*

Pirmās Lieldienas sākās ar lielisku jāšanas treniņu mežonīgā slapjsniegputenī. pēc treniņa braucām tālāk uz Saldu un gājām pirtī.
( putenis )

Otrajās Lieldienās spīdēja saule un mēs braucām paklimst pa Kuldīgu. hiperromantisku detaļu pilsētiņu pašā wild wild Kurzemes sirdī.
( Kuldīga )

neskaitot visus pārējos jaukumus, Kuldīgā bija arī nenormāli daudz smuka strītārta. tik daudz, ka atsevišķa sadaļa jātaisa -
( strītārts )

vēl šīs Lieldienas tapa ievērojamas ar to, ka es izejot no tā, kas bija atrodams Kārļa vecāku virtuvē atklāju jaunu nenormāli garšīgu kombināciju salātiem.
( recepte )

bijām, tātad, Zvērā un Zvērudārzā.
uz Zvēru braucām tik tāpēc, ka Kārļam bij jāspēlē, bijām domājuši vispār braukt tikai uz spēlējamo dienu un nakšņot Saldū, bet kaut kas notika un pabijām abās, gulējām teltī. tiesa gan autostāvietas tālākajā galā, Golfiņam pie sāna. pretīgi nebija, brīžam pat ļoti jautri. muzons gan drausmīgs - divas dienas uz abām skatuvēm tika spēlēta viena bezgalīgi gara dziesma. vienīgais, ko tiešām gribēju noklausīties un to ar patiesu prieku arī darīju, bij Rūsa.
pazīstamu cilvēku vēl mazāk, nekā pagājšgad un cilvēku vispār pamaz. drošvien tāpēc, ka galvenajai mērķauditorijai vecāki saklausījās laika ziņās par plūdiem Saldū un aizliedza mazajiem zvēruļiem braukt. un Ciecere tiešām dramatiski uzplūdusi - 2,7 metri. zem ūdens pilnīgi visa futboldiseņpļava.
otrajā dienā, lai pavadītu laiku saturīgi, aizbraucām uz Kalvenes Zoo - palika ļoti labs un mājīgs iespaids. zvēriem tiešām ļoti (dažiem pat ļoti, ļoti) plaši aploki. vienīgais plēsīgo putnu kolekcija tāda bēdīga izskatījās, tie gan diezgan šauros sprostos mitinās. un tik nelielā teritorijā sakoncentrētas, tik daudz apdzīvotas stārķu ligzdas vēl nekur nebiju manījusi.
dažādos virzienos un distancēs pārvadājām 11+2 stopētājus. viss jau forši, tikai nesaprotu kāpēc pilnīgi visi viņi nenormāli daudza mašīnas durvis. un tie, ko vedām vakar, pēc Zvērā, arī diezgan nelāgi oda, bet tas jau tikai likumsakarīgi.
kopumā baigi kūl nedēļas nogale.
un papildināšu rasbainieks frendlisti ar vēl vienu ziņu par atvaļinājuma beigšanos. Kārls jau šodien uz darbu aizgāja, es vēl nezinu, kad man būs jāiet, bet oficiāli viņš i cauri.

( zvēri un zvēruļi )

vakar atgriezos no sava pirmā laivu brauciena mūžā. braucām pa Ventu, divatā ar Kārli, ar saliekamo kajaku no Nīgrandes līdz Skrundai - 32 km. it kā tas skaitās divu dienu maršruts, bet mēs viņu būtu nobraukuši vienā un vēl aizrullējuši tālāk uz Kuldīgu, ja vien nebūtu uznākuši tie šausmīgie zibenspērkoņnegaisi. ap 16iem pēcpusdienā jau bijām Lēnās, no kurām līdz Skrundai tik kādi 6 km palikuši, bet lietus mūs apstādināja un nākamajā dienā, lai arī nelija, bija tik aizdomīgs laiks, ka aizpeldējām līdz Skrundai un metām mieru, jo šausmīgi negribējās vēlreiz izmirkt. tas mūsu ātrums gan liekas diezgan mulsinošs, jo mēs īpaši neairējām (es tak vispār nemācēj airēt), bieži stājāmies peldēties vai kaukādus dabas jaukumus lūkoties un vispār pārsvarā dreifējām pa straumei.

