*

vakar izgājām ļoti, ļoti skaistu maršrutu:
mašīna jāatstāj Ratniekos (tur, kur notiek Laba daba). gar trīsstāvenes stūri jākāpj lejā Ratnieku gravā. jāiet gar Krāčupīti, pa ceļam apskatot Ratnieku alas. vietā, kur taka pagriežas atpakaļ uz augšu, uz Ratniekiem, jāturpina iet uz priekšu. turpat blakus Krāčupīte ietek Vildogā un tālāk ceļš ved gar Vildogu. vispirms jāšķērso nātraina, gārsaina, avenājaina pļava un turpmāk jau pārsvarā mežs. sākumā vēl gadās noiet gar visai pamestu un zālēs ieaugušu atpūtas vietu, bet tālāk ir pilnīga mežonība. Vildoga met daudz, daudz līkumu, krastos ir ļoti baltu un ļoti smalku smiltiņu pludmalītes, bet labajā pusē gandrīz visu laiku ir ļoti augsta krauja. neilgi pirms Vildogas ietekas Gaujā, kreisajā krastā ir Vecandrijāņu klintis. Ļoti, ļoti skaistas un iespaidīgas. izejot līdz Gaujai, jāgriežas pa kreisi un pa visai platu un civilizētu taku, pa Elpju ieža kori, jāiet līdz tiltiņam pār Tildurgas ieteku Gaujā. pirms tiltiņa jāgriež iekšā pa kreisi Tildurgas kanjonā. priekšā būs Dagnes ala un sakritušo koku dēļ, iespējams, liksies, ka tālāk tur nav kur iet. bet ir. ejiet alai pa kreisi un sekojiet upītei. tālāk kādu gabaliņu būs nenormāli smuks un medžik smilšakmens kanjons. pēc tam turpinās vienkārši ļoti skaista, mežonīga un visai grūti brienama grava. tur vajadzētu spēt izsekot, kura ir Tildurga, bet - kuras sānu pietekas un turpināt iet gar Tildurgu. kad nu galīgi apnīk (baigais kritušo koku un nogāžu labirints) un ir sajūta, ka kādas 2/3 no Tildurgas ir noietas, var līst augšā, iznākt ārā pļavā, pieklājīgi, pa maliņu iziet līdz grantiniekam un atlikušo gabaliņu līdz Ratniekiem aizsoļot pa ceļu. kopā aptuveni 11 kilometri, bet ar krietnu nokāpelēšanos gan reljefa, gan kritušo koku ziņā. gājām trīs stundas. pie Vildogas cilvēku pēdas redzēju vienā vietā. pie Tildurgas tikai kanjona sākumdaļā. toties pārnadžu pēdas visur no vienas vietas. konkrētas takas nav, dažos posmos ir kaut kas takveidīgs, dažos šauras un dubļainas zvēru takas, dažviet tīri un neskarti brikšņi.

+ iesaku paņemt līdzi papīra karti, jo mums zona pazuda jau iekāpjot Ratnieku gravā un atgriezās tikai izlienot no Tildurgas gravas
+ neiesaku iet vasarā. Tildurgas gravas pēdējais posms jau šobrīd likās drusku par lapainu. un to nātru/aveņu/gārsu pļavu varētu būt ļoti nepatīkami iet, kad tas viss būs saaudzis garāks. tā kā ir auksts un viss aug un lapo lēni, vēl kādu nedēļu var mēģināt, bet vēlāk varētu būt baigi grūti + caur salapojumu arī nevarēs īsti novērtēt smukos skatus
+ neiesaku iet arī ļoti slapjā un slidenā laikā, jo ir liels potenciāls kaur kur nošļūkt lejā pa nogāzi
+ mazliet ilustrāciju

