*

nē, nu jauki jau tā, ka septembra vidū vienpadsmitos vakarā ārā ir plus deviņpadsmit grādi. pa dienu ir karsti šortos un lencīškrekliņā, bet naktī prasās gulēt bez segas. tas gan nekādi nepalīdz kkf dedlainam, kas ļoti strauji tuvojas. jo gribas izmantot jauko laiku āra darbiem, nevis sēdēšanai pie kompja. aaaaaa.

p.s. ēdienkartē "septembris" šodien - airfrajerī viegli apkraukšķinātas (iepriekš blanšētas) sviesta pupiņas, ar pavisam svaigu bazilika pesto, drupinātu zilo sieru un mazliet cepeškrāsnī ceptiem tomātiem (čīkaliņa, kas vakar neielīda saldējamajā kastītē). te vēl labi piedienētos apgrauzdēti valrieksti, bet izrādījās, ka man mājās ir viss uz pasaules, izņemot valriekstus. klāt salāti no svaigiem gurķiem, mazsālītiem gurķiem, redīsiem, lokiem un dillēm. debešķīgi. un vēl tas, ka gandrīz viss no mana dārza, svaigs un tvirts.

es vakar mežā jutos ļoti gaidīta

mežs mani sauca jau kādu nedēļu. divas. varbūt vienkārši vienmēr. es ilgojos, bet neatsaucos. es gribēju, bet visu laiku notika dzīve. brauca plānoti ciemiņi, pusplānoti ciemiņi, neplānoti ciemiņi. viņi bija jāizgulda, jāpabaro un jānodarbina. dārzs bija ļoti uzstājīgs. bija (joprojām ir) jāliek vasara saldētavā. jācep tomāti un jāmaļ pesto un jāgriež loki un jāblanšē sviesta pupas. tas un šis un vēl viskautkas. šodien, jau pavēlā pievakarē, vairs nespēju pretoties meža saucienam.
un mežs bija maģisks. mani sagaidīja divas stirnas. es vispār stirnas redzu daudz un bieži, bet pārsvarā lauksaimniecības zemēs. mežā nemaz tā bieži negadās. pēc tam, turpat pavisam netālu no ceļa, atradu brieža (visdrīzāk) kaulu puzli. kādā 20 m radiusā mētājās kauli. gabaliņš mugurkaula zem egles, kāds no lielajiem kājas kauliem pie bērza, daži mazāki kauliņi uz krituša koka stumbra, lāpstiņa taciņas vidū. man bija viens periods, 2021. gada pavasarī, kad katru reizi ejot mežā (un gāju es ļoti bieži) es atradu dzīvnieku kaulus. tagad ļoti sen nebija gadījies. kādu laiku turpināju riņķot tur apkārt, griezu gailenes un mazliet cerēju, ka kaut kur būs galva ar ragiem. bet neatradu. devos tālāk, turpināju griezt gailenes un bērzu bekas līdz jaunaudzes malā, pie celiņa, atradu stirnāža radziņu. pašnomestu. tas mani ļoti iepriecināja. bija pusgrozs ar gailenēm un drusku bekām, sauja viršu, radziņš. domāju, ka jāiet atpakaļ uz mašīnu, jo ir jau vēls. tik nodomāju, ka žēl, ka nedabūju apšu bekas. man gribējās. un uz līdzenas vietas, tai pašā jaunaudzes malā, ieraudzīju bariņu ar lielām, bet vēl stingrām un tvirtām apšu bekām. tas viss likās aizvien maģiskāk. tāpēc es vienlaikus turpināju domāt, ka laiks doties uz mašīnu un turpināju iet pretējā virzienā. piegriezu pilnu grozu ar sēnēm. pārsvarā gailenēm, bet dabūju arī vēl dažas apšu bekas, drusku bērzlapes un drusku cirtainās čigānenes. kad beidzot sāku tiešām iet atpakaļ uz mašīnu, saule bija jau norietējusi un krietni krēsloja. īsi pirms iziešanas no meža atkal satiku stirnu. šoreiz vienu.
piestāju pie sava svētā ezera. pagulēju uz muguras ūdenī skatoties pelēkajās debesīs un braucu mājās tīrīt sēnes.

