londona ir mainījusies, tā vairs nav britiski uzpūtīga, tā ir jauka, diezgan piezemēta, ārkārtīgi pacietīga un sirsnīga. īstus britus tā arī nesatikām.
no otras puses - londona ir mainījusies, tā ir nolaista, nemīlīga, nesakopta.

no trešās puses, londonā muzeji VISPĀR nav mainījušies. tas nav īsti uz labu, bet nu ko par to.

redzējām ļoti daudz, man ļoti patika, nogurām arī (drusku par vēsu, lai būtu pavisam omulīgi ārā).

varbūt jums ir arī kāda lieliska idejai Londonai?
braucam ar visiem mazajiem susļikiem uz 6 dienām (viena diena Harijā Poterā), esmu jau nobukojusi national gallery, natural history museum un tate.
gribētos pavazāties pa šarmantām ieliņām, svētdienas tirdziņiem, braukt ar autobusu, pastaigāt pa krastmalu.

pirmajā vakarā berlīnē pazaudēju balsi. un ej un iestāsti, ka tas tikai viens auksts štērnītis uz ielas nulle grādos, nevis visa nakts reivos.
bet tā jauki, auksti, bet daudz daudz staigājām, ir dažas brīnišķīgas izstādes (o, Nan Goldin!), vēl brīnišķīgāks berlīnes vaibs pats par sevi.
man laikam tieši šādi vajadzēja - bez liekas agendas, bet ar lērumu ikdienas soļu un skatu.
drusku jau arī mūziku paklausījāmies, i elektroniku, i trāpījām uz Jāņa Petraškeviča pirmatskaņojumu, kaut ko iepirku mauerparka krāmeniekā, nofočējos fotobūdā, un vispār.

man ir drusku žēl, ka tie nav mani sniegpulksteņi, kas Rīgā izplauka pirmie,
bet šodien uz Berlīni, tur ir daudz aukstāk, bet sirdij būs noteikti siltāk.

(ir kas jauns Berlīnē, ko nepalaist garām?)

šodien rīta treniņš pārcēlās 15 minūtes vēlāk, bet man, ziniet, viss pa minūtītei salikts, tad nu izbraucu ar ričuku no spices 11:30, lai jau 12:00 būtu zoom mītingā pāri tiltam birojā.
cik labi, ka ir zūmi, jo pirms tam ģērbtuvēs paspēju pārvilkt tikai "augšu", sēdēju zūmā ar sporta legingiem un skaistu izejamo jaciņu. kā kovidlaikos!

šodien noskatījos uz saviem sniegpulksteņiem (kuru katru brīvi izplauks), kamēr ar riteni un pavasara plašķī pabraucu garām.
no vienas puses, lai jau ir silti un mierīgi, bet ir arī tumšs un nomācošs, un es vairs nevaru izturēt.

kāpēc man likās laba ideja šīs ziemas ceļojumus veltīt muzejiem un dažādām galvaspilsētām, ja īstenībā taču ķermenis kauc pēc gaismas un tropiem.

vakar pirmo reizi biju cirka skolā uz "karāšanos zīdos" nodarbību. varēju pat diezgan daudz ko izdarīt, un tikpat daudz man pietrūka roku spēka.
atnācu mājās, vīrs cerēja, ka rādīšu trikus ar cepuri un trusīti, bet es tagad tikai māku karāties ar galvu uz leju vai izvērsties pusšpagatā un apgriezties uz riņķi.

vienu komentāru gan pierakstīšu.

pirms nedēļas (divām?) kaut kur (instagramā?) parādījās manas draudzenes kritiskais ieraksts par novērojumu, ka agri celties (tā saucamais 5am club) ir vajadzība tikai sievietēm, jo tikai viņām grūti "atrast laiku sev", kamēr vīrieši to iespēj arī citās diennakts stundās.
un ne par to man komentārs (ak, dies, lai jau katrs ceļas, cikos grib)

bet es palasīju atbildes no sievietēm, ka - cik tas forši, jā, protams, es tagad eju gulēt kopā ar bērniem, bet no rītiem tik labi, tik labi, stunda vai divas pilnīga klusuma un miera un tāda laime.

tātad, jautājums - kur laiks dzīvesbiedriem tādos režīmos?

es katru dienu domāju cibas ierakstos.
es katru dienu kaut ko galvā ierakstu, bet netieku līdz realizācijai.

nedēļas nogalē ar bērniem izslimojām vēdera vīrusu un man pirmdien ļoti ļoti sakārojās mandeļu pienu.
es ikdienā nedzeru mandeļu pienu, man pat būtu ļoti jāaizdomājas, kad es vispār esmu dzērusi mandeļu pienu, bet lūk - tā sakārojās, ka aizgāju un nopirku.
vakar sapratu, ka arī kafiju gribu tieši ar mandeļu pienu. uztaisīju, ļoti labi.

(kopš novembra nervu taupīšanas nolūkos dzeru bezkofeīna kafiju, esmu jau pieradusi, ikrīta process jau ir tieši tāds pats - samalt un uztaisīt mokas kanniņā.)