vakar devāmies ļoti neizplānotā eckursijā. bija doma iet gar Rauni, bet nebijām īsti iedziļinājušies detaļās. aizbraucām līdz tiltam pār Rauni uz autoceļa P28 (īsi pirms Vaives dzirnavām no mūsu puses). īstenībā vajadzēja no ceļa iet pa kreisi, bet mēs aizgājām pa labi, pa Rauņa labo krastu. attiecīgi visai drīz nonācām pie Rauņa ietekas Raunā, bet atpakaļ iet baigi negribējās. gājām pa labi gar Raunu un meklējām iespēju tikt pāri. vispār visas šīs upes parasti ir diezgan seklas un brienamas, bet šobrīd ūdens līmenis ir baigi augsts un straume ļoti līksma. diezgan drīz tikām pie ejama upei pāri krituša koka. šķēršojuši Raunu, devāmies atkal pa kreisi ar domu, ka iesim kamēr būs iespēja šķērsot Raunu un pa otru krastu tikt līdz Vaives ietekai un tad gar Vaivi līdz Vaives dzirnavām un atpakaļ uz auto, tādējādi tiekot pie apļveida maršruta. arī šis plāns izdevās ļoti labi. maršruts izrādījās ļoti skaists, nebiju gaidījusi tik lielizmēra smilšakmens klintis un atsegumus visu trīs minēto upju krastos. lielu daļu sanāca gan apskatīt no pretējā krasta, gan diezgan kreizī izkāpelēties augšā-lejā (un mazliet arī pašļūkt ar dibenu pa slapjiem māliem). konkrētas takas tur īsti nav, brīžiem kaut kas takveidīgs parādās un atkal pazūd čūkslājos un brikšņos vai atduras pret stāvām klinšu sienām. vistakainākais gabals laikam ir no Raibajām klintīm līdz Vaives dzirnavām. kopumā ļoti kruti. skati tikpat iespaidīgi kā gar Amatu, bet nekādu cilvēku pūļu (kaut kad pašā sākumā redzējām otrā krastā 2 cilvēkus - tas arī viss). noložņājām apmēram 10 kilometrus. baigais pavasaris. visur zied vizbulītes.
nākamreiz tiešām iesim Rauni.

beidzot sagaidīju sauli. liels paldies! mums šodien bija tāds neliels dolomītu maršruts. aizbraucām uz Kalamecu - Markuzu gravām, kas atrodas pasaules malā, pieIgaunijā, starp 3 palieliem purviem. bijām tur reiz bijuši vasarā, pēc Gaujienas kapusvētkiem. toreiz arī bija skaisti, bet tad praktiski vispār nebija ūdens upēs un mēs staigājām pa sausām gultnēm. šoreiz ūdens bija gana un Kalamecu gravā tas līksmi nēsājās pa nelielajaiem ūdenskritumiņiem. jābrauc ziemā, varbūt tur veidojas smuki leduskritumi. Markuzu grava bija diezgan slapja un dubļa, pārkūlāmies pāri upei, uzšļūcām līdz gravas augšai un izmetām līkumu līdz pamestām dolomīta mājām.
mājās braucot piestājām abos Gaujas krastos pie Virešu tilta. vienā pusē ir Randātu klintis, otrā Tilderu + vecas dolomīta lauztuves. nekas daudz ko staigāt tur nava, bet smuki tāpat.
ilustrācijas instagramos.

p.s. ja braucat uz Kalamecu - Markuzu gravām, šajā gadalaikā rekomendēju mašīnu atstāt krustojumā, kurā beidzas grants ceļš un sākas smilšu ceļš cauri Mežciemam (3 mājas). mēs tā darījām un nenožēlojām. ko iet tikai nieka lieki 700 metri. labāk iet, nekā rakt mašīnu ārā dubļiem, bet, protams, katram savs.

