vīra krustmāte (80+) šodien, satikta uz ielas, pateica dažas lieliskas frāzes.
a) aij, ko nu ņemas, viss labi, visi normāli potējas, viss notiek, man jau pieraksts! tikai to biroju nevajadzēja taisīt.
b) tagad jau vispār sajūta, ka - dari ko darīdams, - visiem viss liksies slikti! (pirms tam izstāstījusi sašutumu, kāpēc vīrieti neņem darbā bērnudārzā, jo cik tad var tās tantes audzināt bērnus!)

pagājušo nedēļu uz dārziņu ar ragavām, šodien ar riteni.

nedēļas sākumā un vidū vēl slēpoju ar pretsala smēri uz vaigiem, šodien biju skriet plānā jaciņā.

ar to es gribēju teikt, ka man ir veicies: neviens manā dzimtā nepamatotu kritiku vai noniecināšanu nav ņēmis par pilnu. ja arī ir, tad pārvārījis sevī un tālāk nenodevis. es to saucu par pozitīvu paškoncepciju. man liekas, ka visiem jau no mazotnes vajag stāstīt, ka viņi ir labi. gana labi jebkam. tas atmaksājas nenormāli.

kā trīs mēnešos mainās ikrīta jogas apstākļi:
no tumšiem rītiem ar svecēm, caur krēslainiem saullēktu rītiem uz žilbinoši gaišiem rītiem ar tulpēm vāzē.

mani mīļākie svētki jau ceturto gadu aizritēja ar kūku mežā un šļūkšanām pa kalniņu, ar jauno lego likšanu, ar kūkas cepšanu rītdienas bērnumājai, svētku vakariņām un svētku vannu. jubilārs jau atplīsis.

(vīrusu laiks ir tik maģisks - pēkšņi dienvidū ieraugām, ka uz vārtiņiem uzkarināta dāvana. izrādās, krustvecāki kā tādi rūķi klusiņām atveduši, bet sajūta kā bērnības ziemassvētkos pat lielajiem!)

rīta pusē skatījāmies jaunatrasto vhs kaseti ar manas mammas 35 gadu dzimšanas dienas ballīti, manām kristībām 89.-tajā un manu vārdadienu 91.-ajā gadā.

ārprāc, pieaugušie cilvēki ir mūsu vecumā - mūsu vecumā vai pat stipri jaunāki, bet daudzi izskatās tik veci. pilnīgi bez jaunības dzirksts sejā, lai gan pēc stāstiem zinu, ka nebūt nekādi vietsēdīgie jampampiņi jau arī nav bijuši. taču izskatās veci. it īpaši vīrieši. bet mana mamma ir tik skaista, tieši manā vecumā, un tik skaista! un jaunīga, tāpat kā es, kurai vēl nesen prasīja dokumentus.
vispār noskatīšos drīz kaut kad vēlreiz, bet ar vīnu, lai var drusku arī paraudāt; šorīt nebūt nebija vajadzīgie apstākļi sentimentam, drīzāk - izbrīnam.

(tas viss, pateicoties vīram, kurš cauri gadsimtiem ir saglabājis vhs pleijeri, wow)

šodien divas stundas pa zilo kalnu mežiem noslēpojām trijatā - ar Ērgli ergosomā.

kopš man ir fitnesa aproce, esmu uzzinājusi, ka parastā dienā pa māju nostaigāju ap 5000 soļu. pa māju!!!

vakar iesniedzu sūdzību PTACā, 1a adresi pievienojot epastā cc.

šodien saņēmu epastu, kur 1a man atvainojās. viņi atskaitīšot naudu, bet fitnesa aproci es varot paturēt!

//nauda jau kontā, jeij

man ir tik daudz dusmu par cilvēkiem slēpošanas trasītēs, viņi apstājas uz špūres, viņi palīdz bērniem vilkt slēpes uz špūres, viņi fočējas uz špūres, viņi iesāk slēpot, neskatoties, vai kāds netuvojas, viņi slēpo pa divi blakus, sarežģot apdzīšanu un apdzenošajam liekot traucēt slidsoļniekus.
šodien dažkārt nācās uzkliegt "uzmanību!", lai izvairītos no sadursmēm, kuras īzī varētu nenotikt, ja cilvēki Skatītos Tālāk par saviem slēpju galiem vai gluži vienkārši cienītu citus trases dalībniekus.

(vīrs stāstīja, ka Lucavsalā slidsoļa trasē cilvēki iziet.. pastaigāties. nevis kļūdas pēc, bet ar nolūku. ā, ko šodien? davai, pastaigāsimies pa slidsoļa trasi!)

