austra
21 September 2016 @ 09:13 am
 
nedēļu nebiju rīgā, tāpēc, lai atzīmētos, šorīt izvilku no skapīša rudens augstpapēdenes, jo beidzot laiks zeķbiksēm, un visa tāda smuka prižimalkina kleitē uzkāpu uz ričuka, minos pa pārdaugavu, lapas krīt, rudens ir skaists, bet - bļin - salst rokas!
 
 
austra
12 September 2016 @ 11:25 am
 
man ļoti patika "Pakļaušanās".

izrāde, manuprāt, neko nesaka mums priekšā. Hermanis nav to uztaisījis, lai mums pastāstītu, kā jādzīvo.
vai islāms ir labi? nē, jo savādāk, piemēram, Keišs zīmīgi nesmīnētu pie "jaunāka sieva Aiša, 15 gadi"
tāpat arī netiek norādīts, ka vecā Eiropa ir slikti. dīvānā pirdējam un inteliģentajam bezģelņikam Daudziņam nav jāpazūd, viņam it kā obligāti nav jāmainās.
vai tiešām Hermanim būs sanākusi izrāde, kurā viņš netieši aicina dīvāna civilizāciju sasparoties un aizstāvēt sevi (ar visiem gejiem un vienbērna ģimenēm)?
jebkurā gadījumā "Pakļaušanās" liek aizdomāties par vispārējo muļķību. ne reliģisko, bet cilvēcisko.

izrāde ir ļoti interesanta, tā ievelk, tā ievelk nenormāli. gribas sēdēt uz krēsla maliņas un liekties uz priekšu. izrāde ir gandrīz meditatīva, dīvāns kā metafora visam, ko mēs eiropieši esam sen nokavējuši. cik mēs daudz esam spriedelējuši uz dīvāniem - un kā labad?
varbūt es tomēr esmu konservatīvāka par vidējo, jo es nespēju sašust pie teikumiem par sieviešu padevību vīru priekšā.

izrāde nav provokatīva, tā pat nav dusmas uzdzenoša. tā ir ierosme pārdomām, kas nebūt nav skumjas.
varbūt tas ir tas, ko Hermanis manī ir panācis - kaut kādu flegmatisku pakļaušanos sajūtai "kā būs, tā būs"
 
 
skan: noir desir
 
 
austra
09 September 2016 @ 01:12 pm
 
ūdens aerobikā apmulsu un nespēju izpildīt ar rokām astotniekus.
astotnieki un apmulst!
(steidzami nepieciešamas brīvdienas)
 
 
austra
05 September 2016 @ 10:59 am
 
vakar kāzas. smukas kāzas, tādas ražīgas (no vīnogām dekorācijās līdz milzīgai lietusgāzei ceremonijas vidū), salīdzinoši vieglas un jaukas.
viss notika zem klajām debesīm, kas lieliski saskanēja ar vasaras aiziešanu.
 
 
austra
02 September 2016 @ 12:56 pm
 
kā mani iepriecināt -

pēc ūdens aerobikas pārdaugavā aizminos uz jauno COS atklāšanu. un tur pretī viesmīļi - visi tādi skaisti, un dod man ābolu sulu un apelsīnu sulu, un dateļu našķus, un riekstu maisījumus maisiņos un augļu čipsus.

vai ir vēl kaut kas vajadzīgs pēc treniņa?
 
 
austra
01 September 2016 @ 12:45 pm
 
man patīk lasīt, kā cibas mammas stāsta par brīnumiem, kas pēkšņi ir jāizdara uz nākamo dienu. nu tur - vienpadsmitos vakarā paziņo, ka vajag tādu dziju vai šitādu tērpu.

bet - tas ir tikai bērnu aizmiršanas vai tomēr skolotāju dēļ? vai tad e-klasē to neraksta? vai dienasgrāmatās? (starp citu - ir vēl dienasgrāmatas?)
 
 
austra
01 September 2016 @ 10:28 am
 
šorīt nācās izveikt garu riteņgabalu pa rīgas pilsētas ielām abpus daugavas - lai csdd uzzinātu, ka mācību atļauja NAV jāmaina uzvārda maiņas gadījumā, bet nu labi. es sev apsolīju nelamāt viņus visus par kucēm. -
ne par to.
ielas ir pilnas ar skolēniem un viņi visi ir priecīgi. apskaujas, nes puķes karstās plaukstās, gandrīz nekautri pīpē ap stūriem vai turas mammām vēl brunčos.
bet visi priecīgi.
un jau rītā, jau rītā ielas būs pilnas ar drūmām sejām, kurās spēcīgi krāsosies nogulētu vaigu strīpas.
 
