Jaunākais Arhivētais Draugi Par sevi

• 13.7.14 18:44
• Tātad avangards ir iespējams arī mūsdienās?
  No tā nav iespējams izvairīties. Jūs nevarat novērst avangardu!
  Vienmēr būs frontes līnija. Katrā sfērā – mākslā, visur – vienmēr ir frontes līnija.
  Tad, protams, ir arī visa vēsture, bet vienmēr, vienmēr ir šis brīdis – tagad! Šodien viss sākas no paša sākuma, mēs tajā dzīvojam ik sekundi, un viss, kas ir aiz šī brīža, ir jau vēsture.
  (c)Jons Meka (Jonas Mekas)
  
• 11 rakstair doma

• 13.7.14 18:15
• Nē, fotogrāfi sevi atklāj paši.
  Bet Arla viņiem palīdz...
  Nē, jo reāli ir tā: vienā rītā tu saproti, kā vēlies būt mākslinieks, un tas ir ļoti drosmīgi, tas ir ļoti sāpīgi un ļoti grūti. Ir ļoti maz tādu, kas to iztur un kuriem izdodas, bet tik tiešām pirmais, kas atklāj mākslinieku, ir viņš pats. Mums dota ir vien īpašā veiksme ar viņiem sastapties. Tā ir patiesi brīnišķīga veiksme.
  (c) Fransuā Ebēls (François Hébel)
  
• 1 rakstair doma

• sagurums vai ?
• 10.7.14 14:58
• šodien ir izniekotā laika diena.
  kaut kas ir izdarīts, nav tik traki.
  uzvarēti atkal jauni labirinti, lai aplietu augus, iesēta citronzāle, atdots mazprojekts skaņoties.
  tagad vajadzētu kancelēt internetus un pievērsties autokadam, bet izskatās, ka uz to jāizveic prāta labirinti, bet kā jau pieredzēts, tie ir uzveicami, tikai laiks tērējas.
  nu ko pārcelšos uz māmiņas apartamentiem, jo tur internets nav pataisno savā kompī atverams, ir iespēja jau tagad nogādāt dz.d. dāvanu un noslēpt + pats galvenais tas ir patīkami tuvu veloceliņam uz jūrmalu, jo rīt izveikšu tripu uz piņķiem. no sākuma pa veloceliņu līdz babītes stacijai un tad caur babīti pa lielo riņķi uz piņķiem. tikai un vienīgi lai nokļūtu salonā objekts.
  
• 2 rakstair doma

• 10.7.14 14:13
• laikam dzīvoju kādā jocīgā pasaulē, jo izsenis mani kursbiedri, gan vīrieši, gan sievieši sabiedriskās vietās ir adijuši, tamborējuši, nekad nebija ienācis prātā, ka tas ir kas īpaš, drīzāk asprātīgs veids kā pavadīt garlaicīgas lekcijas.
  tas gan bija pirms desmit gadiem, bet atieksme nav mainījusies, kā par normu pieņemts tā palicis.
  
• 1 rakstair doma

• 10.7.14 00:25
• Beidzot mierīgi un godīgi parunājāmies ar māsu.
  Vislaik jāčeko līdzi, lai nejauši neaizvainotu un jāliek saprast, ka mans mērķis nav viņu kā speciāli aizskart utt..
  Bet kad tam posmam ir tikts pāri var runāt kā ar draugu.
  Vispār dažkārt ahujeķ, ko mēs paši sev savā galvā daram!
  
• 0 rakstair doma

• 9.7.14 18:33
• apzināju darbu grafiku un sapratu, ka aizeju pagrīdē līdz pat nākošās trešdienas pēcpusdienai un nākamā dienā jau ir dzimšanas diena un jāsāk menedžēt laiki tautu staigāšanai, sāksies pārvākšanās laiks.
  piektdien jau pirmā tautu staigāšanas talka.
  sestdien mammai dzimšanas diena.
  (un pirmdien Dž. un vēl diviem draugiem turkāt, bet viņi visi svinēs vēlāk, bet vienalga bīstami)
  tostarp līdz otrdienai jānobeidz divi projekti, bet trešdien trešajam starpstadijas tikšanās.
  šobrīd ir prieks strādāt, jo ir iedvesma un risinājumi nāk visiem uzreiz, spēj tik piefiksēt un tad savākties noformēt, bez lieka stresa.
  patīkama sajuta, tā varētu turpināt.
  
  un tad, kad iziet uz ielas, brauc meitenes smukās kleitās uz divriteņiem un skaistas ir pat tantiņas un visi džeki stilīgi, siltais laiks dara brīnumus.
  
• 2 rakstair doma

• 9.7.14 13:49
• Teikšu kā ir, ļoti patīk šis namiņš:
  http://www.archdaily.com/17927/farm-house-jva/
  
• 0 rakstair doma

• 9.7.14 09:37
• Vasara ir burvīga un pilsēta ir burvīga un parki vasaras vakaros, un torņkalns, un vašingtona laukuma zaķi (tie, kas ir īsti meža zaķi)
  
  p.s.
  nostrādāja eksperiments, celties bez pulksteņa, aizgulējos tikai pusstundu un pašsajūta stirpi labāka, realitātes sajūta atgriežas ātrāk, nekā ceļoties ar modinātāju un piedevām to noguļot vismaz par stundu.
  
  līdz ar to prokrastinacija ir beigusies un ja vēl izdotos nestresot par visu kopā, bet mierīgu prātu darīt katru etapu pa vienam vien, būtu pavisam ideāli.
  