šorīt ļoti sagribējās take-away kafiju un tad, un tad, un tad pār manām lūpām nāca:
man, lūdzu, bezkofeīna flatvaitu ar mandeļu pienu.


āāāā, par ko es esmu kļuvusi!!!

šorīt jogā pasniedzējas teiktā - kaķa un govs poza - manī izsauca redzes gleznu ar Straumes kaķīti.
kaķīši vairs nekad nebūs tādi kā agrāk!

parādīju bērniem balvas saņemšanas mirkli - viņi ir sajūsmā, ka "mūsu kaķītim" balvu deva vecs Hans Solo :)

un vēl. par jaungadu.

aizbraucām uz Cēsīm, visi tādi priecīgi jau dienu iepriekš, dabas takas tuvējās iziet un tā. un gatavoties lielajai deviņdesmito gadu ballei Malā.

un tad 30tajā vakarā Ūpim uzkāpj līdz 40 grādiem, skaidrs, ka ballīte ir jāpārskata, varbūt jābrauc uz Rīgu, kā nu būs.
bet izdarījām visu perfekti - ballējāmies uz maiņām. es no sākuma, tad m_b līdz gandrīz pusnaktij, tad mēs kopā viesnīcā ar šampi un bučām, un tad es līdz rītam.
un līdz rītam - ai mīn, - līdz RĪTAM. biju atpakaļ sešos, pārdejojusies! pārdejojusies tā, kā jau sen biju pelnījusi.

man liekas, ka ar janvāri nekādas apņemšanās nav vajadzīgas, es tikai gribētu dzīvot uz priekšu.
taču gribēju piefiksēt, ka (ja nesāksies karš) -
šogad pirmo reizi desmit gadu laikā man nekas nemainīsies:

es nedzemdēšu, es nepārvākšos, es neceļošu visu gadu, es neprecēšos, es nebūšu stāvoklī, es nemainīšu darbu, man neviens bērns nebeigs dārziņu, man neviens bērns neuzsāks skolas gaitas, man nebūs remontu.

un par to - priekā!

lielākās ziemassvētku skumjas un vilšanās katru gafu ir par to, cik ļoti apjomā sakrītas trīs dienas sutināti kāposti.

svētdien pa dienu bijām labdarības tirdziņā, izpirkām visu naudu pužļos, un pēčāk devāmies uz jau tradicionālo bērnu balli klubā DEPO. nav vairs tik sentimentāli, kā pirmo reizi, bet tomēr - forši.
kā gadījās, kā ne, mēs tur it kā aizmirsām, it kā palaidām pašplūsmā nonākšanu uz teātri tai pašā vakarā.

protams, septiņgadnieku un piecgadnieku atstājām DEPO darīt pašiem savas, nepieskatītās muļķības, taču jaunākais nāca līdzi.

tāpēc
jaunākais ir noskatījies Kvadrifrona "love is a stranger", klusiņām un mierīgi sēžot klēpī. neiespējami neiespējami! biju tik aizkustināta.

bet arī no izrādes aizkustinājos. ļoti.

laikam cibā ierakstīt man gribas tikai kampaņveidīgi jeb otrais ieraksts vienā dienā.

lai gan es it kā zināju, ka tā varētu būt, bet bet bet
man ir milzīgs kultūršoks par pirmās klases vecāku vacapgrupiņu. un ne par idejām, ne par strīdu cēloņiem, bet par nesmalkjūtīgo, dažkārt pasīvi agresīvo un vienkārši nejauko komunikāciju.

(protams, izbira arī pa pērlei, apspriežot ZSV dāvanu jautājumu, kur liela daļa gribēja grāmatu, viena mamma ieraksta, ka "kuram bērnam tad grāmatas sagādā prieku, vajag saldumus, svētki taču ir par prieku!". man nav nekas pret saldumiem, bet vai tad skolniekam nevarēja ko normālāku, ko atmiņā paliekošāku, oh well.)

tuvojošā eiropas dizāstera dēļ kaut kā negribējās lieki tērēties un neko ar plašu žestu ceļojumu ziņā šoziem neieplānojām.
taču lieki, jo -
kā ķemenītis kliedz pēc saulītes, ak, jēziņ.

es gribētu tagad tā pastaigāt plikām pēdām gar kādu okeānu.

bet visvairāk mani maindfako tas, ka man šāda pārslodze rodas no tā, kas man patīk.

ja man kaut kad atradīsies minūte laika, es gribētu atkal aktīvāk cibot.
kopš pēdējā ieraksta esmu pārstrādājusies, norāvusi nervu sabrukumu, izrāvusies laukā, un apceļojusi Uzbekistānu, Kirgistānu un iemaldījusies Almati.

izdzīvošanas festivāla atklāšanas nedēļu izdzīvojām.
vakar iesita pa nespēku, līdz tam - aidā. likās, viegli, visas tās stundas uzbūvē, agrie rīti, vēlie vakari, dienas no espesso espresso espresso uz prosecco prosecco prosecco. skriet, runāt, smaidīt, plānot, apmaksāt, shēmot, rediģēt.
šis absolūti ir mans formāts.
joprojām deg darbi, pieņemu, ka nākamā reize, kad nedegs, būs novembrī.