*

f) saules tēja ar filadelfiem un piparmētrām ir vēl foršāka nekā ar pojenēm;
v) vasaras jau tā parasti paiet ātri, bet šogad liekas ka viss notiek paātrinājumā. jau pagājšnedēļas sākumā Rīgā uzskrēju virsū nepārprotami ziedošai liepai. tas mani zināmā mērā skumdina;
z) šodien lasot dārzā zemenes domāju par to, ka forši, ka mums nesanāca uz Rīgu pārvākties;
m) es nekad nebiju iedomājusies, ka kādreiz jādelēšu pa to mežiņu, uz kuru suni vedam staigāt, bet šodien es to darīju (un 1dien arī). nākamnedēļ ir plāns mēģināt aizjāt līdz Botāniskajam dārzam;
t) rīt jānostrādā pēdējā šīs sezonas izrāde. nevaru sagaidīt, kad būs noticis tas un vēl tas, ka būs pati no sevis uzrakstījusies ATA karnete Oblomovam un izgludinājusies Garā dzīve.

v) šodien redzēju vienu no skaistākajām varavīksnēm mūžā. stāvēju staļļa durvīs un skatījos kā tā izauga no maza, maza pleķīša apvāršņa stūrī, līdz lielam un košam lokam pāri ganībām. viņai bija arī mazliet blāvāka māsiņa. nedaudz vēlāk, braucot mašīnā, katra no tām bija savā ceļa pusē, radot ilūziju, ka drīz uzbraukšu uz varavīksnes tilta. ak jā un visu vēl daiļāku darīja tas, ka perpendikulāri varavīksnēm un paralēli apvārsnim zibeņoja gari, gari un spoži zibeņi;
p) saules tēja ar peonijām ir burvīga. kopā ar sauju svaigu kumelīšu un mazliet piparmētrām. tas ūdens beigās garšo tā, kā pojenes smaržo;
a) ja iet kurpēs, pa zāli, zem augstsprieguma līnijām, tad ir tāda sajūta it kā kājās dzeltu nātres. ja iet zābakos vai pa smiltīm/asfaltu, tad tādas sajūtas nav;
d) vēl jānostrādā trīs izrādes, jāuzraksta baismi detalizēts Oblomova kostīmu saraksts priekš Krievijas (katras vienības svars, materiāls, krāsa, fotogrāfija), šis un tas jānokrāmē un mana 7. sezona JRT būs beigusies. atvaļīts solās būt garš, jo cik zinu, pie pirmās nākamsezonas pirmizrādes ir norīkota cita ģērbēja;
c) šodien visu dienu mokos ar cukura un balto miltu pohām. Vācijā tomēr saēdos krietni daudz par daudz kruasānu, preceļu un Spezi limpenes;
z) biju noilgojusies pēc zirga.

5.06.
ielidojam Minhenē. viesnīcas istabiņa maza, gultiņa īsa, vaifajs negrib sadarboties un ik pēc 5min prasa pārlogoties. izejam apgaitā pa pilsētu. favorīti - trakā upe (kurā pat sērfo), jaunais rātsnams (uzbraucām tornī) un akmens sejas. stārbaks. Spezi.

6.06.
foršas brokastis viesnīcā - var dabūt gabaliņos sagrieztus augļus. un nenormāli garšīgus kruasānus (kas varbūt nemaz tik labi ar nebija, jo es viņus ēdu krietni par daudz). vaifajs nedarbojas vispār. fūre ar dekorācijām nevar piebraukt pie teātra, jo kāds nolicis mašīnu neatļautā vietā. atbrauc evakuators. ap 12iem esmu pabeigusi darbu, kuram pēc plāna bija jāsākas 16os - uzkrāvusi izrādi. piedzīvoju piecas šausmu minūtes - brīdi izskatās, ka Rīgā neesmu iekrāvusi Žeņas bikses. atrodas zem Regīnas žaketes. skatuve/zāle šķiet kaukā līdzīga mūsējai un teātrim ir ļoti kruta kantīne ar lētu (valsts dotētu) silto ēdienu, tējām alus kausos, kūkām un aliņiem. nav smuku pastkaršu. paklīstam apkārt. preceļi un Spezi. Vecpilsēta maza, pa lielam viss jau apskriets. muzejus negribas - vasara taču, lai arī vēsāks nekā LV. atrodam vegānu paradīzi - ekošmeko veikals ar milzu vitrīnu pilnu ar dārzeņu burgerīšiem, dažādiem tofu izstrādājumiem, seitanu... vakarā ņemam un nelielā pulkā, uz viesnīcās terases, saļurbājamies vācu alus.

