janvāris

Posted on 2022.01.24 at 21:27
man:: prokrastinēju atskaiti
skan: tikai dators drusciņ sīc
Tags: ,
es sāku Ieeju pa lielam tāpēc, ka meklēju veidu, kā varbūt gūt papildu ienākumus darot kaut ko, kas man patīk un, kas neprasa braukšanu uz citu pilsētu. man tiešām pašai arī patika (joprojām patīk) ideja un koncepcija un es labprāt izietu/piedalītos tādā pasākumā no otras puses. bet visādi citādi man, vismaz pagaidām, ir šausmīgi interesanti to darīt. vērot pašai savas sajūtas un noslēgumā klausīties, kā cilvēkiem ir gājis. šobrīd ir notikušas 9 Ieejas, kurās piedalījušies 16 cilvēki. nedēļas nogalē bija divas pēdējās, kas bija nobukotas. šobrīd uz priekšu neviens konkrēts datums nav aizsists, ir tikai nopirktas dažas dāvanu kartes. tāpēc izmantošu šo brīdi nelielai refleksijai.

man ir 10+ gadu pieredze ar zirgiem. vairāk jau vienu konkrētu - manējo zirgu, bet ir arī citiem. laika gaitā esmu interesējusies par dažādiem natural horsemanship virzieniem un zinātnē balstītiem pētījumiem par zirgu psiholoģiju. ir vairāki NH virzieni, kuros izmanto burbuļu pieeju. īsi un vienkāršoti - cilvēks kopā ar zirgu veido kopīgu burbuli, kuru uzturēt un, kura robežas kontrolēt ir cilvēka uzdevums, savukārt zirgam jārespektē burbuļa robežas. protams, zirgam bez cilvēka ir arī pašam savs burbulis. darbojoties ar zirgu pieklājas ņemt zirgu savā burbulī, bet zirgam to respektēt, tas ir svarīgi kaut vai tīri no visvienkāršākā - drošības viedokļa. protams, tas vai zirgs to vēlēsies respektēt ir atkarīgs gan no viņa audzināšanas un apmācības, gan burbuļa kvalitātes un tā vai viņš cilvēkam uzticas. ar burbuļu palīdzību ir iespējams aicināt zirgu pārvietoties kādā virzienā vai mainīt kustības ātrumu - tam izmantojot tikai burbuļa malu pārbīdīšanu un nelietojot nekādus citus palīglīdzekļus. nešaubos, ka katrs zirdzinieks, kas saskāries ar burbuļu pieeju ir to klusībā izmēģinājis arī ar saviem mājiniekiem vai citiem cilvēkiem. es esmu un tas darbojas. vienīgi cilvēki bieži vien nemaz nepamana, ka kāds ir viņus kaut kur pabīdījis. zirgi tam pieiet daudz apzinātāk. vēl viena lieta, ko iemāca būšana ar zirgu ir redzēt ar pakausi. pēc drošības tehnikas noteikumiem, zirgu vedot, tam vienmēr būtu jāatrodas ar plecu pie cilvēka pleca. bet, protams, ka dzīvē tas tā ne vienmēr notiek. piemēram, ejam ar kādu kopā staidzināt zirgus, pļāpājam, zirgi velkas aizmugurē. bet, lai cik es arī nebūtu iegrimusi sarunā un, lai cik labi audzināts un džentlmenisks mans zirgs arī nebūtu, es visu laiku viņu "vēroju" ar pakausi. viņš ir ~700 kg smags prejanimālis, kam primārais instinkts reaģēt uz kaut ko ir skriet/bēgt un pats pēdējais, ko kāds gribētu ir, lai zirgs pāriet viņam pāri. šajā vērošanā nav nekā nervoza vai kontrolfrīkīga, es varu būt pilnībā atslābusi un mierīga un iegrimusi sarunā vai savās domās, bet tomēr vērot un būt gatava reaģēt. šī vērošana ir kā tāds background process.
Ieejas laikā es ļoti cenšos ņemt cilvēkus savā burbulī + viņus ar pakausi vērot. man gribas, lai mans burbulis viņiem ir ērts, patīkams un rada drošības sajūtu. lai viņiem nav vajadzības/sajūtas/vēlmes pašiem uzņemties kaut kādu atbildību par gājienu. nu ne vairāk par to, kā pieskatīt kur liek savas kājas. manliekas, ka jo vairāk cilvēks spēs palaist vaļā vēlmi pašam atbildēt par gājienu un vienkārši ļauties iešanai un mežam, jo rezultāts būs dziļāks un iedarbīgāks un interesantāks un Ieejas pieredze jēgpilnāka. vērošana ar pakausi man savukārt liekas svarīga no drošības viedokļa. man gribas just un kontrolēt vai neeju par ātru vai lēnu konkrētajam cilvēkam, vai viņam viss kārtībā vai viņš neiekāpj purvā vai neatpaliek un nepazūd, utt. nu lūk - mana pieredze ar līdzšinējiem 16 cilvēkiem ir bijusi dažāda. man pašai vislielākais gandarījums un tīrākais prieks ir bijis