Pēc intensīvas seminārēšanās Lisabonā ar 70 burvīgiem cilvēkiem no 50 valstīm, draudzēšanās, ballēšanās, fado klausīšanās, ietrāpīšanas Sv.Antonija jeb sardīņu svētku pasākumā un garumgariem pārbraucieniem ar vilcieniem esmu beidzot ievēlusies atpakaļ savā mīļajā Raposeirā, fū. Lisabona bija forša, bet mani velk atpakaļ uz vietu, kur nav biznesa centru, trakas satiksmes, ēku, kas būtu augstākas par 3-4 stāviem, nekādu lielo viesnīcu, banku un skrienošu, traki aizņemtu cilvēku. Ir miers un klusums, mīlīgi, relaksēti ļautiņi, pluskaini kranči un okeāns tepat blakus.

Rīt jau atkal būšu viļņos, izmēģināšu jaunu dēli, traki interesē, kā ies. Aizvien vairāk nosveros uz long-board pusi, vienīgi ir jāapgūst tipināšana šurpu turpu pa dēli, mainot smaguma centru. No malas izskatās vienkārši, bet praksē traki piņķerīgi. Pēdējā sērfa sesijā pirms nedēļas nogales gan uzradās neliela problēma — pamatīgi sašķēlu pēdu ar sērfa dēli, un tā, neliete, ņēma un iekaisa, bet izskatās, ka nu jau brūce ir aizvilkusies un varēšu turpināt, tik jāizdomā sērfa zābaciņu, izolācijas lentes un plāksteru konfigurācija, lai ūdens netiek klāt un neiekaist no jauna. Tikmēr Dārgais Dienvidfrancijā pamanījies pirmajā sērfa sesijā izpildīties akurāt tikpat labi, ar dēļa spuru dabūjis tādu šķēlumu starp kāju pirkstiem, ka ticis pie septiņām šuvēm un pagaidām nevar lāgā pastaigāt un braukt ar mūsu vōnmobīli, kaut kā galīgi nav noveicies. Sākotnējais plāns satikties Marseļā un doties uz FR ziemeļu piekrasti laikam neizdosies, bet pēc pāris dienām pievienošos viņam dienvidos, sērfošu tur, un abi varēsim neganti ķiķināt par kleinajām pēdām, hehe.

Dzīve īsumā - viļņi, jūras mošķi, saule, daudz smieklu, kolosāla kompānija.
Pirms brauciena domāju, ka knapi varēšu uzrausties uz dēļa, bet šodien atgriezos zaļajos viļņos. Līdzsvars šķiet atgriezies gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Darbu jūra pirms atvaļinājuma ir kaut kas vājprātīgs, šodien bija 15h darbadiena, pa vidu vēl aizlaižot uz Erkelenz pie vīrieša vecākiem. Toties jau rīt būšu Portugālē, bet parīt varēšu izmēģināt, vai maz vēl varu uz dēļa noturēties un paairēties. Cenšos sev iestāstīt, ka nevajadzētu lieki sacerēties un labāk rēķināties ar kuslu pludināšanos uz dēļa. Bet jau tas vien, ka būšu savā vecajā mītnē Raposeirā, ir vienkārši neiedomājami lieliski.

Tālākie plāni ir visai īpatnēji. Pēc nedēļas jābūt Lisabonā uz vienu darba semināru, vienlaikus vīrietis dzīvosies Kannās. Pastāv iespēja, ka pa to laiku būs iegādāts viens no noskatītajiem vōnmobīļiem, apsveram iespēju satikties kaut kur Francijas dienvidos un braukt ar mašīnu atpakaļ uz Vāciju. Bet nu tad jau manīs, kā būs:)

Vēl jāsakravā koferis, jāsavāc visi medikamenti vienkopus, lai nekas neaizmirstas, jāpaspēj kaut kur atrast sunblock kakla rētai. Secināju, ka savos sērfošanas šortos vairs ielīst nevaru (viņi tāpat knapi derēja, vai ne), bet nu štrunts, tāpat ūdens nebūs tik silts, lai bez hidras dzīvotos.

Jūtos dziļi vīlusies. Izrādās, operācijas bijušas liekas, radiācija ar. Vajadzēja vienkārši nopirkt meloni!
( pff, sarkasms? kas tas tāds? )

Mēģināju izdomāt, kā lai apraksta tieksmi pieķerties jebkādām labām ziņām un notikumiem, nesanāca, toties šodien atradu labu ilustrāciju:

( bilde )

Pēc vakardienas izbrauciena sāp viss, kas vien var sāpēt, auauau! Bet varbūt sadūšošos iet paskriet, līdz Portugālei un sērfam knapi divas nedēļas, tā gribas noķert labos viļņus, nevis tikai kūļāties piekrastē.

Cūcība — tas ir tad, kad pirmoreiz pēc ilgāka pārtraukuma elsdams gandrīz 3 stundas nominies ar riteni pamatīgā vējā, saņemdamies uz ierasto 30 km maršrutu un pastiepjot to vēl garāku, bet Endomondo nezināmu iemeslu dēļ secina, ka esi 2+ stundas braucis 1,7 kilometrus. Tik vārga jau nu ar neesmu, vai ziniet.

Toties labā ziņa ir tā, ka drīz manā maršrutā būs vaļā āra peldbaseins, varēs riteņošanu apvienot ar peldēšanu.

Kad kravāju koferi Latvijas apmeklējumam, apsvēru iespēju ņemt līdzi ziemas mēteli, bet izrādās, ka vajadzēja peldkostīmu, kas to būtu domājis!

Man te pēdējos vakaros ir ziņas par to, kas šodien uzziedējis, tad nu turpinu ziņot tālāk - šodien kārta pienāca ceriņiem un kastaņai. Smaržo tā, ka gribas gaisu iepakot kādā trauciņā un pietaupīt visam atlikušajam gadam.

Apbrīnojami, kā nedēļas laikā te viss mainījies. Kad atbraucu, papardes bija knapi izlīdušas no zemes, tādi sīki, zaļi kverplīši, tagad jau izaugušas man pāri celim, un burtiski dažu stundu laikā pēc cukuriņābeles pamošanās izplauka ziedi arī pirmajai baltajai-dzidrajai ābelei. Pabeidzu darbus, devos garajā dārza liešanas ekspotīcijā un pētīju, kā sokas sastādītajiem labumiem. No muguras sekoja abi kaķi, ik pa brīdim trinās gar kāju, piesēda vērot apkārtni, trenkāja viens otru vai kādu kukaini. Kad pabeidzu liet dārzu, apsēdos uz soliņa šķūņa priekšā, vecais runcis Mika piesēda sola otrā galā un klusi murrāja, abi skatījāmies dārzā, un tikmēr omamma televizoristabā skatījās Panorāmu. Tik ļoti atgādināja laiku, kad opa bija dzīvs un pilnībā klātesošs, kad problēmu manā maza bērna galviņā īsti nebija, ja neskaita nepareizo saldējuma veidu vai kautiņu ar māsu, kad dzīve likās kaut kas tik vienkāršs, viegls un pašsaprotams. Ir labi spēt atgriezties tajā vienkāršībā.

