*

lasot un domājot par Grīnbergu un viņu laika/domubiedru brīnišķīgajiem, aizraujošajiem, nervus kutinošajiem, drosmīgajiem un arī demokrātiju nodevīgajiem piedzīvojumiem, jau kādu laiku atpakaļ aizdomājos par to, ka patiesībā kaut kādu lielu daļu no manas vērtību sistēmas ir veidojusi padomju propaganda. es iemācījos lasīt, jau ļoti maza. bērnudārzā negāju un lasīju visu, kas bija pieejams. protams, man pirka arī jaunāko literatūru, bet daudzas man ļoti mīļas grāmatas, kuras es pārlasīju atkal un atkal bija no manas mammas bērnības (50. un 60. gadi), arī brāļa (mums ir 8 gadus starpība). es lasīju "Greizo spoguļu karaļvalsti" un "Zaļās maskas" un "Katrusīte jau liela" un citas. es sāku iet skolā laikam 1992. gadā un man no visas sirds bija bēdīgi, ka es nevarēšu iet pionieros, jo tādu vairs nav. es biju tik daudz par viņiem lasījusi. viņi bija godīgi un biedriski un draudzīgi. gudri, attapīgi, fiziski izveicīgi. aizstāvēja vājākos, palīdzēja veciem cilvēkiem, sargāja dabu. viņi kopā, draudzīgā pulkā nodarbojās gan ar izklaidējošām un priecīgām lietām, gan nopietnām un izaicinošām, kas prasa drosmi un tālredzību. viņi godīgi atzina savas kļūdas un viens otru atbalstīja. kāpēc gan lai bērnam negribētos kaut kam tādam līdzināties un iekļauties tādā pulkā? vecākiem manas bēdas par pionieru neesamību likās uzjautrinošas. es it kā arī zināju, ka padomju savienība ir slikti. mana mīļā Ulmaņlaiku vecmāmiņa diezgan atklāti ienīda krievus un stāstīja stāstus par viņu zvērībām no savas jaunības, kā arī mācīja savā bērnībā aktuālās morālās vērtības (godīgums un vecāku godāšana un čaklums). no manis netika slēptas mammas ģimenē notikušās izsūtīšanas. bet bērna prātā ir visai grūti salikt kopā šo informāciju ar to, ko var lasīt padomju propagandas bērnu literatūrā.
vērojot aktuālos notikumus mūsdienu politiskajā skatuvē un skatoties youtube video, kuros parastiem Krievijas iedzīvotājiem tiek uzdoti dažādi jautājumi, es regulāri uzmetu aci plauktam ar bērnu grāmatām un domāju, ka vienreiz jāsaņemas un jāizlidina visas tās Katrusītes makulatūrā. neesmu vēl saņēmusies, gan tāpēc, ka tas ir pats augšējais plaukts - tur tad jākāpelē un jācīnās ar sen neslaucītiem putekļiem, gan tāpēc, ka es grāmatas un to varoņus vienmēr esmu uztvērusi (un izmantojusi) kā savus draugus. Katrusīte bērnībā bija mana draudzene. nav viegli viņu tā vienkārši iemest miskastē.
atgriežoties pie skolas, kurā es sāku iet tajā, laikam, 1992. gadā - nebija jau tā, ka neatkarības atgūšana notiktu vienā acumirklī. mums joprojām bija, vismaz daļa, padomju laikā izdotas mācību grāmatas, un, kas šķiet vēl svarīgāk - padomju laikā ražotas skolotājas un skolotāji. man, protams, neviens to nelika mācīties, bet es joprojām atceros pantiņu no, šķiet, ka mūzikas mācību grāmatas:
