*

Kaut kad drīz satiksimies Kijevā.
Daži lidos, bet mēs atkal brauksim ar mašīnu.
Tikai šoreiz caur Poliju un šajā reizē būsim paņēmuši līdzi prīmusu,
Lai pa ceļam varētu uzvārīt zupu un kafiju.
Mēs satiksimies Neatkarības laukumā,
Būs karsta vasaras diena, strūklakā spēlēsies bērni un mēs
Padzersim mandeļu lattes mazā kafejnīcā nostāk no laukuma un kņadas,
Un visi kopā iesim meklēt pieminekli ezītim miglā.
Sākumā aiziesim nepareizi - gar milzīgām jūgendstila mājām,
No kurām dažas būs pamestas, bet dažas nē.
Atradīsim bronzas kaķi un domāsim, ka varbūt vienkārši jāatmet ezītim ar roku,
Tomēr būsim neatlaidīgi,
Saņemsimies,
Attapsimies,
Smiedamies griezīsmies atpakaļ, iesim pareizi
Beidzot nonāksim pie ezīša, safotogrāfēsimies.
Ar ezīti, bez ezīša un ezīti vienu pašu atsevišķi
Smiesimies vēl, iedzersim vīnu no pudeles ar skrūvējamu korķi
Līdz kopā ar vakaru pār mums nolaidīsies bieza migla.
Mēs dzirdēsim viens otru, bet vairs neredzēsim.
Mēs zināsim, ka kaut kur miglā ir zirgs un upe
Un Černobiļas muzejs, joprojām tāds ne visai moderns,
Toties ar mazliet papildinātu ekspozīciju.
Mūsu balsis miglā kļūs aizvien tālākas un klusākas
Mēs jutīsim kā zem kājām dīgst saulespuķes
Un kaut kur pie ugunskura mūs gaidīs lācis
Ar sarkanu aveņu ievārījumu.







Kijeva 2017

ja man nedod kristāldzidras un zaigojošas ziemas spelgoņa naktis, kad ieelpa dedzina nāsis, leduspuķes namiņa vecajos koka logos, šķīstīšanos aukstumā, ar līksmu adrenalīnu un plīvojošām krēpēm piepildītus auļus pa neskartiem sniega laukiem, pēc kuriem zirga sviedri ir pārvērtušies vizuļojošā sarmā uz viņa blīvā kažoka, leduskritumu meklēšanas ekspedīcijas, puteņa dziesmas skurstenī, mašīnu, kas nosalusi nelec un ik pa laikam ir jāatrok, vienkārši vārtīšanos sniegā, to pūkaino klusumu, kuru var piedzīvot tikai, kad visu ietinis sniegs un to matēto gaismu, ko atstaro sniegā nogrimusi pasaule, vai neizturami spožo - ja gadījumā nav apmācies un stiklaini zilās debesīs liesmo zobaina un salta saule, tad neatliek nekas cits, kā sākt ilgoties pēc glāsmaini siltām peldēm ezeros, nerimstošiem svīru saucieniem augstu gaišzilās debesīs, saulē sasilušas, mitras melnzemes smaržas, ābeļziediem, hiacintēm, ceriņiem, pojenēm, lilijām, filadelfiem, cīņas ar laputīm lielajā rozē, ar līksmu adrenalīnu un plīvojošām krēpēm piepildītiem auļiem pa svaigi sazaļojušām pļavām, apdullinoši skaļa daudzsugu putnu kora, bezgalīgi garām dienām un caurspīdīgām, mirklīgām mijkrēšļa naktīm, baltvīna ar gāzētu ūdeni, pērkona negaisiem, dienām un diennaktīm, kas pavadītas neuzvelkot kājās nekādus apavus, vienmēr atvērtām durvīm un logiem, daudzbalsīgas zāles pļāvēju un trimeru rūkoņas agros brīvdienu rītos, smilšainām grīdām, zemenēm, tveicīgām pēcpusdienām, kad gaiss ir biezs un nokaitēts un ieelpa dedzina nāsis, sausa, gaišpelēka asfalta, gaismēnu dejām pa vieglā vēsmā trīsošām mirdzoši zaļām lapām, sēdēšanas ganos ar zirgu baru un siltas, dzeltenas, visaptverošas un tik mierinošas saules gaismas, kas izslīd caur ādu, caur muskuļiem un taukiem un apvijas kauliem smalkā, vizuļojošā, zeltainā un viegli svilinošā tīmeklī, lai dotu spēku izturēt arī nākamo ziemu.

