esam Kambodžā.
bērniem Bangkoka bija grūta, bet lieliska.
man ļoti patika. pieķēru sevi pie domas, ka tur varētu dzīvot. milzīga metropole, skaļa, smirdīga, pārbāzta, bet tik cilvēcīga, sirsnīga, pretimnākoša.

šodien pirmo reizi baseinā, ak, mēs jau sen bijām pelnījuši aukstu aukstu peldi.

temps, kādā attīstās jaunākais, ir vājprātīgs. viņš apgūst jaunas iemaņas ik sekundi. šī ir tā kompetenču izglītība, vai ne. haha.

rīt iesim uz Angkorvatu, uzliku bērniem nelielu jūtūbes video no Laras Kroftas, sapratu, ka nemaz pati neesmu redzējusi.

mēs esam gan ļoti egoistiski, vazājot bērnus šitā pa pasauli, gan ļoti nesavtīgi, jo katru dienas minūti pakārtojam viņiem.

braucām šodien cauri sastrēgumam tuktukā, visi bērni guļ un svīst, un es domāju, kā es šitā nonācu tādā absolūtā sapnī. - es vienmēr domāju, o, izaugšu liela un ar bērniem ceļošu pa pasauli, un grūtus brīžus uzskatīšu par visskaistākajiem. un te nu es esmu.

vakar ielidojām Bangkokā. te ir lieliski. es gaidīju trakāku satiksmi un vispār visu trakāku, bet te droši un jauki, tik droši un jauki, ka vakar, kamēr m_b lika gulēt mazuļus, viena pati izgāju uz vīna glāzi.

galvā jaucas dažādas domas, sākot ar "ārprāc, uz šo mēs parakstījāmies" līdz "jeij, uz šo mēs parakstījāmies!".

beidzies piens, tāpēc pēdējo kafiju dzeru jau tematiski - stipru un ļoti saldu - espresso ar iebiezināto pienu ar cukuru

mana labākā ideja pēdējam vakaram - pirms kāda laika uztaisīt un sasaldēt cepumu mīklu.
lai gan māja vēl pusbardakā ar atvērtām kastēm un maisiem, bet smaržo lieliski.

Āpsis zīmē dinozauru.
"jā, viņam vajadzēs arī rociņas, jo kā tad viņš pacels to, ko nometīs?"

ģimenes ārste ieteica ņemt ceļojumā līdzi inhalatoru un drusku iepleta acis, kad "mēs tikai ar mugursomām".
labi, būtu ar čemodāniem, bet nu. inhalatoru. ceļojumā!

(paliksim pie vienkāršām lietām - ibumetīna, paracetamola, zirteka un smektas)

vēl nedēļa. bērniem jau pankūku diēta, ik pa brīdim visādi jocīgi ēdieni lielajiem (tom yum ar makaroniem, piemēram) jeb noēst visu, kas mājā ir.
vēl nedēļa. jaunākais šodien pēc pašiniciatīvas izsūca zem visām bērnu gultām. malacis.
vēl nedēļa. lielākā daļu mantu jau ir kastēs un uznestas bēniņos. paliek tikai nepieciešamākais, bet ar to vislielākās problēmas - šķiet, ka nepieciešams vēl ir tik daudz. lai gan. visu uz pēdējo atlikt nevajadzētu. kā vispār organizēt pēdējo nakti? elle un indija.
vēl nedēļa.

kad ģimenē ir vecākie brāļi jeb divgadnieks māk apsaukāties, pirms iemācījies runāt

laimītēs izlēju greznu septiņjūdžu zābaku!

dažās pārbaudīju, par citām ziņoja, - aptiekās vairs nav ibuprofēna sīrupu bērniem!
Lai nākamais vesalāks!

šis ir bijis brīnišķīgs gads, jā, gads, kurā es kā nekad baidījos par savu un savu bērnu dzīvībām, gads, kurā pārstāju ticēt labajam cilvēkos, gads, kurā pasaule kļuva par neērtu neērtu vietu.
bet tas viss kaut kā piemirstas, nolien tālākos smadzeņu apcirkņos, jo viss, ko es šobrīd jūtu, ir -

šis ir bijis brīnišķīgs gads.
esmu daudz ceļojusi, gan darba, gan ģimenes, gan divvientulības vajadzībām. esmu jutusies tik labi savās mājās, kā vēl nekad. esmu profesionāli izdarījusi dažu labu lielisku darbu.
un es tiešām esmu ļoti laimīga, jā,

šis ir bijis brīnišķīgs gads.

visi bērni karsti, vīrs karsts, bet man karsti, krāmējoties vienai.

četri no mums slimi, bļa, nu cik var.

man, protams, ir visskaistākie draugi atkal un atkal un atkal un atkal.
esmu ļoti pateicīga šim gadam par kopienu "dāmu vakars", ir laba piederības iederības un augšupceļoša sajūta.

bet jau grūtāk gulēt, jo nu -
ir šī nedēļa un nākamā. un tad jau, āāāāā, būsim tur.

mana zsv vakara diena vienmēr ir rāmi plūstoša un pavadīta virtuvē. šodien par rīta cēlienā bijām uz kalniņu. tagad cepas cepetis. bet puse no kāpostiem jau nošņakarēta sutināšanas dienās!

nācu no tirgus ar četriem kilogramiem skābu un sulojošu kāpostu somā, slīdēja viss, gājām superlēni, jaunākais nožāvās uz mutes, asiņoja, gāja vēl lēnāk un uzmanīgāk.
rezultāts - stundu pa slideniem ceļiem spēcīgu kāpostu aromātā :) ja šis nav kristmasspirits, tad es nezinu, kas ir, haha

un kā es svētdien futbolu skatījos - pirmo puslaiku mājās, bērniem mācot "lielo futbolu". priecājos par neseno tv pirkumu, jo liels futbols uz liela ekrāna ir labi.
tad miera vējos devos uz palladiumu, jo - what can go wrong, ja? -, līdz sapratu, ka elle un indija un Vecrīgā pie paddy whelans televizora logā skatījos pamatlaika pēdējās 15 minūtes, maigi sasalsot ragā.
palladiumā centos sekot līdzi teksta tiešraidei, bet tas nekam neder, sirds stresu neizturēja un pendeles skatījos pie sava galdiņa mazajā mini telefonā. no sākuma es viena, pēc tam arī entuziasti pie blakus galdiņa.

no labum labiem līdz sliktum sliktiem apstākļiem vienas spēles laikā!

vakardien biju tādā laika mašīnā jeb ar draudzenēm uz kabarē palladiumā.
wowowow, atpakaļmetiens uz korporatīvajiem pasākumiem pirms gadiem desmit. atpakaļmetiens uz labām dejām pirms gadiem piecpadsmit. atpakaļmetiens uz džeza bāra dzīvi pirms gadiem divdesmit.

esmu sajūsmā, nodejojos līka, šodien smeldz pēdas. ideāla svētdiena. un man bija mugurā sudraba fliteru kleita. nu kas var būt labāks.

vakar bija dāmu vakars ar visu piederīgo - kamīnu, šmotkām, vīnu, dejām un Laimas asorti šokolādes konču kasti

man ir tik skaistas un gudras draudzenes, pilnīgi skumji šodien, ka jau tik drīz jābrauc prom (tas, protams, saistīts arī ar mājas lazareti un šausmīgo iekavējumu pakošanās lauciņā)