šorīt bērni pamodās sešos, tas laikam par sodu, ka vakar vakariņu gatavošanas laikā paralēli sataisīju viņiem čia sēklu pudiņus šodienas otrajām brokastīm, kurus mēs ar vīru negausīgi paši norijām pēc viņu iemidzināšanas.

//bet totally worth it - baisi garšīgie sanāca

un vēl man ir žēl, ka PAR saprecējās ar Progresīvajiem, jo es gribētu balsot tikai par vienu no viņiem.

un vēl man ir žēl visu to ārkārtas stāvokļa pārcelto teātru, kurus - simt punkti! - piedāvās noskatīties tad, kad es vairs nevarēšu!
vai arī viņiem būs mani jālaiž iekšā ar zīdaini padusē.

tomēr tās ikdienas peldes divu stundu garumā kopš saulgriežiem bija ļoti iepatikušās,
es vairs negribu svaigu gaisu, gribu sutoņu un ezerus

šodien pēc dušas man Āpsis pasniedza dvieli,
ar to es uzskatīšu, ka mana audzināšana strādā.

pirmo gadu tik ļoti krīt acīs, ka vairāk kā puse pieaugušo peldas apakšveļās. un nevis jaunieši - "ā, karsti, ieskrienam nopeldēties", bet visu vecumu, arī vectēvi un vecāki parastie, kuru bērniem ir riņķi un bumbas (tātad - gatavojušies peldei).
un nav starpības, vai mazs ezers vidzemē, pašvaldības lielā peldētava kurzemē, vai maksas pludmale rīgā - visur tie apakšbikšaiņi, visur!
kāpēc?

mēs jāņus nesvinējām, bet brīvdienās izbraucām septiņus draugus un viņu taborus/balles/limonādes, kas bāzējas ziemeļvidzemē. ik pa brīdim garas peldes dažādos ezeros, viss tāds mierīgs un spēcīgi vasarīgs. paspēju iebraukt ar savās bērnības lauku mājās, kur visi koki izauguši tā, ka piebraucamais ceļš kļuvis par tuneli.

bērniem ļoti patika, katrā vietā jauna smilškaste, traktori, redzēti un neredzēti draugi, ūdenspistoles vai dēļu audzēšana bļodā. līdz, mājupbraucot Ūpis pie mūsu drauga tēta dabūja pastrādāt ar īstu ekskavatoru. nu, principā, ziemassvētki jāņos.

esmu sajūsmināta, cik nesteidzīgi, bezstresaini un ar maziem pārbraucieniem (pārsvarā diendusās, kad miers un bērziņš arī mašīnā) var izbraukāt tik daudz, satikt, sapriecāties ar tik daudziem. un cik mierīgi ir bērni. un laimīgi. un ka mums šitāds pirmais roadtrips un noteikti ne pēdējais.

(pašā divdesmittrešajā sēdējām pie vecas vecas mājas ezera krastā un ēdām buka burgerus, servētus uz ūdenspumpja vāka)

mūsu mājā krāšņi uzziedējis ziemassvētku kaktuss

nekad nebūtu domājusi, ka ilgstošāk neizdomājamais, šķietami sarežģītākais, internetā izlūkotais, uz vietas skatītais, draugiem prasītais, ekspertiem taujātais,
bet tik un tā visgarākais un nogurdinošākamais process šajā visā trešā mazā bērna sakarā būs (ta-dā!)
jaunas mašīnas plānošana.