drausmīgi nogurdina atrašanās šajā pelēkajā, dubļainajā un tumšajā starpgadalaiku uzgaidāmajā telpā, bet to es teicu jau pirms dažām dienām.
un paldies par sauli šodien.

es negribu doties uz Rīgu
es gribu lai pojenes plaukst
es gribu ar savu vīru
iesēsties laivā un braukt

es negribu asfalta smaku
es gribu lai putni man dzied
un ziedošu jasmīnu zarus
sev gultas pagalvī likt

es negribu mazgāt kājas
zeķes un apavus vilkt
es gribu ar smilšotām pēdām
apkārt pa dārzu klimst

es gribu lai rozē nav utis
es gribu lai viņa zied
man negribas atstāt mājas
un pilsētas putekļus rīt

es gribu lai malku atved
un kārtīgās grēdās to kraut
bet negribu zobārstei zvanīt
un gudrības zobu raut

es gribu ezeros ienirt
lai spāres man apkārt zum
es gribu lai uzlīst ar lietus
jo apnicis lejkannu celt

man negribas mašīnā sēdēt
caur ceļu remontiem vilkties
ja tiešām man jāsēž pie stūres
tad gribu pie zirga tik braukt

man negribas ravēt dobes
bet gribas lai tomāti aug
es negribu mašīnu troksni
pilsētas mūri mani žņaudz

es gribu lai svelmaina saule
uz pleca liek roku man
un kristalla glāzē uz kājas
dzirkstošu baltvīnu liet

es gribu pļavā iebrist
kur miljoniem bites dūc
es negribu lai man zvana
un stresainus e-pastus sūt

es negribu aizmigt ne brīdi
un naktī uz mežu iet
tad tomēr diendusu pasnaust
mosties un zemenes ēst

es gribu lai debesīs zilās
ar mākoņiem sakliedzas svīres
ar riteni vizināties
un vinnēt loterijās

es negribu redzēt nevienu
es negribu runāties
es gribu zālītē gulēt
vien grāmatās skatīties

Uguns veļas ledum pa priekšu. Ēnas saraujas īsākas, satinas kamolos, izkūst. Naktis izbalē, drīz balos arī mati. Pa gaisiem skrien sējas un baltpieres zosis, tām seko cīruļputeņi. Ir auksts, joprojām ir ellīgi auksts. Kur paliek dūmi no mūsu krāsnīm? Kur paliek drupačas no mūsu galdiem? Kur paliek nolauztie kartupeļu asni? Kāpēc pelni atdziest tik ātri?
Uguns skrien, ledus tam pakaļ. Ēnas izrautas naktij no klēpja, placenta iesūcas zemē, taustās, meklē asnus. Marta dienvidrietenis noglāsta pieri, saslauka sāli no ielām un iesviež acīs, mutē, nāsīs.
Ir sācies jauns gaismas skrējiens uz tumsu. Dzenieties saules, kā tā dzenas nakts, tad jums visas šīs lietas taps piemestas. Ledus panāks uguni, ēnas uzdīgs asnos un izritināsies. Atkal būs auksts, ellīgi auksts. Zosis skries pa gaisiem, ne sējušas, ne pļāvušas, ne šķūņos krājušas, nesot dūmus no mūsu krāsnīm uz spārniem. Gaisma uzvarēs šais sacīkstēs un, čaukstošu zāļu vaiņagu kaklā uzkārusi, ielēks nakts mūžam pavērtajā mutē. Gaisma baros nakts vēderā briestošo tumsu. Tur pazūd drupačas no mūsu galdiem, tur atdziest pelni, tur atdzisīsim arī mēs.

gribu domāt tikai un vienīgi savas domas
gribu drošā vietā nomest veco ādu
izplest spārnus un
sakratīt dievišķā nogulsnes sevī
un virmot
virmot

