*

aizvakar no rīta braucu uz treniņu. ja neskaita pāris klusus, bet neierastus trokšņus bedrēs netālu no pagrieziena uz grantinieku, neko neparastu nejutu. 20 min pēc ierašanās stallī tika pamanīts, ka volvo ir pilnīgi, pilnīgi mīksta pakaļējā riepa. ar staļļa saimnieces tēta palīdzību uzliku zapasku bet viņa neizskatījās tāda ļoti pārliecinoša garākam ceļam (es saprotu, ka viņa tam arī nav domāta, bet ar forda zapasku, esmu nobraukusi diezgan garus gabalus). sarunāju, ka kamēr esam treniņā K atbrauks un samainīs mašīnas, jo man pēc treniņa bija jābrauc uz Rīgu un naktī mājās. atbraucām no treniņa, iekāpu fordā (kariete bija pārvērtusies par ķirbi) un braucu uz darbu. turpat netālu no Valmieras, apdzenot fūri, dzirdēju ne visai skaļu paukš. pirmais, kas ienāca prātā - sprāgst riepa, tūlīt būs dirsā, bet nekas nenotika. tikai mašīnai pazuda jauda. karoč, atkal nokrita kaut kāda tā gaisa padeves šļauka. fordam šī problēma ik pa laikam ir bijusi jau kopš mūsu attiecību pirmsākumiem, vismaz tas nav nekas traģisks un servisā to uzsprauž atpakaļ pa ~dešuku. bet nu, jā esot ceļā tas nav nekas patīkams. pa līdzenu ceļu nekāda vaina, bet tiklīdz sākas kalns, tā atliek vien rezignēti vērot kā visai strauji krītas ātrums (un ignorēt to kā visi aizmugurē braucošie mani džadžo) un īsti nepalīdz nekāda mešana zemākos pārnesumos. nu drusciņ, drusciņ palīdz. mājupbraucot, Amatas kalnā uzkūlos ar trešo ātrumu un kādiem 60 km/h, lai gan lejā krietni ieskrējos. volvo riepā tika atrastas divas naglas. diez kaut kur uz ceļa vai dāvana no jumta cilvēkiem - viņi tā arī ne ar kādu magnētiņu ap māju nenostaigāja, esmu salasījusi saujām naglu, bet kurš tad var grubuļainā un daļēji zāļotā placītī, kur stāv mašīna, visas atrast un ieraudzīt.

pagājšnakt sapnī redzēju, ka braucu invalīdu ratiņos uz autobusa pieturu - pa šosejas malu piķa melnā tumsā. pēkšņi man blakus apstājas milzu fūre bez gaismām. tā ir mani pamanījusi un apstājusies, ja nu es gadījumā vēlos šķērsot šoseju. es nevēlējos, vien vicinājos ar rokām, cerībā, ka fūres vadītājs sapratīs, ka brauc bez gaismām un ieslēgs tās. neieslēdza. tā fūre bija vēl tumšāka par nakti. citā nesenā sapnī četras reizes noķēru un atvedu atpakaļ izbēgušu jaunzirgu. un rīkoju ballīti sterili izbetonētā pagrabā bez izejas un bez logiem.

man liekas manī vienlaicīgi ir milzīga vēlme sastingt un nekustēties un kaut kāda akumulējusies apspiesta un apslāpēta enerģija, kas pamazām kļūst aizvien sprādzienbīstamāka. ļoti negribas kaut kādā brīdī attapties kā fūrei kas bez gaismām traucas pa šoseju naktī. negribas būt invalīdu ratiņos un negribas arī būt jaunzirgam, ko atkal un atkal iespundē stallī vai dzīvot/līksmot pagrabā bez izejas un logiem.

kārtis teica, ka atbilde ir traukā un apokalipsē.

skatos, ka jaunākās modes tendences satiksmē ir braukt pa vienvirziena ielām braukšanai pretējā virzienā. tikko uz Dzirnavenes kkāds čalis Č rajonā kvartāla vidū apgriezās un izdomāja braukt atpakaļ uz Čakeni. atvainojos par klišeju, bet tas bija bembis. pārskatāmā pagātnē man vairākas reizes kāds ir braucis pretī pa Alfrēda Kalniņa ielu un Smilčā pie pasta arī kāda kundze brauca galīgi ne pieņemtajā virzienā.

