*

izraisīju CSN. Teikā. pa lielam waze dēļ - bija uzkāries, tad atkārās un sāka bļaut turn right, bet es biju 2. joslā. likās, ka paspēšu, bet nepaspēju. dabūju busiņu aizmugures labajā stūrī. bamperis čupā un spārns arī ielocīts. brīnumaini, bet lukturi neizbira un darbojas, arī bagažnieka vāks veras bez problēmām. mašīna kopumā mierīgi braucama un lietojama.
stulbākais, ka man, kā izrādās, šodien nemaz nebija jābrauc uz Rīgu. tikai rīt. sajaucu dienas. nebūtu sajaukusi, nebūtu tur bijusi. par laimi busiņa vadītājs tāds jauks un mierīgs. no Priekuļiem. tagad zvanos pa ss-u un meklēju bamperi. tas sīkums. spārns tāda sāpīgāka lieta.

protams, ne jau waze vainīgs, bet mana neuzmanība. es vispār ļoti ilgi izvairījos lietot waze. ja bija jābrauc uz nezināmu vietu, pirms tam kārtīgi apskatījos kartē un iegaumēju maršrutu. ja galīgi aizmirsu vai sajaucu, piestāju malā un paskatījos vēlreiz kartē. pēdējā laikā esmu palaidusies un vairs tā nedaru, jo waze taču izdarīs manā vietā un vēl par mentiem pabrīdinās (attiecīgi arī ātrumu var mierīgi pārsniegt).

good to be good. ripinājos uz 120 mājās no staļļa pa Valmiera-Smiltene, ieraudzīju, ka nekurienes vidū stopē tante. apstājos, paņēmu un mazmazītiņu gabaliņu tālāk redzēju, ka netrafarētā mentu mašīna sagūstījusi kādu, kurš, acīmredzot, ripinājies līdzīgā ātrumā kā es.

pavadīju nedēļas nogali Lubāna mitrājā. redzēju un dzirdēju 50+ putnu sugu. tā ir brīnišķīgā daļa.
ne tik brīnišķīgā - kārtējo reizi pārliecinājos, ka man besī braukt kaut kur grupās un baros. lai gan 30 cilvēku putnu vērotāju bars likās pat jaukāks nekā mazpadsmit jogas entuziastes Indijas braucienā. un ļoti, ļoti noguru no auto vadīšanas. nobraucu ~600 kilīšus, visus neizgulējusies, visus pret sauli (tajā sadaļā, kurā pilnīgā tumsā braucām pa mežiem meklēt pūces, karavānā bija apsardzes mašīna ar neizslēdzamām, dzeltenām migalkām, kuras raustījās kā ziemassvētku eglītes lampiņas un, kuras es gribēju sašķaidīt ar automātu), daudzus pa ļoti sliktiem ceļiem. nākamreiz, kad man būs jāņem random sveši cilvēki mašīnā, prasīšu uzrādīt autovadītāja apliecību.
beigās vēl uz grantinieka dabūju akmeni logā un saplaisāja vējstikls.

vēl es sapratu, ka bez personīgā binokļa diezkas nav. bija divi kruti teleskopi, bet uz tiem visu laiku bija rinda. kaut kā nebūt iztiku ar sava ziepjutrauka zoomu, kas, jāatzīst, nav ērtākais paņēmiens putnu vērošanai. so - pierakstiet, ka binoklis ir man dāvināmo lietu sarakstā.

viens no maģiskākajiem mirkļiem: nakts, mežs, drausmīgi auksts, pilnīga tumsa, nenormāli spožas zvaigznes, klusums. klausāmies meža pūci un urālpūci un ik pa laikam pāri galvām iet nakts migrācijas ar kliedzošiem ziemeļu gulbjiem un visādu veidu zosīm.

( mitrāja un migrācijas maģija )

šī nu gan bija viena varena nedēļa. kas notika pirmdien, es pat vairs neatminos bet, bet, bet

2dien mani atlaida no leftvinga kantora. pareizāk sakot, nevis atlaida, bet atzinās, ka nespēj apmaksāt manus pakalpojumus. par laimi atalgojumu par jau sniegtajiem pakalpojumiem +/- saņēmu. tā kā tagad esmu pavisam īsts bezdarbnieks.
tad uzpeldēja biļetes uz Mēdeju. man patika, bet jumtu nost galīgi nerāva. sapratu, ka kaut kāda liela daļa no teātra burvības man ir zudusi uz visiem laikiem. es skatoties izrādi galvā redzu visādas tehniskas lietas, piemēram, kā Guna izvēlas orientieri pēc kā vadīties bīdoties ar krēslu, lai nenokristu no paaugstinājuma. un stāvot garderobes rindā noklausīta saruna, par to, ka redz kāda sakritība, ka Gunai kliedzot nokrituši tie prožektori, man liek tikai skumji nopūsties.

