinās, skrien tālāk, nokrīt uz otriem sāniem, noskurinās, skrien tālāk, nokrīt uz pakauša, noskurinās mazliet vairāk un - voila! - sasniedz saunu, pirms viņu glābdams ir noķēris m_b.

man blakus sēž Elīza un saka - jā, tas izskatās tieši kā Brūss Viliss cietajā riekstā, kad viņu sašauj 40 minūtes pirms filmas beigām, bet viņš vēl tikai skrien un glābj un skrien.

man gan likās, ka Ūpis vienkārši ir jebkuras action filmas labais varonis, kas steidz glābt dāmu - nekas, nekas viņu neapturēs, no visām pusēm šauj, viņš pakrīt, un turpina, fonā dramatiska mūzika, ļaunie smejas, bet viņš, bet viņš sasniedz mērķi!!!

dažas minūtes pirms pusnakts izmakšķerēju no kabatas 25 eur, no kuriem 5 iedevu vīram un 20 paturēju. nevar saprast, vai šogad man naudas būs vairāk, vai arī viņam būs daļa manas naudas vai arī man vienmēr būs kabatā kas izmakšķerējams?

(man nekad, nekad nav kabatās skaidras naudas, esmu caur un caur maciņu cilvēks, bet te sanāca pāris dienas atpakaļ aptiekā izdotā nauda, kuru, kā jau grūtniece noslēdzošajā posmā ar zelta zivtiņas atmiņu, es tā arī biksēs biju aizmirsusi)

tā uz sitiena un spēcīgi sagribējās vasaru un mazas, īsas kleitiņas. vieglumu un koķetumu. vieglumu un seksīgumu. vieglumu un draiskumu.

Ūpis ir ļoti drošs - pirmais aizgāja mūzikas skolas eglītē pie rūķa pēc dāvanas, pie tam bija vienīgais, kas aizgāja viens pats (nevis ar mammām, tētiem, zem pieaugušo svārkiem vai paslēptām galvām vecāku padusēs)

jā, beidzot es sapratu, kāpēc skolā mums mācīja krievu alfabētu zināt no galvas - lai man tagad būtu vieglāk orientēties čekas maisos!

vakardien sanāca draugi, ēdiens beidzās pārāk ātri, bija neliels bardaks skraidošu bērnu izpildījumā (bet viņi nebija jāpieskata!), eglīti izrotājām ar 45 bumbuļiem, es ar Ūpi nodziedāju pie eglītes dziesmiņu (ļoti aizkustinoši), daudz staigājām pa trepēm augšā un lejā, un pļāpājām un, protams, laiks paskrēja pārāk ātri. bet - pa to laiku sasniga un beidzot iestājās miers. mums ir tiešām skaista māja un vēl skaistāks lielais salons. un draugi!

// Ūpis aizmiga bez dziesmas, vienkārši noliekot galvu uz spilvena

visu nedēļu iesnas, galva liela, bet pašsajūta visnotaļ normāla. tā nu sēžu un domāju, vai baseins būtu par sliktu šodien vai par labu. joga vakar sanāca labi, bet vai ūdens, vai ūdens, nez.

mums jaunajā mājā ir problēmas ar grāmatām.
pat ar 5 metru grāmatplauktu nepietiek. un nepietiek tā kārtīgi - vajadzētu vēl kādus piecus metrus.
nu nekas, daļu uz bēniņiem (gaidīt Ūpja un brālīša pusaudzību), daļu uz kabinetu (uzziņas, vārdnīcas), visas bērnu grāmatas bērnistabā, un tomēr. par īsu..

šī laikam ir iespējami jaukākā problēma, ievācoties jaunā miteklī.

mūsu jaunmājas meistaru brigāde ir ļoti nemeistarīga. protams, viņu vadītājs ir bijušais vēsturnieks, vajadzēja nojaust.
nedēļu dzīvojam ar viņiem ciešā sadarbībā, jo vēl nav pabeigts salons, kur nu viņi rosās. tā var vēl labāk novērot viņu paradumus vai netīšām noklausīties sarunas.
bet nu - normāli četrdesmitgadnieki, kas klausās klasiku, nabu vai lr1, apspriež Kersti Kaljulaidi prezidentes amatā, ēd avokado, lieto vārdus "atģist", un ir Ūpja labākie draugi. vakar vakarā, skrūvējot un plānojot plauktus, bija arī neliels Māra Šverna singalongs.

