Droši vien ir kaut kāds psih* momentiņš tajā, kā mēs reaģējam, uzzinot, ka cilvēks, kas mums reāli patīk un šķiet reāli, reāli kruts, kuru mēs idealizējam un vēlamies viņam līdzināties,
ja mēs uzzinām, ka šis cilvēks ir izdarījis kaut ko diezgan objektīvi debīlu (un, protams, pats apgalvo, ka ir jau fine, nekas tāds nebija, atšujieties, es vēl arvien esmu tas pats krutais cilvēks, ja)
- secināt, ka, protams, tas nebija necik debīli, visādi kretīni tikai izpildās
- secināt, ka bija debīli, bet forgetit, galvenais, ka cilvēks kruts
- mēģināt kaut kā atdalīt visu to labo, kas ar šo cilvēku saistījies, no visa, kas, izrādās, ir viņš tāds, kāds viņš patiesībā ir, padomāt, ko tas pasaka par tevi kā par cilvēku, kas ir viņu idealizējis, vārdu sakot, visa tā mentālā ģimnastika
(es, piemēram, sevi pieķēru pie fakta, ka mirušu cilvēku transgresijas mani aizķer mazāk)