Atcerējos par pārdomām pirms kāda laika par to, ka ir divas personības puses, kas katra velk uz savu pusi - http://klab.lv/users/zimbabve/908673.html.

Šobrīd izdzīvoju to pusi, kas grib dzīvot vecā mājā ar savu vēsturi un dārzu, pluskainajiem kaķiem, koka sētām, rušināšanos pa zemi un rituāliem. Jūnija sākumā toties būs pienācis laiks palutināt otru pusi jeb Dullo Dauku - nopirku biļeti uz Portugāli, izdomāju nedoties uz vienu no profesionālajiem pasākumiem, bet vismaz nedēļu pavadīt labākajās sērfa vietās ap Sagrešu, pat ja pati vēl nevarēšu sērfot.

Kopumā ir tāda sajūta, ka lēmums palikt Latvijā ilgāk, kas sākotnēji šķita tik dīvains, ir tieši tas, kas bija vajadzīgs, lai es pati ar sevi varētu klusi un mierīgi parunāties un beigu beigās pieņemt lēmumus, kuru pamatā ir intuīcija un sajūtas, nevis racionāli apsvērumi par to, kā vajadzētu un pienāktos rīkoties. Smiltenes SPA, vienvārdsakot:)

Tikko ir pabeigts viens jautrs tulkojums ar pantiņu rīmēšanu. Pēc tādiem gribas pateikt lielu paldies Honeybee par atskaņu vārdnīcas ieviešanu.

Joprojām iet jauki. Bija īss pērkona negaiss, pēc kura jāsēž dārzā un vienkārši viss pēc kārtas jāosta, tūlīt sprāgs vaļā cukuriņābelei ziedi, vakardienas pirmajai maijvabolei šodien seko tādi bari, ka jātur logs ciet, citādi ik pēc pāris minūtēm kāda apdullusi vabole ieteš griestu lampā tā, ka noput vien. Esmu dārzā sasējusi visādas interesantas lietas. Visvairāk gaidu, kas sanāks (ja vispār sanāks) no spinātzemenēm, pirmoreiz par tādu augu vispār dzirdēju.

Un vēl mīļa nodarbe ir savstarpēja mājas iemītnieku sabaidīšana, nejauša gan. Tas notiek tā — es ieeju izstaipīt no datora sagurušo muguru verandā, nepamanot, ka tur vecais runcis uz galda sildās saulē. Viņš traki sabīstās un ar lielu būkšķi noveļas no galda, tad izbīlī iekviecos es, un uzreiz aiz sienas uzreiz atskan otrs izbīļa kvieciens, jo omamma ir pamodusies no pusdienas snaudas un nesaprot, kas tās par dīvainām skaņām, domino efekts :))

Tuvojas ilgi gaidītais Portugāles brauciens — konference Porto un seminārs Lisabonā ar nedēļu laika starp tām, kuru pavadīšu savā mīļajā Raposeirā un, ja pietiks spēka, sērfošu. Ja nepietiks, kaut vai pludināšos okeānā. Tagad vienīgi nevaru izdomāt, vai maz ir jēga uz pirmo konferenci braukt, varētu to naudu izmantot, lai ilgāk paliktu sērfa nometnē un atpūstos. No otras puses, būtu labi arī satikt savus foršos kolēģus, ar kuriem vienmēr sanāk kolosālas diskusijas un ballītes pēc sesijām. Ko man darīt, kā man būt?

Hā, pirmā maijvabole ir ieradusies, planē pa istabu kā tāds bumbvedējs, ik pa laikam apmulst un nopakšķ uz grīdas. Vasara laikam ir klāt :)

Būšana Smiltenē ir atgriešanās pie saknēm tiešā un pārnestā nozīmē. Sapirku visādas sēklas un stādus šodien, mazliet parakājos jau pa zemi, rīt būs pavisam lielā sēšana. Esmu galīgs iesācējs un nav ne jausmas, vai kaut kas arī izaugs, bet ir tik liels prieks rušināties un iezemēties.

Laikā, kad pašas ķermenis negrib ar mani sadarboties, ir tik labi atbraukt šeit, redzēt, kā viss nedēļas laikā ir mainījies, ka kaut kas ir noziedējis, kaut kas no jauna izdīdzis, šur tur uz ielām redzēt beigtas čūskas, visādus citus zvēruļus, redzēt, kā mūsu mīļais Murītis pie mājas sliekšņa pienes svaigi nomedītu un mirstošu putnu, vienlaikus apkārt dūc tikko pamodušās kamenes, kaķiem lielos kušķos nāk nost ziemas vilna, omamma runā par gatavību mirt un tas šķiet dabiski, es domāju par to, kā turpināt tālāk un augt, un arī tas ir dabiski un mēs abas to saprotam, kopā nopētām vietas, kur kaut ko iestādīt, saņemu padomus un vienlaikus pa kluso plānoju, kur iestādīt pāris viltīgas lietiņas, lai omammai pēc pāris mēnešiem būtu smieklīgs pārsteigums. Tas ir kaut kas tik ļoti fundamentāls, ritmisks, sakārtots un sirsnīgs, ka pat negribas sīki aprakstīt.

Un tad vēl bija burvīga draudzenes paviesošanās vakarpusē, vēl lielāks prieks par to, kā dzīve vienkārši iet uz priekšu, ka ar maniem mīļajiem cilvēkiem notiek labas lietas. Šodien ir vienkārši viegli.

Man ļoti gribas sagaidīt brīdi, kad Smiltenē papildus ķiršiem un ievām uzziedēs arī ābeles un vienā brīdī bēniņistabā lidos iekšā maijvaboles, pakšķēdamas kritīs uz zemes un vāļāsies pa grīdu. Tad būšu izdzīvojusi Smiltenes vēlā pavasara/tikko sākušās vasaras sajūtu, ilgi tāda nav bijusi.

Strādāt šodien galīgi negribas. Bet, ja var ar lapsi sēdēt Smiltenes dārzā, kur apkārt sākušas ziedēt tulpes un ķirši, tepat blakus notiek bezmaksas izrāde, jo viens kaķis pamanījies iesprūdināt galvu lejkannā, bet otrs tikmēr zālē ķersta iedomu draudziņus, nemaz tik slikti nav!

Krii vienā ierakstā pieminēja adīšanu un atcerējos par saviem adīkļiem. Pēdējie divi projekti ir nobeigti, bet ir padomā viens jauns, par kuru ik pa laikam atceros un ieķiķinos. Nesen uzzināju, ka vīrieša tēvs ir daltoniķis, klasiskā izpausme ir nespēja atšķirt zaļo krāsu no sarkanās. Līdz ar to man ir doma noadīt zeķes ar sarkanu un zaļu dziju un visādiem smieklīgiem ķēmuļiem raksta vietā un tad skatīties, vai viņš rakstu pamanīs.
Bet daltonisms vispār šķiet interesanta lieta, nevaru iedomāties, kā tas ir, kad ieraugi pļavā saaugušas magones, nez, viss rādās vienādi?

