*

3 dienās esmu noskatījusies 6 izrādes. ja pieskaita vēl vakardienu, tad 5 dienās - 7.
*Man on the Moon
*No Kids
*The Money
*This is Not a Safe Space
*Confessions of a Cockney Temple Dancer
*Fat Blokes
*Klitaimnestra

top 3 - 1. Fat Blokes; 2. This is not a Safe Space; 3. The Money

pierakstu, jo būs jāraksta atskaite komandējuma sponsoriem. varētu rakstīt jau tagad, bet nevar, jo jāprokrastinē.
kopumā bija labs brauciens. baigi daudz domu galvā, bet kaut kā nedodas rokās. lidinās apkārt un neļaujas racionālai verbalizēšanai. kas sūdīgi no atskaites rakstīšanas viedokļa.

atlikušajās divās dienās - Tate Modern, tikšanās ar iepriekšminētajā ballītē nebijušām ex-kolēģēm no teātra Olimpiskajā parkā, Britu muzejs un visai nepatīkama nakts Lutonas lidostā, kas laikam bija mana nepatīkamākā lidostu pieredze vispār. turpmāk centīšos pēc iespējas izvairīties no šī elles dibencauruma.

( diena pieci, diena seši )

ceru, ka līdz nākamajai Londonas apmeklēšanai nebūs jāgaida atkal desmit gadi!

ceturtās dienas otro pusi veltījām Doklandiem, Doklandu muzejam, bet pašā vakarā aizbraucām izmest vēl vienu līkumu pa centru un pabraukāties ar riteņiem pa Haidparku. Doklandos es biju bijusi 2000. gadā, kad viņi bija tikai svaigi nošķūrējuši veco ostas teritoriju un sākuši bliezt augšā debesskrāpjus. jāsaka, ka kopš tā laika baigi daudz paspēts sabliezt. nejauši ieklīdām Doklandu muzejā, kurš bija for free un krietni lielāks nekā no ārpuses izskatījās. ļoti labs tāds. kas attiecas uz Haidparku un īrētiem riteņiem - drusku tā kā apvainojāmies, izrēķinājām braukāšanas laiku un sev vēlamās izmaksas, paņēmām riteņus, izbraukājāmies, bet, kad gribējām tos noparkot atpakaļ, visa stāvvieta bija pilna un mums nācās visai ilgi gaidīt rindā, kamēr citi cilvēki paņem riteņus un mums atbrīvojas vieta nolikšanai. protams, viņus var likt arī citās stāvvietās, bet bija jau visai tumšs un K. ritenim nedega gaismiņas. diezko negribējās līst ārā no parka satiksmē, kas kustas pa nepareizo pusi un meklēt citu vietu nolikšanai. attiecīgi pārsniedzām plānoto laiku un samaksājām dubultā. pēc mums palika vēl vesels bars niknu velonomātāju, kuri gribēja tikt vaļā no riteņiem, bet nevarēja.

( diena četri )

pa ceļam uz mājām no Haigeitas, izkāpām Kamdentaunā un paklīdām pa staļļu tirdziņa klusākajiem nostūriem, gaidot kamēr pāries peak stundas un nebūs tik pilni metro. savukārt, sestdiena bija parku un pikniku diena. dienas pirmajā pusē pusotru stundu gājām no mājām uz Viktorijas parku svinēt brāļadēlam dzimšansdienu. gājiens bija ļoti foršs, jo pa grīnveju un pa kanālmalām un cauri Olimpiskajam parkam. pēcpusdienā braucām uz JRT ex-darbinieku ballīti - jo apstākļu sakritības rezultātā šajā laikā Londonā uzturējās vismaz 10 cilvēki, kuri kādreiz strādājuši JRT. likās arī diezgan kreizī, ka šajā milzīgajā un daudzgalvainajā pilsētā dažus no tiem pilnīgi nejauši satikām metro.

( diena divi, diena trīs, diena četri )

septīto kāzu jubilejumu un kopābūšanas desmitgadi atzīmējām ar braucienu uz Londonu. biļetes bija jau nopirktas sen un vienu brīdi apsvērām pat nebraukt - jo nebija naudas un gribējās sagaidīt pavasara lielo sprādzienu savā namiņā. bet es Londonā nebiju bijusi tikpat gadus, cik mēs esam kopā - t.i. desmit un tā nevar izturēties pret ļoti mīļu pilsētu, turklāt K. nebija bijis nemaz.

ielidojām diezgan agri no rīta, attiecīgi pirmo dienu bijām visai miegaini - patērzējām ar brāli un izmetām goda apli pa centru. otrā diena, savukārt, bija mana feivorītākā, jo lielāko dienas daļu veltījām Haigeitas kapsētai.