vēl man liekas, ka tie cilvēki, kas ņaukst par sliktajiem Latvijas ceļiem ir cilvēki, kas nekad neizbrauc no Rīgas. es diezgan daudz viskautkur braukāju un, piemēram, salīdzinot ar 2018. gadu, ceļu kvalitāte ir ievērojami uzlabojusies. izņemot Rīgas ielas. vakar uz Jorģa Zemitāna satiksmes pārvada iepisu tādā caurumā, ka pilnīgi neticas, ka nepārsitu nevienu no tikko iegādātajām vasaras riepām.

monday vibes
* ārštata aktieris, kurš no rudens būs štatā lielajā teātrī uzzināja, ka netiek spēlēt izrādes septembrī - kuras ir jau praktiski izpārdotas;
* elektriķis atdeva Volvo (neprasot naudu) un pateica, ka tā arī nespēj atrast problēmu;
* braucām ar Volvo uz skati, tur atkal bija ārprātīga rinda, nācās atcelt vēl visādas Valmierā ieplānotas svarīgas darīšanas, lai pēc pāris stundu gaidīšanas rindā skati neizietu un dabūtu pavisam negaidītus 4 gab divniekus;
* principā pišamies ar abām mašīnām jau gandrīz pusgadu
* pasts prasa maksāt muitu par book depositoryā pasūtītu lietu, lai gan vat ir jau samaksāts pērkot

citās ziņās: Olomoucké Tvarůžky ir jocīgs, bet ļoti garšīgs.

p.s. ja kādam ir izcils auto elektriķis, kontaktus studijā, lūdzu!

Īsumā par zajebalīgāko:
Decibels nav brīvlaists, nebūs vismaz līdz nedēļas beigām
Tagad servisā ir jau abas mašīnas un es pārvietojos ar nomas auto (“nauda lido, nauda deg”)
Skatītāju wc un gaisma ieejas zonā nav salabota un nav zināms kad būs.

tikko pārbraucu slīpi pāri LV ar mūsu jauno volvo un mūsu jauno piekabi. Kursīši - Saldus - Salaspils - Smiltene.
pirmo reizi dzīvē vilku piekabi. uzreiz - ~300 km un viena pati.
tagad nejūtu dibenu - parīšu roltonu un iešu staigāt kamēr vēl legāli.

vēl - vakar kurjers beidzot bija piegādājis sen pasūtīto šujmašīnu.
un vakar keramiķes darbnīcā izņēmu svaigi cepto pasūtījumu - rekvizītus manai meža tripa lietai.

zirga klibošanai nopirku antiflam pastu un vēl piedevu pret iekaisumiem un locītavu veselībai. aizvakar bija jau daudz labāk. pieteicu arī hiropraktiķes vizīti.

dzīve iet uz augšu. nu, ja neskaita, ka kontā svilpo mīnusi. (šajā ziņā labajās ziņās - atrakstīja foršā bijusī priekšniece no rekl.aģ. un pasūtīja diezgan iespaidīgu manas tējas apjomu. rīt jāiebāž omnivā)

tādas, lūk, man praktiskās dzīves dziņas ziņas.

draugi, auto entuziasti

vai ir vēl kāda cita mašīna, bez volvo xc70, uz kuru skatīties, ja nepieciešama
* liela, ietilpīga mašīna - noteikti universālis
* iespēja nolaist sēdekļus un gulēt uz plakanas virsmas
* āķis
* jumta reliņi
* ekonomisks degvielas patēriņš (un laikam jau labāk dīzeli)
* ērti gan pilsētai, gan laukiem (tai skaitā mežiem un dubļiem)
* izturīga un pieticīga (mūsu ģimene ļoti daudz nodarbojas braukšanu un ļoti maz ar auto aprūpi)
* apkope un remonti nemaksās miljonu un detaļas nebūs jāmeklē pa visu pasauli un jāgaida mēnešiem, kamēr tās piegādās no citurienēm
* lietota, labā stāvoklī, maksā +/- 5k
+ man personīgi gribētos ar manuālo kārbu