Hā, man šovakar sanāca uzkult perfektu Hollandaise mērci pie baltajiem sparģeļiem, pavasara kartupeļiem, šķiņķa un spinātlapiņām. Vismaz esmu pievārējusi sasodīto mērci!

Atbraucu atpakaļ uz Rīgu, dārza nav, lāpstas nav, rakt nevar, zālītē atlaisties nevar, kaķi ābelē uztrenkt arī nevar, putnu bļaustīšanās vietā satiksmes trokšņi, ko man tagad darīt?
Pēdējos gados aizvien biežāk un biežāk uzmācas sajūta, ka lielpilsētas itin nemaz man nenāk par labu. Mazi miestiņi, zvejnieku pilsētas, prom no civilizācijas — tas ir tas, ko gribas no visas sirds.

Mans mīļākais darbarīks šobrīd ir lāpsta, uzraku dārzā zemi, izšiverējos pa dobēm, traki nomierinoša un patīkama nodarbe. Vienvārdsakot, nedodiet man ēst, dodiet rakt!:D
Un vakarā piparmētru tēju un murrājošu kaķi pie sāniem.

Pēc ne tik labām ziņām un jauniem pārsteigumiem medicīnas frontē šodiena bija tik forša un viegla. Saulaina diena ar laiskošanos, pļāpāšanu, gardām pusdienām Neiburga terasē, lielisko tartaru un sparģeļiem. Pilnīga laime:) Šovakar plānā Cēzarsalātu taisīšana, bet rīt jau došos uz Smilteni. Nevaru vien sagaidīt pļāpāšanu ar omīti un ierakšanos ar visiem 10 pirkstiem zemē. Pavasara darbi svaigā gaisā ir tieši tas, ko vajag.

Ziniet, ko man šobrīd gribētos? Būt vidējam statistiskajam pilsonim, vismaz kādu laiku. Jo brīdis, kad radiologs/onkologs uzzina jaunākos analīžu rezultātus un aizrautīgā, ieinteresētā tonī iesaucas "O, cik dīvaini!" un "Vai, kāds nesaprotams gadījums!", liek justies maķenīt pārāk īpašai. Klīniski interesantā Zimbabve, jopt.

Kravājot koferus, atklāju, ka netieku iekšā veselos 3 bikšu pāros, nu tak viena cūcība! Neierasti mērīt esošās un bijušās drēbes un funktierēt, kā tērpus sakombinēt tā, lai jaunās aprises nebūtu traki uzkrītošas. Labi vismaz, ka pēdas izmērs nav mainījies un jaunas kurpes nav jāpērk.

Bet vispār kaut kā pamazām rodas sajūta, ka nu jau pietiks apvainoties uz visumu par to, ka ar mani šitāda nelietība ir notikusi, un ka būs kaut kā jāmēģina sevi izsist no nelāgajām omām. Jo, ja tā padomā un no aprēķiniem izņem hormonu svārstības, kas pēdējo mēnesi ir dzinušas depresijā un ķermeņa izmaiņās tīri bioķīmisku iemeslu dēļ, pirms diagnozes saņemšanas taču ar visu jau tobrīd esošo vēzi blandījos apkārt, sērfoju, ceļoju, uzsāku visādas jaunas lietas, vienīgi tobrīd nezināju, ka vēzis jau ir. Tad nu jāmēģina kaut kā mentāli atgriezties tajā punktā, ārpus vizītēm un obligātajām pārbaudēm aizmirst pašai savu diagnozi un turpmākās izredzes, 30% atgriešanās risku un pārējās riebeklības. Galu galā vienreiz jau no bedres izrāpos un kreņķi pievārēju, treniņš ir. Grūtākais gan ir noturēt to līdzsvaru starp pacienta informētību un pārlieku paranoju.

Jākravā koferis turpmākajām divām nedēļām Rīgā, bet nekādi nesaprotu, ko viņā likt.
Ziemas mēteli un zābakus vajag? Vai var laist ar pavasara jaku, apakšā velkamiem džemperiem un plānajām kurpēm?

Pamazām gatavojos nākamajām pārbaudēm. Īsti negribas par tām domāt, bet nekur jau tās domas nepazūd, tepat fonā sīc kā tāda muša, visu laiku atgādinādamas, ka dzīve mainījusies. Lai nebūtu pārāk garlaicīgi, ir parādījusies vēl viena galīgi neparedzēta un pārbaudāma lieta, cerēsim, ka šis nav kārtējais gadījums, kad atkāpe no normas manā gadījumā nozīmē kaut ko ļaunu.

Bet vispār šodien bija tiešām laba diena, jau trīs dienas pēc kārtas jūtos savā ādā. Nezinu, kā lai to labāk apraksta — kad neguli n stundas dienā aizmidzis vai īgni lūrēdams sienā, pa starpām mēģinādams atjaunot dzīvi, kas bija pirms tam, kad nejūties nomākts vai tieši pretēji — pēkšņi maniakāli darbīgs un pozitīvs, vienkārši ir normāla pašsajūta. Iespējams, vairogdziedzera aizstājējhormoni ir izlīdzinājušies.

Vienlaikus ir tik daudz plānu un tik daudz vēlmju turpmākajam gadam un krietni tālāk, bet grūti saprast, cik daudz spēka tuvākajos mēnešos būs, vai varu atļauties uzsākt ko jaunu, jo nezinu, vai 6 mēnešu un 12 mēnešu skenēšanas rezultāti mani nenoņems no trases. Grūdmūsvelcjūs sindroms :)

Ļoti ceru, ka jūnijā izdosies tikt uz Portugāli, sākotnēji plānotas konferences un semināri, bet ļoti, ļoti gribu atgriezties savā mīļajā Raposeirā un tikt viļņos, sērfot, sērfot un vēlreiz sērfot — atjaunot līdzsvaru gan uz dēļa, gan kopumā.

Gribu būt šitāds kaķītis:

( bilde )

Brīdī, kad atskanēja modinātājs, sapnī kāds man teica: "Kurš atkal izbarojis gulbjiem visus čipsus?!". Žēl, ka neko vairāk neatceros, gribētos zināt, kādā kontekstā šāda frāze varētu iederēties.

Man droši vien šobrīd ir selektīvā uztvere un paziņas varbūt vairāk piespēlē ar medicīnu saistītu informāciju, bet pēdējā laikā dzirdu ļoti daudz stāstu par jauniem un ne tik jauniem cilvēkiem, kuri ir iekļuvuši statistiskajā mazākumā ar nopietnām veselības problēmām. Ir dīvaini būt tiem 5, 3, 0,5, 0,0x procentiem no 100, kam patrāpījusies sliktā loze loterijā, jo iespējamība taču ir tik maza. Reizēm šķiet, ka tagad katrā nākamajā diagnostikas raundā savus iespējamības procentus uztveru līdzīgi tam jokam par izredzēm nākamajā dienā uz ielas ieraudzīt dzīvu dinozauru: 50/50. Cerams gan, ka šāda veida domāšana ar laiku pāries.