( diena viens, diena divi )

*) šon apaļi 10 gadi kopā ar K.
*) par laimi nenācās piedzīvot otru devīto maiju blakus uzvaras parkam
*) esmu atpakaļ no londonijas, ļoti gribas uz savu namiņu, bet rīt/parīt jāiet uz kkādiem bezdarbnieku kursiem
*) man riebjas lutonas lidosta

* turpinu būt pro-prokrastinatore;
* nolūza vēl viens puszobs;
* mums ir biļetes uz Londoniju;
* šodien pirmo reizi nepieleca Mondiņš (laikam būs aķis jāmaina);
* auksts laiks + jebkāda veida A vējš šajā dzīvoklī ir no, no, no;
* mazāk nekā nedēļa līdz Līgu ierakstam.

kad man bija 14, es satusēju ar Smiltenes nirvanistiem. viņi bija +/- 2 gadus par mani vecāki. es tajā laikā vēl nebiju sākusi dzert, viņi sāka pa druskai niekoties ar aliem. mēs pārsvarā vienkārši vazājāmies apkārt, dirnējām vecajā parkā, peldējāmies utt. es biju iemīlējusies vienā no viņiem, kāds cits bija iemīlējies manī... viss, kas normālai pusaudzībai pieklājas. nebija vēl nekāda seksdragsronkenrol. bija tā naivi un platoniski, ar nirvanu fonā. viendien gadījās pastaigāties divatā ar to, kurš bija iemīlējies manī. viņš teica, ka esot man kaut kas jāpastāsta - pārējie mani aiz muguras saucot par trako kuci. es tiešām neatceros, kā es tajā brīdī par to jutos, bet neatminos, ka būtu bijis baigi bēdīgi. varbūt neliela vilšanās sajūta. es nekā neizrādīju, ka zinu, ka viņi mani tā sauc. drīz pēc tam, es apciemoju savu brāli Londonā. viņš mani aizveda uz Kamdentaunu. es tur ieraudzīju un nopirku krekliņu ar lielu uzrakstu "psycho bitch". man ļoti patika viņu sejas, kad mēs atkal tikāmies un man mugurā bija tas krekliņš. jāatzīst, ka tas ilgu laiku bija mans vismīļākais krekliņš. novalkāju to līdz pilnīgai lupatībai.

par šo es dīvainā kārtā jūtos ļoti līdzīgi, kā par tā krekliņa iegādāšanos toreiz.

nākamreiz, kad būšu Anglijā, jāaizbrauc nolikt ziedus uz mana zirga senča 23ajā paaudzē kapa. tas atrodas netālu no Kembridžas.

bez visādiem citādiem jaukumiem Berlīnes brauciens deva man arī vienu ļoti vērtīgu atziņu - man nenormāli riebjas atrasties narkotisko vielu reibumā!
agrāk es kurīju daudz un bieži, bet tagad gandrīz gadu (kopš 2008. gada aprīļa) nebiju to darījusi. nedarīju, jo neprasījās un negribējās. Berlīnē, sēžot skvotā un gaidot vakariņas skatījos uz pāris apgandžojušamies cilvēkiem (grams gandžas 6 eiro) un likās, ka viņi atrodas paralēlā pasaulē, kurā ir ļoti interesanti. skatījos, skatījos uz viņiem un domāju - nu moš tomēr. vēlāk vakarā, pēc konča mazliet uzsmoļīju un uz reiz nožēloju. mani pārņēma nešaubīga pārliecība, ka esmu nenormāli sevi piečakarējusi un nodarījusi pāri. līdz riebumam pazīstamā apkurīšanās sajūta, kas agrāk likās tik forša, šoreiz radīja tikai neizsakāmu un arī momentāli neizpildāmu vēlmi tikt no viņas ārā (tāpēc sadzēros saldu tēju un gāju gulēt). visa apkārtējā pasaule likās, kā nodalīta no manis ar stikla sienu - tādā ziņā, ka ir neiespējami to adekvāti uztvert un komunicēt. bet tā paralēlā pasaule izrādījās kkas ļoti truls un nožēlojams (priekš manis).

