15 September 2019 @ 11:24 pm
 
plus ačīvments - tagad oficiāli esmu noskatījies visas deviņas the office sezonas, kā arī papildmateriālus, vēl viens gigaseriāls manā kontā
kad septiņdesmit gados skatīšos kolumbiešu huanitas mīlas noslēpumu 1286.sēriju par to varēšu padomāt
beigās tas, protams, ir vairāk sirdslauzoši, nekā jautri, toties ir lieliska toda pekera benefice, bez kuras es atteiktos turpināt
#jimlovespamforever
 
 
15 September 2019 @ 11:13 pm
 
Im so pretty
 
 
15 September 2019 @ 10:54 pm
 
vēl par datorspēlēm
dota underlords pēc 25-ā proto pass līmeņa sasniegšanas man kaut kā nedaudz pazuda motivācija par kaut ko īpaši cīnīties
es varu mēģināt davilkties līdz big boss līmenim, respektīvi, tur zaudēt nav ko, un principā plānu darīt kaut ko citu - nav tāpat, taču es spēlēju laika trūkuma dēļ underlords tik maz, ka kompetatīvajā segmentā mani pārbrauc spēlētāji, kuri vienkārši vairāk spēlē, līdz ar to vairāk kaut ko saprot, un viņu idejas ir labākas, tas ir acīmredzami
vai nu tu spēlē reāli daudz, vai arī ķert tur nav ko
tāpēc es laikam palēnām sākšu gaidīt pirmās sezonas sākumu
 
 
15 September 2019 @ 10:55 pm
 
kurš te cibā bija ierakstījis par tarantīno once.. ?
san atcerējos un pārlasīju, bet bija vēl, par šeronu.
 
 
15 September 2019 @ 09:42 pm
 
tāpat augsti rekomendēju svaigāko dm videopodkāstu, tur jūs daudz ko jaunu uzzināsiet, pat to, ko nekad negribējāt uzzināt 
 
 
15 September 2019 @ 09:35 pm
 
"do you ever just crave to someone’s presence, like you would literally be happy sitting next to them in silence and appreciating their existence"
 
 
15 September 2019 @ 09:14 pm
 
jāatzīst, ka wowā es no undeadu warlocka atteicos, jo noskaidrojās, ka tur viņu sāk tā neslikti bliezt ar maģiju
tā nav konkrēti paša warlocka problēma, es vienkārši cenšos ar daudz ko tur eksperimentēt - un tieši tur , mūsu mājās, karoče, kapos atšķirībā no citiem ciematiem ir mobi, kas diezgan letāli ar to nodarbojas, un tas ir ļoti nepatīkami
piedevām jāspiež diezgan daudz pogas, jo jākontrolē izsauktā radība
ne tas, ka tas radītu īpašu diskomfortu, bet vismaz sākumā gribas paspēlēt vienkāršāk

tāpēc pārgāju uz orku šamani
šamanis ir kolosāls
arī līdz totēmam, es droši varu atvērt ar kāju durvis jebkurā agrīnajā dandžā, ar vienu roku metu hīlus ciešanām pakļautajiem orku biedriem (kuri man pašam nav vajadzīgi!! šamanis reāli nedegradē hp ziņā, atšķirībā no mūsu teorētiski daudz muskuļotākajiem biedriem), ar otu feijerverkus. pēc totēma man laikam vajag vairs tikai kaut kādu aoe vai masu kontroli, un šamanim viss arsenāls būs superlietderīgs gan solo, gan reidos.
 
 
15 September 2019 @ 08:34 pm
Par tradīciju sargāšanu  
Pašā 19. gs. sākumā Vidzemes ģeneralgubernators grāfs Ludvigs Augusts fon Mellīns, nopietni pievērsies Apgaismības ideju atbalstīšanai, ar rūgtumu secinājis, ka nekur Vidzemē vairs tauta nesvin Zāļu vakaru Sv. Jāņa Kristītāja dienā, kā tas bijis sendienās: "tauta arvien mazāk dejo savas dejas vai iet rotaļās", bet "to vietā spēlē vijoli un dejo vāciskos valšus". Tad nu grāfs savos īpašumos licis, bet citiem muižniekiem ieteicis ko darīt, lai zemnieki atsāktu Jāņu vakarā atkal dedzināt ugunskurus un dziedāt savas tautas dziesmas. Ja kāds paražas aizmirsis, tad lai palasa Frīdriha Blaufusa “Stahsti na tahs’ wezzas’ un jaunas’ buschanas to widsemmes łauschu”, bet dziesmas lai meklē K. Hardera, G. Bergmana rakstus, kuri abi vāc zemnieku tautasdziesmas.
 