pēdējās nedēļas hailaiti

pirmdien - kolēģi, kas šobrīd rezidē Valmierā taisot izrādi, atbrauca pie mums nosvinēt kolēģes vārda dienu. bija ļoti forša dārza ballīte.
otrdien - visu dienu taisījās līt, bet nekas nelija. es ļoti, ļoti gaidīju, jo man dārziņā pilnīgs tuksnesis, pat zālīte izdegusi un nepatīkami dūrās basās pēdās. vakarā aizbraucu uz stalli, saseglojāmies, uzkāpām zirgos un sāka gāzt baltu. nolēmām tomēr turpināt, tik negājām nekur tālu. čēesmit minūtes nodrasējām pa tuvējo pļavu trakam pērkonlietum līstot. ļoti skaisti. izlijām līdz apenēm (ieskaitot). seglos sēdēju kā peļķē. mājās braucot vēl iegāju ezerā nopeldēties lietū. pēc visa šī ārprāta sausuma lietus likās liela, liela un maģiska svētība.
ceturtdien - braucām komandējumā uz Mazirbi. ap vieniem naktī bijām daudz maz noslēguši uzbūvi un devāmies uz jūru. liels vējš, lieli viļņi, gar pamali melni un trekni negaisa mākoņi, mazliet augstāk, dibenplānā - sudrabainie mākoņi. milzīgs, pusnodilis mēness, kas brīžam parādījās un pazuda. tālu virs jūras zibeņoja, tieši, tieši virs mūsu galvām ļoti spoži mirdzēja Lielais Lācis un mēs pliki lēkājām pa viļņiem.
piektdien - desmitos vakarā beidzām nobūvi un braucām pirms tālā ceļa nopeldēties. ārā vēl bija visai gaišs, pie jūras vēl lielāks vējš un vēl lielāki viļņi nekā iepriekšējā dienā. pludmalē neviena nebija, tāpēc turpat, centrālajā Mazirbes peldvietā, izmetāmies pliki un metāmies viļņos. kamēr tēlojām delfīnus, pludmalē ieradās pieklājīgs cilvēku pulciņš un nobāzējās blakus mūsu drēbju kaudzei. es ļoti ceru, ka viņiem bija priecīgi skatīties, kā no jūras iznirst un tieši viņu virzienā skrien pieci pliki čaļi un viena plika meitene.
+ lieliska ziņa no kaimiņienes, kas bija sarunāta piekāpt pabarot Rikardo mūsu prombūtnes laikā: "pa taviem vārtiņiem mēģināja tikt stirna. sabijās no manis un aizgāja uz Lazdukalnu."

žēl, ka tu jau aizej, jūlij

gada sākumā apņēmos atsākt cītīgi veikt eckurseju pierakstus. mhm, protams. šobrīd neuzrakstīti stāv par Limbažiem, Rīvas lokiem, Kokšu ezeru taku, Strenču taku un Līgatnes upes taku. un tagad vēl dzimšanas dienas divdiennieks pa Alūksnes reģionu.
turklāt tie posti man pašai mēdz praktiski noderēt. piemēram, bez šī posta (un tā, kādā secībā tur sarindotas bildes) + vienas saguglētas teikas + viena raksta 2005. gada reģionālajā laikrakstā, man nebūtu izdevies vēlreiz atrast vella pēdu. viņa nav nekādās kartēs, vismaz ne tajās, kurās skatījos, pat ne šajā, kurā ir ļoti viss. īsti nezinu kāpēc, bet man tiešām gribējās tur atkal nokļūt. tur bija tāda ļoti īpatnēja enerģija. tā bija savāda un pamesta vieta jau 2012. gadā, bet tad uz to vēl bija norāde. šobrīd pilnībā aizaugusi, bez nekādas norādes un joprojām no vienas vietas pilna ar stikla lauskām. enerģija arī joprojām spēcīga, taču nespēju to īpaši baudīt, jo padsmit nekoptības gadu laikā tur saauguši šausmīgi biezi krūmi un ļoti, ļoti pilns ar odiem. + staigāt ar iešļūcenēm pa to stikla lausku klājienu bija samērā neprātīgi. bet tomēr prieks, ka atradām. un - līdzīgu enerģiju dabūjām tā paša pagasta otrā galā - pie Čukstu akmens. arī vieta bez norādēm, kaut kādā čūkslājā, bet ne tik aizaugusi, bez stikliem (netālu gan kāds ir izgāzis kaudzi šīferu un citas drazas) un ar daudz, daudz ļoti lielām un sulīgām meža zemenēm. un milzīgu, milzīgu akmeni, protams.
man ļoti patīk tādas liminālas vietas. un praktiski viss dzimšansdienas divdiennieks bija ļoti piesātināts ar liminalitāti.