par tām reizēm, kad cilvēki ir tiešām brīvi ļāvušies manam burbulim jau no satikšanās brīža. šajos gadījumos ir sajūta, ka arī cilvēkiem ir tiešām ļoti viss paticis un viņi ir priecīgi un apmierināti un dzirkstoši un es pati jūtos priecīga un dzirkstoša. tādas laikam ir bijušas vairums Ieejas. bet ir bijušas arī reizes, kad sākumā cilvēks ir ļoti negribīgs ļauties, bet gājiena laikā tomēr atslābst un atbrīvojas. ir bijis arī, ka man rodas sajūta, ka cilvēkam apkārt ir betona kupols un ir praktiski neiespējami viņu gan paņemt burbulī, gan vērot. ir tāda sajūta, it kā viņu nebūtu, par spīti tam, ka var dzirdēt viņa soļus un apģērba švīkstoņu un elpošanu un varbūt pat viņš iet man tieši aizmugurē vai pavisam blakus. tādi gan ir bijuši maz, bet par tādām Ieejām man pašai nav laba sajūta un es jūtos ļoti nogurusi un iztukšota. nē, vispār sūdīgāk par betona kupolu ir tāda klusa un netverama pretestības sajūta. nav gan nekad bijis, ka kāds būtu beigās izrādījis neapmierinātību un teicis, ka viņam nepatika un bija stulbi, tā kā var jau būt, ka tā problēma ir tikai manā galā. protams, es arī nekādā gadījumā nemēģinu to savu burbuli uztiept ar varu vai ar tā palīdzību cilvēku kontrolēt vai bīdīt. es vienkārši cenšos un ceru, ka viņš būs patīkams un drošības sajūtu radošs un cilvēki vēlēsies tajā atrasties - nu tāds safe space, kurā atslābt. nav arī tā, ka mans burbulis garantē to kaut kādu īpašo pieredzi X. nešaubos, ka mierīgi var bez. vienkārši tas ir veids, kādā man pašai ir komfortabli to darīt. hvz, varbūt man to gribas, lai es pati varētu justies droši. nezinu.
vēl, protams, ir tā, ka es vienmēr labāk jutīšu to cilvēku, kurš fiziski atrodas man tuvāk. to, kurš iet tālāk ir grūtāk turēt burbulī. vienā no reizēm man bija pāris, kurā sieviete teica, ka viņai patīk iet ļoti ātri, bet viņas dzīvesbiedram savukārt ļoti lēni - iešanas ātruma regulēšana tajā reizē bija diezgan normāls čelendžs. atrast to balansa punktu, kurā visi trīs jūtamies apmēram vienlīdz komfortabli. tas ir viens no iemesliem, kāpēc man īstenībā baigi negribētos ņemt vairāk par diviem cilvēkiem vienā reizē. esmu domājusi, ka varbūt ar laiku varētu 3-4 (vairāk noteikti nē), jo tā būtu vieglāk piesaistīt klientus, viņiem būtu lētāks un pieejamāks pakalpojums un arī man finansiāli izdevīgāk. bet vismaz pagaidām totāli nejūtos tam gatava. man ir kaut kāda tā iekšējās kvalitātes sajūta, kuru gribu uzturēt. tas attiecas arī uz maršrutu. it kā jau varētu meklēt un piedāvāt citās vietās, bet man ir ļoti svarīgs konekšens ar vietu. ar konkrēto mežu es tiešām jūtos draugi. es jūtu viņa vēlību un svētību un jūtos viņā pieņemta. mums ir attiecības. manliekas, lai kvalitatīvi vestu cilvēkos šādos gājienos tas ir ļoti svarīgi. vismaz man tas ir svarīgi. ticu, ka ir cilvēki, kuri varētu tā hops un darīt tamlīdzīgas lietas jebkurās trijās priedēs, bet es nevaru. varbūt, kad būšu izgājusi ar 100 cilvēkiem, jutīšos citādāk un būšu gatava tūristu autobusam un trijām priedēm.
atgriežoties pie burbuļiem - skaidrs, ka to noteikti ietekmē arī tas, kā es pati jūtos, bet gribas domāt, ka pieredze ar zirgu ir iemācījusi vismaz lielā mērā neļaut manām nebūšanām pārmērīgi ietekmēt mūsu kopīgā burbuļa kvalitāti. protams ir bijušas reizes, kad tas nav izdevies. tas ir nepatīkami un var izvērsties arī visai bīstami. piemēram, kā šajā reizē. kopš tās reizes, gan vairāk nav gadījies nekas tāds.
labi, es šausmīgi noguru no šīm pārdomām un rakstīšanas. par citiem aspektiem un novērojumiem jāpareflektē citad. es gaidu, kad mainīsies gadalaiki un kā tas mainīs Ieejas vaibu. ziema tomēr ir sarežģīta un drusku skarba. man vispār ir fails, kurā atzīmēju visas notikušās Ieejas un biju apņēmusies pie katras pierakstīt kkādas īsas pārdomas un atziņas, bet protams, protams - tas nav noticis.

