*

bijām Saldū pie K mammas. pareizāk sakot, laukos. Kursīšos. tas ir vēl ~30 km no Saldus uz Lietuvas robežas pusi. K vecākiem tur ir lauku īpašums, kurā viņi pirms 7 gadiem uzcēla smuku (no ārpuses) māju. ap māju ir pāris hektāri lauksaimniecības zemes, tālāk mežs. arī īpašumā. tuvākie kaimiņi ļoti tālu. ļoti garš piebraucamais ceļš no grantinieka. K tētis pirms ZSV nokrita ar insultu un palika uz gultas. dzīvo pansionātā. K mamma ir sapratusi, ka savos gados netiek viena ar to māju galā. viņai ir arī dzīvoklis Saldū. ja mēs gribētu, mēs varētu to māju dabūt sev un iet tur dzīvot.
tur lielā mērā ir viss, par ko esmu daudz sapņojusi - lauksaimniecības zemes pietiktu 2-3 zirgiem. līdz pašai mājai nāk stirnas un brieži. mežā varētu ierīkot ekskluzīvu un pilnīgi privātu Ieejas taku, izvērst piedāvājumu paciņu, piedāvāt nakšņošanu, zvēru un putnu vērošanu utt. utjpr. varētu visu izdomāt un sataisīt ritīgi kruti. praktiskā ziņā viss pilnīgi saiģot. bet tiklīdz es jautāju, ko saka mana sirds, tā dzirdu izmisīgu pretošanos.
un tas pat nav K vecāku dēļ (vismaz man tā liekas). attiecības ar viņiem nav vienkāršas. ne man, ne K. bet viņi pret mani nekad nav bijuši slikti, ir atbalstījuši praktiski un finansiāli utt. vienkārši mēs dzīvojam uz dažādām planētām un mums ir pilnīgi atšķirīgi pasaules uzskati. galvenais iemesls (vismaz man tā liekas) ir tas, ka es nejūtu vispār nekādu saikni ar to reģionu, vietu, zemi. man neriebjas, es varu braukt ciemos utt, bet es nespēju iztēloties kā varētu tur apmesties uz dzīvi. es noteikti varētu piejaucēt pašu māju un mežu. līdz kaut kādai robežai. bet tas arī viss.
līdzīgi kā man bija ar Āgenskalnu. man ritīgi patika mūsu dzīvoklis. tiešām. un Āgenskalns pilnīgi noteikti ir ļoti skaists un romantisks un foršs. bet to divu gadu laikā, ko es tur nodzīvoju, es tā arī nesajutos kā mājās. dzīvoklis bija mājas, bet viņš it kā peldēja tādā ne-māju izplatījumā. nebija slikti, bet nebija kā mājās. bija kā ciemos. domājot par Saldu un Saldus apkārtni tā sajūta ir vēl izteiktāka. es nevaru iztēloties, ka varētu justies tur kā mājās.
mana sirds dzied Vidzemes ziemeļaustrumos. Smiltene, Trapene, Gaujiena, Alūksnes rajons, Igaunijas pierobeža. es kaut kādā random Igaunijas pierobežas mežu masīvā varu acumirklī sajusties kā mājās, bet, lai cik reizes nebūtu klīdusi pa Aizupju mežiem, tie man liekas sveši. lai gan man pat tur jau ir dažas savas takas un daži koki, ar kuriem mēdzu aprunāties
ir kaut kā bēdīgi un stulbi, ka tev kā uz paplātes piedāvā kaut ko, par ko esi sapņojis, bet tu tā vienkārši negribi.