5dien nosēdējām pāris stundas Aleponijā. ļoti eksotiska sajūta, bet man ar vienu vakaru tagad pietiks ilgam laikam. un mani kaut kā ļoti vispār neinteresē alkohols.
6diena bija burvīga. starp K otro vakcīnu un darbiņu aizbraucām uz Bolderāju. nogājām gar jūru līdz Buļļupes/Lielupes ietekai un atpakaļ. nopeldējāmies nūdistu pludmalē un man nezinkāpēc saulē apdega kreisais atslēgaskauls. ļoti silts ūdens jūrā un forši viļņi
7dien es pabeidzu savu teātra sezonu. dīvaināko kāda jelkad bijusi. dabūjām gatavu pēdējo no četriem diplomdarbiem.
šodien bija burvīgs negaiss, kas noskaloja putekļus un padzirdīja dārzu. burvīgs gan nebija neliels mirklis, kad ar mammu stāvējām uz lieveņa un skatījāmies kā līst un pēkšņi priekšnamā bija sprakšķis un zibsnis un pēc tam tieši, tieši virs galvas ārprātīgi skaļi nogrāva pērkons. bet visas elektroierīces darbojas. vakars arī burvīgs - svaigs un tīrs un smaržīgs un svīres sasaucas un rozā mākoņi veļas. bet tie JOBANIE ODI BĻE!

citās ziņās
* šodien nogājām 15 km ekspedīcijā ar zirgiem pie rokas. izgājām daļu no Miegupes takas, gar Mīlestības akmeni un gribējām apciemot Pekas kalnu, bet kalns nebija gatavs mūs uzņemt - mēs kaut kā bijām tam pavisam blakus, bet nemanot vienkārši apgājām tam apkārt. ja kādam interesē Miegupes taka - tā ir gadiem visai pamesta novārtā. marķējums šur tur ir, šur tur nav, daļa no takas patiesībā iet arī caur mūsu zirgu ganībām un, lai tur tiktu jālien caur elektrisko ganu. nekādu izcilu un neparastu dabas jaukumu šai takā nav, bet iet gar upēm jau allažiņ ir jauki, tāpēc, ja nav svarīga labiekārtotība un nepārprotams marķējums - var iet.
* šodien jauks vējiņš. pagalmā, mūsu acu priekšā, nogāzās liela priede. bet kaut kā pilnīgi perfekti neko neskarot - neuzkrita ne bērzu sulas maisam, ne ķirsim, nedz arī aizsniedzās līdz saimniecības ēkai. teorētiski lielākā daļa no viņas atrodas ne-manā zemē, bet īpašnieks tik ļoti neliekas ne zinis par to čūkslāju, ka laikam beidzot jānopērk normāls motorzāģis un viņa jāieskavandžo malkai
* mani nervi netur to kaķi. kopš vakardienas rīta nav redzēts. paēda brokastis un aizgāja savās gaitās. nesen vēl pazaudēja siksniņu ar žetoniņu. siksniņu paspēju nopirkt un uzlikt jaunu, bet žetoniņu gan šajā pilsētā nevar uztaisīt. viņš gan ir arī čipēts. es kādreiz tik ļoti neuztraucos par kaķu privāto dzīvi, bet kopš gadījuma ar Vilnīti, esmu kļuvusi ļoti bažīga un nervoza. turiet ķepiņas, lai drīz pārrodas.

upd. kaķis atnāca. 35 stundas, bļe.

vakar atkal bijām aizbraukuši uz Kornetiem. šoreiz, lai izietu Peļļu ezera taku (~9.50 km). pēdējie pāris km līdz takas sākumam ir pa zemes ceļu, ko šobrīd baigi neiesaku mēģināt izbraukt. mēs arī nemēģinājām. atstājām mašīnu kaut kādā nekurienē, izcirtuma malā un kādus 2 km līdz takas sākumam aizgājām kājām. pirmā takas daļa ir ļoti labi marķēta un norādēm bagāta, daļēji iet arī pa Igaunijas pusi, bet izlienot no subglaciālās gravas pie Peļļiem norāžu paliek maz, vairs nekur neredz Peļļu ezera takas sarkano rimbuli, arī uz esošajām norādēm ir visāda informācija, bet nekur nav rakstīts "Peļļu ezera taka", bet internetos/uz stendiem pieejamās takas shēmas atšķiras viena no otras. tāpēc mēs kaut kā gājām, gājām un pavisam netīšām atgriezāmies atpakaļ pie mašīnas no otras puses. kas, protams, bija daudz labāk, nekā, ja mēs būtu aizgājuši kaut kur pilnīgi promējā virzienā.
diena bija visai pelēka un vējaina, nekādas baigi krāšņas ilustrācijas nesanāca, bet tas pasaules nostūris ir ļoti skaists. tur ir tāda pilnīga nekurienes un savvaļīguma sajūta. viss, kas tur ir, vienkārši ir. nejūtas nekādi uzslāņojumi un toksiski traucējumi ēterā. skaista daba un skaists reljefs un praktiski vispār nav cilvēku. dažus satikām tikai pie skatu torņa Igaunijas pusē. ļoti iesaku. iepriekš esam Kornetos vairākas reizes gājuši Drusku pilskalna taku un arī Ilgāja ezera taku (izrādās tieši pirms 2 gadiem), vēl palikusi neizieta Raipala ezera taka.

