*

bijām Saldū pie K mammas. pareizāk sakot, laukos. Kursīšos. tas ir vēl ~30 km no Saldus uz Lietuvas robežas pusi. K vecākiem tur ir lauku īpašums, kurā viņi pirms 7 gadiem uzcēla smuku (no ārpuses) māju. ap māju ir pāris hektāri lauksaimniecības zemes, tālāk mežs. arī īpašumā. tuvākie kaimiņi ļoti tālu. ļoti garš piebraucamais ceļš no grantinieka. K tētis pirms ZSV nokrita ar insultu un palika uz gultas. dzīvo pansionātā. K mamma ir sapratusi, ka savos gados netiek viena ar to māju galā. viņai ir arī dzīvoklis Saldū. ja mēs gribētu, mēs varētu to māju dabūt sev un iet tur dzīvot.
tur lielā mērā ir viss, par ko esmu daudz sapņojusi - lauksaimniecības zemes pietiktu 2-3 zirgiem. līdz pašai mājai nāk stirnas un brieži. mežā varētu ierīkot ekskluzīvu un pilnīgi privātu Ieejas taku, izvērst piedāvājumu paciņu, piedāvāt nakšņošanu, zvēru un putnu vērošanu utt. utjpr. varētu visu izdomāt un sataisīt ritīgi kruti. praktiskā ziņā viss pilnīgi saiģot. bet tiklīdz es jautāju, ko saka mana sirds, tā dzirdu izmisīgu pretošanos.
un tas pat nav K vecāku dēļ (vismaz man tā liekas). attiecības ar viņiem nav vienkāršas. ne man, ne K. bet viņi pret mani nekad nav bijuši slikti, ir atbalstījuši praktiski un finansiāli utt. vienkārši mēs dzīvojam uz dažādām planētām un mums ir pilnīgi atšķirīgi pasaules uzskati. galvenais iemesls (vismaz man tā liekas) ir tas, ka es nejūtu vispār nekādu saikni ar to reģionu, vietu, zemi. man neriebjas, es varu braukt ciemos utt, bet es nespēju iztēloties kā varētu tur apmesties uz dzīvi. es noteikti varētu piejaucēt pašu māju un mežu. līdz kaut kādai robežai. bet tas arī viss.
līdzīgi kā man bija ar Āgenskalnu. man ritīgi patika mūsu dzīvoklis. tiešām. un Āgenskalns pilnīgi noteikti ir ļoti skaists un romantisks un foršs. bet to divu gadu laikā, ko es tur nodzīvoju, es tā arī nesajutos kā mājās. dzīvoklis bija mājas, bet viņš it kā peldēja tādā ne-māju izplatījumā. nebija slikti, bet nebija kā mājās. bija kā ciemos. domājot par Saldu un Saldus apkārtni tā sajūta ir vēl izteiktāka. es nevaru iztēloties, ka varētu justies tur kā mājās.
mana sirds dzied Vidzemes ziemeļaustrumos. Smiltene, Trapene, Gaujiena, Alūksnes rajons, Igaunijas pierobeža. es kaut kādā random Igaunijas pierobežas mežu masīvā varu acumirklī sajusties kā mājās, bet, lai cik reizes nebūtu klīdusi pa Aizupju mežiem, tie man liekas sveši. lai gan man pat tur jau ir dažas savas takas un daži koki, ar kuriem mēdzu aprunāties
ir kaut kā bēdīgi un stulbi, ka tev kā uz paplātes piedāvā kaut ko, par ko esi sapņojis, bet tu tā vienkārši negribi.

