*

Sēžam ar mammu nojumē un čainsmoukojam.
#lifegoals

Tikmēr nesen smoļīju 6 cilvēku bariņā, no kuriem 50% slēpj no vecākiem, ka smēķē (vecuma grupa ~30-40).
#lietaskoesnesaprotu

jūtos kā normāls tīnis - darba nav (it kā ir, bet nav, bet ir), kurīju gandžu (Northen Lights), skatos multenes (Mr. Pickles) un ceru, ka muteres sametīs naudu mašīnas remontam (sajūgs un spararats, bļe).

man bija tik superīga nedēļas nogale, ka es tagad jūtos nogurusi un nīgra, par to, ka esmu atpakaļ ikdienā, turkāt dzīvoklis pa šo laiku paspējis atdzist līdz +10.

piektdiensvakarā biju uz Lūci VDT (kopumā patika), pēc tam izšķiedu naudu ēdot burgeri un dzerot alu Tērbatā un vēl pēc tam ievācāmies Lomika studijas apartamentos, lai vakar un šodien rakstītu Līgu skābo programmu aka Līgas pH3. ļoti liels prieks, ka gāja ievērojami labāk, nekā biju uzdrīkstējusies cerēt. bija dziesmas, ko ierakstījām ar pirmo reizi, nebija nekādu īpašu vājo posmu vai uzkāršanās (ok, dažas maziņas bija). visas 11 dziesmas vismaz daļēji paspējām ierakstīt pirmajā dienā, attiecīgi šodien varējām bez baigā stresa samērā laicīgi pabeigt.
ļoti patīk būt draudzīgu introvertu kolektīvā. Lomiks salēja baigo medutiņu, droši vien tāpēc, ka šķiet, ka galarezultāts būs ļoti tumšs un skābs. krietni tumšāks, nekā ir bijis līdzšinējos končos un mēģos. baigi gaidu miksēšanu.
vēl es uzzināju, ka man pēc visai ilga (tuvu pie 10 gadiem) pārtraukuma atkal patīk kurīt gandžu. kā arī šorīt devos uz brokastīm Bastionā čībās.

ļoti gribas, lai vēl turpinās tā sajūta, ka ikdienas dzīve neeksistē. ka pohui par neizdarītajiem darbiem, par telefona zvaniem, ziņām un internetiem (grupasbiedrene gan šorīt pirms došanās brokastot skatījās ziņās vai nav noticis valsts apvērsums un vai vispār ir jēga kaut kur iet), par naudu, par vainas sajūtu, par netīrām drēbēm, par Rīgu, par to vai ir vakars vai rīts, par...

sekss ar itāļu klientu turpinās, viņiem vajag neiespējamas lietas, neiespējamā ātrumā, piemēram HQ print failus ar viņu atsūtītajām google image finderī atrastajām bildēm. priekšniece pa telefonu no atvaļinājuma priecīgi saka - neuztraucies, tā ir vienkārši ikdiena. bet man sāk gribēties atsākt smēķēt (iepriekšreiz man skaidrā prātā gribējās smēķēt, kad atklāju, ka man pēc pāris stundām jālido uz Šveici ar nederīgu pasi).

vakar biju palīdzēt savai JRT pēctecei ar Kārkliem. ļoti forši pārmaiņas pēc justies profesionālai, in total control par visu, sajust, kā mana klātbūtne uz aktieriem iedarbojas nomierinoši, darīt visu pilnīgi mierīgi, relaksēti, bet ātri un precīzi, utt. tas gan nenozīmē, ka es gribētu atgriezties. es vienkārši gribētu tā justies.

vēl man liekas, ka man ir kaut kādi veģetatīvās nervu sistēmas traucējumi.

