20 October 2020 @ 11:02 pm
---  
Izlasīju Vodolazkina "Aviatoru". Esmu pozitīvā nozīmē satriekts. Man jau pēc "Laura" likās, ka šis džeks varētu pēc ilgiem laikiem dabūt krieviem nobeli, bet "Aviators" manās acīs ir noslīpētības meistarstiķis. Cik izcili izdomāts – lai brīdinātu par to, kas notiks ar krieviem pie Putina, sadomāt fantastikas scenāriju par cilvēku, kas no boļševiku terora pa taisno nonāk Jeļcina anarhijā. Un paralēli vēl 3-4 līnijas, kuras piemēroti "izstāstās" caur šo realitātē neiespējamo stāsta pamattēmu – cilvēks no pagātnes mūsdienās: gan par nāves lomu, par atmiņu lomu, par mīlestības ilgtspēju...

Diez, kāds ir krieviski lasījis "Brisbenu"? Ir labs? Tiesa, tunetā atradu diezgan iznīcinošu recenziju.
 
 
20 October 2020 @ 09:54 pm
 
Also mani nenormāli kretinē Ītones "What's wrong with the female nude", labi, ka vēl viena diena līdz semināram un paspēšu padomāt un saprast, kas tieši kretinē, un nomierināties
(nu tā kā pēc būtības it kā trū trū, bet kaut kur tajā visā man šķiet ir vai nu argumentācijas kļūda, vai man nepieņemama premisa, un es nesaprotu, kas tas ir)
(bet tas ir kaut kas līdzīgs tam, kas man kaitināja skaistuma mītā, tikai vairāk)
 
 
20 October 2020 @ 09:30 pm
Dievs vēlas, lai tev veiktos nekustamo īpašumu biznesā  
Labi, parunāsim par kaut ko, kas nevienu neinteresē.

Kā jūs varbūt zināt, man ir īpaši labvēlīga attieksme pret Jehovas lieciniekiem. Saprotiet pareizi: man pret šo grupu nav ne mazāko simpātiju. To iespēju, ka viņiem kādā pārdabiskā kārtā varētu būt Patiesība, varam atmest uzreiz; domāju, man te nav jātērē laiks skaidrojot, kāpēc JL nekādi nevar būt Jehovas izredzētā organizācija, kas sagatavo ceļu Jēzus otrajai atnākšanai. Es varu, bet noedomāju, ka kāds te pieļauj šādu iespēju. Tātad, ja atmetam pretenzijas uz Patiesību, pāri paliek totālitāra pastardienas gaidītāju sekta ar dīvainu teoloģiju. Es neapsaukājos, bet konstatēju faktu: viņi tik tiešām kuŗu katru dienu gaida pastardienu un sagaida, ka jau rīt var pašķirties debesis un baltā zirgā no padebešiem nojāt Jēzus. Un totalitāri viņi arī ir: viņi kontrolē pilnīgi visas savu biedru dzīves jomas. Dažās jomās tas ir pašsaprotami -- nu tur ģimenes dzīve, seksuālitāte, ārējais izskats -- kas tā par reliģiju, kas ļauj saviem sekotājiem pisties tā, kā viņiem tīk, un nēsāt krekliņus Hail Satan? Dažās jomās viņi iet tālāk par vidusmēra reliģiju -- piemēram, JL tiek ļoti mudināti neiegūt augstāko izglītību. Un dažās jomās ir kaut kāds pilnīgs vājprāts, reti kuŗa reliģija līdz tam aizdomājas.

Bet lai jūs tas nemulsina! Tātad viņu organizācija ir totālitāra sekta, no kuŗas visiem būtu jāturas pa gabalu, protams. Taču paši Jehovas liecinieki parasti ir ļoti jauki, likumpaklausīgi un vispār paklausīgi cilvēki -- vai nu tāpēc, ka sekta viņos šo paklausību iedzinusi, vai tāpēc, ka šādi cilvēki ir tendēti iestāties sektā. Te vietā piebilst, ka liela daļa JL reliģijai pievienojas paši; viņiem galīgi nav kā mormoņiem, viņus nemudina sadzemdēt nez cik jaunu reliģijas sekotāju, drīzāk otrādi. Tātad lūk, pret šiem jaukajiem ļaudīm, kas turklāt savai reliģijai pievienojušies brīvprātīgi, nevis bērnības smadzeņu skalošanas ietekmē -- pret tiem man ir īpaši labvēlīga attieksme.