• 2 rakstair doma

• līdz šim
• 8.7.14 14:10
• tā ir tik klasiska prokrastinācija, kas tagad ar mani notiek.
  viss ir:
  birojā ir vēsi un patīkami, tabaka ir, piens pie kafijas ir, mūzika ir, laiks ir un visi ātri izdarāmie mazdarbiņi ir paveikti, miegs izgulēts.
  un tomēr kaut kas pietrūkst pilnīgai laimei, ķipa gribas ēst? saldējumu jau apēdu, kas gan vispār ir tāds ko gribētos šādā laikā? kādi riekstiņi, ķirši, kaut kas ar ko var pašņakarēties ik pa brīdim.
  pat galds ir sakārtots.
  laikam tik ļoti biedē tā fantastiskā sajūta, kad liels darbs ir pabeigts un var dabūt naudu? to es sev prasu un saprotu, ka ķipa: jā.
  ok, tas biedēja līdz šim.
  
• 0 rakstair doma

• 4.7.14 02:02
• Čomski šovakar pašapkalpošanās
  
• 0 rakstair doma

• 3.7.14 13:05
• Iespaidojoties no Chaij retrospekcijām, palūkojos, kas notika ar mani pirms 7iem gadiem.
  
  Toreiz priecājos par šo citātu un tas joprojām šķiet labs, saprotu kāpēc tā patīk Kaningems un kādus ceļavārdus viņš iedevis manai pasaulei:
  
  "Un tā – tēlojot darbojošos personu savstarpējās attieksmes, rakstnieks pievērš uzmanību nevis sociālo attiecību iepriekšnosacītībai vai, pasarg Dievs, iedzimtības neizbēgamajai ietekmei uz cilvēka likteni, bet gan trauslu un psiholoģiski iracionālu emocionālo saišu mijiedarbībai, kas nosaka cilvēku domas, jūtas un darbību. Kā rezultāts šādam literārā vēstījuma modelim neizbēgami ir jautājums – vai cilvēki vispār ir spējīgi viens otru saprast? Un Kaningems pēc šāda vairāk vai mazāk tradicionāla jautājuma arī sniedz atbildi: principā jau – jā, bet diemžēl dažādu personību tiekšanās vienai pēc otras apvienojumā ar gandrīz neizbēgamu aristokrātisku izsmalcinātību viņu vēlmēs un jūtās rada nepārtrauktas nekonsekvences."
  /Armands Znotiņš/
  Tai pat laikā bija nomirusi mana vecāmamma, kas tēta mamma un tēta līnija palika pavisam izmirusi. pirms 7iem gadiem 4.jūlijā braucu uz bērēm.
  
  vispār man tas laiks šķiet ļoti tālu un lai arī saprotu, ka esmu bijusi diezgan domājoša un sakarīga būtne, tā ir pavisam cita persona un ļoti daudz no tā laika esmu aizmirsusi, tā ka lasu tekstu, bet kontekstu nesaprotu.
  
• 1 rakstair doma

• Dermantīna krāsošana/kodināšana
• 2.7.14 14:23
• Ir ienākusies dermantīna mēbele. Materiāls ir labs un kopš 1985. gada nav bojāts, bet krāsu gribas mainīt. Jautājums, kā to varētu paveikt? Kādi ir varianti?
  
  Kādam ir bijusi pieredze?
  
• 4 rakstair doma

• 28.6.14 23:53
• Izbraucām pilsētu, tas ir valmieru.
  Apskatīju valmiermuižu.
  Tad pilnīgi negaidīti tiku pie brauciena uz zilo kalnu ar vello. Tas bija dikti skaisti, tā saulrieta gaisma un labības smarža. Atcerējos, ka labības smarža ir manas bērnības vasaru smarža.
  Pašā zilākalnā bija daudz izbadējušos odu.
  Sagribējās atsākt gleznot jo tā gaisma un krāsas! Zaļajam ir tik daudz toņu un pusizplaukušie rapšu lauki taisa tādus redzes gļukus.
  Mamma un Baņuta brauca līdz ar auto, tas ir izbrauca pusstundu vēlāk un satikāmies tieši vienā laikā kalna autostāvietā. Nu jā jo paulai bija ikvakara skrējiens un artiņa, kas paulas mamma un manas mammas māsa parasti brauc līdzi ar vello.
  Jā un otro dienu neesmu smēķējusi.
  
• 0 rakstair doma

• Dienas darbi
• 28.6.14 12:31
• No istabas izraidīta bezdelīga.
  No zara, jeb ar visu ābeles zariņu, jo mazs un griežams, nocelts un savākts bišu spiets.
  Otrs vēl zaros, bet stipri augstāk un neērtāk paņemams.
  Pa vidam lasu grāmatu, kā darbojas cilvēka prāts un esmu ar Baņutu, sen nebiju tik ļoti sajutusi viņas mīlestību un pieķeršanos.
  
• 5 rakstair doma

• 28.6.14 09:45
• Šeit laiks it kā stāv un it kā nestāv uz vietas. Pavisam nesen uzcēla jaunu sauso tualeti, bet gadaskaitlis klonā grīdā saka 2009 un tie ir veseli pieci gadi, kas manā apziņā ir tagad.
  Vecāmamma kļūst arvien lēnāka un tā pamazām saplūdīs ar mūžību.
  Iespējams arī es, kad kļūsu veca un lieka dzīvei nokļūšu šeit un dzīvošu vēl ilgi savai realitātei, kā visas lietas, kuras žēl izmest. Labi ka laiku pa laikam tiek sakurts ugunskurs.
  (Ir atbraukuši pļavēji un mūsdienās tie vairs nav saulē brūnināti vīri ar izskaptīm, bet moderni traktori)
  
• 3 rakstair doma