laivošana man patika vairāk nekā biju domājusi, ka patiks. es tik nevaru iedomāties kā ir to darīt lielā pūlī, kopā ar alhōliskajiem dzērieniem. tā manliekas man ne visai patiktos. šitā divatā gan ideāli - sēdi laivā plikiem pupiem, jo apkārt ne dzīvas dvēseles (labi, bija makšķernieki ik pa brīdim, bet tos jau pa gabalu varēja nopeilēt un piesegties) un pupi tak ar pelnījuši saules vannas. kad vien iegribas apstājies un pa pliko nopeldies (es šovasar esmu tā pieradusi peldēties plika, ka kostīma vilkšana jau sāk likties kaukas nedabisks un apgrūtinošs). baigi interesanti arī paskatīties uz tik pierasto LV dabu no cita skatpunkta - visādus iepriekš neredzētus putnus redzējām, zivis lēkāja, ūdensrozes ziedēja, straume čaloja, utt., utjpr.
vispār beigu beigās ir par-maz-sajūta. žēl, ka tas lietus mūs bij tik ļoti sabaidījis, ka nenorullējām vēl vakardien visu dienu.

( Ventā )

Ņem, Jāniti, bēru zirgu,
Apjāj manu rudzu lauku,
Izmin smilgas, izmin lāčus,
Lai aug tīra rudzu maize.

rudzu lauks gan nebij pa ceļam, lāči arī ne, bet divi bēri zirgi un gara, burvīga izjāde pa mežu gan bij.
Radikam apvīlēti zobi, izrādās mutē pilnīgas šausmas bijušas. nu tik šausmīgas, ka visi brīnās kā viņš vispār dzīvs ir, jo ar to, kas viņam tur mutē darījies, bijis bezmaz neiespējami kko nokost un sakošļāt. un kopš šodienas mēģināšu pāriet uz beztrenžu iemauktiem - saidpulu. izmēģinājuma jājiens bij tā neko, tik sākumā zirgs likās samulsis. un likās tāds manāmi cietāk jājams, bišķi kārās tais iemauktos iekšā un staipīja riņķī. nu redzēs, gan jau kaukā iepratīsimies un sapratīsimies.

rīt piespiedu brīvprātīgā kārtā jābrauc ar maniem vecākiem pie Kārļa vecākiem uz Saldu. pagaidām liekas, ka būs diezgan ļoti boooring, bet varbūt to es sev tikai tā iestāstu un beigās viss būs pavisam savādāk. bet es sabēdājos, kad uzzināju, ka viss notiksies nevis laukos, bet pilsētas mājā. jau iztēlojos kā no vienas, tuvākas vai tālākas kaimiņmājas, dārd tuci tuci, no otras LR2, no trešas tautasdziesmas mūsdienīgā skanējumā un visam pāri kopā savijies visu tuvākās apkārtnes cepto līķu smārds. nujā, bet nedrīkst jau tā iepriekš negatīvi noskaņoties, jā. nedrīkst, Inese, nedrīkst!

d) mamma vakar iedāvāja jaunu milzu dvieli. uz iepriekšējā milzu dvieļa stūrīša stāv rakstīts Ēriks, 4. g. Ēriks ir mans tēts un četri gadi viņam bija pirms 54 gadiem, tātad tik vecā dvielī mēs vislaik slaucījāmies. bet esjumsteikšu nekāda vaina, tik maliņas pāris vietās spurojas;
s) es jau gandrīz gadu neesmu bijusi Smiltenē un tas ir šausmīgi. Saldū nav būts gandrīz pusgadu un arī tas ir diezgan šausmīgi;
b) reizi gadā man gribas mājas ballīti dārzā un parasti tas ir maijā, bet pēc pagājušā gada bišķi raustos, turklāt nav īsti piemērota datuma. vēdiena man iekrīt nedēļas vidū, tai tuvākajās brīvdienās man jāstrādā un pēc tam ar visai tizli ar tiem laikiem. nez, varbū jāatliek uz dzēdienu, bet to man vienmēr kaukā mazāk gribas svinēt;
t) šovakar tātad jābrauc uz Tradžediju Valmierā;
s) un 5dien baigi gribētos uz Sabotu Zabadakā, bet visticamāk jau ka nespīd.

