*

citās ziņās - janvāra sākumā pati pēc savas iniciatīvas (jo man augustā iekoda ērce un es rudens otro pusi jutos un turpinu justies tā visnotaļ mazenerģiski) biju nodevusi analīzes uz Laimu un pēc tam ārkārtīgi neuzmanīgi (neticami neuzmanīgi!!!) lasījusi rezultātus. tikai vakardien - vairāk nekā pusotru mēnesi vēlāk, pamanīju, ka tur viss slikti. aizkrēju šon pie ĢĀ, bet vēl jāiet jāuztaisa tās dārgās precizējošās analīzes. vēl man ir paaugstinātas antivielas uz tiroperoksidāzi un vēl man joprojām turpina sāpēt izrautais zobs - ar pašu raušanu viss bija ok, nekādas tūskas nebija, smagana fiksi sadzija, nodzēru arī AB kursu. bet pa vakariem sāp (vai vismaz jūt. es tās sauktu mazāk par sāpēm, vairāk par spiedoši niezošu sajūtu) tieši tāpat, kā tad, kad zobs nebija izrauts. blakus zoba tur jau nebija pirms tam, tāpēc nebūs variants, ka izrāvies nepareizais.
karoč dirsā. foršs tāds komplektiņš.

tātad vakar vakarā temperatūra uzkāpa līdz 38,6 (vai vairāk, es pātraucu mērīt pie šīs atzīmes), jutos pilnīgā dirsā, aizmigu, naktī svīdu, nomainīju trīs kreklus, tad normāli aizmigu un pamodos ar 36,6 un mēnešreižu ierašanos. un jūtos pilnīgi normāli. temperatūras nav. ēst gan joprojām īsti negribas. uzēdu drusku augļu salātus un arī zaļos salātus ar turku zirņiem. un mazliet vārītu kondensēto pienu. un izgāju pusstundiņu pastaigāties. ja šitas viss bija PMS, tad tas bija fucking wild. tās muguras sāpes vispār atgādināja sāpes, kādas mēdzu just mr 1. dienā, lai gan bija daudz stiprākas, bet vispār tām mr vēl nebija jāsākas vairākas dienas, tāpēc nesavilku kopā. vispār man tik augsta temperatūra nebija bijusi kopš 2015. gada februāra.
palasīju, ka kovids var interferēt ar ciklu un hormoniem, lai gan pēc iepriekšējiem 2 kovidiem nebija nekādu problēmu. bet iepriekšējie 2 bija vakcinācijas ietvaros. es kopš tās trešās obligātās vakcīnas vairāk neesmu bijusi potēties. ja būtu - tad nebūtu tik sūdīgi? protams, arī stress interferē ar ciklu, bet šamlīdzīgi man tiešām nekad, nekad nebija bijis.
bet. tā kā šis viss notika sūdīga gada pēdējās dienās un vēl gada pēdējā pilnmēness laikā, tad iztēlošos, ka tas ir kaut kāds attīrīšanās rituāls, kura laikā drudzis sadedzināja visus šī gada sūdus un sārņus un laimīgi un stalti iesoļošu jaunajā gadā. fuck it.

sūdīgam gadam arī noslēgums sūdīgs. turpināju nejusties baigi izcili arī kopš sākās brīvais laiks. nē, nu vismaz jauki divatā padzīvojām pa mājām. bet man katru pēcpusdienu uznāca drusku drebulis un uzkāpa maza temperatūriņa - līdz 37,2, komplektā ar galīgu vājumu. neaizbraucām ne pie vienas ģimenes. no rītiem kaut ko mēģināju parosīties - biju stallī, bijām mežā pastaigāties, vakar pirmo reizi šosezon aizbraucām uz kalnu. šorīt K cēlās agri, lai brauktu uz Rīgu, es pamodos un nevarēju vairs normāli aizmigt, jo drausmīgi sāpēja muguras lejasdaļa. temperatūra jau no rīta bija 37, bet ap 11 sāka kratīt drebuļi, bija drausmīgi auksti un temp ļoti lēnām kāpa līdz 38,2, līdz ap kādiem 17 apstājās pie 38,2. pa vidu ietriecu vienu ibīti, ne pret temp, bet pret sāpēm. nevienā acī. tagad ir 38, auksti vairs nav, mugura joprojām sāp.* hvz, kas tas ir. kovids man jau bija pirms mēneša. vispār man ir ļoti neraksturīgi tik bieži slimot.
ēst negribas. iedomājoties par jebkādu ēdienu nāk vēmiens. izņemot augļus un... vārītu kondensēto pienu.
vismaz kaķis visu dienu guļ ar mani kopā čupā ar segām un termoforu.
priecīgus visiem trešos Ziemsvētkus.