Bet ne par JL likumpaklausību es te nācu runāt. Redziet, skatoties uz JL darbību, brīžam nav skaidrs, kas viņi ir -- reliģiska organizācija vai nekustamo īpašumu kompānija. JL ļoti iespringst uz nekustamajiem īpašumiem. Laikam citādi nevar: kaut kā taču sektai nauda ir jāpelna, kāda tad no sektas jēga, ja viņa nepelna naudu. Bet, tā kā JL ļoti mudina neiegūt augstāko izglītību, viņi parasti nav turīgi ļaudis, kas varētu maksāt lielu desmito tiesu. Un JL nemaz nav desmitās tiesas, cik sanāk, tik ziedo. Tā nu viņi pelna naudu kā normāls nekustamo īpašumu attīstītājs: nopērk nekustamo īpašumu, attīsta to un pēc tam pārdod.

Nu labi, ar "normāls attīstītājs" es nedomāju normāls attīstītājs, es domāju attīstītājs, kas pieturas pie puslīdz atpazīstamas biznesa shēmas. JL ir savas īpatnības, kas viņus šķiŗ no normāliem attīstītājiem. Un proti: normāls attīstītājs mēdz būvēt ar konkrētu mērķi, viņiem nebūs tā, ka ieplāno benzīntanku, bet uzbūvē daudzdzīvokļu māju. Vismaz tad, ja viņi nebūvē kaut kādās teritorijās ar ierobežojumiem, nu tur kāpu zonā vai tamlīdzīgi, tad gan būvniecības laikā mērķi var pamainīties.

Savukārt JL nedrīkst būvēt ne dzīvokļu ēkas, ne benzīntankus. Kā tas izskatīsies, "brāļi un māsas, palīdziet uzbūvēt Jehovas benzīntanku"? Nē, visam, ko viņi būvē, vismaz kaut kā jābūt saistītam ar Valstības darbu. Valstības zāles var būvēt, kongresu namus var būvēt, administrācijas ēkas var būvēt -- un pēc tam to visu var pārdot kādam, kas to jau pēc tam pārbūvē par kaut ko citu. Pārbūvēt Valstības zāli par kafejnīcu ir daudz vienkāršāk, nekā uzbūvēt kafejnīcu no jauna.

Turklāt JL ir pieejams ļoti slikti apmaksāts un ļoti labi motivēts darbaspēks. Īstens Jehovas liecinieks tiek mudināts darīt pēc iespējas vairāk Organizācijas labā un pēc iespējas mazāk kaut kā cita labā. Tā nav reliģija, kas rīkos kristīgo uzņēmēju vakarus; JL nemudina cilvēkus kļūt par uzņēmējiem, politiķiem, ārstiem un vēl ko ne un tādā veidā nest Jehovas vārdu ļaudīm. Nē, JL mudina cilvēkus stāvēt uz ielu stūŗiem ar bukletiem "Kāpēc Dievs pieļauj ciešanas?" un tādā veidā nest Jehovas vārdu ļaudīm. Un visvisvislabākais iespējamais veids, kā JL var darboties Organizācijas labā, ir strādāt šajā Organizācijā. Jauni, neprecēti un dedzīgi ļaudis tiek mudināti pieteikties darbā Organizācijā un, ja viņus pieņem, tad viņi sāk tur dzīvot un darboties Jehovas valstības celšanā.

Ko viņi tur dara? Agrāk milzu uzsvars tika likts uz literatūras tulkošanu: vēl pavisam nesen JL bija ļoti rakstoša reliģija. Tagad literatūras tik daudz vairs nav, un tagad brāļi (pārsvarā brāļi, māsas mazāk) tiek mudināti piedalīties Jehovas valstības celšanā šī vārda vistiešākajā nozīmē: lūk, eji, cel Valstības zāles. Darbinieki, kā minēju, ir ļoti motivēti, jo viņi nestrādā cilvēkiem, viņi strādā Jehovam -- un ļoti slikti apmaksāti. Organizācija nodrošina vietu kopmītnēs, ēdienreizes, regulāru smadzeņu skalošanu un nelielu pabalstu. Tas tik tiešām ir pabalsts, nevis alga; īsti ciparus nezinu, bet runa ir par ļoti maziem simtiem, pusotru, varbūt diviem.