vispār baigi interesanti kā darbojas veci paterni un cik tie var būt spēcīgi. nu, kad man te bija tās laulības krīzes apogeja, es protamska nenodevos jogai un meditācijai. es darīju, ko mācēju - dzēru, pīpēju un vazājos apkārt. par pīpēšanu vispār kreizī - kad es pirms nezcikgadiem pārstāju smēķēt, tas bija tāpēc, ka konstatēju, ka man tas fiziski riebjas. un riebjas joprojām, bet tagad likās, ka tas ir jādara, līdzīgi kā pacieš zāļu rūgtumu idejas par anastezēšanos vārdā. stulbākais tas, ka man tas patiešām tā arī iedarbojas. nu vai vismaz man liekas, ka iedarbojas un principā jau ar to arī pietiek. ok, man ir neliels attaisnojošs apstāklis, kāpēc es nenodevos visādām apgarotām praksēm - līdz pat šim rītam, man bija pilna māja ar augstajiem viesiem no Londondas un viņi galīgi nebija tie, ar kuriem man gribētos dalīties savos pārdzīvojumos (vai pat likt par tiem noprast). daudzi zirdzinieki stāsta, ka iet izraudāties pie saviem zirgiem, bet mans zirgs, piemēram, nevar ciest kolapsējušu mani - viņš pavisam konkrēti laižas lapās, ja tādā nestāvoklī eju pie viņa (un tas saskumdina vēl vairāk) - tā ka arī tas nebija variants, kā pārlaist krīzi veselīgākā veidā. bet, ja neskaita neizbēgamās sāpes un ciešanas, tas viss kaut kādā ziņā bija ļoti pamācoši un mazliet pat izklaidējoši. es atkal atradu, to kaut kur paklīdušo sajūtu, ka aiz manis stāv vesels mūris/armija ar labvēlīgām būtnēm, ka es esmu forša un, ka es kādam kaut ko nozīmēju. kas attiecas uz krīzi - šķiet, tā ir beigusies. atliek vienīgi sakoncentrēt enerģiju un likvidēt tās radītās sekas, kas protams nebūs nekāda medusmaize, bet vismaz ir gūta sajūta/apstiprinājums tam, ka tas ir vairāk vērts, nekā mums (varbūt) likās pirms tam.

man jau kādu otro vai trešo dienu šķiet, ka mitinos narkomānu midzenī. mamma novāca kaņepes (lai iegūtu to sēklas) un tās te tagad žāvējas visurkur pa māju. es brīžiem par to aizmirstu un nevaru saprast, kurš te vislaik pīpē gandžu.

pirmo reizi perseīdas apzināti mēģināju skatīties 2007ajā. un no tās reizes arī palikušas visspilgtākās atmiņas. izšķirstīju savu žurnāli un izbrīnījos, ka tas nekur nav aprakstīts.
karoč, savācāmies bariņš pilsētasbiedru ar riteņiem un braucām uz dambi. likās, gan ka plāni pilnīgi izgāzīsies, jo debesis bija apmākušās un pērkonainas. taču brīnumainā kārtā tieši mums virs galvām debesis noskaidrojās. bija karsta, tveicīga augusta nakts. mēs sagūlāmies rindiņā un dienas saulē sakarsušās slīpās betona nogāzes un skatījāmies. tieši virs galvas krita zvaigznes, viena pēc otras, viena pēc otras. bet pretī - otrpus Daugavai, melni padebeši un negants negaiss ar spilgti žuburainiem zibeņiem. mēs gan bijām arī sakurījušies (vai sadzērušies kaņepju pienu?), bet tās nakts sajūta manī joprojām dzīvo pavisam, pavisam spilgta. viens no jumtu raujošākajiem dabvērojumiem manā dzīvē. vienu gadu mums ar Kārli izdevās atkārtot ko līdzīgu - silta nakts uz dambja, perseīdas, bet negaisa vietā tikai rūsa pamalē.