atausis saulains aprīļa rīts
liekas pats ļeņins soļo mums līdz
viņam pie volgas šūpulis kārts
pasaulē dzīvo ļeņina vārds
protams bez bērnu un mācību literatūras bija jau arī televīzija, ar ierastajiem krievu kanāliem un padomju filmām un multenēm. bet tas paliek pārāk plaši šī ieraksta ietvaram. šajā jautājumā šobrīd neiedziļināšos
diezgan daudz par šo runājām čatojām viņdien ar Briedi. tā bija ļoti interesanta saruna. piemēram, ka Ziedoņa 80. gadu ābece tolaik šķitusi brīva, bet to skatoties tagad var redzēt nodevu, kura šķiet nevajadzīgi liela.
atkal pie padomju propagandas morālās stājas un vērtību sistēmas atgriezāmies vakar sarunā ar K. braucām mājās no Rīgas un kaut ko runājām par ideālismu un nokonformismu. K runāja par to, ka mēs (mūsu paaudze?) to kaut kā saprot, bet ar jaunākiem cilvēkiem, piemēram, KVFR kolēģiem vai K grupas (ne Tesas) biedriem tas ir problemātiski. ka viņiem nav kaut kāda vārdos grūti aprakstāma (ideālisma?) faila. K likās, ka tas ir tāpēc, ka mums ir hardcore/diy kultūras saknes. es gan nezinu cik ļoti man tādas ir, manliekas, es šai subkultūrai esmu tomēr pieskārusies tā ļoti margināli un drīzāk jau ar attālinātu, pētniecisku skatu (rakstot bakalaura darbu). es teicu, ka varbūt mēs vienkārši esam nerealizējušies pionieri. galu galā nonkonformistiska un ideālistiska cīņa idejas vārdā ir gan padomju, gan mūsdienu Krievijas propagandas naratīva pamatā. tas bija pamatā visai manu vecvecāku Grīnbergu dzīvei. skaidrs, ka manā un K gadījumā mēs piedzimām vienā, bet uzaugām citā iekārtā un sistēmā, bet pirmās sistēmas struktūras, droši vien tur pašā apakšā neredzamas, nepjaustas un neievērotas tomēr ietekmē un nosaka veidu kā mēs domājam un rīkojamies. mēs piedzimām PSRS, bet tomēr tik ļoti tās pēdējā brīdī, lai būtu pārāk mazi, lai paspētu reāli uz savas ādas izbaudīt to, kā patiesās izpausmes atšķiras no tā, kas rakstīts grāmatās. mans brālis, piemēram, paspēja. viņš piedzima 1977. gadā, paspēja drusku pabūt pionieros un izjust kāds tas ir bulšits un neatbilst propogandas grāmatām. es īsti nē. ja nu vien dažu skolotāju liekulīgajā skolēnu audzināšanas stilā.
domājot par šo visu, mūsdienu Krievijas nākotne liekas ļoti, ļoti, ļoti drūma un bezcerīga. un vakar, piemēram, dzirdēju ziņu sižetu, par to, ka Latvijā var iegādāties krievu jauniešu propagandas seriāla čipsus (tiekot izķerti) un ielās intervētie jaunieši nesaskata tur nekādu problēmu. foršs seriks esot, praktiski visi klasesbiedri skatoties.

