Iecietīgā sabiedrībā neiecietīgos piesies pie krēsla un ar pistoles rokturi pa galvu, pa galvu!

Paradox of Tolerance: a tolerant society must protect its own existence if tolerance is to exist in the world. If tolerating intolerance results in the destruction and disappearance of tolerant society, then that tolerant society has a right to self-protection – in the form of refusing to tolerate intolerance.

Nu, čuvaki? Varbūt parunājam par to, kādi dalbajobi ir tie ceha autori? =D Pilnīgs bērnudārzs, ne?

«Esam vērsušies Rīgas domes Drošības, kārtības un korupcijas novēršanas komitejā"

Darbam krieviskā kolektīvā ir viena izteikta, lai gan pašsaprotama īpatnība: daudz sanāk uzzināt par tām cilvēku grupām, kam parasti uz ielas paej gaŗām.

Tā es, piemēram, esmu uzzinājis, ka Latvijas krievu valodā лаби lieto apmēram tāpat un apmēram tikpat bieži, cik latviešu valodā davai.

no muzikologa Dāvja Eņģeļa sarunas ar Jāni Baumani, Eiropas čempionu motokrosā:

- Agrāk skrēju ar austiņām, bet pēc vienas filmas noskatīšanās sapratu, ka skrienot jāklausās apkārtējās skaņas, nevis uzmundrinoša mūzika austiņās. Dabas skaņas visapkārt dod lielāku enerģiju nekā mūzika.

- Bet tas jau vairāk filozofiskā, nevis fizioloģiskā ziņā?

- Jā, es domāju, ka tas vairāk ir filozofiskais aspekts.

malkas skaldāmais bluķis ir vienkārša padarīšana? tā viena lieta, bet iestrādāts (seasoned) bluķis gaļas ciršanai nav lēts.

https://www.ss.com/msg/lv/electronics/home-appliances/kitchen-appliances/other/blfpl.html

Es pēdējā laikā, ejot pa ielām, pamanu ļoti daudz tā forši un gaumīgi saģērbušos cilvēku. Man pašai arī vajadzētu tā kārtīgi parevidēt savu drēbju skapi un nomainīt tā saturu. Man drēbēs valda kaut kādi posmi. Vienu brīdi man šausmīgi patika un man garderobē bija salīdzinoši daudz drēbju salātzaļā krāsā, tad savukārt nāca brūnā, tagad jau ļoti ilgu laiku ir zilganzaļa, tagad pēkšņi man ļoti patīk noteikta toņa gaiši zila krāsa.

Vakar forši pasēdējām un nosvinējām mirror_image dzimšanas dienu. :)

Skolotājām ar stāžu, kuras gadu desmitiem atradušās mazu un padumju dzīvnieciņu vidē, kurā ir vienīgās Autoritātes, ļoti bieži izveidojas skolotājas sindroms, ar ko tās saaug tik ļoti, ka nespēj abstrahēties, izejot ārā no skolas. Turpina tādā pašā manierē ar apkārtējiem runāt kā ar neko nesaprotošiem bērneļiem gan veikalā, gan ģimenes viesībās. Tā kā ja kāds kādam vaicā "vai gadījumā esat skolotājs?", tad tas visbiežāk domāts nevis ar 19. gs. zemnieka apbrīnu pret Irlavas semināra absolventu, bet gan, ka šis sarunu biedrs drīzāk ir hiperpaštaisns un nespēj vispār uztvert, kur nu vēl ieklausīties otra viedoklī.

also, varu droši apgalvot, ka jā, slēpšanās no realitātes ir visai veiksmīgs pasākums. cik tas ir veselīgi, tas neinteresē. ir pārdomas rīt aiziet uz ofisu, tādā kā treniņizgājienā uz vietu, kur ir cilvēki, kuri ar mani interactēs vairāk kā veikala pārdevēji un pastnieks. tas ir, ja es pamodīšos laicīgi. ja nē, tad strādāšu atkal no mājām un socializēšanās pagaidīs līdz svētdienai, kad piesolīju MP, ka beidzot satiksimies. (darba šitie visi video zvani neskaitās.)

https://ritakafija.lv/2017/08/dogo-bariba-tomer-vainigi/

cibas ķīmiķi tūlīt šito atspēkos :)))

Seju rezervācija

es esmu lepns turētājs biļetei uz Nick Cave & The Bad Seeds septembrī Notts.
kuru atsūtīja ierakstītā vēstulē. (unlike Elbow biļeti, kuru atsūtīja neaizlīmētā aploksnē.)

nākamnedēļ jāsāk skatīties vilcienu biļetes pie.. uzminējāt! Neō! :)

Le Notti di Cabiria (1957)

Sex, France, and Arab Men, 1962-1979

Sex, EU, Arab Men
Sex, Eastern Europe, European Men
u.t.t., u.t.jp.

biju. izdarīja. ir labi.