šoreiz Saldū patikās kaukā mazāk nekā citas reizes. dzīvsbiedra vecāki tomēr galīgi savādāki nekā manējie, nav ar viņiem īsti ko runāt un viņi arī necik netizlojas, kas man akal liekas ļoti svarīga padarīšana. laiks ar pretīgs diezgan - ledus lietus dēļ atmetām domu aizbraukt izmēģīt kā ir pa Zviedru cepuri slēpot un vispār neko daudz pa āru nepadzīvojāmies. karoč, pēdējās divas dienas pagāja kūkojot pa Saldus māju, mēģinot atkauties no nepārtrauktiem mudinājumiem ēst, ēst un vēlreiz ēst, kā arī noskatoties kādas 2,5 ziemīšstail filmas pa TV. interesantākā atrakcija bija, kad dzīvesbiedrs nolēma izrevidēt sava jaunībslaiku rakstāmgalda atvilktnes - to saturs galvenokārt sastāvēja no tukšām lēto cīgu paciņām (viņa vecāki pat nenojauš, ka viņš nopīpēja veselus 13 gadus), tikpat tukšām prezervatīvu paciņām, nedaudziem pornogrāfiska rakstura preses izdevumiem, dzejām un dziesmu tekstu uzmetumiem, kā arī pulka zīmītēm no visādām pielūdzējām. vēl ļoti, ļoti forša bija pirtī iešana. žēl, ka netiekam uz to biežāk.

vakar bijām aizgājuši uz vietējo ballīšvietu - Cieceres diskozāli, kur uzstājās Roberts Gobziņš. tas, ko es pamanīju un, kam beigās izdevās mani arī normāli sapīcināt bija gaisā nepārprotami sajūtamā agresija. nu, Rīgā izklaides vietās (vismaz tajās, ko pa retam apmeklējam) liekas, ka cilvēki vienkārši atnākuši izklaidēties - priecīgi dzer un tusē. a tur tam visam klāt tāda pamatīga pašapliecināšanās un izrādīšanās deva + šausmīgdaudz grūstīšanās un līšanas virsū, arī no meiteņu puses. piemēram, eju gar garderobi, pie kuras sadrūzmējušies daudz cilvēku, kamdēļ ātri paiet nav iespējams. man aiz muguras ejošā meitene sāk ļoti spēcīgi ar roku stumt man mugurā. es pagriežos atpakaļ un pārmetoši paskatos viņai acīs, kas izskatījās visnotaļ ciešamā stāvoklī (nelikās vājprātīgi aizlietas). eju tālāk, a šī turpina brutāli grūst mani. Rīgā esu kaukā pieradusi, ka šamlīdzīgos gadījumos ar skatienu pilnīgi pietiek, lai pat ļoti sadzēries cilvēks pārstātu šādu nepatīkamu darbību un vēl nošļupsētu kaukādu siekalainu sorī, sorī. nujā, likās tur atmosfēra pārāk uzpūsta un agresīva, tāpē paklausījāmies Robertu un braucām mājā.

ak jā, un bija viens ritīgsforšs pārsteigums - pašā svētku vakarā saņēmām zvanu no Armēnijas. mūsu armēņu vecāki, kas dzīvo mazā, tālā ciematiņā Lčapa, beidzot bija saņēmuši mūsu vēstuli ar fotogrāfijām, kuru izsūtījām septembra sākumā (!). tad jau Ziemssvētku kartiņu viņi saņems labi, ja uz Lieldienām.

( Ziemassvētki sabraukuši )

Man nenormäli patìk braukt mashìnä garus gabalus, divatä ar Kärli un pilnä rìklè kaukt lìdzi visädiem superhìtiem. Piemèram, Depeshmödei vai U2 dzhoshuatrì. Tad mani pärnjem täda bezgalìga un mazliet zhnjaudzosha laimes sajùta.