Un tas notiek šepat Latvijā. Agrāk Rīgā bija vismaz septiņas Valstības zāles, viena no tām ikurāt pie manas mājas (tā arī es sāku interesēties par viņu nekustamā īpašuma tirgošanas paradumiem). Tagad četras ir slēgtas un pārdotas, arī tā pie manas mājas, un palikušas veselas trīs. JL vadība, lūk, izdomāja, ka nav lietderīgi, ja vienā Valstības zālē sanāk tikai dažas draudzes; nav šaubu, ka piebāztāka Valstības zāle būtiski veicinās Valstības darbu. Tāpat nav nekādu šaubu, ka tad, ja Organizācijai atkal savajadzēsies vairāk naudas, ar lielu sajūsmu tiks uzceltas jaunas Valstības zāles, lai katrai draudzei ir sava, un pēc kāda brīža atkal ar tādu pašu sajūsmu pārdotas. Tāds, lūk, Jehovas svētīts nekustamo īpašumu bizness.

Beigās piebildīšu vēl vienu jestru detaļu. Agrāk Jehovas lieciniekiem Valstības zāle bija arī Torņakalnā, bijušajā kinoteātrī. Tad apvienoja draudzes un pārdeva, jo kāpēc ne. Un zināt, kam pārdeva?

Neliela atkāpe. Jehovas liecinieki, protams, ir ļoti pret visādiem burvjiem un maģiju. Viņu reliģija ir ļoti māņticīga un apgalvo, ka pat tādas it kā niecīgas lietas kā, nez, koka sūdiņi ar latvju zīmēm noteikti piesauks ļaunos garus. Jā, viņi tic reāliem ļaunajiem gariem, kas to vien dara, kā skraida apkārt pa zemi un meklē kādu, kam uzbrukt. Es tak teicu, ka tā teoloģija ir dīvaina.

Un, protams, visādi Hariji Poteri, burvju mākslinieki un triki arī ir nēnēnē. Atkal, šī nav reliģija, kur būs kristīgie iluzionisti; viņu izpratnē kāršu triki ir aicinājums ļaunajiem gariem ienākt viņu dzīvēs. Ja tu esi iluzionists un gribi pievienoties Jehovas lieciniekiem, tev jāmeklē cits darbs, bet savi iluzionistu loriņi jāsadedzina. Pārdot nedrīkst, jo tā nauda, ko tu par viņiem dabūsi, arī būs ļauno garu apsēsta.

Tātad viņi pārdeva iluzionistiem, kas tur taisa Maģijas muzeju. Jo lieciniekiem ir vieni likumi, bet Organizācijai citi, viņiem tā nauda ļauno garu apsēsta nebūs.

Jāteic, protams, Maģijas muzejs ir daudz lieliskāka doma par Jehovas liecinieku Valstības zāli. Un arī savai piemājas Valstības zālei es novēlu atrast kādu labāku pielietojumu, citādi stāv tāda tukša. Bet te nekas interesants nebūs, nekādu Maģijas muzeju neviens necels, labākajā gadījumā būs Maxima ar vienu X.

Tā ja.
 
 
20 October 2020 @ 09:12 pm
 
tik nenormāli besī, ka pat tās nieka kapeikas, ko mums maksā ir jālūdzas mēnešiem ilgi, šodien tā sacepos, ka vēl tagad rokas trīc, vismaz viens noreagēja un solijās samaksāt citi izliekas par beiktiem un vispār pat neatbild, iedarbināšu rīt smago artilēriju
 
 
20 October 2020 @ 06:33 pm
 
Tad, kad Venēcijā aiziet līdz pašai zivs astei, tur, kur sākas dzīve - tur ir tāds Vincenta bārs. Te es sēžu starp vietējiem pensionāriem, un ir labi.
 
 
20 October 2020 @ 06:56 pm
pirmais solis uz Baltijas neatkarību  
1918. gada 28. janvārī Stokholmā ieradās Vidzemes bruņniecības maršals (t.i. augstākā lokālās pārstāvniecības persona) Heinrihs fon Štriks (Heinrich Eduard Karl von Stryk, 1873–1938) un iesniedza Padomju Krievijas pārstāvim Zviedrijā Vaclavam Vorovskim (1871–1923) Igaunijas, Vidzemes un Kurzemes bruņniecību deklarāciju par izstāšanos no Krievijas. Tā kā Krievija ilgstoši pārkāpusi 1721. gadā noslēgtā Nīštates miera un Vidzemes padošanās līguma noteikumus, Baltijas bruņniecībai esot tiesības uzskatīt, ka šīs zemes juridiskās un morālās saistības ar Krieviju ir izbeigtas.
 