7.06.
kruasāni. Kārlis aiziet krāsot ceļā traumētās vietas dekorācijai. pohas un eksistenciālu skumju, vientulības sajūta. pieķeros Geimena "Amerikāņu dieviem". mēģinājums. nīkšana. preceļi un Spezi un gelatērija. Alvis rāda Hitlera iecienīto ložu un stāsta, ka taisot izrādes tajā teātrī allaž esot domājis, ko diez Ādolfs domātu par to. izrāde. pabeidzu lasīt "Amerikāņu dievus". pēc izrādes kantīnē festivāla atklāšanas baļļuks. mums uzlikts galds, kura galā dzied un spēlē basu kaukāda čiksa.

8.06.
kruasāni. Kārlis aiznes nodot aizvakardien izdzertās pudeles. ilgi spriežam par braukšanu uz BMW muzeju (vai iešanu uz Deučesmuzeum), līdz ieritinamies parka zālājā. preceļi un Spezi. atņemu Kārlim un izlasu Joņeva "Jelgava '94". aizņemos no kolēģes "Garšas fizioloģiju". izrāde numur divi. Elita aizmirst uzvilkt vienu apakšveļas detaļu, Keišs baltās, garās un ļoti svarīgās zeķes (viss beidzas laimīgi). nobūve. Kārlis krauj fūri, es sēžu kantīnē, sūcu aliņu, klausos kā džezīgu klavieru pavadījumā dzied kaukāda tipa slavena argentīniešu režisore. Elita ar nelabu bļāvienu atceras ka pirms vairāk nekā stundas pasūtījusi ēdienu. ēdiens skumjš un vēss stāv viņai aiz muguras, uz letes, pūļa vidū un gaida. dekorāciju fūre netiek prom, jo kāds nolicis mašīnu neatļautā vietā. palīdzam šoferim gaidīt evakuatoru. nesagaidam. ceram, ka viņš sagaidīja.

9.06.
kruasāni (skaidrības labad piebildīšu, ka katru rītu pirms ķēros pie kruasāniem, apzinīgi ēdu augļus). Alvis paziņo, ka Depam paliekot 50 gadi un, ka viņam viņš allaž besījis. iekāpjam tranvajā, aizbraucam līdz Nimfemburgas pilij. tur ir forši ūdensputni (ar visām ligzdām), vardes, ainavu parks, botāniskais dārzs un vāvere. atgriežamies viesnīcas rajonā. apēdam falafelu (maize un mērce burvīga, pats falafels varēja būt labāks un sīpolu mazāk). pošamies uz lidostu. ar pirmo mašīnu aizbrauc aktieri un daļa tehnisko. viņu šoferis pa ceļam dzied Vāgneru. mēs izbraucam mazliet vēlāk, ar čali, kurš kā izskatās nezina kur jābrauc. šķērsojam upi šurpu turpu vairākas reizes un beigās pa bāni patešamies garām pagriezienam uz lidostu. šķiet to pamana visi, izņemot busa vadītāju. rezultātā ceļā uz lidostu pavadam 2x ilgāku laiku un arī pati lidosta mani izbesī. izkratamies cauri negaisa mākonim. mājās uz galda gaida pirmās zemenes no dārza.

parādījām (un rīt arī rādīsim) "Kabalas noslēpumus" teātrī, kurš esot kādreiz bijis Ādolfa ļoti iecienīts.