Vēl man bieži prātā uzzīmējas ainiņa — kad manai paaudzei būs ap 70 gadiem, varbūt no rīta sēdēsim pie kafijas krūzes ekrāna priekšā un iekomentēsim laikabiedru cibiņās kaut ko šādu: "Nu, Annīn, kā tad tavai bioniskajai gūžai šodien iet?" Un Annīna noteikti brīdi pažēlosies, tad teiks: "Jā, vecums nav brālis, bet vai tu lasīji, kā jūzerim Pēterim iet, pēdējā postā izklausījās galīgi saskābis, vai tik nebūs atkal kuņģa grēmas atkal galīgi nomocījušas, būs nepareizās cilmes šūnas šim atkal iedevuši, muļķi tādi."

Un tad savukārt aizdomājos par to, cik ilgi tāda ciba vispār izvilks. Kā jums šķiet?

Sen nebija bijusi tik lieliska diena! Ārā pilnīga vasara, pāri 20 grādiem, atliku visus darbus līdz vakaram un lielāko daļu dienas pavadīju, vienkārši braukājot apkārt ar riteni. Kā man bija pietrūcis siltuma un vēja matos, spējas normāli izkustēties, mierīgas piesēšanas ielas kafejnīcā, iedzerot kafiju, vērojot garāmgājējus un nemaz nesalstot un nedrebinoties! Un tik labas jušanās pašai savā ādā, bez kaut kādiem kreņķiem un drāmām.

Atpakaļceļā uznāca vēlme iepirkties un iegādāju visādas smukumlietas. Vienīgi tagad riskēju izskatīties pēc cāļa, kas tikko izšķīlies — tiku pie šalles un kurpēm ar dzelteniem raibumiem un vairākiem dzelteniem topiem, vakariņu izejvielas ar dzeltenas, turklāt bija arī narcises jāiegādājas. Ja nu pēc kāda laika Rīgā manāt vienu tādu pavisam dzeltenu radījumu, zināsiet, ka tā esmu es :)

Upd. Izskatās, ka dzeltenā tēma turpinās, jo pēc vairāku mēnešu meklējumiem mēs varētu būt atraduši savu vōnmobīli, arī tas ir dzeltens.

Impossible is just a big word thrown around by small people who find it easier to live in a world they've been given, than to explore the power they have to change it. Impossible is an opinion, not a fact. Impossible isn't a declaration, it's a dare. Impossible is potential. Impossible is temporary. Impossible is.... nothing.

Atkal ir parādījies tas divu dzīvju jautājums. Gribas uz Brazīliju un Argentīnu, pampās jāt, Šrilankas, Bali un Kostarikas viļņos sērfot, Portugālē apbraukāt visu dienvidu un rietumu krastu kemperī, rīta kafiju dzīvoklī lielpilsētā nomainīt pret sērfošanu pilnīgi tukšās pludmalēs miglainos rītos, mēnešiem dzīvot organiskajās fermās Dienvidamerikā, Turcijā mācīties metālapstrādi un galdniecību, aizkulties līdz pasaules galam un atpakaļ. Un tajā otrajā dzīvē gribas pašbūvētu māju ar ābeļdārzu, smaržīgu malku iekuram, kārtīgu maizes krāsni, pavardu, kādu plušķainu suni vai kaķi. Nezinu, kura no tām visām esmu es un kā to visu savienot.

Pēdējo dienu mīļākais citāts par kauzalitāti:

“Anything that happens, happens.

Anything that, in happening, causes something else to happen, causes something else to happen.

Anything that, in happening, causes itself to happen again, happens again.

It doesn’t necessarily do it in chronological order, though.” Douglas Adams

Īsāk varētu teikt vienkārši tā — shit happens :)

Jūhū, maija beigās pie manis Diseldorfā ieradīsies pirmais ciemiņš — māsa! Tagad jāizdomā, ko lai tādu labu sadara viesošanās laikā!

Šobrīd aktīvi vajāju klientus, kas nemaksā laicīgi, traki kaitinoša nodarbe. Kad jau tvaiks nāk pa ausīm ārā, noskatos šo te: Gribu būt ronis, ommm!

Par pārējo pat nezinu, ko teikt. Joprojām mēģinu aprast ar to, kā viss ir mainījies. Drīz gaidāmas pirmās pārbaudes pēc operācijām un radioaktīvajām izpriecām. Ceru šo periodu mierīgi pārlaist bez pārsteigumiem, bet gan jau tāpat tādi būs. Viss, ko varu darīt, ir censties neuztraukties, turpināt saudzīgi apieties ar savu nabaga ķermeni, ēst visādas veselīgas lietas. Visgrūtāk ir tikt galā ar nomāktības un dusmu brīžiem, jo ar prātu nav iespējams saprast, vai tie ir psiholoģiski vai hormonu izraisīti. Nav sajūtas, ka būtu kāda kontrole pār to visu.

He, pirms kāda laika piekrītoši māju ar galvu pie viena ieraksta cibā par nepieciešamību sevi izdomāt no jauna. Tā vien izskatās, ka būs arī jāmeklē jauna fona mūzika, jo kādā brīdī, pārnesot failus no viena datora uz otru, esmu pamanījusies izdzēst pilnīgi visus savus mūzikas krājumus.

Vakar skatījos to video par Rīgas zoodārza murkšķi, kas pamodies no ziemas miega, un nodomāju, redz, kur mans līdzinieks, vienīgi man vēl pienācis laiks pavasara prieka kviecieniem.
Šobrīd ir uznācis kaut kāds nesaprotams gulēšanas periods, laikam atkal bioķīmija uzvedas neganti. Šobrīd ir plkst. 16:00, pēc nakts miega no 23:00 līdz 10:00 līdz šim brīdim nomodā ar pārtraukumiem esmu bijusi precīzi pusotru stundu, cenšoties apdarīt dienas darbus, pārējā laikā guļu kā nosista. Līdz brīdim, kad ārste pārskatīs medikamentu devu, vēl gandrīz mēnesis.

Nez, ko dara cilvēki, kuriem ir darbs no 9 līdz 5 un nevar pielāgot darba režīmu?

