ārprātīgo sapistās dzīves

un vispār, ir tik faking auksts, ka gribas raudāt. cik ilgi vēl?!
es gribu kādreiz uzvilkt arī kaut ko, kas ir viegls un skaists. un es negribu, lai man katru dienu klab zobi un ir savilkts žoklis kā no vitamīna. fuj, fuj, fuj.

un vēl šodien ir tāds oms, ka man jau no paša rīta gribas iedzert. ja nebūtu tik daudz darāmā, es noteikti to arī darītu.

Mamma viņam jau no bērna kājas skandināja, ka nav ko mest acis uz kaimiņu Anniju, jo viņai tētis ir pļēgurs, mamma pīpo un arī sunim kaut kāda ēde uzmetusies. Fui, neskaries klāt! Mati izkritīs! Annijai bija smuki rudi mati, vienmēr nobrāzti ceļgali un netīri šorti. Viņa spļaudījās un ar akmeņiem sita vardes. Viņi pa kluso satikās aiz tēva garāžas, košļāja košļenes un vienreiz pat bučojās.

Skolas laikā viņam vienmēr bija labas atzīmes, un viņš ļāva Dainai špikot matemātikas stundās, jo viņa starpbrīdī ļāva pataustīt pupus. Viņa visiem ļāva pataustīt pupus, bet tas piedzīvojumu nepadarīja mazsvarīgāku - pupi ir un paliek pupi, lai arī cik daudz apčamdīti. Mājās mamma teica, ka cerot uz labu vedeklu, jo negribot kā Indrānu māte attapties pirtiņā pusakla, kamēr kaut kāda sterva šiverē pa viņas iekārtoto virtuvi ar elektrisko plīti un kombainu. Tētis tikmēr klusējot pīpēja un lasīja ziņas. Hokeja čempionāts pilnā sparā.

Viņš istabā lasīja grāmatas un pirms gulētiešanas domāja par Dainu. Bet Dainai patika Jurģis, jo Jurģis pīpēja aiz skolas kopā ar vidusskolēniem.



Nesen aprunājām visiem zināmo patiesību/puspatiesību par to, ka meitenēm patīk sliktie puikas. It kā jā, bet it kā nē. Jo meitenēm jau patīk sliktie puikas, kuri potenciāli viņu dēļ paliks par labajiem zēniem un ģimenes tēviem ar alus vēderiņu, darbu bankā un mersi Mārupes mājas garāžā. Bet jautājums, vai puikām patīk sliktās meitenes šķiet nedaudz sarežģītāks. Jo ir dažādu veidu 'sliktās meitenes' un vēl dažādāki tipi, kuriem viņas patīk. Bet tur ne pie kāda kopsaucēja nenonācām, jo laikam pietrūka empīriskās pieredzes, lai izdarītu kaut kādus vispārīgs secinājumus.

Tad, protams, radās pārdomas par to, pie kuras kategorijas pieskaitītu sevi. Kādu laiku es ļoti gribēju būt sliktā meitene, jo pamatskolas teicamniece, kura nēsāja brilles un starpbrīžos lasīja Šekspīru, bija izaugusi un tik ļoti gribēja tikt no šīm atmiņām vaļā. Reizēm man pat izdevās sevi apmānīt un noticēt, ka tiešām tāda arī esmu, bet tas bija tikai tādos gadījumos, kad biju kopā ar labajiem puikām, kuriem tieši šīs ilūzijas dēļ likos tik aizraujoša. Bet šī fāze pārgāja mirklī, kad sapratu, ka man viss pārāk rūp, lai es būtu īsta sliktā meitene. Pie tam arī akūts 'krutuma' trūkums darīja savu. Un tā es kļuvu par vienkāršu skuķi. Ar pastāvīgu paranoju, ka joprojām esmu tā labā meitene, kura baidās izdarīt kaut ko nepareizi.

Bet tādos brīžos palīdz alkohols, kurš lēmumus pieņem manā vietā.

