*

nostrādāju pēdējo dienu birojā. diez kas nebija, jo priekšpēdējā dienā bija biroja ZSV ballīte, no kuras es aizgāju kā viena no pēdējām. visu dienu ciešu no smaga "esvairsnekadnedzeršu" stāvokļa. teorētiski man šovakar būtu vēl jāapmeklē 3 ballītes. vienu jau atteicu, uz pārējām būtu jāsaņemas. iešu pagulēt.

"Science has confirmed that those who do more than 39 hours are putting their health at risk. Long work hours erode a person’s mental and physical health, because it leaves less time to eat well and look after themselves properly."

vispār kopš uzrakstīju atlūgumu, darbā jūtos krietni labāk. un, tā kā man ļoti patīk kolektīvs, šodien jau sāku domāt, ka moš pārsteidzos. bet manliekas, liela daļa no tā kāpēc es jūtos labāk, ir tas, ka es zinu, beigu termiņu. un, droši vien arī tas, ka pēdējās dienās ir vairāk "mainījušās dekorācijas", t.i. esmu mazāk monotoni sēdējusi pie datora, bet darījusi kaut kādas citas lietas. piemēram, nokasījusi etiķetes 50 vīna pudelēm un bijusi uz interviju RMM.

ceturtdienas vakarā, droši vien pēcatlūguma eiforijā, kūkoju līdz trijiem naktī, neuztraucos par to, kā nākamajā dienā uz darbu, jutos kā es un tas bija patīkami. piektdien pirmo reizi savā biroja karjerā aizgulējos. par veselām 20 minūtēm (man darbā jābūt 9os un es ceļos 8os, tā kā tas ir diezgan nozīmīgs laika sprīdis). turklāt nevis vienkārši aizgulējos, bet aizgulējos ar pretīgu, sen nebijušu miega paralīzi, kas bija sajaukusies ar sapni, kurā man bija jāpaspēj ielekt aizejošā vilcienā, bet es nespēju pakustēties, pat muti atvērt nespēju. kad ar drausmīgām mokām pamodos un izlecu no gultas, kādu brīdu streipuļoju un reiba galva un turpināja būt grūti kontrolēt savu ķermeni. jāpiebilst, ka darbu es nenokavēju.

nu ko, ir svētdienas vakars, rīt jāiet uz darbu, ir gandrīz trīs naktī...

šis nu gan ir viens jocīgs gads. 32 gadus mierīgi nodzīvoju bez atlūgumiem, nu - jau otrais nepilnu 3 mēnešu laikā.
jāpiezīmē, ka mana topošā bijusī priekšniece ir kaut kas pilnīgi pretējs kā mana iepriekšējā bijusī priekšniece un man tagad ir uzlikta ļoti augsta priekšnieču foršuma latiņa un ekspektācijas attiecībā uz šo pozīciju.

man vispār ļoti interesē, kas ar mani notiks tālāk.

izvēle ir vienmēr, tāpat, kā vienmēr ir bailes.
rīt jārunā ar priekšnieci.

mans iekšējais pulkstenis dzīvo 4 darba dienu ritmā. katru trešdienas vakaru man ir sajūta, ka rīt būs pēdējā nedēļas darbdiena un katru ceturtdienas vakaru man ir sajūta - viss, darba nedēļa beigusies. un tad nāk piektdiena. kā maiss ar laukakmeņiem uz pleciem. pirmdienas totāli nav problēma. piektdienas ir problēma.
tāpat bija arī muļķīgi iedomāties, ka pārejot uz "parasto cilvēku" darba režīmu man uzlabosies sociālā un kultūras dzīve, jo būs brīvi vakari un nedēļas nogales. vakaros man vienkārši gribas pēc iespējas ātrāk nokļūt mājās, aizvērt visas durvis, logus un iebarikādēties savā safe place (tāpēc arī mans kačalkas eksperiments ir cietis diezgan lielu izgāšanos). kas attiecas uz nedēļas nogalēm - man pēc darba nedēļas gribas (vajag!) vienu dienu, kurā es atpūšos mierā un klusumā (ļoti normāla vēlme beisik introvertam cilvēkam) un tad, kad varētu iet ārā, darīties, ņemties un tikties, tad jau ir svētdiena un nākamajā dienā atkal uz darbu.
šodien biju līdzi uz filmēšanu. sapratu, ka jaunajā ikdienā ļoti trūkst dinamikas un pārmaiņu. es negribu 40 stundas nedēļā sēdēt uz viena un tā paša krēsla. joprojām necik nenožēloju aiziešanu no teātra, bet sāku drusku nožēlot, ka nepieņēmu Keitas piedāvājumu strādāt Šmita filmā.