 
20 October 2020 @ 05:58 pm
 
šomēnes esmu sagatavojusi vienu priekšlasījumu, uz kuru neviens neatnāca, tekstu, kuru labāk bija nepublicēt, un tagad gatavoju lekciju, kura visticamāk nenotiks.
labā ziņa - man par to nebūs jāpiemaksā 170 eiro
Tags: ,
 
 
20 October 2020 @ 05:46 pm
 
Jums ir kādreiz gadījušies tārpaini čipši?
 
 
20 October 2020 @ 02:30 pm
 
It's a world gone crazy
Keeps walnut in jail
 
 
20 October 2020 @ 02:25 pm
 
Koncentrētas uzmanības vadītam darbam veltīts laiks ir indivīda vērtīgākā valūta, pārējais - sīcene.
 
 
20 October 2020 @ 12:49 pm
 
Bet ja godīgi, man šobrīd gribētos prokrastinēt un vārīt āboļu zapti.
 
 
20 October 2020 @ 11:20 am
balta kleita, balta/ noliekam savas vieglās dienas arī 2020/  
Izlasīju Ābeles "Balta kleita" stāstus, ap šo uzlējumu šausmīgi garlaiko visu deviņu stāstu/kleitu piegrieztne, jā, jā, latviešu sievietes sūŗais liktens visādos locījumos, dabiņas klātbūtne un 'rasasrītuzirneklīši' un tā aukstivelkošā laimes neiespējamība; ar šo jau papilns tas pēdējo gadu plauktiš, vai nu vajadzēja, vai nu.

Fucksthisshit, kur vieglums, gaišums un elegance, ne vien staigna purva bridējiņas paštīksme;
kur dzīvi apliecinošo ziemeļnieču/roņu dīrātāju skarbuma/īstuma nepārpušķotais prieks;
tad jau, Janas Egles tēli ir dzīvāki, nav "nebeidzamās sāpēs nolaistu roku" un visa šitā, lēnās tērcītes aiz norasojuša loga sapuvušā rāmī un - neviens- man- nenāk- palīgā- pasīvās agresijas.

Nu jau pietiksies, pietiksies, paldies, meitenes, ir mums mātespiens visās valodās un lentās, bet tad ar šito beidzam, labi?


Jābūt taču kam priecīgam arī [PAT!] šogad iznākošā LV proziņā, ko? Kur man to meklēt?

upd. vienkārši, varbūt arī svaigākajā latviešu literatūrā sievietei joprojām nepiedien būt savus ievainojumus un traumas sadziedinājušai,
ja tā notiek, tad tas uzreiz aiziet uz saplēsto pežģīņu ((c) Silvija B.) klāsteri vai arī selfhelpu par latvietes staltajām karmām ar lielvārdes jostas stringiem, nujūssuņisargieties.





īsāksakot, kā nereti- "mēs varam labāk" un labi, ka ir tulkojumi no somu, igauņu un lietuviešu un visām citām izcilās trijotnes pārnestajām valodām, bezgalīgi īsts un patiess paldies par tiem. un par to trijotni arī paldies.
 
 
20 October 2020 @ 09:09 am
Ikrīta statistika  
Laikā posmā no 1950. līdz 2016. gadam Venecuēlas iedzīvotāju skaits pieauga no 5,094,000 līdz 31,028,337.
 
 
20 October 2020 @ 08:51 am
 
nebijusi pieredze. piecēlos 6:45. pačurāju, puslīdz attopos (es no rītiem neko nesaprotu ļoti ilgi, ja vien nav kkāds režīms puslīdz iegājies, es tiešām neko neredzu, nedzirdu, visi vārdi skrien kā multenē gar ausīm un man nepielec, jo es neko nesaprotu), aizeju uz virtuvi, pagaršoju kafiju. cukura gana. samaisu, iedzeru malku, paskatos, sīki piecēlušies. sagriežu visiem lielkonfekti Miks, viņi pamāj tēvam. samirkšķinu, visi ir pačurājuši, jau virsdrēbēs, viens pufaikā un jau ar zeķēm un pulkstens ir 7:05!!! es pateicu, lai jakas velk nost, pufaikbikses var atstāt, kamēr es nebūšu puskrūzi kafijas izdzērusi, tāpat nekur nevar iet. no mājas izgājām 7:15. 7:22 jau bijām pie bd. un vēl vīramāti pa ceļam satikām, dabūjām slapju lietu-krusu un nesastrīdējāmies
 