mūsu 05. gada Ford Mondeo lieliski atbilda šīm prasībām, bet viņš šobrīd šķiet guļ uz nāves gultas un negribas viņā neko daudz vairāk ieguldīt. viņa laikabiedros arī nē. jaunākiem mondeo universāļiem ir mazietilpīgāka virsbūve
Pasāti neinteresē (un folksvāgeni vispār). Subaru forester un outback liekas forši, bet par dārgu (un remonts arī liekas dārgs). par škodām dzirdētas daudz labas atsauksmes, bet es kkā nejūtu nekādu konekšenu ar viņām. it kā nav iebildumu pret bembjiem, bet viņi arī liekas mazi un man drusku bail no pakaļpiedziņas ziemā. es gan sen senos laikos mācījos braukt ar opel omega ar pakaļpiedziņu, bet tas bija pirms gandrīz 20 gadiem.
atliek tikai volvo xc70, vai ne? nu varbūt vēl v70. tiešām nav vēl kāds variants, ko neesam iedomājušies?

p.s. es gan jau noskatīju Linkon limo - tikai trīs štukas un atbilst vismaz daļai vajadzību (ietilpīgs, var gulēt). bet nevarēsim iegriezt pagalmā.

diez kas nav šonedēļ.
* uzmetās drausmīga alerģija uz sejas. visdrīzāk no tomātiem. jo pirms miljons gadiem ir bijis līdzīgi un es nedēļas sākumā daudz ar viņiem krāmējos un daudz ēdu. pēdējās dienas praktiski neko neēdu, jo bail piemest kādu papildus pagali alerģijas ugunskurā, bet baigi labāk nepaliek. sliktāk gan arī nē. visu laiku ir sajūta, ka gribētos vnk novilkt sejas ādu un ielikt kkur ledusskapī - kkamī mīkstā, bet vēsā. varbūt mazliet pakusušā saldējumā.
* nolūza lielais zobs. diezgan pamatīgi, droši vien būs jārauj ārā. bet viņam blakus jau ir tukša vieta, no kuras pirms pāris gadiem tika izrauts zobs, kas bija pārlūzis uz pusēm no augšas līdz sakņu galam.
* aizbraucu uz stalli, viss pavisam normāli, gribu braukt mājās - mašīna pilnīgi mēma, tikai panelī kaut kāds elektrosalūts - viss jocīgi mirgo un raustās rādītāji. izskatās analoģiski decembra problēmai ar ģeneratoru, bet toreiz uzlika pilnīgi jaunu, jo vecais bija sadalījies sastāvdaļās. vilku mājās ar mīļo K tēva pasātu, kurš viens pats Amatas kalnā ar 4. ātrumu visai sūdīgi iet augšā. tagad velkot, tepat kalnā pie mūsu mājām, ar pirmo velkot noslāpu, jo negāja. bet saņēmās un spolējot tomēr tika līdz augšai. tagad zinu, kā ir vilkt. nasing spešal, vienīgi ar normālu mašīnu droši vien būtu patīkamāk.
* nedēļas sākumā kaķis bija jocīgs. pārāk daudz gulēja un pārāk maz ēda un komunicēja. aizvedu pie ārsta, bija paaugstināta temp, neko citu neatrada. ielaida sistēmu, AB un vitamīnus. bet tas vismaz nebija ļoti briesmīgi. jo jau atvedot mājās un izlaižot no būra viņš bija pilnīgi normāls. un es joprojām nespēju noticēt provinces cenām - par vizīti, sistēmu, antibiotikām, vitamīniem + AB un vit deva līdzņemšanai - 12.90 EUR

esmu tajā fāzē, kad gribas saritināties kamoliņā un pagulēt tumsā, pilnīgā klusumā un mierā kādu nedēļu. īstenībā jau tas viss pa lielam ir sūds. lielākā problēma ir tas, ka tā seja visu laiku niez un svilst un tas rada šausmīgi nogurdinošu nepārtrauktu iritablitātes fonu un normāla komunicēšana ar citiem prasa milzīgus iekšējos resursus, jo gribas vnk bļaut - aaaaaa, lieciet mani mierā un neko man neprasiet un nestāstiet un neskarieties man klāt. diezgan sūdīgs aplis - jo ārējā nieze, rada iekšējo niezi, bet stresa/ankša hormoni pastiprina histamīna izdalīšanos organismā.

aaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaa

p.s. ja pavisam godīgi, man liekas, ka tā ārējā nieze nebūtu izvērtusies tik traka, cik nu ir, ja pirms tās jau nebūtu bijusi iekšējā. bet tas nu tā. to nevienam neteiksim.

man šorīt notika tāds nepatīkams gadījums. mums te uz laiku pieklīdis vīratēva aizvēsturiskais pasāts un fords bija servisā līdz šim vakaram. aizbraucu ar to pasātu uz pastu izņemt paciņu, braucu atpakaļ. izgriezos uz maģistrālās ielas, kura ir liels garš kalns lejup - apmēram 2 km sākot gandrīz no pilsētas robežas, līdz lejai, kur jāpagriežas pa kreisi un jāuzbrauc kalnā uz mūsu māju. izgriezos es apmēram kalna vidū. gribēju ielikt otrajā ātrumā, bet ātrumkloķis pēkšņi vnk brīvi ļurkājās uz visām pusēm un nelikās it nevienā robā. es turpināju ripot uz leju. iela ir centrāla, pārsvarā ar borģūrām gar malām un zīmēm "apstāties aizliegts". satiksme bija vidēji intensīva. man bija doma iegriezt dažu stāvvietu kabatā, kas ir gandrīz pašā kalna lejā, bet pretējā ielas pusē - pa gabalu jau redzēju, ka tur ir daudz brīvu vietu, lai lēzeni tur iegrieztos, taču, kad tiku tik tālu, tieši pretī brauca mašīna un tas nebija iespējams. tad jau es biju aizripojusi tālāk un tuvojos aplim. nenormāli paveicās, ka neviens nebija jālaiž - tiku tam cauri un iegriezu busa pieturā. zvanīju K. un kamēr gaidīju, kad viņš atnāks, turpināju ļurkāt to kloķi un viņš vnk randomā ieleca vietā - pilnīgi normāli ieliku ātrumā un aizbraucu turpat blakus līdz stāvvietai (un mēs pēcpusdienā pilnīgi normāli ar to mašīnu aizbraucām uz Valmieru noskatīties izrādi, uz stalli un atpakaļ).

kas man šajā visā visvairāk nepatīk ir tas, kas notika man galvā. protams situācija nepatīkama, bet galu galā bremzēm nebija nekādas vainas - varēju taču apstāties pilnīgi jebkur. bet man bija drausmīga trauksme tieši par to, ka apstāšos kkur uz maģistrālās ielas (vai nedoddies pie iebrauktuves aplī) un maisīšos citiem pa kājām, traucēšu/bloķēšu satiksmi un visi domās, ka rekur kkāda debīla čiksa kleitā (vakar humpalās nopirku izcilu zīdīga auduma, nepieguļošu kleitu, kas sver vienu gramu un šajā karstumā ir ideālākais apģērba gabals, jo neskaras klāt un visu laiku viegli plivinās un ir kabatas!) nemāk braukt un vnk apstājas ceļa vidū un nesaprot ko dara. man bija panika arī par to, ko domā aizmugurējā mašīna, jo es protams ripoju aizvien lēnāk un lēnāk + vēl kkādu daļu trauksmes radīja fakts, ka tā ir vīratēva mašīna, ne mūsējā. manliekas, ka, ja tas būtu noticis kkad naktī (tb kad nav satiksmes) un ar mūsu fordu, man tas liktos drīzāk kā kkāds piedzīvojums. "no malas" skatoties tas mans domu gājiens, tb galvenais par ko uztraukties šajā situācijā, liekas diezgan slimi un neveselīgi. galu galā - kas notiktu, ja es tiešām vnk apstātos uz tās ielas? droši vien pilnīgi nekas. pat, ja tā ir maģistrālā iela šai pilsētā un pilsēta ņudz pirmsjāņu drudzī, tas nav nekāds tur Vanšu tilts vai Valdemāriela Rīgā. nekāds episks sastrēgums jau tur neizveidotos un, to ko kāds par mani padomātu, es tāpat neuzzinātu. šaubos, ka te kāds lektu ārā no mašīnas uz mani kliegt. karoč, stulbi, ka man galvā tāds sūds un stulbi arī, ka man gribas sevi par to sūdu džadžot.