Garā nedēļas nogale izdevās patiesi jauka, ar olu krāsošanu un bērzu sulu tecināšanu D. un viņa vecāku kompānijā. Vienu brīdi mežā uznāca lielumlieli smiekli, jo pēc tam, kad bijām atraduši piemērotu bērzu un sākuši tecināšanu, garām virzījās bariņš jātnieku, kas uz mums skatījās visnotaļ šķībi. Bažījāmies, vai kāds nenosūdzēs policijai vai mežsargiem, un D. mammai ienāca prātā uzmanības novēršanas metode — izlikties, ka tiek meklētas Lieldienu zaķa atstātās olas, tad nu viņa metās ūjināt kaut ko par zaķiem un slēpņiem, palēkdamies skraidot apkārt pa pļaviņu. Četri pieauguši cilvēki meža vidū meklē olas, kā tad :D Bet nu viss beidzās labi, sulu dabūjām, visi sajūsmā, jo par koku sulas dzeršanu pat dzirdējuši nebija, sanāca labs piedzīvojums. Šodien izdzēru atlikušo porciju, eh, cik laba!

Pēc aktīvās nedēļas nogales gan tagad ir pilnīgs bezspēks.
( kaut kā šitā: )

Šodien laikam ir pirmā diena, kad esmu pamodusies pavisam izgulējusies un atpūtusies.

Brauciens uz Vāciju prāmī bija, hm, visai interesants. Lielākā daļa paziņojumu bija tikai krieviski un angliski, drošības instruktāža pilnībā notika krieviski, kaut gan ne visi pasažieri attiecīgo valodu prot, tas Stenalines vai arī viņu vietējie pārstāvji ir galīgi seski. Praktiski visu brauciena laiku pavadījām kabīnē, skatoties Soprano ģimeni, guļot un lasot, izgājām ārā tik uz ēdienreizēm, jo negribējās sastapt tos dažus šoferus-tālbraucējus, kas planē apkārt galīgā ķēmā gan astoņos no rīta, gan astoņos vakarā, ja nu uzlīgojas virsū un uzvemj vai kā:D Bet nu galvenais ir tas, ka tikām uz Vāciju, radioaktivitātes dēļ nekādas problēmas arī neradās, un pēc gandrīz divām diennaktīm prāmī, autobusos un vilcienos jau biju mājās.

Nedēļas nogale pavadīta, ietīstoties segās ar savu mīļāko tējas krūzi, skatoties filmas, taisot visādus gardus ēdienus, pļāpājot un izbaudot to, ka nekur nav jāskrien un nekas nav jādara. Nu jau ir atsākušās ierastās darba gaitas un ikdiena, ko tik ilgi biju gaidījusi. Turklāt izskatās, ka te pamazām tuvojas pavasaris, vakar jau varēja iet pastaigā ar vaļēju mēteli, šur tur redz ziedošas narcises.

Šobrīd cenšos aprast ar to, kā uzvedas ķermenis ar sintētiskajiem aizstājējhormoniem, izfunktierēt, kā un ko ēst, lai dabūtu gan pēc iespējas vairāk vitamīnu, antioksidantu un citu vērtīgu vielu, vienlaikus nepieņemoties svarā, kas pēc v-dz izņemšanas ir tipiska problēma. Pagaidām kā stabila vērtība ēdienkartē ir parādījušies zaļie dārzeņu un augļu kokteiļi no rītiem, ņamm. Laikam būs jānopērk kārtīgāks blenderis, esošais knapi kust. Vingrošana arī atsākusies, bet ļoti ātri izsīkst spēki, tas gan nav nekāds pārsteigums.

Un kas jums jauns? :)

Vakar iebraucaam Smiltenee pie vismiiljaakaas omiites un kakjiem pasaulee, atpuutos, uzsuucu lielu devu prieka. Shoriit no riita jau atgriezos Riigaa, aizgaaju pie savas bijushaas psihoterapeites, kas mieru paildzinaaja veel vairaak. Katraa zinjaa ir sajuuta, ka kontakts ir veel labaaks nekaa pirms tiem n gadiem un nenaaks par skaadi dazhas lietas paarrunaat.

Tagad jau esam autobusaa uz Liepaaju, kuraa biju plaanojusi paguleet, bet nesanaaks, jo rindaa aiz muguras notiek draama 10 ceelienos, kaut kaads urla streebj alu un nemitiigi zvanaas savai sievietei, kura uz mainjaam vinju grasaas pamest, dzemdeet vinja beernus, paarguleet ar labaako draugu, kameer vinsh vinju miil, taisaas nosist, preceet un nozhnjaugt, seciiba nav skaidra. Gaidu, kad vinjam izlaadeesies beidzot telefons.
Plkst.4 no riita mums saakas 27h brauciens ar praami uz Travemindi, tad apm.6 h vilcienos uz Diseldorfu. D. ir maajas kaut kaa iipashi sagatavojis, ceru, ka neizsleegshos pirms paarsteiguma sanjemshanas:)
Gandriiz vai neticas, ka beidzot tikshu maajaas:)

Hoho, man tagad ir termoveļa. Pavasaris drīkst arī kādu brīdi nenākt, esmu gatava aukstumam!

Aizgāju uz Onkoloģijas centru pēc izraksta par to, kas ar mani ir darīts, sēdēju rindā pie kabineta ar mērenu paranoju par to, vai tik nu atkal nebūs kāds jestrs pavērsiens un vai atkal neplānoti netikšu pie kādas nelāgas procedūras. Beigu beigās tomēr viss bija OK, iznācu ārā un varēju uzelpot, nudien pusotru mēnesi būs miers. Tagad tik atliek sagaidīt atbildi no AirBaltic par to, vai viņi varēs mani iekārtot tādā vietā, kur apkārt sēž tikai vīrieši vai padzīvojušas dāmas, lai es nevienu ar savu starojumu neapdraudētu, un tad jau, cerams, aidā jūriņā un prom. Vispār "aidā jūriņā" varētu sanākt arī burtiskā nozīmē, jo, ja AirBaltic no manis nobīsies, D. brauks uz LV ar mašīnu un atpakaļceļā uz DE izmantosim prāmi.

Tagad gribētos vienkāršu ikdienu, mierīgi iet pastaigās, pavakariņot, skatīties filmas, dzert tēju, kaut vai lūrēt griestos. Esam izdomājuši Vācijā izmēģināt bērzu sulu tecināšanu, vienīgi nav skaidrs, vai nav jau par vēlu, pie viņiem tomēr siltāks klimats, kur to vispār var darīt, ja nu policija paņem pie dziesmas.