decembris

Posted on 2021.12.18 at 17:09
skan: Decibels skaļi murrā
Tags:
pēc pagājušās reizes biju noraizējusies, bet šodien atkal sanāca burvīga Ieeja. par spīti atkušņa šļurām un slapja sniega putrām viss saslēdzās un notika. piebraucamais ceļš galapunktam gan bija kļuvis par nebraucamo ceļu, K visas paunas no grantinieka līdz ezeram vilka ar manām bērnības ragaviņām.
likās interesanti, ka jau otro no ne visai daudzajām Ieejas reizēm, kāds bungu meditācijā aizpeldēja gaismā. tas it kā nav tā ļoti izplatīti un tipiski šim meditācijas veidam, tā ka moš vieta un/vai konkrētās bungas tur sūta. un abi viesi saņēmās pirmo reizi mūžā ielīst āliņģī, par ko arī bija priecīgi un es ar viņiem ļoti lepojos.
labs vaibs šim pilnmēnesim.

decembris

Posted on 2021.12.16 at 11:02
Tags: ,
aizvakar bija pirmā Ieeja, kurā kaut kas nesaslēdzās. skaidrs, ka tā var būt un tā noteikti būs vēl, bet es sajutos kaut kā vainīga. es zinu, ka neesmu, jo no savas puses izdarīju visu godīgi un pēc labākās sirdsapziņas un nevar jau uzņemties atbildību par visiem apstākļiem, kuri vienkārši ir un, kurus es nevaru noteikt. nenotika jau arī nekas drausmīgs vai šausmīgs un cilvēki nebija neapmierināti. bet vispār viss bija ļoti jocīgi. 2 km pēc sākuma pieņēmu lēmumu pārtraukt klusumu, jo viens no gājējiem ielika kāju ne tur un pazaudēja vienu apavu. es esmu tur gājusi miljons reizes, nekad nav gadījies iekāpt tādā vietā, kas varētu tā iesūkt apavu. droši vien varēja to nomenedžēt arī nepārtraucot klusēšanu, bet es nejutos pietiekami pārliecināta un cilvēks sataisījās iet tālāk ar pavisam basām kājām. apavu mēs beigās atradām, bet pirms tam izrakām ar cimdiem veselu grāvi. ceļš arī bija baigi grūts, jo kopš rasbainieka reizes neviens cilvēks visu maršrutu pilnā apjomā nebija gājis. daļu bijām ar K izbriduši kad sākās aukstums, bet tā tur bija ļoti daudz smaga, sasērsnojuša sniega. man vēl šodien sāp kāju muskuļi no brišanas. toties kas tur bija par zvēru sarakstītu grāmatu - MILZĪGAS aļņa pēdas. zaķa pēdas, pa kurām pēc tam aizgājusi lapsa. stirnu guļamistabas. un LŪŠA pēdas arī. ļoti skaisti.
vēl bija jocīgi, ka nesila zupa. es parasti ēdamo uztaisu iepriekšējā vakarā un tad uz vietas uzsildām uz prīmusa. K sildīja - gāze bija, liesma bija, vienmēr uzsilst superātri, šoreiz vispār nesila.
