pēc pēdējiem darbiem un aizkariem un kastu vietu atrašanām, vajadzēs vienu ģenerāltīrīšanu, un man nagi niez to pasūtīt firmai "Zolushka".
Jo tur viss ir labs. "10 gadi tirgū ar īpašu Pelnrušķītes tehniku" un logo ar kronīti! ak!

māja jūt, ka mēs viņu tūlīt pametam - pēdējā laikā viss plīst. kronis visam: vakardiena.
kā aizgāja elektriķis, salabojis pusi mājas pēkšņi nestrādājošo rozešu, tā atrubījās gāzes katls un mēs vakarā palikām bez apkures.
es ceru, ka plūdus māja nesadomās mums uzsūtīt - mēs taču tik jaukus īrniekus esam atraduši!

fāk, neapsedzām rozes

Alvins, Evija un burunduki

aiziet pēdējā nedēļa vecajās mājās.
jocīga sajūta, kā tagad būs, ko. kā mēs tur gulēsim? būsim laimīgi? vai visam būs vieta? vai mums pašiem būs vieta? kādi jauni paterni veidosies? kā ar svaigu gaisu? kādas laternu līnijas naktīs būs uz sienām?
-
pamodos šorīt piecos, ak šausmas, pusseptiņos apraudājos no tā, ka gribas gulēt, bet nevar aizmigt.
bet! izrādās, vienmēr vajag papinkšķēt, jo uzreiz aizmigu un pamodos tikai kopā ar Ūpi pusdeviņos. laime laime. savādāk es neizdzīvotu šo dienu, tas skaidrs.

un vakar svecīšu vakars no vienmēr abstrakta pasākuma par vecvecākiem un Māti Latviju, ir kļuvis par stipri personīgu un sāpīgu vakaru par vecākiem.

un ziniet, mums tā simtgade bija īsta piedzīvojumu diena. es cēlos sešos, cepu kūku, netīšām ieliku to cepeškrāsnī tieši 8:11, kad pa rīta panorāmu gāja himna un es arī dziedāju, cik sakritīgi sanāca. un tad brokastis, un tad puķu nolikšana pie pieminekļa, un koncerts nacionālajā teātrī un salūts pa divdesmitā stāva logiem.
bet pa vidu mēs vairākas reizes iekļuvām neiespējamās plānošanas un sabiedriskā transporta kļūmēs, kad es tēloju ģībstošu grūtnieci (jo šoferis stāvēja uz aizslēgtas 13. janvāra ielas parādes vidū un neļāva kāpt ārā), kad mēs vienos uzvalkos un kartona kurpītēs stāvējām pie nacionālā teātra, pusstundu nogaidījušies taksi, lai redzētu, kā aizslēdz Vanšu tiltu un saprastu savu pilnīgo bezpalīdzību vēlmē nokļūt mājā, pārdaugavā. es mūžā tā nebiju nosalusi, skrējām uz rīgas modēm, uz Tuvāko Pieturu, kas strādā, jo centrs pildījās baisi un vienīgais tilts, uz ko cerēt, bija Salu. un tad vakarā sēdējām mašīnā pusstundu vienu kvartālu, bet tas jau bija jauki - silti un pa radio sens aktieru ierakstīts raidījums ar labāko latviešu patriotisko dzeju lasījumiem.

tā nu mēs trāpījām gan pašos snobiskākajos simtgades pasākumos, gan sēdējām kopā ar ziepniekkalna autobusa braucējiem un ostījām viņu lētos kokčikus. galvenais, nezaudēt humoru. tas mūs izglāba un beigu beigās tā bija lieliska diena!

jūs sakāt, ka nav progresa, bet ir ir ir, milzīgs!
pirms diviem gadiem es savu dekrētu kārtoju ar iešanu pie ārsta, ar visādām lapiņām, darba nespējas un iesniegumiem vsaa un darba devējiem, un viss drukāts un kaut kur jānes. pulka ņemtes.
šobrīd aizeju dekrētā, vienkārši piezvanot dakterim, aizsūtot epastu grāmatvedībai ar tekstu"viss ir edsā!', un maternitātes pabalsta iesniegumu manā vietā jau ir sagatavojuši iekš latvija.lv, es tikai nospiežu "send".
brīnišķīgi!!!!

pēc salūta pat pārdaugavā varēja dzirdēt simtgades diskotēku no 11. novembra krastmalas un es gribētu zināt, kas ir šis dīdžejs, jo pirmajās 15 minūtēs pēc salūta salikt kopā ko TIK fascinējošu!
cāļus skaita rudenī, gobziņa akka, auroras sadauzītais bundzinieks, ballējam neguļam..