Vēl jāpaspēj pāris lietas nokārtot LV. Sākumā biju domājusi pirmoreiz mūžā izmantot slimības lapu, iesniegt VSAA, pēc tam parēķināju, ka jēgas nebūs praktiski nekādas, labāk pievēršos darba lietām, lai var izsūtīt kārtējos rēķinus un atjaunot normālu finanšu plūsmu. Tad vēlreiz jāapmeklē jurists, Uzņēmumu reģistrs, VID, bet kaut kāda daļa tik un tā būs jāpārceļ uz nākamo braucienu, jo stāvēt rindā, visu laiku izvairoties no atrašanās 1 metra attālumā no sievietēm reproduktīvajā vecumā un rēķinot, cik ilgi jau esmu bijusi konkrētajā vietā, ir sarežģīti, droši vien ik pa brīdim izskatos kā tāds Sv.Vita dejas slimnieks, kas maķenīt rausteklīgām kustībām pārvietojas uz citu telpas stūri, lai ievērotu drošo attālumu. Šodien bija arī izprieca ar zvanīšanu uz 1188 un lūgumu atrast notāru biroju, kurā noteikti ir tieši vīriešu dzimuma notārs. Operatore uzjautrināta iekrekšķinājās, vienu kantori atrada, bet tur strādā kopā sieviete ar vīrieti ar vienādiem uzvārdiem, laikam laulāts pāris. Tā kā vecumu viņiem nezināju, nācās zvanīt un pieteikties uz vizīti, pirms tam vaicājot, vai ir iespējams pierakstīties tieši pie vīrieša. Gribējās teikt, ka neesmu gaisā pasista nimfomāne vai psihiatriskās slimnīcas pacients, tā vietā sacīju, ka pēc konkrēta ārstēšanas veida esmu bīstama sievietēm un bērniem, bet ne vīriešiem. Par reproduktīvo vecumu sarunā pavisam aizmirsu un iekūlos vēl vienā neērtā situācijā, jo pretī beigu beigās sēdēja dāma ap gadiem 50, kurai vajadzēja smalkjūtīgi pastāstīt, ka patiesībā apdraudu tikai sievietes, kas potenciāli varētu būt stāvoklī. Kaut kāds trakums, reizēm tiešām šķiet, ka reālā dzīve piegādā scenārijus, kas sit pušu filmas:)

Šovakar saslēdzās kopā filoloģija ar onkoloģiju. Piemēram, vai jūs zināt kādu cilvēku, kurš saka, ka viņam ir vēzis (nu, ja vispār kādam to pasaka)? Nevis krabis, ļaunās šūnas, sliktās šūnas, nelabais veidojums, tas mošķis, riebeklība, problēma, problēmiņa vai kāds cits eifēmisms, bet tieši vēzis? Vai pat precīzāk, piemēram, manā gadījumā - papilāra karcinoma? Nu labi, precīzs, teju vai latīniskais nosaukums komunikācijā ir lieks, jo to neviens nemediķis nesapratīs, bet tomēr? Es arī pati biežāk saku "krabis" nekā "vēzis".

Man reizēm šķiet, ka tas ir vēl viens psihes saudzēšanas veids, kā mēģināt aizbēgt no realitātes tā vietā, lai paskatītos problēmai acīs un viņu risinātu. Manā gadījumā biežāk eifēmismus izmanto tuvinieki, jo viņiem, visticamāk, realitātes apjausma iestājas vēlāk, pats pacients par diagnozi zina ātrāk, ja vien netiek piekopta padomijas laiku metode "nestāstīsim pacientam, kas ar viņu notiek, ja nu izķērpī ar labo domu spēku, pateiksim labāk tuviniekiem".

Iekārtojos pagaidu dzīvoklī un priecājos par to, ka nu kādu brīdi vairs neviens nemodinās augšā trīsreiz dienā ar putru, biešu salātiem, tabletēm un norādēm par iešanu uz kabinetu Nr. 529, 321, 128 (cipari izdomāti), nebūs intensīvās nodaļas pēc operācijām, pārsiešanas, pretrunīgi norādījumi par to, kurā kabinetā man kurā brīdī jābūt, pārmetumi smagā hipotireozē iegājušam cilvēkam par to, ka viņš nespēj pietiekami ātri reaģēt, atcerēties pareizi novietot čībiņas vai traukus, un atcerēties tos visnotaļ piņķerīgos norādījumus par to, kur kurš kabinets LOC atrodas, ultrasonogrāfijas svaigi operētās vietās, visādas negaidītas sāpes pārbaužu laikā, scintigrāfijas, diētas, drenas pārbaudes, norādes par to, kur tieši vemt, kad sametas nelaba dūša, nebakstīs ar kārtējām adatām, katetriem (bet vispār katetri ir lieliski salīdzinājumā ar adatām) un tamlīdzīgām izpriecām. Un, tas, protams, ir sīkums, bet nebūs arī to drausmīgo, virs potītēm stāvošo un ar roku pieturamo pļundurīgo pidžamu ar uzrakstu "Latvijas Onkoloģijas Centrs", kas tev liek justies kā Nr.6, nevis dzīvam cilvēkam ar savu personību, režģu uz logiem un apziņas, ka tev ar medpersonālu ir jācenšas runāt pēc iespējas draudzīgāk, jo tu no viņiem esi pilnībā atkarīgs (man gan bija tiešām jaukas māsiņas).

Vienā ierakstā pie kādas cibiņas šodien jau uzrakstīju diskleimeri, ka šobrīd, pēc 2 operācijām nedēļas laikā, radioaktīvās ārstēšanas un piedzīvojumiem LOCā, medicīnas jautājumus uztveru visai jūtīgi un ka mani var droši sist ar slapju lupatu, ja sāku stāstīt šausmu stāstus par visādiem nelabvēlīgiem iznākumiem, taisu drāmu un tā. Labi apzinos, ka šobrīd tā ir mana trauma un ka es nevaru pavisam analītiski un vēsi par to runāt.

Tomēr ir tā — ir viens labums no visas šīs epopejas. Trīs man tuvi un mīļi radinieki ir uzsākuši pārbaudes pa to pašu līniju, kas ir man, jo zināmas ģenētiskas problēmas mums ir, t.i., tendence uz veidojumiem konkrētajā vietā, par laimi, konkrētā vēža forma gan nav ģenētiska. Visticamāk, viņiem neko neatradīs (klauvēju pie koka), vienkārši esmu pierunājusi viņus dinamikā kontrolēt tās lietas, kas viņiem jau ir atrastas pirms n gadiem. Man tomēr loterijā pagadījās izvilkt nelaimīgo lozi (kaut gan - ja skatās pēc vēžu ārstējamības pakāpes, tad mans konkrētais vēzis savukārt ir uzvara loterijā starp vēžiem). 95% vairogdziedzera mezglu ir labdabīgi, iekritu tajos nelaimīgajos 5%. Man gan papildus nāca klāt dažas citas pazīmes, kas, kad tika pamanītas, pavilka krabīša iespēju uz visiem 70%. Laikus to pamanīja ne jau ārstējošā endokrinoloģe, bet gan US speciālists. Pēc tam, par spīti kārtējiem maldinošajiem rezultātiem biopsijā, operāciju nozīmēja ķirurgs, pie kura aizgāju bez nosūtījuma un no brīva prāta, jo pārzināju pazīmes un riskus, un kalcinātu parādīšanās US neko labu neliecināja, tas bija kā punktiņš uz "i". Būtu turpinājusi uzticēties ārstējošai ārstei, nezinu, kurā brīdī man tas viss pasākums būtu noķerts.