3dien bijām Valmierā miksēt Līgu pH3 ierakstu. bija cerība paspēt vienā dienā, visām 11 dziesmām arī izgājām cauri, vienu izmetot, bet secinājām, ka tomēr jābrauc vēlreiz. kopumā, man liekas, ka ieraksts būs ļoti kruts - t.i. man pašai ļoti patīk un ir samērā vienalga, ja nevienam citam nepatiks. galvenais, lai grupasbiedrēm liekas vismaz ciešams un pieņemams.

par 4dienu ar neko īpašu neatceros, izņemot to, ka iemācījos izņemt un ielikt auto akumulatoru, bet 5dien braucām uz Smilteni. bija superīgs laiks, tāpēc nostiepām no šķūņaugšas vecāpapa taisītas ragaviņas un gājām uz Jāņkalnu vizināties.

6dien pastaigājāmies pa aizsalušu Niedrāju un apgājām tam apkārt, kā arī apmeklējām leduskritumu Vecajā parkā. kad atgriezāmies Rīgā, dzīvoklī bija veseli 7 grādi, bet baigi ilgi kurināt nebija laika - bija jāiet uz konci Ādmiņu ielā. žēl, ka Salt Wound pēdējais koncis, baigi kruta. Spektrāles arī krutas. un Lokatoram ar nebija ne vainas, bet es viņu tā baigi neklausījos.

šodien bija plāns beidzot doties apciemot zirdziņu, bet nespēju atteikties pievienoties spontānā eckursijā skatīties ledus krāvumus Mērsragā.
ilustrācijas vēlāk. man tagad jāiet cept sojas kokleti.

jūtos kā normāls tīnis - darba nav (it kā ir, bet nav, bet ir), kurīju gandžu (Northen Lights), skatos multenes (Mr. Pickles) un ceru, ka muteres sametīs naudu mašīnas remontam (sajūgs un spararats, bļe).

īsi pirms mondiņam sapisās sajūgs

* turpinu būt pro-prokrastinatore;
* nolūza vēl viens puszobs;
* mums ir biļetes uz Londoniju;
* šodien pirmo reizi nepieleca Mondiņš (laikam būs aķis jāmaina);
* auksts laiks + jebkāda veida A vējš šajā dzīvoklī ir no, no, no;
* mazāk nekā nedēļa līdz Līgu ierakstam.

vakar pa tumsu braucu ciemos uz "Stiebriņiem" (kaut kur ne ļoti tālu no otrā Tukuma apļa, pa kreisi). braucu tumsā, pa vidēji sūdīgu asfaltu, uz kādiem 70, pretī brauca mašīna, pārslēdzu no tālajiem uz tuvajiem. pēkšņi asfalts beidzās un es ielidoju drausmīgās bedrēs. mašīna pāris reizes palecās kā zaķis un bija vismaz viens drausmīgs troksnis. brīdinājuma zīmes par ceļa seguma maiņu vai bedrainu ceļa posmu tur nebija. tur vispār nebija nekādas zīmes, tikai tumsa un bedres. līdz galamērķim aizbraucu (jo tas bija 5-7 min attālumā), bet no rīta mani gaidīja pilnībā mīksta kreisā priekšējā riepa. labi, ka nebraucu uz 90 un, labi, ka vēl nebiju uzlikusi ziemenes.

visādi citādi "Stiebriņos" gāja lieliski - pirtiņā pabarojām veļus, izdziedājāmies un maizes krāsnī izcepām maizi un lazanju

runājot par lietoto auto tirgu - paziņa vairākus gadus mocījās ar mašīnu, kas visu laiku mistiski un nemistiski bojājās un lūza. beidzot pārdeva. kaut kādu nedēļu vēlāk mašīna ir ss-ā, nobraukumam notītas 70 štukas un cena palielināta par 1300 eur.

pēc tiem 2000+ nobrauktajiem km, joprojām normālais agregātstāvoklis liekas sēdēt mašīnā un braukt. nu vai nebraukt, bet dirnēt robežpunktā. pārējie stāvokļi (piemēram, būt mājās vai jāt ar zirgu) šķiet tādi tikai "pagaidām".

