Ūpis savos divos gados zīmē apaļas cilvēku sejas ar acīm un muti, kurā sarkana mēle.
viņš zīmē pilnas tumši zilas debesis un tajās saulīti.
viņš zīmē gandrīz precīzu puķu lapas attēlu.
viņš vienreiz uzzīmēja gulbi, gulbi!, kurš tiešām, hmm, izskatījās pēc gulbja.

es nemāku uzvilkt pat apli, no kā viņam tas?

gribētu Imantam Parādniekam piesviest labu ideju demogrāfijas celšanas kampaņai. neesmu kopīraits, nemāku smuki noformulēt, bet doma šāda:
"patīk iemigt? patīk laisties spilvenā un sajust, kā ķermenis kļūst smags un to sagaida miegs? kļūsti par māti un tu varēsi iemigt vairākas reizes naktī!"

piecu dienu laikā trīs bērnības milicijas koncerti, tas tiešām ir rekords.
Bibliotēkā ļoti aizķēra sirsniņu, par to jau rakstīju; Ādmiņu ielā bija vēl savādāka "vecā sajūta", bet tāds skolas salidojums - vakar Alepoijā.
lai gan nokavēju pusi koncerta (bērni nemiga tik ātri, cik gribētos), ielīdu pirmajās rindās, nekaunīgi dziedāju līdzi, un sajūsminājos par Jolantu. jo bija jāpaiet vairāk kā desmit gadiem, lai sadzirdētu, ka "Jolanta ir mana mistkaste, televizors un tualete" vietā īstenībā ir "... televizors un tablete".
katru dienu uzzināt ko jaunu!

busiņa šoferis, noparkojies pilnā platumā uz ietves, uz manu jautājumu, kā lai tieku garām, apsauca mani ar “stulbā kaza, nevar pāriet otrā ielas pusē?”, uz ko es nokliedzu “kaut tev pimpis nokalstu” un tagad ļoti pārdzīvoju.
ka tik traki jau nevajadzēja.
bet man rati un divgadnieks un jāšķērso viņa dēļ iela kvartāla vidū.
es bieži esmu pēc šādiem ielas strīdiem domājusi “eh, ka vajadzēja daudz rupjāk!”, un, kad beidzot pasaku kārtīgi, manī sāk runāt kaut kāda morāle, pfff.

vakar biju ļoti laimīga. bērniem patika BM, Ūpis aizgrābts visu noklausījās, Āpsis gulēja smaidīgs. un it kā bija sentiments, it kā nebija, bet saviļņojums liels. par to, cik skaistas bija tās dienas un par to, cik skaistas ir šīs.

satraukums par to, ka mani bērni vakarā dzirdēs bērnības miliciju. vai viņiem patiks?

vakar vakarā iedzēru vīna glāzi un cerēju, ka bērns tuvākās četras stundas necelsies uz ēšanu. viņš manu lūgumu respektēja un nogulēja gandrīz astoņas stundas no vietas.

lūk, tās es saucu par labām un sapratnes pilnām attiecībām.

Svena HOHMA ir lieliska, pavisam lieliska. tas absurdums ir dažbrīd tik absurds, ka pilnīgi dzīvs. ar vienu piebildi - grāmatas sākumā ir 92.-95.tais gads un tiek pieminēts Stīvs Tailers ar "varētu palikt nomodā, lai tikai dzirdētu tavu elpu". taču tas nav iespējams - nekāda "elpa" tad vēl nebija uzrakstīta, jo armagedons zemei tuvojās deviņdesmit astotajā.

āpsis nobrēca visu pirtīžu vanniņas laiku, bet pēc tam gulēja kā eņģelis šūpulī zem linu dvielīša.
mani pirts (kā vienmēr) atstāja gan atbrīvotu, gan saštopētu ar jauniem jautājumiem.