*) šon apaļi 10 gadi kopā ar K.
*) par laimi nenācās piedzīvot otru devīto maiju blakus uzvaras parkam
*) esmu atpakaļ no londonijas, ļoti gribas uz savu namiņu, bet rīt/parīt jāiet uz kkādiem bezdarbnieku kursiem
*) man riebjas lutonas lidosta

es īsti nezinu kāpēc, bet es Āgenskalnā tā arī nesāku justies, kā mājās. nodzīvoju divus gadus ar nepārejošu ciemiņa sajūtu. varbūt tāpēc, ka sākums bija tāds sarežģīts - jau pašā sākumā piedzīvojām riteņu zagšanas mēģinājumu (kurš vēlāk atkārtojās) un K. bija divās garās tūrēs, lai gan pēc tam bija ļoti, ļoti foršs rudens. nezinu. varbūt vienkārši šis Daugavas krasts nav man piemērots. vai mums nesaskan vaibi.
Āģis ir smuks un romantisks un stilīgs un ar auru, ar divām episkām FB grupām, apkārt dzīvo vesels bars ar foršiem cilvēkiem, man patika mūsu dzīvoklis, patika ērtais ģeogrāfiskais novietojums, patika laucīgā sajūta, bet kaut kas man te nebija līdz galam.
atzīšos, ka es te arī nejutos īsti omulīgi staigājot diennakts tumšajā laikā. man nav bijis ne bail, ne problēmu dažādos diennakts laikos klīstot pa Maskačku, kad mācījos LKA, nav bijis bail/problēmas Saļika izteikti urlīgajos rajonos, bet dzīvojot Āģī ir bijušas reizes, kad vakarā gribētos iziet pastaigāties, bet neeju, jo kaut kā nejūtos droši.

te drusku iepriekš neliktas Āģa bildes no pērnās vasaras un šī pavasara

( Āgenskalns. Flora, fauna un faktūra )

12123. Ja Ģurģu dienā ēda pentaku, tad naidīgi dzīvoja visu gadu.
/H. Skujiņš, Smiltene./

Vakar visu dienu klaigādamas gāja zosis pāri. Šodien (cerams) beidzot izvācas mūsu namiņa ilggadīgā īrniece. Mums ir septiņas dienas, lai izvāktos no Āgenskalna. Zirgs sāk mazliet atslābt un iejusties jaunajā barā/vietā.

Hapī Jurģu diena!

tā kā man šobrīd būtu jāstrādā pie haltūras, kuras dedlains bija pirms Lieldienām un rīt ir jāceļas ap sešiem un jāstūrē 200+ kilīši, tad nu es skatos seriku un izdomāju, ka jāiepostē pēdējos mēnešos iekrājušās bildes...

( postziema/prepavasaris )

50 dienas, lai izvāktos

lūdzu, rimsties mans dārgais, Austrumvēj. visi mani pieci koka lodziņi ir uz Tavu pusi un Tu tā vienkārši ņem un triecies tiem cauri ar savu ledaino elpu un garo mīnusu asti. ne lūgts, ne saukts, ne aicināts.
man gribas uzkurt savas istabiņas vairāk par +13 grādiem, neuzspridzinot krāsniņas un tā, lai tas uzkurtais arī kādu brīsniņu turas - kā tas ir tad, kad Tevis, mans dārgais, Austrumvēj, nav.

vakar vakarā aizgājām uz alu Pilī un atnākot mājās vairs netikām dzīvoklī - atslēga slēdzenē griezās uz riņķi. atziņas pēc apmēram stundas kāpņutelpā:
1) ja atslēga sāk reizēm čakarēties, to vajag nomainīt/salabot uzreiz, nevis gaidīt šādus gadījumus;
2) lai gan uzvedāmies visai trokšņaini, ilgi un bija nakts, neviens no kaimiņiem neizrādīja nekādu interesi par kāpņu telpā notiekošo (kas nerada pārāk omulīgu sajūtu);
3) lielākā daļa atslēgu servisu, kuriem info norādīta diennakts palīdzība, naktī neceļ klausuli;
4) toties ir labi paziņas, kas dzīvo otrā ielas galā un paceļ klausuli, aicina ciemos un ir jau saklājuši matracīti, kamēr aizejam turp.

