*

manu pastaigu atradumi top aizvien kaulaināki. aizvakar atradu staltbrieža ragu, šodien staltbriežu govs kaulus. gribēju vakarā izvēdināt galvu un nolēmu iziet kaut ko līdzīgu dzērvju lauku maršrutam. taču meža ceļš, kas iepriekš izveda mani dzērvju laukos, šoreiz beidzās nomaļas viensētas pagalmā. samulsu un vadoties pēc LVM GEO aplikācijā iezīmētas kvartālstigas, kura dabā reāli nebija nosakāma, mēģināju iziet kaut kur citur. iegāju mazliet purvainos brikšņos un tur viņa gulēja.

man vispār nenormāli patīk iet uz mežu krēslā vai tumsā. iepriekšējos pāris vakarus braucu staigāt pa Niedrāja mežiem. paradoksāli, bet satumstot viss paliek it kā spilgtāks. kontūras izplūst, viss tinas tumšzaļpelēkā, biezā, lipīgā krēslā, bet liekas, ka pasauli var uztvert asāk. ar tādu, kā drusku sēņu tripa sajūtu. droši vien tāpēc, ka tiek atslogota redze un var iedarboties citas maņas. man patīk tādā tumsiņā iet pa šauro, reljefaino taciņu, kas ved gar daļu no Niedrāja mežu mazajiem, purvainajiem ezeriņiem. tie melni spīd un virs tiem virmo migla. visu laiku ir sajūta, ka neesi viens, bet tas nav biedējoši, tas ir mierinoši un iekļaujoši. reizēm liekas, ka mežs paceļ neredzamu plīvuru un ļauj sevī uz mirkli ienirt pa īstam. visam pāri pilnmēness, pavasara vakaru maigais dzidrums un matētais caurspīdīgums, dziedātājstrazda (un citu putnu) ļoti komplicētās performances un milzīga dzīvības sajūta.