nezinu kāpēc, bet man regulāri gribas iet uz mežu tumsā. bieži nē, bet regulāri gan. neizmantojot lukturīti, protams. sen nebiju bijusi. vakar ap astoņiem aizbraucu līdz Spicierim. pa Ieejas takām aizgāju līdz izcirtumam, kurā ir kaut kāds mani uzrunājošs vaibs. man vakar prasījās tieši uz turieni aiziet. uzkāpu nogāzē un ilgi sēdēju uz celma. pa to laiku satumsa. tagad satumst jau tik agri un strauji. kaut kad saņēmos iet atpakaļ uz mašīnu. sāku iet, pa citām Ieejas takām. jau tā bija tripīgi. droši vien tas tripīgums arī ir tas, kas mani velk uz mežu tumsā. arī ziemas spelgonī mēdzu iet. bet šoreiz pilnīgi norāva jumtu, jo mežs bija pilns ar jāņtārpiņiem, kuri te uzmirgoja, te nodzisa. visur, visur visapkārt. es esmu arī iepriekš redzējusi jāņtārpiņus, bet nekad tik daudz un tik intensīvi. apkārt tumša, bet silta nakts, vienīgā skaņa - intensīvi sienāži/siseņi/cikādes (diemžēl neatšķiru viņu dziesmiņas), mežs klusi elpo, katra izelpa smaržo pēc sūnām, skujām un kaut kā salda. un spīdvaboļu gaismiņas. tos, apmēram, 3 kilometrus gāju ļoti ilgi, jo bieži vienkārši stāvēju un blenzu apkārt. šķita tik neticami un sirreāli.
pasaule ir pilna ar brīnumiem.

Latvijā ir divas spīdvaboļu sugas - jāņtārpiņš un mazais jāņtārpiņš. mazais esot visai rets, bet tā kā parastais spīd jūnijā, bet mazais augustā, pieņemu, ka satiku tieši mazos.

ap vienpadsmitiem beidzot biju aizgājusi atpakaļ līdz Spicierim. pasēdēju vēl kādu laiku uz laipas un tad plika ielīdu ezerā. gulēju tumsā uz muguras ūdeni un skatījos zvaigznēs.

ezers + mežs = vislabākā vieta pasaulē

p.s. no rīta ķemmējoties atradu matos briežuti

labajās ziņās: vakar atgriezās svīres
sliktajās ziņās: vakar atgriezās odi

Vidzemes centrālā augstiene nav nekāds joks. braucot no Smiltenes uz Rīgu, gandrīz līdz Siguldai vēl abās ceļa pusēs lauki ar vienlaidus, baltu, spoži sērsnainu sniega klājumu. braucot no Smiltenes uz Valmieru, jau uzreiz aiz pilsētas robežas viss vaļā, nekāda sniega, tik šur tur pa mežmalām.
vakar Žagarkalnā noslēdzām slēpošanas sezonu. mirdzoša saule un zilas debesis un +10 grādi. žēl, ka šosezon sanāca tik vienreiz un visai steidzīgi, ar tēti uz kalna satikties. nekas, nākamgad.
šodien, Mūrmuižā - pirmās dzērves, pirmie cīruļi, pirmās ķīvītes. jājām apvidū, zirgi pavasarīgi spridzīgi. bet pēdējo nakšu mīnusi padarījuši zemi pārāk cietu aktīvākai jāšanai. tik pāris mazus gabaliņus parikšojām/palēkšojām.

ir tik labi būt saulē. un šovakar sola kārtējo ziemeļblāzmu.

visādi citādi - kad neesmu saulē, turpinu dūmskrollēt. bieži gribas raudāt. gan par tām neaptveramajām šausmām, ko dara krievu armija un Putins, gan par visām tām skaistajām, varonīgajām un vienojošajām lietām, ko cilvēki dara Ukrainā un, lai palīdzētu Ukrainai.

