un vēl par sentimentālo - vakar mazākajam gultiņu no augstās pārlikām uz zemo, jo sāka jau viļāties turp šurp un nedroši.

un es skatos uz to dziļo redeļgultiņu un man tik skumji tik skumji, jo "kaķēna vecums" ir beidzies.
un man tagad jau ir divi mazi lieli bērni, nevis viens mazs liels un otrs maziņš maziņš.

// un šodien jūrā mazākais jau ēda smiltis kā tāds lielais.

apstākļos, ka mēs te peramies pa dzīvi bez vecākās paaudzes aizmugures, ārkārtīgi silti ir uzņemt krustmāti, kas ikdienā dzīvo tālās zemēs. viņai pietiek pateikt dažus mīļus vārdus, lai nostabilizētos kaut kāda pareizības sajūta. un nav jau tā, ka es pati neredzētu savu dzīvi un nepriecātos par to, bet. vecāku iztrūkums ir jūtams.

Ūpis ir priecīgs, ka jrt savas biļešu lapas nespēju apkalpot visus, kas vēlas, ilustrē ar attēlu, kur, citēju, "lielais ūpītis un mazais ūpītis!"

ak, bērni ne tikai draudzējas, bet nu jau arī spēlējas savā starpā. jaunākā daudzkustīgums un klucīšu graušana, brāļa koncertu apbrīnošana un bumbu ripināšana vecākā bērna acīs ir mērāma kā pieaugšana un noderīgums.

Ūpim ir jaunvārdu izdomāšanas laiks un vakar, ēdot arbūzu, es prasu Ūpim, vai viņš zina, kas ir sekss. jā, zinot. tas esot kinetēze.
---
nu bet protams!
kinētiskā sintēze, kur nu vēl precīzāk!!!

šodien ar abiem mūzikas skolā. ak, divas nodarbības pēc kārtas ir, khm, grūti man :) rīts arī stresains, kamēr visus saliek SMUKUS mašīnā (pačurājušus, paēdušus, tīrus) un sevi (uzkrāsot acis, frizūra, izgludināti svārki!), izbraucām kādas piecas minūtes pēc iedomātā laika. lūk, un puķes pirku, atstājot bērnus mašīnā vienus pašus, lai jau tā bāriņtiesa ieskrienās! :) bet nu tirgū tas viegli - noliek mašīnu gandrīz pie vārtiem, atstāj vaļā durvis un aizskrien dažus metrus līdz puķu tantēm. gladiolu tantēm.

ja šādi rīti ir visu daudzbērnu ģimeņu skolas rīti, tad es jau zinu, ka nākotnē vīnu dzeršu no rītiem. vai arī pieradīšu.

kā organizēt bērnu gulēšanu vienā istabā, ja naktis viņi guļ apmēram vienādi, bet diendusas ir pilnīgi dažādos laikos?

kad esmu izgulējusies, es esmu vislabākā mamma pasaulē un man ir vislabākie bērni.

izlēmu laist Ūpi peldētapmācībā, bet visi normālie laiki jau pilni, jo "mēs jau no pirmdienas sākām pārdot abonementus!"

man ļoti patīk mans dārzs, man atkal patika dārza ballīte, man patika mani bērni dārza ballītē un mani draugi. un tas, ka pienāca tumsa un vēl nekas negribēja beigties. un, izrādās, te ir pavisam burvīgi arī tumsā.

nopirku Odesa krekliņu ar uzrakstu "GUSSI gagaga" un zosu bildi, vakar lepni gāju pa rajonu un nesapratu - esmu super stilīga vai tomēr super jocīga. un biju pie frizieres, kura mani iepriecināja, sakot, ka man ir ļoti maz sirmu matu. kas ir brīnums pie šitādas dzīves organizācijas. patīkams brīnums, protams.

šodien bijām jūrā, tūlīt septembris, bet jūrā ir karsti un lieliski.