+ starp citu, esmu jau rakstījusi, ka marihuāna bija vispār pirmā lieta, ko es savā mūžā pīpēju un tas notika 2000. gadā Londonā. toreiz uz Londonu braucu ar busu, pa ceļam uz 8h piestājot Berlīnē, kad arī pabiju tur pirmo reizi.

( es Berlīnē pirms 8,5 gadiem (ar gariem matiem dabīgā krāsā) )

+ es nenoliegšu, ka zāles pīpēšana man ir sagādājusi arī daudz patīkamu brīžu (piemēram, šādi un šādi un šādi). bet tagad es zinu to, ka šitas uz mani vairs nestrādā un nav man nepieciešams.

+ man nav arī nekādas vēlēšanās nosodīt tos, kuri domā un dara citādi. lai labi velkas. un ar šo postu es negribu cieti nosolīties to vairs nekad mūžā nedarīt. nedarīt, ja negribas, gan.

savu esošo Nokia nopirku pērn Londonā, kādu stundu pirms braukšanas uz lidostu. starp citu iepriekšējo Nokia es nopirku tieši tādos pašos apstākļos tikai aizpērn.
tātad gada laikā:
nosūtītas 1209 sms
saņemtas 2581 sms
izejošie zvani 32:24:09
ienākošie zvani 35:24:09

vēl es kopš pagājušā gada Londonas brauciena esmu netīšām palikusi par apm. 6 kg vieglāka. droši vien pateicoties aktīvai ģimenes dzīvei. toreiz Londonā pirktās džinsiņas ir man 2 izmērus par lielu un tās jau nēsā cita meitene. vokā.

ar trako zhurnaalistu un Londonas skvoteri [vienaa personaa] izvazaajaamies pa Vaitchapelu [viens no vecaakajiem un druumaakajiem Londonas rajoniem, kuraa darbojies Dzheks Uzshkjeerdeejs un sheit kljuvis paziistams arii Zilonjcilveeks, par kuru Linchs ir uztaisiijis filmu], kur pabijaam vietaa, kuraa 1911. gadaa latvieshu anarhisti ar Peeteri Gleznotaaju priekshgalaa meegjinaaja atshaudiities no Vinstona Cheerchila uzsuutiitajiem 200 mentiem. ja riit nenokaveeshu ljoteni, ja dabuushu atpakalj savu kompiiti un, ja nebuus slinkums, vakaraa uzraxtiishu vairaak, jo storijs diezgan inchiigs. biju kko dzirdeejusi pirms tam, bet to, ka Londona peedas par sho notikumu glabaa joprojaam, nezinaaju.

shon es ieshu kkur ar vienu vai varbuut pat diviem sumashetshijiem latvieshu zhurnaalistiem. ir plaani arii vakaram - galu galaa, shodien tachu pilniigi neapshaubaami ir 2DIENA! + riit veelaakais 11os vajadzeetu izbraukt uz lidostu... tradiicijas jaaciena.
lai nu kaa, ceru, ka teetis riit nestraadaa un zin, ka vajag mani savaakt. nu, ja tomeer ne, vareeshu izbaudiit arii tradicionaalo 2-3h garo niikshanu lidostaa, kameer kaads mani no turienes aizvaaks.
sii juu suun.

my name is Hot Chocolate Pedestrian and I'm from Edinburgh.
+ in pivo veritas!

skumjas reizēm ir tik neizmērojami plašas un monotonas, kā Mongolijas līdzenumi; sāļas, kā siļķīšu marināde; nomācošas, kā nemainīgā ritmā pakaļ skrienošs monstrs, kurš vēlas Tev galvā uzmaukt smacējošu vilnas maisu; smagas, kā ar kūstošu sniegu piesūkušies bikšu gali; kaitinošas, kā prātā aizgūtnēm smejoša hiēna; noturīgas, kā veclaiku meistaru mūrētās krāsnis un tik neizprotamas, cik neizprotami būvēti ir Londonas metro sistēmas tuneļu labirinti.
vai man tādas ir? nezinu, varbūt. un, ja nav tagad, tad drīz noteikti būs.

