lmr

09:54: beidzot tikām pielaisti vecmammai pansionātā. vizuāli viņa izskatās krietni labāk nekā tad, kad dzīvoja ar mums. garīgi viņa dienas pavada citā realitātē, kur viss ir x2, kurā viņa pati atrodas arī istabiņā aiz sienas, mammai ir apaļīga māsa un es esmu otrais jānītis, kuru viņa pagrabā samainījusi ar mirušo jānīti. kad satiku viņu pēdējo reizi, sajukums viņas galvā man šķita pat kā pozitīva pārmaiņa, kas liedza viņai domāt sliktas domas, nepārtraukti par mums uztraukties, baidīties, un ļāva vienkārši priecāties par atvestajiem prjaņikiem un krāsainām ledenēm, bet šoreiz novēroju tieši pretējo - visas šausmas materializējas viņas acu priekšā, kliedz viņai ausīs.

katru reizi, kad viņu ved uz dušu, viņa domā, ka viņu ved nokaut. viņa redz dzīvus un mirušus cilvēkus, kuriem aprūpētāji novelk ādu, pirms sacērt tos gabalos un apēd. “tev nebūs nokaut!” viņa trīcot teica katru reizi, kad telpā ienāca māsiņa. viņa redz mūs tievus kā skaliņus un uztraucas, vai esam paēduši, vai mums ir kur dzīvot, un prjaņikus grib dot mums atpakaļ, jo mums tos vajagot vairāk. kad saku, ka ar mums viss ir kārtībā, viņai šķiet, ka es meloju, un viņas šķitums liek man apšaubīt pašam savu teikto. mūsu morālais kompass ir pansionātā, mūsu histēriskais enkurs, un tā vietā nākusi izlaidība.

sapņos man rokās kož zvēri, kurus pats esmu rokās paņēmis, kurus rokās ņemt esmu piekritis. viens tāds zvērs bija čūska, otrs - žurka. brīdī, kad tie man ir rokās, es pēkšņi apzinos potenciālo zvēru bīstamību un man kļūst no tiem bail, un tieši baiļu apjausmas brīdī tie man iekož. iekož kreisajā plaukstā starp īkšķi un rādītājpirkstu, iekož un nelaiž vaļā. kad ar labo plaukstu tos cenšos atāķēt, tie apmet savus lokanos kaklus otrādi un iekož labajā, un tā es tos cilāju no vienas rokas otrā, līdz visas plaukstas caurumos. es gan apjautu - šī čūska nav indīga, es nemiršu, man tikai sāpēs. es zinu, kas ir šī čūska un kas ir šī žurka.

citā sapnī pamostos tukuma mājā, ir agrs rīts. mamma stāv koridorā, es viņai tuvojos. sajūta tāda, it kā es kāptu lejā pa kalna nogāzi - visa māja ir sasvērusies uz vienu malu. mamma saka, ka tā tas bijis vienmēr, es tikai neesmu to ievērojis. aiz loga redzami brūni plūdi, tie pieskaras loga malai, veido ar to šauru leņķi. mēbeles stāv savās vietās kā pielīmētas, nav aizslīdējušas uz sasvērušos malu. viss ir slīpi, tikai mēs divi taisni. māja pilnībā apgāžas uz sāniem, koridora siena kļūst par slapju grīdu, es caur durvju lūku izlienu ārā.

ārā brālis ar tēti stāv uz mājas atlūzu plosta un pīpē. brālis saka “nu jā, vecmammai tomēr par māju izdevās parūpēties labāk”.

mēs katrs uz sava atlūzu gabaliņa peldam pagalmā. šķiet, ka tā būs mūžīgi. zaudējuma sajūtas nav, ir tikai pilnīgi neitrāls, pelēks miers.