nenormāls nogurums, šodien likās, ka ģībšu uz ielas no karstuma, tāda jūlija spiedošā sajūta.
nopirku tirgū pēdējās gladiolas, tomēr ir rudens.

mani vienmēr mulsina gadalaiku pārejas un cilvēku apģērbs. dienas, kad dūnu jakas un šorti satiekas uz ielas. un šogad īpaši.
tieši kā, tieši kā var izdzīvot šīs gandrīz karstās dienas zābakos vai virsdrēbēs? vakar sēdēju kafejnīcas terasē, man cepināja muguru, blakus mierīgi meitene zeķubiksēs, puszābakos un vilnas mētelītī.
vai tiešām stils nosaka visu un cilvēki mēdz nesvīst?

šovakar es darīšu kā tāda īstena sabiedrības dāma - glupiķe.
neiešu uz filmu, iešu tikai uz āfterīti!

sazvanījos ar Ūpja b/d vadītāju, lai pajautātu, kas ko un kā; vai nav jāuzlabo uzvedība/mācīšanās? un saņēmu tikai labas ziņas par gudrību, iejūtību, ampelēšanos, draudzēšanos, koncentrēšanos, utt.
tāpēc es nolēmu turpmāk nekad nešaubīties par savu bērnaudzināšanu un bērnlieliskumu.

hāhā, man tikko pienāca jautājums, vai es gadījumā jau nedzemdēju un nevarētu pārdot savu Čipša un Dullā koncerta biļeti.
lūk, lūk!!!

šogad burvīga smiltsērkšķu raža, vienkārši lieliska - vakar sataisīju pulka sulas, kaut ko sasaldēju.
(uzreiz gaidu ziemu un karstos dzērienus, kamēr aiz loga snieg.)

jā, visvairāk tajā nodokļu reformā es sabesījos par to, ka valsts griež nost iespējas strādāt maz un neregulāri. vai pat maz un regulāri. bet tā ir mana izvēle, es gribu strādāt reti, man ir gandrīz trīs mazi bērni, es nedomāju, ka man būtu jāiejūdzas valsts ierēdniecībā, piemēram.
manam labsajūtas modelim der pusgadu strādāt intensīvi, pusgadu nestrādāt. tā arī biju plānojusi pavadīt nākamo gadu. līdz jūnijam aktīvi strādāt, pēc tam - vispār neko. bet tagad man "vispār neko" laikā būs jāmaksā minimālais sociālais, kas pa pusgadu savilksies līdz tūkstotim eiro. tātad - tūkstoti es maksāšu valstij par to, ka nestrādāju. lai gan pirmajā pusgadā strādāšu un maksāšu sociālo atliektiem galiem.

svētdienas vakarā mazgāju kedas. visas. tās ir divas veļasmašīnas, jo mūsu mājsaimniecībā kedas ir visiem, dažiem pat vairāki pāri. striķīšus saliku atsevišķi smalkveļas maisiņā, un, manuprāt (!) arī izmazgāju.
bet nē. veļasmašīnā nebija. vannasistabā nebija. nu jau rit otrā meklējumu diena, mājā NEKUR NAV. cilvēki dodas uz darbiem un ārā ar jocīgiem apaviem.
es saprotu, ka pregnancy brain, bet šis vairs nav smieklīgi. ir variants, protams, ka kāds augumā zem metra ir izmetis mistkastē. bet nu - ņibuģim o grusnim

// atradu! tur, kur vairākkārt skatījos gan es, gan vīrs - veļasgrozā..

šodien, kā jau visi, bijām uz pēdējo ribocas dienu. ar bērniem. likās, ka ir svarīgi viņus aizvest viņu dēļ (vide, objekti, mērogs - tas viss ir ļoti interesants pat pusotrgadniekam).
izrādās, ka bija svarīgi viņus aizvest tieši mūsu dēļ. cik daudz detaļu, brīnumu un savādāku skatu punktu viņi izbaudīja un mums uz tiem norādīja! un cik daudz prieka!
(protams, bija arī savi "disnejlendiskie" momenti - brauciens ar golfkārtu vai māla figūru taisīšana)

un es gribu baļķu dziesmu klausīties ikdienā, kur es varētu dabūt baļķu dziesmu?

vakar bijām otru reizi ribocā, galvenokārt tāpēc, ka man vajadzēja, es gribēju vēlreiz Krivades istabā.
neskatījos uz leju, tikai uz augšu vai uz iekšu.
un pilnīgi savādāk, un apraudājos,
kaut kāds kosmoss tur šķiļas.

kur pilsētā ir labs brokastu piedāvājums ērti bērniem?

vai es pareizi saprotu, -
ja ir plānots liels gabaldarbs, dalīts šogad un nākamgad, tad man labāk VISU naudu dabūt savā MUN pašnodarbinātā kontā šogad, lai izvairītos no iespējamiem zaudējumiem? viņi taču aiztiek tikai ieņēmumus, resp., uz izmaksu (alga sev) reforma neattiecas?