runājot par Grīnbergiem - iepriekšējā ierakstā minētā Marianna Ozoliņa, kura redzama fotoattēlā no Nicas un, kura kopā ar Alīnu darbojās Dunkanu darbnīcā, mūža nogalē visai atklāti (atbilstoši 1989. gadam) izteicās par vilšanos iekārtā, par kuras ideāliem cīnījusies. man, protams, patiktu, ja es varētu lasīt tādas intervijas arī ar saviem vecvecākiem. bet nevaru. un viss, kas ar viņiem saistīts sastāv no vienas puses - no ļoti cietām, taisnām, asām, spilgti sarkanām līnijām, no otras puses - šo līniju starpas ir aizpildītas ar tādu biezu, mīkstu, blīvu muklāju, kurš zem gājām līgojas un ir staigns un sevī slēpj, iespējams nekad neatrodamas atbildes uz ļoti, ļoti daudziem jautājumiem.

tāpat lasot Grīnbergu un viņa laika/domubiedru atmiņas, tai skaitā basta dāvāto "Čekas šofera atmiņas", kopumā tas, ka tie cilvēki nonāca tur, kur nonāca un darīja, to ko darīja liekas visai likumsakarīgi. rodas sajūta, ka pret sabiedrības grupu, kuru viņi pārstāv toreiz izturējās kaut kā zināmā mērā līdzīgi, kā mēs šodien izturamies pret vietējiem krievvalodīgajiem. viņi dzīvoja citā informācijas telpā, kurā tika ievilkt apzināti no šīs informācijas telpas radītājas varas. un tas, kas viņu informācijas telpā nonāk no pamatpasaules, jeb normālās pasaules viņiem tikai apliecina, ka tā informācijas telpa, kurā viņi dzīvo ir pareizāka, labāka, skaistāka, morāli tīrāka un augstvērtīgāka (es kaut kad iepostēšu fragmentus no Alīnas atmiņām par piedzīvoto cietumā kā politieslodzītajai). manai Latvijas laukos plaukstošajai un zeļošajai un Ulmani mīlošajai (mīlēt mācītajai) mammas mammai tādi Grīnbergi un viņu savādās aktivitātes likās marginālas un nesaprotamas. bet rezultātā Ulmanis pazuda, Grīnbergi palika. man tiešām liekas (un jo īpaši, kopš pirms pāris gadiem paviesojos dažās krievu skolās), ka ar savu attiekmi pret krievvalodīgajiem pēc neatkarības atgūšanas, mēs esam ļoti sašāvuši sev kājās. propagandas ietekme ir patiesi neaptverama visdziļākajos psihes līmeņos.

kāds zina kāpēc pie exmaskavas nama visu laiku stāv menti? pēdējās pāris nedēļas. pa dienu viena mašīna, bet vakaros mēdz būt pat divas. tur krievi mēģina lauzties atpakaļ? vai tur ir kaut kāda slepenā eja uz čekas biroju maskavā? vai putins grib to namu uzspridzināt - ja nav pašam, tad sašam ar ne?
tā tur viss ir tumšs un aizslēgts un priekšā novilkta sarkanbalt(sarkanā) lenta.

15043. Kad Dievs jau visas tautas bijis radījis, gribējis radīt vēl krievu. — „Neradi vis!" teicis kāds eņģelis, "posts vien pašam būs ar viņu." Dievs tomēr nav
eņģeļam klausījis un radījis vien. Kā nu bijis gatavs, krievs uzlēcis no zemes, ieķēries Dievam krūtīs un kliedzis: "Vai tev pase ar ir?"
Apsesdēls.

15045. Ja redz sapnī krievu ar bārdu, tad tanī mājā izceļoties ugunsgrēks.
L. Aizpurve, Lubāna.

15049. Ja krievu mācītājs nāk pretī, tad būs neveiksme. Lai neveiksme nenotiktu, tad mācītāja priekšā 3 reizes jānospļaujas.
M. Hermakile, Rīga.

15052. Kod izīsi nu sātys un sazatopsi ar krīva popu, itys pīzīmēj nalaimi, a kab tikt vaļī nu tuos nalaimis tiuleņ tverīs pi pūgys un atraun jū, vai nu mantaļa vai nu lindrika sova.
V. Podis, Rēzekne.

