žēlīgas pārdomas par darbu
Posted on 2012.08.29 at 23:32
laikam nevienu sezonu nav bijis tāds neentuziasms atsākt iet uz darbu, kā tagad. iegāju Talsenē un likās ka nekādas vasaras un divu brīvu mēnešu vispār nav bijis. pusdienu slamstījos riņķī, pļāpāju ar citiem tehniskajiem, taisīju tējas, lai tik nebūtu jāķeras pie Soņas kankariem. un šī bija tikai pirmā darbdiena!
man neriebjas mans darbs un vispār es esmu ļoti pateicīga Kosmosam par iespēju strādāt jēdzīgākajā LV teātrī, būt daļai no tā procesa, darboties tik brīvā un nepiespiestā vidē un esmu pateicīga par garajiem vasaras atvaļinājumiem, bet man ir apnicis. mani vispār neinteresē tas, ko es daru.
es ilgojos pēc iespējas pašizpausties, ielikt darbā kaut ko no sevis, domāt, radīt, iesaistīties, redzēt kā no manis kaut kas top. un vēl es šausmīgi ilgojos pēc ritma. pēc tā, no kā visi parasti bēg - normālas rutīnas. es esmu nenormāli nogurusi no tā, ka darba grafikā nav itin nekādas struktūras un ritma. esmu par to čīkstējusi jau iepriekš. es pat savā kāzu dienā gāju uz darbu un nākamajā pēc kāzām arī.
stulbākais ir tas, ka es nemaz nezinu, ko tieši es gribētu un varētu darīt. kantoris no 9iem-17iem ar nav gluži tas ko man kārotos. un atteikties no vismaz pusotra brīva mēneša vasarā arī būtu šausmīgi grūti.
vispār es gribētu dzīvot nomaļā viensētā ar Kārli, kurš nodotos mūzikai; tusēt ar dzīvniekiem (man būtu Radža, Radis, vēl divi, no desām izglābti zirgi, Radim kompānijai, cūka (arī no desām izglābta - tāpat vien priekam) un neliels kaķu pulciņš); pa reizei aizbraukt uz galvaspilsētu un pavadīt kādu buržujisku vakaru sabiedriskās ēdināšanas, dzirdināšanas un izklaides vietās. tik šī sapņa realizācijai vajag ellīgi daudz naudas un es šobrīd neredzu itin nekādu iespēju pie viņas tikt.
man neriebjas mans darbs un vispār es esmu ļoti pateicīga Kosmosam par iespēju strādāt jēdzīgākajā LV teātrī, būt daļai no tā procesa, darboties tik brīvā un nepiespiestā vidē un esmu pateicīga par garajiem vasaras atvaļinājumiem, bet man ir apnicis. mani vispār neinteresē tas, ko es daru.
es ilgojos pēc iespējas pašizpausties, ielikt darbā kaut ko no sevis, domāt, radīt, iesaistīties, redzēt kā no manis kaut kas top. un vēl es šausmīgi ilgojos pēc ritma. pēc tā, no kā visi parasti bēg - normālas rutīnas. es esmu nenormāli nogurusi no tā, ka darba grafikā nav itin nekādas struktūras un ritma. esmu par to čīkstējusi jau iepriekš. es pat savā kāzu dienā gāju uz darbu un nākamajā pēc kāzām arī.
stulbākais ir tas, ka es nemaz nezinu, ko tieši es gribētu un varētu darīt. kantoris no 9iem-17iem ar nav gluži tas ko man kārotos. un atteikties no vismaz pusotra brīva mēneša vasarā arī būtu šausmīgi grūti.
vispār es gribētu dzīvot nomaļā viensētā ar Kārli, kurš nodotos mūzikai; tusēt ar dzīvniekiem (man būtu Radža, Radis, vēl divi, no desām izglābti zirgi, Radim kompānijai, cūka (arī no desām izglābta - tāpat vien priekam) un neliels kaķu pulciņš); pa reizei aizbraukt uz galvaspilsētu un pavadīt kādu buržujisku vakaru sabiedriskās ēdināšanas, dzirdināšanas un izklaides vietās. tik šī sapņa realizācijai vajag ellīgi daudz naudas un es šobrīd neredzu itin nekādu iespēju pie viņas tikt.