izdomājām, ka vajag atcerēties vecos laikus un pastopēt. aizstopējām vakar uz Saldu un atstopējām šodien atpakaļ. gāja jocīgi. vakar, kad izkāpām Piņķos no sabiedriskā likās, ka esmu totāli atkonektējusies no stopošanas egregora (nekādi nespēju atcerēties, kad pēdējo reizi to darīju, man ir aizdomas, ka kādā 2006. gadā). nomocījāmies stundu, līdz es nolēmu ķerties pie maģijas - nu tur no sērijas viena no nākamajām piecām mašīnām noteikti apstāsies. tas nostrādāja - apstājās otrā, tiesa gan mūs nepaņēma, jo brauca citur. bet gandrīz uzreiz pēc tam kaukā pilnīgi savādi un nesaprotami apstājās džeks ar glaunu volvo un aizveda mūs vienā lielā, ātrā rāvienā līdz pat Saldum. savādi un nesaprotami tas bija tāpēc, ka es vispār nepamanīju to brīdi kā viņš apstājās un kā mēs iekāpām.
Saldū gāja forši. vakarā paņēmām Kārļa mammas veco un jauno riteni, kuri abi nebija diezko forši un izdeva visādas šaušalīgas skaņas un aizbraucām peldēties uz Sātiņu karjeru. pēc tam naktī pa, ar dzeloņdrātīm apjozta melnas plēves žoga caurumu, palūrējām kā notiek zaļumballe Kalnsētas estrādē. šodien ar braukājāmies ar velo pa Saldu. aizbraucām līdz vietai, kur ganās Saldus jāšanas skolas ķēves ar jaunzirgiem un labu laiku nosēdējām kļavas pavēnī vērojot zirgu dzīvi.
atpakaļ ari nolēmām braukt ar stopiem, Kārļbrāls aizveda līdz Bročiem, tur mēs izdomājām, ka jāiet peldēties uz Brocēnu ezeru. tā es pirmoreiz pabiju Brocēnos, nogājām visu galveno ielu līdz peldamvietai, izpeldējāmies, aizgājām atpakaļ uz šosē, sākām stopēt un gandrīz tai pašā acumirklī apstājās Kaplis un stundas laikā atrāva līdz Rīgai. secinājums tāds, ka stopēt ir forši un vajag to darīt biežāk, it īpaši, ja ir tam piemēroti laikapstākļi.

( ceļā )

šodien apmēram divos hektāros iebakstījām apmēram 2500 eglīšu stādus.
jācer, ka lielākā daļa ieaugsies.
nenormāli grūti iedomāties, ka tur pēc gadiem būs normāls vēris un vispār salikt to bildi prātā kopā - niecīgi stādiņi + ar kritalām pilns klajums + talka + laiks = biezs, smaržīgs egļu mežs.

kā jau dzīvesbiedrs to melns uz balta aprakstījis savā burtnicā, pēdējās dienas ir pagājušas diezgan slapjā garā. kā nu ir tā ir, tāpēc uzņemto dzeramvirzienu rīt turpināšu, mēģinot atturēties no jebkādas cietas barības un dzerot tikai bērzeni no pagalma (es sākotnēji uzrakstīju nevis 'pagalma', bet 'pagalam') bērza un varbū kādu tējiņu, ja sagribēsies ko siltu.
kad sāku rakstīt šo ierakstu, man likās, ka pohas pa lielam ir mani pametušas. galu galā mēs nogulējām pusi dienas, aizbraucām piedzīvojumā uz veikalu (vispār iepirkšanās paģiru stāvoklī ir diezgan neveselīga ģimenes budžetam, jo mēs notērējām pussimta latu un es neesmu droša, ka mums to visu patiešām vajadzēja), svētlaimīgi paēdām salatķikus (lapu salāti+tomāti+gurķis+redīsi+mocarella+īsts baziliks no saldētavas+ķiplokpipari+DIY baziliketiķis+tuč tuč eļļa=absolūta ekstāze), izbraucām lielu loku ar riteņiem (memoriāls un dambis) un vēl graužot popkornu noskatījāmies ļoti stilīgu dokumentāriju par saules sistēmas brīnumiem. bet izrādās, ka man tomēr vēl ir tās pohas, jo ir gan grūti savirknēt vārdus loģiskos teikumos, gan vispār saprast ko un kā un kāpēc es gribēju te rakstīt.

kas attiecas uz tusēšanu, es sāku ļoti gaidīt, kad beidzot nokļūšu kādā saviesīgā vakarā, kurā varēs vienkārši, priecīgi dancot pie patīkama muzikālā pavadījuma, nevis kratīties pie kautkādas pretīgas šļurgas vienlaicīgi cenšoties caur visām pōrām izstarot, ka tas netiek domāts nopietni, ka tā nav dancošana, bet tizlošanās. tai Saldus diskotēkā, kurā bijām ieklīduši Klusajā sestdienā, es nevarēju saņemties pat tam otrajam variantam, bet vakar Zirgā vienu dziesmu tomēr nokratījāmies. a es vispār neatceros, kad es pēdējreiz forši izdancojos. gribs kaukādu dzīvespriecīgu Depo mazās zāles dissseni, kur Guntis liek vienu bērnības dienu superhītu pēc otra un apkārt ir milzīgs, saviesīgi noreibušu, pazīstamu cilvēku jūklis, kas visi jautrā dancī lec vai līdz pašiem griestiem, skaļi līdzbļaudami dziesmu tekstus.

gribēju pievienot arī pāris fotoatelu no pēdējām dienām, kuros gan nav itin nekā, kas liecinātu par to, kā šīs dienas patiesībā pagāja, bet šaubos vai paspētu izčakarēties ar tām bildēm, līdz brīdim, kad Kārlis iznāks no dušas un mēs iesim gulēt, tāpēc teikšu Jums - arlabunakti mazie bibji, pasaku par Diegabiksi izlasiet jel paši.

