nesu aukstumā un lietū smagu guļošu divarpusgadnieku cauri rialto tirgus arkām un noķēru ļoti emocionālu māmiņdienas brīdi. palūdzu vecākajam nobildēt.

pēdējā āzijas diena.
es pat nezinu.
mīlu āziju. gribu uz eiropu.

uznācis vissirslikti, man apnika āzija, ir daudz darba vulgaris, ir daudz darba, bukojot jūniju, daudz darba, domājot nākamo pusgadu, daudz darba, plānojot dienas līdz Eiropai.

tempļus vajag, pludmales vajag, bet arī jaunas šortas vajag.

ja jūs zinātu, cik netīri saplēsti un nošņurkuši mēs esam! (un tas ir ļoti skaists skats, starp citu)

vakar Ūpis dabūja pirmo košļeni, ilgi virpināja pa rokām, staipīja, lipināja, spēlējās līdz beigās ieķepināja matos tieši pašā priekšā un tieši pašā vidū.

šorīt Ūpim izkrita pirmais zobs, knapi paspēju safočēt, gaidījām baliniešu tradīciju izveikt (ja izkrīt apakšējais, met uz jumta), bet Ūpis zobu gandrīz uzreiz pazaudēja.

upd.// uzkopēja atrada, Ūpis tad pazaudēja otru reizi, m_b atrada

vai vajag apceļot meksiku? vai vajag argentīnu?

izlasīju hanyas yanagiharas “to paradise”.

smaga un liela (gan burtiski, gan nē), bet gaiša grāmata. daudz mazāk čerņas kā little laifā.
valoda skaista, formveide brīnišķa.

šodien pēdējā diena mūsu džungļu mājā. lai gan te ir vairākas lietas, kas nav perfektas, bet dzīvot - ak, jā, te definējas paradīze.
celties un gulēt iet vienos un tais pašos laikos, plikiem lekt baseinā, cept pankūkas, strādāt svīstot uz terases, jogot no rītiem ar skatu uz palmām, gulēt rīsaudzēšanas strautiņa skaņās, nejust ārpasauli.

uzvelku jauno jogas tērpu, gatavojos iziet, m_b skatās uz mani un norit šāda mūsus saruna:
m_b: Tu pēdējā laikā daudz vairāk izskaties pēc trakas jogas skolotājas, nevis trakas mākslinieces.
au: ā, ja?
m_b: tas laikam stiegrainuma dēļ, mākslinieces tomēr parasti izplūst.

/ pēc 20 sekundēm

au: tas bija kompliments?
m_b: aha

visi pieci pliki baseinā viens otru ūdenī izšūpojām, olas mēģināju krāsot, pa nakti noturot dragonfruitā, nekas īpašs, bet saliku uz palmu lapām
kaut kā jau ir.
priecīgas!

vakar ļoti gribējās mājās. tieši mājās - savā dīvānā.

šodien ejot uz jogu, sapņoju, kādas nākotnes dzīvesvietas es varētu gribēt, un visos wishful thinking gājienos atduros pret vajadzību pēc gaismas un siltuma.

// bijām randiņā, muzejā un paēst divatā, traucāmies ar skūteri pa Ubudas ieliņām. mājās vairs negribas.

šodien uz pēcpusdienu atstājām bērnus mūsu baliniešu drauga / šofera / palīga sievai. pirms tam ar Ūpi uzzīmējām vārdnīcu ar pamatlietām (pankūkas, padzerties, Ērglis mostas), kas būtus svarīgas šai laikā.
atbraucām mājās un divas lietas:
viņa saka, ka Ūpis esot labākais brālis, jo nomierinājis ļoti brēcošo pēc-diendusas-bez-vecākiem pamodušos mazāko;
Ūpis saka, ka viss esot bijis labi, jo viņa cepot garšīgākas pankūkas nekā es!!!