( ilustrācijas )

aizvakar bijām mazā leduskritumu meklēšanas tūrē tepat +/- pa rajonu. atkusnis jau bija sācies, brīžiem lija smalks lietus un diena bija visai dūmakaina un pelēka. maršruts: Raunas staburags - Vaives dzirnavas - Kazu grava - Ērgļu klintis - Līču Laņģu klintis.

( sīkāk )

vakar apgājām apkārt diviem ezeriņiem.
1. Purezera dabas taka - šur tur tika solīts, ka būs 4 km, bet ir tikai 3. bija diezgan padaudz cilvēku - stāvvietā kādas 10 mašīnas. smuki, bet par īsu + manliekas šī konkrētā taka kādā raibākā gadalaikā sniedz vairāk prieka. rudenī/pavasarī varētu būt ļoti, ļoti kruti.
2. Mazā Ozolu ezera taka - par šo taku nebija īsti nekādas informācijas internetā, tikai, ka tāda eksistē. it kā privātīpašums, bet uz zīmes rakstīts, ka jāmaksā, ja grib izmantot atpūtas vietas pie ezera. tad nu vienkārši gājām. cerējām, ka būs garāka, bet tikai ~2 km. vietām visai slapja, zem sniega nojaušamas redeļveida laipas vai dubļos salikti dēļi, jāiet uzmanīgi. kopumā mīlīga, bija liela bebru pils vienā krastā, bija pļančka ar bebru savazātiem dzelteno lēpju sakneņiem (viņiem ļoti garšojot), visādas zvēru pēdas, laipiņas ezerā un tā. citu cilvēku nebija, ja neskaita dažus, kuri ezera Ozolmuižas krastā slidoja. speciāli braukt nav vērts, bet, kā papildinājums citām aktivitātēm tajā apvidū - forši.
ilustrāciju nav un nebūs. mentālās veselības vārdā gājām 2 mājsaimniecības un tērzējām.

citās ziņās - pa lēto internetā nopirku lietotas, bet nenojātas hokeja slidas. jāsaņemas iet uz kādu ezeru izmēģināt. pētu arī lietotu kalna slēpju piedāvājumu - bijām 4d pēc kādu 4 gadu pārtraukuma slēpot. forši, gribas vēl, bet bez sava inventāra 2 cilvēkiem uz 2h tas prieks izmaksā 50 eur + degviela. šajos dīkstāves laikos tā krietni par sālītu, lai piekoptu regulāri.

šogad taisos rakstīt cibā biežāk un dažādu iemeslu dēļ gribētu atsākt pierakstīt ekskursiju piezīmes. hvz, kas no tā sanāks. tātad:

jaunā gada pirmajā dienā devāmies uz Gulbīti (tāds, neoficiāls nosaukums mežam, uz kuru bērnībā braucām ogās un sēnēs) meklēt Gulbīšu upurakmeni. labi, ka bija zināmas koordinātas, citādi droši vien nebūtu trāpījuši.
ceļmalā bija daudz zvēru pēdas sniegā. par vienām varētu būt, ka vilkam, bet varētu arī nebūt. paziņa, kas nodarbojas tieši ar zinātnisku vilku pētīšanu, teica, ka soļu ritms atbilst vilkam, bet gan sūdīgās bildes, gan tas, ka sniegs kūstot un sērsnojot bojājis pēdu precizitāti, neļauj to droši apgalvot. konkrētajā apvidū vilki dzīvojot.
kaut kur netālu no upurakmens mežā ir arī akmenskrāvuma senkapi, ko tautas valodā dēvē par Jura (Jurģa) vai Māras baznīcas drupām, bet nezinot koordinātas likās, ka neatradīsim, tāpat, kā pavasarī neatradām Kapusila akmens krāvuma senkapus.

