*

pēdējās dienās ģeometriskā progresijā aug trauksme. par visu. par to, kā es neprotu dzīvot.
pēdējās dienās arī pārvadāju mašīnā dēmonus. pirms pāris dienām volvo rādīja - "lampas defekts piekabei" un slēdzot pagriezienus rādījās 2 bultiņas - nu, kā ir kad ir piekabe. piekabes nebija. nosmēju, ka velku fantompiekabi ar dēmoniem. šorīt jau pamodos ar traku trauksmi. sāku braukt uz biroju un volvo rādīja, ka neesmu piesprādzējusies. es biju. pilnīgi normāli piesprādzējusies. bet volvo griezīgi pīkstēja un uzstāja, ka neesmu. nevarētu teikt, ka tas nelej eļļu ugunī jau esošai trauksmei. vairākas reizes stājos, slēdzu mašīnu ārā-iekšā. bet viņa turpināja bļaut. gribējās kliegt, raudāt un dauzīt volvo ar cirvi. likās, ka man no tās pīkstoņas pārsprāgs galva. ne visai tālu no Valmieras iedomājos aizsprādzēt blakussēdētāja jostu. un apklusa. uz sēdekļa nekā nebija. nu vismaz nekā redzama. droši vien dēmons sēdēja blakus. resns un smags dēmons. pārsēdies no piekabes tuvāk man.
rīt jābrauc uz Rīgu. moš sēdēs man klēpī.

atvaļinājuma nedēļas hailaiti:
1d - Valmiera - samainu nomirušo rūteri (paveicās, ka tas notika 3 mēn pirms garantijas beigām), nejauši satieku Kroni, pēc tam stallis - izmazgāju zirgam asti, nokasu tonnu ziemas pufaikas (vēl vismaz tikpat paliek), pakustinu no zemes, aizjājam pašļankāties pa upi. BF pa to laiku aizbraucis ar Fordu uz CSDD diagnostiku - tomēr nebūs - 17 divnieki, liela daļa no tā metināšanas. servisā saka, ka izmaksas ~liels trīsciparu skaitlis. bēdīgi.
2d - izvedam Fordu pēdējā eckursijā. aizlaižam tepat līdz Līču - Lanģu klintīm. biju tur bijusi 2x, bet abas ziemā. pavasarī ļoti skaisti. atceļā BF uzspiež 160. Fords līksmi lido kā bulta, ne par ko nesūdzas. bēdīgi.
3d - laižam uz Rīgu. man Līgu mēģis, BF darba darīšanas. pēc mēģa aizlaižu uz Saļiku. uz apm 1 cīgu satieku K, kuram tieši jāskrien prom. mazliet kečapojam, bet neko īsti nepaspējam. māte iehenno man matus, pēc tam uz Rīgu pēc BF un kaut kādām viņa mantām, kas salien bagažniekā kopā ar mātes dotajiem puķu podiem/stādiem un braucam mājās.
4d - man plānots imersēties dārzā un paspēt miljons darbus, bet ilgi noguļam, tad uzrodas Mudīte, kurai vajag pēc pensijas, aptieku, pārtikas veikalu un Drogas. tikmēr BF dīlo ar Forda gādāšanu uz šrotu. Fords negrib padoties un viss pārvēršas drausmīgā jebļā. vecais aķis, kuru ielikām atpakaļ nav paspējis uzlādēties un nelec, mēģinot pielaist ar krokodīļiem kūp dūmi un kūst vadi, kavējam sarunāto riepu maiņu - jo viņam virsū labas ziemenes, velku ar Volvo uz Valmieru, atduramies pret kasti, kas brauc uz 50, tur pavadām pusi ceļa, jo Volvo ir diezgan vārgulis un ceļš pilns ar mašīnām - apdzīt neriskēju. arī Valmierā sākumā nekas nenotiek kā plānots, bet beigu beigās viss saiet, Fords nokļūst šrotā, pats