*

īsi pirms mondiņam sapisās sajūgs

* turpinu būt pro-prokrastinatore;
* nolūza vēl viens puszobs;
* mums ir biļetes uz Londoniju;
* šodien pirmo reizi nepieleca Mondiņš (laikam būs aķis jāmaina);
* auksts laiks + jebkāda veida A vējš šajā dzīvoklī ir no, no, no;
* mazāk nekā nedēļa līdz Līgu ierakstam.

vakar pa tumsu braucu ciemos uz "Stiebriņiem" (kaut kur ne ļoti tālu no otrā Tukuma apļa, pa kreisi). braucu tumsā, pa vidēji sūdīgu asfaltu, uz kādiem 70, pretī brauca mašīna, pārslēdzu no tālajiem uz tuvajiem. pēkšņi asfalts beidzās un es ielidoju drausmīgās bedrēs. mašīna pāris reizes palecās kā zaķis un bija vismaz viens drausmīgs troksnis. brīdinājuma zīmes par ceļa seguma maiņu vai bedrainu ceļa posmu tur nebija. tur vispār nebija nekādas zīmes, tikai tumsa un bedres. līdz galamērķim aizbraucu (jo tas bija 5-7 min attālumā), bet no rīta mani gaidīja pilnībā mīksta kreisā priekšējā riepa. labi, ka nebraucu uz 90 un, labi, ka vēl nebiju uzlikusi ziemenes.

visādi citādi "Stiebriņos" gāja lieliski - pirtiņā pabarojām veļus, izdziedājāmies un maizes krāsnī izcepām maizi un lazanju

runājot par lietoto auto tirgu - paziņa vairākus gadus mocījās ar mašīnu, kas visu laiku mistiski un nemistiski bojājās un lūza. beidzot pārdeva. kaut kādu nedēļu vēlāk mašīna ir ss-ā, nobraukumam notītas 70 štukas un cena palielināta par 1300 eur.

pēc tiem 2000+ nobrauktajiem km, joprojām normālais agregātstāvoklis liekas sēdēt mašīnā un braukt. nu vai nebraukt, bet dirnēt robežpunktā. pārējie stāvokļi (piemēram, būt mājās vai jāt ar zirgu) šķiet tādi tikai "pagaidām".

nodzīvota pirmā ziema dzīvoklī ar malkas apkuri un pirmā ziema ar dīzeli. kas attiecas uz apkuri - viss ir ļoti kruta, kamēr nav A vējš, kamēr mājās ir kurināmais (vēlams sausa malka) un kamēr visās tirdzniecības vietās neizbeidzas normālās briketes. kopumā man patīk malkas apkure, īpaši tāpēc, ka man gandrīz nekas nav jādara - K. pirms darba iekurina, es tikai pieceļos un aiztaisu šīberus. ēst gatavošanu uz plīts izmēģināju tieši vienu reizi - cepot kabačus.
runājot par dīzeli - man bija bail no mīnusiem un kā būs pielaist ne pārāk jaunu, ārā stāvošu dīzeļmotoru, bet nevienā no izteikti aukstajiem periodiem nebija vispār nekādu problēmu. man vispār nemainīgi ļoti patīk mūsu mašīna. gada laikā nav sagādājusi nekādas lielākas problēmas, toties ir sagādājusi iespēju visai komfortabli gulēt visādos izbraucienos un pārvadāt reizēm pat vieglajam auto neticama izmēra priekšmetus.

nekad nebiju domājusi, ka priecāšos, ka kāds noskrāpēs mūsu mašīnu. kādā jaukā septembra sākuma dienā, kad mašīna bija skaisti un godīgi noparkota uz Smiļģa ielas, tieši pie mājas durvīm, aiz šķotkas bija aizbāzta menta parakstīta, ar roku uzskricelēta, zīmīte - ka mašīna tāda un tāda ir noskrāpējusi mūsu mašīnu, lai vēršamies pie apdrošinātāja. švīka uz kreisā spārna ir redzama, ja ieskatās, bet nav nekas traģisks. pagāja pusotrs mēnesis un apdrošinātājs beidzot ieskaitīja naudu, kuras pietiks tieši, lai nopirktu jaunas ziemas riepas un savestu kārtībā savirzi. turklāt tieši laikā, jo riepu/naudas jautājums jau sāka izteikti nomākt.