( dažas ilustrācijas )

7. aprīlī nogājām pāris km turp un atpakaļ pa Rauzas krastiem. šodien atkal nogājām pāris km turp un atpakaļ pa Rauzas krastiem, tikai pretējā virzienā nekā iepriekš. ļoti, ļoti skaisti.

pēc jūnija beigu lietus un sekojošā vēsākā laika dārzs uzbriedis. viss tāds dzīvs, lekns un zaļš. zied lilijas un smaržu vakaros jūt arī pavisam otrā mājas pusē. šogad gan mazāk, nekā iepriekšējos gados, jo pa ziemu strupastes nograuzušas vienu rindu ar sīpoliem. nezinu, kā ar viņām cīnīties. virs gultas smaržo un kaltējas lavandu buntītes un rīt vajadzētu sākt lasīt skābos ķiršus - kamēr sirojošie strazdi vēl kavējas.
vakarā aizbraucām uz Lizdoles ezeru. nebiju bijusi kādus 20 gadus vismaz. tur tagad iekārtota fancy peldvieta un ezerā var tikt arī ārpus kempinga teritorijas. ūdens diezgan vēss, bet mākoņi skaisti. pēc tam izmetām līkumu pa grantiniekiem - Drusti - Gatarta - Katrīnkalns - Launkalne. ļoti skaists ceļš - daudz kalni un lejas un līkumi. ceļmalas pilnas ar vīgriezēm, ugunspuķēm, baldriāniem, birztalu nārbuļiem un sarkano āboliņu. vīgriezes vispār veselām pļavām šobrīd zied. gaiss tik smaržīgs. Drustos ļoti skaista baznīca. Gatartā ļoti skaista muiža. bet skaistāka par visu bija gaisma. tik pārpasaulīga, silta un majestātiska vienlaikus. 2020. gads būs ne tikai pandēmijas, bet arī iespaidīgāko varavīkšņu gads. un mākoņos rotājās pilnīgi visas pelēkā un rozā nokrāsas, kādas vien eksistē. satikām stirnubuku un divus zaķus. piefočēju pilnu telefonu un piespamoju instagramu.
pats vakars gan tāds stindzīgi auksts. jūlij, no kā tu baidies?

5. maijā nosvinējām 9. kāzu jubileju ar tripu - Kazu grava - Cecīļu dabas takas - 1 nepamesta un 4 pamestas Centrālvidzemes pareizticīgo baznīcas. bija superīga diena, nogājām padsmit kilometrus, izbraukājāmies, pārsitām riepu, dabūjām dāvanā lielisku, pašceptu maizīti. tikai solītās saulītes pietrūka.
un aizvakar apritēja 12 gadi kopā.

( ilustrācijas )

labajās ziņās: šodien klīdām pa Kapusilu meklējot Kapusila akmenskrāvuma senkapus. bija jābūt aptuveni 1 km uz DA no Kapusila pilskalna. pilskalnu atradām, kapus nē. kopumā jau ar esošo informāciju laikam bija drusku par maz, gājām ļoti aptuveni un iespējams pamanīt traucēja arī visai izteiktais reljefs. tur ļoti skaists mežs ir. nav brīnums, ka dabas liegums/aizsargājamo ainavu apvidus. tāds mežonīgs un reljefains un dziļš. jauki pastaigājāmies. tā jau mums tos kapus nemaz par katru cenu nevajadzēja, tas tik tā, lai intersantāk klimst pa brikšņiem.

un man te izrādās ir veselas divas pasaulē skaistākās vāveres. nu jau vairākas reizes esmu redzējusi vienu pēc otras kursējam no Lazdukalna uz puriņu vai atpakaļ. diezgan tādas drosmīgas un viņām sanāk visai garš gabals pa zemi, bez kokiem skriet. vienreiz jau viena bija plūmē, apakšā Vilnītis, bet nākamā plūme bija par tālu, lai aizlektu pa taisno. sagūstīju Vilnīti un šamā aizleca tālāk. ļoti ceru, ka ne Vilnītis, nedz kāds cits no miljons apkārtnes kaķiem viņas neapēdīs.

