vakar biju uz jaunā myfitness galerijas centrs kluba pirmo dienu. nav tā, ka es vēlos staigāt uz sportu vietās, kur notiek atklāšanas un ļembasti, vienkārši man tas klubs ir tik labi pa ceļam no darba uz mājām un kaut kā tā labi sakrita.
lūk, divas lietas.
pirmā.
kad ierados, tas bija stundu pēc atklāšanas, tur spēlēja dīdžejs un bija kārtīgs banketa galds. uz galda - kafija, kūkas un vīns. tātad, jeij, atklāsim sporta klubu ar kalorijām un alkoholu.
otrā.
sieviešu ģērbtuvē apkārt staigā plika pusmūža sieviete, ik pa brīdim kaut kur apgūlās, atkal staigāja, viņa bija super karsta un kūpēja, pēc brīža viņa atkal iegāja saunā, tad iznāca ārā, pilēja un sēdēja un no burciņas ēda kaut kādus, šķiet, augļu salātus. ja tas viss notiktu pretējos dzimumos - gan ģērtbtuvju, gan galvenās varones un stāsta stāstītājas ziņā -, tad noteikti vīriešu ģērbtuvē pliku vīrieti redzētu Varde un plikais uzsāku ar Vardi sarunu. tur bija tāds potenciāls sarunai!

vakardien jaunākais ciemojoties tā nojaucās pa trepēm (zaldātiņā nošļūca uz muguras un ar visu sevi atsitās pret grīdu uz savām pēdām), ka bija jābrauc uz bkus (viss labi, lauzts nav, bet tik un tā pie zemes pagaidām vēl vienu pēdu neliek un arī šodien vēl rāpo) un man gāja secen operā Salome. un es biju pat drusku priecīga, jo man, protams, tā besī hermanis.

biju dažas dienas Varšavā. pārsvarā mākslas cilvēku aprindās (sabraucēju iemesls - jaunā laikmetīgās mākslas muzeja pirmā kolekcijas izstāde) un nebija nevienas sarunas, kur mēs / viņi neaizķertos frāzēs "nu kad tad vēl šādi te varēsim satikties?", "nē, nu var jau būt, ka šī tāda pēdējā reize" vai atklātas sarunas par vācijas vēlēšanām, eiropas gatavībām, neesošiem līderiem, utt.
un tad pēdējā vakarā mums bija lieliskas vakariņas stap 3 latviešiem, 2 poļiem un 2 leišiem, kurās mēs nonācām pie secinājuma, ka kovida laiks bija "tīri tā neko" salīdzinājumā ar mūsdienām.

cik ļoti gribētos uz mirkli padzīvot garlaicīgos apstākļos.

man ļoti patika Rinkēviča "never stop panicking", jo pasaules notikumu vājprāts ir sasniedzis tik augstu līmeni, ka nu jau ir absurdi smieklīgs. tā, ka no sirds sasmējos par šo R. ierakstu.

sestdien uzņēmām 18 bērnus (saskaitījām!) uz Ūpja astoņgadu ballīti. pēc pirmajām piecpadsmit minūtēm gribējās aiziet prom, tik skaļi tas bija.
bet vēlāk - tīri ok, pat nenoēda abas kūkas (iepriekšējā vakarā jutu, ka vajag divas kūkas, jo nu - daudzums, bērnu daudzums vājprātīgs!), māja palika vienā gabalā, pa vidu atnāca brīnišķīgs zinātnes šovs, aizdedzināja bērniem rokas ar nolūku un visādus citus brīnumus.

pēc ballītes nebija nekāda bardaka, novācām kūku galdu desmit minūtēs, nolikām bērnus gulēt un sagaidījām viesus arī sev, dzērām vinčuku un runājām par absurdo un skaisto.

vēl mani mulsina, cik ļoti bieži manus puikas Londonā un lidostās pirms / pēc dēvēja par meitenēm.
un tas tikai garo matu dēļ, viss pārējais ir puiciski puicisks - apģērbu krāsas, stils, pašu izturēšanās.

vakar īsti pa galvu iesita vīra teiktais, ka pasaulē vairs nav neviena labā,
nav nevienas labas lielvaras.

londona ir mainījusies, tā vairs nav britiski uzpūtīga, tā ir jauka, diezgan piezemēta, ārkārtīgi pacietīga un sirsnīga. īstus britus tā arī nesatikām.
no otras puses - londona ir mainījusies, tā ir nolaista, nemīlīga, nesakopta.

no trešās puses, londonā muzeji VISPĀR nav mainījušies. tas nav īsti uz labu, bet nu ko par to.

redzējām ļoti daudz, man ļoti patika, nogurām arī (drusku par vēsu, lai būtu pavisam omulīgi ārā).

varbūt jums ir arī kāda lieliska idejai Londonai?
braucam ar visiem mazajiem susļikiem uz 6 dienām (viena diena Harijā Poterā), esmu jau nobukojusi national gallery, natural history museum un tate.
gribētos pavazāties pa šarmantām ieliņām, svētdienas tirdziņiem, braukt ar autobusu, pastaigāt pa krastmalu.

pirmajā vakarā berlīnē pazaudēju balsi. un ej un iestāsti, ka tas tikai viens auksts štērnītis uz ielas nulle grādos, nevis visa nakts reivos.
bet tā jauki, auksti, bet daudz daudz staigājām, ir dažas brīnišķīgas izstādes (o, Nan Goldin!), vēl brīnišķīgāks berlīnes vaibs pats par sevi.
man laikam tieši šādi vajadzēja - bez liekas agendas, bet ar lērumu ikdienas soļu un skatu.
drusku jau arī mūziku paklausījāmies, i elektroniku, i trāpījām uz Jāņa Petraškeviča pirmatskaņojumu, kaut ko iepirku mauerparka krāmeniekā, nofočējos fotobūdā, un vispār.

man ir drusku žēl, ka tie nav mani sniegpulksteņi, kas Rīgā izplauka pirmie,
bet šodien uz Berlīni, tur ir daudz aukstāk, bet sirdij būs noteikti siltāk.

