Nedēļas jauno slavenību uzvārdi: Atvara un Avots. Sagadīšanās? Nedomāju.
Gada tēma — sliktie tēvi: Žoludes romāns, Zariņas filma un Atvaras dziesma. Sagadīšanās? Nedomāju.

man liela daļa saldējumu negaršo, bet šī reklāma uzrunāja. Tur tiešām trauciņā ir šokolādes saldējuma bonbongas?
https://www.rimi.lv/e-veikals/lv/produkti/saldetie-edieni/saldejums-un-ledus/lielo-iepakojumu-saldejumi/sald-magnum-bonbon-cho-che-12x17ml-168g/p/4010993

Inside the Mind of a Cat (2022)

šodien plezīrs - aizbraucu uz Mālpili ciemos pie draudzenes, kas pati arī ciemojas. turp (viņai) un atpakaļ (sev) salasīju baltās vizbulītes, pat atvedu nesažuvušas. nepārguru. pa ceļam no mākslas skola spaņēmu meitiņu, pēc tam aizbraucu pakaļ otrai izmazgāju veļu, atdevām divas kastes ar bērnu rotallietām. viss labi, tik, ka celis sāp

pirms divdesmit gadiem cibā ierakstīju šādu dzejoli:

kredīta līnijas plaukstā
neapturami aukstā

pieturas punkti uz mēles
izsalkuši kā dēles

nezinu, vai tu vēl dzirdi
cauraugusi uz sirdi

Šodien gāju pa ielu, muti atplētusi, un grozīju galvu uz visām pusēm. Jo man ir jaunās brilles un es beidzot redzu!
It kā mīnusiņi maziņi, bet starpība - milzīga...

Hunt a virus

man galvā atkal nav vietas un ir grūti padomāt. pēc nedēļas ekskursija diviem bērniem, rīt trešajam un es vairs nesaprotu kuram cikos jābūt, jo tikšanās vieta viena un ta pati un laiki arī.. līdzīgi :D un pilnai laimei tajā dienā, kad ekskursija (uz kuru es sīkus vedīšu ar mašīnu jo busiņā beigušās vietas.lol) vecākajam mūzikas skolas orķestra koncerts


šodien bija sīkām dejošanas koncerts, bija arī abas vecmāmiņas. vīrs no garāžas atnesa divas kastes ar rotallietām, sašķirojām - šis tas atgriežas apritē, vienu virtuļa tipa plastmasiņu uz mazpilsētu kaķītim (kaķītim ir tieši tāds pats mazāks, tiek dūšīgi lietots), vešanai uz mazpilsētu pašiem un vēl kasti lieku draudzenes bērnam/atdošanai

sīki priecīgi sķina Babas draudzenes iedotās skābenes

Iesakiet Rīgā zolīdu restorānu ārzemju kolēģiem vegāniem!

Nav jābūt vegānu restorānam, bet tādam, kas to spēj nodrošināt. Skatos, ka daudzas foršas iestādes nespēj... AAAAA

Activité mentale qui n'est pas dirigée par l'attention, mais se soumet à des causes subjectives et affectives.

biju uz Valmieras Mēdeju. vispār laba. iespaidīga scenogrāfija, biš transīgi. bet man īsti nepatika galveno lomu atveidi. Mennika ir pārāk jauka. manliekas, tas mīts ir par tumsu, kas mūsos katrā mīt, bet viņa manliekas tā arī nav tajā tumsā ieskatījusies. viņa spēlē zemnieci, nevis crazy čiksu, kas prot medžik lietas, ir Hēlija mazmeita utt. turklāt visi citi bija tādi stilizēti un atsvešināti, bet viņa tur tiešām centās un spēlēja. Jāsons, savukārt, te likās tāds pilnīgs pamuļķis ar musīšiem - attiecīgi nelikās ticami, ka Mēdejai tāds čalis varētu reāli patikt. nē, nu, ja Mēdeja ir zemniece, tad, protams, fine.
nenormāli foršs muzons un tās jaunās aktrises nenormāli kruti dzied. es sākumā neticēju, ka tas ir dzīvajā, bet tad pamanīju, ka viņas pavicinās ar kamertoni un sapratu, ka tomēr ir. baigi skaisti.
drusku nesapratu to kentauru. izskatījās jau smuki un tā, bet kāds sakars?
pēc tam netīšām nokļuvu citas izrādes pirmizrādes ballītē teātrī un iepazinos ar kapustņiku. bija jauki, bet es sapratu, ka tur 99% sastāv no inside jokiem, kurus es nesaprotu. likās jocīgi, ka pirmizrādes ballītē pasniedz otro ēdienu - ir 22.30 vakarā, saviesīga ballīte, bet mazliet ož pēc ēdnīcas un dod lielus, vīnā sautētus vistas gabalus un dārzeņus siera mērcē un ko tur vēl. bet tā viņiem tur Valmierā esot pieņemts.

pirms ~10 gadiem redzēju Vlada Mēdeju ar Gunu krievu drāmā. Gunai noteikti sanāca labāk.

She feels the world gradually slip inside her, first the streets, then the skyscrapers. As though from a distance she, herself, closes in on her body and slips inside herself. Her body glows, thickens, expands. But no, her body is the same. It is she who extends in all directions, who is both inside and outside her body. She feels present, feels visible in the world. She’s in the gestures of the body, in its movements. Her heart palpitations soothe her. She thinks of it as her guardian animal beating its wings inside her chest, soothing away the pain. She, the watcher, watches the inner dweller, and watches itself watching the others. She is full of people.

Paldies, ka ļāvāt man piedzimt.

No reklāmas: “…un tad mana otrā pusīte nolēma mani iepriecināt.”

Embarrassador

The Interpreter (2005)

"People handle fear in different ways, Mr. Keller. It turns some people into stand up comedians."

“Sirēnām ir vēl briesmīgāks ierocis nekā dziedāšana, tas ir klusums."

Vakar gāju uz Rīgas Policijas Austrumu iecirkni. Jo Lauvam decembrī pazuda telefons. Aprīļa vidū tas mistiski atradās un tā nu es ka Lauvas likumiskais aizgādnis varēju doties tam pakaļ.
Starp citu - turiet telefona vāciņā čeku ar savu vārdu. Vai bibliotēkas karti. Tieši tā Policija sazīmēja, ka atradies Lauvas telefons - pēc viņa soda čeka bibliotēkā par kavētu grāmatas nodošanas termiņu.
Pats pasākums bija īss un patīkams, laipns policists (ar īstu ieroča uzkabi!) nodiktēja visu, kas jāraksta uz lapas, un izsniedza pazudušo priekšmetu.
Bet ko es gribēju pierakstīt šeit, bez diktēšanas - pa to īso laiciņu, kamēr es grozījos uzgaidāmajā telpā, tur ienāca trīs citi apmeklētāji. Vīrietis ar maisiņu, ko viņš vēlējās atdot konkrētam policistam (pēc visa spriežot, patronu čaulītes), nekaitīga paskata bārdainis, kam policiste skaidroja viņam piešķirto tuvošanās aizliegumu un iespējas to pārsūdzēt, un jauna, tumsnēja sieviete, kas no lapiņas nolasīja, ka vēlas rakstīt iesniegumu par bērn tēva vardarbību pret bērniem. Cik saprotu, no lapiņas viņa lasīja tāpēc, ka praktiski nerunāja latviski. Man taisni gribējās viņu apskaut un teikt, ka viss būs labi, ka viņai viss izdosies. Un vēlme ar kādu sarunāties krieviski man pēdējos gados uznāk ļoti reti.