Naktī saskābst ūdens pie gultas noliktajā glāzē. Ir auksts. Eņģeļi vēzē spārnus satupuši krāsnskruķa galā. Vārdi norauj klusumam ādu. Jeb varbūt bija tikai viens vārds? Kas to teica?
Es neredzēju. Es tiešām neredzēju. Es gulēju uz kreisajiem sāniem, ar seju pret logu. Man aiz muguras glāzē lēni saskāba ūdens un kāds kaut ko sacīja. Bija auksts un vārdi sadrupa, bet klusuma āda tāpat bija norauta.
Es gulēju un salu un izvairījos pacelt acis uz logu. Es domāju varbūt jāapsedzas ar to ādu. Bet tā bija pārāk jēla, pārāk trausla, pārāk irstoša.
Es gulēju, ūdens glāzē bija saskābis, eņģeļi krāsnskruķa galā joprojām vēzēja spārnus un klusi, sīcoši smējās.
Aukstums kāpa uz augšu. Arī bezādainajam klusumam sala, vārdi karājās pie lūpām kā lāstekas un drupa. Apmaldījušās lauskas krita pret klusuma jēlo, kaistošo miesu.
Kurš runāja? Kurš teica vārdus? Kas tie bija par vārdiem? Kurš izlaida eņģeļus no aizkrāsnes?
Es neredzēju. Es gulēju uz kreisajiem sāniem, ar seju pret logu un gaidīju, kad pienāks rīts, lai aukstumā drebot pasniegtos pēc glāzes, kurā pa nakti bija saskābis ūdens.

rudens mežs kā satingusi uguņošana. liesmojošās koku lapas izstaro klusu, siltu, rūsganu gaismu. izgaismo palsenpelēko rudens novakari. cenšas atdot kaut nedaudz no tā, ko iepriekšējos mēnešos sasūkušās no saules, jo šobrīd citas gaismas vairs nav un drīz pazudīs arī šī. viss smaržo pēc entropijas. pēc nožēlas un atvadīšanās un aukstuma. jebkura kustība ir gandrīz apstājusies, viss ir dīvaini kluss un nekustīgs. tikai sīļi pa laikam griezīgi noķērcas un pārspurdz no zara uz zaru.
un zvaigznes oktobra debesīs zied kā spindeļu olas uz dūkana zirga sāniem.

( šovakar mežā )

Mīļais, nāc, klejosim kopā -
Ielās, kas satumst,
Pagalmos, svešos
Gar upi, ar čukstošiem viļņiem.
Dod roku, mīļais,
Pieglaud man savu smaidošo vaigu.
Klīdīsim cauri siltai un smaržīgai naktij
Zem logiem, kuros pamazām izdzisīs gaismas.
Klusēsim līksmi un dziļi,
Glaudīsim miskastes kaķus.
Nāc, mīļais, klejosim kopā,
Apskauj un ēd manas lūpas.
Vējš glāstīs mūs abus
Un asfalts zem kājām mūs svētīs.
Mīļais, nāc, nekavējies
Soliņi parkā mūs gaida
Un betona maliņas.
Zem vītola upmalā ir vietiņa jauka -
Iesim mēs turp,
Ļausim sirdīm daudzīties straujāk.
Mīļais, paskaties acīs -
Viss kosmoss tur smaida uz tevi.
Klīdīsim kopā, līdz modīsies putni,
Smiesimies, pārgalvīgi,
Spēlēsim paslēpes parkā
Un kritīsim rasainā zālē.
Nāc, mīļais, klejosim kopā
Nāc, pasteidzies
Nav tālu vairs rīts, kurā sapratīsim,
Ka kājas ir noberztas jēlas
Un tālāk vairs nav kur iet.

kad man bija 14, es satusēju ar Smiltenes nirvanistiem. viņi bija +/- 2 gadus par mani vecāki. es tajā laikā vēl nebiju sākusi dzert, viņi sāka pa druskai niekoties ar aliem. mēs pārsvarā vienkārši vazājāmies apkārt, dirnējām vecajā parkā, peldējāmies utt. es biju iemīlējusies vienā no viņiem, kāds cits bija iemīlējies manī... viss, kas normālai pusaudzībai pieklājas. nebija vēl nekāda seksdragsronkenrol. bija tā naivi un platoniski, ar nirvanu fonā. viendien gadījās pastaigāties divatā ar to, kurš bija iemīlējies manī. viņš teica, ka esot man kaut kas jāpastāsta - pārējie mani aiz muguras saucot par trako kuci. es tiešām neatceros, kā es tajā brīdī par to jutos, bet neatminos, ka būtu bijis baigi bēdīgi. varbūt neliela vilšanās sajūta. es nekā neizrādīju, ka zinu, ka viņi mani tā sauc. drīz pēc tam, es apciemoju savu brāli Londonā. viņš mani aizveda uz Kamdentaunu. es tur ieraudzīju un nopirku krekliņu ar lielu uzrakstu "psycho bitch". man ļoti patika viņu sejas, kad mēs atkal tikāmies un man mugurā bija tas krekliņš. jāatzīst, ka tas ilgu laiku bija mans vismīļākais krekliņš. novalkāju to līdz pilnīgai lupatībai.

par šo es dīvainā kārtā jūtos ļoti līdzīgi, kā par tā krekliņa iegādāšanos toreiz.

