*

ziniet Smiltene nav piemērotākā pilsēta, lai pēc garās ziemas izvilktu no šķūņa ļasiku un izkustinātu savas dīvāna kabača miesas. vai nu tu kusli minies šausmīgā kalnā, mēle pār plecu, sviedri līst un tu skumji domā, kas notiks vispirms - sirds izleks pa muti un tad apstāsies, vai sākumā apstāsies un tad izleks pa muti. vai arī matiem plīvojot, pretvējā asarojošām acīm joņoj lejup, turklāt vēl strauji un nepatīkami atdzesējot tikko svaigi iesvīsto. gribētos jau drusku arī tādu vienmērīgu slodzīti pa daudzmaz līdzenu pamatu. un tad, tu izlien uz Valmieras šosejas, kas it kā ir nosacīti līdzena un tevi gabalos saplosa apkārtējos tīrumos un pļavās pamatīgi ieskrējies vējš.
pasludinu velo sezonu par atklātu.

šausmīgi sagribējās pabraukāties ar ļasiku. bet ļasiks šķūnī iekrāmēts, šķūnī nav gaismas, riepas mīkstas, es nezinu, kur ir pumpis un visa mana neasfaltētā iela ir tīrā ledū.

Man vienīgajai liekas jocīgi, ka pie Veselības ministrijas nav kur pieslēgt riteni?

mīļais Āgenskalns. atkal mēģināts nozagt kāpnēs pieslēgtos riteņus. iepriekšreiz ieskādētais sūda saslēdzējs, ko es izmantoju, lai pieslēgtu priekšējo ratu ir gone. bet ķēde izskatās apknaibīta un sapists slēdzenes gumijas pārvalks.

siltajam laikam ir savas ēnas puses. braucu ar riteni uz darbu. pa Akmens tiltu, caur Vecrīgu, pa Tērbateni. Tas ir mans ierastais maršruts. kur tas ir ērti un izdevīgi un iespējams braucu pa brauktuvi, kur nē - pa ietvi. nenormāli izbesījos, jo cilvēki slāj kā aitas, mašīnas neskatās, kur brauc utt. OK, nolēmu atpakaļ rātni braukt pa veloceliņu - Lāčplēša (vienā posmā ir nupat svaigi atkal savilktas lielas treknas līnijas, kas gan netraucēja mašīnām tās totāli ignorēt) - Skolas - Vantinieku. un es izbesījos vēl vairāk. ja iepriekšējā maršrutā es varēju valdīt nīgrumu, jo atrados "svešā" teritorijā, bet, ja cilvēki (un mašīnas) ignorē tos retos un sūdīgos Rīgas veloceliņus, kas vispār ir, tad man uzvārās asinis. ja pa ceļam (no Elizabetes līdz Naciķim) bija kāda ģimene ar bērnu ratiņiem, viņi stūmās tikai un vienīgi pa celiņu. ai, labi, man apnika rakstīt un niknoties, bet es ir ļoti nīgrs. ap sešiem atkal jābūt teātrī. moš, braukt ar mašīnu?

p.s. man gribētos visus tos pa veloceliņiem slājējus sakraut vilcienā, aizvest uz, piem, Vāciju un palaist pastaigāt pa turienes veloceliņiem. es nestaigāt pa veloceliņiem iemācījos 5. klasē - skolas braucienā uz Austriju un Vāciju. vienreiz uzkāpu un vairs negribas.

upeņu balzams ar uzsildītu granātābolu sulu (un kanēļstandziņu) garšo ekselenti. pie šīs brīnišķīgās atziņas es nonācu šodien nobraucot ~13km ar velo pa lietu un pēc tam slapjai (gan no iekšpuses, gan ārpuses) sēžot fakultātē, kurā nav pieslēgta apkure. + vēl mēnešreizes fonā.

šovakar stāvēju pusstundu pie k.suņa kases, cerot, ka atbrīvosies kāda rezervētā biļete uz filmu, vēl nezinot, ka tā man liksies skaistākā filma, ko esmu redzējusi. sāku raudāt apmēram filmas desmitajā minūtē un raudāju visu filmu. kad beigās sāka iedegties gaismas, man gribējās palīst zem krēsla un raudāt pa īstam (es pirms tam, protams, pieklājīgi un klusi tecināju asaras pār vaigiem).

mājubraucot mani gandrīz notrieca taksis, kurš griezās pa labi. es rāmi ripinājos aiz cilvēkiem, kas gāja man tieši pa priekšu. cilvēkus viņš palaida, mani nezkāpēc nē. kad es knapi nobremzēju, viņš atvēra logu un bļāva man virsū - "lēnāk nemāki braukt?!"

