Mēģinu sev iestāstīt, ka ar mani viss kārtībā. Es vienkārši esmu bruņurupucis zaķu pasaulē. Vismaz, ja runājam par attiecībām. Jā, man jau, protams, arī gribētos "I na łące jak królik brykać"*, citējot Poļu govi**, a bet nesanāks. Labākais, ko es varu darīt - uzvesties atbilstoši un pieņemt sevi. Ommm.
*"un pa pļavu kā trusim lēkāt"
**Cypis - Wjedzie biały węgorz

Ko es šogad darīju pirmo reizi - centos uzvilkt ofisa bikses pa virsu pidžamas biksēm. Bija pieci no rīta un mana kārta ielaist darbiņā mūsu pārcentīgos logu atjaunošanas meistarus.

Carrying the loyalty to suffering

runājām te par albumiem un es vēl neesmu izdarījusi visu, bet cik jau dzirdēju no Dollijas Pārtones Rockstar, tas arī ir Tāds


man ir pļekš, bet nu kā vienmēr drusku jāpaciešas un tad saies

vai ir kāds, kam izdodas izvairīties "es saglabāju bet nevaru atrast, kur" panikas? padalieties ar padomiem un trikiem.

šī panika ir ļoti līdzīga tam, ka tu meklē kaut ko maziņu lielā somā. mana dzīve būtu tik ļoti stipri labāka bez šiem diviem gļukiem.

kur ir robeža starp kurieni un nekurieni?

Man ir palikušas pāri vairākas kastītes Ferrum Lek - recepšu dzelzs preparāts, dzelzs līmeņa pacelšanai. Varbūt kādam vajag, varu nosūtīt ar pakomātu.

Mans pēdēja laika "vainīgais prieciņš" ir ķīniešu horoskopi. Tā nu pēc 2 stunda garas dzīvokļu īpašnieku sapulces, kurā neizdevās nobalsot ne par vienu no dienaskārtībā iekļautajiem jautājumiem, jo viens wannabe jurists lakkurpēs nepārtraukti piesauca neesošus likuma pantus vai vienkārši apvainoja visus klātesošos, man taisni vai gribējās pieiet viņam klāt, paraustīt aiz piedurknes un pačukstēt:
- Vjačeslav, vai Jūs esat gailis arī pēc horoskopa, vai tikai pēc rakstura?

nu, star wars zero company ir ļoti teicams

augustā:
*3 dienas pavadīju ar Kvadrifronu (un vēl miljons cilvēkiem) VVTF pie Gadsimta kāzām. tas bija mirklis, kas sevī ietvēra mūžību. viegli nebija, bet kopumā bija forši.
*uzreiz pēc VVTF metos taisīt ēst Undoingā Savvaļā. tas notika komplektā ar ļoti dīvainiem miega traucējumiem. man ir liela pieredze ar nevarēšanu iemigt, bet tas allaž bijis vnk tā, ka nevar aizmigt un viss. šoreiz bija tā, ka es migu ciet daļēji - nonācu kaut kādā tumšā starptelpā, kurā ar apzināto prātu vēroju, kā mēģina izšķilties sapņi, bet nevar un novīst neizplaukuši. komplektā tam bija ļoti auksti, ar drebuļiem. visu nedēļu jutos kā zombijs miglā. tas pēkšņi beidzās, kad 7dien atbraucu mājās un uz 3 stundām iekritu bezgalīgi dziļā miegā.
*Cēsu direktore beidzot ieinteresējās par to, ar ko nodarbojas kultūras biedrība. mums piešķīra jaunu vadītāju un pārcēla uz citu struktūrvienību.
*vēl vairāki kolēģi uzrakstīja atlūgumus.
*priecājos, ka pielauzu Smiri, jo Hope Dies Last koncis bija ļoti, ļoti foršs. nebija bēdīgi jāskatās uz veciem sentimentāli nostaļģiskiem onkuļiem un tanti, bija norm hardcore power ar cietu pimpi.
*bijām diezgan sūdīgā eckursijā uz Alūksni, pareizāk sakot, es biju vēl arī Stāmarienā, Gulbenē un pāris mazākos nostūros, bet dzīvesbiedrs tikai Alūksnē.
*uzorganizējām Zaļumballi ar Smiltenes pūtēju orķestri parkā. man, protams, būtu labāk paticis, ja būtu tikai orķestris bez vokālistiem, bet jāpielāgojas piedāvājumam/pieprasījumam.
*vēl mums bija Nielslena koncis, kurš nebija slikts, bet es overall jutos pietiekami sūdīgi, lai mani īsti neaizgrābtu.
*nujā, es overall jūtos sūdīgi.
*visi tie piedzīvojumi ar auto, par kuriem jau rakstīju.
*dārziņš ir ļoti neglected. vai nu man ir jāstrādā vai līst lietus. nu vai arī ir jau tumšs. par ātru tā tumsa pienāca.
*zirgam novīlēja zobus. viņam izrādās vairs nav neviena priekšzoba. bet pārējie zobi ir viņa vecumam visnotaļ ok.
*bija atbraukusi ciemos Andreta - aizbraucām pie Rauzas pameklēt vai nav jau manas mīļās melnas sēnes. Ir!
*atsāku smēķēt. kaut kādā brīdī likās, ka tas ir kkāds pēdējais salmiņš, kas noturēs mani kapitālistiskās sabiedrības vēlamajā funkcionāla un ekonomiska aktīva pilsoņa rāmī. pagaidām esmu tur noturējusies, bet man tiešām, tiešām grūti iet. liekas, ka ir nenormāli daudz kortizola, vislaik sajūta, ka ūdens smeļas mutē un gribas kkur pazust un nebūt.
*vismaz diezgan daudz peldēju. katru dienu nesanāca, bet tiešām regulāri.
*netiku skoliņā, kurā gribēju iet - grupa piepildījās un es paliku pirmā aiz svītras. man kaut kā bija licies, ka tas varētu būt mans way out un atbrīvošanās no iesprūduma sajūta un, ka gan jau viss saliksies un notiks. bet nesalikās un nenotiek.