šī nav bijusi labākā svētku nedēļa manā mūžā
* svētdienas vakarā netīšām sākām dzert vīnu un viss bija ļoti jautri un dzīvespriecīgi. līdz vienam brīdim. K man sarunāja visādas nejēdzības un vakars pārvērtās kaut kādā murgā.
* pirmdien man sāpēja galva un bija bēdīgi, tāpēc es neizdarīju visādas lietas, kas bija jāizdara, kas savukārt padarīja nedēļas otro pusi krietni stresaināku.
* otrdien man gribējās atzīmēt saulgriežus, diemžēl tā vietā es dienas lielāko daļu pavadīju mašīnā. kaut kā amēbiski bijām piekrituši (drīzāk jau nebijām laikā pateikuši, ka nepiedalīsimies, jo nav kad reāli samēģināt un sagatavoties) piedalīties Sansusī Vecgada koncertā un otrdien bija tā filmēšana un tāpēc bija jākuļas uz Rīgu. Rīgu es tajā dienā ienīdu. pusotru stundu braucām no Smiltenes līdz Rīgai un vēl pusotru stundu no Juglas līdz Āgenskalnam un pēc tam mājupceļš nebija diezko labāks.
* trešdien vakarā bija izrāde un es atkal ienīdu Rīgu. K aizbrauca agri no rīta, es braucu vēlāk ar busu, lai no rīta paspētu vēl izkurināt māju. kolīdz buss iebrauca Rīgā, atkal sākās satiksmes elle. buss ienāca ar kavēšanos, ar kājām uz Āģi vairs īsti nevarēja paspēt un nebija arī tā, ka gribējās brist pa to brūno šļuru. braucu ar piebāztu 4. autobusu, kurš krietni atpalika no grafika un lielu ceļa daļu klausījos divu krievvalodīgu tanšu skandālā par to, ka vienai no tantēm maska stāvēja uz zoda, nevis tur, kur tai jāstāv. pēc izrādes drusku pasvinējām ZSV kolēģu lokā, kas bija samērā jauki, vienīgi es jutos diezgan distant no visa un nespēju no sirds pieslēgties
* ceturtdien atcerējos, ka K iepriekšējā vakarā izrādes laikā bija zvanījusi māte un viņš pēc izrādes nebija viņai atzvanījis. atgādināju, lai atzvana un mēs uzzinājām, ka K tētim ir insults un, ka viņš diezgan dārzenīgs guļ Liepājas slimnīcā ar visai sūdīgām prognozēm. K aizbrauca uz mežu pēc eglītes un egļu zariem, ar ko beidzot apsegt rozi un dabūja ar zaru tieši virs acs. acs neizskatās baigi superīgi, bet uz traumpunktu braukt viņš atteicās. jutos diezgan drausmīgi, bet ar mokām piespiedu sevi izmazgāt grīdas un sakopt māju, jo manā iekšējā vērtību sistēmā tas ir obligāts must have uz svētkiem, lai kādi tie arī nebūtu. tīrā un kārtīgā māja vismaz deva kaut kādu miera sajūtu.
* piektdien no rīta braucām slēpot, jo es jau laicīgi biju nopirkusi mums biļetes. slēpot bija jauki, bet pēc tam atkal saskābu un sajutos inerta un pelēka. biju plānojusi vakaram sataisīt viskko intrsantu ēdamu (piemēram), bet vnk nebija iedvesmas. uzvārīju zirņus, K uzcepa pīrāgus, samačkājām uzkodu plates no visa kas ledusskapī un tāpat paspējām pārēsties. bet kopumā man bija bēdīgi un nepareizības sajūta, ka esam tikai divatā. pie maniem vecākiem mēs nebraucam, jo māte atsakās vakcinēties, pie K vecākiem nebraucam, jo mums tiešām negribas tur braukt un likās arī bēdīgi par K mammu, kura sēž viena pati, kamēr viņas vīrs ir dārzenis slimnīcā un droši vien ir drausmīgā trauksmē un pati nemaz to neapzinās. pavēlu vakarā piespiedām sevi iziet ārā - pāris reizes nobraucām no Jāņkalna ar padirseņiem un izstaigājām parku.
* šodien beidzot biju stallī, tas bija forši. tur bija tukšs un kluss un spīdēja saule un mēs divatā ar zirgu staigājām pa sniega laukiem. saņēmu arī divas foršas un negaidītas pārsteiguma dāvanas. bet citādi sajutos atkal diezgan drūmi. + šodien ir pagājušas jau divas nedēļas, kopš pēdējo reizi redzējām Roziņu un man liekas, ka mēs viņu vairs nekad neredzēsim. kaimiņiene arī nav redzējusi. un stipri šaubos, ka viņš šajā gadalaikā būtu klaiņojis kaut kur tālu prom no teritorijas, kurā viņš zina, ka var tikt pie ēdiena un patvēruma. kopš viņš pavasarī sāka nākt pie mums baroties, viņš nekad nav bijis neredzēts ilgāk par dienām divām. ļoti iespējams viņš guļ tajā saldētavā, no kuras mēs pagājšgad izņēmām Vilnīti un viņam neviens neiet pakaļ. jāsaņemas pirmdien uzzvanīt Komunālajam dienestam.
* mums joprojām nav atrisinājusies ūdens/akas problēma, lai gan aku meistars ir bijis jau 2x un arī sūknis ir nomainīts. otrajā reizē viņš vnk pameta visu, iekāpa mašīnā un aizbrauca. es visu laiku centos to uztvert tā viegli, bet nupat jau paliek pārāk grūti.
* tā vispār es jūtu sevī kaut kādas lielas dusmas.