apavu tātad laimīgi atradām, bet caurums pēc tam iesūca vienu melnā māla krūzīti. prombraucot visu kopā novācām. nekas nepalika. aizbraucu mājās, krāmēju ārā mantas - vienas krūzītes nav. K vēl tajā pašā dienā pa krēslu aizbrauca uz spotu - nebija. es aizbraucu vakar pa gaismu - nebija. spriežot pēc pēdām, neviens cits tur nebija bijis. mašīnā nav, mājās nav. caurums, neapmierināts, ka nedabūja zābaku, iesūca manu krūzīti. it kā nekas liels, bet tomēr sabēdājos. bija speciāli pasūtīta keramiķei kopā ar pārējiem svēpētās keramikas traukiem.

vakar sašpricējos ar Modernu. uzcepu vegan ar krēmu pildītas kārtainās mīklas trubiņas un gaidīju, kad paliks slikti. tā arī nepalika, tikai plecs drusku sāp. kaut kādā ziņā drusku pat vīlos. man laikam gribējās drusku paslimot un šodien nebraukt uz Rīgu. es tik reti slimoju (tfu tfu tfu), ka tā liekas tāda eksotiska un noteiktās devās pat jauka sajūta.

novembris

Posted on 2021.11.19 at 21:12
Tags: , ,
šīs nedēļas piezīmes:
* otrdien biju galvaspilsētā. sen nevilktie smukie zābaki noberza kāju. izstaigāju savus mīļākos centra veikalus (grāmatnīcas, Humanas un Dabasstacija), paēdu Terapijā, iegādājos jaunāko dzejas krājumu un apmeklēju pirmizrādi
* pirmizrāde bija forša, bija gan viens moments, kam es nenoticēju, turklāt diezgan būtisks, bet lai jau. nevaru teikt kurš, jo spoileris. vizuāli ļoti, ļoti smuka.
* ceturtdien bija pirmie pilnīgi svešie cilvēki uz meža tripu + pirmo reizi vedu 2 gab. gāja labi. cilvēki bija forši un viss gāja gludi.
* pilnmēness + mēnešreizes - parasti diezgan nāvīgs savienojums, bet šoreiz ir pat visai ciešami. ibīšus gan tā pavairāk iešāvu
* akā laikam sūknis nogāzies uz grunts, rauj smiltis augšā, tek pilnīgi brūns ūdens un trose, kurā viņam vajadzēja karāties palika rokā. divu dienu laikā spainī nosēžas smiltis un ūdens normāls. nevaram dabūt rokā nevienu aku cilvēku. paši, bez spec aprīkojuma, baigi nevaram neko izdarīt. akai 28 grodi, tā ir īsta pazemes eja, var tikt uz Ķīnu (vai kas nu mums tur otrā pusē sanāk) un arī nosmakt no skābekļa trūkuma.
* šīs nedēļas solīto sauli īsti nesagaidīju. es pis to pelēkumu. netipiski sev - bet tiešām gaidu ziemu. gribas sniegu, sauli, slēpot un lēkšot pa bezgalīgiem sniega laukiem