*Why does my lower back hurt when sick?
It's a result of complex interactions between your immune system and your brain called the “neuroimmune synapse”. A fascinating and yet-to-be-understood consequence of this conversation between the immune and brain systems during sickness is that it is particularly noticeable in the lower back.
(man tā vienreiz ir jau bijis kaut kad sen atpakaļ, kad ar drausmīgu drudzi nāca gudrības zobs. tad arī ļoti sāpēja muguras lejasdaļa. toreiz arī dibens.)

kopš aizvakardienas vakara esmu ļoti amazed kādās un cik dažādās darbībās ir iesaistīta kreisā pleca locītava.

gāju pa ledainu ceļu (AR RADZĒM, BĻE), paslīdēju, automātiski liku roku apakšā, roka arī aizslīdēja pa ledu un es tai, tādai tizli izstieptai, uzkritu virsū.
vakar aizbraucu uz traumpunktu. uztaisīju rentgenu, izskatījās neviennozīmīgi, bet izrakstā ierakstīja tuberculum majus lūzums bez dislokācijas. pašai likās, ka drīzāk būs kkāds mīksto audu bojājums, jo nav un nebija nekādas tūskas vai asinsizplūduma un sāpes ir kustinot konkrētā amplitūdā + sasprindzinot pleca muskuli.
teorētiski 6 nedēļas saudzīgā režīmā, nēsājot roku kaklā, bet es šaubos, ka es būšu tik rātna. ir pavasaris un man ir jādzīvo.

lietas, kas pagaidām besī visvairāk - nevaru sataisīt matus, viss, kas saistīts ar piedurknēm, tas, ka vismaz pagaidām, nevaru vadīt automašīnu un tas, ka kreisais plecs nezkāpēc mēdz sinhroni sasprindzināties (un sāpēt), tad, kad sasprindzinās labais, lai gan vajadzība ir tikai pēc labā. rakstīt ar divām rokām arī grūti, plecam nepatīk tas leņķis, kurā vajag nolikt roku. un tas, ka īsti nezinu kā tagad vadīt šīs skaistās pavasara dienas. šodien, piemēram, biju plānojusi iet dārzā ar grābekli - kašāt mauriņu un ar lāpstu - likvidēt ārprātīgo kurmju pilsētu, kas ziemā zem sniega sabūvēta. un jāt.