Tvnet.lv: Var teikt, ka pēdējā laikā par modes lietu ir kļuvusi dzīvojamo ēku taranēšana Āgenskalnā.

ja īsumā par ikdienu, tad:
*kāpnēs pieslēgtajiem velosipēdiem atkal nofenderēti lukturīši. diez kur tos var likt bez stiprinājumiem? toties mums atkal lieki un šobrīd galīgi nevajadzīgi izdevumi. tā kā dienaskārtībā ir arī neliels, hmm, kašķis ar mājas saimnieku un man laikam vispār negribas dzīvot Rīgā, mēģinu izfiškot, kā varētu pārredzamā nākotnē pārcelties uz provinci (piedāvājiet, man, lūdzu, foršu darbu Smiltenē, Valmierā, Cēsīs vai kaut kur tur araund un es esmu gatavs braucējs).
*pagājis mēnesis jaunajā darbā. joprojām domāju par strādnieku revolūciju, reizēm izjūtu psiholoģiski - klaustrofobisku sajūtu, par to, ka nepiederu pati sevi, jo jāsēž tur uz vietas 9-18, arī tiešie darba pienākumi neliekas ļoti aizraujoši. toties man ļoti patīk kolektīvs un priekšniecība un atmosfēra. ļoti, ļoti patīkama pārmaiņa pēc pēdējo gadu pieredzes teātrī. patīk, ka priekšniecība motivē darbiniekus un domā, kā palīdzēt viņiem darīt savu darbu nevis, kā iepriekšējā darbavietā, draud "saņemies/turi muti/dari, kas jādara, jo uz tavu vietu jau rindā stāv", kā arī novērtē darbinieku dotības, kas nav nepieciešmas konkrēto darba pienākumu veikšanai, bet noder uzņēmuma vajadzībām. no pieredzes, pārmaiņu un attīstības viedokļa šitais gājiens bija ļoti labs un pareizs.
*vakar biju uz pirmo jōgas nodarbību pie Taņas Bindes kačalkā. kopumā patika, par daudz runāja krieviski un par maz latviski, jo lai gan man ir iepriekšēja pieredze ar dažādiem citiem pasniedzējiem, dažas āsanas/āsanu sekvences man bija jaunas un es drusku nesapratu, kas man jādara. patika atkal apzināties, ka man ir ķermenis, kādu laiku (diemžēl) šī sajūta nebija sajusta.

mīļais Āgenskalns. atkal mēģināts nozagt kāpnēs pieslēgtos riteņus. iepriekšreiz ieskādētais sūda saslēdzējs, ko es izmantoju, lai pieslēgtu priekšējo ratu ir gone. bet ķēde izskatās apknaibīta un sapists slēdzenes gumijas pārvalks.

( maijs )

Diez to garo un skaļo salūtu, kas man šobrīd traucē gulēt bliež Saskaņa pie Uzvaras pieminekļa?

Saļikā karstā laikā gribējās klausīties indiešu rāgas, Rīgas dzīvoklī kaut kādu dark bluegrass. smiltis, putekļi un redneki un Āgenskalns.