Es mirstu katru reizi, kad tu aizmirsti, ka esmu dzīva. Balss, kas apputeksnē vārdus. Balss, kas aizkož ziedus, kā salna vēlā vasarā. Sarauties. Sarauties un aizmirst. Smaidi, kas pārvēršas čīkstošos metāla putnos. Putni, kas aizlido puteņos. Zeme plaisā bez ūdens, plaisās krīt šaubas un uzliesmo. Izdeguši dārzi, ceļš no pelniem, pīšļiem un putekļiem. Mūsu putni ietriecās viens otrā četrpadsmit kilometru augstumā. Pajuka spalvas, šņirkstēja knābji, lija siltas un lipīgas straumes. Zarnas nolaidās līdz lejai kā virvju kāpnes, kā jaunavas mati. Mati, kas ilgojas uguns, lai uzšvirkstētu. Atvērt ugunij durvis, atvērt logus, atvērt krūšukurvi. Izaudzēt sevī valgu mākoni, kurā pazūd un nodziest visas krītošās zvaigznes. Asiem purngaliem, apaļiem plakstiņiem. Noliektām galvām ieraudzīt debesis zemē un aprakt savu skatienu smiltīs. Es mirstu katru reizi, kad jāatkārto. Es aiznesu sev līdzi iespēju zelta rītasvārkos. Iespēja nodziest atstarodama, kā vakara saule pelēkzilgos padebešos. Bailēs no nāves mīt bailes no gaismas. Es mirstu katru reizi, kad tu atsaucies tumsai. Tumsai ir jāļauj elpot, ne izplesties. Viss ir nomērīts, bet pār ziedošajiem dārziem nolaižas krēsla. Metāla putni atstāj eļļainus traipus, čīkstēdami un kaukdami aizlaižoties aiz horizonta. Šī tumsa nezaigo, tā ir necaurspīdīga. Es mirstu katru reizi, kad tiek pārprasta nāve. Apgriezties kustībai pretējā virzienā, aizvērt acis, izvemt mākoni no sevis. Krustcelēs iestādīt osi, lai putniem būtu kur sakļaut spārnus garajā ceļā. Es mirstu katru reizi, kad tavs skatiens ir nogrimis smiltīs. Es mirstu katru reizi, kad tava balss mani aizkož. Es mirstu katru reizi, kad tu aizmirsti, ka esmu dzīva.

varbūt šis būs tas pavasaris, kurā izkusīs nevis sniegs, bet zeme. paliks tukšums un balta, trauslas sērsnas čaumala, kurā iebrūkot dzērves salauzīs kājas. kustību pazaudējis, sastindzis ūdens. tu esi tik vientuļa, tu esi nepateiktu vārdu klucīši, kas salikti cilvēka veidolā. viens nejaušs pieskāriens, viens skatiens, viena vēja elpa un tu jau esi čupa, kas, nevarīgi guļot, gaida, kad kādas maigas un gādīgas rokas saliks tevi atkal cilvēkveidīgā formā. bet - tās rokas ir izkusušas, zeme ir izkususi un saule vairs neskatīsies uz šo pusi. ir tikai auksta, spoža, griezīga sērsna un raudošu gājputnu kāši debesīs.

tas nav sniegs, tie ir pelni
izkūstošu mirkļu putenis
baltas, hlorētas atmiņas un upe
kas brēkdama aizsalst

mūžam mežā
mūža mežā
melu mežā

mūžam mežā
melnā mežā
melu mežā

mūžam mežā
mūža mežā
maldu mežā

Tu atdevi mīlestību bailēm
Bailes izauga un apēda mani
Tagad es dzīvoju bailēm vēderā
Tur ir gulta, mazs galdiņš, skapītis
Un pusnaktīs zvana zvani

es dejoju ar tevi, tad nedejoju, tad atkal dejoju
tad izraujos, izskrienu ārā un iekrītu sniegā
nodziestu
tu nāc mani meklēt, bet ir tumšs
un es vairs neatstaroju gaismu

