*

pirmā reize, kad savā dzīvē vispār kko pīpēju, bija 2000. gadā, 14 gadu vecumā, Londonā, kad brālis aizveda mani pie drauga uzsmēķēt zāli. pēc tā, kā man padevās pīpēšana brālis sāka lamāties, lai nemeloju, ka nekad neesmu pīpējusi, jo es taču protot pīpēt.
ilgu laiku turpināju nesmēķēt, varbūt pa retam, tās pašas narkotikas.
toties smēķēja lielākā daļa manu draugu, mani vecāki, mani vīrieši, mana labākā draudzene.
līdz 19 gadu vecumam, kad sāku smēķēt regulāri, vienmēr teicu - ja jau līdz šim neesmu sākusi, tad jau arī nesākšu.
sāku pīpēt reizēm alkohola reibumā, visdrīzāk jau tusiņa un kompānijas pēc. par savas regulārās smēķēšanas sākumu es uzskatu 2005. gada pavasari. kāpēc sāku? nezinu
tāds nenopietnais paskaidrojums ir tāds - mana labākā draudzene vairs nepīpēja, jo gaidīja bērniņu, tētis atmeta, bet no vīrieša izšķīros - tip kādam taču ir jāpīpē un es sāku.
tagad ir tā, ka mājās es pīpēju ļoti reti, parasti sesijas laikā vai reizēm, kad vēlu naktī sagribas tā vienkārši pasēdēt uz balkona un papīpēt. vispār vienatā smēķēju reti, reizēm kkur ejot - no vilciena mājās vai pēc darba.
man nemaz diezko nepatīk pīpēt, nepatīk ne tā garša mutē, ne smirdīgie dūmi. patika rodas alkohola reibumā. atrodoties sabiedrībā smēķēju arī, ja nedzeru. nu, piemēram, tā - aizbrauc līdz placītim, sasveicinies, apsēdies un uzpīpē. uzpīpē vienu, otru, trešo...
bieži speciāli nepērku cigaretes, ar domu, ka tad jau nepīpēšu, bet sagribas vienu, kādam paprasu un tad jau aiziet. pēc tam negribas vairs diedelēt un veikalā pēc cigaretēm iekšā.
ir jau arī labi reizēm tā - divatā apsēsties un uzpīpēt un parunāt vai pat paklusēt. un sajūta tāda ka tā degošā cigerete vieno tā, kā nebūtu ja viens no sēdētājiem nepīpētu.
nez, varētu jau mēģināt atmest. divas galvenās problēmas ir psiholoģiskā atkarība no tā procesa un alkohols - reibumā gribas un patīk smēķēt.
divarpus gadi nopīpēti. varbūt pietiek. nez.