*

Pirmais, ko es šorīt izlasīju - par Novakahovkas dambi
Otrais - šis dzejolis https://imgur.com/a/7ZaoHrR

man ļoti, ļoti bieži galvā skan dažādi Ukrainas pilsētu un apdzīvotu vietu nosaukumi Igora Rajeva balsī.

https://www.polyphonyproject.com/en/song/BMI_UK17050134

patērzēju ar mammu pa telefonu. mums tur Saļikā kaimiņos ir tāda kā sociālā māja. tur dzīvošot daži ukraiņi. mamma noskaidrojusi, ko viņiem varētu vajadzēt un no Grīnbergu ģimenes krājumiem salikusi trauku komplektu un galda piederumus.
traukus un galda piederumus, ko gadiem (varbūt nekad) neviens nav lietojis, bet kuri nav mesti ārā vai atdoti ātrāk, jo pēckara/padomju paaudze - viss jātaupa, jākrāj un var kādreiz noderēt. un, re kā noder - jo atkal ir karš.

Kaut kad drīz satiksimies Kijevā.
Daži lidos, bet mēs atkal brauksim ar mašīnu.
Tikai šoreiz caur Poliju un šajā reizē būsim paņēmuši līdzi prīmusu,
Lai pa ceļam varētu uzvārīt zupu un kafiju.
Mēs satiksimies Neatkarības laukumā,
Būs karsta vasaras diena, strūklakā spēlēsies bērni un mēs
Padzersim mandeļu lattes mazā kafejnīcā nostāk no laukuma un kņadas,
Un visi kopā iesim meklēt pieminekli ezītim miglā.
Sākumā aiziesim nepareizi - gar milzīgām jūgendstila mājām,
No kurām dažas būs pamestas, bet dažas nē.
Atradīsim bronzas kaķi un domāsim, ka varbūt vienkārši jāatmet ezītim ar roku,
Tomēr būsim neatlaidīgi,
Saņemsimies,
Attapsimies,
Smiedamies griezīsmies atpakaļ, iesim pareizi
Beidzot nonāksim pie ezīša, safotogrāfēsimies.
Ar ezīti, bez ezīša un ezīti vienu pašu atsevišķi
Smiesimies vēl, iedzersim vīnu no pudeles ar skrūvējamu korķi
Līdz kopā ar vakaru pār mums nolaidīsies bieza migla.
Mēs dzirdēsim viens otru, bet vairs neredzēsim.
Mēs zināsim, ka kaut kur miglā ir zirgs un upe
Un Černobiļas muzejs, joprojām tāds ne visai moderns,
Toties ar mazliet papildinātu ekspozīciju.
Mūsu balsis miglā kļūs aizvien tālākas un klusākas
Mēs jutīsim kā zem kājām dīgst saulespuķes
Un kaut kur pie ugunskura mūs gaidīs lācis
Ar sarkanu aveņu ievārījumu.







Kijeva 2017

man vēl ne visai sen likās, ka forši, ka dzīvoju tādā interesantā laikā. varu, kā fun fact stāstīt, ka esmu dzimusi PSRS, esmu piedzīvojusi tās sabrukumu, tūkstošgades miju, iestāšanos ES, milzīgu lēcienu tehnoloģijās (no ripuļa telefona katrā trešajā mājā uz visu pasauli katra kabatā - diezgan mindblowing) un vēl visādus lokāli un globāli aizraujošus notikumus. pat pandēmijas sākumā man vēl tā likās. pandēmijai ievelkoties, šī sajūta sašķobījās, bet tagad man sāk palikt žēl, ka nepiedzimu kaut kādā mednieku - vācēju kultūrā, kaut kad paleolītā.

nesaprotu, kā lai padomā par kaut ko citu/beidz refrešot ziņas/padara kaut ko citu/vai vienkārši paguļ.