Ābelē sēž četri sīļi

tikko dzirdēju lauski pāris reizes iecērtam savu cirvīti paksī. šonakt gulēšu ģemperī.

šodien bija ļoti maģiska ziemas diena. kad pamodos, spīdēja saule un tas šajā gadalaikā garantē instant svētku sajūtu. bija pat paliels tīri zils debesu pleķis. braucu uz stalli, saule aizvien vairāk sāka slēpties mākoņos un virs sniega laukiem cēlās bieza, pūkaina migla. izskatījās, it kā tīrumi un pļavas paceltos gaisā un levitētu. vietās, kur mākoņi gulēja arī uz šosejas, migla acumirklī aplipa ap auto logiem un piesala.
kamēr apseglojām zirgus, migla turpināja briest un blīst un biezēt. kad pa neskarto (stirnu pēdas neskaitās) sniegu tikām līdz lucernas laukam, migla jau bija sabiezējusi tā, ka apkārt bija tikai bezgalīga piena zupa. tad mēs pa svaigo sniegu lēkšojām caur balto nekurieni un likās, ka lēkšojam pa mākoņiem. bija tik skaisti, ka, ja nebūtu bijusi kompānijā, būtu no tā skaistuma apraudājusies.
ilustrācijas instagramos, bet ej nu bildē noķer to sajūtu, ka esi uzjājis debesīs.

fyi: vakarā/naktī no sestdienas uz svētdienu solās būt branga ziemeļblāzma. forekāstos rādās 6 KP (dažās pat 7 KP).
jāraksta pašapliecinājums, ka veselības apsvērumu dēļ ir obligāti jāredz un jādodas kaut kur ārpilsētā.

svīres jau gandrīz nedēļu kā prom.
katru vakaru kļūst aizvien grūtāk ielīst ezerā.
neaizbraucu ne uz Sansusī, ne Gaujienas kapusvētkiem.
neredzēju nevienu perseīdu. mākoņi un miegs.
vakar visu dienu krāmēju ķieģeļus.

drozofilas apēd vasaru

starp pieciem un sešiem no rīta mūs uzmodināja savādas skaņas zem gultas. pirmā doma - pele, bet it kā nav manītas mājā un neizklausījās arī pelīgi. otrā doma - kaķis kaut ko ķeksē, bet paceļot galvu no spilvena, redzēju, ka kaķis guļ kājgalī, pilnīgi izplājies un izrubījies. cēlāmies augšā, bīdījām gultu nost no sienām.
tur bija liela, zaļa varde, kas drusku tupi leca pret sienu.

pēdējās dienas skatos nokrišņu radaru kā spriedzes filmu. vakar viens negaiss aizgāja pa abām pusēm manai pilsētai, uz pašas pilsētas uzmetot vien pāris piles un drusku pazibinoties pa pamalēm. šodien, jau no dienas pirmās puses ik pa brīdim nervozi refrešoju radaru, cerīgi skatoties kā Jēkabpils negaiss lēni kuļas uz augšu. šobrīd ir atkūlies līdz šim reģionam un vēl pieformējies klāt jauns, bet viens epicentrs jau aizgāja slīpi garām, otrs arī uzņēmis aizdomīgu kursu. vispār pēc radara bildes tagad te pieklātos kaut drusku līt. bet ne sūda nelīst. vien rēni ducina kaut kur tālumā.

