Es neesmu no tiem, kas, izbraucot no Rīgas uz jebkuru attālāku vietu, sagaida visus tos pašus labumus, visas lates, makdonaldus un ko tik vēl ne. Bet, sasodīts, te vienkārši nevar nopirkt normālu gaļu. Maltā gaļa ir pliki tauki, kur, cepot kotletes, eļļa vispār nav vajadzīga, un vienīgais jēdzīgais ir tās pašas Ķekavas hormonu vistas. Kur tad ne-rīdzinieki dabū gaļu, ja paši neaudzē un vietējā topā/elvī arī nekā nav?
Pircējs ir ļoti vīlies un neapmierināts.

Vajag man tomeer arii uzbliezt kaadu 'dziive ir skaista' postu
Jo shodien ir tieshi taada diena kaadu es domaaju izskataamies pavisam iistu atvaljinaajumu.
Mees esam Kauguros pie Evii maajaa, aiz kuras ir tikai kaapa un juura - uzvelc peldkostiimu maajaas, nopeldies un ej savaa pagalma diskreetiibaa sauljoties. Ir silts, uudens juuraa ir veel siltaaks, peec paaris patiikamaam peldeem mees ielecaam mashiinaa un aizlaidaam liidz Ragaciemam pakalj pusdienu ziviim. Tagad es seezhu eeninjaa ar alu un gaidu, ka Evii beigsies zobaarsta eksekuucijas, lai laistu uz Riigu satikt draudzinjus un balleet liidz riita gaismai.
Esmu pat nedaudz iesauljojusies.

Vieniigaa darvas pile laimes mucinjaa ir tas, ka Evii riit jaadodas atpakalj uz savu kamieljzemi. Liidz naakamajai vasarai that is.

Bet tas buus riit - shovakar ejam tautinjaas, kas grib - pievienojas!

Āžošanās.

ripojot atpakaļ no traumām, dzīvi izdzīvoju vienu senu vakaru Oslō pie mūsu lingvistikas profesōra, ārkārtīgi kruta vīra.
pāris graduēti študenti malkojām Ēvena leģendāro armēņu konjaku, ko viņš bija pircis vēl Brežņevlaikā, Ulanbātarā, kad uz gadu iestrēga mongolšudānā, nespēdamis saņemt izbraukšanas vīzu. būdams pasaules līmeņa kekss polinēziešu mēlēs, žigli apguva vēl vienu valodu.
visvairāk atmiņā iespiedies rezignētais stāsts par to, kā „akadēmija” nu jau rutināli grūž zem tepiķa visvisādus faktus, kas nerīmējas ar oficiālo patiesību. kad mēs ieplētām acis (konudarīt/kānubūt), šis tik sazvērnieciski piemiedza aci, saskandināja un teica – dārgie, mēs taču nevaram atstāt jūs pavisam bez darba.
šai brīdī biju piepeldējis pie Valdemāra/Skanstes stūra, ar smaidu visapkārt galvai. safokusējos uz vienu kājāmgājēju, kas akurāt nāca man pretim, jauku tādu ēbrejzēnu. un šis tik plati man smaidīja iepret, ka šķita, tai sekundē mēs apskaujamies kā seni draugi.

par privilēģijām runājot – es te nejauši iegādājos ciemkukuli vienai burvīgai latvju māksliniecei. man tikai bažas, vai sirmā māmuļa bez apkārtējo palīdzības spēs šo bībeli pacelt. savā neizmērojamajajā dūrībā es, dabiski, nemaz nebiju apskatījies, kāds ir grāmatas formāts, svars un lappušu skaits.
interesenti var nākt aplūkot pa vakariem uz lašplēseni.

http://www.taschen.com/pages/en/catalogue/fashion/all/01125/facts.fashion_designers_a_z_etro_edition.htm

pēdējo pusotru mēnesi es atkal jūtos kā 6. klasē, kad man bija pieslēgums, bet numura noteicējs vecākiem šķita lieka greznība - vasaras sākumā kkc, sniedzot cauri cauri sētai pētersonam aliņu, mans mobilais tālrunis piedzīvoja liktenīgu kritienu, kā rezultātā es vairs redzu tikai pusi ekrāna, līdz ar to nezinu, kas man zvana. katrs zvans man ir pārsteigums un piedzīvojums, un tagad arī uz zvaniem es atbildu daudz biežāk, jo var jau būt, ka kas svarīgs. secinājums, ko esmu izdarījusi - nekad nekas nav svarīgs.

nu, burtliči un fontu eksperti? pats salika, vēl rakstīt neprot, saucas.

