*

Turpinu skriet virsū pārnadžu kauliem. Pirms pāris dienām brikšņos aiz Spiciera alnēna galvaskauss. Vakar mežā pie Kursīšiem - mežacūkas galvaskauss un vēl pāris detaļas. Pie Spiciera biju ielīdusi arī purvainā krasta brikšņos un iepēros iespaidīgā koku kapsētā, kur koki krituši gadiem un vairākos stāvos. Apakšējie jau iegrimuši zemē un pārklājušies ar sūnām kā zaļi krokodili, pa vidu egles, kuru stumbri ar atlikušajiem zariem izskatās pēc dinozauru skeletiem un pa virsu jauni, pēdējos mēnešos gāzušies koki. Izkāpelējos un izložņājos pa stumbru labirintiem.
Vakar gāju staigāt pa džungļiem pie K vecāku lauku mājām, tur zvēriem pamatīgs lielceļu tīkls iestaigāts. Man vispār ļoti patīk reizēm aizklīst pa zvēru takām. Viņas gandrīz vienmēr ieved kaut kādās slīkšņās, kurās ir sajūta, ka esi ieklīdis svešā mājā, kuras saimnieki uz mirkli izskrējuši un aizmirsuši aizslēgt durvis. Vai arī sabijušies, iekrampējušies vannas istabā un lūr pa durušķirbu. Vakar gan satiku arī pašus iemītniekus - no krūma, tieši man pretī, skatījās mazs, ziņkārīgs mežaruksēns. Skatījās, skatījās un tad aizskrēja. Viņam pakaļ vesela siventiņu virtene. Es tikai nekustīgi stāvēju un skatījos, līdz brīdim kad krūms sāka uz mani rūkt. Tad pagriezos un klusi devos prom. Vēl es vakar redzēju melno stārķi, kurš bradāja pa grāvi. Aizsūtīju koordinātas Mārim Strazdam. Savā galā arī pēdējā laikā esmu vairākas reizes bijusi tuvu tam, lai uzkāptu mežirbēm. Tā, lūk, man pa tiem mežiem iet.