 
15 September 2019 @ 07:27 pm
 
Vakar divos naktī aleponijā bija slepenais Ivars-F koncerts. Tukšumiņš.
 
 
15 September 2019 @ 06:28 pm
 
https://www.scientificamerican.com/article/do-plants-think-daniel-chamovitz/

3. You say that plants have a sense of smell?
Sure. But to answer this we have to define for ourselves what “smell” is. When we smell something, we sense a volatile chemical that’s dissolved in the air, and then react in someway to this smell. The clearest example in plants is what happens during fruit ripening. You may have heard that if you put a ripe and an unripe fruit together in the same bag, the unripe one will ripen faster. This happens because the ripe one releases a ripening pheromone into the air, and the green fruit smells it and then starts ripening itself.

5. Do plants have a memory?
Plants definitely have several different forms of memory, just like people do. They have short term memory, immune memory and even transgenerational memory! I know this is a hard concept to grasp for some people, but if memory entails forming the memory (encoding information), retaining the memory (storing information), and recalling the memory (retrieving information), then plants definitely remember. For example a Venus Fly Trap needs to have two of the hairs on its leaves touched by a bug in order to shut, so it remembers that the first one has been touched. But this only lasts about 20 seconds, and then it forgets. Wheat seedlings remember that they’ve gone through winter before they start to flower and make seeds.
 
 
15 September 2019 @ 06:00 pm
 
adīt kaķim džemperi, spēlēt skrabli, ēst asas korejiešu nūdeles, pankūkas ar kļavu sīrupu un cept ābolmaizi, kamēr lietus bungā pa jumtu. vienu dienu šis bija interesanti, bet jau pietika.

 
 
15 September 2019 @ 05:28 pm
Stammbaum, Blut  
Vakar kāds draugs pie stāsta, ka Hermana Gēringa bērni, dēls un meita, abi sevi sterilizēja, "lai nekad vairs nepiedzimtu neviens Gērings", trāpīgi komentēja, ka viņi tādā veidā turpinājuši spriešanas veidu, kas bija nacisma āriešu/zemcilvēku politikas pamatā, proti, ka labums un sliktums tiek mantots caur asinīm. (Piem., žīdu bērni, kā Eihmanis skaidroja savā prāvā, paši ne pie kā nav vainīgi, bet viņi ir un paliek žīdu bērni, izaugs un būs vainīgi).
Tas šķiet komiski tieši Gēringa radurakstu kontekstā. Paša Hermana brālim Albertam Gēringam ne tikai "bija cits viedoklis", bet arī bija drosmīga un diezgan veiksmīga pagrīdes pretošanās karjera nacistu antisemītiskajai politikai (ebreju slēpšana, viltotu pasu izgatavošana, izvešanas pasākumu sabotēšana Čehijā). Viņu nenošāva tāpēc, ka viņu gadiem ilgi piesedza brālis, -- brālis, kurš lielā mērā Reiha līmenī bija atbildīgs par minētās politikas uzturēšanu. Par to ir nesena grāmata "Thirty Four".
Savukārt pēc kara Alberts Gērings nesaņēma sev pienākošos atzinību vai vismaz kādu pensiju par varonību, un nomira nabadzībā, bez Yad Vashem kociņa, pamatā *tāpēc*, ka bija noziedznieka Hermana brālis un viņa uzvārds, kuru viņš atteicās nomainīt, bija "Gērings".
 
 
15 September 2019 @ 02:54 pm
 
Šausmīgi patika.
"The Souvenir."
https://www.imdb.com/title/tt6920356/?ref_=nv_sr_2?ref_=nv_sr_2
 
 
15 September 2019 @ 12:46 pm
 
Pēdējā laikā parādās sajūta, ka veiksme ir kaut kas, kas mani apmeklē labākajā gadījumā reizi gadā. Un lūk kāreiz pie vakardienas šī gada veiksme arī tika notērēta. Pavisam noteikti.

Situācija it kā pavisam ierasta, cibas starptautiskās ballītes orgkomiteja sēž vilcienā Jebeņas-Prāga, kurš nupat jau gandrīz nokļuvis galā, kad piepeši tiek pacelts jautājums par to, ka varētu tomēr nebraukt līdz centram, bet izkāpt vienu pieturu pirms, Holešovicē, un spirdzinošo dzērienu un burgeru vajadzībām apmeklēt CrossClub, jo kurš gan negrib apmeklēt CrossClub, šī lieliskā iestāde vienkārši praktiski nekad nav pa ceļam. Ideja neprasa pārāk lielus smadzeņu resursus, orgkomiteja savāc mantas un pamet transporta līdzekli, un neko pat nenojauš. Līdz brīdim, kad Dzelzceļa apps nesāk mest notifikācijas, ka vilciens, kurā orgkomiteja it kā joprojām atrodas, kavēsies. 3 minūtes. 9 minūtes. Te ir pēdējais skrīnšots, ko es uztaisīju, un ar to, piezīmēšu, nekas nebeidzās.