Lāga nesaprotu sievietes, kuras šajās tīkami siltajās dienās izvēlas valkāt garās bikses, ja reiz cilvēce ir izgudrojusi ap gurniem jauki plandošus svārciņus un kleitas. Es visnotaļ saprotu vīriešus, kuriem Rietumu sabiedrībā iesīkstējušie aizspriedumi liedz valkāt svārkus, kaut gan man šķiet, ja es būtu vīrietis...
Tas ir, es ļoti ceru, ka es pati (pats) spētu būt tik drosmīgs vīrietis, lai siltā jūlija dienā uz darbu vai atpūsties varētu doties brunčos.

mīļie.
es beidzot gribētu vēderu saulei parādīt.
kur var aizbraukt ar vilcienu, ņemt līdzi suni un kur nav cilvēku?

ai mīn - jūra/ezers/mierīgas straumes upe blakus.

Atzīšos, ka man ļoti pietrūkst latu un santīmu. Ļoti. Nu, ja gribam būt precīzi, no santīmiem tā pa īstam man pietrūkst tikai mazie 50 santīmnieki ar savām priežu vai kādām tur - egļu, vai - skujiņām virsū, ar robotajām maliņām, spīdīgi un nenolietojami. No latiem man visvairāk patika piecītis, protams, arī desmit latu naudas zīme, man jau vispār patīk violetā krāsa, lai gan tā iet vienā patikas līmenī ar divdesmit latiem, tur tā skaistā klēts. Monētas, tās arī bija jaukas, izņemot visas tizlās jubileju monētas, tās gan vienmēr radīja sajūtu par viltojumu - tāda spēļu naudiņa, nekas nopietns. Pa īstam tikai lasītis un govs. Kopš eiro ieviešanas man ir ļoti maz skaidrās naudas, es pārsvarā izvēlos norēķināties ar karti, lai izvairītos no visām tām dīvainājām banknotēm un monētām, jā, Milda nepalīdz, it īpaši, zinot tās neglīto tapšanas stāstu. Tikpat labi mēs varētu norēķināties ar akmentiņiem vai atgriezties pie dālderiem, viens pīpis, nē, ar akmentiņiem pat būtu krietni interesantāk. Vai arī nēsāt līdzi naudas zuteni, smagu un žvadzošu, nu, vai nebūtu smieklīgi. Bet tagad, tagad nekā, ievadiet savu pin kodu, lūdzu.

šobrīd raudzēju bez speciālā vīna ierauga (lauku radu recepte), bet esmu dzirdējusi, ka varot arī iegādāties īpašo raugu, kas nogatavina vīnu 10 dienu laikā. vai ir iespējams dabūt gatavu mājas vīnu ļoti ātri, vai arī tās ir tikai izejmateriālu veikalu darbinieku sagudrotas muļķības?

sestdien man jāiet uz kāzām.

esmu nikna!
sapļeckātas brīvdienas.

lietu vispārējam līdzsvaram gribēju pakaunināt cukurkremļa likumdevējus, kas nesen sprieda kriminalizēt atkārtotu piedalīšanos varas nesankcionētu protestu izrīcībās. pieci gadi ķurķa un āmen, pusiji raijoti
mani pirmkārt mulsina tas piecītis, kas atgādina valsts plānu, kuŗu ar smaidu jāpilda trīs gados. otrkārt, likumā nav atrunāta iespēja uzreiz piedalīties atkārtoti, apejot dauzīšanu ar stekiem pirmajā reizē un valsts kasi izsmejošu administratīvo ciparu.
tomēr no nule uzlecošās stabilitātes mani izslidina franču sociālistiskās ciōnistu valdības lēmums aizliegt Palestīnas atbalsta demonstārcijas.
turklāt, kā jau praktiski rietrumnieki, „franči” izštukojuši, ka adminu var apvienot ar kraimu, divi vienā: par pārkāpumu pienākas 15 štukas jevrōsoda un gadiņš tuptūzī. un gan jau ar steku arī pa kokō, noziegumu profilaksei.