JG pienāca jocīgi. vakar pa dienu aizbraucām pastaigāties uz netālo Vizlas dabas taku - īsa, bet ļoti smuka, bijām tur jau trešo reizi. laikapstākļi tādi ne visai, tāpēc neko garāku nekārojās. tad uztaisījām ēdamo vakaram. sušī un es saņēmos arī tām, ar vegan krēmsieru pildītājām datelēm, kas ietītas rīspapīra bekonā. vispār foršas, bet veikalā pirktais violife krēmsiers cepoties baigi iztecēja ārā. nākamreiz jātaisa ar diy indijnieku krēmsieru.
ap 23iem aizbraucām uz Niedrāju. tumsā apgājām ezeram apkārt. bija ļoti skaisti. jo vairāk ienirst tumsā, jo mazāk tumsīga viņa ir. virs ezera gulēja bieza, pūkaina atkušņa migla, kā tāds liels, bezformīgs yōkai. uz brīdi viena debesu puse noskaidrojās un starp priežu galotnēm varēja redzēt daudz zvaigžņu. pēc tam ielīdām āliņģī, likās ļoti silti un vispār nebija grūti. abi jutāmies ļoti labi. pēc tam braucām mājās un paspējām tieši uz gadumiju uzkāpt uz pērn būvētās nojumes jumta paskatīties salūtu. tad sākās jocīgā daļa.
mums ar K pērn bija divi lielāki škandāli, abi notika no pilnīgi skaidrām debesīm, viņam esot dzērumā un sarunājot man riebīgas lietas. pēc pēdējās reizes, kas bija nupat pirms ZSV, vienojāmies, ka viņš manā klātbūtnē nedzer, ja neprot normāli uzvesties. bet vakar bijām nopirkuši katram pa vienam mazajam 200 ml šampītim, kuru arī uz tā jumta atskrūvējām un saskandinājām. nu lūk - K iedzēra kādu trešdaļu un viņu uzreiz sāka kratīt kreizī drebuļi. ielīda gultā, iebāza termometru, izrādījās, ka ļoti strauji kāpj temperatūra. sasedzu viņu, iedevu karstu termoforu un ibīti un pati vēl diezgan ilgu laiku notorčīju neguļot. nakts vidū pamodos no tā, ka gribas čurāt un pēc tam, netipiski sev, ilgi nevarēju iemigt. tāpēc no rīta pamodos diezgan saburzījusies - neizgulējusies. K joprojām bija temperatūra virs 38. joka pēc arī iebāzu termometru un izrādījās, ka man ir 37,3, lai gan es vispār tā nejūtos. aizbraucu uz veikalu pēc ātrajiem kovidtestiem - negatīvs. bet nu ļoti interesanti. būtu tikai K, man labpatiktu domāt, ka tas ir kkas psihosomatisks, bet priekškam tad man arī ir tā temperatūriņa, kuru nemaz nejūtu?

aizvakar bija pirmā Ieeja, kurā kaut kas nesaslēdzās. skaidrs, ka tā var būt un tā noteikti būs vēl, bet es sajutos kaut kā vainīga. es zinu, ka neesmu, jo no savas puses izdarīju visu godīgi un pēc labākās sirdsapziņas un nevar jau uzņemties atbildību par visiem apstākļiem, kuri vienkārši ir un, kurus es nevaru noteikt. nenotika jau arī nekas drausmīgs vai šausmīgs un cilvēki nebija neapmierināti. bet vispār viss bija ļoti jocīgi. 2 km pēc sākuma pieņēmu lēmumu pārtraukt klusumu, jo viens no gājējiem ielika kāju ne tur un pazaudēja vienu apavu. es esmu tur gājusi miljons reizes, nekad nav gadījies iekāpt tādā vietā, kas varētu tā iesūkt apavu. droši vien varēja to nomenedžēt arī nepārtraucot klusēšanu, bet es nejutos pietiekami pārliecināta un cilvēks sataisījās iet tālāk ar pavisam basām kājām. apavu mēs beigās atradām, bet pirms tam izrakām ar cimdiem veselu grāvi. ceļš arī bija baigi grūts, jo kopš rasbainieka reizes neviens cilvēks visu maršrutu pilnā apjomā nebija gājis. daļu bijām ar K izbriduši kad sākās aukstums, bet tā tur bija ļoti daudz smaga, sasērsnojuša sniega. man vēl šodien sāp kāju muskuļi no brišanas. toties kas tur bija par zvēru sarakstītu grāmatu - MILZĪGAS aļņa pēdas. zaķa pēdas, pa kurām pēc tam aizgājusi lapsa. stirnu guļamistabas. un LŪŠA pēdas arī. ļoti skaisti.
vēl bija jocīgi, ka nesila zupa. es parasti ēdamo uztaisu iepriekšējā vakarā un tad uz vietas uzsildām uz prīmusa. K sildīja - gāze bija, liesma bija, vienmēr uzsilst superātri, šoreiz vispār nesila.
apavu tātad laimīgi atradām, bet caurums pēc tam iesūca vienu melnā māla krūzīti. prombraucot visu kopā novācām. nekas nepalika. aizbraucu mājās, krāmēju ārā mantas - vienas krūzītes nav. K vēl tajā pašā dienā pa krēslu aizbrauca uz spotu - nebija. es aizbraucu vakar pa gaismu - nebija. spriežot pēc pēdām, neviens cits tur nebija bijis. mašīnā nav, mājās nav. caurums, neapmierināts, ka nedabūja zābaku, iesūca manu krūzīti. it kā nekas liels, bet tomēr sabēdājos. bija speciāli pasūtīta keramiķei kopā ar pārējiem svēpētās keramikas traukiem.

