Āpsim ir zobs, viņš grauž mantiņas un koķetē ar līdzcilvēkiem - tik ļoti izaudzis! strauji iekāpis jaunā pasaules izzinātāja kārtā. (katrs bērns attīstības laiks ir tas pats skaistākais, taču vienmēr ir mazliet žēl, kad kāds beidzas)

/ pirmo trīs mēnešu burvībai gan nestāv līdzi nekas, tie ir mēneši, kuru dēļ gribas bērnus atkal un atkal un atkal.

es katru dienu saceru pa vairākiem cibas ierakstiem, bet gandrīz nevienu nerealizēju.
liela daļa no tiem, protams, ir par sašutumu. tas man tāds jājamzirdziņš pēdējā laikā.

man, rūdītam velobraucējam, pēdējā laikā, protams, pārvietoties ar velo gandrīz nemaz nav iespēju. klausos sakāpinātās diskusijas, vairs neatceroties īsto situāciju.

taču šodien, sastrēguma stundā pie daktera ARSā devos ar ričuku. atpakaļbraucot, ausmeņa kebabus groziņā salikusi, atvēru veizu, kurš pareģoja, ka caur lielajam valdemārielas korķim izbraucot, mājā būšu pēc 19min.
ar riteni - tomēr biju mājās vēlāk. kādas 10min. lielākajā sastrēgumstundā un paralēli vienam no lielākajiem korķiem.
protams, ir savi plusi (nopirkt pa ceļam maijpuķītes), bet uz mani nestrādās arguments “ar velo ir ātrāk”.

kur nu vēl tie utopiskie uzsaucieni, ka rīgā visu var sasniegt pusstundā. skuju.

man ļoti patīk karstums, nav tā, ka varu daudz izturēt, bet patīk.
tā nu vakar ar bažām devos desmit kilometru trasē, bet - tīri tā neko! noskrēju labi, gandrīz vienādā tempā visus kilometrus (vienīgi ātrākais pēdējais, protams). un tas viss četrus mēnešus pēc dzemdībām, esmu malacis.

(visgrūtāk bija pēc finiša pārņemt bērnu ergosomā pie sevis, lai sagaidītu vīra masveida finišu un vēl tiktu līdz mājām caur alus iepirkšanu. iepriekšējā dienā bijām pārgājienā un, lai arī Āpsis ir mazs un mīļš, viņš noteikti vairs nav viegls)

cik ļoti strauji mainās pasaules domāšana dzimumu jautājumos, dažādu lomu stereotipos un dabas aizsardzībā, var ļoti skaisti novērot "vecās" bērnu grāmatās. nevis padomju, ne deviņdesmito, bet tepat - tūkstošgades sākumā - ir izdotas grāmatas, kurās:
fejas tiek skaidrotas ar "viņas ir skaistas, tievas un ar gariem, brīnišķīgiem matiem"
raganas - "vienmēr ir vecas sievietes ar ļoti neglītu seju"
lauku aparšanu bildītēs pavada ķīmiskā mēslošana
kukurūzas ēd tikai meksikāņi ar sombrēro galvās
kad bēnus noliek gulēt, māmiņas gludina, tēti skatās TV
utt
utt
utt

tad jau padomju grāmatas ar izciliem tekstiem, tādiem kā - kad pietrūkst saules, mēs lietojam kalnu saulīti mājās vai ārsta kabinetā! - šķiet mierīgāk pieņemams.

(un vēl ko es uzzināju - vampīri dzimšanas dienās ēd tortes no balto pelīšu asiņu želejas!)

vakar iesējām zāli. tāpēc neticami, ka līst, nevis labākajās zakon podlastji tradīcijās turpinās sausums.

es esmu zemiska un mēdzu sašust par nesvarīgām lietām.
par lietām, kas skaidri norāda, ka es neesmu ne inteliģenta, ne pieaugusi, bet ļaujiet man tomēr turpināt savu sašutumu katalogu jeb
kāpēc cilvēkiem vajag smūtiju receptes? vai tad smūtijs nav "sablenderē visu kopā"? skaties pēc garšas, kā pašam patīk?

smūtiju receptes ir apmēram tas pats kas "ūdens padzeršanās no glāzes darbību izklāsts bakalaurdarba formā"

vakar vakarā izskrēju pasmaržot ceriņus (pilsētas pavasaris un vakari ir ak, cik brīnišķīgi skriešanas sabiedrotie!) un aizdomājos par savu pēdējo gadu māmiņdienu matemātiku.

pirms trim gadiem man bija mamma,
pirms diviem gadiem bija mamma un es pati biju mamma,
pirms gada man vairs nebija mammas
un šogad esmu mamma jau diviem.

vakar bērnu ballīte ilga divas stundas (cik labi ir nospraust robežas jau laicīgi!), ēdiena sagatavošana manā personā (ieskaitot iepirkšanos) - piecas stundas.
tā tā tā. man tiešām ir kaut kāds laba ēdiena pasniegšanas fetišs.

Ononendis

vīru pirmo reizi dzeguze aizkūkoja ar žūksni naudas kabatā un tikko pēc pusdienām, mani - pilnīgā badā un bez neviena centa pie dvēseles.

pavasarī var redzēt ne tikai zeķes sandalēs, bet arī briesmīgo “miesaskrāsas zeķubikses botās”

vakar pie manis ieradās jogas Aija un mēs vingrojām. mēs - Aija un divas jaunmammas. un divi mazuļi, kas kopīgi mācījās velties un apmainījās ar zobnākšanas siekalām.

it kā jau nekas tāds, bet sajūta, ka es būtu kaut kāda losandželosas bagātniece. ar privāto treneri. mājās!
(vingrojot tik skaisti skati pa logu - viss zaļš, ābelēm un ceriņiem jau zied galotnītes!)

es neesmu lasījusi sliktāku grāmatu par Zaviļeiska PARAPOPU.
tur slikts ir viss. pilnīgi viss.
var būt pat žēl, jo notikumi paši nemaz nav tik vāji un spētu būt lasāmi, ja vien autors neizrādītos tukšpauris (šis ir lielisks vārds, lietosim to biežāk!)

es gribētu uz to deglavtilta pikniku, bet ironiski skumjā kārtā vienīgais veids, kā tur nokļūt, ir mašīna.

uzreiz smaržo, smaržo viss!!!

// izskraidījos pa lietu ar vecāko, skaļi klaigājot

Nu ko. Nopirku šļūteni.

ieliku dēlus mašīnā un atbraucām uz jūru. tā nu sēžam saulītē, ēdam riekstus un dateles, viens skatās debesīs, otrs braukā ar traktoriem pa smiltīm, trešā dzer kafiju. diezgan idilliski.

pēc šīm lieliskajām lauku brīvdienām, kad visiem sarkani deguni, sastādīts mežs, apkopti smiltsērkšķi, skriets, ēsts, šūpots un staigāts, mūs mājā sagaidīja Ūpja iestādītais OZOLS. OZOLS! tagad zinu, ka visu, ko gribas, var bakstīt podiņā un uzdīgs. izaugs noteikti!

Multimediāla izstāde – lielisks veids, kā pārvarēt bailes no XX gadsimta mākslas pasaules