"tagad mēs esam komunisma valsts, mēs esam diezgan atvērta komunisma valsts, jo, re, jūs te varat iebraukt. komunisms nav ne slikts, ne labs, kā jau visas pasaules iekārtas, vai ne.
re, es piedzimu kā kreilis un man skolā neļāva rakstīt ar kreiso roku, sita pa pirkstiem, jā, es rakstu ar labo roku, lai gan mana stiprā ir kreisā, - tas ir komunisma mīnuss -, taču valdība nevar norādīt, ar kuru roku es ēdu, es turu irbulīšus kreisajā rokā, haha, - tas ir komunisma pluss! -, ka viņi to nekontrolē. es ēdu, kā gribu! *smejas*"

oooooo, pie šī stāsta no jaukā un laimīgā puiša, kurš pirms tam izstāstījis, kā viņam ir ar 11 mēnešus veco dēlu, palika tā, ēm, nu jocīgi.

vakar mums te bija tāda neklausīšanas diena, likās, nu ko mēs dzenamies, visa ikdiena paiet bērnus kušinot, uztraucoties par skaļumu / ātrkustību, mēģinot pierunāt uzvesties adekvāti (runa ir par publiskām vietām un publisko vietu ceļojot ir aplam daudz). un tad šorīt brokastīs burvīga franču ģimene, visi tik harmoniski, un kas slēpjas aiz harmonijas? - "tikai" divi bērni, viens jau paliels, līdzi aukle un trīsgadniekam (!!!) pie ēšanas planšetē multenes.
āāāā
tad es labāk esmu nogurusi

šorīt modāmies jau 14. mājvietā šai ceļojumā.

jaunākais ļoti maz runā, viņam ir sava valoda (ko mēs saprotam, jo tiek lietota konsekventi) un tikai neliels skaits "īstu" vārdu.
no šodienas viņa vārdnīcā ir arī vārds Buda. viens no pirmajiem desmit vārdiem.
Buda!

ja jums būtu labas trīs nedēļas laika vasarā, kur jūs gribētu paceļot, ja starta punkts ir Umbrija Itālijā? ar / bez mašīnas, ar / bez vilcieniem, ar / bez avio. protams, budžeta varianti.

Āpsis skatās pie-muzeja video ar Ho Chi Mihnu pēc mauzoleja vizītes - o, rekur, mauzolents, bet nemiris!

Hanoja - bulvāri, pazīstama veģetācija, franču arhitektūra, aukstums. o, feels like home!

Ūpis dabūja savas pirmās šuves švešumā jeb kalnu alās steidzīgi meklēt dimantus tumšos nostūros rezultējas kritienā ar zodu pret akmens kanti.
slimnīca bija ātra, sāpīga, lēta un vesels piedzīvojums man!

mēnesis.

(kāpēc mums ik pa brīdim sirds koķetē ar vieglprātīgiem sapņiem "atveram šeit mazu kafejnīcu!", "pārceļamies uz dzīvi uz džungļiem", "paliekam pasaules ceļotāji uz mūžu!")

esam Kambodžā.
bērniem Bangkoka bija grūta, bet lieliska.
man ļoti patika. pieķēru sevi pie domas, ka tur varētu dzīvot. milzīga metropole, skaļa, smirdīga, pārbāzta, bet tik cilvēcīga, sirsnīga, pretimnākoša.

šodien pirmo reizi baseinā, ak, mēs jau sen bijām pelnījuši aukstu aukstu peldi.

temps, kādā attīstās jaunākais, ir vājprātīgs. viņš apgūst jaunas iemaņas ik sekundi. šī ir tā kompetenču izglītība, vai ne. haha.

rīt iesim uz Angkorvatu, uzliku bērniem nelielu jūtūbes video no Laras Kroftas, sapratu, ka nemaz pati neesmu redzējusi.

mēs esam gan ļoti egoistiski, vazājot bērnus šitā pa pasauli, gan ļoti nesavtīgi, jo katru dienas minūti pakārtojam viņiem.

braucām šodien cauri sastrēgumam tuktukā, visi bērni guļ un svīst, un es domāju, kā es šitā nonācu tādā absolūtā sapnī. - es vienmēr domāju, o, izaugšu liela un ar bērniem ceļošu pa pasauli, un grūtus brīžus uzskatīšu par visskaistākajiem. un te nu es esmu.

vakar ielidojām Bangkokā. te ir lieliski. es gaidīju trakāku satiksmi un vispār visu trakāku, bet te droši un jauki, tik droši un jauki, ka vakar, kamēr m_b lika gulēt mazuļus, viena pati izgāju uz vīna glāzi.

galvā jaucas dažādas domas, sākot ar "ārprāc, uz šo mēs parakstījāmies" līdz "jeij, uz šo mēs parakstījāmies!".

beidzies piens, tāpēc pēdējo kafiju dzeru jau tematiski - stipru un ļoti saldu - espresso ar iebiezināto pienu ar cukuru

mana labākā ideja pēdējam vakaram - pirms kāda laika uztaisīt un sasaldēt cepumu mīklu.
lai gan māja vēl pusbardakā ar atvērtām kastēm un maisiem, bet smaržo lieliski.

Āpsis zīmē dinozauru.
"jā, viņam vajadzēs arī rociņas, jo kā tad viņš pacels to, ko nometīs?"

ģimenes ārste ieteica ņemt ceļojumā līdzi inhalatoru un drusku iepleta acis, kad "mēs tikai ar mugursomām".
labi, būtu ar čemodāniem, bet nu. inhalatoru. ceļojumā!

(paliksim pie vienkāršām lietām - ibumetīna, paracetamola, zirteka un smektas)

vēl nedēļa. bērniem jau pankūku diēta, ik pa brīdim visādi jocīgi ēdieni lielajiem (tom yum ar makaroniem, piemēram) jeb noēst visu, kas mājā ir.
vēl nedēļa. jaunākais šodien pēc pašiniciatīvas izsūca zem visām bērnu gultām. malacis.
vēl nedēļa. lielākā daļu mantu jau ir kastēs un uznestas bēniņos. paliek tikai nepieciešamākais, bet ar to vislielākās problēmas - šķiet, ka nepieciešams vēl ir tik daudz. lai gan. visu uz pēdējo atlikt nevajadzētu. kā vispār organizēt pēdējo nakti? elle un indija.
vēl nedēļa.

kad ģimenē ir vecākie brāļi jeb divgadnieks māk apsaukāties, pirms iemācījies runāt

laimītēs izlēju greznu septiņjūdžu zābaku!