nesen te tviteris ziņoja, ka esot kaut kāda milzumliela diskusija par to, vai uzšaut pa dibenu ir vai nav ok. protams, nav. ja vien uzšāvējs nav vīrs un jums tas laulības līgumā norunāts :)
bet es par ko citu tomēr - vai tas tiešām ir tikai mans burbulis, kurā neesmu to pieredzējusi, un vīrieši mūsdienās tā dara? es laikam nezinu nevienu sievieti, kurai kāds svešs būtu iesitis pa dibenu. kur tas notiek? naktsklubos? tirgū? vai arī sievietes nekad par to nerunā? man pietiek, ka kāds uz mani ne tā paskatījis, ka esmu jau savu sašutumu izstāstījusi kolēģiem pie kafijas (pirms-bērnu laikā)

var jau būt, ka tviteris - tā ir paralēlā pasaule - un nav ko domāt, kur un kā uzšauj pa dibeniem Kaimiņa vēlētājs.

atgriezos rīgā pēc pusotras nedēļas laukos. rīga šķiet tāda pieprasoša, savelkoša.

dažbrīd laukos es jutos kā tēls no kāda deviņpadsmitā gadsimta romāna - līst, līst, līst, galošās nesu malku no šķūnīša, iekšā brēc bērni, ir auksts, neesmu izgulējusies, esmu viena. bet dažbrīd kā aristokrāts - spīd saule, bērni laiskojas savā vaļā, es lasu rīgas laiku, dzeru kafiju, dzied putni.

viss līdzsvarā, kā teikt.

gulēt vannā un lasīt dienasgaismā pusvienpadsmitos vakarā dod tikai vannasistabas ar lieliem logiem un vasaras vakari.
cik labi, ka man ir abi.

vakar es biju gandrīz soli līdz tam, lai Ūpim uzliktu multenes un pati tai laikā pagulētu (noguruma līmenis - augstākais), bet noturējos tomēr, līdz -
tikko nomenedžēju abiem bērniem vienlaicīgu diendusu (tas nav noticis gandrīz nekad) un pagulēju ar viņiem kopā. nu ko, lai tie lieti iet un nāk, manā pasaulē spīd saule!

līst tik traki, ka pat pēc sēnēm nevar aiziet

- ko Tu gribētu šodien darīt?
- bībam staigāt mācīties! bībam kukurūzu am am mācīties!

ņemu savus vārdus atpakaļ - vēl sliktāk par vienkāršu bērna histēriju pirms rīta kafijas, ir bērna histērija pirms rīta kafijas, atrodot pie mājas lieveņa beigtu pusgrauztu putnu. kaut gan nē, viņam histērijas īsti nebija, tā bija man.
man patīk laukos, bet nu šodien - vienīgajam pieaugušajam būt vētrā un beigtu putnu ieskautai - ne visai.

kā man besī bērna histērijas, ja viņas notiek PIRMS manas rīta kafijas

piektdien sapratu, ka manas vecās konversenes nevis vienkārši vairs nav baltas, bet ir gluži dzeltenas un ieplīsušas, tāpēc nopirku jaunas. izpārdošanas un tā. aizbraucu uz lampu un prasu vīram, vai viņš redz tādu kā mirdzumu no manis? pašai liekas, ka staigāju pa sniegotiem kalniem, jo jaunās baltās ir tik baltas, tik baltas.
pagāja apmēram stunda un Ūpis viņām uzgāza kakao.
kā izrādās, NEIZMAZGĀJAMU kakao.

uz festivāl-Slampu braukšu rītā pa dienu.
kas tāds labs ir pēcpusdienā skatāms?
es, protams, varētu pati izlasīt programmu, bet tā ir tik liela, tik liela, ka man nolaidās ausis.

cik labi celties pussešos, iekrāmēt mašīnā jaunāko, atstāt vecāko un vīru guļam, aizbraukt un nodarīt 108 sveicienus saulei, un paēst brokastis jūras krastā. jaunākais uzvedās priekšzīmīgi, saprata situācijas nopietnību, trīs stundas bez neviena pīkstiena, tikai ar vienu īsu uzēšanu un snaudiņu, to kompensējot beigās ar terases piebļaušanu mājupejot (paspēju apēst divus čia pudiņus, paldies Rasbainiekam par reklamēšanu, tiešām dievišķi)

nē, dievišķi bija iepeldēt laukiem tuvējā dzirnavdīķī te pievakarē.

aplēju rozes. negais, tu vari nākt.

ak, kādas jēru naktis piedzīvojām, ēda pat divas reizes, cēlās vēl biežāk, čīkstēja un pīkstēja pa miegam, cilāja kājas, staipīja dibenu, līdz vakar no rīta, savā piecu mēnešu jubilejā tad nu beidzot apvēlās. visu dienu brēca un ķērca, jo nesanāca atkārtot, līdz vakarā - arī otru reizi.

šīs pirmās cīņas ir visgrūtākās un arī visaizkustinošākās.

(Ūpim es "mācīju" velties - liku uz vēdera, stiepu rociņas uz sāniem, visādīgi stimulēju. Āpsi es pilnībā neaiztiku, ne uz vēdera liku, ne kā citādi "palīdzēju" vai rosināju. rezultāts - apvelšanās ar vienas nedēļas starpību Āpsim "par sliktu", bet viņš vispār visu, ja neskaita zobus, dara nedaudz vēlāk par brāli, tā kā tas neskaitās. tātad - principā vienlaicīga velšanās. vēlreiz pārliecinos, ka vecāki var darīt, ko un kā viņi grib, tiem bērniem jau ir savs plāns un savas darīšanas, un viņi paši labāk zina)

laukus apsēdušas vaboles tādā kvantumā, ka dažbrīd sajūta kā Vecajā Derībā

vaiii, cik skaisti dārza svētki mums sanāca sestdien, es nezināju, ka pasaulē var būt tik brīnišķīgi dārzi kā mūsējais. maģiskā Nārnija, lūk, kas tas ir.

cibās klejo pārspriedumi, ko ēst karstā laikā un kā nenosvīst pie plīts, bet
gludināšana! gludināšana, ka es jums saku, šai karstumā ir īstā nāve ledājos, tikai otrādi

mājā ir meistari, kas labo salauzto gultu un viņi visu laiku aizmirst mašīnā kādu instrumentu vai arī dodas ārā piezāģēt brusi, un visu laiku ceļu caur māju veic tādā pusskrējienā.
uz karstām pēdām

īsta laime izskatās pēc zemē noliktas šļūtenes ar dušas režīmu - ūdenī varavīksne un tai jāskrien cauri uz "trīs četri", sadodoties rokās kādu stundu no vietas, un tad jānāk mājās, jāēd zemenes un vienam no mums jāaizmieg diendusā četrās minūtēs.
ā, un vēl Ūpis pa pakšiem saplūca suņuburkšķus un man uzdāvināja.

plānoju rītdienu pavadīt zem šļūtenes, bet vispār es atdotu puskaraļvalsti, ja varētu visu dienu zvilnēt pie baseina.
vienīgais, kas traucē, - ka nav jau tāda baseina.

ieraksts nebūt nebija par to, ka es dzīvotu kārtīgi, ka mums visiem vajadzētu dzīvot izlaizītā mājā, nē.