iepriekšējā posta sākumā ir pieminēts brauciens uz Holandi 2002. gadā. pļāpājot ar vīru atcerējos vienu lielisku epizodi no šī brauciena. mājupceļš. viss trū rokenroleru autobuss bija Holandē piepirkušies smaržīgus gandžas un haša murckuļus. tuvojās Vācijas - Polijas robeža. piestājām benzīntankā pāris km pirms robežas. tad rb uztaisīja histēriju par to, ka viņš negribot citu dēļ ciest un lai visi visas savas nelegālās vielas nekavējoties nolieto vai met ārā. viņš redz nesen esot uz Stokholmas prāmja līdz apenēm izģērbts un iztaustīts, bet tagad taču būs jāsaskaras ar ļaunajiem poļu robežsargiem, kuri mūs noteikti kratīšot ar suņiem. liela daļa autobusa arī pavilkās uz šito galīgi lieko haju. tika tīti milzu džointi un piebāztas pīpes. ārā mest žēl, bet neviens fiziski nespēja nopīpēt to kvantumu, kas bij sapirkts, tāpēc visi bāzās viens otram virsū ar tekstiem - nu davai, še uzvelc manējo, man krutāks un labāks. tāpat beigu beigās uz miskastes vāka tika atstāti X (daudz) grami ar labu Holandes gandžu. mums ar Šakāli ar bij savs murckulīts, ko nopīpēt vairs nespējām, bet atstāt ar bij žēl, tāpēc mēs viņu ņēmām un vienkārši apēdām. iekāpu autbusā un momentāli izrubījos.
ļaunajiem poļu robežsargiem, protams, bija dziļi vienalga ko mēs vedam, tāpēc mierīgākie un nosvērtākie braucēji atveda uz LV krājumus krietnam laikam. poļu robežsargi pat bija tik neļauni, ka gan turp, gan atpakaļ ceļā pārlaida pāri manu toreizējo dzīvesbiedru ar pavisam svešu pasi (savas viņam vienkārši nebija), kuras īpašnieks no mana dzīvesbiedra atšķīrās apmēram kā galds no kumodes. vot, kādi laiki kādreiz bija, bet par laimi sen kā ir pagājuši.

1) pie līdz kājai atvērtām durvīm klauvēt ir lieki un muļķīgi;

2) pēc vakardienas pasēdēšanas telpā, kur visi citi pīpē, rīklē tāda sajūta it kā pati būtu pīpējusi, mazs dūmkrekšķītis arīdzan un tā telpa nemaz nelikās vājprātīgi piesmēķēta + visu laiku logs stāvēja pavērts šķirbiņā. laikam pirmo reizi mūžā sāku saprast, ko nozīmē un kā izpaužas pasīvā smēķēšana. tāpēc es tagad ļoti atvainojos tiem, kuriem kādreiz nācies negribot ošņāt un elpot dūmus no manām cigaretēm, manliekas, ka es vairāk tā nedarīšu.

šorīt kad sāku mosties, pirms acu atvēršanas vienu īsu brīdi ticēju un cerēju, ka atrodos mājās, savā gultā, bet tā vis tas nebija. viss sākās ar to, ka tā vietā, lai ietu uz jogu, es pieliku vēderu ar falafelu un pēc tam sēdēju viena Teātra Bārā, lasīju grāmatu un lēni sūcu aliņu. tas bija tik forši, ka mani pat sāka šausmināt mans nesabiedriskums, bet tad atnāca Kārlis, atnāca Otrdienu Ģenerālis un nesabiedriskums kaukur pazuda. gājām uz pasākuma norises vietu un pa ceļam paņēmām vēl aliņus (Krustpunktā Tērvetnieks maksā tikai čēēsmitpiecus saņus). koncertu apmeklēja arī pāris mūsu darba kolēģes, kuras dienas lielāko daļu bija pavadījušas maestro Gundara Āboliņa pieēsmit gadu jubilejas svinībās (kuras oficiāli sākās 10:00 no rīta), kas viņu uzvedību padarīja diezgan atraktīvu un jautru un tas pavisam, pavisam izgaisināja jebkādas nesabiedriskuma paliekas, kas manī vēl mita. pats koncis bija ļoti foršs, bet jāatzīst, ka Silards kļūst arvien drūmāks un gruzonīgāks. Tesa arī laikam bija kā vienmēr laba (laikam laba, tāpēc, ka no sāniem, kur es sēdēju, gandrīz nemaz nevarēja dzirdēt giču). tā kā man ir pohas un šāds stāvoklis man ir krietni neierasts un sen aizmirsies, tad man ir mazliet grūti rakstīt un man viss jūk un tā, es ļoti atvainojos, ja te ir kaukas nesakarīgs sarakstīts. nu karoč pēc koncerta visai īpatnējā kompānijā aizgājām uz Ļeņingradu, kur arī saviesīgi pavadījām laiku līdz kādiem trijiem naktī, tad paēdām pelmeņos (to, ka mēs tur ēdām es atceros, bet kā es to darīju ne visai) un gājām pie jautrajām kolēģēm gulēt. tagad man šķiet, ka es esmu aizmirsusi uzrakstīt kaut ko ļoti interesantu un kolorītu, bet diemžēl nekādi nevaru atcerēties, kas tas bija. ā, es vakar pirmo reizi pēc 12. septembra pīpēju cigareti, bet tas nav diezko interesanti un kolorīti. drīzāk pretīgi.
tagad man ir mazliet žēl, ka mums ar Kārli šodien ir pohas un darbs, jo ārā ir nenormālforšs laiks, varētu tur iet kkur ālēties pa sniegu un tā. vēl man ir mazliet žēl, ka mēs nedzirdējām šito, būtu zinājuši, moš nebūtu tik ļoti pieļuļļājušies, bet braukuši ar pēdējo vilču mājās un klausījušies. diez ieraksts nav kaukāds?
ai, labi es tagad beigšu, bet man kaukā šobrīd ļoti patīk rakstīt, par spīti tam, ka grūti. es manliekas varētu rakstīt un rakstīt vēl un vēl.
ā un izrādās mēs patīkam Jēkabam. tas ir labi. mums viņš arī ļoti patīk.

