ko es gribu latvijā:
cept kūkas
ravēt / stādīt
iet vannā
nopirkt narcisi podiņā un vājpiena biezpienu

aifona laikapstākļos Rīgai jau parādās tā diena, kad tur būsim. neticami.

/ kuba ir izcila, bet deficīts ir smacējošs

kāpēc man būtu jāatgriežas tur, kur ir tumsa un pakausī elpo kara draudi.

Āpsim šodien pieci gadi, viņš ir vienīgais no mūsu kompānijas, kuram lielā ceļojuma gada laikā svinamas divas jubilejas. tad nu skaitījām, cik liels "gabals" dzīves ir šis ceļojums. Āpsim - 20 procenti, viegli rēķinās.

bet es paņēmu talkā kalkulatoru un izrēķināju, cik procentus savas dzīves ceļojumos ir pavadījis jaunākais.
38 procentus. 38!

tas gan sanāk, ieskaitot dažus pavisam bēbja vecuma braucienus, lai gan - viņš ir dzimis kovida laikā, kad ceļošana bija apgrūtināta un nevēlama.

man 2023ais šodien nebeigsies:
kamēr ceļosim, es visu laiku būšu šogadā - dzīves vislielākajā lecienā nezināmajā, kas jau ir devis tik daudz, un vēl dos un dos un dos

// dzēru rīta kafiju uz saulainām trepēm, blakus aug papaijas, pa dienu iesim uz mūsu mazā ciema nelielo arēnu skatīties, kā dīda vērsi.

es esmu diezgan drusku samīlējusies mexico city. vai varbūt man tik ļoti pietrūka, lūk, tieši šādas pilsētas dzīvē.

vēl jau it kā ilgi, bet tomēr - nenorvēršami tuvojas mājās braukšanas un plānošana iestiepjas jau latvijas periodā.
nopirktas pirmās teātra un lidmašīnas biļetes.

// par lidmašīnu, pavisam dīvaini likās pirkt "turp - atpakaļ", ja visu šogadu ir ceļots tikai turp. un turp. un turp.

vakar izveicām interesantu atmiņas spēli - kādas lietas mums ir šobrīd tās pašas, kas ceļojumu uzsākot?
un nav daudz;
man birkenstoki, jaka un vēdersoma (viena no divām)
vīram kedas, sandales, peldšorti, baika un jaka. un lielā soma.
puišiem kapučnieki, lietus jakas (diviem no trim) un mugursomiņas.

viss pārējais ir ceļā saplīsis, nonēsēts, neatgriezeniski sasmērēts, pazaudēts un pirkts jauns.

šodien snorkelēju un zem manis peldēja bruņurupucis. kādus 20 metrus dalījām ūdeni, tad viņš saprata, ka virs viņa ir ēna, un sāka mukt. ak dies, cik ātri viņš var peldēt, uzreiz iepaliku.
liels bruņurupucis, nezinu, vismaz metrs bruņu diametrā.

tad bija vēl viens. un tad vēlviens.

mēs vēl nesen pārrunājām, vai nav jau apnicis, vai nav jau par ilgu (jo mājās jau drusku gribas, - gribas gatavot ēst lēni un mierīgi, piemēram), un tad te tāds moments.
tāds bruņurupucis zem manis ūdenī.
un tas ir tūkstoškārt wow.

šobrīd lasu Javier Marias romānu "Thomas Nevinson". palēlināts trilleris par terorismu, cilvēka dabu, domu skaidrību, varas kāri, pūļa sajūtām, masu slepkavībām un skaistāko no tā visa.


(man kaut kā izdodas netīšām lasīt ļoti laika ritam trāpīgas grāmatas. varbūt pasaule uzlabosies, ja nākamo lasīšu pārpozitīvu "mīlam visas dažādības"?)

desmit gadus kopā esam. desmit! kurš gan var saskaitīt visus tos sliktos ikdienas jokus

Kolumbijā cilvēki ir pārsteigti, ka mums dzimtā valoda nav vācu vai krievu. vai angļu. kā, tik maza valoda? pašiem sava? un viņi te vienā valodā runā un runā un pēdējo mūsdienu vēstures laiku viens otru mušī nost, strīdās, pilsoņkaro un karo, un spridzinās, - valoda neko un nekā nesatur kopā, tas nav "tautas stūrakmens".

un vienalga, vai es būtu Bali, kurzemes mežos vai Medežinā - visā pasaulē suņu saimnieki ir neiejūtīgas būtnes, kas mētājas ar "bet mans sunītis nekož!", "viņš tikai priecājas!" un "viņš jau ir mierīgs", neiedomājoties, ka viņu dzīvnieks traucē un tas, ka sunim ir saite, varētu noderēt suņa pieturēšanai tuvāk. vai vispār - noderēt LIETOJOT.

šeit daudz vairāk kā āzijā ir skumji par nabadzību vai bezcerību. (kuras nemaz nav tik daudz!)

latīņamerikā ir tieši tāds mikslis, kādu es gaidīju. es nemāku to aprakstīt. tas ir lielums, skaļums, prieks. nezinu. bet ir.

vakar ielidojām Bogotā, Kolombijā.
pirmie iespaidi ir apbrīnojami - laipnība mīlestība iecietība pret bērniem krietni pārsniedz DĀzijas līmeni.

sākas ceļojuma otrā daļa.
esam Porto.

es neesmu izteikts kristietis, bet ar fanātisku regularitāti katru dienu pildu Vārduli, kā pirmo vārdu rakstot “dievs”

šovasar likās, ka vajag sākt izsapņot un plānot terasi un virtuves pārbūvi (lai daudz gaismas un siltuma), bet šķiet, ka vajag apsildāmu ziemas dārzu, kamīnu un pa grīdām lāčādas.
plus15 jau ceturto dienu un tikai līst. kurinu katru dienu, dažas dienas pat divas krāsnis.

(un rapsis nežūst un to nevar nokult, un apkārtējie lauki vienkārši aiziet postā)

un jāveido dzīve tā, lai bērni varētu katru vasaru dzīvot laukos.
tie patstāvības, izdomas, draudzības un gudrības attīstības lēcieni ir apbrīnas vērti.

atbraucu vakar no Norvēģijas, kur biju ciemos, principā, es nebiju Norgē, es vienkārši biju draudzenes dīvānā un meža takās pie mājas.
vienalga skaisti. un tāda atpūta!, nopļāpājām Visu Laiku.

vakar no galvaspilsētas atbraucu ar satiksmes autobusu. pēdējo reizi biju braukusi ar autobusu pirms gandrīz desmit (!!!) gadiem. ļoti patika. daudz lasīju. un ļoti priecājos par pasažieri ar notetovētu seju, ar uztetovētiem krustiem uz mutes un t-kreklu "es lietainās dienās smaidu".

šorīt braucu izraut gudrības zobu, kamēr man rauj, Āpsim iesitas pirksts mašīnas durvīs, esam jau pilsētā, tad nu slimnīca, tur pazudusi elektrība un internets, viss apstājies, gaidām ārstu ilgi ilgi, man lēnām iziet anestēzija, ak, jautrība. beigās viss labi un lūzuma nav.

tad es apēdu divus kilogramu zemeņu.

intensīvi dzīvoju, bet lasīt vairs nav ko, vo - tā ir elle. (upd. "lasīt vairs nav ko" ir dubultnozīmē, jo izlasījās grāmatas un mežā nav gaileņu)

gaileņu vēl nav, ik pārdienas eju skatīties. šodien sūnas vismaz jau smaržo pēc sēnēm. līst visu laiku.