tikko pārbraucu slīpi pāri LV ar mūsu jauno volvo un mūsu jauno piekabi. Kursīši - Saldus - Salaspils - Smiltene.
pirmo reizi dzīvē vilku piekabi. uzreiz - ~300 km un viena pati.
tagad nejūtu dibenu - parīšu roltonu un iešu staigāt kamēr vēl legāli.

vēl - vakar kurjers beidzot bija piegādājis sen pasūtīto šujmašīnu.
un vakar keramiķes darbnīcā izņēmu svaigi cepto pasūtījumu - rekvizītus manai meža tripa lietai.

zirga klibošanai nopirku antiflam pastu un vēl piedevu pret iekaisumiem un locītavu veselībai. aizvakar bija jau daudz labāk. pieteicu arī hiropraktiķes vizīti.

dzīve iet uz augšu. nu, ja neskaita, ka kontā svilpo mīnusi. (šajā ziņā labajās ziņās - atrakstīja foršā bijusī priekšniece no rekl.aģ. un pasūtīja diezgan iespaidīgu manas tējas apjomu. rīt jāiebāž omnivā)

tādas, lūk, man praktiskās dzīves dziņas ziņas.

pēdējā nedēļa, nē, nu īstenībā jau divas, kaukāds baigais karuselis. par savu papā jau sūdzējos, bet pirmdien braucām pāri visai Latvijai, lai no Liepājas slimnīcas izņemtu K. mammu pēc gūžas operācijas. es gan pa ceļam izkāpu Saldū, lai sāktu gatavot pusdienas. man ar K vecākiem vispār parasti nav gājis labi. mēs dzīvojam tik dažādos universos un viņi, īpaši mamma, manī trigerē kaut kādu šausmu bezdibeni. tirinājos viena pati pa Saldus māju, taisīju ēst un mentāli plēsu sev matus no galvas par to, ka redzkā K vecāku priekšā viss ko esmu sasniegusi savā mentālajā un emocionālajā stabilitātē sabrūk kā kāršu namiņš un es momentāli nonāku kkādā dirsā. bet tad es taisīju ēst un mēģināju cauri tam tireklim ieskatīties sevī un sapratu, ka īstenībā nav nemaz tik slikti. ka es joprojām esmu savā ķermenī un manas emocionālās reakcijas nav pilnībā automātiskas. parasti K mammas klātbūtnē es automātiski nonāku pasīvi agresīvā pašaizsardzības pozīcijā, kuru turklāt trauksmaini mēģinu apslēpt. šoreiz izrādījās, ka varu to nedarīt, ka holdoju savu graundu (varbūt ne ļoti lielā platībā, bet tomēr), ka man ir praktiski vienalga par to vai tiks džadžots mans taisītais ēdiens (viņi ir izteikti gaļēdāji), spēju pateikt "nē" un turēt savas robežas tā vienkārši - bez agresijas un vispār lielā mērā uzvesties kā pieaudzis cilvēks. jāatzīst, ka tā sajūta ir ļoti patīkama. protams, baigi viegli nebija, kaut kāds trauksmes līmenis pastāvēja un šaubos, ka es spētu to pieaugšā cilvēka attieksmi uzturēt ilgstoši. interesanti vai man kaut kā neapzināti palīdzēja tas, ka viņa šobrīd atradās tādā lielā mērā disablētā stāvoklī un kaut kādā ziņā bija no manis drusku atkarīga un, kā būtu bijis, ja viņa būtu bijusi pilnīgi normālā, parastā stāvoklī. ja godīgi, es vispār neatceros, kad iepriekšreiz biju bijusi Saldū. visas pēdējās ļoti retās reizes, kad K ir braucis pie viņiem, es vienmēr esmu palikusi mājās ar visādiem attaisnojumiem par mājas kurināšanu, kaķa barošanu, darbu utt., bet nu šoreiz likās, ka ir pienākums būt klāt.

