*

Uguns aplis ir ļoti savāda filma, tas gan bija skaidrs, ka tā tāda būs. izskatījās smuki. bet es nespēju iztēloties kā tas varētu likties interesanti kādam, kurš nepazīst galvenos varoņus un nezina, ka tie teksti, kas filmā tiek runāti nav pašu varoņu domas un sajūtas, bet režisores radīti. jo it kā jau izskatās, ka tā ir doķene. bet nav.
bet vispār interesants brīdis, kad šai filmai iznākt - vairākos kontekstos.
+ sajūta par pēdējām dzīrēm un cilvēku satikšanas pirms klusas, drūmas, bezdarbīgas un beznaudīgas ziemas.

Noskatījāmies "Spiegs, kurš mans tēvs" un atkal šausmīgi sakārojās uzzināt kaut ko vairāk par savu vecvectēvu, kurš 60. gadu beigās pabija ASV (tai skaitā Baltajā namā), Kanādā, Francijā un citur Eiropā. kaukad prasīju vēsturniekam Jānim Š. vai kaut kur kaut ko nevar izrakt, bet viņš teica, ka visdrīzāk tas viss ir Maskavā un nav pieejams kaut kādiem random cilvēkiem.
noskatījāmies arī "Mēs gribējām izmainīt pasauli". normāli.

Jelgava 94 ir okej. Man vienīgi tā ne visai tas pieaugušā Joņeva tēls. Nē nu nekas jau tāds ļoti briesmīgs, bet varbūt par daudz? Ai, es nezinu.

tikko sapratu, ka Jakovļeva sieva Blakus, ir mana sadzīves tradīciju skolotāja. kaut kādā 4. vai 5. klasē man bija tāds priekšmets, no kura atceros vien to, ka Jaunajā Gadā esot pieklājīgi apsveikt visu janvāri + to, ka tas vienmēr licies savādi un, ka neatminos saņēmusi (un sniegusi) nekādus jaungada apsveikumus vēlāk par janvāra vidu.

vakar noslēdzām vasaras sezonu ar peldi Klievī un veganbārbekjū. no visiem sojšlikiem, kādus jelkad esmu ēdusi, K. taisa visgaršīgākos. es uztaisīju kaut kādu kūku ar valriekstu/dateļu pamatni, kokospiena-ķirbja pildījumu un šokolādes/aveņu/brūkleņu virskārtu.
šodien gandrīz paliku bez telefona, jo dauzoties ar zirgu viņš slaidā lokā katapultējās no manas kabatas, lai nokristu zemē rikšojošam zirgam priekšā un nākamajā sekundes simtdaļā, tam tieši, tieši blakus piezemētos zirga nags.
vēl mēs šodien Smilčas kinoteātrī noskatījāmies Homo Novus. patiešām smuka, izklaidējoša filma.

( pāris septembra beigas ilustrējošas ilustrācijas )

nekad līdz šim nebiju pirms Jāņiem lasījusi skābos ķiršus Ziemeļlatvijā. vakar salasīju spainīti, ~1kg ieliku saldētavā, 2kg izvārīju zaptē ar apelsīniem, šokolādi, vaniļu un ievārījumu cukuru. kamēr nodarbojos ar atkaulošanu, fonā ziņkāres vadīta uzliku Džimlai-rūdi-rallallā!. tas tik bija kaut kas - SO SAD! šausmīgi.

Baltu cilšu pirmizrāde
Grails koncerts
tuvu pie desmit mimozām Čē
burciņu sezonas atklāšana ar rabarberu čatnija vārīšanu
Vasarsvētki ar pirmo vegan bārbekjū namiņā

pēdējā laikā daudz laika pavadu ar brāli

1) man ir jauns punkts tudū listē: aizbraukt kaut kur, kur dzīvo polārās gārgales un klausīties, kā viņas brēc;
2) onigirazu ir superīgs uz darbu līdzņemamais snaks (pildījumā starp rīsiem: korejas burkānu iedvesmoti burkānu salāti manā gaumē + kūpināts tofu + paprika + indijriekstu mērcsmēriņš);
3) biju vārddienas ballītē, kurā uz lielā ekrāna rādīja Going places. diezgan jocīga;
4) cenšos izkopt sevī mērķtiecību.

jāsāk skaitīt bāri, kuros esmu dzērusi pēc to slēgšanas:
A-iela, Depo, Teātra bārs, Aptieka, kaut kāds bārs, kurš kādreiz bija pretī Ailavjū, Pils un, kopš vakardienas, arī Aleponija.
vispār man liekas, ka bija vēl, bet šobrīd neatceros.

+

vakar noskatījos Nemīlestību. baigi jaudīgi. man ļoti patika.

IESAKU

man patika

+ pa dienu - zirgs, saule, auksts vējš, lēkši, stirnas, vāvere, pūpollauks

pa dienu biju darbiņā. X reizi noskatījos Dzeju (manliekas, esmu redzējusi vismaz pusi, ja ne vairāk, no visām Dzejām, kas vispār ir bijušas). pēc tam vēlreiz biju uz Boiko Sāls kristāliem, pēc tam ēdu picu, vēl pēc tam kūciņu, tad klīdu pa grāmatveikalu un beigu beigās noskatījos Džārmuša Patersonu. viss bija ļoti kruti.

fantastic beasts and where to find them bija tieši, tieši, tieši tas, kas bija nepieciešams

šovakar stāvēju pusstundu pie k.suņa kases, cerot, ka atbrīvosies kāda rezervētā biļete uz filmu, vēl nezinot, ka tā man liksies skaistākā filma, ko esmu redzējusi. sāku raudāt apmēram filmas desmitajā minūtē un raudāju visu filmu. kad beigās sāka iedegties gaismas, man gribējās palīst zem krēsla un raudāt pa īstam (es pirms tam, protams, pieklājīgi un klusi tecināju asaras pār vaigiem).

mājubraucot mani gandrīz notrieca taksis, kurš griezās pa labi. es rāmi ripinājos aiz cilvēkiem, kas gāja man tieši pa priekšu. cilvēkus viņš palaida, mani nezkāpēc nē. kad es knapi nobremzēju, viņš atvēra logu un bļāva man virsū - "lēnāk nemāki braukt?!"

filmu rāda vēl sestdien.
http://www.newstatesman.com/culture/film/2016/05/laurie-anderson-s-heart-dog-film-about-life-and-loss-and-particularly

šodien tāda dīvaina diena. rīta pusē pavadīju 2+ stundas LIC ļoti kafkīgajā realitātē, pēc tam braucu uz centru atdot K. mašīnu. pa Brīvības ielu, protams. t.i. pāri vef tiltam un caur pērnavsielas krustojumu. negāja īpaši ātri. tad ar ļoti pieslānītu tranvaju devos atpakaļ uz alfu, kur noskatījos, ticiet vai nē, bet dusmīgo putnu mūlteni. pēc tam ar mazāk pilnu tramu atkal uz centru un gāju uz medicīnas muzeju, kur mums šodien notika lekcija.

pilsēta uz visu šo darbību fona likās kaut kāda tāda īpaši monstroza. komplektā vēl zaļumballes un toitoi smirdoņa ap vērmaņdārzu un baronielas remontdarbu putekļi. sāku drūmi domāt, ka pārvākšanās uz rīgu varbūt ir viena liela kļūda un es pavisam drīz vienkārši nomiršu no tā pūļa, transportlīdzekļiem, smirdoņas un anksietija.

izmantoju iespēju noskatīties "Es esmu šeit" Salaspils kultūras namā, pa divi eiro. izskatījās smuki, nebija koncentrēšanās uz gruzonu. nepatika pāris vietas, kurās pazuda ticamības moments, kā arī skolotāja tēls. totāli plakans un Samītis pie tā nav vainīgs. nezinu, kā būtu, ja man skatoties nebūtu drausmīgi nācis miegs (ar filmu nesaistītu apstākļu dēļ), moš skatoties ar možu aci būtu atradusi vairāk iespēju izpausties savam iekšējajam kritiskajam latvietim.

nenormāli smuka multene

bijām uz zvaigžņu kariem un man ir jauns dators

4dien biju peldēties, iespējams pēdējoreiz šosezon. jāatzīst, ka es šogad septembrī esmu peldējusies krietni vairāk nekā jūnijā;
5dien kopā ar Saviešiem piedalījāmies Zemgales stāstnieku festivālā Pilsrundālē - paldies, neraate. tur bija tāda ļoti silta uzņemšana (vienīgi - visu laiku solīja šņabi, bet tā arī nedeva. es gan nemaz arī negribēju). pastāstīju par zirgu krāsām, iepazinos ar Eināru N. (to vīru, kurš Jelgavas pilssalā gana savvaļas zirgus) un pacepu ugunskurā maizes struņķīšus;
6dien biju uz
a) brīvpusdienām pie krišņņņām;
b) noskatījos vairākas foršas dokumentālās filmas somuguru kultūras festivālā (par ingriem, par Kurzemes lībiešiem un par Ludzas igauņiem);
c) noklausījos Arvo Perta Adam's lament Domā. bija baigi jaudīgi. likās jocīgi, ka iznākot ārā un Aptiekā dzerot karsto balzāmu, es jau vairs neko no tā koncerta neatcerējos. t.i. ne tā ka vispār, bet bija sajūta, ka tas viss ir noticis tādā tālā, skaistā sapnī;
7diena bija parasta - apciemoju zirdziņu, klausījos, kā iet dzērves, aizgāju uz darbiņu;
1diena pienāca ar pilnmēnesi un mēnešreizēm (kopā tas nozīmē katastrofu). vakarā, lekcijā skatījāmies to (samērā) jauno multeni Zelta zirgs. es biju par viņu saklausījusies tik baisas atsauksmes, ka bija bail, bet īstenībā nebija nekāda vaina. nē, nu protams, ir visādas no disneja nospiestas fiškas, banālības, bet TIK traki arī nebija. jutos pietiekami labi pavadījusi laiku.

( ilustrācijas )

Man laikam ļoti patika "Akmeņi manās kabatās". un man patika, ka mēs nokavējām uz viņiem aiziet, kad tos rādīja galvaspilsētā. bija tā neierasti jauki svētdienas pēcpusdienā "uz kino" Salaspils kultūras namā pa divi eiro.