nobraukt ~400 km, lai uzliktu puķes uz pāris kopiņām, kurās apglabātos es nekad neesmu redzējusi, bet mana mamma ir satikusi pavisam dziļā bērnībā. turklāt, zinot, ka tos kapus noteikti būs sakopis kāds cits. izklausās visai bezjēdzīgi, bet tas ir tik ļoti tā vērts. tā sajūta, ko es iegūstu to darot. ļoti grūti to aprakstīt.
Gaujienas kapusvētki ir viens no maniem beisik identitātes rituāliem.

bēdīgi par muižu. ar katru gadu paliek arvien sūdīgāk. vispār bēdīgi par Gaujienu, jo, ja saņemtos, manliekas varētu gana labi piesaistīt tūristus un visu sačiņīt. muiža skaista, saglabājušās daudz muižas kompleksa ēku, parks ar lauvasmutes avotiņu, ordeņa pilsdrupas, Gaujmale, potenciāls visādām ainaviskām dabas takām, Vītola muzejs, spēcīga un plaši apmeklēta kapusvētku tradīcija, kungu kapenes utt. apkārtnē arī citi tūrisma objekti (foršs skatu tornis Igaunijas pusē, Zvārtavas muiža, Randātu klintis utt.)

+ ļoti paveicās neizšķaidīt mašīnai purnu un pakaļu. stāvēju pie sarkanā, tur, kur Augšlīgatnē remontē tiltu par dzelzceļu un vienā brīdī spogulī redzēju, ka aizmugurējā mašīna lido man virsū. bet tante bija apstājusies ar palielu distanci un paspēja nodot pa bremzēm. kāds bija aizsapņojies un iebraucis rindas astē, izraisot domino efektu. nebūtu īsi pirms tam apdzinusi to aizmugurējo tanti, būtu viņas vietā. (http://apollo.tvnet.lv/zinas/cetru-automasinu-sadursme-augsligatne-cietusi-sieviete/740796)
+ Niedrājā šodien bija neticami auksts ūdens. aukstāks nekā Sauriešu karjerā, kurā biju vakarā.

( dažas ilustrācijas )

ar maestro Gundara Ā. gādību, Mondiņam šodien uzlika riepu, ar kuru pirms tam tika atbalstītas servisa garāžas durvis (lai neveras ciet). un tas viss par veselu piečuku.

šodien šīs sezonas pirmā īstā darbdiena. ļoti iedvesmojošs sākums.

kopš pagājšnakts mīlu mūsu jauno mašīnu vēl mazliet vairāk - bijām kāzās, dzērām un iemēģinājām, kā ir gulēt bagažniekā ar nolaistiem sēdekļiem. Kārlim ir mazliet jāsaloca kājas vai jāiegriežas pa diagonāli, bet es varu izstiepties pilnībā taisni un vēl drusku paliek pāri.

visādi citādi - domāju par kāzām. manliekas, ka tiešām foršas kāzas ir piedzīvojums, kas izstāsta stāstu par tiem diviem, kas precas.

*vakar beidzot atklāju peldsezonu - Lielcieceres karjerā.
*Kārlis gan jau visu uzrakstījis, bet Sāras Noifeldes koncerts Durbes baznīcā bija ļoti, ļoti kruts, tā Šipša masturbācija beigās gan varēja nebūt.
*pēdējās pāris dienās mašīnā nosēdēti ~1000 km. tagad kādu laiku varētu vairs ilgi un tālu nekur nebraukt.

ar mondiņu nobraukti pirmie 666 km un tas ir vienāds, ar to, cik ar viņu var nobraukt no pilnas bākas līdz brīdim, kad iedegas degvielas lampiņa (liela daļa no tā ir braukts pa pilsētu). golfs salīdzinājumā bija ārkārtīgi rijīgs krupis. vispār braukšana ar mondiņu ir viens no maniem pēdējā laika konstantajiem priekiem, braucu un priecājos, pat, ja esmu izbesījusies, pārgurusi vai kā citādi negatīvi noskaņota. es saprotu, ka nav jau nekāds jaunākā modeļa luksusauto, bet pēc golfa liekas pilnīga paradīze. brauc - un mašīna brīvi, stabili un labprātīgi kustas, var ielikt pirmajā ātrumā, neraustās, neslāpst un neatvemj eļļu, turklāt ir plaša, milzīga un glīta.