* man liekas netaisnīgi, ka nav iespējams gulēt šūpuļtīklā un dzert kafiju. ok, esmu mēģinājusi ar termokrūzi ar vāciņu, bet tas nav tas;
* man liekas, ka man šogad būs ļoti skaists dārzs. nē, nu viņš jau ir skaists, bet es gaidu, kad sazels viss sasētais un sastādītais. ļoti ceru, ka neuznāks nekāda šausmu salna vai krusa vai orkāns;
* nebiju iedomājusies, ka to vai patīk kāds mašīnas modelis var ietekmēt tāds sīkums kā stūres spraišļu izvietojums. izrādās, ka es ļoti, ļoti esmu ieradusi braukt rokas klēpī salikusi un stūrēt ar kreiso roku turot to pašā stūres apakšā pa vidu. un, ja tur pa vidu ir spraislis, tad paliek šausmīgi neērti. drusku dabūju pabraukt ar mašīnu, kam tā ir un likās kaitinoši + vakar nobraucu kādus 400 km ar mūsu mašīnu un ziņkārīgi vēroju, kur lieku savas rokas. vispār ļoti interesanta pieredze tā apzināti pievērst uzmanību par automātiskām kļuvušām darbībām.

ārā -23, pa dienu bija -18. ļoti gribas braukt leduskritumu ekspedīcijās, redzēju soctīklos, ka šur tur jau ir paspējuši saveidoties. bet otrdien mašīna otro reizi mēneša laikā palika uz ceļa. sastrēgumstundā, Krastmalā starp Akmens un Dzelzceļa tiltu. tētis aizvilka uz servisu Saļikā.

ceturto vakaru pēc kārtas (sākās tai dienā, kad bija spkc zvans) vienā brīdī gar kauliem paložņā vēsums - izmēru temperatūru - ir ~37.2, bet apm divu stundu laikā pazūd. visādi citādi jūtos labi, kamēr bija saule - pat visai moži. ēdiens garšo, smaržas jūtu, iesnu nav, klepus nav, bezspēka nav. hvz - varbūt man ir kovids vieglā formā, varbūt hvz kas cits. katru dienu, kad esmu izkasījusies no gultas, ejam ~7 km pastaigā kaut kur uz mežu (to var visai drīz sasniegt ejot praktiski visos virzienos no mājām). šodien, piemēram, mežā aiz Klievja un Cērtenes pilskalna atradām tādu iespaidīgu kalnu ar izcirtumu. nu tādu, uz kura varētu krīvu krīvu templi sliet. dabūjām mašīnu no servisa. bez kontakta. bija pilnīgi izjucis ģenerators. taisu visko ēst - piemēram, vakar pirmo reizi mūžā uztaisīju debesmannā. pēc sastāvdaļām likās, ka būs ok daudzums, bet rezultātā sanāca milzīga māla bļoda pilna līdz malām ar debesmannu. vēl aģentūras salātus, gruzīnu lobio nigozit, dārzeņu podiņus cepeškrāsnī utt. K beidzot sagaidīja cīgas, ko grupasbiedrs sūtīja ar omnivu. vietējais topiņš piegādā pārtiku un alko, bet cīgas nē. ilgojos pēc zirdziņa. viņš šodien bija bez manis aizbraucis uz Valmiermuižu izkustēties. ar staļļa saimnieces vīru. esot gājis labi, tik zirdziņam gribējies ātrāk, augstāk un vairāk. šodien uzpeldēja brālis. ar saviem kovid neeksistē un antimaskistu murgiem un konspirāciju teorijām. ļoti, ļoti noguru no tās sarunas. ļoti centos turēties rāma un pēc iespējas neiesaistīties un kaut kā turēt savu robežu. neteiksim gan, ka viņš to tā līdz galam respektē. piesauca matriksu un tableti - skaidrs, ka esam apēduši dažādas tabletes un es esmu tajā muļķu pusē. bet varbūt tieši to viņam arī vajadzēja - sajūtu, ka viņš ir redzošs un es esmu aita. miglaini atceros, ka kaut kādā valodā inese nozīmē aita. ļoti labi. lai esmu aita, tikai lieciet mani mierā ar tiem murgiem. visādi citādi gribas kko radošu darīt, bet nevaru izdomāt ko. kko trinos, trinos līdz tā arī neizdomājusi apsēžos pie kompja un pazūdu internetā. rakstīt negribas un taisīt ziemassvētku kartītes arī nē. bija tā doma par Līgu ph3 zsv dziesmu, bet K mūzikas pričendāļi 1d palika mēģu telpā, jo bija plānots tur vēl šonedēļ būt. ļoti priecājos, ka Rikardo pie mums atnāca. ko mēs bez viņa tagad darītu? biju jau sākusi rakstīt šeit slavinošu postu par viņu, bet uzradās tas brālis un visa iedvesma novīta. kādu dienu uzrakstīšu. par Rikardo - lielu, lēni plūstošu, omulīgu un saulainu meduslāsi kaķa kažokā. joprojām ilgojos pēc īstas ziemas. aizvakar čaļi uz Klievja jau spēlēja hokeju. bet gribas sniegu, gaismu, baltumu.
jo vairāk par visu man patīk gaisma.
tas īsumā arī viss.