Un šis ieraksts ir bijis pilnīgi bezjēdzīgs. Daudz laimes.

Ļoti gaidu, kad beigsies mana apsēstība ar tīņu seriāliem. Ilgu laiku nevarēju saprast, kāpēc mani tā pavelk tādi mēsli kā 90210, Gossip girl, pat tikko iesāktās pilnīgais sviests Teen wolf. Bet sen jau bija skaidrs - caur to es izdzīvoju to visu, kas manos tīņu gados trūka. (nē, nav tā, ka es ilgojos kļūt par sumpurni viduskolā)
Tai laikā, kamēr citi gāja uz randiņiem, izdzīvoja pirmos skūpstus, pirmos boifrendus, tusēja pie Laimas (ak Dievs, tāda štelle takš arī bija) un pārdzērās pirtīs, tusēja Super FM klubā vai darīja sazin vēl ko, es biju pārāk aizņemta esot nūģe, esot neglīta un resna, lasot grāmatas, klausoties īmo mūziku un sapņojot par to, ka kādu dienu maģiski pamodīšos smuka un stilīga.

Saprotu jau, ka stulbi joprojām to visu nožēlot, bet tiešām joprojām iekšā ir tas rūgtums, ka visu to palaidu garām. Tāpēc arī skatos visus tos sūdus, lai arī nu jau tiešām vismaz kādus 5 gadus vairs nevajadzētu.

Protams, no otras puses novērtēju to, ko man deva tieši šādi tīņu gadi, kādi man bija. Priecājos, ka tagad man ir diezgan vienaldzīgas lietas, kuras lika šausmīgi pārdzīvot agrāk. Bet jā, tā sajūta, ka esmu palaidusi garām savas dzīves 'lieliskākos gadus' katru reizi ieduras sirdī, kad skatos kārtējo sēriju ar lielisku 'prom' balli.

Pat ja tā ir Bafijas 'prom' sērija, kur tiek uzspridzināta skola. Savā vidusskolas izlaidumā es neatceros neko jautru. Nebija slikti, bet nenotika pilnīgi nekas, kas būtu palicis prātā. Ja atskaita to, ka mūsu audzinātāja savāca kādu kasti bulciņu un ka man bija šausmīgi salokoti mati.

“We could never understand why the girls cared so much about being mature, or why they felt compelled to compliment each other, but sometimes, after one of us had read a long portion of the diary out loud, we had to fight back the urge to hug one another or tell each other how pretty we were. We felt the imprisonment of being a girl, the way it made your mind active and dreamy, and how you ended up knowing which colors went together. We knew that the girls were our twins, that we allexisted in space like animals with identical skins, and that they knew everything about us though we couldn'y fathom them at all. We knew finally that the girls were really woman in diquise, that they understood love even death, and that our job was merely to create the noise that seemed to fascinate them.”
― Jeffrey Eugenides, The Virgin Suicides

es uz tevi es vēl joprojām es esmu nikna. un es neesmu nekāds nolāpīts pūkains dzīvnieciņš!!!

Es atkal sapratu to lielisko lietu, ka es varu censties un cerēt, bet tas nenotiks.

Muļķīgs sapnis. Bet es tiešām saprotu, ka nekad nekļūšu par rakstnieci. Nu nav man ta ķēriena. Ir kaut kādas lietas, kas varbūt sanāk labāk kā vidusmēram, bet, lai kļūtu par rakstnieku, ir jāpaceļas augstak par labākajiem vidusšķiras eksemplāriem, daudz, daudz augstāk.

Mana dienasgrāmata nekad nebūs apkārtējās vides novērošanas veicinātu ģeniālu atziņu kopums.

Bet tas nekas. Vienmēr varēšu strādāt par pavāri. Ja iemācīšos. Bet tagad es par to nedomāšu. Es esmu gatava 2.kursam vēsturniekos. Tad jau redzēs, kas ar manu dzīvi notiksies.