*

10 km. uzgāju līdz Pilskalna priekšai, izgāju cauri purvam līdz Raiņielai, tad līdz Vidzemei, tur, nepārejot upi, iegriezos mežā un vienkārši gāju pa meža ceļu. kādā brīdī tas beidzās, bet turpinājās kā maza taciņa caur priežu un egļu jaunaudzi. taciņa izveda no meža lielā laukā un izzuda. gāju gar mežmalu uz priekšu. redzēju daudz zvēru pēdas. un stirnu baru. iznācu uz grantinieka kaut kur netālu no Ilgām. kad sāku iet, spīdēja saule un bija zilas debesis, bet ļoti drīz apmācās un kļuva pelēks. apkārt bija tikai bezgalīgi viļņaini dzeltenzaļmelnbrūnpelēki lauki un dzērvjpelēkas debesis ar sārtu strīpiņu pamalē - tādu kā dzērvēm uz galvas. un koki tālumā. un visapkārt kliedza dzērves. es redzēju kā viņas melanholiski staigā šurpu turpu starp samelnējušiem siena ruļļiem. un kliedz. es tikai gāju un gāju pa to grantinieku un viņas kliedza un kliedza pļavās. cita tuvāk, cita tālāk, negants vējš raustīja viņu saucienus visapkārt un brīžiem mežmala vēl attrauca atbalsis. nekā cita nebija, tikai es un dzērves un vējš un vēl daži gulbji, kas peldēja lielā lāmā. vēl labu gabalu pēc tam, kad dzērvju lauki bija palikuši aiz muguras, es brīžiem dzirdēju viņu kliedzienus - nesaprotot vai tos atnes vējš vai tie vienkārši turpina skanēt man galvā. iegāju Smiltenē pa Kaikas ielu, bet atteicos no iespējas ļoti drīz nokļūt mājās pa sausu asfaltu un pagriezos uz dubļaina grantinieka, lai izmestu vēl līkumu gar Mācītājmuižu.