Ūpis, drīz otrklasnieks, brīvdienās tika pie viedpulksteņa ar sim karti.
(jā, protams, pasaulē ir daudz bērnu, kam uz pirmo klasi pērk telefonus, bet es tam neredzu nekādu jēgu, jo bērns nekur vēl nedodas viens, un vispār - ko bērns ar telefonu darīs un kāpēc? tagad pukstenis šķita tik normāla izvēle, jo beidzot jaunajā semestrī parādās iespāja (uz un no futbola) doties pašam)

tā nu svētdien vairākas reizes Viens Pats gāja uz veikalu.
un, kad viņš no tā pulksteņa zvana, tad runā tik pieklājīgi. pilnos teikumos.

ļoti interesants notikums.

// es atceros, kad mani pirmo reizi palaida uz veikalu vienu, tas bija no ģertrūdes ielas mājām aiziet uz gastronomu brīvības un lāčplēša stūrī, es visu dienu dīcu, ka noteikti kaut ko vajag pirkt, un gāju reizes piecas, man liekas, ka pat pēc kaut kā tik smieklīga kā grūbas

mēs precējāmies divas reizes - deviņas dienas pirms baznīcas kāzām apprecējāmies Cēsu zagsā. mūsu mācītājs bija Cālītis, kuram, kopš praida dievkalpojuma, bija atņemtas tiesības oficiāli laulāt. citi pāri to zagsu ieliek baznīcas dienas rītā, bet mēs gribējām pavisam atsevišķi un Cēsīs.
kāpēc to stāstu? tāpēc, ka es šodien uzvilku to zagsa kāzu kleitu. tā nebija nekas tāds, bet tomēr. kāzu kleita. šodien uz ričuka un ar birkenstokiem. pēc vairāk kā deviņiem gadiem!

sēžu kafeīnā, te skan Jaunība (!!!), gaidu jaunākā bērna logopēda nodarbības beigas, ir nelineāra laika sajūta.

jums kāds zināms dārznieks / zaļo pirkstiņu īpašnieks, kurš gribētu vienas dienas haltūru un varētu laika posmā līdz 22. augustam izravēt pa visu vasaru neravēto dārzu? man nav daudz dobju. tas tiešām būtu dienas darbs (sētmalas, utt)

nu ko, pēc gandrīz astoņu nedēļu vasaras brīvdienām bērni atgriežas Bērnu Mājā.
jaunākais raudāja visu rītu, nodevu rokās spārdīgu un kliedzošu.
vidējais pēc divām minūtēm teica, ka te viss pilns ar psihopātiem, bet tā jau aizgāja priecīgs.

ak dies, tagad būs jāsāk viņiem valkāt apakšbikses, jāgriež biežāk nagi, jāmazgā mati, jāvelk apavi un tīras drēbes.
bet - nebūs vairs jāvelk ērces.

vasara ir beigusies, lai dzīvo vasara.

sestdien noskrēju kuldīgas pusmaratonā savu ātrāko desmitkilometru. (desmit ar pusi, būsim precīzi)
es no sevis šo negaidīju, vēl tikko Valmieras teātra festivāla skrēju pāri mašīnai, mašīnas vrakam kā Citos Dziesmu Svētkos, jo mans vecākais bērns tik labi to darīja, ka man arī gribējās, bet nu nevar cilvēks šādā vecumā vairs tā lekt un skriet, un sastiepu ceļgala saiti. labi, ka nākamajā dienā bija klases salidojums un mana audzinātāja - sporta skolotāja - visu iztaustīja un atzina par labu esam, bet arī miera režīmu nozīmēja.
bet tā nu noskrēju savu labāko desmitnieku un tas tomēr ir tik jauki, ka es vēl tā varu skriet.

es skaitu, ja, - šodien jau esmu nositusi 18 lapsenes, ir kaut kāds uzliesmojums.