sekss ar itāļu klientu turpinās, viņiem vajag neiespējamas lietas, neiespējamā ātrumā, piemēram HQ print failus ar viņu atsūtītajām google image finderī atrastajām bildēm. priekšniece pa telefonu no atvaļinājuma priecīgi saka - neuztraucies, tā ir vienkārši ikdiena. bet man sāk gribēties atsākt smēķēt (iepriekšreiz man skaidrā prātā gribējās smēķēt, kad atklāju, ka man pēc pāris stundām jālido uz Šveici ar nederīgu pasi).

vakar biju palīdzēt savai JRT pēctecei ar Kārkliem. ļoti forši pārmaiņas pēc justies profesionālai, in total control par visu, sajust, kā mana klātbūtne uz aktieriem iedarbojas nomierinoši, darīt visu pilnīgi mierīgi, relaksēti, bet ātri un precīzi, utt. tas gan nenozīmē, ka es gribētu atgriezties. es vienkārši gribētu tā justies.

vēl man liekas, ka man ir kaut kādi veģetatīvās nervu sistēmas traucējumi.

diezgan jautri, ja esi mēnesi nostrādājis pilnīgi jaunā un iepriekš svešā darbā/darbavietā, sācis justies jau samērā komfortabli, bet priekšniece aizbrauc atvaļinājumā un pēkšņi tev atstāj projvada darbu ar kaut kādu jocīgu itāļu klientu, kuram piektdienas pēcpusdienā pēkšņi steidzami vajag visādas lietas (un grafiskais dizainers jau ir aizgājis mājās), kurš neredz epastiem pievienotus atačmentus un, kurš beigās vēl zvana un runā italianingliš valodā. es, protams, priecājos par izrādīto uzticību un izaugsmes iespējām, bet drusciņ-drusciņ-drusciņ tomēr gribas arī pasēdēt komforta zonā un atslābināt nervus, vismaz aptuveni zinot, kas jādara, kas nav jādara, kur kas stāv un, ko darīt, ja kafijas automāts rāda uzrakstu "ventilate".

K. norādīja, ka to, ko es darba sakarā saucu par klaustrofobisku sev nepiederēšanas sajūtu, Markss esot jau sen nodēvējis par strādnieku atsvešinātību.

ja īsumā par ikdienu, tad:
*kāpnēs pieslēgtajiem velosipēdiem atkal nofenderēti lukturīši. diez kur tos var likt bez stiprinājumiem? toties mums atkal lieki un šobrīd galīgi nevajadzīgi izdevumi. tā kā dienaskārtībā ir arī neliels, hmm, kašķis ar mājas saimnieku un man laikam vispār negribas dzīvot Rīgā, mēģinu izfiškot, kā varētu pārredzamā nākotnē pārcelties uz provinci (piedāvājiet, man, lūdzu, foršu darbu Smiltenē, Valmierā, Cēsīs vai kaut kur tur araund un es esmu gatavs braucējs).
*pagājis mēnesis jaunajā darbā. joprojām domāju par strādnieku revolūciju, reizēm izjūtu psiholoģiski - klaustrofobisku sajūtu, par to, ka nepiederu pati sevi, jo jāsēž tur uz vietas 9-18, arī tiešie darba pienākumi neliekas ļoti aizraujoši. toties man ļoti patīk kolektīvs un priekšniecība un atmosfēra. ļoti, ļoti patīkama pārmaiņa pēc pēdējo gadu pieredzes teātrī. patīk, ka priekšniecība motivē darbiniekus un domā, kā palīdzēt viņiem darīt savu darbu nevis, kā iepriekšējā darbavietā, draud "saņemies/turi muti/dari, kas jādara, jo uz tavu vietu jau rindā stāv", kā arī novērtē darbinieku dotības, kas nav nepieciešmas konkrēto darba pienākumu veikšanai, bet noder uzņēmuma vajadzībām. no pieredzes, pārmaiņu un attīstības viedokļa šitais gājiens bija ļoti labs un pareizs.
*vakar biju uz pirmo jōgas nodarbību pie Taņas Bindes kačalkā. kopumā patika, par daudz runāja krieviski un par maz latviski, jo lai gan man ir iepriekšēja pieredze ar dažādiem citiem pasniedzējiem, dažas āsanas/āsanu sekvences man bija jaunas un es drusku nesapratu, kas man jādara. patika atkal apzināties, ka man ir ķermenis, kādu laiku (diemžēl) šī sajūta nebija sajusta.

par dzīves paradoksiem - nesen priecīgi berzēju rokas sajūsmā par to, ka darbs man vairs netraucēs vakaros apmeklēt mākslas un kultūras pasākumus, bet darba dēļ netiku uz Vlada "3 māsu" ģenerāli, netikšu uz Džesiku Mosu Zemlikā un uz Ex Eye Ventspilī ar droši vien nepaspēšu.

toties pirmo reizi mūžā nopirku abonementu kačalkā. iešu uz jōgu pie Taņas Bindes. man liekas, ka es nekad mūžā neesmu tik daudz sēdējusi kā šogad. sāku ar maģistra darbu, tad jūlijā kādus 4000 km nosēdēju mašīnā un tagad sēžu kantorī. mugurai dirsā.

