mēs birojā nekad neklausāmies mūziku, man šķistu jocīgi, ja klausītos, jo tad vajadzētu salāgot vēlmes un izvēles un vispār - bardaks.
bet šodien es birojā esmu viena un tāpēc klausos un klausos, un klausos jauno Jaunību.
un skaisti.

skaļi dziedu līdzi.

pirmdien aizspēros uz Tallinu, lai vājprātīgi izmirktu Džastina koncertā, toties ar labu prosecco, ko pārdod biežākās točkās kā citās estrādēs alu,
vakar KUMU samīlējos islandiešu māksliniekā Ragnārā Kjartansonā un Fotografiskā labi apskatīju Eliotu Ervitu.

svētdienā ielikos rozēs ravēt. elle un indija, rozes milzīgas, gārsas milzīgas, viss saskrāpēts, bet tik patīkami izgāja visas pēcballītes sajūtas.
nosvinējām institūcijas dzimšanas dienu ar tādu vērienu, ka zāle neaug (ak, ja tas būtu burtiski un darbotos mana dārziņa dobītēs).
laimīgi laimīgi

lai dzīvo vecāku brīvlaiks!

(skola beidzās, tāpēc Ūpis šodien man gāja līdzi uz Itālijas pieņemšanu Rīgas Biržā. un tik kapitāli - etiķeti pamācīju, vēstnieku sveicināja, himnas noklausījās, uzrunu laikā netirinājās, apēda kādus 10 rafaello)

vakar biju uz kvadrifrona Debesīs, Cerams, Nebesīs un tā ir tik jauka, gaiša un iejūtīga izrāde par miršanu.
par mirējiem un palicējiem. un miršanu miršanu miršanu.

iesaku visiem.

tās duālās sajūtas - tūlīt izlidoju uz divu nedēļu rezidenci uzbekistānā. tur nebūs ne ēst jātaisa, ne drēbes jāmazgā, ne bērnu loģistika jāplāno.
bet man tikuntā liekas, ka palikt mājās ir vieglāk.

cilvēks un viņa komforta zonas (un mana komforrta zona ir ļoooooooti plaša)

un šorīt braucu cauri Rīgai un smaržo pēc pļautas zāles un tas ir tik kapitāli.

šorīts tāds perfekts pēc vakardienas Sigmas koncerta, gāza lietus, traucos ar ričuku uz sportiņu, ausīs klausījos minēto grupu un pasaule bija tāda smaga un viegla reizē.

klau, ja man ir Stambulas lidostā 7,5h starp ļotenēm, vai ir jēga iebraukt pilsētā? es pajautāju draudziņam (chatgpt) un šis saka, ka jā, ir ok, var apskatīt Sofiju un Zilo mošeju.
es neesmu bijusi Stambulā, laiks starp ļotenēm man ir tieši pa dienu, es jau ļoti labprāt.
bet varbūt tā ir lieka ņemtne.
vai jūs esat tā darījuši?

kas šodien īpaši priecīgs, tas es!

cibiņi, xiu xiu biļešu gribētāji, piesakās!
neiet laikam komenti uz epastiem un jūs man pazudāt!

varbūt cibiņiem ir vēlme, ja ne, likšu soctīklos, bet
pārdodu divas biļetes uz XIU XIU
nopirku pa 25 katru, pārdošu pa 20.

es pērkot nebiju apskatījusies, ka koncerts iekrīt Lieldienās.

vakar atgriezos no neliela izbrauciena Rumānijā, un, cik labi, ka man ir bail lidot, un ka es jau biju salējusi puncītī vīnu, jo nolaižoties un esot jau gandrīz virs koku galotnēm, tā iepūta, ka kapteinis izlēma nenolaisties un mēs uzlidojām gandrīz stāvus atpakaļ augšā. tad bija minūtes desmit, kad domājām, vai nu uz Kauņu vai Tallinu tagad? beigās atkal mēģinājām un laimīgi nolaidāmies.
pirmo reizi šitā man.

par Rumāniju - nuuuuuu, viņa tomēr dzīvo vēl vismaz 20 gadus atpakaļ. netīrība, nekoptība, nevīžība, nemīlība, utt. // pirtīs dvieli zem dibeniem neviens neliek, ja pat uzraugi īpaši piesaka :)
mazie vācu ciematiņi Transilvānijā kā končiņas.
pilis smukas.
bukarestes bāri garšīgi.