āāāāā

(slēpojot galvā biju izdomājusi vēl dusmīgāku cibas ierakstu, bet tagad apkārt mīļi bērniņi, dusmas kaut kur aizmirsās)

es te esmu iesākusi katru dienu slēpot (labi, gandrīz katru dienu, šonedēļ otrdien, piemēram, nesanāca gan).

gribētos jau garas distances pa meža takām, bet dzīves ņiguņegs ļauj uzvaras parku un piecus apļus (drusku virs 6km).

aizvakar klausījos popmūziku un, o, kas par ātrumu, labākais laiks šosezon (un, visticamāk, vispār vispār).
vakar klausījos Bērnības Miliciju un vidēji kilometru slēpoju par pusminūti ilgāk kā ierasts.
man ir tikai viens izskaidrojums - slēpojot laikam vilku līdzi arī Bērnības Milicijas skumjas. es gluži dzīvi iztēlojos tādu mazu izpletnim līdzīgu uzparikti, kas man lidinās aiz muguras un, kā bura piepūtusiess ar skumjām, neļauj ātri tikt uz priekšu. vienu brīdi spotifajs (paldies, BM, ka esat spotifajā!) pa vidu "naktī guļot uz muguras" un "mūzika dejām" albumiem ieslidināja Runājošo Suņu Dziesmu. apsmējos, bet tiešām - UZREIZ ātrāk slēpojās.

mūsu bibliotēkā ir maz grāmatu pa divi, tikai dažas, mīļas.
bet ļoti noder, ja vajag zūma mītiņā pacelt datoru augstāk, tad ideālais augstums un platums ir divas Salmana Rušdi "zemes zem viņas kājām"

vorkoutu aplikācijās pietrūkst šādu disciplīnu:
bērna vilkšana mājās no bērnudārza ar ragaviņām,
ratu stumšana pa sniegoti netīrītām ielām.

o, wow, interneta veikals 1a atsūtījis jauno fitnesa aproci - ieplēstā iepakojumā un LIETOTU ar uzstādītu krievu valodu. new low, ne. bet nē, kastītē iekšā bija arī pilnīgi random IKEA produkta pamācība. ēm..

prasīju vīram, vai es varu sūdzamepasta subjektā rakstīt "bļe, wtf?"

šodien sniega priekšpusdienu pavadījām dārzā un es īstenoju senu sapni - slēpot pa dārzu. wow! temps ir stipri lēnāks kā Īstā Trasītē (daudz pagriezienu; tad jātupstas, lai kapuce neaizķeras aiz ābeles), bet trīs kilometrus savācu.
un kamēr es to, tikmēr Ūpis pirmo reizi uz slēpēm. nenormāls ķeneris, visu saprata un uzreiz priecīgs sekoja man pa špūrīti. kur viņam tādi sportiskie gēni, nav ne jausmas.

kur rīgas tuvumā (ne pašā pilsētā) ir labum labās distanču špūrītes? citgadus bija pie riekstukalna foršas caur mežiem. ir vēl tādi jaukumi?

meklēju airbnb namiņu Korfu salā, atradu šādu lielisku lielisku aprakstu villai:

"Placed in a quiet area, it is part of a traditional neighborhood that has been abandoned recently but still remains attractive."

tātad, tulkoju latviskumā: re, Skrunda-2, drusku pamesta, bet vēl forša vieta!

kas mani iepriecina:

es te skatos un pētu pavasara un vasaras airbnb piedāvājumus, mums te vajadzēja vienu romantisku namiņu marta vidū, tad gribētos vasarā paceļot pa dzimtajām ārēm (Vidzeme - es skatos uz tevi), un ļoti daudzi namiņi
a) ir solīdi dārgi
b) ir sen jau nobukoti

tas tomēr ir super, paldies vīrusiem, neviens itālis martā uz latviju nebrauktu, bet latvietis uz itāliju gan aizlaistos. taču tagad - marta skolēnu brīvdienās latvietis paliek iekšzemē, ceļ kopproduktu, patērē savas valsts viesmīlības biznesus un tas ir lieliski!

kaut ko tie bērni saprot jeb vakar Ūpis dziedāja dziesmiņas ar aptuveni šādām lirikām -
tētis šodien darbiņā bija, daudz ko strādāja, un datorā un darbiņā; mamma šodien darbiņā daudz strādāja, kreklu mazgāja un vēl vienu kreklu mazgāja un izkarināja, un.