pirms mazāk nekā gada I. ieminējās, ka viņai sāk atlaist spirāle. spirāle (hormonālā) holandijā ir populārākā kontracepcijas metode un te to liek pa labi, pa kreisi arī jauniem meičukiem. n-gadus atpakaļ LV ginekoloģei teicu, ka mani arī apspirāļoja, viņa tikai rauca pieri grumbās un šausminājās, jo nu to tāk tikai pēcdzemdētājām un daudzbērnu mammām LV liek, te nu tev bija, kultūru atšķirības.

anyhow, dzerot savu hipster flat-white, es to toreiz piefiksēju ar pusausi, jo mums apmēram vienlaikus pataisīja par metaļugām, bet mani, protams, nekas nekur nekratīja toreiz, lai arī atceros, ka kaut kad, kad par spirālēm lasīju, bija teikts, ka ar gadiem hormonu daudzums paliek arvien mazāks.

pirms pāris mēnešiem kaut kādā brīdī piefiksēju, ka man sāk parādīties mazas nobīdes līdz tam diezgan stabilā 'ikdienas parastajā' draivā. tas mani gan īsti nesatrauca vai neietekmēja, jo dzīvoju ar mūžīgo krēdo: this too shall pass.

tad sāku piefiksēt, ka man ir nemanot parādījies interesants izvēles kritērijs, jo es pēkšņi skatāmgabalus, lasāmgabalus vai klausāmgabalus sāku ne-izvēlēties, jo jutu, ka es tajā konkrētajā brīdī nevarēšu tos pavilkt emocionāli.

man sāk atgriezties varen spilgti sapņi, tādi daži uz apmātības robežas. nebūtu to tā pamanījusi, ja vien gultasbiedrs nebūtu ieminējies, ka es esmu pasākusi nemierīgi gulēt

es sāku šad tad būt nogurusi (!!)

apmātība: tas ir pārāk spilgts vārds, bet man pēdējo nedēļu laikā prātā regulāri pazib Janniks Sinners; tāda puberitātes laika maniakāla domu-vibrācija, kā slavenību elks puberāliem kadriem. Vārdu sakot, kad skatos kā Janniks spēlē tenisu sāk gandrīz mazliet tecēt siekala, nu līmenis tāds, ka spurgt gribas no šī rakstīšanas. Viņš ir 21 gadu vecs, varen atlētisks, tieviņš un, protams, ruds, nu karoče, līdzīgs manam uzšāvējam.

mama ņegaruj! no vienas puses sāk teorētiski pilnīgi jautri palikt no domas vien uz kurieni šitais viss bīdās. no otras puses sāku sajūtu ziņā atcerēties kā bija +/- 10 gadus atpakaļ, kad impulsīvas rīcības un emociju vadīta darīju lietas, kas, godīgi sakot, uzvedības ziņā, nenoveda pie labiem rezultātiem

apsveru domu šeit piefiksēt ko šie athodi vēl jaunu atnesīs

(taisos arī Jannikam instagramma nosūtīt ziņu: pilnīgs kakau!!)

Tad jau laikam esmu izdegšanas riska grupā, jo, šķiet, ka esmu neirotiska perfekcioniste un, iespējams, arī ar zemu pašvērtējumu. Nē, ar šo nav jālielās, bet jāmācās empātija pret sevi, kontakts ar sevi.

Par skaisto: mums uz darbu atnesa sniegpulkstenītes no meža. Žēl, ka noplūktas puķītes ilgi nedzīvo. Ja pastaigājas pa Zolitūdi, daudz kur māju pagalmos var redzēt. Šķiet, ka jau marta sākumā viņas redzēju pirms lielajiem sniegiem.

Es tagad būšu annoying gīks, kas visu laiku runā par platēm, bet hey - I like it, and that's why I'm doing all of this.

Kādreiz diskos taisīja tā saucamos "hidden track". Tas ir tas pēdējais treks kompaktdiskā, kur ir salipinātas divas dziesmas, kas ir atdalītas ar kaut kādu klusuma periodu, un pēdējā dziesma pirmajā klausīšanās reizē nāk kā pārsteigums, un bieži nav arī minēta uz diska vāciņa. Neesmu baigi piedzīvojis legālo kasešu periodu, bet pieņemu, ka kasetēs varēja būt līdzīgs fenomens. Gorillaz savā debijas platē ir izdomājuši vēl interesantāku gājienu - pārlecošu celiņu pimrs Clint Eastwood remiksa... refiksa... whatever kādā vārdā viņi to sauc. Kas nozīmē, lai noklausītos šo dziesmu, ir manuāli stailuss jāpārliek uz šo pēdējo dziesmu. Tur ir zināms kaitinošs elements, jo reāli besī tās reizes, kad stailuss (varu derēt, ka tam ir vārds latviski) automātiski neaiziet atpakaļ uz sākumu, un čarkst tik ilgi, kamēr viņu ar roku nenoliek atpakaļ. Īstie manuālo atskaņotāju snobi, protams, par šo uz mani paskatītos... snobiski. Bet šis pārlecošais celiņš noteikti ir mazāk kaitinošs kā disku "hidden track", un tur ir zināms prikols faktā, ka remiskētā versija netiek automātiski nospēlēta.

No vienas puses protams matu skaldīšana, no otras - ir ļoti liela atšķirība iziet no mājas 6:20 vai 6:00 un brokastis ēst ceļā
Aaaaaa tas ir piecos pēc vecā laika

man ir students, kurš vārdu "haoss" raksta kā "hauss"

my life is now complete, i can die happy

Nezinu, ko mana zemapziņa grib pateikt.

