*

*) kārtīgi un ļoti buržujiski norokenrōlējām divas dienas. tā jau forši, bet man tomēr dzeršana sagādā arvien mazāk un mazāk prieka. un vispār, kopš tā smadzeņu satricinājuma bieži reibums liekas tāds ļoti smags, tumšs un nomācošs;
*) Kritiskā masa kruta. menti jauki un draudzīgi. man paprasīja tiesības, kuru man nav. bet vispār tas ir brīnums, ka mēs aizkļuvām līdz KM un vēl lielāks brīnums ir, ka mēs pēc tā konča seifandsaund nokļuvām līdz guļamvietai;
*) sen nebija gadījies nemosties mājās. un pamodos es no nenormālām skumjām. karoč man šodien ir ritīgi drūmas un skumjas pohas. gribētos, lai dzīvesbiedram nav nekādā izrādē jāspēlē un pieglausties viņam un gulēt;
*) jā, man vēl vakarā uz teātri jāiet - skatīties, ne strādāt, pārmaiņas pēc;
*) manliekas, ļoti bēdīgi, ja kāds visu laiku dzīvo saspringtā pašaizsardzības režīmā, nujā, bet Kārlis jau vienreiz par to pateica, to, ko domāju arī es;
*) ai, man īsti nerakstās, manliekas, ka es šobrīd rakstu rakstīšanas pēc, nevis tāpēc, ka būtu un gribētos ko teikt, un tas ir stūlbi.

pa kārtīgo un ritīgo iztīrīju guļam-muzonistabu; iesēju cūkupupas, cukurziņus, zemās saulespuķes; izmazgāju un izžāvu veļu; uzēdu zupu no jaunajām dārza skābenēm; izstaigājos basām kājām, pa siltu, mitru zemi un zāli; taisīšos tagad uz Rīgu izklaidēties. ta redzēs, kas no tā sanāks. riteņus ņemam līdz, jo nevar zināt vai atkļūsim mājās līdz Kritiskajai Masai (tiekamies rīt, 13:00, pie Dailes teātra). ja nu patiešām gadās tā, ka neatgriežamies, ielikšu uzreizi tematisko attēlu:

negribas jau tā lieki blamēties, bet nav īpaši gudri pirmajā izbraucienā speciāli izvēlēties virzienu pa-vējam, nomīties labu gabaliņu, pie tam vislaik priecājoties: vai cik viegli, labi, ātri minās - tā it kā slinkās ziemas nemaz nebūtu bijis, un pēc tam atpakaļceļā knapi vilkt pedāļus, ar pretvējā pār plecu tālu plīvojošu mēli un gārdzot tāpat, kā to dara austiņās skanošais Neirozis.
tā jau nenormālkruta. gaisā pat tāda kā tālas vasaras vēsma saožama. a HESā viss pagaidām mierīgi. ledus vēl nemaz neiet.



( fotopielikums )

P.S.
ikgadējo laikapstākļu novērošanas birojs ziņo:
*) velosezonas atklāšana 2009. - 7. marts
*) ledus (ne)stāvoklis Daugavā pie Salaspils 2009. - 5. aprīlis (tur tai postā jāskatās 5 apakšējie attēli)

aizvadīju mīļu ciemiņu un gribēju beidzot uzsākt velosezonu, bet tētis paspēja pirmais pagrābt manu mīļoto ļasiku, paziņot, ka aizbraukšot līdz ceham (3 min brauciens) pie kompresora piepumpēt riepas (nu viņas bija pilnīgi mierīgi braucamas, to mikronu es varēju arī ar rokas pumpi iesukāt). nu jau bez maz stundu kā pazudis. tikmēr diena izdziest, saule riet un es kļūstu arvien niknāka.

( kā jau īstā (ĪSTĀ) pavasarī pieklājas - lielāko dienas daļu pavadīju ārā )

1) tikko tepat rajčikā redzēju sievieti, kas veda saitē ļoti skaistu vācu aitu suni. ļoti īsā saitē. tiklīdz suns mēģināja kkur pasnaikstīties apkārt, paošņāties un padarīt savas suņu lietas, tā viņa viņu rāva atpakaļ un vicināja ar rīksti viņam pa purnu. sieviete diezgan jauna un visnotaļ cienījama paskata. vēl pavisam nesen es redzēju līdzīgu situāciju, kur suni ar lielu bozi (kas nekādā gadījumā nebija štociņš) bija izvedis pavecs onka. toreiz es mēģināju šādu rīcību izskaidrot ar vecuma plānprātu. tagad nezinu. mēs visi esam cilvēki un manuprāt tam vajadzētu nozīmēt ko labu.

2) kas attiecas uz mani, tad zvērs atkal ir nēedis, nikns, nobijies. viņš tagad atņirgs zobus, ievilks asti kājstarpē, ņems riteni un ar visai pieticīgu somas saturu (labāk mazāk, nekā necik) mīs uz Rīgu.

