Mans piecgadnieks arī izteica domu, ka varētu taču braukt uz dārziņu pats, un faktiski tā arī varētu, jo dārziņš ir kādu 300 m attālumā no mājas un mēs dzīvojam izcilā mazmiestā, bet... nedrīkst.
Un tad es atceros stāstu, kā es (citā mazmiestā) kādu 3-4 gadu vecumā pēc dārziņa esot vedusi kaimiņu Jurīti (kurš bija precīzi 1 dienu vecāks par mani) puķītēs uz netālo mežiņu, un tā mēs noplaukām līdz pat krēslas laikam, jo izrādās, ka tās puķītes (vizbulītes) rudenī nezied un nevar atrast.
Bet jā, cita satiksme, pilsētās vispār cita dzīve, citas atbildības.