kafejnīcā Ļeņingrada šobrīd uz grīdas ir nedaudz kandžas. to bez veselības riska var izdzert, bet karafi gan nogdādājiet mājup. divupe divi divi, dooris vaļā, ļā ļā

domāju par to, kā dzīvot tālāk.
varbūt iziet miršanas kursus? tā pat vien prikola pēc.
nebaidīties iepazīties ar jauniem cilvēkiem. tomēr atvērtos jaunas neiepazītas pasaules. būtu motivācija neiznīcināt ķermeni ar bulciņām, cigaretēm un alkoholu. sākt interesēties par eksotiskām valstīm. smelot sev, lai izdzīvotu, kā kāds vīrs sameloja kolibrī, kurš negribēja dzert no plasmasas korķīša, kamēr tur nebija ievietota plastmasas puķīte ar caurumiņu, kas kolibrī atgādināja pazīstamo realitāti.
vai izgulēties, izlasīt iekārotās grāmatas, minimizēt kontaktus ar cilvēkiem un vairāk zīmēt. tobiš saņemties darbam.
varbūt jāsāk ar izveseļosanos?

"Te mēs visi vienādi esam,
Vai tad būs tā vēl citur kaut kur?"

Māris Čaklais, Lilioma dziesma

Saprāts un tā iedvesmotie slēdzieni, protams, ir konstrukts. Nav nekāda pamata šībrīža caurmēra spriestspēju uzskatīt par evolūcijas galaproduktu. Tādā ziņā mēs visi vienādi esam. Tikpat maz pamata ir pretnostatīt mītiski maģisko jūtīgumu un skeptisko racionalitāti. Paspekulēt varētu vienīgi par to, vai visiem mūsu sugas pārstāvjiem nervu gali ir vienādi asi. Bet bez augstprātības to varētu izpētīt tikai no malas, kas nevienam no mums nav dots. Ir bijuši mēģinājumi konstruēt tādu vērotāju no malas, kas varētu būt atskaites sistēma mūsu sugas attīstībai, bet nav nekāda pamata tos neuzskatīt par kārtējo spekulāciju. Turklāt visi šie hipotētiskie lineāli līdz šim ir radījuši vairāk ciešanu nekā mierinājuma. Pārāk daudz biliarda bumbiņu ir uz galda, kā saka, lai spētu izkalkulēt visas iespējamās kombinācijas. Taču tik daudz mēs gan zinām, ka dzīvības saglabāšanai būtiska ir sadarbošanās gan savas sugas ietvaros, gan ar citām sugām. Augstāks individuālais intelekts vai mazāk attīstītais, caurmēra trulums vai sakāpināts jūtīgums - tas viss ir tikai instrumenti, kuri var tikt izmantoti sadarbībai un var netikt.

fejenorda un romas rasistiski huligāniskajā škandālā pārsteidz pat nevis tas, ka rasisms eiropā un banāns žervinjo ierodas no roterdamas, viduseiropā pēc pieredzes cilvēki mēdz reizēm būt galīgi jebanutiji uz visu galvu
bet tas, ka šis viss notiek eirolīgas jau vairs-nezinu-kur-astoņdemistastoņdaļfinālā, kad uz rezultātu lielā mērā pojebeņ gan romai, gan fejenordam
kas tas bija, neizskaidrojami

klausijāmies ar Baņutu zāles šūpuļdziesmu
https://www.youtube.com/watch?v=n2NY7KxIJPw
un Baņuta teica, ka zinot stāstu par bērnu, kurš aizlidojis un nekad nav pamodies, es teicu, ka tad jau tas ir stāsts par mirušu bērnu. Nē, teica Baņuta, tas ir stāsts par sapņu bērnu.

Neliels manas privātās attieksmes paskaidrojums iepriekšējā ieraksta sakarā - lai izvairītos no pārpratumiem un sev adresētām apsūdzībām.
Tātad - pret parādnieka-rudzīša tipa večiem, t.i, nedaperētiem vanckarmačo un vonnabī alfa-meiļiem, kuri nav spējīgi apliecināties, kādā jomā godīgi konkurējot ar citiem tēviņiem - kaut vai kaujoties krogā - un tā vietā izvēlas glumas manipulācijas ar sievietēm un savu patriarhālo statusu, es izjūtu tikai bezgalīgu riebumu un naidu.
Savukārt, pret sievietēm, kurām nelaimīgi ir gadījies ar viņiem saistīties, es izjūtu nožēlu. Bez mazākās augstprātības.
Tam visam nav sakara ar monogāmiju-poligāmiju, vai ticību laulības institūcijas neesošajam svētumam.

https://www.youtube.com/watch?v=GU8k1tBaoqA

atgādina "mantu" (ja klausīšos vēl pat atcerēšos precīzi, kuru dziesmu), bet neskaitāmas reizes labāks.