nee, nu protams, ka man, kura meegjina atpuusties no LV un visa, kas ar to saistiits, vajag pavadiit dienu braucot exkursijaa uz Oxfordu kopaa ar vienu krievu puiku un vienu latvieshu meiteni, bet peec tam atgriezties Londonaa, lai nepraatiigi pieljurbaatos pabaa, kuraa notiek citas latvieshu meitenes foto izstaades atklaashana un plates speelee Rudaks, un kur alus alus kausus un shampja glaazes no galda zemee gaazh sumashetshiji latishi. personiigi es gan negaazu, es tikai uz galda uzkaapu.
visjautraakaa gan laikam bija ar LV absoluuti nesaistiitaa maajupceljoshana ar mistisku nakts busu, kursh gandriiz stundu braukaaja pa pilniigi neatpaziistamiem Londonas rajoniem, vienaa briidii sadomaaja streikot [izsleedza aizdedzi, gaismas un staaveeja uz vietas], taa ka visiem no paartijiem maajaas braucoshajiem cilveekiem naacaas vinjam luugties braukt taalaak. nezinu, kur es buutu aizbraukusi, ja ne tas melniitis, kam seedeeju blakus - piebaroja mani ar cepumiem, pateica, kur jaakaapj aaraa un, protams, teica, ka gribot mani veel satikt. par spiiti huligaaniskam zilumam liidziigajam veidojumam zem manas kreisaas acs, neizskaidrojamam skraapeejumam paari degunam un tam, ka vairaakas reizes uzbaazos vinjam ar 'latvian vodka', kas man bija somaa.
+ labi, ka es zinu, ka ar mani nekad nekas slikts neatgadaas, citaadi droshi vien nebuutu izdevies tik nemaldiigi atrast maajas no rajona otra gala, kur nemuuzham savu kaaju nebiju speerusi.
viss laimiigi, protams. lai gan, visa taa rezultaataa shodien bija juutams neliels saiigums. pohas gan joprojaam ne.

Londona ir mieriiga, maajiiga un dziivesprieciiga pilseeta.
no visaam reizeem, ko esmu te bijusi, shii man laikam patiik vislabaak.

noejot lejā uzpīpēt uzzināju, ka atrodos vietā, kur tepat blakus nesen tika nogalināta meitene.
viņa esot nejauši iekļuvusi vietējo gansteru apšaudē.
moš toč nebraukšu atpakaļ uz LV.

es manliekas LV atgriezīšos vēl nīgrākā nekā braucu prom.
es negribu braukt atpakaļ. un nevis tāpēc, ka te būtu baigākā paradīze, bet tāpēc, ka es negribu ne skolu, ne darbu, ne visus tos cilvēkus, ne arī ziemu un aukstumu. negribu.

un es zvēru pie mēslu dakšām, ka ar uzasinātu mazā pirkstiņa nagu pārduršu miega artēriju tam, kurš mani ir nolādējis ar minimums 2h nīkšanu lidostā pirms un pēc katra lidojuma.

protams, ka biļešu iegādei man pietrūka tieši tik daudz naudas, cik es notriecu tajās piecās dienās.
nu bet biļetes tomēr ir iegādātas
so
Rīga - Dublina 17.11.07.
Dublina - Londona 22.11.07.
Londona - Rīga 28.11.07.

man šķiet ka Nikolajs gaida mani mājās tikai tāpēc, lai nospertu man kārtējo, kaut uz mirkli bez uzraudzības atstāto, zeķi. drīz man nebūs vairs neviena kārtīga zeķu pāra - nu kur abas zeķes vienādas. kur viņš viņas nobēdzina es nezinu. varbūt apēd.
nākot mājās no darba aizdomājos, ka pēdējos divus gadus sanācis zeķes, veļu un auskarus pārsvarā pirkt Londonā. ja turpmāk būšu uzmanīgāka, moš izdosies iztikt ar esošajiem, krietni paplucinātajiem, krājumiem līdz novembra beigām, kad plānoju atkal doties uz to pusi.

p.s. ja kādam ciemojoties pie manis pazudīs viena vai abas vai vairākas zeķes, es kategoriski atsakos uzņemties atbildību par materiālajiem zaudējumiem un morālo kaitējumu. es jau netieku galā ar savējiem.