pat tiek ierūcināts (iefilmēju, lai paliek piemiņai kā skan viņa sirsniņa) un arī riepas paliks mums, tik jāaizbrauc vēl pakaļ. ēras beigas. ļoti bēdīgi. Fords man bija tiešām ļoti, ļoti mīļa mašīna. pavadījām ar viņu kopā 9 gadus - no 2016. gada 16. marta. viņš ir pārvadājis neticamus lietu apjomus, tai skaitā Tesas aparātus un Kvadrifrona scenogrāfijas, viņš ir piedalījies izrādē, viņš ir aizgādājis mūs līdz Kijivai un atpakaļ un viņā ir nogulētas neskaitāmas naktis - turklāt ļoti ērti. jūtamies drausmīgi nopisušies, aizlaižam uz Stropu apēst picu. kad ejam atpakaļ uz Volvo, viņš mūs laipni sagaida ar savu elektrogļuku - pats no sevis attaisījis 3 logus līdz galam vaļā. labi, ka visas mantas vietā. BF uzņemas iedvesmotāja lomu, pielauž doties iegremdēties Niedrājā. man drausmīgi negribas, ar mokām iekāpju un uzreiz izlecu ārā. bet labi, ka saņēmāmies. kaķis klibo.
5d - sākas vasariņa. no rīta laižu uz treniņu. kopumā iet ļoti forši, lecam maršrutiņus. es gan pamanos nomaukties - jau otrā reize šogad. kādreiz es kritu no zirga apm reizi divos gados. pēc tam beidzot saņemos notīrīt un saziest zirglietas. tikmēr BF ir izracis vecās avenes. atlasu stādus, BF sarok dobē zirgu sūdus un es sastādu viņas atkal atpakaļ. diezgan traks darbiņš un ir ļoti karsts. laižam uz Klievi refrešoties. varētu teikt, ka atklāju īsto peldsezonu, jo, atšķirībā no vakardienas, līksmi metos ūdenī, iemērcu galvu, arī mazliet papeldu un paplunčājos. tad atkal eju dārzā - sašķinu pirmos sparģeļus, padaru vēl šo to. Rikardo noķer kurmi, putnu un peli. un apēd. ārā karsts, bet mājā liekas drēgns - gribam iekurt drusku plītu, bet tas pārvēršas murgā - augstās temp. dēļ nav vilkmes/skurstenī ir aukstā gaisa korķis un visa māja ir dirsā pilna ar dūmiem. vēl pavēlā vakarā ielieku krāsoties olas sarkanajā kāpostā.
6d - nokrāsojam olas sīpolmizās. drāma. BF aizbrauc uz Rīgu tikties ar draugiem. dārzs - šo to iesēju un iestādu un tad paunāju K kkādus traukus un kasetes - tas saliekas kaut kā bēdīgi. un beigu beigās atkal neesmu izdarījusi gandrīz neko no tā, kas bija jādara dārzā un, kas jau reāli spiež un kam nākamnedēļ vispār nebūs laika. ļoti gribas to solīto pērkona negaisu. ap astoņiem vakarā sagaidu. ir diezgan traks. šis un tas lido pa gaisu, bet labi nolīst.
7d - vācu māju, kko mikro padaru dārzā, atpalieku no sava plāna par vismaz stundu, skrienu uz stalli salikt treilerī inventāru rītdienai, skrienu uz Saļiku izkrāmēt K lietas, skrienu uz Rīgu. ejam uz Grab un Xiu Xiu. man pēc ilgas un introvertas rūķēšanas Smilčā ir kultūršoks - daudz cilvēku un daudz trokšņa, nespēju atklimatizēties. Grab ir foršs, bet skaņa nav baigi laba. Xiu Xiu arī ir foršs, bet, kad sākas izteikti nozīga daļa man ir par daudz - nepaliekam līdz beigām un ejam mājās gulēt.