pagulējuši un atsvaidzinājušies (Kijevā, vismaz tajā rajonā, nav siltā ūdens), esam gatavi iet uz Depeche Mode. par laimi esam laimīgā neziņā, ka koncerts Minskā, kam bija jābūt 2 dienas iepriekš, ir ticis atcelts kāda grupas dalībnieka slimības dēļ. es no tiesas priecājos, ka mēs to nezinājām, citādi būtu daudz lieka stresa. stadions ir 30-40 min kājāmgājienā no mūsu mitekļa, tāpēc nolemjam pastaigāties. esam koncertvietā vairāk nekā stundu pirms paredzētā DM sākuma un mūs sagaida... MILZĪGA rinda. nu, neko. stāvam. tiekam iekšā, kad DM spēlē jau 3. vai 4. dziesmu, bet aiz mums ārā paliek vēl pāris tūkstoši cilvēku (rinda esot bijusi 3 km). stadions ir liels un mēs esam tālu. virs galvas ir tumšas un zvaigžņotas debesis, vakars ir silts un tveicīgs - tieši tāds, kādi man patīk. man no ilgās stāvēšanas rindā un koncertā sāp mugura. koncerts ir ok, skumji skatīties, ka viņi ir veci (jo tas nozīmē, ka arī mēs paliekam veci). paši, laikam saprot, ka par jauno albumu visiem vienalga un daudz spēlē vecās dziesmas. pēc koncerta pasēžam bārā, izdzeram divus alus un nostreļījam blakus galdiņam daudz cīgu. pa ceļam uz mājām piečurājam krūmus un apēdam falafelu - kas laikam ir vienīgā "normālā", siltā maltīte šī brauciena laikā. no rīta atstājam mašīnu turpat un ar metro braucam meklēt Černobiļas muzeju. diemžēl tajā apkārtnē ir divas ielas ar ļoti līdzīgiem nosaukumiem un mēs, protams, meklējam nepareizajā. kad nu beidzot atrodam, esam jau diezgan izbesījušies. ir karsts un pēc braukšanas un vakardienas stāvēšanas muguras sāp abiem. muzejam ir ļoti, ļoti labs audiogids angļu valodā (par atsevišķu samaksu - ~1.7 eur), bet, lai to visu noklausītos tur būtu jāpavada visa diena, turklāt tur nav nekur, kur apsēsties un mugura sāk sāpēt pieaugošā progresijā. ir jau trīs, kad izejam no muzeja un vēl viena nakts Kijevā nav ieplānota. tāpēc aizbraucam līdz Maidanam, pasēžam gruzīnu kafejnīcā un tad dodamies kvestā meklēt pieminekli Ezītim miglā. līdzīgi kā ar Černobiļas muzeju - aizejam pretējā virzienā, bet dabūjam paskatīt kaut ko klusajam centram līdzīgu - ar jūgenda ēkām. atrodam ezīti. Kijeva ir liela, skaista, samērā lēta un ļoti eiropeiska pilsēta. ir jau vakars un vajadzētu kustēt prom. nokļūstam atpakaļ pie mašīnas, uzliekam navigatorā lai izvairās no maksas ceļiem un ved mūs uz Latviju un braucam prom. diemžēl navigators nav kādu laiku apdeitots un par BY maksas ceļiem neko nezina, tāpēc aizved mūs uz lielo Gomeļas šoseju. nolemjam par to lauzīt galvu vēlāk un braucam tik uz priekšu.

( ilustrācijas )