kādu laiku atpakaļ jau rakstīju par diviem mistiskiem datumiem - vienu, kurā noskujot lieko apamatojumu tas vairs neataug un otru, kurā pa krānu tek svētais ūdens.
šodien teātrī dzirdēju runājam, ka ja ceturtdienā, 14. datumā atmetot smēķēšanu, tad tas esot uz visiem laikiem un bez baigākajām grūtībām.
kā reiz rīt ir ceturtdiena un četrpadsmitais datums.

tā nopietni nepīpēju jau kopš rudens, tik ik pa laikam uzsmoļīju vai nu, kad lietoju alkoholiskos dzērienus, vai kad darbā uznāca galīgs besis vai arī, ja bi ritīgs slikts garīgais. divus pēdējos variantus ar es jau kādu laiku neuzskatu par pīpēšanas vērtiem, bet par to, ka pīpēšana dzerot turpināsies vēl ilgi es biju ritīg pārliecināta. nuvo un vakar sanāca tā, ka aizgāju iedzert trīs sidrus ar sen neredzētajām spriidiic un blin_da, ko turpinājām ar mincīša pudelēs sašķaidītu šnabīti ar plūmju sulu zaļajā pieturā. un, lai gan reibums bija kā pieklājas un atradāmies ārā un blin_da blakus vislaik pīpēja, dzīvesbiedram nosperto, svaigo zilā kamieļa paciņu tā arī neattaisīju un tas man nesagādāja vispār nekādas pūles vai grūtības. es ceru, ka tā tam būs palikt.

vēlviena lieta par pīpēšanu, ko atklāju, kad sāku pīpēt neregulāri - kkas man prasīja vai ir palicis vieglāk elpot, uzlabojusies oža un garša, utt., bet neko tādu es īsti nejūtu, liekas, ka viss vnk ir tā kā tam jābūt. toties, kad sanāk sasmoļīties, tad gan nākamajā dienā ritīg var just, ka elpa nav tīra un neplūst tik brīvi kā ierasts un liekas, ka iekšas pilnas ar kko melnu un netīru.

p.s. pēdējo reizi pīpēju darbā, pirms divām nedēļām.

bez visādiem citādiem jaukumiem Berlīnes brauciens deva man arī vienu ļoti vērtīgu atziņu - man nenormāli riebjas atrasties narkotisko vielu reibumā!
agrāk es kurīju daudz un bieži, bet tagad gandrīz gadu (kopš 2008. gada aprīļa) nebiju to darījusi. nedarīju, jo neprasījās un negribējās. Berlīnē, sēžot skvotā un gaidot vakariņas skatījos uz pāris apgandžojušamies cilvēkiem (grams gandžas 6 eiro) un likās, ka viņi atrodas paralēlā pasaulē, kurā ir ļoti interesanti. skatījos, skatījos uz viņiem un domāju - nu moš tomēr. vēlāk vakarā, pēc konča mazliet uzsmoļīju un uz reiz nožēloju. mani pārņēma nešaubīga pārliecība, ka esmu nenormāli sevi piečakarējusi un nodarījusi pāri. līdz riebumam pazīstamā apkurīšanās sajūta, kas agrāk likās tik forša, šoreiz radīja tikai neizsakāmu un arī momentāli neizpildāmu vēlmi tikt no viņas ārā (tāpēc sadzēros saldu tēju un gāju gulēt). visa apkārtējā pasaule likās, kā nodalīta no manis ar stikla sienu - tādā ziņā, ka ir neiespējami to adekvāti uztvert un komunicēt. bet tā paralēlā pasaule izrādījās kkas ļoti truls un nožēlojams (priekš manis).