kaut kur pa vidu tam visam nosvinējām 10. kāzu jubileju izejot Rīvas loku taku, padzerot Viršu kafiju Jūrkalnes pludmalē, epidemioloģiski nedroši apskaujoties ar Krēsliņiem Ulmalē, izsildoties Struņķukroga pirtī un pārnakšņojot Ēdolē. bet par to sīkāk kkādā atsevišķā postā.
šon, starp citu, 13. kopābūšanas gadadiena. Uzvaras diena, tā teikt.

Turpinu skriet virsū pārnadžu kauliem. Pirms pāris dienām brikšņos aiz Spiciera alnēna galvaskauss. Vakar mežā pie Kursīšiem - mežacūkas galvaskauss un vēl pāris detaļas. Pie Spiciera biju ielīdusi arī purvainā krasta brikšņos un iepēros iespaidīgā koku kapsētā, kur koki krituši gadiem un vairākos stāvos. Apakšējie jau iegrimuši zemē un pārklājušies ar sūnām kā zaļi krokodili, pa vidu egles, kuru stumbri ar atlikušajiem zariem izskatās pēc dinozauru skeletiem un pa virsu jauni, pēdējos mēnešos gāzušies koki. Izkāpelējos un izložņājos pa stumbru labirintiem.
Vakar gāju staigāt pa džungļiem pie K vecāku lauku mājām, tur zvēriem pamatīgs lielceļu tīkls iestaigāts. Man vispār ļoti patīk reizēm aizklīst pa zvēru takām. Viņas gandrīz vienmēr ieved kaut kādās slīkšņās, kurās ir sajūta, ka esi ieklīdis svešā mājā, kuras saimnieki uz mirkli izskrējuši un aizmirsuši aizslēgt durvis. Vai arī sabijušies, iekrampējušies vannas istabā un lūr pa durušķirbu. Vakar gan satiku arī pašus iemītniekus - no krūma, tieši man pretī, skatījās mazs, ziņkārīgs mežaruksēns. Skatījās, skatījās un tad aizskrēja. Viņam pakaļ vesela siventiņu virtene. Es tikai nekustīgi stāvēju un skatījos, līdz brīdim kad krūms sāka uz mani rūkt. Tad pagriezos un klusi devos prom. Vēl es vakar redzēju melno stārķi, kurš bradāja pa grāvi. Aizsūtīju koordinātas Mārim Strazdam. Savā galā arī pēdējā laikā esmu vairākas reizes bijusi tuvu tam, lai uzkāptu mežirbēm. Tā, lūk, man pa tiem mežiem iet.