Pirmais, ko es šorīt izlasīju - par Novakahovkas dambi
Otrais - šis dzejolis https://imgur.com/a/7ZaoHrR

kaut kāds pilnīgs Dostojevskis

par krieviem part2
mums Krievijā, Pēterburgā, bija palicis viens draugs. Kirils, kurš taisa ļoti krutus efektu pedāļus. K bija ar viņu pāris reizes sarakstījies šo 7 mēnešu laikā. karam sākoties, viņš taisījās izbraukt uz Armēniju, bet tomēr neaizbrauca. vasarā rakstīja, ka kārto starptautisko pasi, mācību vīzu un stājas augstskolā Portugālē. ja viss izdosies, tad pa ceļam piestās pie mums.
pagājušās nedēļas sākumā atrakstīja, ka ir ticis skolā un nedēļas nogalē plāno būt pie mums.
pienāca otrdiena un, vēl pirms nenotikušās Putina runas, tviterī no vairākiem avotiem parādījās baumas par to, ka tiks izsludināta mobilizācija un vīriešiem ar tās dienas 23:59 tiks aizliegts izbraukt no valsts. pārsūtījām Kirilam un teicām - kāp mašīnā un sāc braukt. viņš nevarēja, jo nebija vēl visi vajadzīgie dokumenti - sunim un pašam. trešdien no rīta notika Putina runa un tika izsludināta mobilizācija. Kirils tajā rītā bija piecēlies 7os un ceturtdien, ap 10 no rīta, ne mirkli negulējis, iebrauca mūsu pagalmā, Smiltenē. ar visu suni. robežu bija šķērsojis Igaunijā. uz robežas esot bijuši ļoti daudz ukraiņi. un viņa pase pētīta ar mikroskopu.
vakarā nosēdējām pāris stundas pie tējas. viņš pats sociālos tīklus praktiski nelieto, bet pēc viņa stāstītā sapratu, ka tas, ko par Krieviju raksta tviterī (tajā klasterī, kam es folovoju) ir visai taisnība. piemēram, par to, kā atšķiras informatīvās telpas kara jautājumā Pēterburgā un ārpus tās. viņš nupat bija 3 nedēļas nodzīvojis Severodvinskā pie vecākiem. Pēterburgā publiski nekur neko par karu nemana. Bet Severodvinskā visur lieli baneri ar Pētera I (?) citātiem, ka par karu jādomā katru dienu, utt. viņa vecāki dzīvo TV propagandas pasaulē. viņš bija jautājis mammai, ko viņa domā par mobilizāciju - ja vajagot, tad vajagot. nebija saņēmies pajautāt, ko viņa teiktu, ja tiktu mobilizēts viņš. par to kā armijā tiek zagts pilnīgi viss. viņa draugs dienējis obligātajā - vakarā izsniedz katram vienu wc papīra rullīti uz nedēļu. visi ieliek skapītī pie gultas. no rīta - viss, nevienam vairs nav tualetes papīra. stāstīja kā piedzērušies strādnieki nozaguši titāna (!!!) zemūdenes korpusu (Severodvinskā būvē zemūdenes) un neviens neko, ne čiku, ne grabu. Severodvinskas un Arhangeļskas apkārtnē vnk pamesti un apstājušies iesākti nopietni ceļu remonti, jo visi strādnieki aizsūtīti uz Mariupoli. brauc pa būvlaukumu kā gribi. propagandas kanālos rāda, kā Mariupolē tiek celtas jaunas fancy mājas. un cilvēki dzerot, tāpēc, ka skaidrā neviens nav spējīgs runāt ne par problēmām, ne savām emocijām. bet problēmu un apspiestu emociju ir tonnām. par bērnības draugu, ar kuru fanojuši par Slipknot un anarhiju un, kurš sagājis pilnīgā Putinā un darbojas militārajā jomā. un klasiskais stāsts par to, kā radinieki Krievijā netic radiniekiem no Ukrainas par to, kas notiek. joprojām netic. runājot par mobilizāciju - kā jau mēs redzam, tā galīgi nenotiek kā Putins solīja - ka ņems tikai tos, kam ir pieredze un zināšanas. bet, pat, ja tā būtu - kaut kāda tur āķa izglītības sistēmā dēļ, rezervistos skaitās arī kaudze ar cilvēkiem, kas obligātajā dienestā nemaz nav dienējuši. es īsti neizpratu to āķi, bet arī pats Kirils, kurš nav dienējis, bet ir studējis augstskolā kkādā tur novirzienā, skaitītos mobilizējams. ai, nu viskaut ko izrunājām. principā visu, ko raksta manā tviterī, tikai šajā gadījumā info no Krievijā dzīvojuša krieva. gan jau tas info atšķiras arī pa burbuļiem un reģioniem, bet mans tvitera burbulis sakrita ar Kirila Krievijas burbuli.
nākamajā dienā viņš atstāja K nenormāli krutu un dārgu basģitāru un aizbrauca tālāk. es ļoti priecājos, ka viņš paspēja tikt ārā ar visu savu nenormāli foršo sunīti un tika tai skolā. viņš ir pēdējais no sava burbuļa vīriešiem, kas pameta Krieviju. pārējie jau kādu laiku prom. viņš gan ir nekrieviskākais krievs, ko es zinu, bet tam jau nav nekādas nozīmes.