pagaidām gan vēl nejūtos līdz galam komfortabli ar gabarītiem, bet šodien jau veiksmīgi izcietu pārbaudījumu ar ārprātīgi piebāztu teātra pagalmu.

tāks, jauns dators ira, jauna mašīna ira, par jaunu telefonu domāju, atliek plīts, darbs un dzīvesvieta.
runājot par darbu - regulāri pētu sludekļus, bet uz maniem cv neviens neatbild. vispār ideāli būtu kaukas jauns no septembra, jo nu jau vasara ir tik tuvu, ka negribas laist to postā iejūdzoties jaunā darbvietā. ar dzīvesvietu līdzīgi - tieši uz vasaru būtu kaukā skumīgi ievākties pilsētas mūros, bet nupat, kad tiks beidzot izīrēta kuģene un nāks piķis, varētu sākt par to domāt.

pirms 2-3 naktīm redzēju vienā naktī divus sapņus par avārijām. nebija gan nekas gaļains un asiņains, bet ar nepārprotamu manu iesaistīšanos. vakar pirmo reizi piecu gadu laikā noskrāpēju sānu teātra vārtrūmē un pašķaidīju spoguli. tad skaitās, ka man tagad jāgaida tā otra avārija arī?

tā vispār es vairs nevaru pabraukt ar golfu. mašīnu, kas braucot slāpst nost (nu kaut vai, kad noņem kāju no gāzes, vnk samazina ātrumu vai bremzē. slidenā laikā pagriezienos tas vispār ir ļoti "jautri", jo noslāpstot atslēdzas stūres pastiprinātājs), ķurai reizēm ir gandrīz neiespējami ielikt pirmajā ātrumā (otrajā arī mēdz būt grūti), no kuras regulāri izgaist eļļa, kam nav salona spoguļa, nestrādā aizmugurējā ščķotka un, kam krīt nost ātrumkloķa gala bumbulis (apakšā ir tāds abrazīvs izbīdījumus, kuru vairākas reizes esmu līdz asinīm iecirtusi rokā, cenšoties ielikt pirmajā. un tas bumbulis ir vairākkārt līmēts klāt ar divkomponentu līmi). karoč, kad mēs tiksim līdz golfa pārdošanai - nepērciet viņu. nu, ja es līdz tam nepaspēšu viņu samīcīt otrajā, sapnī solītajā, avārijā.

man ļoti, ļoti patīk, ja realizējas kaut kādas dzērumā sarunātas darbības. šīs dienas bija pat divu tādu summa - sākums bija visai sena saruna ar Vladu stāvot rindā uz wc Kaņepē, otrā daļa pagājšnedēļ, arī Kaņepē, bet ne rindā uz wc. rezultātā, ar Vlada gādību, kopā ar diviem gejiem tika apmeklēta Melnā sperma. un tas bija kaut kas ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, ļoti! pēdējo reizi man līdzīgas sajūtas bija pēc Ledus un tas bija tik sen, ka gandrīz vairs nav taisnība. es nesaprotu, kas tieši tur notika, bet kaut kas notika un tas bija nenormāli jaudīgi un kaut kādā ziņā atbrīvojoši. Tumšās alejas ar šito salīdzinājumā ir pilnīgs sūds un virspusēja šļupstēšana (man patiesībā nemaz negribas šīs izrādes salīdzināt, bet daudzi to dara, tāpēc pieminu). man liekas kruti arī, ka es gāju kopā ar gejiem un dabūju viņu fīdbeku par to visu.
un tie jaunie aktieri ir totāla bomba (un Vlads viņus pilnīgi noteikti ir garīgi izdrāzis taisot to izrādi). daži no viņiem klanoties reāli raudāja.

