*

neliela daļa no tā, ko esmu uzzinājusi pēdējās dienās:
* Smiltenes pašvaldības izpilddirektora vietnieks attīstības jautājumos mani pazīst. No Depo laikiem un hārdkora scēnas. es viņu diezko neatceros. bija tāds neveikls brīdis tikšanās ar viņu laikā. nē, nu jauki, ka domē strādā kāds no hārdkora scēnas.
* pirmo reizi vakariņoju Smiltenes vienīgajā restorānā Brūzis. tur ir ļoti jauks viesmīlis, bet gaileņu gruboto bija teiksim tā, 5 no 10. es taisu daudz labāk. viņš vispār nebija krēmīgs. un kāpēc sēņu gruboto ir jāliek ļoti daudz un milzīgi paprikas gabali? kāpēc?
* ja maznodrošināts pensionārs krustvārdu mīklu konkursā laimē 100 eur, tad viņam uz 3 mēnešiem atņem maznodrošinātā statusu par šiem te milzīgajiem papildienākumiem.
* biju ciemos pie kundzes, kura 60. gadu sākumā ir strādājusi Smiltenes aptiekā (t.i. kopā ar manu vecomammu) un pēc tam pedāļkastu rūpnīcā "Abuls" (t.i. kopā ar manu vecopapu).
* Smiltenē dzīvo persona, kas vairākus gadus dienējusi Kosovā kā snaiperis. tagad mīl apmeklēt balles. Klondaikā un citur.
* ukrainim no Mariupoles, kas dzīvo Smiltenē 2 gadus, Vecais parks liekas skaistāks par jebkuru parku Mariupolē. viņiem vienkārši tur nekā tāda neesot bijis.
* sestdienu rītos Smiltenes centrā izrādās ir ļoti daudz caurbraucēju no visvisādām vietām.

ir vēla novembra pēcpusdiena. strauji un nepielūdzami krēslo. ir jau visai satumsis, bet vēl nav ieslēgta gaisma un aizvērti aizkari. uz grīdas raustās ielas apgaismojuma un vēja pluinītu ābeļzaru radītas ēnas. vecāmamma apsēžas pie plīts, lai to iekurinātu. blakus istabā sēž vecaispaps un skatās tumšumā. viņš nav iesnaudies, viņš klausās Latvijas radio. lielajā istabā, uz apaļā galda apakštasītē ir viņa nomizoti āboli. tumsā. sīpoliņi un antonovkas. viņš tos ir nomizojis man. es esmu maza. ļoti iespējams vēl nemaz neeju skolā.
plītī apmierināti ierūcas uguns un, neritmiski sprakšķēdama, aizdegas malka. drīz sāks klusi šņākuļot tējkanna. vecāmamma piecelsies, ieslēgs virtuvē gaismu un šis mirklis izgaisīs. mēs ēdīsim vakariņas.

es nezinu kāpēc, bet šis mirklis man asociējas ar nāvi. tur ir klusa, maiga un mierīga tumsa, drošības sajūta, rūpes un mīlestība, klātbūtne un uguns, kas iedegas. siltums, kas izplešas un uzvar. un mazliet baiļu. šis mirklis ir man ļoti mīļš. un man gribas, lai tajā mirklī pa Latvijas radio skanētu Nora Bumbiere. es gribētu nomirt ar tādu sajūtu, kāda man ir šajā mirklī.

( 2. aprīlis Cērtenē )

( Silvas dendrārijs 27. janvārī )

( Niedrāja ezers 22. janvārī )

( Cērtenes pilskalns 15. janvārī )

( Vecais parks 8. janvārī )

( Cērtene miglā )

iepriekšējā bilžu postā bija Vecais parks 1. oktobrī, šajā būs Vecais parks (un drusku Kalnamuižas) 21. oktobrī

( tur )

( 1. oktobris Vecajā parkā un zirgu ganībās )

nu ko, man jau sāk izstrādāties konkrēta Smiltenes tūre - izstaigājam Veco parku, izbaudām brīvdabas bezmaksas spa - zem ūdenskrituma, nopeldamies Teperī, sakrāmējām maisiņā turpat uz ozola augošo sērpiepi un dodamies mājup, ļauties garšas piedzīvojumam/piepes degustācijai ar lokal, homegrovn fūd. jau otro reizi šitāds iznāca un viesi ļoti priecīgi un apmierināti.
tā piepe ir reāla štelle. tiešām rekomendēju. šodien sacepu ar sīpoliem, puraviem, ķiplokiem, tomātiem un sojas mērci - beigās pievienojot mazliet ūdenī izšķīdinātas miso pastas un tējkaroti kartupeļu cietes + apgrauzdētu sezamu. pasniedzu ar kurkumas brūnajiem rīsiem un salātiem. epikšit garšīgi.

tā kā man šobrīd būtu jāstrādā pie haltūras, kuras dedlains bija pirms Lieldienām un rīt ir jāceļas ap sešiem un jāstūrē 200+ kilīši, tad nu es skatos seriku un izdomāju, ka jāiepostē pēdējos mēnešos iekrājušās bildes...