 
19 October 2020 @ 08:58 pm
 
Lai jau tie suņi rej, bet masku valkāšanas burvīgākais blakusefekts ir nenosalis t.i. nepilošs deguns :-)
 
 
19 October 2020 @ 05:11 pm
you rip what you sew  
aizvakar izveicu ekstrēmo matu cirpšanu - tas ir tad, kad dzenamajai mašīnītei midžinās pēdējo 20% spēciņa brīdinājums un tu nezini, cik ilgi viņa vēl rūks :) draudziņš atbildīgajā momentā ienāk manā "salōnā" un prasa:
- ooh, baby, where's all your hair? :)
- right here, on the floor. want some? [pastiepju saujiņu] :)

atklāju arī sev persōnīgu mājsaimniecības lifehack'u - vislabākais diy šampūns ir svaigi spiests citrōns + sōda + ūdens. pirms ķeros pie jaunās, skaistās un visādi pārākās bezšampūna dzīves, jāpiebeidz tie pa vannāistabu izbārstītie parastie šampūni, kuri pie tagadējā matu garuma iet nebeidzami lēni, ssassodīts.

šodien atkal biju bezatbildīgs darbinieks un novingroju darba sapulci. pārpratu priekšnieces jēpastu un sapulces laikus, un, kad man visi zvanīja, taisni nodarbojos ar fizisko kultūru. nebija arī nekas svarīgs nokavēts, ierastās menedžmenta vāvas par tā nepiepildītajām finansiālajām fantāzijām.

toties caur eirōpas dibenu, poliju, atnākušas manas grāmatas no latvijas, vaj, ku' jauki. nezinu pat, kurai mesties virsū pirmajai.
 
 
: :)
skan: Beach House - All Your Yeahs
 
 
19 October 2020 @ 06:38 pm
 
- cik mušai ir dzīvības?
- kas govij ir iekšā?
- kāpēc govī ir iekšā gaļa?
 
 
19 October 2020 @ 06:20 pm
par viedumu  
Līdz ar sklerozes attīstību, pats no sevis viss sliktais dzīvē aizmirstas. Pamazām, vienu pēc otra zaudējot zobus, sāc saprast, ka ēdiens dzīvē nav galvenais. Kad satiec jaunības dienu sapņu meičas, kuru dēļ tik daudz naktis negulētas, tik daudz vīrišķu asaru norīts, bet kuras nu ir krunkainas un negantas večiņas, sāc saprast, ka arī sievietes dzīvē nebūt nav tas svarīgākais. Sāpes locītavās un mugurā neizbēgami liek secināt, ka nav dzīvē nekādu vērā ņemamu iemeslu skraidīt un rosīties. Savukāŗt progresējošā dzirdes zaudēšana aizvien biežāk liek izvelēties sabiedrībā dziļdomīgi paklusēt. Tā ar gadiem pienāk tas, ko cilvēki pieraduši dēvēt par viedumu un gudrību.
Tags:
 
 
19 October 2020 @ 06:09 pm
 
Lai izpelnītos mežonīga disidenta un režīma pretinieka slavu, kādreiz vajadzēja tikt izbarotam lauvām, likt galvu uz ešafota, glābt karagūtekņus, slēpt ebrejus, iet mežabrāļos, tikt spīdzinātam čekā, vergot Gulagā, gulēt psihiatriskajā slimnīcā.
Mūsdienās pietiek neuzvilkt lielveikalā vai autobusā masku.
Priecājies, draudze! Moceklība ir lēta!
 
