Naktī pamodos, miegs bija cauri. Trīs stundas vāļājos no vieniem sāniem uz otriem, skatījos tumšajos griestos un domāju. Visu ko izdomājos, gan par savas eksistences bezjēdzīgumu un to, ka pēc manis nepaliks ne slapja vieta, kad es nomiršu, gan aizsapņojos, kādus tik visādus projektus es varētu uzsākt. Tajā visā domu murškulī uzmirdzējās viena ideja, kas nakts saplaunītajā audeklā šķita briesmīgi revolucionāra - just own it. Vienreiz par visām reizēm, pamēģini - nostājies stingri uz kājām un atzīsti savu vērtību, visu, ko esi darījusi, visu, ko dari. Kāpēc arvien tā raušanās tumšajos kaktos un plakstu nolaišana? Savas vērtības mazināšana? Jā, man negribas laist cilvēkus sev klāt, stāstīt par sevi, saviem sasniegumiem, personīgo dzīvi, studijām un darbiem, kas variējas amplitūdā "sīkākais tārps - galvenais čiekurs", bet kāpēc nepasniegt sevi ar stāju, bez tās piesardzīgās, rīklē sprūstošās pieticības? Pamēģini. Just own it.