 
austra
31 August 2016 @ 12:51 pm
 
bija pie friziera. kamēr es, tikmēr pie blakus spoguļa strādājošais puiku frizieris paspēja sasukāt un apgriezt trīs džekus.
pirmais septembris tuvojas. tuvojas!!!
 
 
austra
29 August 2016 @ 04:37 pm
 
es gribētu kārtīgi forši savārīt pīlādžu džemu - želeju.
es apmēram iedomājos to sajūtu, ka ir dabūta sula no ogām un kopējā katlā ar cukuru tas viss vārās. ieliek burciņās un - voila - ir želeja.
BET
es tā izdarīju ar jāņogām un ņifiga tur nav želeja, bet gan tāda pļura.

kā zināt, ka patiešām atdzisīs vajadzīgajā stingrajā masā?
 
 
austra
29 August 2016 @ 12:11 pm
 
eu, vārds "jāieiet" - pieci patskaņi pēc kārtas! latviešu valodā!
 
 
austra
23 August 2016 @ 12:05 pm
 
nopirku visu, kas ir, jeb 81 Bikibuku
 
 
austra
23 August 2016 @ 09:56 am
 
šorīt vecrīgā divi krievu tautības vīrieši tā ap gadiem sešdesmit aizrautīgi runāja par Rahmaņinova kapa vietu.
 
 
austra
22 August 2016 @ 10:50 am
 
brīvdienās gandrīz līdz galam izlasīju grāmatu, strādāju, kārtoju māju, līdz svētdienas pēcpusdienā izgāju ar vīru aplīti pa Iļģciemu.
cik skaists tas gan ir, ak.
mājiņas tik maziņas kā ķirbmājiņas, ieliņas sīciņas, sajūta, ka katrs pie savas vecās mājiņas mēģina piebūvēt ko jaunu, viss šķībs un visi kaķi melni.

arī šķērsielu izgājām. kaut ko atceramies, kaut ko nē. bet vislieliskāk izskatās mācītāja- akmeņkaļa māja. milzīga, nepabeigta, tukša. ko viņš tur gribējis novietot? visus bēdu bērnus?
 
 
austra
20 August 2016 @ 08:29 am
 
Šorīt izteikts rudens. Smaržo pēc sūnām, aukstas saules un trūdiem.
 
 
austra
18 August 2016 @ 10:04 am
 
nopirku Pakļaušanos. izcilā datumā - 11/09
 
 
austra
17 August 2016 @ 10:05 am
 
vakardien pieteicos autoskolai. trešo reizi savā dzīvē. saplānoju braukšanas. sarunāju teorijas. ieraudzīju ciparu, gandrīz nokritu no krēsla, bet aij.
es, protams, atkal esmu optimiste un ceru nokārtot.

ar trešo reizi taču pat Antiņš uzjāja kalnā!
 
 
austra
12 August 2016 @ 10:53 am
par viesmīlību un atsaucību, kad laika ziņas sola salnu augsnes virskārtā  
festivālam tuvējā pilī pieteicos uz jumta iespēju. viņi esot visu pili jau izdevuši, visus pakšus un stūrīšus, bet turēšot vaļā visu nakti, lai ar saviem matracīšiem nāk tie festivālzvēriņi gulēt kaut lielajā zālē. nevienam neatteikšot, tik brauciet!
 
 
austra
12 August 2016 @ 10:29 am
 
šīs dienas skābes deva jeb pasēdi minūti ar kafiju
http://detektivs.lv/
 
 
austra
11 August 2016 @ 12:03 pm
 
redzēju pusmūža vīrieti ar hektora krāsas šķidrumu coca-colas pudelē, kam uz krekla bija rakstīts "yes we can"
 
 
austra
10 August 2016 @ 01:24 pm
 
mani nekad neviens nav profesionālajās lietās kaut kā īpaši izčakarējis, jo esmu sieviete.

taču piektdienas rītā es atļāvos nomest telefona klausuli (aiz emocionalitātes), kad biju runājusi ar nepazīstamu cilvēku, kura mašīna iebraukusi manā teritorijā un man ir jānoskaidro, kāda suņa pēc.
saruna risinās, manuprāt, normāli, līdz pēc mana pirmā argumenta "šī teritorija tomēr ir privātīpašums un jums būtu jādodas atpakaļ uz šoseju", saņēmu šādu tik lielisku teikumu ar pasaules noniecinošo intonāciju:

es nevaru ar jums parunāt, jo jūs esat nervoza sieviete

es noliku klausuli. jo ja pasaulē ir lohi, tad ir, un man nav ar viņiem jādīlo. lieki piebilst, ka es, paceļot telefonu, biju pasaules labākajā noskaņojumā un līdz nervozumam tur bija kā ezim līdz piepūšamajam baseinam Portugālē.