šajā vasarā, piemēram, neesam ne reizi pusdienojuši pie āra galda.

es it kā neesmu apvainojusies uz vasaru, bet esmu gan. nav bijis karsti, nu jau vairs nav silti un ir jūtams, ka nebūs arī. tirgū šorīt nopirku gladiolas.

kaut kas skaisti netverams - koppriecīgs - ir VVTF, kā trūkst Sansusī.

tā žonglēšana ar lauku idilli un darbiem, pilsētu un mežu ir patīkama, bet arī nogurdinoša. jo gribas visu.

vakardien drusku sanāca gandrīz viss, jeb no rīta pastrādāt, tad ar draugiem uz ezerpeldēm, tad pie draugiem divas stundiņas vēl pastrādāt un novadīt zūmsapulci, tad vakarā vēl papeldēt.
bet šodien sēžu saulītē un strādāju, gribas iet uz mežu, gribas peldēties, bet gribas arī taisīt pusdienas un mazgāt drēbes.

bet nu tad vakarā nobrauks uz pilsētu, jo gribas arī uz galvenās ielas iedzert prosecco.

jaunākais šorīt nosvērās, un viņš ir 20,2 kilogrami.

nu viss,
man vairs nav neviena padsmitkilogramīga bērniņa

šorīt uz Vantenieka es biju priecīga par dubultajām margām, jo mani visu laiku pūta uz sānu. ar dubultmargām drošāk kaut kā.

mēs birojā nekad neklausāmies mūziku, man šķistu jocīgi, ja klausītos, jo tad vajadzētu salāgot vēlmes un izvēles un vispār - bardaks.
bet šodien es birojā esmu viena un tāpēc klausos un klausos, un klausos jauno Jaunību.
un skaisti.

skaļi dziedu līdzi.

pirmdien aizspēros uz Tallinu, lai vājprātīgi izmirktu Džastina koncertā, toties ar labu prosecco, ko pārdod biežākās točkās kā citās estrādēs alu,
vakar KUMU samīlējos islandiešu māksliniekā Ragnārā Kjartansonā un Fotografiskā labi apskatīju Eliotu Ervitu.

svētdienā ielikos rozēs ravēt. elle un indija, rozes milzīgas, gārsas milzīgas, viss saskrāpēts, bet tik patīkami izgāja visas pēcballītes sajūtas.
nosvinējām institūcijas dzimšanas dienu ar tādu vērienu, ka zāle neaug (ak, ja tas būtu burtiski un darbotos mana dārziņa dobītēs).
laimīgi laimīgi

lai dzīvo vecāku brīvlaiks!

(skola beidzās, tāpēc Ūpis šodien man gāja līdzi uz Itālijas pieņemšanu Rīgas Biržā. un tik kapitāli - etiķeti pamācīju, vēstnieku sveicināja, himnas noklausījās, uzrunu laikā netirinājās, apēda kādus 10 rafaello)

vakar biju uz kvadrifrona Debesīs, Cerams, Nebesīs un tā ir tik jauka, gaiša un iejūtīga izrāde par miršanu.
par mirējiem un palicējiem. un miršanu miršanu miršanu.

iesaku visiem.

tās duālās sajūtas - tūlīt izlidoju uz divu nedēļu rezidenci uzbekistānā. tur nebūs ne ēst jātaisa, ne drēbes jāmazgā, ne bērnu loģistika jāplāno.
bet man tikuntā liekas, ka palikt mājās ir vieglāk.

cilvēks un viņa komforta zonas (un mana komforrta zona ir ļoooooooti plaša)

un šorīt braucu cauri Rīgai un smaržo pēc pļautas zāles un tas ir tik kapitāli.

šorīts tāds perfekts pēc vakardienas Sigmas koncerta, gāza lietus, traucos ar ričuku uz sportiņu, ausīs klausījos minēto grupu un pasaule bija tāda smaga un viegla reizē.