*otro(?) nedēļu bindžojam Grace and Frankie. jocīgi sanāk, ka netīšām skatāmies otro seriku par veciem cilvēkiem pēc kārtas (iepriekšējais bija The Kominsky Method).
*abi spēlējam Heroes - BF pat vairāk un ceturtos. es mēģinu ceturtos, bet man karas un atgriežos pie saviem trešajiem.
*daudz rijam čipsus un dzeram bezalko alus.

šķiet, ka fords taisās mēģināt iziet vēl vienu skati. izvilku skates protokolu mapīti, sāku šķirstīt, pievērsu uzmanību odometra cipariem, izvilku kalkulatoru un -
kopš 2016. gada pavasara esam ar viņu nobraukuši apm. 200 000 km. līdz 2021. gada beigām, tā bija mūsu vienīgā mašīna. un tajā pašā 2021. gadā ir nobraukti apm 75k - tas sanāk 547 reizes aizbraukt no Smilčas uz Rīgu (vienā virzienā), pavadot ceļā 48 diennaktis. ja es pareizi lietoju kalkulatoru.
ja viņam gadīsies iziet skati, tad savākt pusmiljonu nobraukumā ir pavisam reāli. nav tā, ka baigi daudz trūkst.

nedēļa sākās ar mitru, sarmainu aukstumu. pie barotavas/dārzā saradās interesantāki putni, nekā ikdienā. piemēram, dižknābji un svilpji un dadzīši. viendien bija arī pilna goba ar zīdastēm. ļoti labi, ka vismaz manā pilsētā visu laiku bija sniedziņš un nebija kailsals.
2d bija mana 14. kopābūšanas ar zirgu gadadiena. šogad gan netaisīju nekādu zirgdraudzeņu ballīti. apnicis šitais nekādais laiks. izdomāšu kko uz zirga dzimšansdienu marta beigās. zirdziņš toties dabūja Ances Polānes masāžu. atkal slavēja cik labā formā un, ka žēl, ka tik laba (nesapista) mugura nav par viņu daudz jaunākiem sporta zirgiem, ar kuriem viņai nākas strādāt.
3d biju uz Jurģa izrādi ĢIT. likās par garu un piesējos vēl šim tam, bet tā bija tikai trešā izrāde un starp šo un iepriekšējo bija bijusi 12 dienu pauze. tas kopumā nav veselīgi jaunām izrādēm. tā visumā man patika. pēc tam ar Jurģi paņēmām pa dzērienam un parunājam par izrādi. un attiecībām.
5d saņēmos un aizbraucu uz VM treniņu ar Martas Leo. nebiju nekad baigi jājusi ar viņu. ērts un viegls, bet drusku stumjams uz priekšu. gāja grūti ar to, ka brīžiem jādara pilnīgi pretējais nekā ar manu zirdziņu. piemēram, manēžā ir viens stūris, kurā mans zirgs ļoti mīl ieskrieties. es gandrīz katru reizi domāju - vai šī būs tā reize, kad es iesmērēšos manēžas sienā. attiecīgi man jau muskuļu atmiņā ir automātiski pirms tā stūra mēģināt ieturēt un neļaut izstiepties un diebt. ar Leo tieši pretējais - viņš izrādās tajā pašā stūrī parasti palēninās un ir savlaicīgi jāsūta uz priekšu (parasti uz taisnes pēc šī stūra ir salikti visādi vingrinājumi, tāpēc ir svarīgi ar kādu ātrumu un kustības kvalitāti šis stūris tiek iziets). un vēl vairākas šādas - diametrāli pretējas lietas, kas radīja īssavienojumus galvā. bet vispār jau gāja labi.
beidzot tika salabotas manis noskrāpētās Škodas duris - 525.49 eur pa dirsu. uzzināju, ka kolēģe arī noskrāpējusi savai mašīnai durvis tieši tajā pašā Raganas Circle K.
6d darbiņā bija danču vakars. nav mans, bet tā jau prieks skatīties, ka citiem prieks - un bija pilns.
7d - ļoti skaista ziemas diena. aizbraucu uz stalli, uzkāpu uz sava zirdziņa. sajūta kā uz pilnīgas pulvermucas. likās diezgan suicidāli, bet arī debešķīgi - pazīt katru sīkāko viņa kustību un zināt, ko viņš domā. pusstundiņu pavizinājos, klibs nelikās nevienā acī, lēkšot neuzdrošinājos - gribu vēl dzīvot.
~trīs pēdējās nedēļas dienas cietu no subjektīva/iekšēja aukstuma (objektīvi telpās bija silts un man nebija paaugstināta temperatūra), kā arī ļoti ilgojos. gandrīz kā vasarā. tas it kā nebija fun, bet kaut kādā ziņā arī patīkami - ir labi justies dzīvai. man patīk būt dzīvai.
uzzināju, ka izšķīrušies divi labi draugi.
tā kopumā pavadīju daudz laika vienatnē ar kaķi un krāsni, jo K visu nedēļu bija devies sen pelnītā atvaļinājumā uz Romu.

nedēļas hailaiti:
* ļoti, ļoti daudz prokrastrinēju Interreg projekta rakstīšanu. mēģināju iesaistīt darbā AI. ar vidējiem rezultātiem. toties izmazgāju grīdas;
* Klāva "Meža gulbju" caurlaide Dailē - man patika. 1. cēliens labāk, 2. cēliens likās drusku par intensīvu - es saguru. bet tā vispār - tāda skāba sapņa sajūta. lielākoties ļoti smuki izskatījās;
* pēc Saimnieka vēlējuma ar priekšnieci baudījām VM restorānu nedēļas piedāvājumu. diezgan liela problēma bija tajā, ka veģ piedāvājumā dominēja bietes un man riebjas bietes, bet beigu beigās lielākā daļa no tā bija vairāk vai mazāk ēdama;
* biju uz VM treniņu ar SAVU ZIRDZIŅU. aaaaaaaa, tik kruti. pat lecām mazu šķērslīti. viņš vispār ļoti skaļi saka, ka viņu galīgi neinteresē pensionēšanās. ļoti labi, tas ir ļoti labi, man ļoti prieks;
* pret to stulbo dzelteno sūdu circle k iebuktēju un noskrāpēju Škodai durvis. aizmirsu, ka tur tāds ira, spogulī neredzēju un biju noparkojusies ērti-tuvu sūknim. par šo, savukārt, man bēdīgi un dusmīgi. hvz cik maksās salabot, jo jākrāso un krāsot dārgi un piķa man vispār nav. vēl stulbāk nekā notriekt āpsi;
* maģiskā migla;
* pirmo reizi apmeklēju 1983, pirmo reizi dzīvajā dzirdēju Uguni un Asinis. bija forši. satiku tur Dagni!
* apēdu pēdējos tomātus un paprikas no dārza. saldētavā, protams, vēl ir daudz. un šodien, 1. decembrī - novācu burkānus, pēdējos daikonus, izravēju trīs dobes. nu un vēl grābu lapas un griezu ziemcietes. ir vēl daudz gan ko grābt, gan ko griezt, gan ko ravēt, gan arī šis tas vēl novācams (puravi, piemēram);
* ļoti, ļoti daudz maiga iekšējā siltuma. un diezgan daudz oksitocīna.