 
19 October 2020 @ 01:37 pm
the insanity of imagination  
netīšam uzgāju dokumentāriju par stanislaw szukalski, filmētu losandželosā, kas no sākuma bija diezgan smieklīga līdz tās veidotāji aizrakās līdz viņa nacionālistiskajai pagātnei polijā. viņš bija dzimis šausmīgā nabadzībā polijā, bet kaut kā 13 gadu vecumā bija pamanījies iestāties čikāgas mākslas institūtā. viņa dzīvi vispār caurvij visādas neticamas peripētijas. piemēram, viens no dokumentārijas veidotājiem ir viņa labs draugs george dicaprio, leonardo dicaprio tēvs - leonardo pie stanislaw'a bieži ciemojies bērnībā. un tie mākslas darbi! nenormālu izmēru skulptūras un zīmējumi, kuros visos iepīti nacionālisma un acteku estētika un persōnīgās mitolōģijas. viņš bija izgudrojis pats savu valodu, tās rakstību un pilnīgi jaunu, šizīgu evolūcijas pseidōteōriju, kur cilvēce nākusi no lieldienu salas [tur arī izsijāti viņa pelni]. ar savu pašizgudroto zermatism'u viņš man stipri atgādināja scienthology un l. ron hubbard delīriski kompulsīvos skribelējumus, tip neproduktīvā pārproduktivitāte. tas viss arī savijās kopā ar nesen redzētajām dokumentārijām par vincent van gogh, kas bija pasausa, un persōnīgi visvairāk mīlu vincent & theo ar tim roth, un david lynch: the art life. lynch, tāpat kā szukalski, runāja par to, cik ļoti riebās skola un kā nespēja tajā adekvāti ierakstīties, jo pašizglītība ņēmusi virsroku pār ierobežojošo akadēmiju; un par to, kā māksla bieži top par spīti spiedīgajiem apstākļiem, un par tās izlaušanos. es taču nekad nebiju pievērsusi uzmanību lynch'a gleznām, kinematogrāfijai vien, ļoti forša dokumentārija. hermann vaske ir filma why are we creative, kur pa starpu kaudzei brīnišķīgu interviju ar visādu žanru māksliniekiem un politiķiem, slavoj žižek runā par kafka's legal writings - tās ir atskaites no kafkas darbalaikiem apdrošināšanas uzņēmumā un, lai arī nekad nebija iecerētas kā literāri darbi, tās nejauši ir pilnīgi kafkaesque un no tām gūstama tā pati literārā bauda [vai bezcerīgā spriedze drīzāk], kas gūstama no viņa darbiem. žižeks tur runā par to neizbēgamo struktūru un radošo kvalitāti, kuru nespēj apslāpēt pat tik vienmuļš papīrstumdītāja darbs kantorī. tagad šausmīgi gribās atrast, vai šīs atskaites ir kaut kur dabonamas.

kaut kad biju noklausījusies robert sapolsky aizraujošo lekciju par reliģiozitāti, te ir treju pikseļu un ar kartupeli filmēts viģiks no nezkādiem aizlaikiem, kur viņš ļoti interesanti stāsta par šizotipiju un tās spektru. par to, cik svarīgi ir cilvēki ar šizotipiskās persōnības pazīmēm gan senajās ciltīs [piemēram, šamaņi], gan mūsdienām pietuvinātākās civilizācijās. viņš joko par to, ka "if you're schizotypal and you play your cards right, thousands of years later your birthday might become a global holiday" [citāts gan jau neprecīzs]. mani ļoti uzjautrināja ideja, ka šādai, pat maigas formas, "sajukšanai prātā" ir sava struktūra. vēl viens gandrīz vai joks, bet vairāk tomēr fakts, ir tāds, ka mārtiņš luters ļoti cietis no ocd, nepātraukti mazgājis rokas un, protams, aizrāvies ar sarakstu veidošanu, un sapolsky piemin šausmīgi daudz visādu svēto rakstu un rēgulu, kas jo smalki apraksta, kad un kā mazgājams un kopjams, un vispār ierobežojams, ķermenis. manuprāt, tas ir fascinējoši, cik reliģiōzie un mākslas kanōni cilvēcei vienmēr ir bijuši vajadzīgi, lai arī šī spēja iedomāties neiedomājamo un radīt nekad nebijušo ir vienlīdz atbrīvojoša, cik ierobežojoša. bet tā ir tāda kā šizotipisko persōnību dāvana mums neirōtipiskajiem - tiem, kas no šīm ciešanām dabū tikai to filtrēto medutiņu, sveša prāta ciešanu blakusproduktu. reliģija gan noteikti rada arī tiešās ciešanas, tamdēļ es noteikti preferēju mākslu lol, lai arī kulta potenciāls abām ir bezmaz vienāds un bieži vien mijiedarbīgs.

pieļauju, ka daudzi reliģiōzi cilvēki šobrīd cieš, jo nevar iet uz kopīgajām lūgšanām savos tempļos. es tikmēr ļoti ciešu no nespējas ceļot un vazāties pa galerijām un muzejiem, tamdēļ veldzēju slāpes onlainā. šodien ļoti aizkustināja šī fotogrāfiju izlase.

 
 
: "strādāju" :)
skan: Joy Division - Disorder [cik simbōliski, spotifaj, paldies]