filmu rāda vēl sestdien.
http://www.newstatesman.com/culture/film/2016/05/laurie-anderson-s-heart-dog-film-about-life-and-loss-and-particularly

pasaulē tomēr valda mazliet taisnības. tā kā Kārlis nebija saglabājis saslēdzēja čeku, es uzrakstīju ražotājam un aizsūtīju bildi. atbildēja nekavējoties un solījās atsūtīt jaunu atslēgu.

pēc nesenās atrakcijas ar velozagļiem, tika iegādāta resna ķēde ar glaunu atslēgu (drošības pakāpe - 8/10). šodien braucu uz jodziņu, pieslēdzu riteni, ņemu atslēgu un... izbirst visa serde, daudz, daudz mazi metāla aplīši. sākās drusku panika, vērsos pie blakus sēdošajiem jaunajiem vīriešiem pēc palīdzības, kuru viņi laipni neatteica. kaut kā pa visiem atčakarējām vaļā un mans ritenis nepalika uz mūžiem pieslēgts robertsbuk pagalmā. glaunā atslēga pagalam. un šī bija pirmā reize, kad viņu reāli lietoju.
jodziņā pirmajā stundā likās, ka nomiršu, otrajā palika ļoti labi. neatceros, kad iepriekšējo reizi darīju jogu. ā, nu jūnija beigās bijām uz pāru jogu, bet tā jau tāda izklaide un atpūta. kad iztērēšu savu urbanjōgas dāvankarti, jāiet ievērtēt piemājas dabajoga. nevar šitā bez kustēšanās dzīvot.

p.s. vēl pilnākai laimei - kad pēc jogas-kaņepes-miita uzsāku ceļu mājup, izrādījās, ka pakaļlampiņa nedeg.

velkom tu āgenskalns. zvilnēju dīvānā, lasīju jauno RL, dzirdu kkādi jocīgi knikšķīši kāpņutelpā. pārņēma nelāga sajūta. paveru durvis - apklust. paņemu lukturīti, sāku spīdināt augšā - kur pretim bēniņu durvīm pieslēgti mūsu riteņi. stūrī atspīdēja divi purni. kamēr skrēju pie, jau guļošā, Kārļa, viņi paspēja notest lejā un pazust. mentiem piezvanīju, bet, ko nu tur noķers. abiem riteņiem saslēgi visai saknaibīti, bet pušu vēl nebija.
mums vispār parādes durvis ir slēdzamas. kaimiņš, kurš dzirdot jezgu izskrēja kāpņu telpā, teica, ka pirms 40min nācis mājās un bijušas ciet.

faaak, nezinu, kur tagad bāzt adrenalīna rašu. labi, ka bija aliņš ledītī.

jāpērk beisbolene un kriptonīta saslēdzēji.

šodien atvērām ziemas restorānu mazputniņiem, jo Kārlis beidzot saņēmās pielikt barotavu (kuru nepieliktu, par guļvietu bija pasācis izmantot Vilnītis). uzdzīve restorānā jau sit augstu vilni, bet es ļoti ceru, ka mēs adekvāti novērtējām kaķa iespējamo lekšanas augstumu un mazputniņu rītdienas avīžu virsrakstos nebūs šausminošas ziņas no sērijas "Jaunā restorāna apmeklējums pārvēršas murgā", "Negaidīts aszobaiņa iebrukums tikko atvērtā restorānā. Ir upuri" utt.

visādi citādi - papā brauca ar manu riteni skraidināt Radžu un sēdeklim pārlūza skrūve. sēdeklis nokrita un tētis ar viņu kopā. diez viņa salūztu arī no maniem 52 kg?