nedēļas hailaiti:
* šķiet, ka par spīti visam, fords būs mūžīgs. tagad viņš veiksmīgi ir pārcietis arī pilnu vēderu ar benzīnu, turklāt 30 km arī tā nobraucot (viņa normālā barība ir dīzelis);
* Alfas DDT - patika ideja, aktieri, teksts (tekstā gan beigās tika lieki un nevajadzīgi iepīta Rusiņa lieta). īsti nepatika E.R. muzons un kā tas izskatījās (gaismas par tumšu, bildes par mazu utt.). pirmizrādē bija tāda knapas pabeigtības sajūta, nelikās vēl īsti iespēlēta;
* fakin Tramps;
* no pasaulē siltākā skatiena līdz trauksmei;
* 6d bijām ciemos pie Jolantas Ķeipenē. izjājām līkumu pa teritoriju. bija jauki, bet kaut kā sanāca, ka pie tējas un kūkām runājām tikai par mūsu kopīgo ex draudzeni aka kaķu kaku īrnieci + pirms tam parunāju pa telefonu ar māti. drausmīgi sagruzījos.
* mātei bruka, būs jātaisa operācija un manas attiecības ar māti ir ļoti dirsā;
* 7d pēc vairāk nekā pusgada pārtraukuma uzkāpu uz sava zirdziņa. uz to stundiņu pār mani lija zeltainas gaismas straumes un ausīs dziedāja angelusi, bet vispār pēdējās dienas man visu laiku gribas raudāt (bet neraudas);
* Krišj. uzstādīja savu instalāciju parkā. beidzot tas būs izdarīts un beidzies un viņš man vairs nepārtraukti nezvanīs;
* ļoti cenšos just savas emocijas, bet tas ir nenormāli nogurdinoši un bieži arī vienkārši mokoši. kur ir mans numbness?
* pasaule kaut kādā ziņā liekas, kā ļoti šūpīgs un staigns purvs. turklāt zem sūnu paklāja visdrīzāk viļņojas alkohols, nevis normāla purva rāva. nesaprotu, kur vispār var spert kaut soli. liekas, ka nekur nav droši. vienīgā cietzeme šajā visā šobrīd šķiet bijušais vīrs aka mana jaunā labākā draudzene. bet izskatās, ka viņam ir sākusies akūta depresijas epizode. dirsā, bļeeeeeeeeee;
+ vēl praktiskās dzīves skrūvspīles

un tumsa.

pagājušās nedēļas hailaiti:
1dien ēdām K lielisko vegan plovu, manu muskovado siera kūku un dzērām Pierre Marie Alazay Châteauneuf-du-Pape 2016.
2dien izņēmām šķiršanās apliecību. vakarā iepazinos ar "restorānu pie Vaņas" Latgales ielā. labs.
kad 7dienas naktī braucu uz Augšlīgatni glābt Fordu, likās, ka visapkārt ir kaut kāda abnormāli melna tumsa. gandrīz vai vantablack.
daudz Ted Lasso.

notriekt āpsi part2:

"Mašīna kopā maksās vēl vairāk - 451 eur. Salūzis ir arī ūdens sūknis"


(komplektā ar to, ka man gribas ielidināt kompi misenē un aiziet no darba - not fun)

notriekt āpsi:

"karoč:
- radiators ir beigts un jāmaina
- antifrīzs tur jāliek iekšā
- vienā pusē priekšā ir nolūzusi atspere, var iedurties riepā
- ja maina vienu atsperi ir jāmaina arī otra
Tas viss kopā - ap 300 eur"

p.s. atsperi gan varbūt sapisa Džordī, nevis āpsis (lai miers viņa pīšļiem). bet kāda gan starpība.

kopš vakardienas mūsu autoparkā ir jau trīs auto. visi ir universāļi, manuāļi, ar āķiem un jumta reliņiem.
1) 2005. gada ford mondeo, kurš martā neizgāja skati ar deviņiem divniekiem, bet mammas brālis viņu pa 100 eur sametināja un otrajā reizē skate tika izieta. kopā turas, uz priekšu var tikt, jaudas maz, starp virsbūvi un vējstiklu tek iekšā ūdens. bet ļoti daudz vietas un mīļš
2) 2010. gada volvo v60. kopumā visai patīkama mašīna, vienīgi nav ieteicams braukt slapjā laikā, jo var sākties elektrogļuki un iespējams būs jāmeklē kāds, kurš velk mājās. nu vai jāsēž kādu laiku (līdz pat vairākām stundām) kamēr izžūst un attopas. vēl viņai ir izoperēts partikulu filtrs un varbūt viņa vairs nevarēs iziet skati
3) 2016. gada škoda octavia. pagaidām šķiet, ka vienīgā problēma ir tāda, ka nevar pie stūres regulēt mūzikas skaļumu. un nav zapaskas.