piena ceļš sabiezē
tur tālu augšā
un akmeņos pelēkos
zvaigznes spoguļojas
gaiss dzidrs un trausls
kā nopulēts stikls
un smaržo pēc āboliem
dūmiem un trūdiem

tas laiks ir tuvu
kad pāri aizsalušai jūrai
skries atkal blāvas
ziemeļblāzmas

tas laiks ir tuvu
kad platīnbaltās mēnesnīcās
izsalkuši zvēri
pār sniega laukiem staigās

un laiks ir tuvu
kad klusa ziemas elpa
pālus miglas ērkuļus
sarmas torņos vērtīs

vēl mākoņos kliedz dzērves
bet dienas irst
un zvaigznes sabiezē
un tumši raudos vakaros
ņirdz rudens tavos logos

tavs laiks pienāks tai stundā, kad augšāmcelsies visi uz šosejas notriektie zvēri. izžuvušiem purniem, saķepušiem kažokiem, sadragātiem kauliem un nepilnīgiem iekšējo orgānu komplektiem. viņi izkāps no grāvmalēm, piesliesies no ceļa nomalēm, atlīmēsies no asfaltbetona segumiem un pagriezīsies pret tevi ar saviem tukšajiem acu dobumiem. viņi celsies un ies un paņems tevi sev līdzi.

es braucu pie tevis pēc 12h darbdienas
nogurusi un tukša, jo man darbā nekas nebija jādara
tikai jābūt nepārtrauktā gatavībā, ka varētu būt jādara.
es braucu pustukšā vilcienā un lasu dzejas krājumu
kuru aizgāju nopirkt darba laikā
fotogrāfēju dzejoļus ar viedtālruni un
sūtu tev mesendžerī.
tu atpazīsti ka tie ir Draguna dzejoļi
tas mazliet mani pārsteidz.
(es padomāju, ka drīz varbūt varēsim spēlēt līdzīgu spēli
kā Bertolučī "Drīmeros", kurus skatījāmies vakar, pirms seksa)
tu raksti, ka esot to krājumu gribējis šodien nopirkt, bet aizmirsi
es nopirku. izdevniecības veikalā, pa lēto.
es gandrīz neizkāpju no vilciena
jo tas apstājas pie nepareizā perona un atver durvis otrā pusē
es ceru, ka tu būsi atbraucis man pretī, jo esmu nogurusi
bet neesi
es uzlieku austiņas, ieslēdzu mūziku un eju mājās
mūsu ielas galā es satieku tevi braucam man pretī
mašīnā ož pēc cigaretēm, bet to nav tev līdzi
tāpēc es nevaru uzpīpēt placītī
man somā ir vegānu desa, ar atlaidi nopirkti vīraki un Draguns
tu esi izvārījis cūku pupas un mēs skatāmies tevis,
ar analogo fotoaparātu bildētās, melnbaltās fotogrāfijas

mūsu laivas nav nogrimušas
mūsu laivas nav nogrimušas
mūsu laivas nav nogurušas

es saožu tavu vientulību. tā viegli ož pēc dzimumorgāniem un ceriņiem un nēsā plastmasas masku, zem kuras tās seja ir mūždien sasvīdusi. sveloša, kā sirseņa dzēliens, kā vīrieša sēklas garša. kā vienmēr, neaicināta, tu iemaldies manā bērnības zemē, krīti histērijā, graizi savas rokas, sagriez arī manējās. asinis, visur asinis, visi mani brūni svārki, ar tām joda asinīm un, tad nāk mana vecāmamma un saka - bērniņ, man liekas ir atkal jāsauc ātrā palīdzība. bet no visiem pakšiem mierīgi un rimti smaida nāve.

tu attopies nokavējis pasaules pagriešanos uz otriem sāniem. tu gaidi maigu un saudzējošu nakti, liegu mēnessgaismu un silti ieskaujošu tumsu, bet tā vietā caur taviem plakstiem nežēlīgi duras nepielūdzamas rīta saules stari. tu saproti, ka esi nokavējis. atpalicis pats no sevis. ka kaut kas būtisks ir atdalījies un aizgājis tālu aiz horizonta. tu steidzies, skrien un dzenies, bet pasaule ir pagriezusies uz otriem sāniem un tu esi palicis apvāršņa pelēkajā pusē.