pēc spermas man tipa bija pa taisno jāiet uz JRT balli, bet tas pilnīgi nemaz nebija iespējams. nācas iet ar saviem biedriem uz Ozīrisu dzert kafiju (vispār gribējās šnabi, bet man bija pēc tam jāvada mehāniskais transporta līdzeklis) un kavēt balles oficiālās daļas sākumu (kas principā ir labākā pasākuma daļa). un arī tā kafija mani neglāba no pilnīgas klaustrofobijas sajūtas ballītē.

p.s. https://soundcloud.com/raivis-misjuns
p.p.s. šodien sev par lielu pārsteigumu atklāju, ka es protu parkoties

es teicu, ka gribu sēdēt mājās un asocializēties? hmmm. trešdien es nosēdēju bārā(os) no 14:59-23:11 (un nesēdēju viena, protams) nu un vakar/aizvakar biju Labā dabā (kur arī, protams, nebiju viena).

*sākās viss ar to, ka braucot ārā no Saļika sabojājās Golfs. ātrumkloķis sāka ļurkāties, ielikt varēja tikai 3. un 4. ātrumā, attiecīgi uzsākt kustību, braukt ātrāk par 65 km/h vai atpakaļgaitā bija visai problemātiski. paķēru tēvu uz izbrīnu, aizmocījos pie viņa uz darbu, nometu viņam savu sabojājušos Golfu, sagrābu viņa Volvo un braucu prom;
*laikam līdz šim nevienā festivālā neesmu darījusi tik daudz citu lietu, apārt from dzeršana - es uztaisīju lietus koku no latvāņa un sapņu kērāju, 2x izstaigāju dabas taku, noskatījos teātra izrādi, noklausījos netipiski daudz grupas un protams, arī piedzēros, toties neizēdu pat vienu sēmeņu paku. ā un pirmajā vakarā dabūju necerēti labu veģetāro burgeri;
*biju sajūsmā par plašo sūdiņu ar latviešu zīmēm piedāvājumu tirdziņā. tur bez tradicionālajiem koka sūdiņiem ar latviešu zīmēm, bija arī ādas, plastmasas, stikla, keramikas, auduma un metāla sūdiņi ar latviešu zīmēm. sāk jau drusku nākt vēmiens no tām latviešu zīmēm priekšā un pakaļā, īpaši tāpēc, ka liela daļa piedāvājuma ir bezgaumīgi štrunti;
*dzirdēju - Skandiniekus, Vilkačus, Auroru, Biezokni, Dzelzs Vilku, Inokentiju, Zāli un mazliet Baložu Pilnus Pagalmus (vēl mazliet arī Gapoljerus, bet man viņi tik ļoti nepatīk, ka man kauns atzīties, ka es kādu brīdi viņus klausījos). Topa augšgalā laikam ir Biezoknis un Zāle. Baložu pilni pagalmi bija aizraujoši pateicoties neparastajam sastāvam. Dzelzs vilks ir totāli nebaudāms (tas gan sen jau bija zināms), Inokentijs garlaicīgs, Aurora bija forša, bet izskatījās drusku samulsusi;
*teātra izrāde - "Pasaka par veco nāvi" bija so so. Mani drusku īgņoja arī attieksme pret skatītājiem - ja tu atved uz festivālu izrādi, ko rādi 2:30 naktī ar sūdīgu gaismošanu un gribi, lai kāds to skatās, būtu jau jauki padomāt par to, lai cilvēkiem ir kur apsēsties. nē nu es jau sēdēju un man, to darot, dieviņš vēl iedāvināja divlitrīgu kōlas pudeli, kurā iekšā bija viskijkola (laikam. varbūt rumkola. es tā arī līdz galam nesapratu), kas ļāva dziedēt sāpes par mājās aizmirsto Jēgermeistara pudeli;
*laikapstākļi gan man nepatika. manā pasaulē Labā dabā ir vai nu karsti vai vismaz silti. un sausi. es gan nenosalu un nesaliju arī, bet man riebjas vasaras festivālā tā tuntulēties un gulēt vilnas zeķēs un flīsa jakā. un es nemazam nedabūju uzvilkt savu jauno kleiti, jo tajā būtu nosalusi piecās minūtēs. kad es vispār varēšu viņu vilkt?