bet nu atgriezties negribu.

ceturto dienu vedu pirmklasnieku uz skolu ar ričuku un tad pa taisno dodos dzīvē, lasi, uz sportiņu un tad darbiņu.
grūti man operēt tik agrās rīta stundās.
pirmdien gandrīz nokavējām skolu, otrdien aizmirsu datoru, trešdien apģērbos nepareizi (es uz skolu braucu jau sporta tērpā, pa virsu dienas drēbes, līdzi tas, kas jāvelk sporta tērpa vietā, resp., apakšiņa, tad nu pie rozā svārkiem nepareizie legingi līdzi un uzvilku melnās kedas, bet somā līdzi baltās zeķes, utt), bet šodien aizmirsu dvieli. uz sporta zāli bez dvieļa, ja.
tagad es zinu, kā ir pēc dušas slaucīties ar papīra salvetēm, nekas jautrs īsti tas nav.

tas ar visu to, ka somu es sakrāmēju iepriekšējā vakarā.

ā, šodien aizmirsu iedzert rīta vitamīnus.

bet paņēmu līdzi kūku.

bet vispār, šī varbūt ir tā pieauguši dzīve, mosties, pabarot, kafija termokrūzē, 20min miniens līdz skolai, vēl 25 līdz sportiņam, skrejceliņš, treniņš, 15 minūtes līdz darbiņam

nesen tviterī bija provokatīvs ieraksts, ka jebkurš var netrennējoties noskriet pusmaratonu, vienkārši piecelties no dīvāna un noskriet. kad kāds aizrādīja, ka tā gluži nav, ieraksta autors teica, ka nu, jā, netrennējoties pusmaratonam, bet tā jau cilvēkam vajadzētu būt kādreiz skrējušam un vispār sportiskam.
un man tā sanāca sestdien.
nesen izveidoju sev treniņu plānu pusmaratona noskriešanai, tad uzzināju, ka rīgas maratona laikā esmu uzņemta mākslas kuratoru rezidencē Uzbekistānā (jeij!) un atmetu treniņiem ar roku.

sestdien spīdēja saule, es izgāju drusku paskriet, tad jau bija 14 kilometri, tad jau 18 un kāpēc tad beigu beigās ne visus 21 ar astīti.

un ne vakar, ne šodien nesāp ne muskulītis, vienīgi iegurnis ieīdas dažos brīžos.

nednogalē Ūpis piedalījās savā pirmajā šaha turnīrā ar nebūt ne sliktiem rezultātiem.
tas viss skaisti.
taču tiesnesis pēc turnīra iečukstējis viņam ausī, ka viņu pretinieki esot sajaukuši ar meiteni.
-
kāpēc šādai informācijai būtu jāizskan un kāpēc tieši bērna ausī? gribi runāt par garmataino puiku problēmātiku, ej pie vecākiem! absolūts takta trūkums, es vienkārši nevaru.
-

tad vēl anatomikums, Ūpis ļoooooti iedziļinājās, prasīja jautājumus, es stāstīju par ārpusdzemdes grūtniecībām, par cirkšņu trūcēm, par vēžiem, pētījām mazu bērnu gurnu šķērsgriezumu, utt. Viņš ik pa brīdim teica, ka tūlīt izvemsies, bet es izturēs līdz galam. moš būs ārsts, ko.

un tad vēl Liberta pēdējā diena nacionālajā muzejā.

turpinu savu šīsziemas galopu pa eiropu un varbūt jums azotē ir kāds zelta padomiņš Malagai?

(tajā trakajā haikā neiešu, man bail no augstuma, citi haiki gan ļoti vēlami!)

laukos naktī uz sestdienu man elkonī iekoda ods.
niez joprojām

vēl es redzēju taureņus un kāšus, bet to vajadzēja ierakstīt cibā uzreiz, nu jau tas pavisam nav aktuāli.

es nevaru pabeigt Neiburgu:
otrās grāmatas otrā puse lasās smagi un lēni, jo mēs taču zinām, kā tas viss beigsies

tomēr ziema paskrēja ātri, es pat nepiefiksēju, ka jau kādu laiku no rītiem mostoties ir gaišs.