*

rīt agri no rīta lidoju prom. vispār labprāt pārceltu šo ceļojumu uz rudeni vai ziemu. man dārzā ir tik labi. tik skaisti un smaržīgi un mierīgi. man žēl, ka nesatikšu ziedošas vecāsmammas lilijas un nepiesūkšos ar viņu smaržu. domāju varbūt jāpamēģina sagriezt pumpuri un nolikt pagrabā. kādreiz mamma tā darīja, kad veda tirgot uz kapusvētkiem. stāvēja diezgan ilgi. šobrīd zied lielais jasmīns (filadelfs) un meža zemenīšu jasmīns (filadelfs) un pojenes un pagalms smaržo vienkārši grandiozi. ja nebūtu tik daudz odu, es gulētu ārā filadelfos. nupat sākas zemenes, tās ar baigi nedabūšu noēsties. uztraucos vai K tiks galā ar augiem, vai nenokaltēs vai nenoslīcinās vai pamanīs kāda ausis nokāruša auga, trešās dobes tālākajā stūrī, saucienus pēc palīdzības. pēc treniņa ilgi glaudīju zirgam galvu. tikai divas nedēļas, bet es ļoti ilgošos pēc viņa un es zinu, ka viņam arī manis pietrūks. Rikardo arī būs bēdīgs. K visu šo nedēļu strādā Lampā un kaķis dzīvos pa māju pavisam viens. šogad arī drošvien būs maz tēju - gan apjoma, gan daudzveidības ziņā. daudz kas, ko parasti vācu, tik tagad sāk lēnām ziedēt. pēc 2 nedēļām būs jau noziedējis. līdz šim neko daudz neesmu paspējusi ievākt. eh.

taisnā līnijā no Smiltenes līdz Minesotai ir 7201 km.

bet nevar čīkstēt, citādi pierunāšu vēl nepatikšanas. mums ir maz laika Amsterdamas lidostā, lai pārsēstos un ziņo, ka tur streiki un garas rindas un trūkst darbinieku.

šīs nedēļas piezīmes:
* otrdien biju galvaspilsētā. sen nevilktie smukie zābaki noberza kāju. izstaigāju savus mīļākos centra veikalus (grāmatnīcas, Humanas un Dabasstacija), paēdu Terapijā, iegādājos jaunāko dzejas krājumu un apmeklēju pirmizrādi
* pirmizrāde bija forša, bija gan viens moments, kam es nenoticēju, turklāt diezgan būtisks, bet lai jau. nevaru teikt kurš, jo spoileris. vizuāli ļoti, ļoti smuka.
* ceturtdien bija pirmie pilnīgi svešie cilvēki uz meža tripu + pirmo reizi vedu 2 gab. gāja labi. cilvēki bija forši un viss gāja gludi.
* pilnmēness + mēnešreizes - parasti diezgan nāvīgs savienojums, bet šoreiz ir pat visai ciešami. ibīšus gan tā pavairāk iešāvu
* akā laikam sūknis nogāzies uz grunts, rauj smiltis augšā, tek pilnīgi brūns ūdens un trose, kurā viņam vajadzēja karāties palika rokā. divu dienu laikā spainī nosēžas smiltis un ūdens normāls. nevaram dabūt rokā nevienu aku cilvēku. paši, bez spec aprīkojuma, baigi nevaram neko izdarīt. akai 28 grodi, tā ir īsta pazemes eja, var tikt uz Ķīnu (vai kas nu mums tur otrā pusē sanāk) un arī nosmakt no skābekļa trūkuma.
* šīs nedēļas solīto sauli īsti nesagaidīju. es pis to pelēkumu. netipiski sev - bet tiešām gaidu ziemu. gribas sniegu, sauli, slēpot un lēkšot pa bezgalīgiem sniega laukiem

šodien kaut kāda ļoti savāda diena.

rīts sākās ar sapulci un vairāku kolēģu nebūšanām. viens, piemēram, slimnīcā tiek akūti operēts.

izgāju pastaigāties. saulīte silda, debestiņas zilas, zelta rudentiņš kā no grāmatas. un pretī nāk slims kaķis ar pūžņojošu seju. tam sekoja epopeja ar klīniku un pašvaldības policiju. ne visai veiksmīga. tikai drusku.