IEEJA

Posted on 2021.11.09 at 23:47
Tags:
dārgie biedri. man te kādus postus zemāk daži jau tā kā izrādīja interesi, bet nupat jautāju un piedāvājos nopietni. man vajag izmēģinājuma un treniņtrušus manai meža tripu lietai. lai varētu pieslīpēt, noslīpēt, uzkrāt pieredzi, saprast problēmlietas/vietas un arī praktiskos aspektus - pašizmaksas utt. pagaidām esmu vedusi pārāk maz un pārāk pazīstamus cilvēkus, lai varētu atrast visus zemūdens akmeņus utt.

doma īsumā tāda - ejam pa mežu 7-10 km (ja gribas var arī vairāk). ejot klusējam => klusuma meditācija. nonākam pie ezera. tripotāji saguļas hamokos un es situ bungas => bungu meditācija. pēc tam uzkožam kko vegānisku, ko nu man katrā reiz būs bijusi iedvesma gatavot, iedzeram čagas tēju, patusējam pie ugunskura, parunājamies un varam ielīst arī aukstā ūdenī. pagaidām vedu max 2 cilvēkus (vēl gan nav sanācis, līdz šim esmu gājusi tikai ar vienu), bet pamatdoma tāpat ir par max 3 vienlaicīgi. par sīkākām detaļām vienosimies privāti.

es, protams, nezinu vai kāds pieteiksies, var jau gadīties, ka nepiesakās, bet, ja nu tomēr pēkšņi visa ciba sagrib, tad šobrīd saku tā, ka varētu izvest 3-5 izmēģinājuma trusīšus/cibiņus un priekšroka tiem, kas var to ieplānot salīdzinoši drīzāk. un ne tādā dienā, kad sola intensīvu un ilgstošu lietu vai ekstrēmu aukstumu vai sniegputeni. iet jau var jebkādā laikā, bet bundziņām ne visai patīk slapjums un liels aukstums.

no trusīša tiek gaidīta tikai atkulšanās līdz pasaulei skaistākajai mazpilsētai un fīdbeks.

tāds kā tīzeris )

gaidu, kad pabeigs zīmēties logo un montēties video un tad taisīšu arī tīklus un lapas ar jēdzīgākā veidā noformētu informāciju, nekā šiten. bet vēl jāpagaida. tikmēr vajag praktizēties.

novembris

Posted on 2021.11.04 at 17:45
Tags: , ,
tikko pārbraucu slīpi pāri LV ar mūsu jauno volvo un mūsu jauno piekabi. Kursīši - Saldus - Salaspils - Smiltene.
pirmo reizi dzīvē vilku piekabi. uzreiz - ~300 km un viena pati.
tagad nejūtu dibenu - parīšu roltonu un iešu staigāt kamēr vēl legāli.

vēl - vakar kurjers beidzot bija piegādājis sen pasūtīto šujmašīnu.
un vakar keramiķes darbnīcā izņēmu svaigi cepto pasūtījumu - rekvizītus manai meža tripa lietai.

zirga klibošanai nopirku antiflam pastu un vēl piedevu pret iekaisumiem un locītavu veselībai. aizvakar bija jau daudz labāk. pieteicu arī hiropraktiķes vizīti.

dzīve iet uz augšu. nu, ja neskaita, ka kontā svilpo mīnusi. (šajā ziņā labajās ziņās - atrakstīja foršā bijusī priekšniece no rekl.aģ. un pasūtīja diezgan iespaidīgu manas tējas apjomu. rīt jāiebāž omnivā)

tādas, lūk, man praktiskās dzīves dziņas ziņas.

pandēmijas dienasgrāmata

Posted on 2021.10.24 at 17:38
Tags:
* piektdien uz treniņu aizbraucām. policija neatbrauca.
* šodien izvedu pirmo (vīrs neskaitās) izmēģinājuma trusīti savā tripā. policija neatbrauca.