katrā ziņā man divās dienās sanāca baigi intensīvs krievu kokteilis - Kirils, viesizrāde krievu skolā, saruna ar integrēto Marinu un notikumi pašā Krievijā.
vakar vakarā ilgi refrešoju ziņas par Dagestānu. baigi ceru, ka sāksies kaut kas nopietnāks. un ceru, ka būs pēc iespējas mazāk asiņu.

par krieviem part1
esam uztaisījuši izrādi Skolas somas programmai, kas domāta vidusskolēniem, lai aicinātu viņus piedalīties vēlēšanās. ceturtdien bijām viesizrādē uz krievu skolu Liepājā, netālu no Karostas. izrādes sākumdaļā Kronis dod skolēniem skaļi nolasīt dažus dialogus. izrādījās, ka liela daļai izburtot dažus ļoti vienkāršus teikumus latviešu (sarun)valodā ir reāli grūti. 12. klase. man pirms tam nebija nekādu priekšstatu vai ilūziju, par to kāda ir situācija. tas vienmēr ir bijis ārpus mana burbuļa un es neesmu par to interesējusies. bet tagad guvu priekšstatu par to kā strādā mūsu bilingvālā izglītības sistēma. vakar iemetu aci arī skolēnu aizpildītajās atgriezeniskās saites anketās. tur gan tikai divi tādi nosacīti plašāk atbildami jautājumi, bet jāsaka, ka ar pareizrakstību ir tikpat švaki, kā lasīšanu. pašas atbildes arī bija diezgan interesantas. mums pēc tam bija vēl viena izrāde turpat blakus skolā, bet latviešu. uz to bija atnākusi kundze no Liepājas bērnu un jauniešu centra. krieviete. apsēdās man blakus. viņa bija jauka, sirsnīga un ļoti runīga un pati sāka cilāt visādus jautājumus par integrācijas problēmām. karu arī. teica, ka no vienas puses viņa izjūt kolektīvās vainas sajūtu par karu, no otras lepojas ar saviem smalkajiem/inteliģentajiem Pēterburgas senčiem. es jautāju, kā viņai pašai gāja ar latviešu valodu. skolā esot bijis kā vienkārši tāds priekšmets - mācījusies uz pieci, bet nākusi no krievvalodīgas ģimenes un institūtā mācījusies krievvalodīgajā plūsmā. latviski pamazām sākusi runāt, jo nonākusi ļoti foršā latviešu kolektīvā, kas bijis atbalstošs un iedrošinošs. un pagrieziena punkts bijis kāds pasākums vēl 90. gados, kad kāda kolēģe pienākusi, apskāvusi un teikusi - cik labi, ka tu esi ar mums. šis mazais mirklis ir tas, ko viņa joprojām ar siltumu nes līdzi un atceras un, kas ir palīdzējis viņai atrast to piederības un iederības un miera sajūtu latviešu vidē. un būt par to, ko ierēdnieciskajā valodā sauc par integrētu cittautieti. vēl viņa teica, ka viņai ļoti patīk latviešu kultūra un valoda un valsts, bet viņa negrib būt latviete. viņa grib būt krieviete, kuras dzimtene ir Latvija un, kura runā latviešu valodā un ciena šīs valsts kultūru. bet viņai esot sajūta, ka latviešiem ar to ir par maz. ka viņi grib, lai viņa atsakās no savas tautības un saknēm un identitātes. tas viņai liekoties nepareizi. man arī tā liekas. mēs vispār tajā īsajā brīdī paspējām ļoti daudz parunāt un skart visnotaļ plašu jautājumu loku.
paralēli tam z-krievi krāso Bolderājas uzrakstu Krievijas karoga krāsās. viņiem droši vien nav gadījies nokļūt atbalstošā latviešu kolektīvā. gan jau daudziem nemaz nav gribējies. bet nav jau teikts, ka Marinai gribējās. tā vienkārši gadījās.
un vēl paralēli tam Netflixā parādījusies doķene par Karostu. noskatījos vēl pirms brauciena uz Liepāju. man tiešām nepatika. likās ļoti pašmērķīga. bet es nezinu, varbūt vienkārši aizskāra kaut kādu manu latvisko ego.
bet vispār es atkal noguru no šīs tēmas. trešo reizi toč nesaņemšos, tāpēc, lai paliek kā ir, lai gan man ir grūti ielikt vārdos to, kā es par to visu jūtos un kopumā tas, ko esmu uzrakstījusi liekas diezgan bezjēdzīgs. katrā ziņā es ar visu šo negribu kaut ko baigi nosodīt vai postulēt. vienkārši tas viss manī, šībrīža globālo notikumu kontekstā, radīja diezgan daudz domu un emociju, kuras gribas kaut kā pārstrādāt un pārgremot. un man vēl jāsaņemas otrajai daļai - par tomātu no Severodvinskas.