un vēl man liekas, ka anša gabals "zemes stunda" ir kaut kas izcils, es pat nezinu, kāpēc, vai uzdzen nostaļģiju par Tiem Laikiem, vai ko. un ir skaidrs, ka arī dziesmas autors nebūt nedomā Šodienā.
tā ir jauna mūzika veciem cilvēkiem. vispriecīgākā es esmu tajos dienas brīžos, kad pa mašīnas radio trāpās to uztvert, tad es griežu uz visskaļāko, lai piedod satiksme un vēders.

es te lēnām kārtoju dzīvi.

viens
iesakiet labus mūverus. tādus, kas ne tikai atbrauc un jautri aizved, bet atbrauc, izjauc gultu, iekrāmē, aizved un atkal saliek.

divi
es varētu iet pie Sarkanā Krusta, bet man viņi nepatīk, tāpēc - varbūt jūs varat ieteikt, ko un kā es varētu iepriecināt, atdodot pieaugušo ratiņkrēslu un staiguli?

vakar vakarā ap pusdivpadsmitiem no skatuves runāja kultūras ministre (Egona Dombrovska vārdiem - simtgades ministre Dace MelNbārde) un zālē kaut kur bļāva zīdainis.
zīdainis. ceremonijā. gandrīz pusnaktī.
kāpēc?

(bet kāds vismaz aizkulisēs iedeva Dombrovskim pa seju par visām šīm tūkstoš (es atvainojos, kā viņš pats saka - tūkstoc) kļūdām???)

meitene pie blakus galdiņa:
un Tu iedomājies, viņš ir tāds bērns, visu laiku izliekas, ka mani neredz. vakar biju teātrī un es speciāli izdarīju tā, lai man būtu viņam četras reizes garām jāiet, un - !!! - viņš pat nepaskatījās!

tā, es tikko apjuku. jaunajā mājā nav pieejams lattelecom. ko vēl cilvēki lieto? kas vispār piegādā internetu? vai varbūt moderni ir tikai visādas mobilo kastītes un viss? un reizi gadā paskatīties pa tv kādu kultūras notikumu arī gribētos, kā vispār tas notiek? vai ir droši, ka, piemēram, vienmēr visu ltv varēs dabūt tiešraidē internetā?

dārza darbi, dedzinām papīrus.
Ūpis pats ņurca un padod visus savus iekrātos zīmējumus (katru dienu iziet pāris a3 lapas - dažu mēnešu laikā tas ir milzīgs apjoms), izpluinī un padod picu iepakojumus, pamperu kastes un citus kartonus.
līdz ierauga vecā picas kastē šķēlītes maliņu, laimīgs iekožas, un, kad es atņemu, raud minūtes desmit.

mūžīgā cīņa starp garīgo un fizisko, vai ne.

atbraucām no berlīnes un bērnam ir iepaticies turku pops. vakar pirmsmiega ģimenes dejas griezām pie bučiņdziesmas, piemēram.

no ikejas man nevajag daudz, vien bezalkoholisko karstvīnu. paldies sezonai!

ak jā, es berlīnē neesmu bijusi jau trīs gadus, es noteikti vairs neko nezinu. ja mums tur tā uzspīdēs kāds platais vakars, kur jāiet? kur jāiet bārgājienā?
un vai ir kaut kādi jauni rajoni, kas jāapskata, vai, nezinu, jauna pasaules lieliskākā brančotava vai bibliotēka?
vai leijerkastnieks starp brandenburgas vārtiem un reihstāgu vēl stāv?

nu, tātad. varbūt ir kas lielisks, ko nepajautājusi neuzzinātu un palaistu garām.

savu pārības piecgadu jubileju nosvinējām, no plastmasas traukiem ēdot bēru mielasta atlikumus.

(dzīve ir nenormāli gara jeb tas, kas ir noticis pēdējos piecos gados, ir prātam neaptverams apjoms)

nākamnedēļas berlīnes braucienam vakar atcēlās airbnb, nobukojām jaunu, tas arī atcēlās, šobrīd trešais mēģināums ir "pending". ja nebūs, tad uz berlīni nebrauksim, jo ir jāmācās lasīt zīmes. un jau šis pending miteklis ir pie ringa. šēnbergā pie ringa! tālāk es vairs nespēju dzīvot, bet tuvāk vairs nekā nav.

ā. un es vakar biju uz Homo Novus un jau mājupceļā aizmirsu. pilnīgi nekāda filma. protams, spēlēt spēli "kur tas filmēts? kur tas?" ir jauki, bet. skaņa ļoti traucēja. un, ē, formāts. jāuzsaka lieliskā Danas Reiznieces - Ozolas mazepizode, tas tiešām bija asprātīgi!

varbūt jāizlasa, lai saprastu, kāpēc varoņi rīkojās tā un tā. grāmata ir pārizdota, bet viņi par to plēš deviņas ādas!