Kārļceptas, ceriņkrāsas pankūkas; pasaules pārpirmradīšana un cikliskā laika atjaunošanas akts (olu krāsošana ai mīn); bezgalīgs lietus un bezgalīga saule; redzēju akurāt 16 stārķus; zirgu dzīve; zillillā pavasara puķītes, kas aug tikai grāvim otrā krastā; diskotēka Saldū, kurā skan nebeidzams, dārdošs, visviszemākās kvalitātes massive beat ragga; pohas un gumijnieki; īsta cigoriņu kapeja; atkarība no Lāču grauzdiņiem (mēs vairs nenenevaram pabraukt tai vietai garām neiebraucot pēc tiem); svaigas mežasuķu pēdas; stopotāju ne-pa-ceļam nogādāšana Tukumā; celmošana; putniņi; smiltsērkšķu marmelāds; kaukāds krievs agrā Lieldienu rītā, Bumerangā, prasīja vai mēs esot emmmmmmmmma (pagāja ļoti ilgs laiks, kamēr sapratām, ka viņš domā ēmo un atbildējām, ka, nē, esam panki); Džūkste; šūpoles, kurās lien iekšā mans dibens, bet Kārļa nelien; Indijas rīsa sēne un garšvielu maiss; pasha (ar sh nevis š); Kārlim 27; burkāni, āboli, selereja; dubļubridēji; jocīgais zvērs, kurš ieskrēja krūmos - mežasivēntiņš vai maza stiriniņa vai zaķīts vai nebija vispār; pļava, mežs, izcirtums; Menālijs (es nesaprotu, kas tulko filmas, ja Trojas Mēnelaju var nosaukt tik tizlā veidā) un televizora pasaule; asins noplūdes; čuralus (Cēsu); es esmu Kruķis un eju nokārtoties; tizlošanās; lopkautuve, kurā nekad, nekad nav kauti lopi; Aizupji; kurzemnieciņu deminutīviņi un viss tāds.

( labāk vienreiz redzēt, nekā lasīt, te visādus savārstījumus )

Kad Tiravahats bija radījis sauli, mēnesi un zvaigznes, viņš ierunājās, un no viņa balss skaņas uz zemes parādījās sieviete. Tiravahats vaicāja citiem dieviem debesīs, kas jādara, lai padarītu sievieti laimīgu. Viņi ieteica radīt vīrieti, ar ko viņai kopā dzīvot.
/no Ponī cilts mitoloģijas/

p.s. nokavēju jubilejumu - aizvakar palika 4 gadi kopš es klabā. pirmais posts reālli ierullē, skaļi aplaudēju pati sev! jo īpaši tāpēc, ka neuzkādu Saldu es toreiz neaizbraucu.

pēdējās 3,5 diennaktis es pārsvarā esmu pavadījusi braucošos transportlīdzekļos (ar uzsvaru uz Jēkaba busu un Poliju).

( eee )

p.s. starp citu Sonic Youth tik tikko izdevuši jaunu albūmu. tagad klausos. pagaidām vēl nekāds viedoklis nava.
p.s. man tagad ir saldskābmaize klāta ar poļu garšīgo sojas pastēti un sojas desu

pāru jōga sestdienas rītā ir baigi foršā lieta. Kurzeme arī forša. par laiku nevar sūdzēties, jo kamēr mums vajadzēja staigāt riņķī ne mirkli nelija un bija silti. līt sāka tikai tad, kad jau uz Saldu braucām un tad gan nepārstāja, līdz pat Salaspilij nākamajā vakarā. Kurzemē ļoti smukas pilsētas - piemēram, Sabile. lauki arīdzan. Zabadakā kā vienmēr mājīgi, tikai 100 baltu dvēseļu koncerts skumīgi sūdīgs un šķībs, jo uzstājās tikai 98 baltas dvēseles - pati galvenā nopietni savārgusi un galvu saķērusi skatījās no malas. bet labas bija šitās dienas.
taga jāsāk kravāties Portugālei. priekšā mana pirmā nakts lidostā - daysleeper ieteica baigi intrsanto lapu - Sleeping in airports, kas mani mazliet nomierināja šajā jautājumā. laba ziņa ir arī tā, ka viesnīcā, kurā pārējais Soņas krū ieradīsies tikai rīt pēc 24iem naktī, es varu čekoties iekšā jau no 14iem dienā. un tajā valstī būs vairāk nekā +30 grādi.