( mazliet miglas )

p.s. es vienmēr visvientuļāk esmu jutusies tieši brīžos, kad pohas jāpārcieš vienatnē, bet nu šodien tā vientulības sajūta ir tāda, it kā man visi iekšējie orgāni būtu vispirms cieši sažņaugti dūrē, pēc tam nosieti ar smalku stiepli, kārtīgi, kārtīgi savelkot un tad iemesti katlā ar verdošu ūdeni.

satikāmies ar digna pie stacijas Gaisma un aizlaidām kārtīgāk apstīties to postnukleāro ciematu. līdz Gaismai braucu pa šoseju un šodien nezkāpēc riebās mazāk nekā parasti. tik pretvējš gan pūš no visām pusēm. aizbraucām, nopeldējāmies tajā karjerā. ūdens, protams, foršs, bet apkārtējais kontingents izteikti slāvisks un pēc skata ļoti šaurpierīgs. vispār tas Getliņu ciems izstaro tādu you are not welcome here auru. ļoti nemīlīgs tur viss tāds. kopumā gan izbraukums patīkams.

( Mežezeri )

( Inešmierdiena )

1) kad pūš bērnu mutes ermoņikas tad Radža piever acis, atlaiž ausis un sēri gaudo. bet ne vienmēr;
2) kkad jāuzrīko ballīte ar saukli Dzersim zaļi!, kurā būs jādzer ar limonādi Tarhūns atšķaidīts absints un jāēd kāposti;
3) es aizvakar 23:20 kļuvu par tanti. manam brālim ir dēls.
4) vakardienas Kritiskā Masa kkā nelikās tāds pauers, kā iepriekšējos gados. es nedomāju cilvēku daudzuma, bet sajūtas ziņā.

izpisu ārā ar ļasiku pagruzīties ar metalu austiņās. braucu tur, braucu šur, beigās izdomāju aizbraukt izlūkot jauno rajonu. nu to, kas starp HESa deviņstāvenēm un dzelzceļa sliedēm. pizģec kā norāva jumtu - pilnīgi sirreāli, atsvešināti, traģiski kaili un kosmiski skumīgi. cukuroti nolaizītas rindu un privātmājas, gluds, svaigs asfalts un viss miris. lielākā daļa ēku tukšas un neapdzīvotas. dažas pamestas gandrīz pabeigtas, nu pa kādai smilšu čupai ārā, pusratā atstāta sēta - tā it kā būtu tuvojies kaut kas liels un nenovēršams un cilvēkiem būtu nācies steigšus bēgt, atpakaļ neskatoties. vēl drūmāku skatu padara pa kādam gaišam logam citādi tukšā rindu mājā un pa vientuļai mašīnai ārpusē. un pavisam neSalaspilīga sajūta - likās, ka tā vieta, tās mājas, tas asfalts, tās zvaigžņotās debesis un es varam atrasties jebkur, ne tikai uz Zemes, bet visā izplatījumā.
+ papilddrūmumefekts - rajona aizmugurē HESa izsmējīgi staltās betona daudzstāvenes ar smirdīgām, pieķēzītām kāpņutelpām, papīra sienām, bet ar gaismās mirdzošiem logiem. dzīvību nomācošas, bet dzīvas.

es zinu, ka man viss ir, bet man tomēr pietrūkst. man vajag vairāk kūsājoša dzīvesprieka un neticamu piedzīvojumu. man patīk plūdums, bet es gribu sajust straumi. brīvu, lepnu, palojošu straumi. es gribu iziet no krastiem. es gribu varēt sajūsmā spiegt mani sauc Inese un es esmu jukusi! nu vismaz pārgalvīgi smīnot. nevis kā pēdējā laikā tas tiek teikts - lai attaisnotu kkādu beziemesla nīgrumu.
man vajag kaut ko, kas man liek justies vairāk MAN. nu tādai, kādu es sevi vienmēr esmu pazinusi. kam dzīve izskatās kā aizelsuša cilvēka kardiogramma. tam neder jōga, tam neder rāmas pastaigas ar suni, tam neder gudras grāmatas un pīrāgu cepšana un labs sekss. tas viss ir labi, bet man vajag vēl kaut ko. man vajag sajust kustību un daudz, daudz, daudz svaiga gaisa. man vajag vairāk gaisa, ko elpot. tam neder arī tas, ar ko es to aizpildīju agrāk - dzeršana un drāšanās. neder arī tikai dzeršana un narkotikas neder un ballītes. es neticu, ka vēl kādreiz izdosies pieskarties tam mežonīgajam pasaules skaistumam salokoties neprātīgi griezošu kaņepju pienu un stundām ilgi joņojot pa tumsu ar ļasiku. es vienkārši esmu cita. tas vairs nestrādā. tas katliņš ir izēsts. es negribu skumjas, es negribu ilgas un arī izmisumu ne un dusmas vai vilšanos. es gribu visu to labo, kas man ir. tikai asāk. kontrastaināk (ne kategorijās labi/slikti, bet pastelis/flomasteri). dzīvāk. dzīvīgāk. spontānāk un impulsīvāk un niansētāk.
man vajag iedvesmu.
bet es pagaidām nezinu, kur un kā.
nezinu. varbūt man šobrīd vienkārši ir par daudz ziemas.

