*

gada sākumā apņēmos atsākt cītīgi veikt eckurseju pierakstus. mhm, protams. šobrīd neuzrakstīti stāv par Limbažiem, Rīvas lokiem, Kokšu ezeru taku, Strenču taku un Līgatnes upes taku. un tagad vēl dzimšanas dienas divdiennieks pa Alūksnes reģionu.
turklāt tie posti man pašai mēdz praktiski noderēt. piemēram, bez šī posta (un tā, kādā secībā tur sarindotas bildes) + vienas saguglētas teikas + viena raksta 2005. gada reģionālajā laikrakstā, man nebūtu izdevies vēlreiz atrast vella pēdu. viņa nav nekādās kartēs, vismaz ne tajās, kurās skatījos, pat ne šajā, kurā ir ļoti viss. īsti nezinu kāpēc, bet man tiešām gribējās tur atkal nokļūt. tur bija tāda ļoti īpatnēja enerģija. tā bija savāda un pamesta vieta jau 2012. gadā, bet tad uz to vēl bija norāde. šobrīd pilnībā aizaugusi, bez nekādas norādes un joprojām no vienas vietas pilna ar stikla lauskām. enerģija arī joprojām spēcīga, taču nespēju to īpaši baudīt, jo padsmit nekoptības gadu laikā tur saauguši šausmīgi biezi krūmi un ļoti, ļoti pilns ar odiem. + staigāt ar iešļūcenēm pa to stikla lausku klājienu bija samērā neprātīgi. bet tomēr prieks, ka atradām. un - līdzīgu enerģiju dabūjām tā paša pagasta otrā galā - pie Čukstu akmens. arī vieta bez norādēm, kaut kādā čūkslājā, bet ne tik aizaugusi, bez stikliem (netālu gan kāds ir izgāzis kaudzi šīferu un citas drazas) un ar daudz, daudz ļoti lielām un sulīgām meža zemenēm. un milzīgu, milzīgu akmeni, protams.
man ļoti patīk tādas liminālas vietas. un praktiski viss dzimšansdienas divdiennieks bija ļoti piesātināts ar liminalitāti.