mēs arī šovasar nopirkām pulksteni, arī ies otrajā klasē

forši! Ūpis teica, ka viņam to telefonu nevajagot, bet ka vispār mēs esot jocīgi vecāki, jo visiem citiem klasē ir :)

man stāstīja gadījumu Zālīša skolā,
kur dvīņiem tikai sestajā klasē nopirkts. viņi dzīvojuši tuvu skolai un visur gājuši kopā

lieliski.

man diemžēl ar šo ir pastāvīga cīņa: uzskatu, ka bērniem jādod iespēja būt neatkarīgiem kaut kādās mazajās lietās/gājienos, bet citi (vec)vecāki ļoti uztraucas. no sērijas, viņa vēl ir tik maziņa (11 gadi), kā viņa viena pati.

11 gadi aju nu toč nav maziņa. Atceros, kur tik mēs negājām jau no 7iem gadiem bērnībā.
Pasaki vecvecākiem, ka ir, kas laiž jau 9os gados cauri visai Rīgai ar riteni (pa ietvēm) bērnu, nemaz nerunājot par biblenēm, vaikaliem vai citām vietām rajona robežās.

O, vispār laba doma tāds viedpulkstenis. Man arī nešķiet, ka telefons būtu adekvāti.
Par šo reizēm arī bažījos un domāju, bet vēl ir drusku laiks. Pienāks tas brīdis, un būs risinājums. Es no vienas puses esmu par to, ka mans bērns ir tik saprātīgs, ka mierīgi aizietu pats uz dārziņu, ja es viņu no rīta ieliktu skolas autobusā un autobuss viņu izlaiž tieši pie dārziņa vārtiem. Bet nedrīkst pēc likuma.
No otras puses, histēriskas iedomas, kā gan viņa, nabadzīte, tiks galā 1. klasē un mūziķenē tajā rāmajā un maigajā pilsētiņā, kur tas pats autobuss arī pieved pie durvīm un turpat arī savāc. Kā gan?! visurtačuzagļinarkomānibērnunolaupītāji
Mani pašu uz mūziķeni laida vienu no 5 gadu vecuma. nodarbības notika jau no paša rīta, ziemās tad vēl bija tumšs. Mēs dzīvojām Jelgavas vienā galā, mūzikas skola bija cauri puspilsētai ar autobusu jābrauc un tad vel ar kājām jājiet kāds gabaliņš. Mierīgi gāju. Bet tie bija 80tie, citi laiki, cita satiksme, cits viss. Es tagad piecgadnieku nekad mūžā tādā Jelgavā vienu nelaistu, attiecīgi salīdzināšana ir neiespējama. Dzīvosim, redzēsim.

Mans piecgadnieks arī izteica domu, ka varētu taču braukt uz dārziņu pats, un faktiski tā arī varētu, jo dārziņš ir kādu 300 m attālumā no mājas un mēs dzīvojam izcilā mazmiestā, bet... nedrīkst.
Un tad es atceros stāstu, kā es (citā mazmiestā) kādu 3-4 gadu vecumā pēc dārziņa esot vedusi kaimiņu Jurīti (kurš bija precīzi 1 dienu vecāks par mani) puķītēs uz netālo mežiņu, un tā mēs noplaukām līdz pat krēslas laikam, jo izrādās, ka tās puķītes (vizbulītes) rudenī nezied un nevar atrast.
Bet jā, cita satiksme, pilsētās vispār cita dzīve, citas atbildības.

Nu es dabūju savai uz neatceros 1o vai 2o klasi - podziņtelefonu. Viedpulkstneis bija no 5g, bet tas nomira un par otru tādu sūdu man necēlās roka naudu izgrūst.
cik vecs? Es arī ssavu laidu no 7g uz veikalu kaut ko nopirkt - piens, maize. Vēlāk jau arī uz bibleni, uz treniņiem - rajona robežās. Nupat 9os gados jau pati brauc no Ķengaraga uz alfu, uz Centru, atpakaļ.

For
si, ka runā pieklājīga - man akau tko kliedz, bļauj, neko nevar saprast, "mamma, ko tu gribi?"- kad es pazvanu. -Kāpēc Tu zvani?! Utt. :D