līdz šim visi gada beigu pasākumi ritējuši pa samērā jauku diedziņu, par spīti tam, ka nebiju gandrīz nevienu dāvanu sarūpējusi un arī kartītes šogad neizsūtīju. bet rīt jābrauc uz Saldu un es skumji domāju, kur ātri lai dabū rota vīrusu, lai varētu nebraukt. tieši rota es gribu, jo tad varētu apstādināt trako ēšanas maratonu un mazliet attīrīties un tam nebūtu nepieciešama gribasspēka iesaiste. manas atmiņas par pēdējo reizi, kad man bija rota vīruss ir visgaišākās - tas bija pirms ~ 6 gadiem, es kādu nedēļu nespēju praktiski neko ieēst un pēc tā visa jutos ļoti svaigi un labi un enerģiski. galvenais, lai nav vienlaicīgi caureja un vemšana, es preferēju opciju ar tikai caureju.

vakar - Salaspils-Saldus-Kursīši-Liepāja
šodien - Liepāja-Kursīši-Saldus-Salaspils-Smiltene


Tesa un Soundarcade vecajā Alejas ielas kīnō (Daile). Kursīšos ap pašu māju bauro brieži un akā beidzās ūdens (K. esot visam vienās ziepēs un šampūnos). Beidzot tika uzklausītas manas 10 gadus ilgās lūgšanas un K. mani izvizināja ar MTZ40. Reizēm pilnīgai laimei pilnīgi pietiek ar vienkārši traktoru. Uzkāpu milzu mežābelē. Pampāļos, krustcelēs kraukļu bars mielojās ap notriektu jenotsuni. Sauriešu karjerā pat likās silts ūdens. Gribas izstiept peldsezonu maksimāli ilgi. Un, pārāk daudz miltu apēsts pēdējās dienās.
kopumā liekas, ka pēdējā laikā jūtami uzlabojusies mana spēja priecāties.

īsi pirms mondiņam sapisās sajūgs

jau aizvakar sāku justies tā pussūdīgi (37.2) un ļoti iesnaini. zsv vakaru vēl pārcietu, bet vakardien atteicos braukt uz Saldu pie vīrvecākiem (vīramāte atkal uzdāvināja dāvanu kartes uz operu!!!) un pavadīju brīnišķīgu dienu. pa ilgiem laikiem pilnīgi viena pati sēdēju mājās un nedarīju pilnīgi neko (t.i. gulēju, dirnēju internetā, ēdu un mazliet spēlēju KOTOR). toties šodien jau deviņos biju stallī, lai cauri lietum, dubļiem, ledum, vējam, purviem dotos 20km, 4h garā pārgājienā, kopā ar vēl astoņiem zirgu/cilvēku pāriem. bija ļoti kruti, izņemot to, ka divi zirgi (to skaitā mans) pļavā iepinās drātīs un viens zirgs līdz vēderam iegrima purvā. bet viss beidzās laimīgi.
man ļoti, ļoti patīk mans zirgs. man ļoti patīk, kā šo gadu laikā ir izaugušas un izveidojušās mūsu attiecības. draudzība ar zirgu ir kaut kas baigi medžik.
vēl mums ar K. sāk gribēties suni. pāris reizes esmu sākusi skatīt patversmju lapas, bet parasti tas beidzas ar to, ka es apraudos par to, ka Radžas vairs nav. nujā un ņemot vērā to, ka mēs abi šobrīd esam bezdarbnieki ar neskaidru nākotni un dzīvojam dzīvoklī Rīgā, suns droši vien nav ļoti prātīga doma. vismaz pagaidām.