* saule un zilas debesis ir brīnišķīgi, bet kailsals un brāzmains vējš pavisam kas cits;
* vakarnakt K brauca mājās no Rīgas un pie Raunas pagrieziena mašīna vnk pārstāja darboties. kkāds mammas brāļa kaimiņš atvilka mājās
* 5d bijām abi pie zobārsta (un vēl viskur). šodien zvanīja no SPKC, sakarā ar šo zobārsta apmeklējumu esam kļuvuši par kontaktpersonām, kam jāiet karantīnā
* ieteica sazināties ar ģimenes ārstu. uzzinājām, ka mūsu ģimenes ārste jau vismaz gadu vairs nestrādā. neatceros, kad pēdējo reizi viņu redzēju
* pirmdien jātaisa tests. Valmierā. hvz kā tur nokļūt bez auto vai kā dabūt auto no servisa, ja būs saremontēts (un vispār remontējams)
* K uztaisīja siltinātu namiņu, kur Rikardo patverties, kad neesam mājās. tur tagad dzīvo kaimiņu kaķene
* nujā un vēl noskatījāmies daudzināto seriālu. abi ar vīru esam mamzeļu (c) nometnē - ļoti, ļoti vājš scenārijs, pilns ar garlaicīgām bezjēdzībām un jo tālāk, jo krindžīgāk. un tā sieklošanās ap sieviešu krūtīm un kājām un drusku arī dibeniem, kkā diezgan šķebīgi. protams melnbaltā estētika skaista un skaisti kadrējumi. aktieri (vairums "veco") forši. man parasti Elita ne visai, bet šoreiz tiešām patika. un Žeņa. un Ārija Viļa mātes lomā. Vilis man kkā neielīmējās kopīraitera tēlā. interesantas atsauces uz Moozu. atpazinu daudzus rekvizītus no dažādām jrt izrādēm. daži jaunie aktieri ļoti sūdīgi. toties skaisti. un pleiliste arī laba. bet tas arī viss. pilnībā piekrītu Pērkonei, kuru Alvis ielicis pēdiņās un Penijai arī. nujā un galvenā sarežģījuma atrisinājums - lēts un sadomāts. es nespēju noticēt. tur iekšējā loģika miljons reižu izirst pa vīlēm.

dabūju otro sodu savā ~10 gadus ilgajā autovadītājas stāžā. sūda pārvietojamais radars - 109 km/h 90 vietā.
pirmais sods bija par invalīdu stāvvietas aizņemšanu. vedu suni pie vetārsta, steidzos un uztraucos, horizontālie apzīmējumi bija nodzisuši, vertikālos pārpratu. samaksāju 60 Ls, kas tolaik bija drausmīgs robs budžetā.
vēl man bija brīdinājums par braukšanu bez tuvajām gaismām - pašā pirmajā reizē, kad pēc tiesību dabūšanas braucu viena pati. bet tas neskaitās.
vispār brīnos, ka man tik laba sodu statistika, jo braucu pārsvarā bez waze un pa šoseju ar atļauto ātrumu pārvietojos tiešām reti. tfu, tfu, tfu!