Pa šiem trīs gadiem es biju visu laiku turpinājusi kontroli dinamikā pēc savas endokrinoloģes ieteikumiem, viss it kā bija OK, bet, kā tagad izrādās, biju palikusi kontrolēties pie ārstes, kas it kā skaitās laba speciāliste, bet tik un tā nepareizi interpretēja rezultātus, krietni visu pavilka garumā un mani bija uz brīdi iemidzinājusi ar saldiem un nenoliedzami patīkamiem tekstiem par to, ka nekā jau tur nav, nu ko jūs te uztraucaties utt. Arī LOCā 2 speciālisti man iepriekšējā diagnostikas posmā pirms 2-3 gadiem uzrakstīja pāris atzinumus, kas, kā izrādās, bijuši maldinoši. Par vienu ir diezgan droši zināms, ka tā bija kļūda, par otru — kārtējais interpretācijas jautājums. Paldies tam tur augšā, ka man pagadījās tiešām ļoti labi ārstējams un lēni augošs vairogdziedzera vēža tips. Ja būtu bijis kāds no citiem paveidiem, teiksim, medulārais vai anaplastiskais (tas gan pārsvarā metās cilvēkiem virs 70 gadu vecuma), šobrīd stāsts būtu pavisam cits.

Interesanti ir arī tas, kā cilvēki zaudē modrību, jo visiem taču gribas ticēt, ka tas taču nekas nav, tur nekā nevar būt, viss ir kārtībā. Es biju izrakusies cauri mežonīgiem informācijas kalniem, droši vien gan cibā, gan pie ārstiem tolaik brīžiem izklausījos pēc mērenas hipohondriķes, kaut gan bažas bija pamatotas. Un tik un tā vienā brīdī arī man gribējās noticēt, ka viņiem ir taisnība.

Ha, nu laikam ir tas brīdis, kad pēc visa šī mēnesi garā posma, kam izgāju cauri smiedamās un ķiķinādama, laikam varu atslābt un palaist vaļā pārējās emocijas, kas konkrētajā situācijā būtu nākušas tikai par ļaunu. Šaubos, vai raudošiem, histēriskiem un nesavāktiem pacientiem LOCā un citviet iet vieglāk, vajag maksimāli skaidru galvu, jo tev pašam būs jāpieņem būtiski lēmumi. Piemēram, pie jau apstiprinātas vēža diagnozes ir jautājums no ārsta - nu tad taisām radioaktīvo ārstēšanu vai netaisām? Congratulations and celebrations, šis ir tas brīdis, kad var izmantot visas iepriekš uzkrātās zināšanas un aptuveni 2 minūšu laikā pieņemt milzonīgu lēmumu par savu veselību, sekām un blaknēm. Jo konsultācija ir īsa, tev varbūt liekas, ka tu esi īpašs, jo visa dzīve kājām gaisā apgriezusies, bet tur tu esi tikai viens no n pacientiem dienā.

Ko es vēl gribēju pateikt — es zinu, ka ne visiem cilvēkiem gribas par šādu tēmu lasīt. Es noteikti vēl rakstīšu par visiem šiem jautājumiem. Ja negribat ar to saskarties, ir īstais brīdis atdraugot, neņemšu ļaunā.

Urrrrā! Esmu tikusi brīvībā, izrakstīja mani. Ja jūs zinātu, cik forši ir vienkārši tikt ārā, vērot ļaudis sev apkārt bez režģiem uz loga, doties savās gaitās, kaut kādus ikdienas darbiņus darīt, ēst, kad gribu, gulēt, kad gribu, ievērot pašai savu režīmu.

Vēl jāsavāc pilnais slimnīcas izraksts, jānokārto šādas tādas papīru lietas. Varu sākt domāt par lidošanu uz Vāciju, redzēs, vai izdosies. Špurcu ūsās par to, kas man AirBaltic darbiniekiem jāprasa - vai varat mani, lūdzu, nosēdināt vietā, kur ap mani sēž tikai un vienīgi vīrieši - tas viss veselības dēļ. Ko, nez, viņi padomās? :D Vispār var netālu no manis sēdēt arī vecāka gadagājuma kundzes, bet nu labi:))

Fū, nu laikam kādu brīdi var atslābt.

Vai, šodien ir miegaina, bet ļoti priecīga diena. Atnāca scintigrāfijas rezultāti, 131 jods uzsūcies tikai tai vietā, kur senāk bija vairogdziedzeris, t.i., atlikušajās v-dz šūnās, kas turpmākos 6-9 mēnešus lēnām mirs nost. Nekur pārējā ķermenī nekas nav uzkrājies, kas nozīmē, ka metastāžu patiesi, patiesi nav, fū! Kaklam tūska ar neiemetās, nežņaudza, kas varēja gadīties, siekalu dziedzeri nesāp, būšu labi citronus sūkājusi :D Vienīgi v-dz hormonu trūkuma dēļ pampstu un esmu baigi sagurusi, bet tas vēl salīdzinoši ir štrunts.

Un vēl esmu laikam ļoti veiksmīgi svīdusi, ē, un darījusi pārējās lietas, jo no sākotnējiem 1200 MBq mans radiācijas līmenis ir nokrities līdz 40 Mbq, pie 200-400 laižot ārā. Rīt būs vēl zemāks, parīt vēl zemāks utt. Rīt dodos uz pagaidu dzīvokli Rīgā, tālāk snauduļošu tur. Cerams, ka v-dz hormonu aizstājterapija samērā īsā laikā savedīs sistēmu kārtībā, citādi vēl ilgi būšu tāda slābana lupatiņa.


Man vēl nav īsti skaidrs, kā man tikt uz Vāciju. Norādījumos teikts, ka vēl 14 dienas jāturas 1m attālumā no maziem bērniem un grūtniecēm. Ņemot vērā, ka grūtniece būtībā var būt jebkura sieviete bērnu radīšanas vecumā, turklāt pati to nezinādama, ar lidmašīnu bail braukt, ja vien ar Airbaltic nesarunāju, ka mani liek konkrētā sēdvietā, teiksim, lidmašīnas priekšpusē, un apkārt nesēdina nevienu personu, kas varētu tikt apskādēta. Tas gan neatrisina problēmu - kā man, piemēram, lidostā manevrēt tā, lai nenonāktu nevienas potenciālas grūtnieces tuvumā. Ticamāks un drošāks laikam ir variants, ka D. atbrauks pakaļ un uz Vāciju brauksim ar mašīnu divatā. Varbūt izvairīšos no visiem sabiedriskajiem transportiem, lielveikaliem kādu laiku.