Ūpis ik pa brīdim Āpsi apber ar imagināru kanēli.
tādas mazas skaistas performances

vakar kardiogrammas ārste, labu gribot, slēdziena vietā teica dzejisku "šī ir veselākā sirds, ko es šodien redzu, kaut visiem pacientiem būtu tik veselas un stipras sirdis!"
un man nevis uzreiz tā priecīgi (lai gan arī tas), bet bēdīgi par visiem ar mani rindā gaidošajiem, kuriem, kā izrādās, ir sliktas sirdis.

ak, plus 1,4kg un 3cm.
tas taču pulka!

jau divi gadi!
jau četras nedēļas!

ejot gulēt, palieku durvīs starp istabām un dzirdu, kā no katras puses kāds elpo. šausmīgi jauka ir tā divu bērnu sajūta.

lielākais izaicinājums ir nolikt abus gulēt tā, lai mostas vienā laikā. pagaidām visnotaļ labi strādā "abus likt gulēt vienlaicīgi pusdeviņos", bet dažreiz viens vai otrs sajūk savā režīmā (visbiežāk jau Ūpis) un tad mēs jau no septiņiem liekam klučus.

nednogalē vecākie aizbrauca uz laukiem, atstājot mani vienu mierā un klusumā, kur es vadīju skaistas un rimtas brīvdienas.
ak, jā, ar mani palika arī mazais Āpša kungs, bet - tikai viens zīdainis, tā taču vislielākā atpūta!!!

ik pa brīdim uznāk skumjas un tāds drūmums par to, ka, neskatoties uz aukli, palīdzošu ģimeni, svētku brīvdienām, vidēji veiksmīgiem mēģinājumiem atteikties no darbiem, es esmu pilnīgi neatpūtusies savā grūtniecībā.
pa šiem deviņiem mēnešiem esmu gulējusi tikai dažas diendusas un esmu noskatījusies vienu (vienu!) filmu. (ak, nē, divas, ja Polar Express kopā ar Ūpi skaitās)

un vairs jau es neiedzīšu.

šorīt Ūpis pieklauvēja vēderam, tuk-tuk un kaut ko sarunāja.
pieklauvēja!!!

gandrīz katru dienu ciemiņi, izdzīvojam pilnasinīgu "pirms" periodu. bērns atsities manī - tusē visiem pa vidu, izrādās, regulē, pieprasa un šarmē.
eglīti vēl neesam izmetuši - nav laika.

pēdējā laikā daudz domāju par tematu "vecvecāki", par tematu, kura mums nav. dzirdu, kā man stāsta - jā, mazajam bija trīs mēneši, man visu dienu koncerti, grūti jau bija, vecvecāki beksteidžā, es tikai pabaroju ik pa brīdim. vai - jā, divi gadi bija, mēs tur braukājām pa festivāliem, kur bērns?, ā, vai nu vienos vai otros laukos. vai - divarpus gadu tagad, nevaru saprast, vai, sākot strādāt jaunā vietā, man bērnu sūtīt papildus dienu dārziņā vai pie vīra mātes uz dienu?

un man šitie teksti ļoti sit pa sirdi - man nav šādu izvēļu brīvību un nekad nebūs. nē, tas nav par izvēles brīvībām, tas ir par paplašinātas ģimenes neesamību, kas ir ļoti skumja.

vakar sēžu burbuļvannā un redzu, ka Ūpis uzsāk skrējienu pa slapjām flīzēm uz saunu. pēc diviem metriem nokrīt uz vieniem sāniem, noskurinās, skrien tālāk, nokrīt uz otriem sāniem, noskurinās, skrien tālāk, nokrīt uz pakauša, noskurinās mazliet vairāk un - voila! - sasniedz saunu, pirms viņu glābdams ir noķēris m_b.

man blakus sēž Elīza un saka - jā, tas izskatās tieši kā Brūss Viliss cietajā riekstā, kad viņu sašauj 40 minūtes pirms filmas beigām, bet viņš vēl tikai skrien un glābj un skrien.

man gan likās, ka Ūpis vienkārši ir jebkuras action filmas labais varonis, kas steidz glābt dāmu - nekas, nekas viņu neapturēs, no visām pusēm šauj, viņš pakrīt, un turpina, fonā dramatiska mūzika, ļaunie smejas, bet viņš, bet viņš sasniedz mērķi!!!