nodzīvota pirmā ziema dzīvoklī ar malkas apkuri un pirmā ziema ar dīzeli. kas attiecas uz apkuri - viss ir ļoti kruta, kamēr nav A vējš, kamēr mājās ir kurināmais (vēlams sausa malka) un kamēr visās tirdzniecības vietās neizbeidzas normālās briketes. kopumā man patīk malkas apkure, īpaši tāpēc, ka man gandrīz nekas nav jādara - K. pirms darba iekurina, es tikai pieceļos un aiztaisu šīberus. ēst gatavošanu uz plīts izmēģināju tieši vienu reizi - cepot kabačus.
runājot par dīzeli - man bija bail no mīnusiem un kā būs pielaist ne pārāk jaunu, ārā stāvošu dīzeļmotoru, bet nevienā no izteikti aukstajiem periodiem nebija vispār nekādu problēmu. man vispār nemainīgi ļoti patīk mūsu mašīna. gada laikā nav sagādājusi nekādas lielākas problēmas, toties ir sagādājusi iespēju visai komfortabli gulēt visādos izbraucienos un pārvadāt reizēm pat vieglajam auto neticama izmēra priekšmetus.

nekad nebiju domājusi, ka priecāšos, ka kāds noskrāpēs mūsu mašīnu. kādā jaukā septembra sākuma dienā, kad mašīna bija skaisti un godīgi noparkota uz Smiļģa ielas, tieši pie mājas durvīm, aiz šķotkas bija aizbāzta menta parakstīta, ar roku uzskricelēta, zīmīte - ka mašīna tāda un tāda ir noskrāpējusi mūsu mašīnu, lai vēršamies pie apdrošinātāja. švīka uz kreisā spārna ir redzama, ja ieskatās, bet nav nekas traģisks. pagāja pusotrs mēnesis un apdrošinātājs beidzot ieskaitīja naudu, kuras pietiks tieši, lai nopirktu jaunas ziemas riepas un savestu kārtībā savirzi. turklāt tieši laikā, jo riepu/naudas jautājums jau sāka izteikti nomākt.

nobraukt ~400 km, lai uzliktu puķes uz pāris kopiņām, kurās apglabātos es nekad neesmu redzējusi, bet mana mamma ir satikusi pavisam dziļā bērnībā. turklāt, zinot, ka tos kapus noteikti būs sakopis kāds cits. izklausās visai bezjēdzīgi, bet tas ir tik ļoti tā vērts. tā sajūta, ko es iegūstu to darot. ļoti grūti to aprakstīt.
Gaujienas kapusvētki ir viens no maniem beisik identitātes rituāliem.

bēdīgi par muižu. ar katru gadu paliek arvien sūdīgāk. vispār bēdīgi par Gaujienu, jo, ja saņemtos, manliekas varētu gana labi piesaistīt tūristus un visu sačiņīt. muiža skaista, saglabājušās daudz muižas kompleksa ēku, parks ar lauvasmutes avotiņu, ordeņa pilsdrupas, Gaujmale, potenciāls visādām ainaviskām dabas takām, Vītola muzejs, spēcīga un plaši apmeklēta kapusvētku tradīcija, kungu kapenes utt. apkārtnē arī citi tūrisma objekti (foršs skatu tornis Igaunijas pusē, Zvārtavas muiža, Randātu klintis utt.)

+ ļoti paveicās neizšķaidīt mašīnai purnu un pakaļu. stāvēju pie sarkanā, tur, kur Augšlīgatnē remontē tiltu par dzelzceļu un vienā brīdī spogulī redzēju, ka aizmugurējā mašīna lido man virsū. bet tante bija apstājusies ar palielu distanci un paspēja nodot pa bremzēm. kāds bija aizsapņojies un iebraucis rindas astē, izraisot domino efektu. nebūtu īsi pirms tam apdzinusi to aizmugurējo tanti, būtu viņas vietā. (http://apollo.tvnet.lv/zinas/cetru-automasinu-sadursme-augsligatne-cietusi-sieviete/740796)
+ Niedrājā šodien bija neticami auksts ūdens. aukstāks nekā Sauriešu karjerā, kurā biju vakarā.

( dažas ilustrācijas )

ar maestro Gundara Ā. gādību, Mondiņam šodien uzlika riepu, ar kuru pirms tam tika atbalstītas servisa garāžas durvis (lai neveras ciet). un tas viss par veselu piečuku.