pēcpusdienā pēkšņi bija vaļā šķūņaugšas istabiņas logs. ir mums tur tāda maza istabiņa ar gultu. neesam neviens tur kādu laiku bijuši. logs no iekšpuses aizkrampēts ar diviem krampjiem. nevienam zvēram arī tur nevajadzētu varēt tikt, jo durtiņas ciet. šķūnis aizslēgts. no ārpuses, protams. uzkāpu un aizvēru, bet kopumā neomulīgi, jo nekad tā nav bijis un esmu viena mājās. krampīši ir stingri un funkcionāli un nav arī nekāds orkāns ārā, lai vējš varētu atraut. turklāt caurvēja tur nava.

nu un tikko - gāju jau miljono reizi saukt kaķi mājās. nav redzēts kopš brokastīm. stāvu lievenī un bļauju "Riksriksriksriksriksriks" - dzirdu un tad arī redzu, ka kāds skrien augšā pa kalniņu gar aku - tieši manā virzienā. pirmā mirkļa sajūsmu nomaina sapratne, ka tas nav mans kaķis. un pēc tam, ka tas nav kaķis vispār. atskrien gandrīz līdz durvīm, tad šiverīgi nogriežas dārza virzienā. āpsis. resns un ļoti rosīgs āpsis. es izbrīnīta viņam sekoju, viņš neliekas traucēties un šiverējas starp dārza kastēm. es vnk stāvu metra attālumā un brīnos. te pēkšni viņš sāk velt pa zemi drausmīgā balsī ķērcošu kunkuli. diezko gaišs nav - tik daudz cik atspīd no lievieņa un ielas gaismām. nespēju saprast, kas tas ir - āpsis tik līksmi turpina velt un gandrīz pārveļ man pāri kāju pirkstiem. kunkulis ārprātīgi brēc. beidzot saprotu, ka tas ir ezis. nesaprotu, ko darīt. āpsis veļ, ezis brēc. nolemju, ka ezis man mīļāks, jo tomēr mēdzu viņu (vai viņa radiniekus) barot ar kaķu barību un aprunāties. un viņš ēd kukaiņus no dārza. uzbļauju āpsim, lai laiž vaļā. āpsim vienalga, āpsis veļ. beigās pametu āpša virzienā sauju zemes no dobes. āpsis uz mirkli samulst un palaiž ezi. es iestājos starp viņiem. āpsis neapmierināti, bet lēni aizļenkā uz krūmājiem, kur turpina rosīties. ezis guļ sarāvies ar kājām gaisā. aizeju pēc virtuves cimdiem, atnesu līdz lievenim paskatīt vai nav kāda šausmīga brūce (viņš atsāk savā šaušalīgajā balsī brēkt - nenovēlu jums dzirdēt un vēl arī nest nāves bailēs brēcošu ezi). bet ej nu tādam ezim kaut ko ieraugi. nolieku pie deguna kaķu barību un gaidu. ezis lēnām atrullējas. uzgrauž un sapīkuši pukstēdams aiziet. izstās, ka viņam viss kārtībā.

lūdzu atsūtiet mājās manu galveno, rezidējošo kaķi un ļaujiet šai dienai beigties. bet varbūt āpsis ir aizvēlis arī manu kaķi?

p.s. nujā un vēl arī viss tas feisbuks un vacaps ar visiem darba čatiem un tajos esošo info pa pipelēm.
p.p.s. redzukur paraugs kā brēc šausmu pārņemts ezis

starp pieciem un sešiem no rīta mūs uzmodināja savādas skaņas zem gultas. pirmā doma - pele, bet it kā nav manītas mājā un neizklausījās arī pelīgi. otrā doma - kaķis kaut ko ķeksē, bet paceļot galvu no spilvena, redzēju, ka kaķis guļ kājgalī, pilnīgi izplājies un izrubījies. cēlāmies augšā, bīdījām gultu nost no sienām.
tur bija liela, zaļa varde, kas drusku tupi leca pret sienu.

man tikko bija ļoti skaista un savāda un sirreāla peldēšanās pieredze.
šovakar dažādu iemeslu dēļ diezgan izbesījos, arī gulētiešana aizkavējās (joprojām ir aizkavējusies), jo vajadzēja paspēt visko izdarīt. kad lielumu biju pabeigusi, sajutos nīgra un sasvīdusi un gražīga un ar savilktu sprandu. vairumu no šīm kaitēm parasti dziedina ūdens. tāpēc saņēmos, iekāpu nolādētajā pasātā (jo viņš bija priekšā fordam un pārbīdīt mašīnas galīgi nebija iedvesmas) un braucu tepat uz Klievi.
pie ezera bija tukšs un kluss. zemu virs meža karājās milzīgs, lai arī pusnodilis mēness, kas meta skaistu, sviestaini dzeltenu gaismas tiltu viegli ņirbošajā ūdenī. kaut kur tālāk kokos brēca pūce. debesīs trīsuļoja dažas zvaigznes, mazliet sudrabaino mākoņu un mežģīņaina migliņa vijās virs ūdens virsmas.
peldkostīmu biju uzvilkusi jau mājās, bet kurš gan šādos apstākļos peld peldkostīmā. turklāt ir pirmdienas divi naktī un neviens taču nenāks. izmetos plika un devos ūdenī. tas bija silts un bezgalīgi brīnišķīgs. peldējos un plunčājos un gremdējos mēnesgaismas tiltā un jutu kā aizskalojas nīgrums un gražīgums. sasvīdums arī, protams.
kad jau taisījos iet ārā, krastā pavīdēja telefona gaismiņa. ļoti cerēju, ka tur nenāk kaut kādi sadzērušies čaļi tusēt - diezko negribējās vienai un plikai ar tādiem komunicēt. bet nācējs/i bija ļoti klusi un īsti nevarēja saprast, kas un cik lielā skaitā tur nāk.
sēdēju ūdenī un gaidīju. tās izrādījās trīs ar dvieļiem aptinušās meitenes. pienākušas pie ezera viņas no ļoti klusām pārvērtās par ļoti skaļām un smiedamās un spiegdamas, nometa dvieļus, un plikas no laipas salēca ūdenī. kur turpināja smieties un spiegt un vēl arī šļakstīties.
es izkāpu krastā, saģērbos un jau grasījos doties prom, kad uz laipas pēkšņi materializējās kaķis. tāds Vilnīša tipa - smalciņš, ar greznu, pūkainu asti, tikai ķermenis mazāk pūkains nekā bija Vilnītim. krāsu gan nepateikšu, jo mēness izgaismoja tikai viņa siluetu. viņš bija draudzīgs un labvēlīgs un mēs kādu brīdi pamīļojāmies. tad es gāju uz mašīnu, plikās meitenes joprojām smējās, spiedza un šļakstījās, bet kaķis atkal demateralizējās un izgaisa.
tāda sajūta, it kā uz brīdi būtu nejauši pārklājušās vairākas dažādas dimensijas. man arī palika iespaids, ka meiteņu dimensijā es nemaz neparādos, lai gan savuprāt uzvedos pietiekami skaļi un pamanāmi. varbūt tās nemaz nebija meitenes, bet kāds no miljons dažādajiem mitoloģisko ūdens būtņu veidiem. dzirdēju gan, ka viena no viņām bļāva, ka nav noskuvusies. diez vai, piemēram, Gwragedd Annwn apgrūtina šādas mirstīgo sieviešu problēmas(?).

pļavā pirmās māllēpes. es gandrīz nekad tā arī nesalasu viņas tējai. visu dienu saule mijās ar krusu. atklāju ravēšanas sezonu. un nagi niezēja šo to pārstādīt, lai gan vēl jau par ātru (aukstu). cerams augs. lavandas izskatās (maigi izsakoties) apsalušas. labi, ja vispār kkas būs dzīvs. lielā roze, kura tā arī palika nesasegta, gan liekas dzīvāka par dzīvu. sabēru labi daudz zirgu mēslus viņai pie kājām. kaķim pirmās ērces. šodien nopirku Foresto siksniņu. viņš tieši vakar pārnāca mājās padirsis savu atstarojošo kaklasiksnu ar žetoniņu.

trīs dienas biju Rīgā. uztaisījām to lībiešu izrādi. pa šo pandēmijas gadu esmu ekstrēmi atradinājusies no Rīgas. man negribas būt tajā "šķīstie, tīrie lauki vs netīrā, samaitātā pilsēta" konceptā, bet man tiešām ir grūti. drausmīgi smird, drausmīgs troksnis, drausmīgs nervozums, drausmīgi nogurdinoši. ceturtdien sanāca nostaigāt ar kājām pie 20 km pa pilsētu un man bija viņas žēl. likās tāda netīra un nošņurkusi un nesamīļota un nemājīga. un Rīga man vispār ir mīļa pilsēta. es esmu augusi "uz Tērbatsielas bruģa", dzīvoklī ar augstiem griestiem, čīkstošu parketu, durvīm ar matētu stikliņu rūtojumu, salonpalmu un sekcijā dzinkstošām glāzītēm, jo māja visu laiku vibrēja no pa bruģi braucošajām automašīnām. nespēju iztēloties kā tur džinkst tagad, jo mašīnu ir miljons reizes vairāk nekā manā bērnībā. nujā, staigāju pa to Rīgu, regulāri piefiksējot, ka automātiski cenšos elpot ļoti sekli, jo pieejamo gaisu baigi negribas vilkt plaušās. tas bija putekļains, sāļš un naftains. par spīti pandēmijai, mehānisko transportlīdzekļu ielās bija nemainīgi par daudz, tikai gājēji likās jūtami mazāk. un tādi ļoti nesmaidīgi. mazliet novēroju slavenās čakenes velojoslas. pa velojoslu redzēju braucam tieši vienu velosipēdistu, bet vismaz pieci brauca pa ietvi.

kas attiecas uz pirmizrādi - man tur viskautkas patīk, bet nav īsti privāta gandarījuma par padarīto darbu. negribas, gan šajā jautājumā šobrīd vairāk publiski iedziļināties. bet nu vismaz ir prieks, ka izdarījām.

šovakar aizbraucu uz stalli, uzkāpu uz zirga un acumirklī atlaida - gan Rīgu, gan negandarījuma sajūtu. izmetām nelielu loku pa pļavām burvīgā divatnē ar zirgu. satikām dzērves un stirnu baru, redzēju pirmo stārķi, virs laukiem plivinājās ķīvītes un izdvesa savus dīvainos animē robotu pīkstienus, dzirdēju un manīju arī pelēko dzilnu berot savu beramo, koki un krūmi bija pilni ar dziedošiem strazdiem un dzeltenajām stērstēm un vēl visādiem putniem, ko neprotu atpazīt. braucu mājās pa tukšu šoseju uz 120, skaļi klausījos Dead Man saundtraku un atpakaļskata spoguļos uguņoja mežonīgs saulriets.

pirmie taureņi - visi dzelteni. gan pa mājas logu, gan dārzā, gan mežā. istabā jau pāris dienas lidinās ods.
pirmā šī gada pelde, pēc tam nācu ~8 km no Niedrāja, caur mežiem, uz mājām.
kaķis visu dienu vārtās kurmju rakumos.

10 km. uzgāju līdz Pilskalna priekšai, izgāju cauri purvam līdz Raiņielai, tad līdz Vidzemei, tur, nepārejot upi, iegriezos mežā un vienkārši gāju pa meža ceļu. kādā brīdī tas beidzās, bet turpinājās kā maza taciņa caur priežu un egļu jaunaudzi. taciņa izveda no meža lielā laukā un izzuda. gāju gar mežmalu uz priekšu. redzēju daudz zvēru pēdas. un stirnu baru. iznācu uz grantinieka kaut kur netālu no Ilgām. kad sāku iet, spīdēja saule un bija zilas debesis, bet ļoti drīz apmācās un kļuva pelēks. apkārt bija tikai bezgalīgi viļņaini dzeltenzaļmelnbrūnpelēki lauki un dzērvjpelēkas debesis ar sārtu strīpiņu pamalē - tādu kā dzērvēm uz galvas. un koki tālumā. un visapkārt kliedza dzērves. es redzēju kā viņas melanholiski staigā šurpu turpu starp samelnējušiem siena ruļļiem. un kliedz. es tikai gāju un gāju pa to grantinieku un viņas kliedza un kliedza pļavās. cita tuvāk, cita tālāk, negants vējš raustīja viņu saucienus visapkārt un brīžiem mežmala vēl attrauca atbalsis. nekā cita nebija, tikai es un dzērves un vējš un vēl daži gulbji, kas peldēja lielā lāmā. vēl labu gabalu pēc tam, kad dzērvju lauki bija palikuši aiz muguras, es brīžiem dzirdēju viņu kliedzienus - nesaprotot vai tos atnes vējš vai tie vienkārši turpina skanēt man galvā. iegāju Smiltenē pa Kaikas ielu, bet atteicos no iespējas ļoti drīz nokļūt mājās pa sausu asfaltu un pagriezos uz dubļaina grantinieka, lai izmestu vēl līkumu gar Mācītājmuižu.

man tiešām ļoti, ļoti patīk dzīvot šajā pilsētā. joprojām tuvākajā apkārtnē var atrast jaunas, interesantas un iepriekš neredzētas vietas. lai gan esmu te pavadījusi daudz bērnības vasaru un brīvlaiku un pastāvīgi te dzīvoju jau trīs gadus.
svētdien, piemēram, 7 km pastaiga - Mācītājmuiža - Grotūzis - Tiltleju ezers. atradu sev iepriekš nezināmu ceļu, kas savieno Grotūzi ar Tiltleju ezeru. tāds kā tunelis vai tārpeja - iegrimis zemē, abās pusēs augsti zemes vaļņi, kas vēl apauguši ar krūmiem. apmēram 2 kilometrus ej un vispār nezini, kur atrodies. manliekas, viņš ir saistīts ar kādreizējo šaursliežu dzelzceļu uz Valmieru. maršruts sevī ietver arī abas pilsētā esošās pašapkalpošanās automazgātuves, stilīgāko rajona veikalu (arī pašapkalpošanās) un citus jaukumus. turklāt iziets kartē izskatās pēc sirsniņas.
vakardien izmetu dziļāku līkumu (8km) pa aizKlievja mežiem. atradu foršu taku, tālāk mežā nekā decembrī atklātā zikurāta taka, kurā arī ir labas kvalitātes tilts pāri upei. pēcāk gan, mēģinot iziet šortkatu pa kartē norādītu, bet dabā aizaugušu stigu iekūlos brikšņos, kur vajadzēja 2x šķērsot upi bez tilta, bet abās vietās mani gaidīja pāri upei pārkritušas pieklājīga izmēra priedes.
šodien izgāju 10 km - Jaunais parks - Kalnamuiža - Teperis - Abula krasts - Tupurīša ezers - Klievezers. nemaz nezināju, ka Tepera tālais gals izskatās kā Šveicē un, ka tur ir dabas taka gar Abulu. tas gan nekur nebija dabā norādīts, bet tā teica LVM GEO aplikācija. tā gan nav pārāk gara, bet tiešām glīta un vietā, kur tā pēc aplikācijas beidzas, var turpināt iet gar upi pa šaurāku un mežonīgāku taciņu. iepriekš nebiju arī satikusi Tupurīša ezeru. tas ir tāds mazs un purvains ūdentiņš ar LVM atpūtas vietu vienā krastā. pie Tupurīša man piemetās vadātājs - likās, ka esmu uzņēmusi taisnu kursu uz Klievi/mājām, bet nezinkāpēc apgāju Tupurītim apkārt un atkal nonācu pie atpūtas vietas, bet pēc tam ezeriņš, acīmredzot, sajutās visu vajadzīgo uzmanību saņēmis - es atkal uzņēmu taisno kursu uz mājām un šoreiz patiešām iznācu no meža pie Klievezera.
katrā ziņā, ja nu jums kādreiz gribas pastaigāties pa Smilteni un visus obligātos maršrutus esat izgājuši (nu tur Vecais parks un Tepera promenāde, utt.), tad varu jūs izvest pa visādām aizpakaļām, jo, ja tā turpināšu, tad drīz zināšu tiešām visas aizpakaļas. šobrīd gan nav ideju, kur lai iet rīt.

neticēju, ka es kaut ko tādu varētu teikt, bet man šobrīd tiešām negribas, lai ziema jau beidzas. es vēl negaidu pavasari. visu martu vēl varētu būt maiga, sniegota ziema. gan tāpēc, ka viņa ir vienkārši skaista un sen nebijusi, gan tāpēc, ka es šogad visai aktīvi piekopju dažādus ziemas priekus, gan tāpēc, ka šiem iekapsulētajiem dīkstāves laikiem ziema piestāv daudz dabiskāk. pavasaris biedē, jo kovids turpina sirot, ko baigi darīt īsti nav un tik drīz nebūs un domas par tādu bezdarbības pavasari rada zināmu trauksmes sajūtu. skaidrs, ka man arī pavasarī atradīsies kā labi pavadīt laiku - zirdziņš, pastaigas, peldsezonas atsākšana, dārzs utt., bet kaut kā paliek par ilgu tā profesionālās dzīves dīkdienība. drīz gan sāksim mēģināt manu producējamo izrādi, bet man tur tāpat baigi klāt nav jāsēž un aktīvi jāiesaistās.

tikmēr ziemas ziņās
sestdien stallī bija sunday funday diena - Lēdija tika iejūgta ragaviņās, Legro snovbordingoja staļļa saimnieces vīru, mēs sastādījām kompāniju, bet tā kā Legro nav nekāds liels lēkšotājs, bet staļļa saimnieces vīram gribējās drusku asākas izjūtas, tad pamēģinājām arī manu zirdziņu. es biju tādā patīkamā šokā par to, ka viņš no pirmā brīža vispār nebrīnījās un neiebilda. viņš iepriekš nav ne jūgts, ne grožots, ne vilcis šļūces. likās, ka vismaz drusku pabrīnīsies par to, ka gar sāniem kaut kādi striķi karājas, ar krūtīm kaut kāds smagums un aizmgurē kaut kas kuļājas. bet nekā, nulle iebildumu vai brīnīšanās. ceru vēl pirms atkušņiem pamēģināt pati ar slēpēm viņam nopakaļ pavilkties.
svētdien pirmo reizi bijām Ozolkalnā. bija episki skaista un saulaina diena un Ozolkalns tagad ir mans favorīts, no visiem apmeklētajiem LV kalniem. tāda drusku pat ārzemīga sajūta un garš nobrauciens un plašas iespējas variēt trajektorijas. un brīnišķīgi skati. un kafenē dod vegan burgeri.
otrdienas vakarā mežonīgi skaisti sniga. bijām ar mammu pastaigāties pa Parku. atkal pilnīga Nārnijas sajūta.
trešdien pirmo reizi uzkāpu uz distancenēm. diezkas jau nebija. sākumā man bija nomas slēpes, kas vispār neslīdēja. salīdzināju ar K slēpēm un konstatējām, ka vaina tiešām ir slēpēs, nevis manī. braucām mainīt un tad dabūju slēpes, no kurām viena slīdēja daudzmaz ok, bet otra neslīdēja. beigās mamma jau bija piekususi, samainījāmies ar viņu un mazo aplīti pa trasi izkūlos, bet kopumā ļoti garlaicīgi. + nebiju sajūsmā skujiņrakstot augšā pa visiem tiem manas mazpilsētai tipiskajiem kalniem. no sportiņa viedokļa gan likās ļoti laba slodzītes. bet nu, jā - garlaicīgi.
šodien atkal bijām Ozolkalnā. ļoti auksts, ļoti zilas debesis, ļoti liela saule, ļoti skaisti.

man tā bieži ir gribējies ar vasarām, pavasariem un reizēm arī agriem rudeņiem, bet šogad man laikam pirmo reizi mūžā gribas arī šo ziemu kaut kā ielikt burciņā un paglabāt nebaltākām dienām. ļoti negribas to nākamnedēļ solīto atkusli.
malka gan diezgan strauji šogad tērējas.

šī bija brīnišķīgi skaista nedēļa. ziema un zirgs un gaisma un vēl viskautkas man ir devuši ļoti daudz dzīvesprieka un laimīguma sajūtas.

četri sīļi okupējuši barotavu un nelaiž mazputniņus klāt. tikmēr blakus ābelē caurām dienām sēž ļoti uzpūties pelēkais strazds un knābā ziemas ābolus.
joprojām ceru sagaidīt zīdastes un garastītes. svilpji nezkāpēc tusē apkārtnes dzīvžogiem, bet barotavā nenāk. pelēkā dzilna ar šogad nav manīta, pērn un aizpērn bieži viesojās. bet es vienā no pirmajām lielā atkušņa dienām dzirdēju, kā viņa kaut kur netālu nobēra savu pavasarīgo bungojošo saucienu.

p.s. o, sīļi notinās, uzreiz klāt dižknābis. arī diezgan budzīgs - sēž, rij un dusmojas uz zīlītēm.

vakar bija nevainojami perfekta ziemas diena. griezīgi auksts, griezīgi spožs un griezīgi skaists. izgāju 10 km apli - Pilskalns, zikurāta taka, gabaliņš caur pilsētu, Parks.
brīžiem no neesošiem mākoņiem sniga smalki, vizuļojoši gliteri. brīžiem melanholisks vējš lēni pūta no kokiem lielus sniegpārsliņu klasterus. saule nāca man visu ceļu līdzi, savas siltās rokas pret mani pastiepusi, bet būdama pārāk tālu, lai patiešām pieskartos. pēc apmēram nedēļas, diena būs izaugusi jau par stundu garāka, nekā ziemas saulgriežos.
vismīļākā gaisma, man ir saules gaisma, kas krīt caur jauktu koku mežu. koki un citi augi padara izturamu šo gaismu, kas ziemā ir plāna, līdz sāpēm žilbinoša un asa, bet vasarā ļoti bieza, blīva un smaga. tie darbojas kā viegli izsmērējošs un atšķaidošs filtrs. gaisma kļūst maigāka, mīkstāka un apdzīvojamāka.
uz zikurāta takas satiku bērnus, kas vecāku pavadībā, vizinājās milzīgu, smejošu berniešu vilktās ragaviņās. ļoti sailgojos būt daļa no tāda dzīvespriecīga ņudzekļa. no bara.
ja neskaita šo īso tikšanos, daudz dzeņu, kas kala vecos kokos un sniega gurkstoņu zem kājām, apkārt valdīja galīgs, nepielūdzams klusums un auksts, atsvešināts miers.

( dažas ilustrācijas )

bijām slidot. tumsā. uz Teperi. blakus slidotavā/hokeja laukumā bija jau pamatīgi noslidots un onkuļi lēja jaunu ūdens kārtu. rīt no rīta tur noteikti būs ritīgi kruta. uz ezera bija drusku sniegains un drusku grubuļains. piekusu jau pēc 10 minūtēm. jaunās slidas foršas. tagad dzeru ceriņu liķieri un piekožu sezama halvu. paldies, tev - ziema, ka tu šogad drusku esi.

vakar apgājām apkārt diviem ezeriņiem.
1. Purezera dabas taka - šur tur tika solīts, ka būs 4 km, bet ir tikai 3. bija diezgan padaudz cilvēku - stāvvietā kādas 10 mašīnas. smuki, bet par īsu + manliekas šī konkrētā taka kādā raibākā gadalaikā sniedz vairāk prieka. rudenī/pavasarī varētu būt ļoti, ļoti kruti.
2. Mazā Ozolu ezera taka - par šo taku nebija īsti nekādas informācijas internetā, tikai, ka tāda eksistē. it kā privātīpašums, bet uz zīmes rakstīts, ka jāmaksā, ja grib izmantot atpūtas vietas pie ezera. tad nu vienkārši gājām. cerējām, ka būs garāka, bet tikai ~2 km. vietām visai slapja, zem sniega nojaušamas redeļveida laipas vai dubļos salikti dēļi, jāiet uzmanīgi. kopumā mīlīga, bija liela bebru pils vienā krastā, bija pļančka ar bebru savazātiem dzelteno lēpju sakneņiem (viņiem ļoti garšojot), visādas zvēru pēdas, laipiņas ezerā un tā. citu cilvēku nebija, ja neskaita dažus, kuri ezera Ozolmuižas krastā slidoja. speciāli braukt nav vērts, bet, kā papildinājums citām aktivitātēm tajā apvidū - forši.
ilustrāciju nav un nebūs. mentālās veselības vārdā gājām 2 mājsaimniecības un tērzējām.

citās ziņās - pa lēto internetā nopirku lietotas, bet nenojātas hokeja slidas. jāsaņemas iet uz kādu ezeru izmēģināt. pētu arī lietotu kalna slēpju piedāvājumu - bijām 4d pēc kādu 4 gadu pārtraukuma slēpot. forši, gribas vēl, bet bez sava inventāra 2 cilvēkiem uz 2h tas prieks izmaksā 50 eur + degviela. šajos dīkstāves laikos tā krietni par sālītu, lai piekoptu regulāri.

ceturto vakaru pēc kārtas (sākās tai dienā, kad bija spkc zvans) vienā brīdī gar kauliem paložņā vēsums - izmēru temperatūru - ir ~37.2, bet apm divu stundu laikā pazūd. visādi citādi jūtos labi, kamēr bija saule - pat visai moži. ēdiens garšo, smaržas jūtu, iesnu nav, klepus nav, bezspēka nav. hvz - varbūt man ir kovids vieglā formā, varbūt hvz kas cits. katru dienu, kad esmu izkasījusies no gultas, ejam ~7 km pastaigā kaut kur uz mežu (to var visai drīz sasniegt ejot praktiski visos virzienos no mājām). šodien, piemēram, mežā aiz Klievja un Cērtenes pilskalna atradām tādu iespaidīgu kalnu ar izcirtumu. nu tādu, uz kura varētu krīvu krīvu templi sliet. dabūjām mašīnu no servisa. bez kontakta. bija pilnīgi izjucis ģenerators. taisu visko ēst - piemēram, vakar pirmo reizi mūžā uztaisīju debesmannā. pēc sastāvdaļām likās, ka būs ok daudzums, bet rezultātā sanāca milzīga māla bļoda pilna līdz malām ar debesmannu. vēl aģentūras salātus, gruzīnu lobio nigozit, dārzeņu podiņus cepeškrāsnī utt. K beidzot sagaidīja cīgas, ko grupasbiedrs sūtīja ar omnivu. vietējais topiņš piegādā pārtiku un alko, bet cīgas nē. ilgojos pēc zirdziņa. viņš šodien bija bez manis aizbraucis uz Valmiermuižu izkustēties. ar staļļa saimnieces vīru. esot gājis labi, tik zirdziņam gribējies ātrāk, augstāk un vairāk. šodien uzpeldēja brālis. ar saviem kovid neeksistē un antimaskistu murgiem un konspirāciju teorijām. ļoti, ļoti noguru no tās sarunas. ļoti centos turēties rāma un pēc iespējas neiesaistīties un kaut kā turēt savu robežu. neteiksim gan, ka viņš to tā līdz galam respektē. piesauca matriksu un tableti - skaidrs, ka esam apēduši dažādas tabletes un es esmu tajā muļķu pusē. bet varbūt tieši to viņam arī vajadzēja - sajūtu, ka viņš ir redzošs un es esmu aita. miglaini atceros, ka kaut kādā valodā inese nozīmē aita. ļoti labi. lai esmu aita, tikai lieciet mani mierā ar tiem murgiem. visādi citādi gribas kko radošu darīt, bet nevaru izdomāt ko. kko trinos, trinos līdz tā arī neizdomājusi apsēžos pie kompja un pazūdu internetā. rakstīt negribas un taisīt ziemassvētku kartītes arī nē. bija tā doma par Līgu ph3 zsv dziesmu, bet K mūzikas pričendāļi 1d palika mēģu telpā, jo bija plānots tur vēl šonedēļ būt. ļoti priecājos, ka Rikardo pie mums atnāca. ko mēs bez viņa tagad darītu? biju jau sākusi rakstīt šeit slavinošu postu par viņu, bet uzradās tas brālis un visa iedvesma novīta. kādu dienu uzrakstīšu. par Rikardo - lielu, lēni plūstošu, omulīgu un saulainu meduslāsi kaķa kažokā. joprojām ilgojos pēc īstas ziemas. aizvakar čaļi uz Klievja jau spēlēja hokeju. bet gribas sniegu, gaismu, baltumu.
jo vairāk par visu man patīk gaisma.
tas īsumā arī viss.

esmu saelpojusies alkīda emalju (baltu) un grīdas slīpēšanas putekļus (droši vien ar tonnu svina) un man pēc pāris stundām jāceļas, lai brauktu pie zobārsta, bet man beidzot vienā telpā ir noslīpēta dēļu grīda. vēl man ir pelēkas sienas ar zelta punktiņiem. tagad es droši vien dzīvošu tikai virtuvē, kamēr arī citur nebūs atkaroti grīdas dēļi. varētu saņemties un janvārī pieķerties kādai no istabām, vienīgi vasarā visa šī elle būtu daudz vieglāka un ērtāka.

man jau kkad oktobra vidū sāka likties, ka varētu atkal pierakstīt mēnesi. nu tāpat, kā maijā un jūnijā. te nu būs. šoreiz tiešām katru vakaru pierakstīju par konkrēto dienu. iepriekšējās reizēs reizēm miljons gadus nebiju rakstījusi un tad mokoši ķeksēju no atmiņas laukā, kaut kādas drumstalas par vairākām dienām.
ja maiji un jūniji ir mani mīļākie, tad ar novembriem man parasti sarežģītas attiecības. man it kā neriebjas (atšķirībā no februāriem) un liekas pat estētiski - visa tā intensīvā miršana visapkārt, migliņas, pūstošas lapas, utt., bet ir grūti. trūkst gaismas, trūkst iedvesmas celties un dzīvot un praktiski katru gadu ciešu no miega traucējumiem. karoč, seasonal affective disorder. varbūt.


( novembris )

pirmdien biju uz treniņu un uz pirti. nosvīdu kaut kādu smaguma gabalu nost un atstāju aukstā dīķa dibenā.
otrdien Rikardo bija pie ārsta - tagad viņš ir kastrēts, čipēts, nosvērts (5kg 250g) un novērtēts, kā apm pusotru gadu vecs.
šodien ir trešdiena, šodien ir tieši mēnesis kopš vairs nav Vilnīša. šodien ir Simjūds - veļu laika centrālā diena.
šodiena bija skaista. daudz saules un spožs, silts gaiss. gribēju beidzot iztīrīt māju un pakomunicēt ar veļiem, bet bija pārāk gaišs, lai būtu telpās. daudz ko padarīju dārzā, biju peldēt Klievī un pierijos malkas cepeškrāsnī ceptas siermaizes. joprojām zied lavanda.

šobrīd personīgi pazīstu 3 ar kovidu slimus cilvēkus un zinu divus pazīstamiem cilvēkiem zināmus mirušos.