kaut kad pavasarī pamanījām, ka DM tūrē. domājām, ka varētu aizbraukt. Rīgas koncerts vēl nebija izziņots. bet visādās "parastajās" valstīs, biļetes maksāja jau ap 100 eur. tad es pamanīju, ka uz Kijevas koncertu biļete ir pa nieka 30 eur. kas tad tur - tikai ~1000km un lēta degviela. nopirkām biļetes. uztaisījām tranzītvīzas Baltkrievijai, zaļo karti un maucām.
otrdienas rītā izbraucām no mājām, pāri vieniem bijām Silenes robežpunktā. LV pusē no problem, BY pusē kaut kādai čiksai kaut kas neiepatikās Kārļa pasē (manliekas viņa kaut ko nepareizi pati ievadīja, jo nebija pamanījusi, ka mums ir tranzītvīzas). sāka kaut ko čakarēties un lika K. rakstīt paskaidrojumu, kur viņš brauc un kāpēc. tad vēl jāpilda kaut kādas deklarācijas. 2 gab. visu aizpildam, VISU atdodam, ok varat braukt. pie mums mašīnā ielec laipns un smaidīgs onkulis formas tērpā un paziņo, ka braukšot kaut kādus padsmit km ar mums. pusotra stunda uz robežas. onkulis patiešām pēc padsmit km izkāpj, mēs braucam tālāk.
es iepriekš biju bijusi Minskā un tā bija garlaicīga un atsvešināta pilsēta. izrādās, tāda ir visa Baltkrievija. nekā nav, tikai bezgalīgi lauki un vienādas sādžas ik pa laikam. pie Minskas sākas glauns vairākjoslu ceļš. robežonkulis, kas brauca ar mums kaut ko minēja par maksas ceļiem un to, ka par viņiem sarežģīti norēķināties, bet nekur neredzam zīmes, ka tas būtu maksas. vietām arī notiek remonti un zīmju vispār nav. esam nobraukuši pa glauno ceļu jau pie 150 km, līdz Babruiskiem, kad parādās zīmes par maksas ceļu, bet nekur nav paskaidrots, kā samaksāt. iebraucam pirmajā benzīntankā un tur mums skaidro, cik nenormāli sarežģīti ir samaksāt par ceļu. maksa ir normāla (pat smieklīga), bet, lai samaksātu ir jāslēdz līgums, ko sūta apstiprināt uz Rīgu (?), jāiemaksā depozīts un jāpērk sūds, kurš reģistrē, kad uzbrauc/nobrauc no maksas ceļa un noskaita naudu. ja autoinspekcija noķer, jāmaksā 100 eur sods. nolemjam nečakarēties un meklēt apkārtceļus. brauksim nevis pa klasisko ceļu caur Gomeļu, bet lejā uz Maziru un pa kādu no mazajiem robežpunktiem. navigators ved uz Aliaksandraŭka. ir jau tumšs, tuvojas pusnakts, braucam. tad mūs aptur robežsargu priekšpostenis un paskaidro, ka tas robežpunkts ir domāts tikai vietējiem un parāda, ka jāpabrauc atpakaļ un jāgriežas pa kreisi uz Славечна robežpunktu. atvadāmies no robežsargiem un aiz līkuma apstājamies uzpīpēt. nakts ir ļoti tumša un zvaigznes ļoti spožas un tuvu. kā pie mums rudenī. kā vēlāk izrādīsies ceļš uz Aliaksandraŭka iet pa radioaktīvās zonas (Polesky State Radioecological Reserve) iekšpusi. pašu malu, bet tomēr. kaut kad pēc pusnakts esam robežpunktā. sākas čakars. izrādās, mums vajag vienu no tiem papīriem, kurus mēs aizpildījām iebraucot un, kuru mums neatdeva LV - BY robežā. viss notiek ļoti, ļoti lēni un nesaprotami. beigās pēc 3h stāvēšanas K. prasa samaksāt kaut kādus 2 eur par kaut ko nezinko un mēs varam braukt. esam samiegojušies un izbesījušies. iebraucam Ukrainā, gaidām robežpunktu, bet tas kā nav, tā nav. par to jau es rakstīju. pēc 16 km esam punktā un pavadām tur vēl 3h. rindas praktiski nav - dažas mašīnas, bet darbinieki ir ļoti lēni, neienteresēti, gausi. viss notiek kā vairākkārtīgā palēninājumā. ap 6 no rīta oficiāli esam Ukrainā. ļoti nāk miegs, turpinām braukt pa megabedrainu, līkumainu ceļu, kura malās aug (stāv) neveselīga paskata koki un koku skeleti. kad apkārtne sāk izskatīties kaut mazliet mīlīgāk, iegriežam celiņā ar norādi "rekreācijas vieta" (tur ir neliels ezeriņš, galds un ļoti daudz atkritumu) un 3h paguļam mašīnā. ap 11iem braucam tālāk. labu laiku turpinās ļoti drausmīgs ceļš. Ovručā ielejam degvielu un iedzeram kafiju. pie Korosteņas, uzgriežoties uz lielās Kijevas šosejas, ceļš paliek pavisam pieklājīgs un varam mierīgi rullēt uz Kijevu. karsts, apkārt bezgalīgi saulespuķu lauki, kur peldēt neredz. ap diviem esam Kijevā, uzmeklējam savu AirBnB mitekli un liekamies vēl 3h pagulēt.

( ilustrācijas )

IESAKU

mēs tipa braucām uz Depeche Mode koncertu Kijevā, bet spilgtākais, kas man no šī brauciena uz mūžu mūžiem paliks atmiņā ir mirklis starp Baltkrievijas un Ukrainas robežu agrā trešdienas rītā. pēc 3h čakara uz BEL robežas (neliels robežpunktiņš pie Slavečnas, nevis tradicionālais, kas ir uz Gomeļas štrāses) tikām palaisti pāri. gaidījām, ka tūlīt būs Ukrainas postenis, bet tā vietā mēs apmēram 16 km braucām slalomu pa šauru, līkumainu un neticami bedrainu (lielas, dziļas, asrobainām malām) ceļu. lēnām svīda gaisma, vietām starp kokiem un krūmiem plivinājās spokaini miglas plīvuri. patiesībā spokaina bija nevis migla, bet koki - sarkani, sausi un nedzīvi spoku koki, miris un sastindzis mežs. kad pēc ~16 km iebraucām Vistupoviču robežkontroles punktā, mašīnai bija jāizbrauc cauri skalošanas iekārtai.
Putna lidojumā starp Vistupovičiem un Pripeti ir krietni mazāk nekā 100 km.

p.s. skaidrības labad, jāpiebilst, ka ne viss mežs tur bija tāds, tikai vietām. bet arī dzīvie koki neizskatījās pārāk veselīgi.