*) šodien nostrādāju pēdējo oficiālo dežūru uz izrādi JRT;
*) pēc tam skrēju uz Džārbo ĢITā un domāju, ka re kā - pēdējā reize, kad es darba dēļ kavēju/netieku uz konci vakarā. Pēc tam no Mika uzzināju, ka Džesika Mosa Zemlikā spēlēs piektdienas vakarā ap pusastoņiem, kas nozīmē, ka es atkal darba dēļ netieku uz konci, jo nevaru paspēt pēc darba aizkļūt līdz Durbei;
*) nezinu, kur problēma (un vai vispār ir), bet es nejūtu nekādu līdzpārdzīvojumu no Džārbo, ne ierakstos, ne dzīvajā. šobrīd nav vispār nekādas koncerta pēcsajūtas;
*) atgriežoties pie teātra - nesen biju aizgājusi noskatīties Latviešu mīlestību. tā ir izrāde, kura piedzima tajā laikā, kad es sāku strādāt teātrī un redzēta nezcik reižu. man palika skumīgi par to, ka Alvis no kaut kā tāda ir aizgājis līdz Marķīzei de Sadai;
*) kaut kādā ziņā paradoksāli sanāk, jau pavisam drīz pēc Klusuma skaņām, kad Alvis pazuda ārzemēs, teātris sāka ilgoties pēc viņa atgriešanās. no sērijas - gaidām saimnieku mājās, saimnieku, kurš taisīs tās izrādes, kas būs gan ģeniālas, gan nesīs teātrim naudu. nu, viņš ir atpakaļ un tagad tiek runāts par to, ka teātra dvēsele ir nogalināta. katrā ziņā atmosfēra ir ievērojami nomainījusies, biļetes totāli nepērk, arī, ja met pakaļ pa dešuku, atlūgumu arī diezgan daudz, gan brīvprātīgi, gan piespiedu brīvprātīgi. ne jau Aldis Hartmanis tur viens to visu tā, bet pārvākšanās/trimda arī nē. tā ir tikai katalizators tam, ka zivs galva jau sen ir sapuvusi;
*) un es to visu nesaku, tāpēc, ka esmu nepateicīga un nodevīga, man vienkārši ir žēl tās sajūtas, kas tur bija, vismaz 2/3 no laika, ko tur pavadīju, kuras vairs nav un, kura sāka lēni mirt jau labu laiku pirms Tabakas fabrikas. tas, kā Alvis atgriezās un kā no vadības puses tika (tiek) menedžēta pārvākšanās viņu nobeidza pavisam.

pārdomas pēc pirmās nedēļas darbā, strādājot no 9 - 18 pirmo reizi mūžā:
kopumā ir ok, ir arī krietni labāk ar celšanos no rīta un aiziešanu gulēt, nekā es biju iztēlojusies, ka būs. bet tā vispār, manas leftvinga asinis klusi čukst, ka kopš iepriekšējās lielās darba laika konvencijas ir pagājis apmēram gadsimts un laiks taisīt jaunu strādnieku revolūciju - vai nu par stundu - divām saīsinot darbdienu (kā jau ir šur un tur Skandināvijā) vai palielinot brīvdienu skaitu nedēļā. jo kad tad, lai cilvēks dzīvo, slauka grīdu, taisa ēst un pavada laiku ārā? visādi citādi jaunais darbs liekas ok, atmosfēra birojā mierīga un jauka, kolēģi draudzīgi un visi tādi pietiekami introverti un emocionāli inteliģenti. daudz ko no darba pienākumiem nerubīju, bet pamazām jau sāku kaut ko saprast un darīt patstāvīgi.

"Likums par darba laiku. Satwerşmes Şapulzes sozialàs likumdosànas komişijâ kopâ ar tirdsneezibaşşun ruhpneezibas komişiju isstrahdajuşi likumu par darba laiku un tas nupat atrodas Şatwerşmes Şapulzes plenarfehdes arşpreeşchanâ. Likuma projekts nosaka ka normālais darba laiks algotam fisiska darba strat)dneekeem wişos primātos walsts, paschwaldibas un sabeedriskos usnehmumos un eestahdês 8 stundas deenâ un 46 stundas nedeļâ. Garīga darba strahdneekeem normālais darba laiks - 6 stundas deenâ. Normālai nevahrtrauktai şwehtdeenas atpuhtai jabuht ne ihfakai par 42 stundām nedelâ."
/Tautas Balss, Nr.2, 15.12.1921/

pirmā diena kantorī