1) un 3) iegādei naudu iedeva K māte. 2) ir K mātes vecā mašīna. mūsu pirmā mašīna - 1998. gada 4. golfs arī bija K mātes vecā mašīna. ļoti traks auto. iespējams uz mūžīgiem laikiem radīja vēlmi turēties no jebkāda veida folksvāgeniem pa gabalu. vēl mums ir K mātes atdota piekabīte, kura nevar iziet skati, kaut kādu mūsdienu gaismas prasību dēļ, kuras viņai nav paredzētas.
diez es kādreiz dzīvē pelnīšu tik daudz naudas, lai pati sev nopirktu normālu mašīnu? nē, nu varbūt, ja man nebūtu zirga, tad ļoti ilgā laikā varētu sakrāt. bet tagad man īstenībā vajadzētu sākt krāt jaunzirgam.

aizvakar no rīta braucu uz treniņu. ja neskaita pāris klusus, bet neierastus trokšņus bedrēs netālu no pagrieziena uz grantinieku, neko neparastu nejutu. 20 min pēc ierašanās stallī tika pamanīts, ka volvo ir pilnīgi, pilnīgi mīksta pakaļējā riepa. ar staļļa saimnieces tēta palīdzību uzliku zapasku bet viņa neizskatījās tāda ļoti pārliecinoša garākam ceļam (es saprotu, ka viņa tam arī nav domāta, bet ar forda zapasku, esmu nobraukusi diezgan garus gabalus). sarunāju, ka kamēr esam treniņā K atbrauks un samainīs mašīnas, jo man pēc treniņa bija jābrauc uz Rīgu un naktī mājās. atbraucām no treniņa, iekāpu fordā (kariete bija pārvērtusies par ķirbi) un braucu uz darbu. turpat netālu no Valmieras, apdzenot fūri, dzirdēju ne visai skaļu paukš. pirmais, kas ienāca prātā - sprāgst riepa, tūlīt būs dirsā, bet nekas nenotika. tikai mašīnai pazuda jauda. karoč, atkal nokrita kaut kāda tā gaisa padeves šļauka. fordam šī problēma ik pa laikam ir bijusi jau kopš mūsu attiecību pirmsākumiem, vismaz tas nav nekas traģisks un servisā to uzsprauž atpakaļ pa ~dešuku. bet nu, jā esot ceļā tas nav nekas patīkams. pa līdzenu ceļu nekāda vaina, bet tiklīdz sākas kalns, tā atliek vien rezignēti vērot kā visai strauji krītas ātrums (un ignorēt to kā visi aizmugurē braucošie mani džadžo) un īsti nepalīdz nekāda mešana zemākos pārnesumos. nu drusciņ, drusciņ palīdz. mājupbraucot, Amatas kalnā uzkūlos ar trešo ātrumu un kādiem 60 km/h, lai gan lejā krietni ieskrējos. volvo riepā tika atrastas divas naglas. diez kaut kur uz ceļa vai dāvana no jumta cilvēkiem - viņi tā arī ne ar kādu magnētiņu ap māju nenostaigāja, esmu salasījusi saujām naglu, bet kurš tad var grubuļainā un daļēji zāļotā placītī, kur stāv mašīna, visas atrast un ieraudzīt.

pagājšnakt sapnī redzēju, ka braucu invalīdu ratiņos uz autobusa pieturu - pa šosejas malu piķa melnā tumsā. pēkšņi man blakus apstājas milzu fūre bez gaismām. tā ir mani pamanījusi un apstājusies, ja nu es gadījumā vēlos šķērsot šoseju. es nevēlējos, vien vicinājos ar rokām, cerībā, ka fūres vadītājs sapratīs, ka brauc bez gaismām un ieslēgs tās. neieslēdza. tā fūre bija vēl tumšāka par nakti. citā nesenā sapnī četras reizes noķēru un atvedu atpakaļ izbēgušu jaunzirgu. un rīkoju ballīti sterili izbetonētā pagrabā bez izejas un bez logiem.

man liekas manī vienlaicīgi ir milzīga vēlme sastingt un nekustēties un kaut kāda akumulējusies apspiesta un apslāpēta enerģija, kas pamazām kļūst aizvien sprādzienbīstamāka. ļoti negribas kaut kādā brīdī attapties kā fūrei kas bez gaismām traucas pa šoseju naktī. negribas būt invalīdu ratiņos un negribas arī būt jaunzirgam, ko atkal un atkal iespundē stallī vai dzīvot/līksmot pagrabā bez izejas un logiem.

kārtis teica, ka atbilde ir traukā un apokalipsē.

