vakaru mauriņa sēdēšanas ir mūsu viss. ap pusnakti pat ir nedaudz vēsi, peldes slapjie mati kutina plecus un uz pāris stundām var aizmirst vājprāta karstumu

bet par svarīgo dzīvē, tātad, dzīvnieku un negaisu.
atbraucu mājās, dzirdu - brēc, ņaud, bet kaut kur krūmos, ne šķūnīti (lasi, mājvietā). jā, ielīdis kazenājos (kāpēc man rokas tagad saskrāpētas) un nenāk ārā, jo līst taču. zvērs slapjš un nelaimīgs, bet līdz sausajām mājām ar sedziņām, ēdmaņu un siltumu nav gribējis iet, jo līst taču.
muļķis, nu.

nedaudz beidza līt, gaiss turējās pie plus deviņpadsmit, ūdens - pie plus divdesmit četriem, saule rietēja, debesis kļuva sarkanas, ezers norima kā spogulis, kāpa migla un kaut kur ir arī varavīksne.
(katru dienu es aizpeldu arvien tālāk no krasta, arvien tālāk)

vakardien pēc peldes, slapjiem matiem, mazā kleitē, pagalma šēzlongā uz īsu brīdi bija pat vēsi.

izbēgot pilsētai un cilvēkiem, divas dienas peldējāmies visos ezeros, kas nāca pretī, uzlādējām sevi ar neko nedarīšanu un iebraucām nepazītās kurzemes pilsētās, sasniedzot augstāko latvietības punktu sestdienas dienā uz usmas ezera, maigi iroties ar koceni un dzerot alu no skārdenes, kamēr apkārt skaistu ķermeņu cilvēki buržujo ar jahtām.

šorīt vīlos pasaulē, par kuras esamību mācījos no videoklipiem un masu kino.

braucu ar riteni visa tāda baltā kleitē, mulsu skatienu, plikiem ciskiem - un man izbirst maisiņš ar ķiršiem.
aina kā pēc gostiem, bet vai pie manis skrēja bariem skaistu, elegantu, bagātu un muzikālu vīriešu palīgā? nekā.
neviena!

ir tas vasaras laiks, kad absurda krievu popsa ir mūsu viss jeb ko atgādina jaunais vilnis par mūzikas tradīcijām darbā

piektdien sadrāztās kājas pūžņošanu un nedzīšanu kā ar roku atņēma ne višņevskis, ne bepantēns, ne ūdeņradis, ne plāksteri, bet gan pielikta ceļamallapa.
ticēt dabai, lūk ko.

tieši tikpat pārliecinoši kā pagājušo gadu, arī šogad -
labākais festivāls ir Martas Asinis.

tirgus dāma, pārliecinot mani par ķiršiem, teica - "garšīgi, garšīgi! kā semačkas!"

pasit pusdienas padusē un vērmaņdārzā paskaties uz mazu ķīniešu meiteņu kori.
elektro spilgti tērpi, priecīgas iestudētas kustības un, kā man šķita, oda taurenītim.

cēsis ieliek kļoķi visām citām latvijas pilsētām, kas gan priecīgi, gan žēlīgi vienlaicīgi. visvairāk - sajūtās. cēsīm ir burvīgs dvēseliskums, pasaulīga elpa un var pavadīt nedēļas nogali skrējienā starp kultūru, vīnu un atpūtu.

vakardienas olimpiādes koncertā dažu labu gabalu varēja tā arī nosaukt afišās - viss koncerts sastāvēs tikai no šī un uz "bis" iedosim jums arī pārējās zvaigznes.
šis garums un vienmulība (lai arī skaista, ko tur daudz) man tirdīja galvu, vilka no smadzenēm ārā bingo bumbiņas ar absolūti īpatnējiem virsrakstiem, ielika zemapziņas upes savādās gultnēs. interesanti. no tādām blakus ejošām domām mūzikas pavadījumā grūti izvairīties, tomēr patīkami ļauties.

skaipa konferencē ar holandiešiem, baskiem un berlīniešiem pusotru stundu runājām par darbiem un desmit minūtes - par futbolu.
vieni priecājas, otri bēdājas, baskiem vienalga.

sergeja jēgara dusmīgais orlando vivaldi mūzikas skaņās bija. khm. bija. pirmais cēliens šausmu šausmas, es nespēju pierast pie kumēdiņiem, kāpēc mani jātur par muļķi? bet otrajā, laikam b mani pārliecināja, lai es uz pasauli skatos ar atvērtu sirdi, nu jau patika labāk. mainījās forma (no plikām ārijām pirmajā cēlienā līdz izvērstām ainām ar rečitatīviem un ansambļiem otrajā), varbūt es pieradu. galvenais, ka redzēts, brīvdabā viss ir skaists.
(futbols. vai man tiešām šodien ir jādzīvo ar mazmiega izgrauztām acīm šitik neinteresantas spēles dēļ, es jums prasu???)

Pa purnu!!! Piecas reizes!

iepelst pirmdienas vakarā pēc nogurdinošām un tukšpļāpīgām vīna sapulcēm un ilgstošai zemeņu tīrīšanai ir mūsu viss.

nu labi, ka dzima. izrādās, dzima pat visādi verdi un raiņi.
bet metot pie malas organizatoriskās un tekstuālās kļūmes, saraustīto programmu un pārlieku labu apskaņošanu, kas zog klātbūtnes efektu, - man patika.
un melanholiskais valsis, kura laikā pāri skvēram laižas putni un klusākajās vietās var dzirdēt strūklaku, ak.

vakarā rīgas futbola skolas (vai kā viņu tur, pie uzvaras parka?) laukumi bija pilni aktīvi rosīgu spēlētāju - es nesaprotu, vai tad viņiem nevajadzētu sēdēt pie lielā futbola ekrāniem?

manī ir ārprātīga nepatika pret cilvēkiem, kuri, izvārot rīsus/griķus maisiņā, piedāvā tos likt uz šķīvja pa taisno no maisiņa. man pat kolēģes tā dara. bet it kā normāli cilvēki.