mana pieckapeika jauno centra veloceliņu sakarā.
*) es esmu PAR auto samazināšanu centrā, velotransporta popularizēšanu, jo vairāk veloceliņu, jo labāk utt.
*) pati pa Rīgu pārsvarā pārvietojos kājām, uz darbu braucu ar vilcienu - esmu mēģinājusi braukt ar riteni uz Rīgu, bet man riebjas braukt pa šosejas malu, visa tā Rumbula, fūres utt. Ja būtu normāls veloceliņš posmā Rīga - Salaspils, iespējams mēģinātu braukt atkal. šobrīd galīgi negribas;
*) retumis sanāk braukt uz darbu ar auto. kā zināms, man darbs atrodas Lāčplēšielā - kuru skāra satiksmes organizācijas izmaiņas un velojoslu abos braukšanas virzienos iekārtošana. mani novērojumi liecina, ka tās ir totāli nedrošas, īpaši tajā pusē, kur starp joslu un brauktuvi ir ierīkotas stāvvietas. vislielākās problēmas rada (ne)redzamība. piemēram, griežot iekšā vārtrūmē, es totāli neredzu vai aiz malā stāvošajām mašīnām kāds brauc pa veloceliņu. pat griežot ļoti lēnām mašīnas purns ielien velojoslā pirms es sāku pilnībā pārredzēt situāciju. savukārt izbraucot no vārtrūmes es varu apmierinoši pārredzēt velojoslu, taču malā stāvošo mašīnu dēļ neredzu vai varu izgriezties uz brauktuves;
*) man, un domājams vēl veselai kaudzei autovadītāju, nav skaidrs kā pareizi veikt labo pagriezienu, ja ielas malā ir velojosla. ikdienā staigājot no darba uz veikalu, Lāčplēša/Tērbatas stūrī gadās novērot visādus brīnumus un nepatīkamas situācijas un man nevienā brīdī neliekas, ka velospēdists speciāli traucē autovadītājam vai otrādi. ir vienkārši acīmredzami, ka nedz vieni, nedz otri nesaprot kāda ir pareizākā rīcība šajā gadījumā. arī pati šajā situācijā nejūtos droši, kaut vai tāpēc, ka nereti velosipēdistu rīcība ir neprognozējama (viņiem droši vien liekas otrādi). autoskolā par to neko nemācīja, bet ieviešot šīs velojoslas neesmu pamanījusi nekādu īpašu sabiedrības izglītošanas darbu, lai palielinātu drošību un saticību ielās. līdz ar to "bailes un naids" Rīgas ielās tikai vairojas;
*) daudzi brēc, ka jauno velojoslu dēļ ir palielinājušies sastrēgumi. jā, nu ir Lāčplēsene pilnāka, vismaz posmā no Sateklenes līdz Čakenei, bet tas mani kaut kā netraucē. nepatīk - brauciet ar riteni, vai ierēķiniet 5 minūtes vairāk laika.
*) pie vienas rakstīšanas piemetināšu, ka man riebjas gājēji, kuri slampājas pa veloceliņiem (nedod dies vēl stumjas ar bērnu ratiem vai staigā ar suni saitē) un riebjas velosipēdisti, kuri braucot pa ietvi piebrauc pašā aizmugurē un pēkšņi uzdzindzina, pārbiedējot tā ka jāpalecas gaisā un leciena brīdī vēl jāizdomā, uz kuru pusi piezemēties, lai nenotiktu sadursme. nesaprotu, kur ir problēma uzdzindzināt ātrāk, lai gājējs mierīgi un ar pašcieņu var paiet malā.

atklāju velo sezonu un redzēju stārķi.

tikko arī Inesīte beidzot atklāja velosezonu. vispār minot pret vēju nemaz tik silti ar nava, tāpē atmetu domu par dambi un ledus(?) vērošanu Daugavā un izmetu tik mazu luņķīti pa rajonu.
konstatēju, ka man tur kaukas bišķi čīkst un strīķē, tāpēc pēc neilga brīža sūtīšu ļasiku pie sava foršā kaimiņa uz apskati.

sennebij tāpat vien pariteņots. un šodiena tam bija ideāli piemērota.

( mākoņmājiņas )

nēēēnormāli kruta diena ļasikbraukšanai. žēl tik, ka nevar izvērsties un abiem darbā jāiet.
( p.s. )

izdomājām, ka vajag atcerēties vecos laikus un pastopēt. aizstopējām vakar uz Saldu un atstopējām šodien atpakaļ. gāja jocīgi. vakar, kad izkāpām Piņķos no sabiedriskā likās, ka esmu totāli atkonektējusies no stopošanas egregora (nekādi nespēju atcerēties, kad pēdējo reizi to darīju, man ir aizdomas, ka kādā 2006. gadā). nomocījāmies stundu, līdz es nolēmu ķerties pie maģijas - nu tur no sērijas viena no nākamajām piecām mašīnām noteikti apstāsies. tas nostrādāja - apstājās otrā, tiesa gan mūs nepaņēma, jo brauca citur. bet gandrīz uzreiz pēc tam kaukā pilnīgi savādi un nesaprotami apstājās džeks ar glaunu volvo un aizveda mūs vienā lielā, ātrā rāvienā līdz pat Saldum. savādi un nesaprotami tas bija tāpēc, ka es vispār nepamanīju to brīdi kā viņš apstājās un kā mēs iekāpām.
Saldū gāja forši. vakarā paņēmām Kārļa mammas veco un jauno riteni, kuri abi nebija diezko forši un izdeva visādas šaušalīgas skaņas un aizbraucām peldēties uz Sātiņu karjeru. pēc tam naktī pa, ar dzeloņdrātīm apjozta melnas plēves žoga caurumu, palūrējām kā notiek zaļumballe Kalnsētas estrādē. šodien ar braukājāmies ar velo pa Saldu. aizbraucām līdz vietai, kur ganās Saldus jāšanas skolas ķēves ar jaunzirgiem un labu laiku nosēdējām kļavas pavēnī vērojot zirgu dzīvi.
atpakaļ ari nolēmām braukt ar stopiem, Kārļbrāls aizveda līdz Bročiem, tur mēs izdomājām, ka jāiet peldēties uz Brocēnu ezeru. tā es pirmoreiz pabiju Brocēnos, nogājām visu galveno ielu līdz peldamvietai, izpeldējāmies, aizgājām atpakaļ uz šosē, sākām stopēt un gandrīz tai pašā acumirklī apstājās Kaplis un stundas laikā atrāva līdz Rīgai. secinājums tāds, ka stopēt ir forši un vajag to darīt biežāk, it īpaši, ja ir tam piemēroti laikapstākļi.