Ja Dobeli varētu pielīdzināt īstai un glītai Kurzemes skaistulei, kas dziļā vientulībā pošas un rotājas un, savām sapņainām acīm tālumā raudzīdamās, gaida sirds princi, tad Saldu nevar citam pielīdzināt, kā īstās žīdietes Jaunjelgavas māsai, kas palikusi turklāt vecmeitās, kaut gan žīdietēm, ari nesmukām, šāda klizma gadās gaužām reti. Bet šai nu tāda nelaime gadījusies, jo ārkārtīgam nesmukumam pievienojies vēl daudz svarīgāks trūkums precinieku acīs — kroņa (pūra) naudas trūkums, tā ka viņu pat ne paunas žīds nav gribējis ņemt. Un tā nu viņa sēd pinkaina un netīra, īgnuma un žults pilna, Ciecēres upītes- malā saņurcītā un nosmulētā uzvalkā un raugās nekautrīgi apkārt, kā pasakainam putnam līdzīgā Fama, kam tikpat acu, ausu un mēļu, cik spalvu, jeb, kā mūsu tauta savā spēcīgā izteiksmē saka — īsta žīdauka.
Bet kauču veca, neglīta, īgna un pretīga — viena viņai netrūkst: apbrīnojamas ēstgribas. Un kad viņa no plašā apkārtnē izsūktās zemes sulas un taukiem gatavo šabu vakariņas — visa pilsētiņa pludo degušu tauku un sagruzdušu sīpolu un svētiņu smacīgos tvaikos.

/Valdis "Kurzemē" (1928)/

šovakar uz Salaspili (no Londonijas atbraukuši brālis ar draudzeni, kuri viens otru ienīst, viņu bērni, būs arī brāļa draudzenes māte ar patēvu), rīt uz wild, wild Kurzemi/Saldu.

vakar nolūza puse no gudrības zoba, šodien sākās mēnešreizes un saplīsa veļasmašīna (kurā es mazgāju izrādes kostīmus).

toties mums mājās ir brīnumskaista, maza eglīte. tā kā šie ir pirmie Ziemīši kopš dzīvojam divatā, ļoti gribējās.

sestdien izmetām līkumu no Kursīšiem uz Embūti, Priekuli un atpakaļ. vakaru pavadījām mednieku tornī, vērojot kā divas stirnas ļoti ilgu laiku nēsājas pa lielu, meža ieskautu, nupat kā nopļautu pļavu. kamēr viņas meta lokus un bezgalības zīmes, tikmēr kaut kas liels brakšķinājās un krakšķinājās pa pļavmali, bet tā kā krēsloja, īsti nesapratām kas tas bija tāds.
nākamajā dienā caur Saldu braucām uz Sabili. tur bija sajūta kā Bermudu trīsstūrī - bija bijuši Vīna svētki, ļoti daudz kas nebija novākts, bet cilvēku nebija. galdi ar traukiem, visādas pasākumu vietas, bet cilvēku gandrīz neviena. diezgan sirreāli. pēc tam iebraucām Abavas rumbā un tālāk pie manām jōgas draudzenēm, kuras tusēja pa ļoti medžik lauku māju.

( ilustrācijas )

pirmdiensvakarā aizbraucām uz Saldu un gandrīz pa taisno uz laukiem, tur bija ļoti laucīgi, jo pārpratuma dēļ nebija elektrības (K. vecāki gaidot negaisu bija norubījuši un aizbraukuši uz Saldu, bet mums aizmirsa to pateikt). tad nu mēs kādu laiku sēdējām mednieku tornī. redzējām iespējams pūci - vismaz tas bija liels putns, kas nav stārķis un, kas lido krēslā, mežmalā. sagaidījām lapsiņu, tādu ļoti spilgtu un skaistu, kas izlīda gandrīz no torņa apakšas un brīnījās uz mums. pēc tam no viena, mums neredzama, meža stūra visu laiku skanēja čaboņa un brakstoņa, bet rādīties neviens nerādījās. tad mums apnika, mēs nokāpām lejā un taisījāmies iet prom, kad no tā stūra iztesās mežacūķis un sāka nekonkrēti nesāties pa pļavu. līkumoja, ošņāja gaisu un ik pa laikam izdvesa suņa rūkšanai līdzīgas skaņas. kādu laiku līkumojis, viņš ieslēdza paātrinājumu un pilnā ātrumā aiznesās atpakaļ, no kurienes nācis.
pēc tam es pāris stundas sveču gaismā lasīju burvīgu grāmatu.
nākamajā dienā Kārlis nodarbojās ar visādiem dēļu darbiem, bet es ieniru biezoknī. bridu pa cūku takām pa čūkslājiem, veciem izcirtumiem, jaunaudzēm, vecaudzēm, puspurviem un upmalu. brīnišķīgi pavadīju laiku, visko redzēju, dzirdēju, saskrāpēju un sadzeldēju kājas un ievācu kādu strēķīti puķes tējām.
mājupbraucot, jau uz apvedceļa, vēl kaut kas caunveidīgs pāri ceļam pārskrēja. man šī vasara vispār ļoti bagātīgi demonstrē visādus meža zvērus un putnus, turklāt, pa laimi, lielākoties dzīvā veidā.