šis ir jocīgs gads. februāra beigās es sev ļoti, ļoti netipiski bēdājos par atkusni un ilgojos kaut ziema un sniegs kavētos vēl visu martu. un tagad man jāatzīstas, ka pat es esmu ļoti nogurusi no karstuma. man tiešām ļoti patīk karstums, bet nupat paliek jau par vienveidīgu. tāda klaustrofobiska sajūta. vismaz naktis varēja iedalīt drusku vēsākas un slapjuma vairāk. pat rasas īsti nav - viss dārzs savītis un ļengans, laistu cik nu spēju un cik akas tilpums ļauj. dunduru arī šogad neprātīgi daudz. zirgiem nekādas dzīves.
šodien kapitulēju un dzīvoju mājā ar nolaistām žalūzijām. parasti atturos no šādu mēru pieņemšanas, jo man ļoti patīk, ka telpas ir gaismas pielietas.

mans mīļais, dārgais maij, lūdzu saņemies drusku, nav jau vairs daudz palicis. tu jau pagājšgad nebiji īsti riktīgs, nevar divus gadus pēc kārtas tā ģorgāties. kāpēc man 20. maijā jākurina krāsns, lai nesaltu nost? tu vari būt mikls, bet, lūdzu, lūdzu, vismaz esi silts. pat smaržas šādā vēsumā ir klusas un sarāvušās. lai gan caurām dienām līt, kā šodien, arī īsti nevajadzētu. kur gan pazudis tavs siltais, glāsmainais maigums?

aaaaa, svīres klāt, <3 <3 <3!!!

un agri no rīta bijām jāt pa Niedrāja mežiem.

es tik dzīvoju viena pa māju. ēdu savus sparģeļus katru dienu kā kaut kādus kāpostus no zemnieku dārziem (tas ir citāts, no sūdīgas Ķimja izrādes, kas man nezkāpēc neizdzēšami ierakstījies smadzenēs), nepārtraukti evakuēju no iekštelpām visādu veidu un izmēru kamenes un ar nelielām šausmām skatos, kā kaimiņiene atkal nāk pie manis ar aizvien jaunām stādiņu paciņām. man nav to visu vairs kur bāzt. kur lai es iebāžu to sauju ar garo, divmetrīgo saulespuķu stādiņiem? kur? visas sētmales un aizpakaļas jau aizņemtas (bet es klusi domāju, ka moš jāaizbrauc uz foršo Smilčas stādaudzētavu pastīties, kas tur tāds intrsants).
joprojām neesmu dzirdējusi nevienu lakstīgalu (vakar ap desmitiem vakarā, braucot prom no staļļa, varbūt, varbūt bija, bet ļoti tālu un priekšplānā bija ļoti daudz visādu strazdu, tāpēc nevaru apgalvot, ka tiešām bija). speciāli guļu ar vaļā logu un gaidu, bet nav. aizvakar dzirdēju pirmās dzeguzes šajā pasaules malā (pavisam pirmo dzirdēju pagājšnedēļ Kurzemē). gāju pa mežu un vienbrīd ļoti neritmā kūkoja kādas 4 gab vienlaicīgi. izklausījās ļoti laikmetīgi. vakar pļavas atkal bija pilnas stirnu un viens smieklīgs jenotsuns ar savām īsajām ķepām tusnīja pāri lucernas laukam.
neapskaužu cilvēkus, kas dzīvo pavisam ārpus cikliskā laika. ārpus pirmajām lakstīgalām, pēdējām svīrēm, pirmajiem plūmes ziediem, pēdējā dārza tomāta, pirmās ērces kaķa kažokā, pēdējiem dunduriem, pirmās patiesi siltās peldes un pirmās patiesi aukstās peldes, stirnu bērniem un strazdu bērniem, pēdējās salnas, pirmās kuslās bites sniega rozes ziedā. ārpus īstas tumsas un ārpus īstas gaismas. tas viss dod tik milzīgu mierinājuma, Māju un iederēšanās sajūtu, ka bez tā, manuprāt, dzīvot vispār nav vērts. tas pievelk pasauli tuvāk, padara saprotamāku un krietni apdzīvojamāku/piedzīvojamāku.
manliekas, es te katru gadu, jau gadiem, rakstu vienu un to pašu, nu par tām lakstīgalām un svīrēm un peldēm. bet man visas šīs lietas aizvien sagādā nemainīgi lielu prieku. un laimes sajūtu arī. arī tad, kad es visādi citādi jūtos ļoti slikti.