šorīt, ka aizūtīja mani pie lora hīīī teikt, tad iedeva manus aktus līdzi. es protams nosēdos maliņā un izstudēju. diemžēl neatradu neko par asinspārliešanu, bija vai nebija, bet to cik ilga bija operācija. 12:40 līdz 15:00 Liekas ļoti ilgi, jo pirmkārt teica, ka parasti operācija ilgst 90 minūtes, turklāt man liekas ka pustrijos es jau biju pamošanās telpā. varbūt tas bija arī pusčetros. lai vai kā sešos es biju jau sen intensīvajā palātā, žiperīga un man likās ka ir pagājusi vesela mūžība kopš atmodos un kad tā nakts vienreiz nāks un varēs gulēt. ne jau tas ka nevarētu pagulēt, bet gan ko tad darīs naktī, ja vislaik gulēs pa dienu?

tikko stāstīju dēlam, ka man laikam kaķīša ķermenis - viss ātri dzīst. ja tā galva vien visu laiku neizdomātu kaut ko no kā jābaidās, kas jādomā, jāanalizē. vasaras sākumā mēs ar māsu smējāmies līdz histērijas asarām. par to ka gudrās sievietes ir nelaimīģas, jo visu laiku kaut ko analizē un urbj.

bet man liekas, ka arī to es izārstēšu. mana lielā meita visu laiku mocās ar 1000 domām, kas varētu noiet greizi. sākumā es nesapartu, ko viņā var ņemties. kad beidzu dusmoties, tad piefiksēju, ka ļoti pazīstams. tagad neliela panika - es negribu, ka viņā mocās tā kā es mocos. vienīgais veids kā pārcirst apburto apli ir beigt pašai mocīties un ar personīgo piemēru palīdzēt meitai.

manas jaunās dzīves moto ir: būt gudrai un laimīgai


kad mani iestūma operāciju zālē, es vēl biju pie apziņas. viss personāls bija jauni vīrieši, kuri viens otru atbalstīja. pēdējais, ko dzirdēju pirms atslēdzos. puisis1 uzslavēja puisi2 par to, ka viņš man rokā ar pirmo piegājienu taurenīti ielika. teica, ka viņi mani tik labi apkopšot, ka es gribēšot atgriezties pie viņiem. laikam pat sazāļota es spēju skaidri paust savu nostāju, jo viņi sāka stostīties, atvainoties līdz beidzot smieties. ir labi, ka cilvēki smejas savu darbu darot. cik var saprast, rēta laikam tiešām būs tīri glīta. ja tā vispār var par rētu teikt.

un anesteziologs... likās ka viņš ir visiejūtīgākais cilvēks pasaulē. viņš apjautājās ar ko es nodarbojos. es zinu, ka tas ir tikai tāpēc, lai novērtētu manas runāšanas un saprašanas spējas un tas parasti mani kaitina, bet es tomēr atbildēju. uz mirkli iestājās klusums. beigās atbildēja, ka pie viņiem man būtu daudz, ko darīt.

par nodarbošanos - vakar ēdiena iznēsātāja un tējas vārītāja jautāja vai es neesmu skolotāja. teicu, ka nē, bet strādāju ar programmām. momentā bija pauze. viņa lēnām novilka, ka laikam es esmu ļoti gudra. es jautri atbildēju, ka neesmu viss! viņa aizvainoti paskatījās manī un es sarāvos. kurš tai sievietei ir iestāstījis, ka viņa nav gudra? kāpēc viņa uzskata, ka darbi, ko viņa ikdienā dara(viņa salaboja kaimiņienes gultu, kas negribēja braukt lejā), nav nekā vērti? un kāpēc mana nodarbošanās atgrūž cilvēkus? kāpēc mēs vienkārši nevaram pavadīt laiku kopā(3 dienas slimnīcā), nedalot cilvēkus kastās?

slimnīcā es izlasīju divas grāmatas. viena no tām mani ļoti ietekmē. visu laiku tas bija joks par to jauno dzīvi, bet palēnām man liekas, ka vajag jokus mest pie malas un tiešām būvēt jaunu rāmi. gribas skaidras definīcijas ap sevi.

Izlasīju diezgan interesantu grāmatu - Воспоминания о войне (tāpat, no ekrāna).

