- 9.10.24 16:29
- Līdzcilvēku nāve manī ne nieka neatmodina.
nāve ir dzīves neatņemama sastāvdaļa bla, bla bla
.., bet kāpēc pēkšņi visi to dara reizē, lai arī katrs atsevišķi ? - 9 rakstair doma
- 9.10.24 16:57
-
Jā, mani sevī tas, ka ne tēta, vecmammas nāve ne nieka neatmodināja, pārsteidza. Bet ar gribu sirdi vietā neielikt.
Tēta gadījumā kaut kas tomēr bija, dēļ viņa paša izvēles. Bija skumji un žēl viņa, ka viņam bija tik smaga dzīve, kādu es negribētu pat pielaikot, un kurš to spētu izturēt, turpināt. - Atbildēt
- 9.10.24 17:00
-
tā atmodināšanai vai neatmodināšana jau nav nekāda sirds esamības mērvienība.
- Atbildēt
- 9.10.24 17:10
-
Es tolaik, un tas bija ļoti ļoti sen, to neapsvēru filozofiski. Manī nekas neizkustējās, kad uzzināju par tēti, un pat klātesot vecammai tobrīd. Tāpēc šeit iepinu sirdi
- Atbildēt
- 9.10.24 22:33
-
Anonīms
Ja kaut kam jāizkustas, tas izkustēsies.
- Atbildēt
- 9.10.24 23:49
-
Vełu laiks
- Atbildēt
- 10.10.24 00:00
-
Anonīms
Vehlu sarunas pie gara galda
- Atbildēt
- 10.10.24 07:35
-
šogad visu gadu veļu laiks un sveces kļuvušas par pirmās nepieciešamības lietu
- Atbildēt
- 10.10.24 10:35
-
Anonīms
Varbūt te var pievērsties kāds konspiratologs, ja visi vēl nav izskausti, un pakomentēt no cita skatījuma.
- Atbildēt
- 10.10.24 10:45
-
nāves epidēmija
- Atbildēt