man pieliekamajā stāv tomāts no Severodvinskas.
sāku rakstīt garu postu par to kā man te pēdējās dienas ir gājis ar krieviem, bet noguru. varbūt rīt uzrakstīšu. baigi sarežģīti.

Krievija ir milzīgs, hipertrofēts, grotesks un strutains Karpmana trīsstūris.

ir marts. kāpēc gan lai neatkārtotos marta īdas?
tikai šoreiz Krievijā un varam arī negaidīt vēl tās 10 dienas.

es turos pie pārliecības, ka ķermenim vienmēr taisnība. parasti uz to skatos drusku citos kontekstos (psihosomatika utt.), bet skaidrs, ka viens no aspektiem ir arī ķermeņa valoda/neverbālā komunikācija. ik pa laikam paskatos tādu The Behavior Panel - tur 4 čaļi, no kuriem vairākums ir izbijuši armijnieki, kas strādājuši nopratināšanā un apmācījuši citus, gan kā nopratināt, gan kā pretoties nopratināšanai, analizē visādus cilvēkus sākot no slavenībām un beidzot ar politiķiem un noziedzniekiem. nenormāli interesanti, jo tur tiešām visādas nianses - acu mirkšķināšanas ātrumi un mutes kaktiņa noraustīšanās uz vienu vai otru pusi.
ja nu vēl kādam neguļas - šodien viņi iepostējuši par Putinu https://youtu.be/VCXGQzuaNic
spoiler alert - viņam iespējams ir Pārkinsons.

noskaidroju, ka, lai uzzinātu vai mans vecvectēvs bija Padomju Krievijas spiegs, man būtu jābrauc uz Maskavu un veidā X jātiek FSB vai Aizsardzības ministrijas arhīvā pie personāllietām. karoč tā paliks baisa/skaista ģimenes leģenda.

( dievu mājvietas )

( mazliet )

( centrā )

( kapos )

iedzēru ūdeni no krāna un pēc tam izlasīju, ka Pēterburgā tas esot pēdējais ko darīt. Čaikovskis esot no tā ūdens nomiris. es šodien kā reiz biju pie viņa kapa.