Šovakar uzzināju, ka eksistē tāda lieta kā pseidobulbārais afekts. Man šķiet, ka beidzot, pēc 30 nodzīvotiem gadiem šajā pasaulē, kaut kas izskaidro manu raudāšanu - asaras, kas var sākt krist neparedzami un nevietā un ko es nevaru pati apturēt, bet kas pāriet tikpat pēkšņi kā sākušās. Un kaut gan pēdējos gados esmu ārstējusies no depresijas un raudāšana ir bijusi saistīta ar skumju emocijām, nepamatotas (brīžos, kad nejūtos ne bēdīga, ne aizvainota utt.) vai pārspīlētas raudāšanās epizodes man ir kopš es sevi atceros (ir bijuši arī pretēji gadījumi, kad sāku smieties bez iemesla, vai jūtu, ka seja savelkas smaidā, saņemot nepatīkamas/skumjas ziņas) un es nekad neesmu varējusi saprast, kāpēc, bet zinājusi - tā ar mani ir. Man ir bijis par to kauns, un apkārtējie ir jutušies neērti, bet es neko neesmu varējusi ar to iesākt. Un, re, iespējams, tā ir neiroloģiska, nevis psiholoģiska rakstura problēma! Sirds (prāta?) dziļumos es jutu, ka ir jābūt izskaidrojumam.
Visinteresantākais ir tas, ka viena no lietām, ar ko šis sindroms tiek sasaistīts, ir smadzeņu trauma; un es uzreiz atcerējos, ka apmēram piecu gadu vecumā nožāvos no diezgan liela augstuma. Pieaugušie klāt nebija un pati nekā slikti nejutos, piecēlos kājās un gāju mājās, droši vien ka nekādu acīmredzamu seku arī vēlāk nebija, jo neatceros, ka mamma būtu vedusi mani pie ārstiem šajā sakarā. Rīt jāpiezvana un jāpavaicā, vai viņa neatceras, kad man sākās tās raudāšanas.

Tu drīksti justies tā, kā tu jūties. Jā, neatkarīgi no tā, kā tieši tu jūties. Tu drīksti justies tā, kā tu jūties.

Главари "ДНР" массово убивают наемников из РФ, чтобы не платить им зарплату
-----------
no sākuma ne visai ierubījos šajā finansiālajā shēmā, lai arī savstarpējām razborkām aktīvi ticu
bet nu kā sanāk
pēc taimlaina algotņi tur atradās vēl pirms dnr, tobiš, vispār vēl pirms dnr abreviatūra parādījās kā tāda, kā viņiem var būt kaut kādi līgumi ar doņeckiešiem
vai pēc tam pārslēdza
murgs

Draudzenes mamma atzvanīja brīdī,kad jau runāju ar policiju

ze fak, tikai 13 un man jau jācīnās ar laišanos no mājām pa logu?
mož es uzreiz pārvācos uz dzīvi hihenē?

pēdējās trīs dienas klimstam ar zirgiem pa Zilajiem kalniem. šodien likās jau pietiekami sačākstējis ledus uz takām, lai rīt varētu mēģināt jāt.
( visai necilas kvalitātes ilustrācejas )

Dakter, šitas man arī jums jāizstāsta, lai klīniskā bilde būtu pilnīga. Tātad, bez tā, ka maza būdama sapnī redzēju dronus, man bija vēl, lūk, kāds sapnis.