vakar sašpricējos ar Modernu. uzcepu vegan ar krēmu pildītas kārtainās mīklas trubiņas un gaidīju, kad paliks slikti. tā arī nepalika, tikai plecs drusku sāp. kaut kādā ziņā drusku pat vīlos. man laikam gribējās drusku paslimot un šodien nebraukt uz Rīgu. es tik reti slimoju (tfu tfu tfu), ka tā liekas tāda eksotiska un noteiktās devās pat jauka sajūta.

diez kas nav šonedēļ.
* uzmetās drausmīga alerģija uz sejas. visdrīzāk no tomātiem. jo pirms miljons gadiem ir bijis līdzīgi un es nedēļas sākumā daudz ar viņiem krāmējos un daudz ēdu. pēdējās dienas praktiski neko neēdu, jo bail piemest kādu papildus pagali alerģijas ugunskurā, bet baigi labāk nepaliek. sliktāk gan arī nē. visu laiku ir sajūta, ka gribētos vnk novilkt sejas ādu un ielikt kkur ledusskapī - kkamī mīkstā, bet vēsā. varbūt mazliet pakusušā saldējumā.
* nolūza lielais zobs. diezgan pamatīgi, droši vien būs jārauj ārā. bet viņam blakus jau ir tukša vieta, no kuras pirms pāris gadiem tika izrauts zobs, kas bija pārlūzis uz pusēm no augšas līdz sakņu galam.
* aizbraucu uz stalli, viss pavisam normāli, gribu braukt mājās - mašīna pilnīgi mēma, tikai panelī kaut kāds elektrosalūts - viss jocīgi mirgo un raustās rādītāji. izskatās analoģiski decembra problēmai ar ģeneratoru, bet toreiz uzlika pilnīgi jaunu, jo vecais bija sadalījies sastāvdaļās. vilku mājās ar mīļo K tēva pasātu, kurš viens pats Amatas kalnā ar 4. ātrumu visai sūdīgi iet augšā. tagad velkot, tepat kalnā pie mūsu mājām, ar pirmo velkot noslāpu, jo negāja. bet saņēmās un spolējot tomēr tika līdz augšai. tagad zinu, kā ir vilkt. nasing spešal, vienīgi ar normālu mašīnu droši vien būtu patīkamāk.
* nedēļas sākumā kaķis bija jocīgs. pārāk daudz gulēja un pārāk maz ēda un komunicēja. aizvedu pie ārsta, bija paaugstināta temp, neko citu neatrada. ielaida sistēmu, AB un vitamīnus. bet tas vismaz nebija ļoti briesmīgi. jo jau atvedot mājās un izlaižot no būra viņš bija pilnīgi normāls. un es joprojām nespēju noticēt provinces cenām - par vizīti, sistēmu, antibiotikām, vitamīniem + AB un vit deva līdzņemšanai - 12.90 EUR

esmu tajā fāzē, kad gribas saritināties kamoliņā un pagulēt tumsā, pilnīgā klusumā un mierā kādu nedēļu. īstenībā jau tas viss pa lielam ir sūds. lielākā problēma ir tas, ka tā seja visu laiku niez un svilst un tas rada šausmīgi nogurdinošu nepārtrauktu iritablitātes fonu un normāla komunicēšana ar citiem prasa milzīgus iekšējos resursus, jo gribas vnk bļaut - aaaaaa, lieciet mani mierā un neko man neprasiet un nestāstiet un neskarieties man klāt. diezgan sūdīgs aplis - jo ārējā nieze, rada iekšējo niezi, bet stresa/ankša hormoni pastiprina histamīna izdalīšanos organismā.

aaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaa

p.s. ja pavisam godīgi, man liekas, ka tā ārējā nieze nebūtu izvērtusies tik traka, cik nu ir, ja pirms tās jau nebūtu bijusi iekšējā. bet tas nu tā. to nevienam neteiksim.

vispār jocīgi, ka es provincē savu otro AZ dabūju tajā 9. nedēļā, kā sākumā solīja (t.i. šodien), bet draugiem un paziņām, kas vakcinējās apmēram vienā laikā ar mani ir visiem pārcelts uz priekšu (un daži tāpēc ir ļoti sašutuši par izčakarētajiem ceļošanas plāniem).

citās ziņās - Smilčā bija palaistas baumas, ka zobārstes vīrs nomiris 20 minūtes (citās versijās stundu) pēc otrās vakcīnas. manai mammai to bija sastāstījusi viņas māsīca - pēc profesijas medmāsa, kas esot teikusi, ka tāpēc uz otro vakcīnu neiešot. sākumā ievācu ziņas no kaimiņienes - viņa par vakcinēšanos neko nezināja, bet teica, ka tas vecis esot iepriekšējā dienā kārtējo reizi izlaists no Strenčiem un viņam esot pie stūres sirds apstājusies. esot bijis drausmīgs dzērājs un regulārs viesis Strenčos. pirmā sieva jau rudenī brīnījusies, kā viņš vēl var būt dzīvs. šodien vakcinācijas kabinetā apjautājos vakcinētājām par šo gadījumu un viņas teica, ka tas cilvēks vispār neesot saņēmis nevienu poti.
tikmēr māte atsakās iet vakcinēties. iepriekšējais arguments - lai savakcinējas visi, kam vairāk vajag, es tad, ja paliks kaut kas pāri - laikam vairs neturas īsti kopā. tāpēc tagad ir jauns - viņai liekas, ka tā kā viņa daudzas desmitgades pīpē, tad vakcīna būšot pārāk liels trieciens organismam un pielikšot punktu viņas dzīvei. nu līdzīgi kā tam dzērājam, zobārstes vīram no Smiltenes. kurš nemaz nebija vakcinējies.
es esmu dusmīga uz savu prātā sajukušo brāli, kurš sūta mammai visus šitos te kovidsneeksistēvakcīnasirļaunas mēslus. un uz mammas māsīcu, diplomētu medicīnas darbinieci, arī.