+ starp citu, esmu jau rakstījusi, ka marihuāna bija vispār pirmā lieta, ko es savā mūžā pīpēju un tas notika 2000. gadā Londonā. toreiz uz Londonu braucu ar busu, pa ceļam uz 8h piestājot Berlīnē, kad arī pabiju tur pirmo reizi.

( es Berlīnē pirms 8,5 gadiem (ar gariem matiem dabīgā krāsā) )

+ es nenoliegšu, ka zāles pīpēšana man ir sagādājusi arī daudz patīkamu brīžu (piemēram, šādi un šādi un šādi). bet tagad es zinu to, ka šitas uz mani vairs nestrādā un nav man nepieciešams.

+ man nav arī nekādas vēlēšanās nosodīt tos, kuri domā un dara citādi. lai labi velkas. un ar šo postu es negribu cieti nosolīties to vairs nekad mūžā nedarīt. nedarīt, ja negribas, gan.

nesen ejot caur Vērmanīti un vērojot biezo, dzelteno lapkriti, kontekstā ar notikumiem no manas dzīves, atmiņā atausa aina no Yimou Zhang filmas Hero (2002), kur lapām krītot Flying Snow cīnās ar Moon. kopš tās dienas man galvā regulāri sāka skanēt galvenā tēma no filmas saundtraka (tā autors ir Tan Dun) un beidzot es vairs nevarēju izturēt un noskatījos šito filmu kādu septīto reizi. septīto tāpēc, ka ilgu laiku tā bija viena no manām vismīļākajām filmām un laikam ir joprojām, lai gan tagad skatījos viņu kritiskāk un piekasīgāk. skaista un maģiska viņa ir. bet pārējās Yimou Zhang filmas (nu, piemēram, Zelta Zieda Lāsts utt.) mani kaut kā nav paķērušas - nu smuki ir, jā, bet tas arī viss.



p.s. par reizi, kad es viņu redzēju pirmo reizi ir smieklīgs stāsts - tas notika 2004. gada sākumā inteliģento Salaspils krievu - kurītāju kompānijā. filma bija ierunāta krieviski, bet tā kā man ir problēmas ar krievu valodas (ne)pārzināšanu, tad šādās situācijās parasti mēģinu sadzirdēt apakšā anglisko tekstu. nuvo un es biju tā sakurījusies, ka klausījos zem krievu valodas ar mokām saklausāmo mandarīnu (ķīniešu) valodu un domāju, ka visu saprotu.
pēcāk gan aizgāju noskatīties viņu kīno un vēl pēcāk rādīju gandrīz visiem saviem ciemiņiem.

man sāk likties, ka mans ceļš uz straight edge būs tāds pats kā uz veģetārismu:
ar veģetārismu bija tā, ka jau kopš bērnības mammai vnm vajadzēja ar piepūli gaļu man mānīt iekšā, nu bija pāris lietas, kas man garšoja, piemēram, vecāsmammas ceptās kotletes. un, tad es ēdu to gaļu arvien retāk un retāk, pārsvarā inerces pēc un beigās izdomāju, ka nafig vispār jāēd, ja negribas un nelien iekšā. tagad ir tā, ka man šķebina un rauj augšā gaļas smaka vien. nu, kad vecāki kko cep un šmorē mājās utt. tagad it kā skaitās, ka es pa retam ēdu zivis, bet jo retāk es to daru, jo vēl retāk gribas to darīt. nu man garšo sušī ar zivi iekšā, bet kad es pēdējo reizi būtu ēdusi zivi kkādā citādā veidā es īsti neatceros.
tagad kkas līdzīgs notiek ar dzeršanu un smēķēšanu. pēdējo 4-5 mēnešu laikā arvien mazāk gribas dzert un sūdīgāk lien iekšā. kad mazliet iedzer, tad sajūtās tāds spiedīgs reibuma smagums, kas itnemaz neliekas patīkams. ja turpina, tad jau +/- aiziet kā pa vecam, bet tā vispār tik pāris reizes ir gadījies. pēdējā laikā pārsvarā sanāk iedzert tikai mazliet un inerces pēc. cerams, pakāpeniski pārstāšu dzert pavisam.
par pīpēšanu - nekad jau neesmu bijusi baigā pīpētāja - pats process vnm licies foršāks par nikotīnu un cigaretes garšu. nuvo, un pēdējā laikā man cigaretes regulāri paliek par garām - tā, ka nopīpē pusi un liekas, ka vsjo pietiek, ka bezmaz nelabi paliek, tā nu es pīpēju arvien mazāk un mazāk. pēdējo trīs dienu laikā esmu nopīpējusi veselu vienu cigareti.
ā un kā es jau te nesen rakstīju - narkotikas ar negribas necik un nekādas.