( šodien uz dambja )

es braucu garām Salaspils vecajiem kapiem - tur notika bēres un es domāju cik nejēdzīgi gan ir nomirt pavasarī. jāmirst ir rudenī. pavasarī taču nav jēgas. pavasarī ir jāmostas un jādēj olas. un vēl es šodien uzzināju to, ka pietiek ar pāris metriem, nospolētiem pa biezu un slidenu slapja sniega šļuru, lai rastos ilūzija, ka nevadāmajam ļasikam ir pilnīgi mīkstas riepas un, lai pakaļa saslaptu līdz pat apakšbiksēm. un, ja tādos apstākļos nomet ātrumu pēc tam iemīties ir nenormāli grūti. un man tas patika. patika, jā.

tas bija tieši, tieši, tieši tas, pēc kā es jau sen biju noilgojusies!!!



( vēl mazliet vakara saules )

BET TAGAD ES BRAUKŠU AR RITENI!

agrāk man 1. marts saistījās tikai ar Šakmāri - šajā datumā, pirms 7 gadiem, sākās mūsu 3 gadu ilgais releišanšips.
kopš pagājušāgada šīs asociācijas papildina atmiņas par izbraukšanu ar riteni no mājas normālā komplektācijā, bet atgriešanos ar smadzeņu satricinājumu, lauztu degunu, pāris pušumiem, kuri pēcāk dabūja šuves un bez dažiem zobiem.

vispār man iepriekšējā gada pirmie trīs mēneši asociējas ar Nīla Janga saundtraku filmai Deadman. tāpēc, ka es viņu toreiz bieži un daudz klausījos un pati jutos kā tāds dedmens. gan emocionālā ziņā, gan, kopš 1. marta, arī fiziski.

un kaarl tikko dziedāja dziesmiņu:
Mēs tikāmies martā,
Kad pūpoli zied
Un tīrumā artā
Vējš dzied.

ir pienācis tas brīdis, kas mani ap šo laiku mēdz piemeklēt katru gadu - man ir apnicis tuntulēties, vilkt mēteļus un zābīšus un šalles un cimdus un džemperus. es gribu siltu, viegli zaļu un smaržīgu pavasara vakaru un klaiņāt pa Saļika nomalēm vai vēl labāk ripināties ar ļasiku pa dambi.
un es gaidu, kad manā dārzā atkal izskatīsies šitā -


p.s. suns gan šovasar aizņems zālājā vismaz 5x vairāk vietas, nekā šitajā bildē.
p.s. un es zinu, ka par šito tagad čīkst pārsvarā visi, gan savos žurnāļos, gan ikdienas sarunās.
p.s. lai gan vispār nav ko steidzināt laiku, viņš jau tāpat ātri iet.

lai gan šodien esmu pavadījusi pusdienu ar digna, bijusi darbā un otro reizi noskatījusies Klusuma Skaņas, redzējusi Vecrīgā lielu melnu žurku, gavējusi un darījusi vēl visuko, ir tāda sajūta it kā šīs dienas vispār nebūtu bijis. viss liekas tāds blāvs, neizteiksmīgs un itin nekas nav manī aizķēries.
+ man drīz atkal būs melni mati. pēdējo reizi kkas tāds bija manliekas, ka pirms kādiem pieciem gadiem.
+ man ļoti, ļoti gribas braukt ar ļasiku, bet visas tuvākās apkārtnes ielas šobrīd ir absolūti nepiemērotas šādai nodarbei.

šodien pretvējš pūš no visām pusēm.
un Saļikā blakus katoļu baznīcai (tur, kur bija smuka pļava ar kokiem) bliež augšā milzīgu lielveikalu.

ar ļasiku es vēl neesmu izbraukusi, padzeršu kafiju un tad
toties
es tikko sarunāju sev kko absolūti lielisku un sen nebijušu, ko darīt šodien, pēc zobārsta, ap plkst. 16iem tepat Saļikā. jau tagad nevaru sagaidīt.
ū jē.

starp citu - šis ir 1111 ieraksts manā žurnālī -

labrīt, mani sauc Vienalga Kā un, ja es kkad tūlīt neizpisīšu ārā ar ļasiku, ar nāves, sāpju un ciešanu roku austiņās, tad točna uzsprāgšu.


( Richard Colman )