(izkrītošiem matiem kādu nedēļu ir pievienojušies ļoti lūztoši nagi, oh well)

Odesa pret mums bija vēlīga. un cik viegla dzīve ir tikai ar zīdaini, ak! tas bija īsts atvaļinājums ar astoņu - desmit stundu ikdienišķu staigāšanu, karstumu, saldējumu, restorāniem un vīnu pie pusdienām.
tā ir tik fantastiska pilsēta, tie ir deviņdesmitie, bet ar hipsterības mērci, tā ir liela sieviete piespīlētā leopardādas kleitā, kas pie iekāpšanas kuģī izdala uz post-it lapiņām rakstītus numeročikus, kas svarīgāki par jebkādām biļetēm, tā ir par mūsu autoostu mazāka lidosta ar trim (!!!) geitiem, kurā uz baneriem ir reklāmas par finanšu piramīdām un luksusa dzīvokļiem jūras krastā, tie ir daudzstāveņu vraki, kas nepabeigti stāv no 2014.-ā gada, un tie ir arī ārkārtīgi smalki un garšīgi restorāni par gandrīz sviestmaizes cenām, tas ir jaunais street-food restorāns vecā bankas foajē, tā ir pilsētas tīrība un laipnība. un, protams, tikai krievu valoda, gandrīz tikai krievu valoda, kas tādam latvietim liek justies ērti. un visu var sarunāt.

varētu braukt vēl, bet nē. mīlestība mūs vieno, bet otru reizi - nu nezinu.

Mums iet šādi jeb Odesa ir izcila
https://youtu.be/eu691S1CTxc

Āpsis ir TIK kustīgs un lustīgs, ka varbūt vajadzēja uz Odesu braukt vasaras sākumā, kad tikai rati bija gluži pietiekami. tagad viņam vajag visa veida grīdas. un mantas. un gultas palagos ieķerties. nednogalē aizlīda no manis līdz savam tēvam, vecākajam brālim distances vidū tēlojot karsējmeiteni. distance - kādi astoņdesmit centimetri pa gultu :)

taču šodien man iesitās prātā cits jautājums - ja viņš nemieg rokās, ko mēs darīsim lidmašīnā?

piektdien es nopirku savas pirmās "figūru koriģējošās" apakšbikses
sestdien noskrēju mazo Vāveri stirnu bukā kā 98.-ā no 435.-ām

vakar no rīta vecākais teicās slims esot, pa dienu neēda un vakarā kļuva karsts kā viskarstākais pīrādziņš, līdz palūdza iet prom no vakariņu galda, lai dotos gulēt, un nogulēja visu nakti kā baļķis, lai šorīt pamostos vesels.
ak, kaut mums visiem saglabātos tik labas izveseļošanās spējas kā šitādiem maziem žipčikiem!

Burovs:
Jā, var redzēt, ka mums ir arī labi arhitekti, kas spēj uztaisīt interesantu projektu.

tā, mēs pēc nedēļas uz Odesu, ko mums darīt Odesā? es zinu, ka ēdīsim. peldēsim. arbūzi un vīns.
bet ko vēl?

Lubāna mitrāja informācijas centram, kas atrodas starp Lubāna ezeru un mitrāju uz garā dambja, otrajā stāvā ir mazas istabiņas, ko viņi dod uz īri. nu bet tā ir pasaka. tur ir terase, tur ir daudz bezdelīgu, tur viss ir brīnišķīgi. un saulriets šūpuļkrēslā. lēti, pa nakti bijām vienīgie (protams, kopā ar putniem). gribējās vienkārši ieteikt. ja nu jums sanāk. bet mēģiniet tā, lai sanāk. jo Lubāns ir lielisks. liela salda jūra, garšīgas zivis, šmakovka.
pēc mitrāja pienāca diennakts ar lielākajām lietusgāzēm, ko pavadījām Arendoles muižā, tikai ēdām un lasījām un pētījām muižu. un ēdām un lasījām un pētījām muižu. slow livings, kā saka.
to noslēdza mierīgs, bet piesātināts Sansusī (organizatoriskā puse ar katru gadu arvien švakāka un nepieklājīgāka, bet nu. kaut kā pieveram acis).

nezināms puisītis, apmēram 4 gadi, Sansusī bērnu zonā:
- Tu zini, ka Spaidermans ir visu supervaroņu vadītājs?
es
- ā, ja, kāpēc?
viņš
- nu kā, Spaidermans ir visvājākais, viņam ir visvājākās spējas, tāpēc viņam ir jābūt vadītājam.

(bija arī meitenīte, kas man piesēdās blakus un ļoti nopietnā izteiksmē teica - tā, Tu zini, kā es kļuvu par princesi?, nezini, jā, nu tad es izstāstīšu)

labrīt, esmu divstundiņas nosupojusi ap kokneses pilsdrupām, paldies par zemo ūdens līmeni, skaistumiņi un peldes