*

aizvakar bija pirmā Ieeja, kurā kaut kas nesaslēdzās. skaidrs, ka tā var būt un tā noteikti būs vēl, bet es sajutos kaut kā vainīga. es zinu, ka neesmu, jo no savas puses izdarīju visu godīgi un pēc labākās sirdsapziņas un nevar jau uzņemties atbildību par visiem apstākļiem, kuri vienkārši ir un, kurus es nevaru noteikt. nenotika jau arī nekas drausmīgs vai šausmīgs un cilvēki nebija neapmierināti. bet vispār viss bija ļoti jocīgi. 2 km pēc sākuma pieņēmu lēmumu pārtraukt klusumu, jo viens no gājējiem ielika kāju ne tur un pazaudēja vienu apavu. es esmu tur gājusi miljons reizes, nekad nav gadījies iekāpt tādā vietā, kas varētu tā iesūkt apavu. droši vien varēja to nomenedžēt arī nepārtraucot klusēšanu, bet es nejutos pietiekami pārliecināta un cilvēks sataisījās iet tālāk ar pavisam basām kājām. apavu mēs beigās atradām, bet pirms tam izrakām ar cimdiem veselu grāvi. ceļš arī bija baigi grūts, jo kopš rasbainieka reizes neviens cilvēks visu maršrutu pilnā apjomā nebija gājis. daļu bijām ar K izbriduši kad sākās aukstums, bet tā tur bija ļoti daudz smaga, sasērsnojuša sniega. man vēl šodien sāp kāju muskuļi no brišanas. toties kas tur bija par zvēru sarakstītu grāmatu - MILZĪGAS aļņa pēdas. zaķa pēdas, pa kurām pēc tam aizgājusi lapsa. stirnu guļamistabas. un LŪŠA pēdas arī. ļoti skaisti.
vēl bija jocīgi, ka nesila zupa. es parasti ēdamo uztaisu iepriekšējā vakarā un tad uz vietas uzsildām uz prīmusa. K sildīja - gāze bija, liesma bija, vienmēr uzsilst superātri, šoreiz vispār nesila.
apavu tātad laimīgi atradām, bet caurums pēc tam iesūca vienu melnā māla krūzīti. prombraucot visu kopā novācām. nekas nepalika. aizbraucu mājās, krāmēju ārā mantas - vienas krūzītes nav. K vēl tajā pašā dienā pa krēslu aizbrauca uz spotu - nebija. es aizbraucu vakar pa gaismu - nebija. spriežot pēc pēdām, neviens cits tur nebija bijis. mašīnā nav, mājās nav. caurums, neapmierināts, ka nedabūja zābaku, iesūca manu krūzīti. it kā nekas liels, bet tomēr sabēdājos. bija speciāli pasūtīta keramiķei kopā ar pārējiem svēpētās keramikas traukiem.

vakar sašpricējos ar Modernu. uzcepu vegan ar krēmu pildītas kārtainās mīklas trubiņas un gaidīju, kad paliks slikti. tā arī nepalika, tikai plecs drusku sāp. kaut kādā ziņā drusku pat vīlos. man laikam gribējās drusku paslimot un šodien nebraukt uz Rīgu. es tik reti slimoju (tfu tfu tfu), ka tā liekas tāda eksotiska un noteiktās devās pat jauka sajūta.