skatos, ka jaunākās modes tendences satiksmē ir braukt pa vienvirziena ielām braukšanai pretējā virzienā. tikko uz Dzirnavenes kkāds čalis Č rajonā kvartāla vidū apgriezās un izdomāja braukt atpakaļ uz Čakeni. atvainojos par klišeju, bet tas bija bembis. pārskatāmā pagātnē man vairākas reizes kāds ir braucis pretī pa Alfrēda Kalniņa ielu un Smilčā pie pasta arī kāda kundze brauca galīgi ne pieņemtajā virzienā.

vēl man liekas, ka tie cilvēki, kas ņaukst par sliktajiem Latvijas ceļiem ir cilvēki, kas nekad neizbrauc no Rīgas. es diezgan daudz viskautkur braukāju un, piemēram, salīdzinot ar 2018. gadu, ceļu kvalitāte ir ievērojami uzlabojusies. izņemot Rīgas ielas. vakar uz Jorģa Zemitāna satiksmes pārvada iepisu tādā caurumā, ka pilnīgi neticas, ka nepārsitu nevienu no tikko iegādātajām vasaras riepām.

monday vibes
* ārštata aktieris, kurš no rudens būs štatā lielajā teātrī uzzināja, ka netiek spēlēt izrādes septembrī - kuras ir jau praktiski izpārdotas;
* elektriķis atdeva Volvo (neprasot naudu) un pateica, ka tā arī nespēj atrast problēmu;
* braucām ar Volvo uz skati, tur atkal bija ārprātīga rinda, nācās atcelt vēl visādas Valmierā ieplānotas svarīgas darīšanas, lai pēc pāris stundu gaidīšanas rindā skati neizietu un dabūtu pavisam negaidītus 4 gab divniekus;
* principā pišamies ar abām mašīnām jau gandrīz pusgadu
* pasts prasa maksāt muitu par book depositoryā pasūtītu lietu, lai gan vat ir jau samaksāts pērkot

citās ziņās: Olomoucké Tvarůžky ir jocīgs, bet ļoti garšīgs.

p.s. ja kādam ir izcils auto elektriķis, kontaktus studijā, lūdzu!

Īsumā par zajebalīgāko:
Decibels nav brīvlaists, nebūs vismaz līdz nedēļas beigām
Tagad servisā ir jau abas mašīnas un es pārvietojos ar nomas auto (“nauda lido, nauda deg”)
Skatītāju wc un gaisma ieejas zonā nav salabota un nav zināms kad būs.

tikko pārbraucu slīpi pāri LV ar mūsu jauno volvo un mūsu jauno piekabi. Kursīši - Saldus - Salaspils - Smiltene.
pirmo reizi dzīvē vilku piekabi. uzreiz - ~300 km un viena pati.
tagad nejūtu dibenu - parīšu roltonu un iešu staigāt kamēr vēl legāli.

vēl - vakar kurjers beidzot bija piegādājis sen pasūtīto šujmašīnu.
un vakar keramiķes darbnīcā izņēmu svaigi cepto pasūtījumu - rekvizītus manai meža tripa lietai.

zirga klibošanai nopirku antiflam pastu un vēl piedevu pret iekaisumiem un locītavu veselībai. aizvakar bija jau daudz labāk. pieteicu arī hiropraktiķes vizīti.

dzīve iet uz augšu. nu, ja neskaita, ka kontā svilpo mīnusi. (šajā ziņā labajās ziņās - atrakstīja foršā bijusī priekšniece no rekl.aģ. un pasūtīja diezgan iespaidīgu manas tējas apjomu. rīt jāiebāž omnivā)

tādas, lūk, man praktiskās dzīves dziņas ziņas.

draugi, auto entuziasti

vai ir vēl kāda cita mašīna, bez volvo xc70, uz kuru skatīties, ja nepieciešama
* liela, ietilpīga mašīna - noteikti universālis
* iespēja nolaist sēdekļus un gulēt uz plakanas virsmas
* āķis
* jumta reliņi
* ekonomisks degvielas patēriņš (un laikam jau labāk dīzeli)
* ērti gan pilsētai, gan laukiem (tai skaitā mežiem un dubļiem)
* izturīga un pieticīga (mūsu ģimene ļoti daudz nodarbojas braukšanu un ļoti maz ar auto aprūpi)
* apkope un remonti nemaksās miljonu un detaļas nebūs jāmeklē pa visu pasauli un jāgaida mēnešiem, kamēr tās piegādās no citurienēm
* lietota, labā stāvoklī, maksā +/- 5k
+ man personīgi gribētos ar manuālo kārbu

mūsu 05. gada Ford Mondeo lieliski atbilda šīm prasībām, bet viņš šobrīd šķiet guļ uz nāves gultas un negribas viņā neko daudz vairāk ieguldīt. viņa laikabiedros arī nē. jaunākiem mondeo universāļiem ir mazietilpīgāka virsbūve
Pasāti neinteresē (un folksvāgeni vispār). Subaru forester un outback liekas forši, bet par dārgu (un remonts arī liekas dārgs). par škodām dzirdētas daudz labas atsauksmes, bet es kkā nejūtu nekādu konekšenu ar viņām. it kā nav iebildumu pret bembjiem, bet viņi arī liekas mazi un man drusku bail no pakaļpiedziņas ziemā. es gan sen senos laikos mācījos braukt ar opel omega ar pakaļpiedziņu, bet tas bija pirms gandrīz 20 gadiem.
atliek tikai volvo xc70, vai ne? nu varbūt vēl v70. tiešām nav vēl kāds variants, ko neesam iedomājušies?