bija traka nedēļa. pavisam traka. par spīti slimības lapai nācās iet uz darbu, jo divas pirmizrādes vienā nedēļā, nav kas strādā utt. tad vēl nāca gatava mūsu jaunās virtuves grīda - piektdienspēcpusdienā vēl šuvoja flīzes, man 7dien ciemiņi nāca, vajadzēja līdz tam kautcik iekrāmēties. ir mums tagad atsevišķa virtuve. viss tādā pagaidu vairantā - griestiem paredzētie dēlīši vēl pāris mēnešus žāvēsies Saldū, škafčikiem un sienu flīzēšanai un krāsošanai naudas nav, tāpēc salasījām pa māju kaukādas nebūt mēbeles/plauktus un ievācāmies. bet plīts ir, ledusskapis ir, izlietne ir, mājīgi, mīlīgi un visā visumā nenormāli forši ir. vēl mazliet pārkārtošanās darbu un mēs būsim nodalījušies no maniem vecākiem atsevišķā mājas daļā. ar roku laikam būs ok, biju šodien uz neirogrāfiju - nav man tas karpālā kanāla sindroms. t.i. nav hronisks un tas, kas bija (ir?) visdrīzāk kaukāds akūts iekaisums.

Nu kurš nāks šovakar skatīties Ķimja jaunās izrādes ģenerāli? JRT lielā zāle, 19:00. Ielūgums 2 personām.

P.s. Tikko skatījos caurlaidi, pabeigta vēl nav, bet skatīties var. Krāšņa un izklaidējoša.

Gāga saslimis tāpēc Štolcu šodien Oblomovā spēlēs Gundars, kurš ir noliesējis par 20 kg un acu nepamirkšķinot ielīda Gata kostīmā.

Ir divi gab ielūgumi 2 pers uz Šmita "Pirmo aplausu" ģenerālmēģi, šodien, 19:00, JRT lielajā zālē.
nekāda viedokļa nav. runā, ka neesot īsti vēl gatava, bet nu aktieru komanda kruta. tēma ar, man personīgi, liekas interesanta.
ir kāds gribētājs?
jāpiesakās fiksi, jo es izēdīš auzu putriņu un braukšu pie sava liellopa - pie kompja nebūšu, teātrī nebūšu un ļoti iespējams arī zonā nebūšu.

UPD: piedāvājums izķerts.

vakar bija viena no visu laiku visforšākajām JRT ballēm. gari galdi, svečturi, svinīgums, miljons mežonīgi gardu un neprastu veģetāru un vegānu uzkodu, ūdens, priekšnesumi un dejas. Alvis pakāpās manās acīs, jo publiski mums pateica, to, kas man attiecībā uz viņu izskatījās strādājot pie Kabalas noslēpumiem. ai nu bij viskas vēl foršs, bet mēs sešos tik atbraucām mājās un pēc tam bija jābrauc līdzdarboties Dabas zirgu atvērto durvju dienā, uz kuru beigās atbrauca arī folkloras kopa Rāmupe, un es jūtos tādā kaukādā miega vates kosmosā ietīta.
vēl es gaidu, kad beigsies visi šitie svētki un es varēšu atkal atgriezties pie normālas ēšanas un normālas ēdienkartes.

ā, jā un mums Dabas zirgos dzīvo īpašas pelītes. ikdienā viņas sagrauž zirgu atsoļojamās segas, drēbes un savelk silto zābaku purngalos auzu krājumus, bet pa svētkiem liek mūsu drēbju skapīšos dāvanas. gandrīz katru dienu pa jaunam, patīkamam pārsteigumam.

7) viss teātris burbuļo par to, ka latvieši nav bijuši 700 gadu jūgā
(Šmits taisa izrādi, kuras varbūt nemaz nebūs, jo viņi ir izpētījuši kā tas, ko viņi bija iecerējuši rādīt,nemaz nav bijis un viss ir pavisam savādāk);

š) teātrī mīt šalles fantoms. man ļoti bieži, strādājot garderobē, piemetas nepatīkama sajūta, ka esmu uzkāpusi kāda skatītāja mētelim no piedurknes izkritušai šallei. bet paskatoties uz leju tur nekā nav - tukša, gluda grīda. nesen uzzināju, ka neesmu vienīgā, kam tā regulāri liekas.