"[..]Так гибли самые честные, чувствовавшие свою ответственность перед обществом, люди. А остальные — «Вперрред, в атаку!» «Нет таких крепостей, которые не могли бы взять большевики!» [..] Шло глупое, бессмысленное убийство наших солдат. Надо думать, эта селекция русского народа — бомба замедленного действия: она взорвется через несколько поколений, в XXI или XXII веке, когда отобранная и взлелеянная большевиками масса подонков породит новые поколения себе подобных."

Nē, es to tomēr pateikšu.

Zināt, kas mani pārliecinoši visvairāk tracina mūsdienu "klikšķi = nauda" internetā? Ne tas, ka klikšķus, unikālos skatījumus un social network engagement piesaista visādi pēc iespējas aizskarošāki vai šokējošāki uzsaukumi, nē. Tāda ir soctīklu daba, ko tu padarīsi. Mani pat netracina tas, ka atsevišķi galvā sisti cilvēki tā paliek populāri; skaļo bļauŗu populāritāte ir fainomens, kas pastāvējis jau sen, sen pirms soctīkliem.

Tracina kas cits. Tracina tas, ka pārāk bieži šādus uzsaukumus izplata (un varbūt pat sacer) pavisam jauki un patīkami cilvēki, kam tā nebūt nav pārliecība. Viņi nekad mūžā nevienai sievietei acīs nespēs pateikt, ha, resnā govs, pis atpakaļ uz ķēķi. Tracina tas, cik bieži viņi ir tiešām patīkami cilvēki, varbūt mīloši vīri un gādīgi tēvi, varbūt brīnišķīgi un asprātīgi sarunu biedri. Nekā personīga, tas vienkārši ir bizness. Šādi raksti ir vienkārši izcils klikšķu magnēts, tos apspriež, tos komentē un tātad tiem var pielikt reklāmas.

Un nevajag te stāstīt kaut ko par runas brīvību. Runas brīvība nozīmē to, ka tu vari teikt, ko tu gribi, un tev par to nekas nebūs; šādu runas brīvību es atbalstu arī attiecībā uz acīmredzami aizskarošu runu. Runas brīvība nenozīmē to, ka obligāti jādod platforma ikvienam viedoklim. Jūs varat iedomāties, ka New York Times vai Wall Street Journal jebkad atļautos nopublicēt šādus "viedokļrakstus"? Nekad mūžā, atvainojiet, viņi pārāk augstu vērtē savu zīmolu (es, starp citu, abonēju abus un tieši tajā minūtē, kad kādā no tiem izlasīšu šādu viedokļrakstu, pārtraukšu attiecīgo abonementu).

Tāpat tā nav "apmaiņa ar idejām". Tā nav ideja, neglaimojiet sev; tā nav ne tuvu tik strukturēta un skaidri izklāstīta, lai kvalificētos kā ideja. Tas ir vienkāršs uzbrauciens ar mērķi dabūt klikšķus.

Nopietni, nekad nedomāju, kad to teikšu, bet man ir lielāka cieņa pret tādiem portāliem kā Breitbart; viņi vismaz ir pēdīgie sūdabrāļi un publicē to, kam paši tiešām piekrīt. Bet visiem foršajiem, jaukajiem un progresīvajiem, kas publicē viedokļrakstus, es aicinu skaidri, ar savu vārdu atkārtot to, ko paši publicējat. Nopublicējiet portālā paziņojumu "Mēs, portāla žurnālisti, parasti paliekam aiz kadra, bet šoreiz mēs tomēr nespējam klusēt, jo visai Latvijai ir jāzina, ka feministes ir resnas govis, kam nav seksa." Ak neērti? Tad nepublicējiet, tieši tik vienkārši.

Un, jā, jūs drīkstat iebilst, ka tā nav atbilde, bet man tik tiešām vispareizāk uz to visu šķiet reaģēt ar pilnīgu ignorēšanu. Jā, es nespēju atturēties, bet es vismaz nevienu nesaucu vārdā un nelieku linkus. Ne tāpēc, ka es raustītos, bet tāpēc, ka negribu būt vēl viens ķeksītis ceturkšņa atskaitē. Un es pilnīgi noteikti negribu būt kārtējais klikšķis un reklāmu skatītājs, kas uzmundrina šitos jaukos cilvēkus rīkoties kā sūdabrāļiem. Jo mēs jau labprāt rakstītu vajadzīgus un vērtīgus rakstus, mēs pat dažus uzrakstām, skat, skat, re, kur mums vesela vajadzīgo rakstu sērija. Bet, nu, tu taču neesi stulbs, pats saproti -- tieši dirsienraksti savāc klikšķus, bet vajadzīgos rakstus var tad, ja kāds iedod naudu.

Take a stand, goddamit.