(ir kas jauns Berlīnē, ko nepalaist garām?)

šodien rīta treniņš pārcēlās 15 minūtes vēlāk, bet man, ziniet, viss pa minūtītei salikts, tad nu izbraucu ar ričuku no spices 11:30, lai jau 12:00 būtu zoom mītingā pāri tiltam birojā.
cik labi, ka ir zūmi, jo pirms tam ģērbtuvēs paspēju pārvilkt tikai "augšu", sēdēju zūmā ar sporta legingiem un skaistu izejamo jaciņu. kā kovidlaikos!

šodien noskatījos uz saviem sniegpulksteņiem (kuru katru brīvi izplauks), kamēr ar riteni un pavasara plašķī pabraucu garām.
no vienas puses, lai jau ir silti un mierīgi, bet ir arī tumšs un nomācošs, un es vairs nevaru izturēt.

kāpēc man likās laba ideja šīs ziemas ceļojumus veltīt muzejiem un dažādām galvaspilsētām, ja īstenībā taču ķermenis kauc pēc gaismas un tropiem.

vakar pirmo reizi biju cirka skolā uz "karāšanos zīdos" nodarbību. varēju pat diezgan daudz ko izdarīt, un tikpat daudz man pietrūka roku spēka.
atnācu mājās, vīrs cerēja, ka rādīšu trikus ar cepuri un trusīti, bet es tagad tikai māku karāties ar galvu uz leju vai izvērsties pusšpagatā un apgriezties uz riņķi.

vienu komentāru gan pierakstīšu.

pirms nedēļas (divām?) kaut kur (instagramā?) parādījās manas draudzenes kritiskais ieraksts par novērojumu, ka agri celties (tā saucamais 5am club) ir vajadzība tikai sievietēm, jo tikai viņām grūti "atrast laiku sev", kamēr vīrieši to iespēj arī citās diennakts stundās.
un ne par to man komentārs (ak, dies, lai jau katrs ceļas, cikos grib)

bet es palasīju atbildes no sievietēm, ka - cik tas forši, jā, protams, es tagad eju gulēt kopā ar bērniem, bet no rītiem tik labi, tik labi, stunda vai divas pilnīga klusuma un miera un tāda laime.

tātad, jautājums - kur laiks dzīvesbiedriem tādos režīmos?

es katru dienu domāju cibas ierakstos.
es katru dienu kaut ko galvā ierakstu, bet netieku līdz realizācijai.

nedēļas nogalē ar bērniem izslimojām vēdera vīrusu un man pirmdien ļoti ļoti sakārojās mandeļu pienu.
es ikdienā nedzeru mandeļu pienu, man pat būtu ļoti jāaizdomājas, kad es vispār esmu dzērusi mandeļu pienu, bet lūk - tā sakārojās, ka aizgāju un nopirku.
vakar sapratu, ka arī kafiju gribu tieši ar mandeļu pienu. uztaisīju, ļoti labi.

(kopš novembra nervu taupīšanas nolūkos dzeru bezkofeīna kafiju, esmu jau pieradusi, ikrīta process jau ir tieši tāds pats - samalt un uztaisīt mokas kanniņā.)

šorīt ļoti sagribējās take-away kafiju un tad, un tad, un tad pār manām lūpām nāca:
man, lūdzu, bezkofeīna flatvaitu ar mandeļu pienu.


āāāā, par ko es esmu kļuvusi!!!

šorīt jogā pasniedzējas teiktā - kaķa un govs poza - manī izsauca redzes gleznu ar Straumes kaķīti.
kaķīši vairs nekad nebūs tādi kā agrāk!

parādīju bērniem balvas saņemšanas mirkli - viņi ir sajūsmā, ka "mūsu kaķītim" balvu deva vecs Hans Solo :)

un vēl. par jaungadu.

aizbraucām uz Cēsīm, visi tādi priecīgi jau dienu iepriekš, dabas takas tuvējās iziet un tā. un gatavoties lielajai deviņdesmito gadu ballei Malā.

un tad 30tajā vakarā Ūpim uzkāpj līdz 40 grādiem, skaidrs, ka ballīte ir jāpārskata, varbūt jābrauc uz Rīgu, kā nu būs.
bet izdarījām visu perfekti - ballējāmies uz maiņām. es no sākuma, tad m_b līdz gandrīz pusnaktij, tad mēs kopā viesnīcā ar šampi un bučām, un tad es līdz rītam.
un līdz rītam - ai mīn, - līdz RĪTAM. biju atpakaļ sešos, pārdejojusies! pārdejojusies tā, kā jau sen biju pelnījusi.

man liekas, ka ar janvāri nekādas apņemšanās nav vajadzīgas, es tikai gribētu dzīvot uz priekšu.
taču gribēju piefiksēt, ka (ja nesāksies karš) -
šogad pirmo reizi desmit gadu laikā man nekas nemainīsies:

es nedzemdēšu, es nepārvākšos, es neceļošu visu gadu, es neprecēšos, es nebūšu stāvoklī, es nemainīšu darbu, man neviens bērns nebeigs dārziņu, man neviens bērns neuzsāks skolas gaitas, man nebūs remontu.

un par to - priekā!