p.s. es gan jau noskatīju Linkon limo - tikai trīs štukas un atbilst vismaz daļai vajadzību (ietilpīgs, var gulēt). bet nevarēsim iegriezt pagalmā.

diez kas nav šonedēļ.
* uzmetās drausmīga alerģija uz sejas. visdrīzāk no tomātiem. jo pirms miljons gadiem ir bijis līdzīgi un es nedēļas sākumā daudz ar viņiem krāmējos un daudz ēdu. pēdējās dienas praktiski neko neēdu, jo bail piemest kādu papildus pagali alerģijas ugunskurā, bet baigi labāk nepaliek. sliktāk gan arī nē. visu laiku ir sajūta, ka gribētos vnk novilkt sejas ādu un ielikt kkur ledusskapī - kkamī mīkstā, bet vēsā. varbūt mazliet pakusušā saldējumā.
* nolūza lielais zobs. diezgan pamatīgi, droši vien būs jārauj ārā. bet viņam blakus jau ir tukša vieta, no kuras pirms pāris gadiem tika izrauts zobs, kas bija pārlūzis uz pusēm no augšas līdz sakņu galam.
* aizbraucu uz stalli, viss pavisam normāli, gribu braukt mājās - mašīna pilnīgi mēma, tikai panelī kaut kāds elektrosalūts - viss jocīgi mirgo un raustās rādītāji. izskatās analoģiski decembra problēmai ar ģeneratoru, bet toreiz uzlika pilnīgi jaunu, jo vecais bija sadalījies sastāvdaļās. vilku mājās ar mīļo K tēva pasātu, kurš viens pats Amatas kalnā ar 4. ātrumu visai sūdīgi iet augšā. tagad velkot, tepat kalnā pie mūsu mājām, ar pirmo velkot noslāpu, jo negāja. bet saņēmās un spolējot tomēr tika līdz augšai. tagad zinu, kā ir vilkt. nasing spešal, vienīgi ar normālu mašīnu droši vien būtu patīkamāk.
* nedēļas sākumā kaķis bija jocīgs. pārāk daudz gulēja un pārāk maz ēda un komunicēja. aizvedu pie ārsta, bija paaugstināta temp, neko citu neatrada. ielaida sistēmu, AB un vitamīnus. bet tas vismaz nebija ļoti briesmīgi. jo jau atvedot mājās un izlaižot no būra viņš bija pilnīgi normāls. un es joprojām nespēju noticēt provinces cenām - par vizīti, sistēmu, antibiotikām, vitamīniem + AB un vit deva līdzņemšanai - 12.90 EUR

esmu tajā fāzē, kad gribas saritināties kamoliņā un pagulēt tumsā, pilnīgā klusumā un mierā kādu nedēļu. īstenībā jau tas viss pa lielam ir sūds. lielākā problēma ir tas, ka tā seja visu laiku niez un svilst un tas rada šausmīgi nogurdinošu nepārtrauktu iritablitātes fonu un normāla komunicēšana ar citiem prasa milzīgus iekšējos resursus, jo gribas vnk bļaut - aaaaaa, lieciet mani mierā un neko man neprasiet un nestāstiet un neskarieties man klāt. diezgan sūdīgs aplis - jo ārējā nieze, rada iekšējo niezi, bet stresa/ankša hormoni pastiprina histamīna izdalīšanos organismā.

aaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaa

p.s. ja pavisam godīgi, man liekas, ka tā ārējā nieze nebūtu izvērtusies tik traka, cik nu ir, ja pirms tās jau nebūtu bijusi iekšējā. bet tas nu tā. to nevienam neteiksim.