šodien pirmo reizi rakstīju saskaņoto paziņojumu - vakarvakar beidzot pienāca ilgi gaidītais brīdis, kad šaurajā teātra pagalmā (kurš tajā brīdī gan bija gandrīz pavisam tukšs) sanāca ar kādu sarīvēties. it kā jau nekas - Golfam vispār ne vainas, Toijotai mazliet noskrāpēts bamperis. paskatījos, ka nekā nav un nesapratusi, kam tā Toijota pieder (jo nevienam no teātra tāda nav) aizbraucu mājās. šodien izrādījās, ka Toijotu Gatis paņēmis nomā, jo pats savu mašīnu saskādējis jau pirms tam. nedusmojās, protams, un paziņojumu rakstījām tāpēc, ka nomas mašīna, bet vienalga stulbi.

nesaprotu, kad vienreiz tās nebūšanas atstāsies. pārvākšanās ar ir iekavējusies uz diezgan nenoteiktu laiku, mūsu noskatītās un sarunātās mājiņas īpašnieku problēmu dēļ, bet neko citu atrast nesanāk. darbs ar jauns nemeklējas. nu viens jauks piedāvājums ir, bet izsverot visus par (vides maiņa, mazliet vairāk jāstrādā ar galvu) un pret (atalgojums tāds pats, bet darba laiks apmēram 3x ilgāks), laikam jau tomēr palikšu teātrī. tā jau man tas teātris neriebjas un mīļš ir, vien tiešie darba pienākumi līdz kaklam.

ar veselību nez. dzeru tējas, svaigās sulas un homeopātiju un vispār jūtos labāk un dzīvīgāk, nekā septembrī un oktobrī. kaukāds efekts ir.

šodien kaukādā prāta aptumsumā biju Oblomovam Gundaram uz skatuves uzkrāmējusi Oblomova Ģirta kreklu. tas atklājās brīdī, kad Zahars Vilis to kreklu publikas priekšā stīvēja Gundaram virsū. ņemot vērā Ģirta un Gundara izmēru atšķirības, tas bija diezgan šausmīgi. pirmā cēliena laikā Gundars no skatuves nenonāk, tāpēc pārvilkt iespējas nebija. cēliena beigās ar nokārtu galvu un riktīgo kreklu rokās gaidīju Gundaru nonākam no skatuves un sagraujam debesis pār manu galvu. Gundars, ziniet, teātrī ir pazīstams ar savām ātrajām, trakajām dusmām un iznīcinošu rāšanos, no kuras man līdz šim bija izdevies veiksmīgi izvairīties. bet izdevās arī šoreiz. man par lielu brīnumu viņš nonāca no skatuves smiedamies un priecādamies, ka vismaz bikses es biju uzlikusi pareizās.
pēc izrādes kaukā ļoti jauki pasēdējām šaurā, izrādes krū lokā, par godu Oblomova panākumiem Spēlmaņu naktī. reizēm tomēr ir šausmīgi forši strādāt teātrī.

Oblomovā vienai sievietei palika slikti - viņa noģība. uz izrādi bija atnākusi viena pati, bet kaukā pavisam neticamā kārtā viņai tieši blakus sēdēja veseli trīs mediķi.

šodien tāda jocīga diena. trāpīju ceļā puteņa epicentrā. pirms tam jau padsmit minūtes raku ārā mašīnu, ar vasaras riepām knapi uzspolēju nelielā slīpumiņā un braucu pāri HESam uz 60, priecājoties, ka pa priekšu brauc fūre un es vismaz apmēram saprotu kur man jābrauc. jo nebija ne debesu, ne zemes, ne ceļa malu. vien ik pa brīdim tieši blakus, no blīvā puteņaizkara iznira pretimbraucošo mašīnu ugunis.
Plakanciemā sniega bija krietni mazāk un mums bija ābolu etiķa talka. t.i. lasījām ābolus, ārā mazgājām, spiedām sulu, ko liksim raudzēties. ziniet, ja, ka ābolu etiķis ir ļoti veselīgs zirgiem gan iekšķīgi, gan ārīgi. talkas laikā saule mijās ar sniegu, bet mēs trijatā, četrās stundās, izpiedām 90 litrus sulas. visa gan nebūs zirgiem - daļa ir nodeva ābeļu un sulu spiedes īpašniecei.
pēc tam jau bija vakars un atkal putenis, zibens un pērkons, un es vētrā gāju meklēt zirgus, lai pasniegtu tiem spainīšus ar visādiem labumiem. zirgi neatsaucās un nenāca. brīžiem likās, ka dzirdu kāju dipoņu, bet tas bija tikai vējš. bridu tumsā pa dubļiem, ar spaiņiem rokās. atradu zirgus, zirgi mani gandrīz apēda, es beigās uz viņiem sadusmojos. dažam labam pat ievilku ar spaini pa sānu. tad viņi paēda un es bridu atpakaļ, lai pārģērbjoties labajās drēbēs, tur visu dienu atstātajā telefonā atrastu īsziņu no teātra administrācijas, ka man ir pielikti daži desmiti latu pie algas (man neiet ar matemātiku, bet varētu būt kādi 30).
vēl es ļoti, ļoti ceru, ka mēs esam atraduši uz kurieni pārvākties. ļoti ceru, ka tur viss sanāks un kad Kārlis atbrauks no tūres, mēs varēsim visi trīs tur ievākties.
( p.s. )