šodiena man iemācīja to, ka, ja ir svaigi nopirkts jauns aķis, tad gadījumā, ja kūpēdama sairst ģeneratora siksna, ir iespējams aizbraukt no cirka līdz salaspilij tikai ar aķi, bez ģeneratora palīdzības.

šodien gāju pa Baronielu un domāju par to, kādu efektu uz manu psiholoģisko veselību atstājis vakardienas CSN. gāju un domāju, ka pohui, viss kūl un tad, tieši man blakus, uz ietves daļēji uzlidoja nikni pīpinošs taksis, kuru nebija pamanījusi/palaidusi mašīna, kas brauca pa pusei pa sliedēm aiz tramvaja un nu gribēja pabīdīties pa labi, lai tiktu tam garām. bija kaut kāda brakšķīga skaņa, bet abas mašīnas aizbrauca tālāk. diezgan jocīga sajūta.

izraisīju CSN. Teikā. pa lielam waze dēļ - bija uzkāries, tad atkārās un sāka bļaut turn right, bet es biju 2. joslā. likās, ka paspēšu, bet nepaspēju. dabūju busiņu aizmugures labajā stūrī. bamperis čupā un spārns arī ielocīts. brīnumaini, bet lukturi neizbira un darbojas, arī bagažnieka vāks veras bez problēmām. mašīna kopumā mierīgi braucama un lietojama.
stulbākais, ka man, kā izrādās, šodien nemaz nebija jābrauc uz Rīgu. tikai rīt. sajaucu dienas. nebūtu sajaukusi, nebūtu tur bijusi. par laimi busiņa vadītājs tāds jauks un mierīgs. no Priekuļiem. tagad zvanos pa ss-u un meklēju bamperi. tas sīkums. spārns tāda sāpīgāka lieta.

protams, ne jau waze vainīgs, bet mana neuzmanība. es vispār ļoti ilgi izvairījos lietot waze. ja bija jābrauc uz nezināmu vietu, pirms tam kārtīgi apskatījos kartē un iegaumēju maršrutu. ja galīgi aizmirsu vai sajaucu, piestāju malā un paskatījos vēlreiz kartē. pēdējā laikā esmu palaidusies un vairs tā nedaru, jo waze taču izdarīs manā vietā un vēl par mentiem pabrīdinās (attiecīgi arī ātrumu var mierīgi pārsniegt).

good to be good. ripinājos uz 120 mājās no staļļa pa Valmiera-Smiltene, ieraudzīju, ka nekurienes vidū stopē tante. apstājos, paņēmu un mazmazītiņu gabaliņu tālāk redzēju, ka netrafarētā mentu mašīna sagūstījusi kādu, kurš, acīmredzot, ripinājies līdzīgā ātrumā kā es.

pavadīju nedēļas nogali Lubāna mitrājā. redzēju un dzirdēju 50+ putnu sugu. tā ir brīnišķīgā daļa.
ne tik brīnišķīgā - kārtējo reizi pārliecinājos, ka man besī braukt kaut kur grupās un baros. lai gan 30 cilvēku putnu vērotāju bars likās pat jaukāks nekā mazpadsmit jogas entuziastes Indijas braucienā. un ļoti, ļoti noguru no auto vadīšanas. nobraucu ~600 kilīšus, visus neizgulējusies, visus pret sauli (tajā sadaļā, kurā pilnīgā tumsā braucām pa mežiem meklēt pūces, karavānā bija apsardzes mašīna ar neizslēdzamām, dzeltenām migalkām, kuras raustījās kā ziemassvētku eglītes lampiņas un, kuras es gribēju sašķaidīt ar automātu), daudzus pa ļoti sliktiem ceļiem. nākamreiz, kad man būs jāņem random sveši cilvēki mašīnā, prasīšu uzrādīt autovadītāja apliecību.
beigās vēl uz grantinieka dabūju akmeni logā un saplaisāja vējstikls.