(jo nav tādas, kādu vajag, tādas nav. tad tikai vai nu kompromiss uz vienu, vai otru pusi. un tie kompromisi ir visnotaļ sāpīgi. uzzināju, ka daudzbērnu ģimenes ir tikai 2% no lv mājsaimniecībām, skaidrs, ka tirgus nav uz mums pat ne attāli orientēts. man kaut kā likās, ka mēs neesam nu tāda minoritāte)

vecākais aizgāja uz bērnudārzu, un es skatos uz to mazo neapmierināto, izklaidējamo, čīkstošo un uzmanību prasošo viengadnieku un nesaprotu, kā es reiz tiku galā ar vienu bērnu.
ar diviem ir tik īzī! a šitādā divvientulībā pa visu rīta cēlienu knapi paspēju sezonāli pārkārtot skapi un priekšnamu.

vīrusi beigušies - staķikā atkal ir piens un sīrupi, rimi-drive no rīta pasūti un vakarā saņem.

no manis epasts 24. aprīlī:
"Sūtiet uz Rīgas adresi, aiziesim tad uz pastu, jā."

tad dažas dienas komunikācija par un ap, resp, visas vēstules saņemtas.

no manis epasts šodien:
"wtf? kur mana vēstule?" (maigākiem vārdiem, protams)

atbildes epasts:
"Vēstule joprojām atrodas pie mums, jo netikām no Jums saņēmuši apstiprinājumu, vai tomēr sūtīt, jo īsti negribējāt iet uz pastu."

kājas 6, pleci 12, seja 30, vēders 50

kamēr mēs ar Āpsi diendusā, Ūpis no manas spilvenapakšas izmakšķerējis telefonu, no lidmašīnas režīma pieslēdzies wifi, nofilmējis desmit minūtes savas dzīves (un guļošu mani! nekad nebiju redzējusi, kā guļu, forši!), safočējis griestus, sūtījis kaut kādam numuram īsziņā ("es sūtīju tētim!"), lietojis waze un....
ieslēdzis autostāvvietas apmaksu Rīgā A zonā! uz 27 minūtēm! tā ir dzīva nauda!

(un šorīt, kad apdeitoju operētājsistēmu (jo tai covid aplikācijai vajadzēja - kā man besī, ka nevar uztaisīt visiem pieejamu, nē, jāapdeitojas!), telefons vairrākkārt aicināja uzlikt paroli un es tikai "nē nē nē". ak, gašreģis aifons)

kopš nosacīti siltā laika iestāšanās, savas ikdienas jogas veicu ārā. karmai tas nepalīdz, jo paralēli es nogalinu pa skudrai. kādu knisli.
bērni liek mani mierā, nāk mīļoties tikai tad, kad stāvu sarežģītās pozās uz vienas kājas.

šonedēļu nodzīvojām pa lielpilsētu, cik patīkami ir ilgi būt prom un atgriezties: viss ir tik lielisks šai mājā, viss ir tik lielisks šai dārzā.

Karamazovus skaitījāmies četrus piegājienos, bet ļoti būtu gribējies vienā. ļoti.
cik lielisks ir Ēcis, cik burvīgi ritinājās izrāde, cik smalka un izstrādāta! taču. tiesas aina jau drusku par daudz, par tiešu, par moralizējošu, par .. nezinu. izspruka izrāde man no rokām tai mirklī un neatgriezās.
(neesmu lasījusi romānu, tur noteikti viss ir izskaidrots, bet man palika jautājums - kāpēc Karamozoviem tāds lāsts? par ko? jābūt taču karmiskajam elementam)

šodien sabrukums iestājās Ūpim, kurš kliedza, ka plastmasas mašīnu nevar ne pie viena koka piesiet, neviens koks neder, vajag tikai rīgas mājas kokus, neko citu negribu! un tad raudāja, jo "viens pats gribu raudāt" aukstajā kāpņutelpas galā pie spaiņa ar kartupeļiem.

pirmo reizi man pilnīgi viss izbesīja ap 20.-to aprīli, tad vienu nedēļas nogali kaut kur pa vidu, un tad šodien, jēziņ, kāds šodien man bija nervu sabrukums! labi, ka tas ir normāli/gaidāmi/saprotami, jo nav jau Nekā Tāda.

šodien ir gada aukstākā diena un tieši tagad atklāju ārā-strādāšanu. pirksti ir nosaluši zili jau pēc viena epasta.