( postziema/prepavasaris )

( Smiltene - Mērsrags )

šī nu gan bija viena varena nedēļa. kas notika pirmdien, es pat vairs neatminos bet, bet, bet

2dien mani atlaida no leftvinga kantora. pareizāk sakot, nevis atlaida, bet atzinās, ka nespēj apmaksāt manus pakalpojumus. par laimi atalgojumu par jau sniegtajiem pakalpojumiem +/- saņēmu. tā kā tagad esmu pavisam īsts bezdarbnieks.
tad uzpeldēja biļetes uz Mēdeju. man patika, bet jumtu nost galīgi nerāva. sapratu, ka kaut kāda liela daļa no teātra burvības man ir zudusi uz visiem laikiem. es skatoties izrādi galvā redzu visādas tehniskas lietas, piemēram, kā Guna izvēlas orientieri pēc kā vadīties bīdoties ar krēslu, lai nenokristu no paaugstinājuma. un stāvot garderobes rindā noklausīta saruna, par to, ka redz kāda sakritība, ka Gunai kliedzot nokrituši tie prožektori, man liek tikai skumji nopūsties.

3dien bijām Valmierā miksēt Līgu pH3 ierakstu. bija cerība paspēt vienā dienā, visām 11 dziesmām arī izgājām cauri, vienu izmetot, bet secinājām, ka tomēr jābrauc vēlreiz. kopumā, man liekas, ka ieraksts būs ļoti kruts - t.i. man pašai ļoti patīk un ir samērā vienalga, ja nevienam citam nepatiks. galvenais, lai grupasbiedrēm liekas vismaz ciešams un pieņemams.

par 4dienu ar neko īpašu neatceros, izņemot to, ka iemācījos izņemt un ielikt auto akumulatoru, bet 5dien braucām uz Smilteni. bija superīgs laiks, tāpēc nostiepām no šķūņaugšas vecāpapa taisītas ragaviņas un gājām uz Jāņkalnu vizināties.

6dien pastaigājāmies pa aizsalušu Niedrāju un apgājām tam apkārt, kā arī apmeklējām leduskritumu Vecajā parkā. kad atgriezāmies Rīgā, dzīvoklī bija veseli 7 grādi, bet baigi ilgi kurināt nebija laika - bija jāiet uz konci Ādmiņu ielā. žēl, ka Salt Wound pēdējais koncis, baigi kruta. Spektrāles arī krutas. un Lokatoram ar nebija ne vainas, bet es viņu tā baigi neklausījos.

šodien bija plāns beidzot doties apciemot zirdziņu, bet nespēju atteikties pievienoties spontānā eckursijā skatīties ledus krāvumus Mērsragā.
ilustrācijas vēlāk. man tagad jāiet cept sojas kokleti.

( pāreja 17/18 )

tvnet.lv: Smiltenes novada dome saņem € 6664 Palsmanes kapu digitalizācijai

ļoti sailgojos pēc uz plītsmalas ceptiem poķīšiem (un tās sajūtas, kas nāk (nāca) ar viņiem komplektā).

tas ir tā, ka mazus, netārpainus, bērzlapju bērniņus atbrīvo no kātiņiem, iekšā ieber druuuusciņ sālīti un liek uz karstas plītsmalas cepties. uz pavisam neilgu brītiņu. tad laimīgi ēd, apdedzinot mēli un/vai lūpas ar to karsto sāļo suliņu, kas sacepusies cepurītes iekšpusē.