( safari Aizupjos )

es vakar gandrīz izvēmos Kārļa vecāku viesistabā. mūs aicināja pie galda ar tekstu - nu nāciet, nāciet, sēdieties, neuztraucieties - gaļas nebūs, paralēli nesot rokās lēzenu šķīvi ar pelēkajiem zirņiem, kam pa virsu sakrāmēti cūkas šņukuri. es nekad neesmu mēģinājusi sevī speciāli kultivēt riebumu pret gaļu, lai gan neēdu to jau 10 gadus, bet jau bērnībā man mēdza būt nelabi redzot gaļas un zivju ēdienus ar izteiktām un nepārprotamām dzīvnieku ķermeņa daļām (veselas ceptas vistas, piemēram, utt). vakar, ieraugot tos šņukurīšus man gribējās vemt un raudāt vienlaicīgi. es nedarīju ne vienu, nedz otru, bet pie galda gan arī negājām - Kārlim pašam tik ļoti negribējās braukt uz Saldu, ka viņam uzkāpa neliela temperatūra un sāpēja vēders. aizbraukt aizbraucām, bet ieraugot šņukurus, izmantojām Kārļa savārgumu par alibi, paņēmām tējas un notināmies uz augšstāvu, kur skatījāmies Bezgalīgo stāstu un Romantics Anonymous.

šodien bijām laukos un paklīdām pa mežu - ( Aizupjos )

salaspils-saldus-ventspils-rinda-pa rindu līdz irbei-pa irbi līdz jūrai-ventspils-saldus-zvērā-saldus-salaspils

vārddienas nedēļas nogale izvērtās diezgan jauka - sāku ar minipikniku stallī, turpināju ar došanos uz Saldu. vakarā bijām uz Boney M Kalnsētas estrādē, bet 7dien lielu dienas daļu pavadījām brienot pa čūkslājiem un stirnu takām Kārļa vecāku mežā.

( ilustrētā nedēļas nogale )

braucot uz Saldu, iebraucām Džūkstē un Jaunpilī. man patīk rudens. patīk bezgalīgi daudzās rūsganās nokrāsas, patīk brist pa trūdošām lapām, patīk tā sataustāmā nāve visapkārt.
Saldū gan viss pa vecam.

( Zemgale )

braukšanai uz Saldu ir viens pluss - iespēja iet pirtī. diemžēl, esmu vārga pirtī gājēja un tai pirtošanai iepriekš ir jāgatavojas. ja ir gadījies pat iepriekšējā dienā pārēsties, tad galīgi neturu karstumu. paliek vairāk vai mazāk sūdīgi, smagi vai dulni. šodien bija ikurāt tā. ja ir normāli ēsts pirts dienas pirmajā pusē, tad vispār nāk vēmiens.
bet mans nākamā gada plāns ir atrast vietu un iespēju regulārai pirtošanai.

Kurzeme ir auksta. vismaz Saldus noteikti. par Liepāju un Ventspili ir radies līdzīgs iespaids, bet tur esmu pavadījusi krietni mazāk laika. Kandavas un Talsu puse liekas mazliet siltāka.
Saldū trūkst siltuma un dvēseliskuma un dziļuma. un es nesaprotu principus pēc kuriem cilvēki šeit veido personiskās attiecības. es te nespēju justies labi, lai ar cik atvērtu sirdi arī nemēģinātu. un droši vien tas ir arī iemesls kāpēc man tas neizdodas.