ir 5773. gada 11. tišrēja diena. pirmizrāde ir beidzot sagaidīta un veiksmīgi pārciesta.

čau - var dabūt 1 gab ielūgumu 2 personām uz Alvja jaunās izrādes "Kabalas noslēpumi" ģenerālmēģinājumu.
šovakar, septiņos, lielajā zālē.

šodien izgludināju kaudzīti ar žīdu kapakmeņiem

laikam nevienu sezonu nav bijis tāds neentuziasms atsākt iet uz darbu, kā tagad. iegāju Talsenē un likās ka nekādas vasaras un divu brīvu mēnešu vispār nav bijis. pusdienu slamstījos riņķī, pļāpāju ar citiem tehniskajiem, taisīju tējas, lai tik nebūtu jāķeras pie Soņas kankariem. un šī bija tikai pirmā darbdiena!
man neriebjas mans darbs un vispār es esmu ļoti pateicīga Kosmosam par iespēju strādāt jēdzīgākajā LV teātrī, būt daļai no tā procesa, darboties tik brīvā un nepiespiestā vidē un esmu pateicīga par garajiem vasaras atvaļinājumiem, bet man ir apnicis. mani vispār neinteresē tas, ko es daru.
es ilgojos pēc iespējas pašizpausties, ielikt darbā kaut ko no sevis, domāt, radīt, iesaistīties, redzēt kā no manis kaut kas top. un vēl es šausmīgi ilgojos pēc ritma. pēc tā, no kā visi parasti bēg - normālas rutīnas. es esmu nenormāli nogurusi no tā, ka darba grafikā nav itin nekādas struktūras un ritma. esmu par to čīkstējusi jau iepriekš. es pat savā kāzu dienā gāju uz darbu un nākamajā pēc kāzām arī.

stulbākais ir tas, ka es nemaz nezinu, ko tieši es gribētu un varētu darīt. kantoris no 9iem-17iem ar nav gluži tas ko man kārotos. un atteikties no vismaz pusotra brīva mēneša vasarā arī būtu šausmīgi grūti.
vispār es gribētu dzīvot nomaļā viensētā ar Kārli, kurš nodotos mūzikai; tusēt ar dzīvniekiem (man būtu Radža, Radis, vēl divi, no desām izglābti zirgi, Radim kompānijai, cūka (arī no desām izglābta - tāpat vien priekam) un neliels kaķu pulciņš); pa reizei aizbraukt uz galvaspilsētu un pavadīt kādu buržujisku vakaru sabiedriskās ēdināšanas, dzirdināšanas un izklaides vietās. tik šī sapņa realizācijai vajag ellīgi daudz naudas un es šobrīd neredzu itin nekādu iespēju pie viņas tikt.

pirmā darbdiena šosezon. sākas mana 7. sezona teātrī.
šogad sanāca gandrīz pilni 2 mēneši atvaļīts.

vakar, izrādē Ledus, ainā, kur visi aktieri mīļojas un runā ar sirdīm, bet Keišs sēž malā, kāda skatītāja no pirmās rindas ierāpās viņam klēpī, apķērās apkārt un laikam raudāja.