(citās ziņās - labākā nedēļas teiciena žetonu veltu savai ārstei, kura, apzīmējot normāla izmēra krāniņu, lietoja frāzi "tāds jau nu nebūs kā gailenīte sūnās jāmeklē")

viņš tāds māksliniecisks padevies
- kad prasīja mūziku, un es teicu, ka man vēl nav ne jausmas, kurā kastē vadi un vēl mums taču nav interneta, viņš sāka spēlēt klavieres un dziedāt.
- vakar pirmo reizi stundu ņēmās ar ūdenskrāsām, pilnīgā sajūsmā veidoja skaistus krāsu savienojumus, izšļakstīja ūdeni tikai divas reizes.
- sajūsmināts par jaunajām baltajām sienām, sazīmēja milzīgu sojas krītiņu zīmējumu priekšnamā. sojas krītiņi nemazgājas labi. nu neko, pārkrāsosim. laikam kādu laiku visu sienu krāsas būs jātur pieliekamajā.

pēc pēdējiem darbiem un aizkariem un kastu vietu atrašanām, vajadzēs vienu ģenerāltīrīšanu, un man nagi niez to pasūtīt firmai "Zolushka".
Jo tur viss ir labs. "10 gadi tirgū ar īpašu Pelnrušķītes tehniku" un logo ar kronīti! ak!

māja jūt, ka mēs viņu tūlīt pametam - pēdējā laikā viss plīst. kronis visam: vakardiena.
kā aizgāja elektriķis, salabojis pusi mājas pēkšņi nestrādājošo rozešu, tā atrubījās gāzes katls un mēs vakarā palikām bez apkures.
es ceru, ka plūdus māja nesadomās mums uzsūtīt - mēs taču tik jaukus īrniekus esam atraduši!

fāk, neapsedzām rozes

Alvins, Evija un burunduki

aiziet pēdējā nedēļa vecajās mājās.
jocīga sajūta, kā tagad būs, ko. kā mēs tur gulēsim? būsim laimīgi? vai visam būs vieta? vai mums pašiem būs vieta? kādi jauni paterni veidosies? kā ar svaigu gaisu? kādas laternu līnijas naktīs būs uz sienām?
-
pamodos šorīt piecos, ak šausmas, pusseptiņos apraudājos no tā, ka gribas gulēt, bet nevar aizmigt.
bet! izrādās, vienmēr vajag papinkšķēt, jo uzreiz aizmigu un pamodos tikai kopā ar Ūpi pusdeviņos. laime laime. savādāk es neizdzīvotu šo dienu, tas skaidrs.

un vakar svecīšu vakars no vienmēr abstrakta pasākuma par vecvecākiem un Māti Latviju, ir kļuvis par stipri personīgu un sāpīgu vakaru par vecākiem.

un ziniet, mums tā simtgade bija īsta piedzīvojumu diena. es cēlos sešos, cepu kūku, netīšām ieliku to cepeškrāsnī tieši 8:11, kad pa rīta panorāmu gāja himna un es arī dziedāju, cik sakritīgi sanāca. un tad brokastis, un tad puķu nolikšana pie pieminekļa, un koncerts nacionālajā teātrī un salūts pa divdesmitā stāva logiem.
bet pa vidu mēs vairākas reizes iekļuvām neiespējamās plānošanas un sabiedriskā transporta kļūmēs, kad es tēloju ģībstošu grūtnieci (jo šoferis stāvēja uz aizslēgtas 13. janvāra ielas parādes vidū un neļāva kāpt ārā), kad mēs vienos uzvalkos un kartona kurpītēs stāvējām pie nacionālā teātra, pusstundu nogaidījušies taksi, lai redzētu, kā aizslēdz Vanšu tiltu un saprastu savu pilnīgo bezpalīdzību vēlmē nokļūt mājā, pārdaugavā. es mūžā tā nebiju nosalusi, skrējām uz rīgas modēm, uz Tuvāko Pieturu, kas strādā, jo centrs pildījās baisi un vienīgais tilts, uz ko cerēt, bija Salu. un tad vakarā sēdējām mašīnā pusstundu vienu kvartālu, bet tas jau bija jauki - silti un pa radio sens aktieru ierakstīts raidījums ar labāko latviešu patriotisko dzeju lasījumiem.

tā nu mēs trāpījām gan pašos snobiskākajos simtgades pasākumos, gan sēdējām kopā ar ziepniekkalna autobusa braucējiem un ostījām viņu lētos kokčikus. galvenais, nezaudēt humoru. tas mūs izglāba un beigu beigās tā bija lieliska diena!

jūs sakāt, ka nav progresa, bet ir ir ir, milzīgs!
pirms diviem gadiem es savu dekrētu kārtoju ar iešanu pie ārsta, ar visādām lapiņām, darba nespējas un iesniegumiem vsaa un darba devējiem, un viss drukāts un kaut kur jānes. pulka ņemtes.
šobrīd aizeju dekrētā, vienkārši piezvanot dakterim, aizsūtot epastu grāmatvedībai ar tekstu"viss ir edsā!', un maternitātes pabalsta iesniegumu manā vietā jau ir sagatavojuši iekš latvija.lv, es tikai nospiežu "send".
brīnišķīgi!!!!