Krievija sagaidīja ļoti krieviski - ar apenēm, kas mētājās pa bagāžas lenti lidostā. un ir tā pati sajūta, kas pagājšreiz - lai gan ielas platas, visādi laukumi utt., liekas, ka mājas gāžas virsū cilvēkiem un grib nospiest. nomākt. un aukstums - sajūtās ļoti auksta un cilvēkam nedraudzīga pilsēta. iepriekšreiz likās, ka moš tas aukstums tāpēc, ka patiešām biju te stindzinoši saltā februāra dienā, bet nē, viņš ir permanents. vismaz manās sajūtās. cilvēki ielās krietni drūmāki, nekā Rīgā. un pāriet ielu, pat pie zaļās gaismas, ir izaicinājums. mašīnas sabrauc tik cieši cita pie citas, ka jālīkločo cauri un nedod dies pat to laiku beigsies zaļais.
tā jau interesanti. biju kapos, kuros par ieeju man noplēsa 200 rbļ. rīt paiešos vairāk uz centru.
viesnīca ir monstroza un it kā skaitās centrā. līdz centram-centram gan ir ~5 km. toties viesnīcā ir metro stacija, paliela Prizma, kas strādā visu diennakti un vēl visvisādi iestādījumi. un spriežot pēc skaņām, kas nāk no pagalma puses, te kaukur notiek kaukāds saviesīgs pasākums ar uzrunām un tipisku krievu popmūziku. vispār jau iečekojoties pa foajē grozījās dāmas zelta kleitās utt.

rīt no rīta lidoju uz Pēterburgu.

pēc visas nakts brauciena, no rīta šķērsojam Krievijas - Latvijas robežu (arī diezgan mierīgi un neilgi) un braucam uz Rēzekni paēst.

kopumā brauciens bija baigi, baigi foršs. patikās vislabāk no visiem braucieniem kādos vien esu braukusi līdzi Tesai. tāds mierīgs un silts (par spīti drausmīgajam aukstumam un busā mūždien salstošajām kājām). vispār bij sajūta, ka varētu vienu nakti normāli izgulēties un turpināt braukt kaukurnezinkur vēl vismaz nedēļu. nujā, man ļoti patikās, citiem arī laikam.
kas attiecas uz Krieviju - tā man ne visai. viss tāds liels un nemīlīgs. priecājos, ka pabiju un dabūju aci uzmest, bet speciāli atgriezties un iedziļināties kārtīgākā izpētē nekārojas. nebij ar tādas patīkamas kņudoņas vēderā, kā mēdz būt citos ceļojumos, bet pieļauju, ka savu lomu te spēlē arī briesmīgā, garā, aukstā un apnikušā ziema. negribas redzēt ne kripatas sniega, negribas tūņāties biezās drēbēs un salt arī negribs. vispār manī bija iemetusies kaukāda ilūzija par to, ka atgriežoties LV mani gaidīs pavasaris ar gandrīz nokusušu sniegu un mīlīgi siltu laiku.
vēl man atkal par jaunu būs jākāpj nost no cukurošanās un miltošanās. ar katru brauciena dienu visādu iemeslu dēļ sāku stūķēt iekšā arvien vairāk saldumu, maizes un vispār bieži ēdu tad, kad nemaz negribas ēst. nebrīnītos, ja būtu arī kāds kīlo dzīvsvara pielasījies klāt pa brauciena laiku. votkā.
droši vien esmu aizmirsusi pierakstīt kauko nenormāli interesantu un/vai svarīgu, bet man jau ir līdz kaklam šitā rakstīšana, tik gribējās pabeigt un visu vienā reizē nodarīt līdz galam. te nu ir.
ak nu jā - daudzi forši cilvēki satikti. nu, piemēram, Kostja, Saša, Novgorodas diseņlicējs un Kirils - pedāļdāvātājdžeks. un citi arī, protams.

( Rēzekne )