sliktās ziņas kādā citā dienā.

mēnesis ārkārtas stāvoklī. tādā praktiskā ziņā viss joprojām labi - ko ēst ir, ko darīt arī, ir kur iet ārā, bet jūtu kaut kādu trauksmes apakšstraumi. baigi negribas neko darīt, gribas spēlēt Heroes (personīgais red flag), negribas darīt jogu. negribas pat braukt pie zirga, lai gan tas ir tas, kas mani tiešām iepriecina un nekad neesmu nožēlojusi, ka aizbraucu. cenšos savus erorus apiet, sarunājot ar staļļa saimnieci cikos un kad būšu, tas motivē tikt līdz mašīnai un sākt braukt, jo ir taču sarunāts. pēc tam jau ir labi un priecīgi. brīžiem naktīs sapņoju garus, nogurdinošus un ļoti sarežģītus, vārdos neieliekamus sapņus. pārreiz esmu modusies arī nosvīdusi pilnīgi slapja. mājās un dārzā neesmu izdarījusi gandrīz neko. vīrs arī pārstājis pievērsties saimniecības lietām - spēlē ģitāru, skatās Peaky Blinders vai taisa audio failus KVFR Dekamerona projektam. pusotru nedēļu nebijām bijuši veikalā. vakar bijām un, lai gan gandrīz vienīgā lieta, ko reāli vajadzēja bija maize, iztērējām veselu žūksni naudas, jo - ja nu sagribas to, ja nu šito, labāk jāpaņem tagad... apnicis arī internets. neskatos un nepatērēju nekādu ēkultūru. tikai no rīta un vakarā nočekoju ziņas un periodiski truli skrollēju soctīklus.

aizvakar gan bija ļoti forša diena. sapratām, ka dabas takas ir mīkstajiem un pēc manas dziedāšanas biedrenes - hidrobioloģes ieteikuma gājām pārgājienā pa džungļiem Rauzas krastiem. ļoti skaista upe, tepat mūsu rajčikā, kuras liela daļa ir dabas liegums, tāpēc, ka tajā dzīvo vairākas ļoti, ļoti retas gliemenes. tās gan nemācējām pamanīt, bet es pirmo reizi redzēju mežirbi, kuru nav nemaz tik viegli tā ieraudzīt. izbridāmies pa brikšņiem, kraujām, zvēru agorām un upes krastiem. nogājām tik nelielu daļu no upes, tā kā palika citām reizēm arī ko iet. vēl plānā ir turpat blakus esošā Šepka un Kapusila senkapi un pilskalns. ja kas, šādām aktivitātēm iesaku LVM GEO aplikāciju. var redzēt grāvjus un mazos celiņus + to, kas ir LVM, kas privātīpašums, t.i., kur var droši vazāties. pēc pārgājiena beidzot atklāju arī peldsezonu.

kas jums jauns?

Vakardienas maršruts: Pāvilosta - Akmeņraga bāka - Ziemupe - Vērgale - Pāvilosta - Kuldīga - Saldus - Smiltene. Kādi 450 kilīši būs.
Brīnišķīgs vasaras noslēgums. Piesūcu sauli visās porās. Līdz kauliem. Kādu brīdi pat varēja ļauties ilūzijai, ka ir vēl tikai jūlijs.
Ilustrācijām nav laika. Jāvāc dārzs.
Jau kuro reizi pēdējā brīdī atcēlu gudrības zoba raušanu. Nākamais mēģinājums - 9.09.

( cekuldūkurīšu ģimenes piedzīvojumi bangojošā Tūjas jūrā, jūlija sākumā )

sacīts - darīts, jeb atgriezāmies Kornetos skaistā un skaidrā laikā.
rezultātā nolēmām, ka nāksies atgriezties vēl. šoreiz nevis laikapstākļu dēļ, bet tāpēc, ka nevar nemazam tur tā visu vienā dienā iztaigāt. tur ir ļoti skaisti.

( Korneti u.c. )

( 2. aprīlis Cērtenē )