// mīklu taisīju es pirms aizdošanās prom. vakarā no tās pašas mīklas arī pati uzcepu pankūkas, un, nē, tās neesot tādas pašas, tomēr "drauga mammai" (draugs ir mūsu draugs un viņa sieva, redz, "mamma") sanākot labākas. es pie sevis nopurpinu - nu kā tā var būt, uz ko Ūpis lēni un mierīgi "tāpēc, ka cilvēki ir dažādi"

pirmajā Bali dienā nopirku jogas paklājiņu. ak, uz mājas otrā stāva terases jogot ir tik lieliski. pirmajā reizē skatījos uz džungļiem, stāvēju uz paklājiņa, un nobira no pašas palmas augšas viens vīteņa zieds. dažkārt ar mani jogo kopā lielās skudras. bet šodien es beidzot tiku uz kārtīgu vinyasu jogas studijā rīsu terašu vidū un gandrīz apraudājos.
esmu vienkāršs cilvēks, uz mani tik labi strādā klišejas.

vakar iedomājos - vai pasaules skolu sistēmas ir gatavas bērnu ceļošanai?
ne tikai ar katru gadu populārākais "pārziemot siltajās zemēs", bet skaita ziņā pieaugušie vecāku komandējumi un ceļojumi. bērni ir jāņem līdzi.

ir stipri jāmainās sistēmai, lai šai mobilitātei jēgpilni tiktu līdzi.

esam noparkojušies Bali.
izcili. es kaut kā pilnīgi negaidīju kaut ko tik lielisku. mums ir villa džungļu aizas malā, apakšā upe, apkārt jau nosauktie džungļi, virs galvas kokosriekstu palmas, baseins, aiz baseina aug puķes, tālāk duriani, neredz un nedzird nevienu kaimiņu, piekļūšana pa mazu taciņu caur rīsu terasēm.

man likās, ka šitā dzīvo tikai kaut kādi izredzētie. bet, izrādās, ka tas, nu, tas vienkārši ir norma te. (protams, norma ārpus tūristu un luksusa takām, kuru šeit noteikti nav mazums)

plānojot drusciņ uz priekšu, sapratām, ka eiropa ir nāve ledājos naudas ziņā
jeb
pa kuru laiku metropolēs pavisam lētais gals sākas no 200 eiro?

sākot ar "kad lidosim uz nākamo pilsētu?", "ko darīsim jūnijā?" līdz "ko darīsim pēc gada?", "kur dzīvosim pēc pieciem?", "ko strādāsim nākotnē?" - tik plašs ir ikdienas jautājumu klāsts,
tāds absolūts life is an oyster

vēl man ir bail, ka šo visu aizmirsīšu, bet pierakstot nesanāk pierakstīt tā, kā domājas, jo es jau nerakstu uzreiz, un vispār neesmu tāds domātājs rakstītājs, bet te ir dzīves reflekcijas uzplaiksnījumi katru dienu

"tagad mēs esam komunisma valsts, mēs esam diezgan atvērta komunisma valsts, jo, re, jūs te varat iebraukt. komunisms nav ne slikts, ne labs, kā jau visas pasaules iekārtas, vai ne.
re, es piedzimu kā kreilis un man skolā neļāva rakstīt ar kreiso roku, sita pa pirkstiem, jā, es rakstu ar labo roku, lai gan mana stiprā ir kreisā, - tas ir komunisma mīnuss -, taču valdība nevar norādīt, ar kuru roku es ēdu, es turu irbulīšus kreisajā rokā, haha, - tas ir komunisma pluss! -, ka viņi to nekontrolē. es ēdu, kā gribu! *smejas*"

oooooo, pie šī stāsta no jaukā un laimīgā puiša, kurš pirms tam izstāstījis, kā viņam ir ar 11 mēnešus veco dēlu, palika tā, ēm, nu jocīgi.

vakar mums te bija tāda neklausīšanas diena, likās, nu ko mēs dzenamies, visa ikdiena paiet bērnus kušinot, uztraucoties par skaļumu / ātrkustību, mēģinot pierunāt uzvesties adekvāti (runa ir par publiskām vietām un publisko vietu ceļojot ir aplam daudz). un tad šorīt brokastīs burvīga franču ģimene, visi tik harmoniski, un kas slēpjas aiz harmonijas? - "tikai" divi bērni, viens jau paliels, līdzi aukle un trīsgadniekam (!!!) pie ēšanas planšetē multenes.
āāāā
tad es labāk esmu nogurusi

šorīt modāmies jau 14. mājvietā šai ceļojumā.