Orgkomiteja ir iemalkojusi pāris als, apēdusi pa burgerim, paspējusi nosalt un ir gatava doties projām. Vilciens, kurā vajadzēja tā vietā atrasties, – joprojām stāv. Stāv. Stāv. Vēl nekad spontānās idejas nav likušās tik uzvarošas. Skumdina tikai doma, ka nākamreiz laikam tā kārtīgi paveiksies kaut kad nākamgad uz rudeni. Nekas, es nekur nesteidzos.
 
 
skan: Aesop Rock / Gopher Guts
 
 
15 September 2019 @ 01:00 pm
 
Draudziņi, vai kādam šeit ir kameras statīvs, ko es šodien varētu aizņemties pret kādu našķi?
 
 
15 September 2019 @ 12:55 pm
 
Vai bijāt ievērojuši, ka kafejnīca, kurā garmatains Bārnijs savā pirmsuzvalku laikā izkaidē apmeklētājus ar dziedāšanu, ir tas pats Central Perk, tikai ar citādāk iekārtotu interjeru?
 
 
15 September 2019 @ 11:39 am
 
piektdien VZ atrada iešanas iet maršrutu no viena mazmiesta uz otru. paskatījāmies, ka vlak ir vienos no galvenās stacijas. ok.
sestdien VZ sadingo un pamodina mani ap vienpadsmitiem, bet nu.. visi tādi drusku tādi un šitādi. tiek nolemts iet iet tomēr urbāni.
urbāni.

aizgājām uz pastu, tad iekāpām tramvajā un tad metro. aizbraucām līdz Florenc stacijai un devāmies Karlīnā. līdz upei un tad gar upi. pa ceļam tiek redzēta zaja uz veļika ar groziņu aizmugurē. groziņā, protams, ka maza formāta sunītis. viss tāds skatās visapkārt. un tad tas devaiss for all your uzkāpt un nokāpt needs. nosmējāmies. ejam. akmentiņi, tas viss. Karlīnā visur, ja arī apmaldās, nav jāiet pa to pašu ceļu atpakaļ. aizejot līdz Libeň, VZ sajūtas apmaldījies. nedaudz gūgles un ejam. aizgājām, protams, ka nepareizi. tur trīsreiz nācās iet atpakaļ pa to pašu ceļu. tā nav nekāda Karlīna, ja!

ejam pa ielu gar upi, VZ visu laiku skumji skatās uz leju, tur gar upi iet taka un činkst, ka grib iet tur. bet eventually arī mēs tiekam iet gar upi. proper gar upi pa asfaltu. viss norm. nananā. saule spīd, visi līksmi. bet nu, neviens nav attapis, ka jāieiet nopirkt ūdens. man tur kaut kāds aizķēries somā, bet nu, eh. iedzeram ūdeni un skumji saku: "teikt, ka we're low on water, seems a bit strange right now" un ballītes orgkomiteja domīgi paskatās uz upi. aizgājām līdz Trojai. tur nesaprotami laivošanas svētki. brr. ejam tālāk. tiek secināts, ka vajadzēs bankomātu. Trojā esot. nu ok. ejam uz bankomātu, a tur vēl kaut kādi svētki. kaut kāda persona dīdžejo. gribējās viņai ieteikt bārbiju listi, kas mums te sataisīta. vēl tiek secināts, ka te ir vīna festivāls un visi ir estēti ar vīna glāzēm rokās. ar kaut kādu cash kabatā ballītes orgkomiteja apm dodas tālāk. gar upi, protams. apiet zoo.

pa ceļam tiek novērota zaja uz skrituļslidām, kura izskatās, ka grib vienkārši apsēsties un sākt raudāt. bet nu, visi saprot, ka nevar, jo pēc tam huj piecelsies ar tām hujetām uz kājām. kaut kādā brīdī sanāk drusku iet uz leju un tāds kā līkums tieši lejā. zaja sāniski ar savām skrituļslidām kāpj. noņirdzāmies, ka gan jau negrib iepist upē. VZ teica, ka gribas palīdzēt. norādīju, ka zaja ir tik sakoncentrējusies uz savu darāmo, ka tur palīdzēšana tikai izsitīs no domas un beigās upē iepisīs zaja, VZ un gan jau by proxy arī es, iespējams, ka vēl daži garāmgājēji. nolēmām, ka lai jau zaja pati tomēr tiek galā.

