pieļauju, ka gada beigās dzims Ugas

mums ir jauna lauku tradīcija. katru rītu, kad bērni saģērbjas, mēs satiekamies pie augstā virtuves plaukta un izsniedzu katram pa selgas cepumam.
tā nu mums “iziet” divi cepumi dienā (krīzē izdevīgi!) un es beidzot saprotu, kā vecvecākiem laukos manā bērnībā vienmēr bija bļoda ar končām. jo tā gluži vienkārši stāvēja augstajā plauktā.

apaļš kā tomāts
apaļš kā ābols
apaļš kā sviests
apaļš kā siers

to nu es novēlu, lai ir kāds, ko iepliķēt, un, ja nav, tad pliķējieties paši!

ejam tikko pa mežu, Ūpis saka - lidmašīna! un patiešām: virs galvas liela lidmašīna ar baltu asti. sirds nopriecājas par civilizāciju, iesmeldz nostaļģija par veco pasauli. m_b atceras, ka man ir flight radar aplikācija, skatāmies, kas un kā. un, protams.
air pharma. big cargo
no ķīnas caur krasnojarsku uz frankfurti

tātad pilna ar maskām. vai cimdiem. vai ko nu tur.

biju pie zobārsta, ak, mani dezinficēja skafandrā tērps vīrietis, izmērīja temperatūru, ielika visas mantas plastmasa maisā, aizsēja, nodezinficēja vēlreiz, aizliedza lietot telefonu, dūdoja vienā laidā. tas bija gandrīz Piedzīvojums.

ak, izrādās, ka es esmu visu izdarījusi nepareizi, esmu jau ieskaitīta neirotiķos un komentāri gandrīz tik daudz kā par "rīsiem maisiņā",
bet es piektdien, tikko!, piektdien ar šo pašu dakteri biju sazvanījusies un prasījusi, kas šogad notiek ar potēm, vai ir jēga braukt, un ko darīsim. un viņa man teica -
protams, ir jāpotējas, ir aktīvi jāpotējas pret visu, lai bez covida mēs nedabūtu citu slimību uzliesmojumus. brauciet jau pirmdien!

aizgāju uz poliklīniku sapotēt bērnus. daktere sēdēja tālā stūrī un stāstīja, ka viņa ļoti gribot, lai te visu slēdz ciet. jo viņa uztraucas par to, ka kāds atnesīs vīrusu un "jums jau nekas nenotiks, bet es varu aplipināt savu mammu un viņa ir riska grupā!"
ļoti cilvēcīgi. bet tad aizdomājos - bet, paga, hipokrāta zvērests un var taču ar mammu netikties!

kopumā satikām trīs cilvēkus, no kuriem viena bija garderobiste. salēju bērniem bagātīgi roku līdzekli, būsim dzīvotāji.

pēc divnedēļu laukiem nobraucām lielpilsētā.
pasūtījām picu, iegājām vannā.
atradu bērniem pavasara apavus, paskatījos spogulī, nosvēros.

man ļoti patīk mūsu mājas, bet viņas ir skumjas. skumjas ar to, ka te jūt to dzīvi, kuras vairs nav. laukos jau pats par sevi ir cits ritms, citas prasības, citas prioritātes. te uzreiz slazda sajūta.
man liekas, ka kaut kur es lasīju, ka eiropā šobrīd risinās kolektīvas sēras. jā, nu kaut kā tā es jūtos. man nekas kaulus nelauž, dzīvē ir daudz lielisku brīžu, bet kaut kur apakšā es sēroju par zaudēto pasauli.

sāka sāpēt zobs, pirmā doma - jes, iziešu cilvēkos!
(pierakstījos tepat mazpilsētā. izrādās, manam rīgas kantorim te filiāle, cik ērti!)

manā istagramā šobrīd ir tikai bērni un lauki

man ir vēl viena sāpīte. man ir dzīvoklis centrā, Tallinas ielā. liels, apmēram 75 kvadrāti. man viņu nevajag nemaz, tāpēc godīgi sagaidīju mantojuma sakārtošanu, izremontēju (baltas sienas, koka grīdas), vienu gadu nodeklarējos (lai varētu nemaksāt nodokli), palaidu irdzniecībā un tad viss, čuš, mums uzkrita vīruss un jebkas pasaulē apstājās.
arī mans sapnis par pārdošanu.
dzīvoklis ir pirmajā stāvā, bet katrā istabā podiņkrāsns.

bet vai vispār kāds šajā pasaules stāvoklī gribētu to īrēt? man krīze grauž nagus nost un vēl sev uzkraut šā dzīvokļa komunālos būtu pavisam bēdīgi.
vai pastāv tāds īres dzīvokļu tirgus tagad? kā ir? man saka, ka visi bookingi un airbnbi iet uz long-term un, lai nu kas, bet īres tirgus tagad būs pavisam pārpildīts.

mēģināju paskatīties raidījumu "pa straumei", bet TIIIIK kaitinoši tie galvenie varoņjaunieši, aij.

klau, kā ar tiem dezinfekcijas līdzekļiem - gaida, kad kādā veikalā "izmetīs"? kā padomju laikos ar desām un šņabi?

bija pirmais videočats ar draudzenēm un es atkal drusku vairāk jūtos kā cilvēks.

jau vairāk kā nedēļu laukos. neesam te tik ilgi dzīvojuši tādos laikos, kad jākurina. man patīk kurināt, tā ir viena no manām kaislībām, esmu sajūsmā.
jāsāk pierast, ka tas te nav "pagaidām". bet gan uz ilgu. sākam plānot aizbraukšanas uz Rīgu, tikai lai ieietu vannā.

man laukos nav svaru un īsti nav spoguļa.

nu viss. pagājusi nedēļa laukos un es laikam esmu tik izbesījusies, ka gribu parādīt bērniem multeni.
vai jums ir iesakāma pilnmetrāžas animācijas filma, kur sižeta galvenais virzītājspēks nebūtu uij-uijši (kritieni, gāzieni, briesmas, negodīgas sacensības, utt)?

(Ūpis ar prieku akceptē Lotes, vecākiem arī patīk, piemēram)

Ūpis meža krustcelēs kurina ugunskuru, Āpsis aizmiga ķerrā.

un jā, es beidzot beidzot pa īstam piederu rajončikam jeb mani vakar uz ielas nointervēja avīzei "Kurzemnieks"

agri no rīta nobraucu uz pilsētu, veikals un benzīntanka kafija (jā, tā ir mana krogu aizvietošanas shēma).
izbraucu uz šosejas un man uzreiz pretī brauc ātrā palīdzība, pa radio skanēja renesanses dziedājumi - visnotaļ sirreāli. taču filmu cienīgi kadri ilgi neturpinājās, vēlāk jau viss normāli, pilsēta kā jau pilsēta, tirgū sapirkos gaļu, rimcītī visu pārējo milzīgā senioru barā.
atbraucu mājā, nomazgāju VISUS produktus, izmazgāju iepirkuma maisiņus un izkarināju ārā ceriņā žāvēties.
nu ko, deviņdesmito sākums ir atpakaļ!