man šorīt notika tāds nepatīkams gadījums. mums te uz laiku pieklīdis vīratēva aizvēsturiskais pasāts un fords bija servisā līdz šim vakaram. aizbraucu ar to pasātu uz pastu izņemt paciņu, braucu atpakaļ. izgriezos uz maģistrālās ielas, kura ir liels garš kalns lejup - apmēram 2 km sākot gandrīz no pilsētas robežas, līdz lejai, kur jāpagriežas pa kreisi un jāuzbrauc kalnā uz mūsu māju. izgriezos es apmēram kalna vidū. gribēju ielikt otrajā ātrumā, bet ātrumkloķis pēkšņi vnk brīvi ļurkājās uz visām pusēm un nelikās it nevienā robā. es turpināju ripot uz leju. iela ir centrāla, pārsvarā ar borģūrām gar malām un zīmēm "apstāties aizliegts". satiksme bija vidēji intensīva. man bija doma iegriezt dažu stāvvietu kabatā, kas ir gandrīz pašā kalna lejā, bet pretējā ielas pusē - pa gabalu jau redzēju, ka tur ir daudz brīvu vietu, lai lēzeni tur iegrieztos, taču, kad tiku tik tālu, tieši pretī brauca mašīna un tas nebija iespējams. tad jau es biju aizripojusi tālāk un tuvojos aplim. nenormāli paveicās, ka neviens nebija jālaiž - tiku tam cauri un iegriezu busa pieturā. zvanīju K. un kamēr gaidīju, kad viņš atnāks, turpināju ļurkāt to kloķi un viņš vnk randomā ieleca vietā - pilnīgi normāli ieliku ātrumā un aizbraucu turpat blakus līdz stāvvietai (un mēs pēcpusdienā pilnīgi normāli ar to mašīnu aizbraucām uz Valmieru noskatīties izrādi, uz stalli un atpakaļ).

kas man šajā visā visvairāk nepatīk ir tas, kas notika man galvā. protams situācija nepatīkama, bet galu galā bremzēm nebija nekādas vainas - varēju taču apstāties pilnīgi jebkur. bet man bija drausmīga trauksme tieši par to, ka apstāšos kkur uz maģistrālās ielas (vai nedoddies pie iebrauktuves aplī) un maisīšos citiem pa kājām, traucēšu/bloķēšu satiksmi un visi domās, ka rekur kkāda debīla čiksa kleitā (vakar humpalās nopirku izcilu zīdīga auduma, nepieguļošu kleitu, kas sver vienu gramu un šajā karstumā ir ideālākais apģērba gabals, jo neskaras klāt un visu laiku viegli plivinās un ir kabatas!) nemāk braukt un vnk apstājas ceļa vidū un nesaprot ko dara. man bija panika arī par to, ko domā aizmugurējā mašīna, jo es protams ripoju aizvien lēnāk un lēnāk + vēl kkādu daļu trauksmes radīja fakts, ka tā ir vīratēva mašīna, ne mūsējā. manliekas, ka, ja tas būtu noticis kkad naktī (tb kad nav satiksmes) un ar mūsu fordu, man tas liktos drīzāk kā kkāds piedzīvojums. "no malas" skatoties tas mans domu gājiens, tb galvenais par ko uztraukties šajā situācijā, liekas diezgan slimi un neveselīgi. galu galā - kas notiktu, ja es tiešām vnk apstātos uz tās ielas? droši vien pilnīgi nekas. pat, ja tā ir maģistrālā iela šai pilsētā un pilsēta ņudz pirmsjāņu drudzī, tas nav nekāds tur Vanšu tilts vai Valdemāriela Rīgā. nekāds episks sastrēgums jau tur neizveidotos un, to ko kāds par mani padomātu, es tāpat neuzzinātu. šaubos, ka te kāds lektu ārā no mašīnas uz mani kliegt. karoč, stulbi, ka man galvā tāds sūds un stulbi arī, ka man gribas sevi par to sūdu džadžot.

* man liekas netaisnīgi, ka nav iespējams gulēt šūpuļtīklā un dzert kafiju. ok, esmu mēģinājusi ar termokrūzi ar vāciņu, bet tas nav tas;
* man liekas, ka man šogad būs ļoti skaists dārzs. nē, nu viņš jau ir skaists, bet es gaidu, kad sazels viss sasētais un sastādītais. ļoti ceru, ka neuznāks nekāda šausmu salna vai krusa vai orkāns;
* nebiju iedomājusies, ka to vai patīk kāds mašīnas modelis var ietekmēt tāds sīkums kā stūres spraišļu izvietojums. izrādās, ka es ļoti, ļoti esmu ieradusi braukt rokas klēpī salikusi un stūrēt ar kreiso roku turot to pašā stūres apakšā pa vidu. un, ja tur pa vidu ir spraislis, tad paliek šausmīgi neērti. drusku dabūju pabraukt ar mašīnu, kam tā ir un likās kaitinoši + vakar nobraucu kādus 400 km ar mūsu mašīnu un ziņkārīgi vēroju, kur lieku savas rokas. vispār ļoti interesanta pieredze tā apzināti pievērst uzmanību par automātiskām kļuvušām darbībām.

ārā -23, pa dienu bija -18. ļoti gribas braukt leduskritumu ekspedīcijās, redzēju soctīklos, ka šur tur jau ir paspējuši saveidoties. bet otrdien mašīna otro reizi mēneša laikā palika uz ceļa. sastrēgumstundā, Krastmalā starp Akmens un Dzelzceļa tiltu. tētis aizvilka uz servisu Saļikā.