vispār es tev samuldējos. aizvakar antikvārei es pateicu vairāk par vienu teikumu. kad viņa retōriski vaicāja - kas tad būs nākamais? māksliniekiem ar jau minētajiem bomiem dos pa galvām?
uz to es varēju ziņot, ka tas jau ir manīts, turklāt liberālisma šūpulī Holandē, kad divus gadus iekš krīzes arī daču speķa kārta bija noēsta, pāris vietējie pareksi pārņemti, un šie izziņoja, ka svītro visādus ierastos pabalstus študentiem, māksleniekiem un citām vientuļajām māmiņām, Hāgā bij sēdošā demonstrācija, kuru menti ne visai glīti izgaiņāja, pāršķeļot vienu otru grandprix godalgotu smadzeņpodu. pornorāma tev par to nestāstīja. jo sliktie taču ir tikai tanī pusē.

TR

traumatolōģiskajās ziņās vēl: plecā tomēr saplēsts muskulītis.

vēl jūtu, ka patiešām esmu gatava dzīvniekam. manī pamostas tik daudz mīlestības, ja dārzā ieraugu sienāzi vai gliemezi.

viens kompliments spēj sirdi piepildīt ar karstu šokolādi!

Kaķis savu sajūsmu par kucēnu pagaidām rūpīgi slēpj.

viss bija forši, rīta pusē iestājās dzimšanas dienas eiforija, un palika ar mani visu dienu līdz vēlai naktij, ziedi, draugi, dāvanas, lots of love (lol) es jūtos tā, it kā dievs man būtu dzimšanas dienā uzdāvinājis vienu dienu laba garastāvokļa.

gribētu gan es zināt, kurš pie Alfas Rimi sieru stenda ir to ieteicamo vīnu sarakstu (pie sieriem labi lietojamo) sacerējis.
vakar kautrējos fotografēt, bet pametiet aci, ja gadās garām iet.

esmu diezgan pārgurusi, lai gan visa huiņa vēl tikai priekšā. šodien pēdējā darbadiena. pa ceļam uz banku un tad darbu garastāvokli uzlaboja pāris londōnisku epizōžu. skrienot cauri tūbiņapieturai no viena vilciena uz otru, redzēju sievieti īsā sarkanā kleitiņā un pliku dibenu. kleitiņas biezais apkašslānis bija ierāvies viņas strinegenēs un dibuā sedza tikai pavisam caurspīdīgais kleitas virsslānis. visi gāja garām un priecīgi ķiķināja. jaunkundze drošvien domāja yeah, i got it, baby. apsvēru, vai nevajadzētu viņai tap tap uz pleca un apskaidrot situāciju, bet izsverot pros and cons nolēmu, ka viņai varbūt aiztaupīsies tālāks embarrassment's, bet kas ir viena cilvēka ciešanas pret tik daudzām smaidīgām sejām? otrs rīta prieks bija traks bomzis, kas nāca pretī un runāja ar garāmbraucošajām mašīnām you should give me that nice car, i can drive, yeah, that blue or maybe that orange one, haha utt. ieskrēju bankā, pēc tam nobraucu vienu pieču līdz darbam un tas bomzis atkal man nāca pretī. principā būtu varējusi tātad iet kājām, jo bomzis pie mana darba bija ātrāk nekā es:))

labdien!

varbūt kādam ir lieka biļete/ielūgums uz "world jazz festival" 30. jūl.?
labprāt atpirktu

(pēc mājaslapas spriežot, ļoti dīvains pasākums izskatās, bet gribu dzirdēt kasandru vilsoni)