ejot tālāk, pamanam, ka pa priekšu iet ļoti lēni cita zaja. kamēr VZ piezīmē, ka viņa laikam ir dzīvi sapratusi un tāpēc nesteidzas, zaja savelk uz augšu apenes zem savas kleitas. es skaļi secinu, ka dzīvi varbūt, bet apakšveļas izmērus gan nav sapratusi. mirklis klusuma, pārdomu un no manis iznāk teikums: "Grūti būt apgarotam, ja apenes visu laiku krīt nost!"

vēl vispār visu laiku sanāca iet garām vieniem un tiem pašiem cilvēkiem. wut? neko. ok. ejam. labi ejas, saprotiet. nu un ejam tā, ejam šitā gar upi. bet man sāk rasties pārdomas par to, cik urbāni tas viss šobrīd ir. es, protams, ka kleitā un sandalēs, vane.

aizejot līdz Klecany tiek secināts, ka arī tur ir pilsētas svētki. tur vizinās ar motorlaivu, lej upē ūdeni un vispār nodarbojas ar hujovu huiņu. bet nu, ejam gar upi, fuck you that's why. un tad tiek kāpts iet gar upi pa zemes taku. man atkal rodas pārdomas par "urbāno iešanu", bet nu. VZ prātīgi piezīmē, ka tiltu ir tik, cik ir, un vlak ir otrā upes pusē. vispār vakar likās, ka visi pasaules veļikotāji bija sarosījušies un visu laiku jākāpj malā, lai tos palaistu. un sāk gribēties pivci. labi vismaz, ka ūdeni nopirkām. bet nu tilta nav un nav. nav un nav. ej tik.

aizejam tagad līdz kaut kādam čemodāna paskata kuģītim, kas it kā ved pāri upei. visi apstājas padomāt. VZ atkal paprasa gūgles kartēm padomiņa. tur saka, ka nē, nu, tomēr būs tilts drīz. tur būs Řež. visi nopūšas, salasa plūmes pa ceļam (kaķ: vai tas skaitās kā brokastis? VZ: lai var sākt dzert? kaķ: aga. VZ: skaitās!) un iet. aizejot līdz tiltam tiek mazliet drūmi retoriskie jautājumi uzdoti, ka tilts ir, a kā tur augšā tikt? ballītes orgkomiteja, protams, vieglākos ceļus nekad nav meklējusi un tāpēc atrod dīvainu maztaku, pa kuru, šķiet, ka var uzkāpt uz tilta. aizejot līdz riktīgam smilšanainam stāvumam, teicu VZ, kurš jau bija uzkāpis, ka man šobrīd galvā milzu burtiem flashing uzraksts "urbānā iešana". nopūšos un kāpju. vienā brīdī drusku jāatvelk elpa un jāizkalkulē, kur likt nākamos soļus, jo visu laiku tā sajūta, ka slīdu ārā no sandalēm. un tad es paskatos uz blakus esošo koku.

kaķ: uzmini, kas te paslēpts!
VZ: wut?
kaķ: nu es lietoju vārdu "paslēpts" very loosely here.
VZ: nujā, es saprotu, jo tu atradi.
kaķ: bet te! šitas! nu! rieksts!
VZ: O_O
kaķ: te ir rieksts!
(I'm not easily distracted un svarīgās lietas ir svarīgas)

bet nu. tilts ir la un stacija ir dīvaina un par lielisko veiksmi ar vlak kaut kad citad. tagad brokastis un jāiet atkal iet.
Tags: , ,
 
 
: iet iet, iet iet, iet iet, iet iet
skan: BirdPen - No Place Like Drone
 
 
15 September 2019 @ 11:19 am
 
Izgāju "ārā", paskatījos apkārt.
Laikmeta iezīme - daudz vientuļu sieviešu ar un bez bērniem, milzīgu atbildības nastu. Ģimene drīzāk kā izņēmums.

Bet varbūt, tas tā tikai manā burbulī...
 
 
15 September 2019 @ 10:34 am
 
čota nekas nepatīk un cilvēkus negribas vispār. un kaķis arī besī.
 
 
15 September 2019 @ 09:29 am
 
vecāsmātes kaķim piedzimuši balti un pūkaini. varbūt kādam gribas tādu
Tags: