*

man tikko bija ļoti skaista un savāda un sirreāla peldēšanās pieredze.
šovakar dažādu iemeslu dēļ diezgan izbesījos, arī gulētiešana aizkavējās (joprojām ir aizkavējusies), jo vajadzēja paspēt visko izdarīt. kad lielumu biju pabeigusi, sajutos nīgra un sasvīdusi un gražīga un ar savilktu sprandu. vairumu no šīm kaitēm parasti dziedina ūdens. tāpēc saņēmos, iekāpu nolādētajā pasātā (jo viņš bija priekšā fordam un pārbīdīt mašīnas galīgi nebija iedvesmas) un braucu tepat uz Klievi.
pie ezera bija tukšs un kluss. zemu virs meža karājās milzīgs, lai arī pusnodilis mēness, kas meta skaistu, sviestaini dzeltenu gaismas tiltu viegli ņirbošajā ūdenī. kaut kur tālāk kokos brēca pūce. debesīs trīsuļoja dažas zvaigznes, mazliet sudrabaino mākoņu un mežģīņaina migliņa vijās virs ūdens virsmas.
peldkostīmu biju uzvilkusi jau mājās, bet kurš gan šādos apstākļos peld peldkostīmā. turklāt ir pirmdienas divi naktī un neviens taču nenāks. izmetos plika un devos ūdenī. tas bija silts un bezgalīgi brīnišķīgs. peldējos un plunčājos un gremdējos mēnesgaismas tiltā un jutu kā aizskalojas nīgrums un gražīgums. sasvīdums arī, protams.
kad jau taisījos iet ārā, krastā pavīdēja telefona gaismiņa. ļoti cerēju, ka tur nenāk kaut kādi sadzērušies čaļi tusēt - diezko negribējās vienai un plikai ar tādiem komunicēt. bet nācējs/i bija ļoti klusi un īsti nevarēja saprast, kas un cik lielā skaitā tur nāk.
sēdēju ūdenī un gaidīju. tās izrādījās trīs ar dvieļiem aptinušās meitenes. pienākušas pie ezera viņas no ļoti klusām pārvērtās par ļoti skaļām un smiedamās un spiegdamas, nometa dvieļus, un plikas no laipas salēca ūdenī. kur turpināja smieties un spiegt un vēl arī šļakstīties.
es izkāpu krastā, saģērbos un jau grasījos doties prom, kad uz laipas pēkšņi materializējās kaķis. tāds Vilnīša tipa - smalciņš, ar greznu, pūkainu asti, tikai ķermenis mazāk pūkains nekā bija Vilnītim. krāsu gan nepateikšu, jo mēness izgaismoja tikai viņa siluetu. viņš bija draudzīgs un labvēlīgs un mēs kādu brīdi pamīļojāmies. tad es gāju uz mašīnu, plikās meitenes joprojām smējās, spiedza un šļakstījās, bet kaķis atkal demateralizējās un izgaisa.
tāda sajūta, it kā uz brīdi būtu nejauši pārklājušās vairākas dažādas dimensijas. man arī palika iespaids, ka meiteņu dimensijā es nemaz neparādos, lai gan savuprāt uzvedos pietiekami skaļi un pamanāmi. varbūt tās nemaz nebija meitenes, bet kāds no miljons dažādajiem mitoloģisko ūdens būtņu veidiem. dzirdēju gan, ka viena no viņām bļāva, ka nav noskuvusies. diez vai, piemēram, Gwragedd Annwn apgrūtina šādas mirstīgo sieviešu problēmas(?).