kad man bija 14, es satusēju ar Smiltenes nirvanistiem. viņi bija +/- 2 gadus par mani vecāki. es tajā laikā vēl nebiju sākusi dzert, viņi sāka pa druskai niekoties ar aliem. mēs pārsvarā vienkārši vazājāmies apkārt, dirnējām vecajā parkā, peldējāmies utt. es biju iemīlējusies vienā no viņiem, kāds cits bija iemīlējies manī... viss, kas normālai pusaudzībai pieklājas. nebija vēl nekāda seksdragsronkenrol. bija tā naivi un platoniski, ar nirvanu fonā. viendien gadījās pastaigāties divatā ar to, kurš bija iemīlējies manī. viņš teica, ka esot man kaut kas jāpastāsta - pārējie mani aiz muguras saucot par trako kuci. es tiešām neatceros, kā es tajā brīdī par to jutos, bet neatminos, ka būtu bijis baigi bēdīgi. varbūt neliela vilšanās sajūta. es nekā neizrādīju, ka zinu, ka viņi mani tā sauc. drīz pēc tam, es apciemoju savu brāli Londonā. viņš mani aizveda uz Kamdentaunu. es tur ieraudzīju un nopirku krekliņu ar lielu uzrakstu "psycho bitch". man ļoti patika viņu sejas, kad mēs atkal tikāmies un man mugurā bija tas krekliņš. jāatzīst, ka tas ilgu laiku bija mans vismīļākais krekliņš. novalkāju to līdz pilnīgai lupatībai.

par šo es dīvainā kārtā jūtos ļoti līdzīgi, kā par tā krekliņa iegādāšanos toreiz.

nobraukt ~400 km, lai uzliktu puķes uz pāris kopiņām, kurās apglabātos es nekad neesmu redzējusi, bet mana mamma ir satikusi pavisam dziļā bērnībā. turklāt, zinot, ka tos kapus noteikti būs sakopis kāds cits. izklausās visai bezjēdzīgi, bet tas ir tik ļoti tā vērts. tā sajūta, ko es iegūstu to darot. ļoti grūti to aprakstīt.
Gaujienas kapusvētki ir viens no maniem beisik identitātes rituāliem.

bēdīgi par muižu. ar katru gadu paliek arvien sūdīgāk. vispār bēdīgi par Gaujienu, jo, ja saņemtos, manliekas varētu gana labi piesaistīt tūristus un visu sačiņīt. muiža skaista, saglabājušās daudz muižas kompleksa ēku, parks ar lauvasmutes avotiņu, ordeņa pilsdrupas, Gaujmale, potenciāls visādām ainaviskām dabas takām, Vītola muzejs, spēcīga un plaši apmeklēta kapusvētku tradīcija, kungu kapenes utt. apkārtnē arī citi tūrisma objekti (foršs skatu tornis Igaunijas pusē, Zvārtavas muiža, Randātu klintis utt.)

+ ļoti paveicās neizšķaidīt mašīnai purnu un pakaļu. stāvēju pie sarkanā, tur, kur Augšlīgatnē remontē tiltu par dzelzceļu un vienā brīdī spogulī redzēju, ka aizmugurējā mašīna lido man virsū. bet tante bija apstājusies ar palielu distanci un paspēja nodot pa bremzēm. kāds bija aizsapņojies un iebraucis rindas astē, izraisot domino efektu. nebūtu īsi pirms tam apdzinusi to aizmugurējo tanti, būtu viņas vietā. (http://apollo.tvnet.lv/zinas/cetru-automasinu-sadursme-augsligatne-cietusi-sieviete/740796)
+ Niedrājā šodien bija neticami auksts ūdens. aukstāks nekā Sauriešu karjerā, kurā biju vakarā.

( dažas ilustrācijas )

Pēc nelielas iziešanas vakarvakarā (nekas liels - kaņepe, 2 ali un viens negaršīgs kokteilis, nedaudz tehnotresīšanās), šodien evakuējos uz Smilteni. Apmēram aiz Siguldas jutu kā Rīgas taustekņi sāk atlaisties un var atkal dzirdēt galvā savas domas. Visu atlikušo ceļu konstanti nāca raudiens. Par to, cik viss aiz loga skaisti un par to, ka, lai gan es vienmēr esmu zinājusi, ka šai galā jūtos pa īstam labi, nekad neesmu meklējusi ceļu uz šejieni

Pa taisno braucu iemērkties Niedrājā un jutu kā milzu čaumala nokrīt nost un izšķīst ūdenī. Sēdēju krastā un tērzēju ar svešu tanšu famīliju. Vecākā tante stāstīja, ka Niedrājā esot vēži (naktīs ar lukturīti varot redzēt kā šie pie krasta rosās), zuši, vieta, kurā varot pāriet ezeram ar kājām (t.i. ūdens nav pāri galvai). Tai galā esot jāņtārpiņu kolonija, bet no rīta visas kopā tepat esot salasījušas pāris spaiņu baraviku, apšu beku, gaileņu un melleņu.

Ļoti jocīgi liekas, ka es pirmo reizi mūžā esmu atbraukusi uz šo māju viena. Saēdos cukurzirņus, guļu gultā, lasu un graužu sēmenes. Ilgojos pēc kādiem 7ha zemes un maza namiņa, kaut kur Igaunijas pierobežas mežos.