mani bērni kopš svētdienas pēcpusdienas nav ne reizi uzvilkuši kaut vienu apģērba gabalu.
četras diennaktis plikuma.
rotaļlieta uz izķeršanu - dārza šļūtene.

es biju tā savā galvā iedomājusies, ka no nākamā gada testēsim "no 1.jūnija līdz 31.augustam laukos", lai jau pēc diviem gadiem noteikti noteikti tā dzīvotu. hahaha, tad bērni ies skolā un tūlīt ņems un saīsinās brīvlaiku..

(es saprotu argumentus par labu, bet es tā egoistiski gribu, lai maniem bērniem ir šis garais brīvlaiks - izventilēties, atpūsties, garlaikoties)

vēl es ik pa brīdim atceros, kā man viena kbt terapeita teica "Tevī iekšā ir daudz resursu", it īpaši - pēc tās vājprāta intensīvās Valmieras nedēļas sapakot ģimeni, dzīvot plecu pie pleca, kāju uz kājas kemperī, saslimt ar kovidu, saņemties un turpināt ceļot, un jautroties, un šodien atsākt strādāt ar visiem kovidtesta-pozitīviem bērniem mājās. ou, jes.
tur ir gan draivs, gan nogurums.

kemperdzīve bija izcila, lai arī tās vidū - kovidtesta dēļ - nomainījās maršruti, tika atmesti sansusī un iekštelpas vispār. laiks lutināja, peldējāmies, gājām garus gabalus, dzīvojam tādu skaistu latvijas vasaru.
un vakar bērni uzstādīja, šķiet, rekordu, noejot 8km taku pa kalniem un lejām ne-sū-dzo-ties! karstumā! malacīši.

dzīvošu kemperī vēl, kādā trešajā dienā jau piešāvāmies un bija patiešām ērti.

nedēļu nodzīvoju Valmierā, piedzīvoju vienu no savas dzīves lielākajiem draiviem un kaifiem un jēlajiem priekiem par esību un jauradi un kopradi un spējām, un tad mani uznesa uz skatuves, kamēr es skatījos zvaizgnēs un 1700 cilvēki par to priecājās, un tad, un tad es atbraucu uz galvaspilsētu, aizskrēju uz sapulci, iepakoju mantas un nu jau otro dienu braucu ar ģimeni kemperī.

oooo, tas ir kaut kas. tas ir kaut kas ļoti lēns. un interesants. mēs no rītiem nezinām, kur vakaros gulēsim.
un tad, piemēram, iebraucam Savvaļā, izejam loku ar bērniem (tie ir dažbrīd neizejami džungļi (bērni teica - mudžekļi) divu ar pusi stundu garumā) un bāzē mūs sagaida auksts baltvīns un tāda laimes kupola sajūta.

es biju aizmirsusi, kāds draivs ir taisīt lietas.
tas ir pasaules labākais draivs.
-
raksta au no valmieras, kur vakar sākām likt kopā lielizmēra koncertu / oratoriju / rokoperu jau šosestdienai.

šīrīta aina - es cepu gailenes, Ērglis ēd cūkpupas

// šodien pārceļos uz nedēļu uz Valmieru

aizvedu bērnus uz bērnumāju, bet tur no virtuves skan Love Will Tear Us Apart.
tā arī atstāju viņus tur - laimīgākajā pasaules vietā

pēdējā laikā sanāk maindseta divdabis:
mēs pārāk daudz tērējam naudas
vs
yolo, kad tad vēl tērēt naudu, ja ne tagad.

kur dabūt vecu pvc baneri? vai mūsdienās vēl tas ir iespējams? kādreiz varēja dabūt vecos reklāmas banerus no māju ugunsmūriem.

īsumā - roadtrips ar bērniem ir ļoti labi. pa vidu padzīvot norges kalnos namiņā arī ir ļoti labi. iebraukt oslo vai malmē arī ir ļoti labi. un dzīvoties kopenhāgenā vēl labāk.

sapratu, ka visbiežāk lietotais vārds daudzbērnu ģimenē ir "pagaidi". visiem visu vajag vienlaicīgi. vien-lai-cī-gi.

bet šādi ceļojumi iedod tādu ommmmu, mani reāli nekas vairs nevar izsist no līdzsvara. it īpaši pēc solo + trīs bērni lidojuma.

// draugi iedeva mums - vecākiem - vienu "brīvdienu", lai mēs uzkāptu tuvējā virsotnē. lieliski, nepilnas divas stundas kāpiena un līdz 1883 metriem, kur ēdām selgas cepumus un sausiņus ar norges sieru un medu.
lieliski.

māte-varone:
no rīta viena pati atlidināt 3 mazus bērnus uz galvaspilsētu, tad 25min mājā, fiksi uz ričuka un jau haštag darbiņā.

ko mēs šodien izdarījām - pamodāmies zviedrijā. prāmis, tā tik ir lieta. pie tam tādā patīkamā variantā, startējot no laukiem. pa taisno.
pirmais tik garais roadtrips: sākām Ventspilī, būsim Norges kalnos, beigsim Kopengāgenā.

darbam no laukiem ir brīnišķa blakne - var strādāt un nepalaist garām vasaru. var strādāt, bet būt visu laiku ar bērniem. var strādāt un priecāties.
lūk, frīlancera trešdaļslodzīte, Tu mana mīla.

pēdējo traģisko notikumu sakarā domāju par lamatām ar saukli "svešu bērnu nav", un ka pie ūdeņiem visi bērni vienmēr jāuzpasē.
jā, ir vērts būs modriem, bet nav nekā trakāka par kolektīvo atbildību, jo tad īsti atbildīgs nav neviens.
jo "gan jau kāds cits pieskatīs",
"gan jau cits"

un vēl. lauku mājas ir labākais karstā laika izgudrojums - guļamspārnā joprojām ir knapi pāri 20 grādiem un guļu ar segām. virtuves un dzīvojamā zonā ir pat vēl aukstāks! (flīžu grīda, logi uz ziemeļiem, jesssss)

šodien ārā ir izcili:
karsts, vējains, ēnains.

šorīt četras stundas un 15 minūtes biju uz paklājiņa.
bezgalskaistā vietā ar skatu uz Daugavu jogoju 108 saules sveicienus, kas kļūdas pēc bija 120.
pēc tam brokastis. un pirts. plika lietū pagulēju zālē. kliedzu un skrēju upē pelst.

debešķīgi. gan jau rīt rociņas jutīs čaturangas, bet. tas bija vajadzīgs.

pus13 stāstīju Ūpim par praidu. viņš pēkšņi saka - nu, mamm, mums obligāti jāiet! 12:40 - ok, ejam. saģērbāmies, uzkrāsojos, iemetu ratos ūdeni un cepumus, ratus mašīnā, 12:55 izbraucām, 13:10 nolikām mašīnu un 13:15 jau bijām gājienā.

tāds draivs šito izveikt vienai pašai ar visiem mazuļiem! gājienā tik daudz plecu, uz kuriem bērni pičpaunās, mazākais guļ, es dejoju.
draivs draivs draivs

laimi un mīlestību visiem!

ikdienā eju ar kājām vai braucu ar velo (ar vai bez bērniem), bet vissliktāk mašīnas izturas viena pret otru jeb vakar visu dienu braukāju apkārt garus ceļus cauri visai Rīgai turpu un šurpu un, jēziņ, apdzen mani uz gājēju pārejas vai brauc sānā pie sarkanā, nu visādas klasikas.