Ā, bet tad par mēnešiem BEZ ienākumiem jāmaksā 170! tas nav iespējams, ou fak.

sākusies neliela spriedze "vai šīs muguras sāpes jau ir dzemdību sāpes?"
sākusies neliela atelpa, jo visi projekti beigušies, tagad tikai visiem un sev samaksāt

riboca ir tik liela, skaista, tīra, plaša, un cik tur vajadzīga un brīnišķīga ir krivades telpa.
es gribētu aiziet vēlreiz un tikai tur. un tad vēlreiz.
ārkārtīgi patīkami intensīvas sajūtas, un tā nodistancēšanās no sevis, no otra, no pasaules, bet tad pasaule uz tevi skatās, un ieraudzīts tu atkal iekļūsti ritmā, bet stāvi ārā, aij, labi.

man bija sajūta, ka es esmu plašu atskaņotāja adatiņa.

iesākām septembri ar gladiolām un vakarā ar izstādes atklāšanas ballīti.
tur bērni uzvedās tik dabiski, tik viegli it kā viņi būtu radīti sīkrunām un netvorkingam. Āpsis pat dabūja nedaudz uzlieta vīna uz baltā krekliņa un Ūpis koķetēja ar meitenēm. viņi sarunājās ar citiem apmeklētājiem, pazuda un atradās, bija piemīlīgi un šarmanti.

man viņi politikā būs jāsūta vai

sestdien mēs bijām uz nelielu, kādu 6 ģimeņu kopā sanākšanu ārkārtīgi skaistā, plašā un ar senuma auru apburtā mājā ķīpsalā.
un es sajutos tā, kā es biju iedomājusies "pieaudzību" - kā aristokrāts, lēni un ritmi. bērni netraucēja, pieaugušie sarunājās, ēda, skanēja plates.

protams, pēc kāda laika Ūpis ar skaļu saucienu ieskrēja ēdamistabā, pacēla gaisā rokas un kliedza "dejosim!". un tad mums bija drusku mošpits lielajā zālē pie Nirvanas. (pat man)

laikam visvairāk vinnējis ir Mičerevskis - no 63. vietas uz 7.-to! un iekšā!

(bet visvairāk žēl Vladas, viņa ir gudra un lieliska, bet no 6.-tās uz bēdīgo pēdējo 63.-o un netiek. un viņa bija vienīgā, kuras dēļ beigās nosvārstījos balsot par labu tieši PAR/PRO)

re kā, salīdzinoši maza daļa sabiedrības domā par pilsētas pārvaldību.

un tas varbūt ir labi - stipri vairāk kā puse no mums ir pietiekami situēti un apmierināti, lai mūs neuztrauktu pilsētas sociāla politika, sabiedriskais transports vai apmaksāts bērnudārzs. un es bez ironijas.

ja skolās vairs nebūs kopīgo starpbrīžu, tad kā vidusskolēni bučosies?

tagad, kad viņa ir beigusies (un ir beigusies, pavisam ir, un ne jau lieti un aukstums pie vainas, bet mēs paši - pilnībā pārvācāmies atpakaļ uz pilsētu), man gribas pierakstīt to, cik vasara bija gara.
jo tā bija pasaules garākā vasara, kas sākās 14.martā ar milzīgu sniegputeni. mēs pārcēlāmies uz laukiem un sirdī bija jocīgi.
un turpinājām aukstā aprīlī, kad jākurina divreiz dienā. un maijs, kas lēnām lēnām atvēra puķītes un naktīs nosaldēja pusi ogu krūmu.
vasara sākās jau tad - kas lēni nāk, labi nāk.

šogad ir bijusi pasaules garākā vasara un es to marta sniegputeni ieskaitu tajā.

ir rudens. man ļoti žēl, ka ir jau rudens.
no otras puses - ak, ruden, tu būsi tik interesants!