mans personīgais festivāla tops:
#uztaisīt lietus koku
#dabas taka
#Biezoknis un Zāle
#Ikšķiles mājas saldējums (viņiem ir arī vegan sorberti)
#piedzerties pirmajā vakarā

kā noteikt, ka sākusies siltā sezona - TĀ. nosēdēju visai pamatīgā sastrēģī tur šodien. godīgi sakot, man ir drusku bail no motobraucējiem uz ceļa. kad es pamanu, ka kāds ir kaut kur aizmugurē, es sāku nepārtraukti nervozi blenzt atpakaļskata spoguļos un pārāk maz skatos uz priekšu. ar to es negribu teikt, ka man liekas, ka viņi visi ir jukuši un brauc bez galvām - man vnk ir kkāds erors un nedrošība, jo es nesaprotu viņu domu gājienus un nespēju iztēloties iespējamos manevrus.

šorīt bija izcils rīts. nogulēju pārāk ilgi, lai brauktu uz jogu ar vilcienu. nu un? man tač ir mašīna. kāpju mašīnā, izgriežos no pagalma, sāk ķērkt eļļas dačoks - Golfam ir tāda apsēstība aukstā laikā pa kluso izpūst eļļu. nu un? man tač rezerves eļļa vienmēr līdzi bagažniekā. bet, ko tas palīdz, ja es nespēju atskrūvēt pudeles korķi. te piebrauc tētis. atskrūvē. ielej. sāku braukt, izgriežu uz ielas, sāk ķērkt eļļas dačoks. rezerves eļļas vairs nav. zvanu tēvam, šams paņem savu dīzelim domāto eļļu un nāk glābt. pārbauda līmeni - rāda pāri pusei. neko neielejam. sāku atkal braukt, aizbraucu līdz ielas galam, sāk ķērkt eļļas dačoks. zvanu tētim, tētis brauc glābt. eļļas līmenis ir krietni nokrities, pielejam dīzeļeļļu. konstatējam, ka nedeg labais tuvās gaismas lukturis. braucu. pa tam pulkstenis ir tik, ka mašīnu nolikt kaut kur bez maksas vairs nav iespējams paspēt. piebraucu pie jogas, lepni saberu automātā visu klātesošo naudu. pie ieejas sastopu pasniedzēju, kurš galanti pietur man durvis. lepni eju iekšā un nezkādā veidā pa gaisu aizlido mans telefons, bet es pati sapinos striķītī kas karājas pie auto atslēgām. pasniedzējs pacietīgi stāv un tura duris, kamēr es izpinos.
nodarbība ievelkas, bet mans apmaksātais autostāvvietas laiks beidzies + uz darbu jāskrien. ļoti skaļi un neveikli tūļājos un krāmējos prom, kamēr citi mēģina klausīties, kā pasniedzējs stāsta, kas būs ieskaitē. uz Stabu ielas aizbraucu taisni no joslas, kura paredzēta kreisajam pagriezienam. izdaru, kas jāizdara pirms izrādes un būdama parastajā pēcjogas badā, skrienu pie krišņām pēc plācenīša. izstāvu milzumgaru rindu, noskatos kā manu plācenīti ieliek kulītē, atveru maku... un tur nekā nav, jo tas, kas tur bija ir iegrūsts rīklē stāvvietas automātam. skrienu uz Baroncentra bankomātu. rinda. dabonu savu plācenīti, atsēžos savā kabinejā, lai rāmi uzēstu un konstatēju, ka garša jau laba, bet drausmīgi eļļains. tā ka bezmaz uz augšu rauj. skumji ietinu aizkosto plācenīti maisiņā un dzeru tēju.
beidzu darbu un priecīgi eju braukt mājās. nekā - teātra šaurajā pagalmā kāds piebraucis priekšā un iebarikādējis manu mašīnu...
kad nu tiku no turienes ārā, tā aizbraucu uz lielveikalu un iztērēju nepieklājīgi daudz naudas. un tajā sasodītajā rimi nebija tāda autoeļļa, kādu man vajadzēja nopirkt un ielikt bagažniekā nākamajai šādai reizei.

mani gan jau pirms pāris dienām brīdināja par problēmām ar balansu.

vakar pirmo reizi mūžā braucu ar kabrioletu. tiesa gan, aizvērtu.