interesanti, kāpēc nebiju agrāk iedomājusies par to. nē, nu biju, bet ne tik nopietni. alerģijas - psihosomatika - emocionālais stāvoklis.
man visu dzīvi ir bijis ļoti jocīgi ar alerģijām. vairums cilvēku zina - man ir alerģija no X, tāpēc es to nekad neēdu. man viņas regulāri uznāk un pazūd. piemēram, vienu rudeni (vai divus?) man bija drausmīga alerģija (palika sarkana, niezēja un iekaisa āda ap acīm) no mājās audzētiem, termiski neapstrādātiem tomātiem. jebkurās mājās - mammas, kaimiņu, radu. no veikala tomātiem nebija. kopš tā laika nekad vairs nav atkārtojusies. kad bija jāstrādā pie Tīrona Mielasta - izrādes, kas man ļoti riebās un producentes, kas man ļoti riebās vadībā, man sākās ārprātīga alerģija uz lateksu (tur bija lateksa kostīmi, ar kuriem bija visai daudz jākrāmējas). seja palika pilnīgi sarkana un zvīņaina un visu laiku tecēja deguns. un tādas on/off alerģijas man ir regulāri - citrusaugļi, zemesrieksti, zaļā tēja, vīns, pesticīdi, kaķa spalvas, zemenes utt. kādu brīdi ir un tad vairs nav un atkal turpinu ēst neseno alergēnu bez kādām problēmām. kaut kad agrākā pavasarī man bija uznākusi putekļu alerģija, ar tādām agrīnām astmas iezīmēm (modos ar traku, čīkstošu klepu), bet ar to es visai veiksmīgi cīnījos ar milzīgām c vitamīna devām (3000-5000 mg dienā). ā un vēl man sen atpakaļ bija alerģija no pretalerģijas zālēm. pareizāk sakot, man jau bija alerģija no Berlocīda, kas bija jādzer nieru iekaisumam, bet ģimenes ārste lika turpināt to dzert un dzert klāt Fenkarolu un no tā man kļuva daudz sliktāk. es nokļuvu slimnīcā ar kvinkes tūsku (pirms tam man vnk drausmīgi niezēja viss ķermenis + man toreiz bija visai traka attiecību krīze ar Šakāli).
aizdomājos par to, jo nupat, pēc divām diezgan stresainām nedēļām, sākās putekšņu alerģija. es, protams, neesmu to laboratoriski apstiprinājusi, bet pazīmes parādījās pirmdien, kad uznāca siltums (un man bija visai nervoza diena) un viss sāka sprāgt vaļā. šodien ir pilnīgs pizģec. deguns ciet, visu laiku tek, visu laiku šķaudu, grauž acis un dulna galva, nekad iepriekš nekāds siena drudzis man nav bijis + pamanīju kādā no visu insta psihterapeišu, kam sekoju, postā īsi pieminētu alerģijas un traukmes saistību. nujā, un izrādās, antihistamīnus lieto arī pret trauksmi, jo tie iedarbojas nomierinoši uz smadzenēm. pagaidām gan nav pārāk daudz legit pētījumu par alerģiju un psihisko traucējumu saistību un cik nu es te guglējot redzu, šī tēma ir sākusi cilvēkus interesēt tieši pēdējos pāris gados, bet nebrīnīšos, ja vēl pēc pāris gadiem par to būs daudz vairāk un izsmeļošāk, līdzīgi kā par brain-gut axis, mikrobioma lomu un vagus nerve utt., kas samērā nesen daudziem likās "ko ārsti tev nestāsta" līmeņa nieki.

https://www.healthline.com/health/allergic-asthma/can-emotions-trigger-allergic-asthma#depression-and-anxiety
https://www.medicalnewstoday.com/articles/325322#Seasonal-allergies-tied-to-anxiety
https://wexnermedical.osu.edu/blog/are-allergies-linked-to-anxiety-and-depression
https://www.sciencedaily.com/releases/2008/08/080814154327.htm
https://www.reliasmedia.com/articles/50776-environmental-allergies-may-be-psychosomatic
https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/7234149/
https://psycnet.apa.org/record/1949-02353-001

vakarnakt, gaidot testa rezultātus, ieguglēju savu jauno ģimenes ārsti. to, kura, mums nezinot, jau pirms vismaz gada pārņēma mūsu iepriekšējās ārstes praksi un, kuru nekad neesam satikuši. tāda kolorīta. pa telefonu izklausījās jauka. cerams mums viņu vajadzēs tikpat reti kā līdz šim, kā arī cerams, būs tikpat jēdzīga kā iepriekšējā. iepriekšējā bija tieša, lakoniska un, kad nu vajadzēja šķiedās ar visiem iespējamajiem nosūtījumiem, lai izslēgtu visas mazākās aizdomas. nevaru saprast, varbūt jēdzīgāk būtu sameklēt sev ģimenes ārsti provincē, bet drausmīgs slinkums un neieinteresētība čakarēties.
testi negatīvi.