šodien šīs sezonas pirmā īstā darbdiena. ļoti iedvesmojošs sākums.

kopš pagājšnakts mīlu mūsu jauno mašīnu vēl mazliet vairāk - bijām kāzās, dzērām un iemēģinājām, kā ir gulēt bagažniekā ar nolaistiem sēdekļiem. Kārlim ir mazliet jāsaloca kājas vai jāiegriežas pa diagonāli, bet es varu izstiepties pilnībā taisni un vēl drusku paliek pāri.

visādi citādi - domāju par kāzām. manliekas, ka tiešām foršas kāzas ir piedzīvojums, kas izstāsta stāstu par tiem diviem, kas precas.

*vakar beidzot atklāju peldsezonu - Lielcieceres karjerā.
*Kārlis gan jau visu uzrakstījis, bet Sāras Noifeldes koncerts Durbes baznīcā bija ļoti, ļoti kruts, tā Šipša masturbācija beigās gan varēja nebūt.
*pēdējās pāris dienās mašīnā nosēdēti ~1000 km. tagad kādu laiku varētu vairs ilgi un tālu nekur nebraukt.

ar mondiņu nobraukti pirmie 666 km un tas ir vienāds, ar to, cik ar viņu var nobraukt no pilnas bākas līdz brīdim, kad iedegas degvielas lampiņa (liela daļa no tā ir braukts pa pilsētu). golfs salīdzinājumā bija ārkārtīgi rijīgs krupis. vispār braukšana ar mondiņu ir viens no maniem pēdējā laika konstantajiem priekiem, braucu un priecājos, pat, ja esmu izbesījusies, pārgurusi vai kā citādi negatīvi noskaņota. es saprotu, ka nav jau nekāds jaunākā modeļa luksusauto, bet pēc golfa liekas pilnīga paradīze. brauc - un mašīna brīvi, stabili un labprātīgi kustas, var ielikt pirmajā ātrumā, neraustās, neslāpst un neatvemj eļļu, turklāt ir plaša, milzīga un glīta.

pagaidām gan vēl nejūtos līdz galam komfortabli ar gabarītiem, bet šodien jau veiksmīgi izcietu pārbaudījumu ar ārprātīgi piebāztu teātra pagalmu.

tāks, jauns dators ira, jauna mašīna ira, par jaunu telefonu domāju, atliek plīts, darbs un dzīvesvieta.
runājot par darbu - regulāri pētu sludekļus, bet uz maniem cv neviens neatbild. vispār ideāli būtu kaukas jauns no septembra, jo nu jau vasara ir tik tuvu, ka negribas laist to postā iejūdzoties jaunā darbvietā. ar dzīvesvietu līdzīgi - tieši uz vasaru būtu kaukā skumīgi ievākties pilsētas mūros, bet nupat, kad tiks beidzot izīrēta kuģene un nāks piķis, varētu sākt par to domāt.

pirms 2-3 naktīm redzēju vienā naktī divus sapņus par avārijām. nebija gan nekas gaļains un asiņains, bet ar nepārprotamu manu iesaistīšanos. vakar pirmo reizi piecu gadu laikā noskrāpēju sānu teātra vārtrūmē un pašķaidīju spoguli. tad skaitās, ka man tagad jāgaida tā otra avārija arī?

tā vispār es vairs nevaru pabraukt ar golfu. mašīnu, kas braucot slāpst nost (nu kaut vai, kad noņem kāju no gāzes, vnk samazina ātrumu vai bremzē. slidenā laikā pagriezienos tas vispār ir ļoti "jautri", jo noslāpstot atslēdzas stūres pastiprinātājs), ķurai reizēm ir gandrīz neiespējami ielikt pirmajā ātrumā (otrajā arī mēdz būt grūti), no kuras regulāri izgaist eļļa, kam nav salona spoguļa, nestrādā aizmugurējā ščķotka un, kam krīt nost ātrumkloķa gala bumbulis (apakšā ir tāds abrazīvs izbīdījumus, kuru vairākas reizes esmu līdz asinīm iecirtusi rokā, cenšoties ielikt pirmajā. un tas bumbulis ir vairākkārt līmēts klāt ar divkomponentu līmi). karoč, kad mēs tiksim līdz golfa pārdošanai - nepērciet viņu. nu, ja es līdz tam nepaspēšu viņu samīcīt otrajā, sapnī solītajā, avārijā.