Kā zināms, es esmu neuzrakstījusi 2 bakalaura darbus. Jā tieši tā, izmācījusies visu augstskolu, pat nokārtojusi parādus, bet nespējusi uzrakstīt to papīra blāķi.

Šonakt es pēkšņi biju apņēmības pilna, man bija 10 dienas līdz termiņam un es stiepu kaut kādus milzu papīru kalnus un pie sevis purpināju, ka es taču varu to izdarīt, man viss ir skaidrs, kas jāraksta un šoreiz gan viss sanāks.

Smadzene, kas tev vainas?

Pilna palodze ar sabozušamies meža strazdiem.

Tresī tā, ka zobi klab. Pēc vecā laika pirms sešiem piecelties nevaru, brokastis ieēst arī ne. Pēc kafijas nosvīstu, bet pamosties tā tāpat nepalīdz. Nu, šorīt pamodos. Kad viena vecene rāva mazgadīgu pusaudzi pāri sliedēm vilciena priekšā. Gribēja paspēt uz vilcienu, kurš tajā pieturā nemaz nestājas. Es pagriezu muguru, jo nepanesu cilvēku malto gaļu. Beidzās viss laimīgi, bez kotlešu mīklas, bet kad tā bāba, nepārprotami vecmāmiņa, stāvēja un blisinājās kāpēc tas vilciens pabrauca garām, es sāku aurot. Puslīdz pieklājīgi un tomēr

Karoče ciba ja tavi bērni kkur brauc ar vecvecākiem un vilcienu, notirpini lieku reizi kā uzvesties droši

ja par vakardienas koncertu, tad pārsteidz no vairākām pusēm dzirdētās sūdzības par skaņu, jo man skaņa likās ļoti laba (stāvēju tālu aizmugurē), ja nu vienīgi drusku par klusu. visādi citādi man jau vismaz gadus desmit jebkāda veida koncertos ļoti gribas sēdēt. ilgi stāvot man sāk sāpēt mugura. visdrīzāk lordozes jostas daļā dēļ. toties bija interesanti uzzināt, ka neesmu tāda vienīgā un ir cibiņi, kas tam gatavojas laicīgi - ieziežot potenciāli sāpošās vietas ar ortofēnu. varbūt kādreiz jāpamēģina. man gan patīk Jura Šteinberga piegājiens - viņš redzēts nākam uz pasākumiem ar savu ķeblīti. bet par to drusku stresaini - vai apsargiem/iekšā laidējiem nebūs iebildumu. nujā, tātad koncerts bija foršs, bet ap kādu čeēsimto minūti starp mani un mākslas baudīšanu nostājās mugura. sāku dīdīties, knosīties, grozīties, staipīties un locīties un tā kā gaidīt, kad tad nu beidzot beigsies.

sestdien uz svētkim atbrauca mamma. tad gulēju diendusiņu, svētdien veselas divas, vakar bija žāksts ar bērnu psihologu, it kā labi, bet mājās uznāca kratīklis un triceklis, draudēja migrēna, iedzēru zāles un pagulēju diendusiņu, tad viss vakara cēliems un mācīties ieskaitei šodienas pēcpusdienā. to laikam ar Dievu uz pusēm uzrakstīju. šorīt nevarēju saprast kas i ko nevar brokastis ieēst, kafiju arī ne pārāk gribējos. tad, kad bija pagājis bezgalīgi ilgs laiks visu ko darot un pulkstenis pie sienas pa vecam rādīja pusdeviņi mani ķēra atklāsme. tas grozītais laiks ir tas, kas mani moka. es jau pagājušajā nedēļā ātrāk pirms septiņiem nevarēju no gultas izsvempties

Ups, šis man liekas ļoti interesanti.
LM iesaka neiet pensijā, jo šobrīd 2. pensijas līmenis ar mīnuszīmi. Paga tas ir kā? Cilvēks visu mūžu maksā, aiziet pensijā un ir spiests katru mēnesi piemaksāt par to ka ir pensijā?
Avots LR1 ziņas.

Māju Zviedrijā?
https://www.ss.lv/msg/lv/real-estate/homes-summer-residences/houses-abroad-latvia/bfdhi.html

Bet, ja godīgi, tas ka vienīgā transportēšanās iespēja, kas palikusi, ir mēnešbiļete, ļoti konkrēti atceļ jebkuru vēlmi transportēties.
Saprotu proletariāta gaviles, bet visiem pārējiem tas ir ņe aļo.

šodien uzvilku pēdējās tīrās apenes, viss, jābrauc mājās

jo, lai pilnāka programma pēc sērošanām un slimošanām - še, tev, uzreiz sieviešdienas ar mega krampjiem, lai neatslābsti.

kur ir mana normālā ikdienas dzīve bez kādām sāpēm?!

Ko nesēsi, to nepļausi

"Traumatizējoši notikumi izjauc līdzsvaru, pastiprinot iekšējās pasaules nozīmīgumu, ja netiek saņemta palīdzība un atbalsts no ārējās pasaules. Atšķeļot daļu savas individualitātes un ieslēdzot to iekšējā pasaulē, tā tiek pasargāta no apdraudējuma, bet tā zaudē iespēju attīstīties. Pieredzes pārstrāde ļauj atjaunot saikni ar ārējo pasauli un integrēt atšķelto daļu." (D. Kalshed)

Teātra dienā. Viena pati balta puķe manā kapu kalniņā:
https://www.youtube.com/watch?v=PQau5PlHDho