( Kurzemē )

p.s. sapnī redzēju, ka nejauši ieēdu gaļu, domādama, ka tā nav gaļa un gāju uz WC bāzt pirkstu rīklē un vemt viņu ārā. vēmās tikai bišķiņ - mazi, zili kristāliņi.

( Saldus/pēcSaldus )

*) biļetes uz Portugāli (15.-22.06.);
*) dziedāšana LAIVAS korī (bez baltas kleitas);
*) kino - forša, labdabīga un pozitīvi izklaidējoša filma (Radio Pirāti);
*) vēl šis tas ļoti jauks un patīkams (...);
*) rīt uz Saldu.

pēdējās četras dienas vienam interesantam notikumam galvu reibinošā ātrumā seko nākamais un visu to pilnībā pilnīgi izbaudīt man mazliet ir traucējis tikai sāpošais kakls un puņķi.

( Saldus, Pūpolsvētdiena un pa vidu 4. aprīlis )

Saldū bija tāda mānīga un trausla vasaras noskaņa. vispār tajā rītā, braucot mašīnā uz Rīgu, bija sajūta it kā brauktu uz kkādu festivālu, nē, drīzāk vienkārši piedzīvojumu sajūta. stārķi ir mājās un kārto ligzdas. gulbji peldas ziemāju laukos vēl nenožuvušajās lāmās. mušas sildās uz saulē sakarsušiem mājas mūriem. ezītis nakts melnumā pukšķina pāri ceļam. es nositu jau divus odus. tā torte, kas cepās veselu gadu, beidzot ir izcepta. Dignai neesot dzimumkanāla. rīt jāiet miksēt Skābais Lietus. pilns dambis ar cilvēkiem šodien - miljons mašīnu, divi miljoni cilvēku un pa piknikam katros otrajos krūmos. pavisam dīvainas ūdens konstrukcijas - nu ledus taču, bet ar tik savādu struktūru/faktūru, ka negribas ticēt, ka tas ir visparastākais Daugavas ūdens vai izbijis sniegs. dārza stūrī tek bērzu sulas. Kārlim ir jauna panna un 473 ml ūdeņraža pārskābes un viņš prot cept falafelu. raibraibi tauriņi un dzelteni arī. liekas, ka laime klusi sēž blakus, uzlikusi siltu roku uz pleca un elpo ar mani vienā ritmā. Saļikā vēl ir ledāji un šļūdoņi un Saule vairs netrūkst. suns dubļains gandrīz nepārtraukti. pamatīgi piemāvies Krišjānis darbā. un 12 vai 18 vai 22 olas. klostera maizīte, kas jādala uz septiņi. ar pūpoliem sapērti esam.

Ziemīšbrauciens uz Saldu manī ir iedēstījis nesašķobāmu pārliecību, ka kurzemnieki ir pilnīgi jukuši ļautiņi.
+
ja Jāņos es dabūju spaini ar paparžziediņiem, tad Ziemssvētki man bija sniegoti balti.

runājot par pirmo vērā ņemamo sniegu - pirms trim gadiem, t.i. 2005ajā, tas arī uzkrita 18. novembra rītā.
tikai todien es nebraucu uz Saldu ar kaarl.
todien es braucu uz Smilteni ar basta.

p.s. kkas kopš 5dienas pēcpusdienas lēnām, neatlaidīgi un kaitinoši samazina manas enerģijas rezerves. nu jau jūtos kā inerts gaļas maiss, bez kauliem un gribas un mani tas sāk uztraukt. slima neesmu, nē. nav arī noticis nekas slikts.

balts sniegs un bezgalīgi līdzeni, zaļi rudzu lauki/dzīvesbiedra vecāki/neRīga un neSalaspils/diapozitīvi/ievadruna Taņejeva 1. simfonijai*/Jaņa Rozentāla muzejs/labums/Jānis Krauklis lotospōzā/dārzeņu kotletes - ņam, ņam, ņam/mazliet skumīgums/vēl kkas/vējš, saule, aukstums/pazudis cimdiņš.

_________________________
* rekomendēju pilnīgi visiem izlasīt 28 - 43 lappusi Iraklija Androņikova grāmatā "N. F. I. Mīkla", Rīga, 1981. mājās noteikti ir, jo tā ir no melno muguriņu sērijas "Apvārsnis". godavārds nenožēlosit.