* saule un zilas debesis ir brīnišķīgi, bet kailsals un brāzmains vējš pavisam kas cits;
* vakarnakt K brauca mājās no Rīgas un pie Raunas pagrieziena mašīna vnk pārstāja darboties. kkāds mammas brāļa kaimiņš atvilka mājās
* 5d bijām abi pie zobārsta (un vēl viskur). šodien zvanīja no SPKC, sakarā ar šo zobārsta apmeklējumu esam kļuvuši par kontaktpersonām, kam jāiet karantīnā
* ieteica sazināties ar ģimenes ārstu. uzzinājām, ka mūsu ģimenes ārste jau vismaz gadu vairs nestrādā. neatceros, kad pēdējo reizi viņu redzēju
* pirmdien jātaisa tests. Valmierā. hvz kā tur nokļūt bez auto vai kā dabūt auto no servisa, ja būs saremontēts (un vispār remontējams)
* K uztaisīja siltinātu namiņu, kur Rikardo patverties, kad neesam mājās. tur tagad dzīvo kaimiņu kaķene
* nujā un vēl noskatījāmies daudzināto seriālu. abi ar vīru esam mamzeļu (c) nometnē - ļoti, ļoti vājš scenārijs, pilns ar garlaicīgām bezjēdzībām un jo tālāk, jo krindžīgāk. un tā sieklošanās ap sieviešu krūtīm un kājām un drusku arī dibeniem, kkā diezgan šķebīgi. protams melnbaltā estētika skaista un skaisti kadrējumi. aktieri (vairums "veco") forši. man parasti Elita ne visai, bet šoreiz tiešām patika. un Žeņa. un Ārija Viļa mātes lomā. Vilis man kkā neielīmējās kopīraitera tēlā. interesantas atsauces uz Moozu. atpazinu daudzus rekvizītus no dažādām jrt izrādēm. daži jaunie aktieri ļoti sūdīgi. toties skaisti. un pleiliste arī laba. bet tas arī viss. pilnībā piekrītu Pērkonei, kuru Alvis ielicis pēdiņās un Penijai arī. nujā un galvenā sarežģījuma atrisinājums - lēts un sadomāts. es nespēju noticēt. tur iekšējā loģika miljons reižu izirst pa vīlēm.

es te kādu mēnesi praktizēju intermittent fastingu. to klasisko 16:8 variantu, lai gan pārsvarā sanāk fastinga daļu pastiept par 1-2h garāku. ļoti patīk. ļauj citādāk paskatīties uz savām attiecībām ar ēdienu. fiziski arī patīkami - galva skaidrāka + uzlabojies miegs un miega ritms.

šodiena bija gara un jocīga. es beidzot atbrīvojos no gudrības zoba. pēc aptuveni pusotra gada vilkšanas garumā. pārsteidzoši īzī un nesāpīgi. čiks un viss. uzreiz pēc tam peldēju Sauriešu karjerā, bija tveicīgs un pilnīgi rāms, ūdens zils un nekustīgs un caurspīdīgs, tālu lejā zem sevis varēja redzēt gultni. tad es biju darbiņā un tad gāju uz kursabiedrenes vadītu elpošanas piedzīvojumu, kas jāatzīst bija visai jaudīgs (balstīts uz hiperventilāciju). kad beidzām bija jau tumšs un nakts un es gāju uz staciju šūpodamies gandrīz visās Kronvalda parka kokos iekārtajās šūpolēs. un tad es atkal peldēju Sauriešu karjerā. kaila un tumsā un tieši zem Lielā Lāča. ūdens bija silts un glāsmains un es redzēju krītošu zvaigzni (kaut ko daudz mazāku un pieticīgāku nekā tas jūsu visu spožais bolīds). aiz kokiem pamazām lēca trekns un augošs mēness un pār ūdens virsmu vējš dzina mazu vilnīšu rindiņas.

Vakardienas maršruts: Pāvilosta - Akmeņraga bāka - Ziemupe - Vērgale - Pāvilosta - Kuldīga - Saldus - Smiltene. Kādi 450 kilīši būs.
Brīnišķīgs vasaras noslēgums. Piesūcu sauli visās porās. Līdz kauliem. Kādu brīdi pat varēja ļauties ilūzijai, ka ir vēl tikai jūlijs.
Ilustrācijām nav laika. Jāvāc dārzs.
Jau kuro reizi pēdējā brīdī atcēlu gudrības zoba raušanu. Nākamais mēģinājums - 9.09.

