*

es īsti nezinu kāpēc, bet es Āgenskalnā tā arī nesāku justies, kā mājās. nodzīvoju divus gadus ar nepārejošu ciemiņa sajūtu. varbūt tāpēc, ka sākums bija tāds sarežģīts - jau pašā sākumā piedzīvojām riteņu zagšanas mēģinājumu (kurš vēlāk atkārtojās) un K. bija divās garās tūrēs, lai gan pēc tam bija ļoti, ļoti foršs rudens. nezinu. varbūt vienkārši šis Daugavas krasts nav man piemērots. vai mums nesaskan vaibi.
Āģis ir smuks un romantisks un stilīgs un ar auru, ar divām episkām FB grupām, apkārt dzīvo vesels bars ar foršiem cilvēkiem, man patika mūsu dzīvoklis, patika ērtais ģeogrāfiskais novietojums, patika laucīgā sajūta, bet kaut kas man te nebija līdz galam.
atzīšos, ka es te arī nejutos īsti omulīgi staigājot diennakts tumšajā laikā. man nav bijis ne bail, ne problēmu dažādos diennakts laikos klīstot pa Maskačku, kad mācījos LKA, nav bijis bail/problēmas Saļika izteikti urlīgajos rajonos, bet dzīvojot Āģī ir bijušas reizes, kad vakarā gribētos iziet pastaigāties, bet neeju, jo kaut kā nejūtos droši.

te drusku iepriekš neliktas Āģa bildes no pērnās vasaras un šī pavasara