( ceļā )

bija laba diena. beidzot, beidzot aizbraucām eckursijā uz Daugavas muzeju Doles salā. līdz šim tai vietā biju bijusi vienreiz - 2006. gada Lieldienās, kad pilsētasbiedres mani uz mirkli atrāva no kursadarba rakstīšanas, iekrāmēja auto un aizveda tur izšūpoties. muzejs diezgan intrsants, parks arī smuks, tik tā kā vakar bija saulaina svētdiena, tad pārpilns ar slāvu atpūtniekiem - desiņcepinātājiem. nu jā, bet ko viņiem citu darīt, ja ikdiena paiet pelēkā deviņstāvenē - zaļumos tak visiem gribas. pēc tam pavadījām pāris stundas sēžot pie HESa, aliņojot, baudot pastiprinātu elektromagnētisko lauku un risinot transcendentāli metafiziskus jautājumus par dzīvi. tad Kārlim ienāca prātā doma, ka vajag uzbliezt sušī. sacīts, darīts - sataisījām nenormāli, nenormāli daudz almost vīgan sušī un gājām lejā spēlēt šachu. es vinnēju. bet sliktā ziņa ir tāda, ka apmēram 2,5 h pēc partijas beigām dzīvesbiedrs aizdevās uz lidostu, lai brauktu kārtējā, nedēļu ilgā komandējumā. uz Kanādu šoreiz. tas droši vien nozīmē vairāk spama no manis šiten šonedēļ.

( tā jau nebūs, ka bildes nebūs )

sen nebi būts kūdras purvā. pēdējreiz, kad gājām turp, sāka nenormāli gāzt īsi pirms bijām sasnieguši mērķi. aizbraucu šovakar, gribējās izplosīties ar riteni pa ofroudu mazliet. a tur viss tik mierīgs, rāms un klusas ņudzoņas pilns. saule jau norietējusi, bet vēl atspīd. putni pošas uz naktsguļu. spilves saziedējušas. varžu koris uzņem apgriezienus. odi, protams, kā nu bez tiem. lapsiņa arī viena un diezgan droša - ilgi skatījās un brīnījās, līdz aizskrēja tālāk savās gaitās. un gaiss, kas smaržo pēc pārziedējušiem ceriņiem, zemes un kautkā spirgta un svaiga un tīra.
es nesaprotu, kā man agrāk varēja riebties dzīvot Salaspilī. tagad viss par, ko es toreiz domāju te nekā nav ir tieši tas, ko man vajag, kas man patīk, dod spēku un mierina.


( tur )

laiski sēdēju datorā, līdz pēkšņi izdomāju, ka gribu saulrietu. paskatījos avotos - saulriets notiek pēc mazpadsmit minūtēm. grābu riteni un gāzu uz dambi. īsti nepaspēju - bumbulis jau bija aiz kokiem. bet, kas pats pretīgākais - tur ir neizsakāmi daudz ar knišļmušiņveidīgiem kukaiņiem. pabraukt ar ļasiku gandrīz neiespējami - pilnas acis, deguns un mute. nu tā, ka liekas, ka minies cauri ķīselim kaukādam. ļoti neveģetārs izbrauciens sanāca. šitiem laikam sanācis pārziemot vēl labāk nekā odiem, pie kuru apjomiem esmu gandrīz jau pieradusi (drīzāk samierinājusies).

( tas )

viens ir skaidrs - kad dzīvesbiedrs pārdienas nau mājās, krietni vairāk gribas spamot šiten. nu ja - nav kam citam pastāstīt, kas jauns inešpasaulītē un ar ko izkomunicēt dienas runājamo normu.