*) likās, ka uz Labu Dabu bija atbraukusi daļa to zvērēnu, kam Zvērā tika ļaunīgi aizliegts ienest alkoholu;
*) šī laikam bija visnekārtīgākā LD, kādā esmu bijusi - vairāk atkritumu pa zemi, netīrākās tualetes, zemāks vidējais apmeklētāju vecums un kultūras līmenis;
*) telšu pilsētiņā nepalaimējās būt vienā rajonā ar kaukādu tusofkas kvartālu, kuri laikam festivālā iekšā nemaz negāja. tur bija džeks, kurš 24h diennaktī bļāva skaļā patosainā balsī. zināja viņš tikai dažus vārdus - kaaaaai-mi-ņi, zu-pa, peeeel-me-ņi, šņab-īīīī-tis. akjā un uz atvadām vēl kāds jauks cilvēks atnāca un apčurāja mašīnu, kurā es gulēju, gaidot kad nospēlēs Tesa un varēs braukt mājās;
*) alus LD bija drausmīgs un drausmīgās cenās. Naba - 1,20 Ls - vēeeh, Valmiermuižas - 1,70 Ls - parasti, tak ir labs un dzerams, bet šoreiz smirdēja pēc vēmekļiem un garšoja pēc sūda (c) Digna. salīdzinājumam Zvērā - Zvēra alus 0.70 bija dzeramāks, turklāt tur bija Bauskas pa 1,20. ēdināšana ar LD bija diezgan briesmīga - pa visu teritoriju vēlās atrabotkā ceptu desu smārds. nu tiešām likās, ka tā eļļa, kurā ēdienu cep, tiek lietota vismaz no astoņdesmitajiem gadiem. veģetārā piedāvājuma vispār nekāda - kartupeļus cepa kopā ar desām. Zvērā vismaz bija vaišnavu virtuve;
*) muzikālā programma, protams LD daudzveidīgāka un interesantāka nekā Zvērā, bet Mācītājs On Acid Zvērā skanēja labāk;
*) baigi patikās Šubrovska jaunā grupa Manta. Dzelzs Vilka jauno Jāņu orķestris nepatika - izklausījās pārāk pēc LV estrādes (ne tai labākajā nozīmē). Chinawoman patika, bet likās pārāk miegaina priekš 6dienas vakara praimtaima. Stūrī Zēvele, Starmetis arī patika. Striķis arī bija foršs. Pienvedējus nespēju paklausīties, pat bērnības vārdā ne, Žigata augstprātīgās bļaušanas uz skaņotājiem dēļ. un Pastniekus nenoklausījos līdz beigām, jo skaņa bija baigi sūdīga, par spīti tam, ka viņiem tak ir personīgais skaņotājs.
*) Zvērā foršākais bija Mācītājs on Acid, Soundarcade un Alpinist.
*) nujā, vispār jocīgi - Zvērā, uz kuru es braucu ar gariem zobiem vnk tāpēc, ka Kārlim tur jāspēlē, man laikam gāja labāk, nekā Labā Dabā, kuru gaidīju ar gaidīšanu un, kurā it kā bija vairāk ko darīt un vairāk ko klausīties. laiks ar Zvērā bija labāks.

un vispār abi festivāli pagāja tādā ne visai pozitīvā ūdens zīmē: kad no Zvērā aizbraucām peldēties uz Saldus ezeru, piebraucām tur brīdī, kad ugunsdzēji bij no ūdens izķeksējuši slīkoni. pēcāk Kārlis nopeldējās Ciecerē ar mobtel peldbikšu kabatā (viņš gan nākamajā dienā atdzīvojās, bet gļuko mazliet). toties Labā Dabā, naktī uz 6dienu, Kārlim ejot gar dīķi viņu sagrāba 4 kuiļi un bez ceremonijām, ar visām drēbēm, iemeta dīķī. knapi paspēja telefonu izraut no kabatas.