tikko pa Slokas ielu aizskrēja lapsa

vakardien vispār bija aizraujoša diena. dienas pirmo pusi, līdz kādiem četriem, es pavadīju rijot putekļus staļļa talkā (tīrīju un kārtoju inventāra telpu). atbraucu mājās ar normālām galvassāpēm. iegāju dušā, iedzēru ibumetīnu un puslitru vājas kafijas un atsaucos K. aicinājumam izbraukt ar riteņiem. aizbraucām pa Daugavmalu līdz Dārziņiem (drusku tālāk par veloceliņa beigām). veloceliņš tomēr ir baigā štelle, brauc un priecājies. vakars jauks, ievas smaržoja, lakstīgalas pogoja un cilvēku bija ka biezs, bet tur kaut kā cilvēki ir iemācījušies neslāt pa celiņu un gandrīz neviens nemaisījās pa kājām. Dārziņi gan tāda ekzotika, nebiju nekad tur bijusi. tāda, hmm, vieta, kurā par hegemoniju cīnās centrbēdzes un centrtieces spēki. dziļāk gan neeksplorējām, jo bija jau vēls un bija vēl jātiek mājās. braucot atpakaļ es jutos diezgan nogurusi un gribējās iebraukt kādā naktslokālā, lai mazliet atspirdzinātos. neko ļaunu nedomādami iegājām Aptiekā, bet tur bija Krēsliņpāris visai omulīgā noskaņā, ar kādu draudzeni no Kalifornijas, ar kuru man obligāti bija jārunā, jo viņa arī bija horseperson. kad bijām atspirdzinājušies vairāk nekā cerēts un plānots, devāmies mājās, daļu ceļa rātni stumjot velospipēdus pie rokas.
ienākot kāpņutelpā iekļuvām procesā, kurā Digna, Olivers un mans pirmais džeks pārnesa Dignas mantas no Cēsu šoferu/dreifējošā Genādija/Dignas pagaidu dzīvokļa uz Dignas jauno, permanento dzīvokli. es apvainojos uz Oliveru, jo viņš bija noplēsis Dzīvnieku brīvības uzlīmi no mūsu pastkastītes. kad mantas bija sanestas, visi sāka izklīst, bet uzradās mūsu kaimiņiene. gada laikā, mēs ar K. nebijām ar viņu nodibinājuši nekādas tuvākas attiecības par pieklājīgu sveicināšanos, taču viņa jau bija paspējusi sadraudzēties ar Dignu un kopš vakarvakara laikam ir arī mana, hmm, draudzene. viņa ir visai interesanta persona, kuru mēs ar K. saucam par operdziedātāju (jo viņa strādā operā par cilvēku, kurš mirst uz skatuves, kamēr īstās dziedones atpūšas), kura mēdz tusēt ar [dreifējošo] Genādiju un pērn bija izaudzējusi 1 gab ļoti skaistu saulespuķi pie mājas. tagad es zinu, kā viņu sauc un, ka viņas FB profilā ir teksts "SKAISTULE, KURU ALHOHOLS NESAGRAUZA" (kas zināmā mērā atbilst patiesībai, jo es nemūžam nebūtu iedomājusies, ka viņai ir ~50 gadi. es dotu kādus 10 mazāk) un, ka viņai Lapā naktī dod alkoholu bez procentiem (vakar gan nedeva). atceļā no Lapas viņa parādīja mums "rajona pimpi" (pardon mai frenč, bet es citēju). tā jau liekas tāds gaišs cilvēks.
jāpiebilst, ka šodiena nebija pārāk produktīva. es vismaz biju uz veikalu un apēdu trīs eklērus.

( velobrauciens )

pēc nepilnas pusstundas sāksies mans pirmais devītais maijs āgenskalnā

tikko mūsu kaimiņu, saslēgtu rokudzelžos, noveda pa trepēm 2 čaļi un 1 čiksa, civilajās drēbēs, iebāza parastā škodiņā un aizveda

nodzīvota pirmā ziema dzīvoklī ar malkas apkuri un pirmā ziema ar dīzeli. kas attiecas uz apkuri - viss ir ļoti kruta, kamēr nav A vējš, kamēr mājās ir kurināmais (vēlams sausa malka) un kamēr visās tirdzniecības vietās neizbeidzas normālās briketes. kopumā man patīk malkas apkure, īpaši tāpēc, ka man gandrīz nekas nav jādara - K. pirms darba iekurina, es tikai pieceļos un aiztaisu šīberus. ēst gatavošanu uz plīts izmēģināju tieši vienu reizi - cepot kabačus.
runājot par dīzeli - man bija bail no mīnusiem un kā būs pielaist ne pārāk jaunu, ārā stāvošu dīzeļmotoru, bet nevienā no izteikti aukstajiem periodiem nebija vispār nekādu problēmu. man vispār nemainīgi ļoti patīk mūsu mašīna. gada laikā nav sagādājusi nekādas lielākas problēmas, toties ir sagādājusi iespēju visai komfortabli gulēt visādos izbraucienos un pārvadāt reizēm pat vieglajam auto neticama izmēra priekšmetus.

( random janvāris )