Radiācijas tēma vispār ir dikti interesanta. Kad lasīju forumus par pacientu pieredzi ASV, ļoti brīnījos. Viņus ar krietni lielākām radiācijas devām sper no slimnīcas ārā, liek pašiem atrast izolācijas telpas. Tad nu daļa pacientu vienā mierā laiž uz viesnīcām, domājot, ka tādējādi pasargās tuviniekus, bet neaizdomājas par viesnīcu apkalpojošo personālu, kas tiek visai konkrēti apdraudēts. Turklāt šādu risinājumu pacientiem reizēm iesaka paši ārsti. Neviens to nekontrolē.
Tepat slimnīcā radioloģe man teica, ka Latvijā mums ir krietni stingrāka kārtība, ka no slimnīcas nelaiž ārā, kamēr cilvēks apdraud citus, ka ASV esot krietni liberālāka attieksme. Tam gan arī nevar īsti piekrist, jo tur pat viena štata ietvaros ir atšķirīga pieeja dažādās slimnīcās, pacienti ļoti mulst. Tomēr arī Latvijā man dažādi ārsti teica dažādas lietas par to, kā man būtu jārīkojas, viens saka, ka tehniku, kas līdzi palātā, nav vajadzības apsegt ar plēvi, cits saka, ka ir. Viens saka, ka izolācija būs ap 7 dienām, otrs - ka mazāk. Viens saka, ka dzīvniekus neapdraudu, cits - ka riska grupā ir gan mazi bērni, gan mazi dzīvnieki. Protams, ir daudz mainīgo elementu, piemēram, sākotnējā radiācijas deva + vielmaiņas ātrums (man kā jaunam cilvēkam ātrāk viss skalojas ārā) + ķermeņa īpatnības (cik daudz viens cilvēks dzer šķidrumus/svīst/cik bieži iet uz labierīcībām), bet nu. Gribētos apspriesties ar kādu pieredzējušu fiziķi.

Te var palasīt vienu no ierakstiem ar atsaucēm uz dozām un nesakritībām: www.inspire.com/groups/thyca-thyroid-cancer-survivors-association/discussion/inconsistant-precaution-information-regarding-i-131-treatment/

joprojaam lielaako dalju diennakts pavadu miegaa, iisti nezinu, kas pie vainas - hormonu truukums vai jods 131. pamostos, lai paeestu un nosuukaatu citronshkjeeli. sodien veel bija viena scintigraafija, kurai rezultaatus veel nezinu. savas radioaktivitaates liimeni arii nezinu, bet ceru, ka skalojas labi aaraa. nu ko, jaaiet atkal snaust!

Aizdomas par to, ka esmu kosmosā sūtāmais susurs, aizvien vairāk pastiprinās, jo šausmīgi daudz guļu, gluži kā ziemas miegā. He, ja šitā turpināsies, izolācijā nemaz nepaspēšu nogarlaikoties.

Nu ko, tikko pacēlu un izdzēru Fukušimas kokteili ar 1200 Mbq, priekā! Izolācija sākusies.
Visi aparāti - dators, telefons, Kindle, bankas kodu kalkulators un pele - notīti ar pārtikas plēvi, blakus citroni un ūdens, kā arī norādījumi par to, kā tieši jāvemj podā, lai nebūtu jāsauc brigāde. Šķiet kā no fantastikas filmām. Varbūt patiesībā neviens to man nav pateicis, bet esmu tas susurs, ko laidīs kosmosā? :D

Rītu pavadīju plaušu rentgena, visa ķermeņa scintigrāfijas, ultrasonogrāfijas pārbaudēs, pagaidu rezultāti priecē, jo izskatās, ka nekur tālāk vēzis nav aizgājis, lai gan tiks vienā brīdī taisīta padziļināta pārbaude. Bet nu vismaz nav tālāku sliktu ziņu.

Rīt plkst. 12:00 sāku sūkāt citronus, lūk!

Te mazmazītiņa reportāža no Nr.6. Paša kokteiļa gan nav, bija fiksi jādzer.

( bildes no kosmosa )

Hā, nu tas brīdis beidzot ir klāt, kad sākas t.s. hypo-hell, kad tik tālu izsīkuši v-dz hormoni, ka knapi kustu. Varbūt stress ar iekārtošanos ar to veicināja, nez. Nogulēju n stundas, nu jau atkal ir bišķi labāk. Cerēju aizskriet fiksi nopirkt kafejnīcā kaut ko ēdamu turpmākajām dienām, kamēr vēl drīkstu pamest palātu, tikmēr viss aizvēries. Toties aptiekā var nopirkt riekstus un visādas tādas lietas. Jāiet gan reizes trīs, jo hormonu trūkuma blakne ir aizmāršība un nespēja koncentrēties. Un vēl brālis atvedīs ēdienu, jūhū. Kad atgriezos palātā, dabūju slimnīcas vakariņas un atkal ļoti sasmējos par veiksmi, jo no visām 3 lietām, ko neēdu, t.i., galerta, biešu salātiem un ceptiem burundukiem, uz šķīvja ir tieši un precīzi biešu salāti un galerts. Atkal palaimējies, ko lai saka :D

Bet nu jā, ar visu to, ka bija skaidri zināms, ka vienā brīdī pašsajūta šādi mainīsies, vienalga pārsteigums, par kādu sagurušu čupiņu pārvērtos. Rīt vēl pirms joda iedzeršanas ir kaut kādas 3 pārbaudes, cerams, neatslēgšos kaut kur krēslā.

Jā, mīlīši, kas proponē pozitīvo domāšanu - ziniet, ar visu to, ka biju izlasījusi kaudžu kaudzēm materiālus par to, kas mani sagaida, un biju reālistiski domājoša, tas vienalga ir šoks. Nevajag cilvēkiem tik braši stāstīt, ka tas jau nekas nav, viss būs labi, viss būs lieliski, tāds sīkums vien. Lai nepierod pie domas, ka tas viss ir "walk in the park" un nesagatavoti ienāk sistēmā.

Izrādās, ir mazā radioaktīvā joda deva, ko izmanto galvenās devas noteikšanai, un tad rīt seko lielā deva. Šodien dabūju mazo, tādu caurspīdīgu šķidrumu un jau esmu tapusi viegli radioaktīva.
Uzņemšanas nodaļa, visa procedūra, niknā tante, kas pieņem drēbes glabāšanā, gaiteņi, kamēr tiec savā istabā, kaut kā viss sit pa nerviem. Labi, ka nodaļas māsiņas ir ļoti jaukas. No otras puses, es viņas laikam tāpat pēc rītdienas daudz neredzēšu.

Wireless tīkla nav (sagribēju gan, vai ne?), knapi darbojas telefons, bet nu vismaz tieku pie rausteklīga datu pieslēguma.

Kad tas viss būs beidzies, būs atkal šādi: http://www.youtube.com/watch?v=FoPLHwsMDos

Šodien, sēžot rindās uz izmeklējumiem, izlasīju RL, ar Vasku fantastiska intervija. To fotogrāfiju ar kaķīti vispār varētu ierāmēt un pie sienas pielikt.
( Ā, pat atradu internetos:  )

Starp citu, ja kāds grib adoptēt kaķi, pie Gaiļezera dzīvojas viena 2-3 g veca strīpaina kaķenīte, vismīlīgākais kaķis, ko esmu jebkad redzējusi, glaužas klāt, rāpjas klēpī un sēž blakus murrādams.