pēdējā laikā man nav ēstgribas (tas netraucē reizēm pārēsties kko garšīgu) un negribas smēķēt. vēl pēdējā laikā man gribas vilkt drēbes melnā krāsā un mazliet arī zaļas.
mazliet ilgāku laiku nekā pēdējais laiks man vispār negribas dzert alkohōls un nelien iekšā daiļliteratūra un narkōtikas es pēdējo reizi pīpēju aprīlī - negribas arī tās.
vēl es jūtu to, kas man mēdz piemesties katru rudeni - negribīgumu iet ārā no mājas (t.i. braukt uz Rīgu), komunicēt ar cilvēkiem, riebumu pret visa veida jezgām un balagāniem utt. šogad laikam īpaši izteikti tas ir, jo man mājās ir pilnīgi viss, kas man nepieciešams un vajadzīgs (šitā sajūta parasti mēdz pāriet ap oktobra vidu - tad atkal sāk gribēties ballēties. kā būs šoruden grūti paredzēt, lai gan varu iedomāties tomēr).

es Saļikā esmu bijusi visurkur, bet Silavas bērnudārza Saulīte Atvasīte, sporta zālē futbolu, četru gana pāri 20 tefteļu un divu tikpat gana pāri 20 (gadiem, protams) dāmu sabiedrībā, vēl nebija nācies spēlēt. tas bija lieliski. ekskursija pa bērnudārzu tumsā un ļasikbraucēju bandas izbrauciens arī.
viss sākās tik nevainīgi - ar kartupeļu cepšanu pie manis, ko mēs ar Kaimiņu piekopjam nu jau reizi nedēļā un ar vidusskolniecisku grilpārtiju dārzā lielisku puiku sabiedrībā, klausoties Metallicas kaseti.
man ir vēl 3gab aliņi. mošk parakstīšu bakalaurdarbu.
un kāds te šobrīd perina kko ne to.

fū. tas ir nost no manas sirds - nažu, dakšu un karošu atvilktne ir izgāzta, nu jau arī savākta un viss nolikts pie vietas. [fotoreportāža moš kkad vēlāk, jo dignai nav līdzi vada]
lai gan man šodien bija nelieli moraļņiki par to, ka pagājšnakt darīju nevis to, kas jādara, bet kko pavisam citu, tas tomēr bija ļoti radošs process un lepni varu ziņot, ka Duetai Kю ir divi jauni orģiāloriģinālsacerējumi, kuri noteikti tiks iekļauti gaidāmajā [un ļoti gaidītajā] apvienības debijas albūmā. viena nosaukums ir "Dziesma par visu pasauli", otrs savukārt nes nosaukumu "Septiņi".
tika iedziedāta arī Latvijas himna trijās pakāpēs.

+ Emīrs Āboltiņš ir ierakstīts halātā un negūst estētisku baudījumu, jo viņa attiecības ir pēc formulas: vilks idiots un trešo lietu mēs šobrīd esam aizmirsušas.

UPD: ou fāk, mēs aizmirsām vēl vienu trešo lietu - ir nevis divi jauni oriģinālskaņdarbi, bet gan trīs! trešais songs ir "Balāde par metamorfozēm".

Cilvēki, Miers, Cieņa un Mīlestība. Vidzeme, salvija un 11 alus pudeļu korķi kabatā.

un šis

es: kā mēs vakar mājās atnācām?
Kaimiņš: lēni un mokoši

man gan liekas, ka kkādi kosmiski spēki lika mums ar saviem soļiem iziet Lielvārdes jostas rakstus.