līdz šim visi gada beigu pasākumi ritējuši pa samērā jauku diedziņu, par spīti tam, ka nebiju gandrīz nevienu dāvanu sarūpējusi un arī kartītes šogad neizsūtīju. bet rīt jābrauc uz Saldu un es skumji domāju, kur ātri lai dabū rota vīrusu, lai varētu nebraukt. tieši rota es gribu, jo tad varētu apstādināt trako ēšanas maratonu un mazliet attīrīties un tam nebūtu nepieciešama gribasspēka iesaiste. manas atmiņas par pēdējo reizi, kad man bija rota vīruss ir visgaišākās - tas bija pirms ~ 6 gadiem, es kādu nedēļu nespēju praktiski neko ieēst un pēc tā visa jutos ļoti svaigi un labi un enerģiski. galvenais, lai nav vienlaicīgi caureja un vemšana, es preferēju opciju ar tikai caureju.

k. +38, man +37,3.

dzīves jaukumi: naktī plikai peldēt Niedrājā pa pilnmēness celiņu. pilnīgs medžiks.

dzīves nejaukumi: anksis un/vai dzīve provincē ir kaut ko savilkuši manā mugurā - tirpst kreisā roka un brīžam randomā noraustās kāds pirksts. diezgan nepatīkami. man šitā bija otrai rokai, pirms pieciem gadiem. es neatceros, kā es toreiz to problēmu atrisināju.

Klievī šodien ūdens nevis kā vienkārši čuras, bet kā uzkarsētas čuras.

ceru, ka līdz vasaras beigām tas pusotrs kilometrs ar riteni kalnā līdz ezeram vairs neliks man elst, pūst, ķert pie sirds un justies kā penzonāram. es jau tā šodien izdomāju mazliet citu maršrutu - drusku garāku, bet tādu, kurā ir kalnā augšā, mazliet no kalna lejā un tad atkal kalnā augšā. vismaz psiholoģiski mazliet vieglāk.

no rīta atstāju 63 eur savai zobārstei, pēcpusdienā 57 eur zirga zobārstam. tā tā naudiņa plūst un aizplūst.

es tā arī nesapratu, kas man īsti kaitēja. vakardienu pārsvarā pavadīju nespēkā guļot vai pusmiegā. līdz ap astoņiem vakarā mani pamodināja mammas zvans - pēc tā pamodos un - sajutos visai normāli. temperatūra vēl bija mazliet paaugstināta, bet kopumā - nekāda vaina. miegs vairs nenāca, līdz pieciem no rīta lasīju Tīta Aleksejeva "Svētceļojumu" (igauņu literatūra ir tik kruta). šorīt piecēlos - itinkā nekas nebūtu bijis. iesnu nav, deguns vaļā, temp. nav. jāatzīst, ka vienīgais medikaments ar ko ārstējos, neskaitot čagas un ingverus, bija kopumā 4 antihistamīna tabletes, jeb precīzāk - zyrtec. svētdien, kad deguns bija tā aizmakrofleksējies, ka likās, ka vai nu nosmakšu vai pārsprāgs galva, tas bija vienīgais mājās esošais medikaments, uz kura palīdzību varēja kaut mazliet cerēt. un reāli nostrādāja. varbūt man vienkārši bija alerģija pret kaut ko X?
tā vispār es ne visai labi māku slimot, gripas man nav bijis 10+ gadus un reizēm gadās gadi, kad tā arī nenoķeru nevienu puņķi un klepi. tāda ritīga augsta temperatūra pēdējo 10 gadu laikā ir bijusi 2x.

pavasaris gan tāds ar baltiem diegiem šūts. aizbraucu apsveikt zirdziņu 16. dzimšanas dienā un ļoti ātri gribējās kāpt mašīnā un braukt atpakaļ mājās. sabaroju zirdziņu ar svētku banāniem, pakasīju spalvmetošo kažociņu un tā arī darīju. virs Mūkusalas apļa redzēju vairākus varenus putnu kāšus laižamies. rīt jābrauc pabeigt Līgu pH3 ieraksts!