Es it kā biju tādā sarkanīgā tunelī vai alā, kas tiecās šašaurināties un mani nospiest. Lai dzīve nebūtu kā medusmaize, ausīs visu laiku skanēja bum-bum, bum-bum. (pēc loģikas tai vajadzētu būt asins plūsmas dunai ausīs) un radās tāda īpaša , ne pārāk jauka sajūta, it kā es nevarētu aptvert savas robežas (kur sākos un īpaši, kur beidzos, šo es vispār nevaru aprakstīt, es domaju, ka to var sajust vienīgi mazliet piepaplašinot apziņu).
Laiku pa laikam ala pārstāja gāzties man virsū, un tad bija gana labi. Tad priekšā es redzēju tādu kā gaismu un skanēja mūzika un dziedāšana, ko brīnišķi aprakstījis Tolkīns, kad viņš raksta par pārpasaulīgām elfu dziesmām, tāpec to es pat nemēģināšu ilustrēt kā glītāk. Gaismā tuneļa galā kāds dejoja, pēc manām nepieredzējuša īpatņa domām tā bija meitene baltā kleitā, es domāju, ka goč pendel kāda princese.
Tad, kad bija šī gaisma, skanēja mūzika un tā tur būtne dejoja, viss bija labi, nedodiet ēst un dzert, dodiet tik šitā pasapņot, bet vai tad es neteicu, ka drīz ala atkal sāka gāzties man virsū, un viss sākās no jauna? Tas bija nepatīkami pēc suņa. Loģiski, ka es pamodos un raudāju!
Vēlāk gudri ļaudis sacīja, ka es droši vien skatījos atmiņu video par to, kā es piedzimu.
Šo home video es skatījos līdz apmēram 3-4 gadu vecumam. Pēc tam es to redzēju tikai vienu reizi, kad man bija kādi divdesmit trīs gadi. Neilgi pēc tam mani vēlreiz piemeklēja šī sapņa Īpašā Nepatīkamā Sajūta (it kā es nevarētu aptvert savas robežas). Dīvainā kārtā, tas notika tieši tad, kad es sēdēju fakultātes dekanātā un kārtoju kaut kādus papīrus.
Kaut kā es tos papīrus sakārtoju, iztenterēju no dekanāta un tā arī nesapratu, kāda šaize tajā brīdī gadījās matriksā.

Bija taču pirms kādiem 25 gadiem standarts, ka mētelim jābūt garākam par svārkiem? Manā ciemā bija. Skaitījās nelāga stila kļūda.
Mūsdienās kas tāds laikam nemaz vairs nav aktuāls, var džemperi par biksēm vilkt, ja ir iekša.

Nav sliktuma bez labuma. Tā kā nevaru iet uz sportu, šovakar sarunāju māsas vīru nākt palīgā un beidzot sadalīt pa sastāvdaļām un izmest to briesmīgi vēsturisko sekciju, kas sen jau par ilgu stāvēja manā istabā. Tā kā man ir slimiņa roka, man turklāt vispār nekas nebija jādara. Māsa uzslaucīja grīdu un nomazgāja traukus. Tagad te tiešām izskatās tā, it kā es tikko būtu ievākusies. Nākamais punkts - jānokrāso sienas. Rokai arī krietni labāk, nemaz pretsāpju tabletes nav jādzer.

tikko savilku viena sava sapņa personāžus ar reālās dzīves asociācijām un man palika baisi, jo draugu jau pietiek, bet iemīlēties ir lieki un apgrūtinoši.
savukārt šonakt sapņoju, ka esmu sarīkojusi ballīti jaunajā dzīvoklī, kurš ļoti līdzīgs tam kāds Ivei bija baldones ielā, ir atnākuši promenentie kursabiedri, kolēģi un draugi no 2007 gada pagātnes. man ir stilīgs birojs, kruts draugs, jā jā tieši no statusa viedokļa un tad kāda no pagātnes draudzenēm saka otrai, viņai tas tak nav vajadzīgs, viņa tam netic un padirsīs pie pirmās iespējas un tad saka man ka visa šī spozme ir maskarāde un nav uztverama nopietni. tu esi lūzere pēc pārliecības, tev piestāv dzert čomskī, tev jau tagad šis viss ir apnicis. ja tu spētu kaut ko sasniegt tu būtu jau sasniegusi, tagad ir par vēlu sistēmu vairs neapmuļķosi, tev vienkārši nav dots tāds powers un griba, čau mēs ejam tālāk.

vēl es šodien nopirku pavasari podiņā. sirdī jau viņš nedaudz ir, vajag vēl tikai apkārt. ļoti ļoti pietrūkst.

runāju šodien ar lietuvas kolēģi. viņš saka, leiši gatavojoties nopietni karam. vaicāja ko es, mēs, latvijā. sēžam un gudri diršam, kā vienmēr, tā arī pateicu. krievijas kolēģos (maskava, pēterburga) arī var just, nojaust attieksmes maiņu, pat augsti profesionālos un citādi gudros. ukraiņu kolēģe tikai par savu grivnu satraucas. attiecībā uz profesionālo, 2 mēn. un domino kauliņš jau būs uzkritis arī tev, manu draudziņ.

kā cīnīties ar lepnības grēku? mm?

es, protams, esmu hormonāla un no dzīves vispār neko nesaprotu, bet šodienas fleima sakarā varu teikt vienu. abi labi - psihs un dura
skjūz mai frenč