vēl es sapratu, ka bez personīgā binokļa diezkas nav. bija divi kruti teleskopi, bet uz tiem visu laiku bija rinda. kaut kā nebūt iztiku ar sava ziepjutrauka zoomu, kas, jāatzīst, nav ērtākais paņēmiens putnu vērošanai. so - pierakstiet, ka binoklis ir man dāvināmo lietu sarakstā.

viens no maģiskākajiem mirkļiem: nakts, mežs, drausmīgi auksts, pilnīga tumsa, nenormāli spožas zvaigznes, klusums. klausāmies meža pūci un urālpūci un ik pa laikam pāri galvām iet nakts migrācijas ar kliedzošiem ziemeļu gulbjiem un visādu veidu zosīm.

( mitrāja un migrācijas maģija )

šī nu gan bija viena varena nedēļa. kas notika pirmdien, es pat vairs neatminos bet, bet, bet

2dien mani atlaida no leftvinga kantora. pareizāk sakot, nevis atlaida, bet atzinās, ka nespēj apmaksāt manus pakalpojumus. par laimi atalgojumu par jau sniegtajiem pakalpojumiem +/- saņēmu. tā kā tagad esmu pavisam īsts bezdarbnieks.
tad uzpeldēja biļetes uz Mēdeju. man patika, bet jumtu nost galīgi nerāva. sapratu, ka kaut kāda liela daļa no teātra burvības man ir zudusi uz visiem laikiem. es skatoties izrādi galvā redzu visādas tehniskas lietas, piemēram, kā Guna izvēlas orientieri pēc kā vadīties bīdoties ar krēslu, lai nenokristu no paaugstinājuma. un stāvot garderobes rindā noklausīta saruna, par to, ka redz kāda sakritība, ka Gunai kliedzot nokrituši tie prožektori, man liek tikai skumji nopūsties.

3dien bijām Valmierā miksēt Līgu pH3 ierakstu. bija cerība paspēt vienā dienā, visām 11 dziesmām arī izgājām cauri, vienu izmetot, bet secinājām, ka tomēr jābrauc vēlreiz. kopumā, man liekas, ka ieraksts būs ļoti kruts - t.i. man pašai ļoti patīk un ir samērā vienalga, ja nevienam citam nepatiks. galvenais, lai grupasbiedrēm liekas vismaz ciešams un pieņemams.

par 4dienu ar neko īpašu neatceros, izņemot to, ka iemācījos izņemt un ielikt auto akumulatoru, bet 5dien braucām uz Smilteni. bija superīgs laiks, tāpēc nostiepām no šķūņaugšas vecāpapa taisītas ragaviņas un gājām uz Jāņkalnu vizināties.

6dien pastaigājāmies pa aizsalušu Niedrāju un apgājām tam apkārt, kā arī apmeklējām leduskritumu Vecajā parkā. kad atgriezāmies Rīgā, dzīvoklī bija veseli 7 grādi, bet baigi ilgi kurināt nebija laika - bija jāiet uz konci Ādmiņu ielā. žēl, ka Salt Wound pēdējais koncis, baigi kruta. Spektrāles arī krutas. un Lokatoram ar nebija ne vainas, bet es viņu tā baigi neklausījos.

šodien bija plāns beidzot doties apciemot zirdziņu, bet nespēju atteikties pievienoties spontānā eckursijā skatīties ledus krāvumus Mērsragā.
ilustrācijas vēlāk. man tagad jāiet cept sojas kokleti.

jūtos kā normāls tīnis - darba nav (it kā ir, bet nav, bet ir), kurīju gandžu (Northen Lights), skatos multenes (Mr. Pickles) un ceru, ka muteres sametīs naudu mašīnas remontam (sajūgs un spararats, bļe).