aij, mazie minkāni

visas dienas pilnas un pilnas (visādi čomski ar vēstures biedrībām, kalnciemi, mier-māj-ielas svētki un vēl jau sestdienā lidojums), pa kuru laiku lai pabeidz mazgāt logus?

kļūst bail no "nekas nav mūžīgāks par pagaidām"

ļoti iesaku bābelīti.
bijām vakar un pilnīgs šoks, cik viss kluss, smuks, jauks, sakopts un tīrs. latviešu valoda prevelē. glābēji ir (!!!), ģērbtuves ar spoguļiem, kas joprojām nav sasisti vai apzīmēti, daudz soliņu, galdiņu, funkcionējoši grili - resp, prieks par nebojājumiem, kam taču būtu jābūt pašsaprotamiem!

taču no objektīvā - minūtes 20 no mājām, ūdens silts un peldvietai pēcpusdienas saule, win win

āāā, noberza šļopkas!!!

kur jūs rodat savus veļas mašīnas meistarus?

/mana vecā mašīnīte vairs neatsūknē ūdeni, āāā

manas jaunās šļopkas tīri labi turas pie kājas un vēl neberž. win win!

šovakar noteikti jābrauc peldēties

es gribu eskimo!

ārprāc, ar to street view visas bijušo brūtgānu mājas jāapskatās un pa kuru laiku lai strādā?

un vēl mani fascinē uz ugunskura vārīto zupu vienmēr-absolūti-brīnišķīgā garša, neskatoties uz to, ka klāt tiek likts viss, kas pa rokai.

novēliet veiksmi manam nedēļas nogales telšu braucienam

tātad, lūdzu, dodiet uz nedēļas nogali labu laiku, jo man būs jādzīvo teltī!!!

vakar nevilšus skriešanas otrajā kilometrā man pievienojās draudziņš uz riteņa un ar vēlmi ar mani papļāpāt, ko es centos atgaiņāt, sakot, ka nemāku elpot-skriet-runāt kopā, bet rezultāts ir tāds, ka es VARU elpot-skriet-runāt kopā un varu to daudz ilgāk un labāk kā NErunājot-skrienot-elpojot!

man šķiet, ka tas vasaras festivāls ar katriem izziņotajiem māksliniekiem kļūst arvien drausmīgāki garlaicīgāks, man jau slikti no domas vien par keane, bet ja vēl tur tagad tie maniki - tas viss iekrāsojas kā fuij.
(tas tāds hedlaineru zīmogs, man šķiet)

vakardienas ceļā rīga-ventspils-rīga Gandrīz izlasīju "mazo lietu dievu".
tagad man gribas visu akcentēt ar Lielajiem Burtiem

brīvdienu (kam brīvdienas, kam jāstrādā - man sanāca tieši uz pusi) devums ģimenē ir atziņa, ka mūsu kaķi ir lielpilsētas sisīši, jo laukos nelīda laukā no kūts, no klēts, no bēniņiem, no mašīnas - lai, dies pas, nedabūtu Vēju.
(protams, kad vajadzēja braukt prom, tad gan - naski uzlīda tūjā un neatsaucās)

oij, naktī sapņoju, ka pērku abonementu draudziņas ģimnāzijas basienā, bet tas bija tāds liels liels liels un par daudz (?) padomisks, peldēju arī, un tagad man baile, jo peldēt sapņos takš nebija labi, ne?

jūs man, lūdzu, izstāstiet, kāda velna pēc cilvēki vēlas "draudzēties" workout aplikācijās/tīklos, lai varētu SEKOT, kā citi skrien, riteņo, cilā smagumus?

šodien, lūk, ir tāda diena, kad var just jau no vakarvakara kāpjošo īgnumu un skumjas. to, protams, ar vislielāko prieku izmanto pasauli, lai vēl vairāk man ieriebtu - karstums, visu turpceļu tikai sarkanās gaismas, plīsušas zeķbikses un visādi citādi tie mazie nekrietnie sīkumi

es ceru to visu norakstīt uz pavasara avitaminozi, nevis uz iespējamajām lielajām skumjām, kuru cēlonis ir briesmīgs, ja izrādīsies patiess (gan cēlonis, gan skumjas)

ēdu savu pirmo pašcepto maizi