Turpinu skriet virsū pārnadžu kauliem. Pirms pāris dienām brikšņos aiz Spiciera alnēna galvaskauss. Vakar mežā pie Kursīšiem - mežacūkas galvaskauss un vēl pāris detaļas. Pie Spiciera biju ielīdusi arī purvainā krasta brikšņos un iepēros iespaidīgā koku kapsētā, kur koki krituši gadiem un vairākos stāvos. Apakšējie jau iegrimuši zemē un pārklājušies ar sūnām kā zaļi krokodili, pa vidu egles, kuru stumbri ar atlikušajiem zariem izskatās pēc dinozauru skeletiem un pa virsu jauni, pēdējos mēnešos gāzušies koki. Izkāpelējos un izložņājos pa stumbru labirintiem.
Vakar gāju staigāt pa džungļiem pie K vecāku lauku mājām, tur zvēriem pamatīgs lielceļu tīkls iestaigāts. Man vispār ļoti patīk reizēm aizklīst pa zvēru takām. Viņas gandrīz vienmēr ieved kaut kādās slīkšņās, kurās ir sajūta, ka esi ieklīdis svešā mājā, kuras saimnieki uz mirkli izskrējuši un aizmirsuši aizslēgt durvis. Vai arī sabijušies, iekrampējušies vannas istabā un lūr pa durušķirbu. Vakar gan satiku arī pašus iemītniekus - no krūma, tieši man pretī, skatījās mazs, ziņkārīgs mežaruksēns. Skatījās, skatījās un tad aizskrēja. Viņam pakaļ vesela siventiņu virtene. Es tikai nekustīgi stāvēju un skatījos, līdz brīdim kad krūms sāka uz mani rūkt. Tad pagriezos un klusi devos prom. Vēl es vakar redzēju melno stārķi, kurš bradāja pa grāvi. Aizsūtīju koordinātas Mārim Strazdam. Savā galā arī pēdējā laikā esmu vairākas reizes bijusi tuvu tam, lai uzkāptu mežirbēm. Tā, lūk, man pa tiem mežiem iet.

manu pastaigu atradumi top aizvien kaulaināki. aizvakar atradu staltbrieža ragu, šodien staltbriežu govs kaulus. gribēju vakarā izvēdināt galvu un nolēmu iziet kaut ko līdzīgu dzērvju lauku maršrutam. taču meža ceļš, kas iepriekš izveda mani dzērvju laukos, šoreiz beidzās nomaļas viensētas pagalmā. samulsu un vadoties pēc LVM GEO aplikācijā iezīmētas kvartālstigas, kura dabā reāli nebija nosakāma, mēģināju iziet kaut kur citur. iegāju mazliet purvainos brikšņos un tur viņa gulēja.

man vispār nenormāli patīk iet uz mežu krēslā vai tumsā. iepriekšējos pāris vakarus braucu staigāt pa Niedrāja mežiem. paradoksāli, bet satumstot viss paliek it kā spilgtāks. kontūras izplūst, viss tinas tumšzaļpelēkā, biezā, lipīgā krēslā, bet liekas, ka pasauli var uztvert asāk. ar tādu, kā drusku sēņu tripa sajūtu. droši vien tāpēc, ka tiek atslogota redze un var iedarboties citas maņas. man patīk tādā tumsiņā iet pa šauro, reljefaino taciņu, kas ved gar daļu no Niedrāja mežu mazajiem, purvainajiem ezeriņiem. tie melni spīd un virs tiem virmo migla. visu laiku ir sajūta, ka neesi viens, bet tas nav biedējoši, tas ir mierinoši un iekļaujoši. reizēm liekas, ka mežs paceļ neredzamu plīvuru un ļauj sevī uz mirkli ienirt pa īstam. visam pāri pilnmēness, pavasara vakaru maigais dzidrums un matētais caurspīdīgums, dziedātājstrazda (un citu putnu) ļoti komplicētās performances un milzīga dzīvības sajūta.

( staltbriede )