p.s. vēl man ir drausmīgi noriebies organizēt. jebko.

vai var mīlēties, bet nemīlēt
un pamīlēt?

cik es saprotu, tad lindsijas klensijas keisā (ļoti relevants blīkšķis štatos) zvērinātie piesēdētāji izgāja uz 50/50
vispār jau šaubas diezgan ir no abpusēja problēmas vektora (nē, ne tādas, kas ir tviterfeministēm, tur konkrēti neko nesaprot)

es, piemēram, viņai ne pārāk ticu, man ir grūti noticēt, ka antidepresantu blakusefekti, trigerējot psihozi, var izsaukt darbību ar aukstu aprēķinu
taču no otras puses vispār hz, ko šīs nacionālās firmas šaibas var izsaukt šādā situācijā, sk. čaka palanaka interviju restlerim, tur ir labi par pobočkām

strīmeris un komentators nībergs izteica viedokli, ka tam visam nav nozīmes, jo lindsijai tāpat dzīve ir beigusies, un viņā jebkurā situācijā visdrīzāk pabeigs iesākto
pat nepamanīja, ka keisija jau vairāk nekā divus gadus cietumā kaut kā pat nedomā par to
arī moments, par ko aizdomāties

Tas laikam nāk ar gadiem, kad cilvēkus sāk uztraukt lietas. Esot uzskatā, ka partiju programmu lasīšana ir dumjš veids kā tērēt savu laiku, sanāk būt ar viedokli nelasot :D. Interesantais ir, kā programmās nav, nevis kas tur ir rakstīts, jo atmazoni par to, kāpēc rakstītais nav izdarīts ir diezgan vienkāršs lingvistisks vingrinājums ("koalīcija", ziniet).


1. Kad tiks izbeigts 3 mēnešu garais skolēnu vasaras brīvlaiks? Valstī esot ap 60K skolotāju, lielākā daļa tur ir dēļ stabila 2 mēnešu, bet praktiski vēl ilgāka, apmaksāta atvaļinājuma. Runā, ka to maiinīt būtu partijas pašnāvība. 60K skolotāju skandālu toč uztaisīs, bet tos pāris simtus tūkstošus vecāku, kuriem tas dzīvi atvieglos, neviens nepamanīs. Mani tas vairs neskar, bet to sajūtu vēl tīri labi atceros, kad mazo klašu skolēnu mājsaimniecībā jāžonglē ar atvaļinājumiem, vecmammām un neganti dārgām nedēļu nometnēm, lai nosegtu 3 mēnešus skolas neesamību. Starp citu, runā, ka tas 3 mēnešu brīvlaiks ir plānošanas ekonomikas izgudrojums, lai varētu nosegt superneefektīvas lauksaimniecības darbaspēka trūkumu ar skolēniem.

2. Kad pensiju 2. līmenis atgriezīsies sākotnēji plānotajā procentpunktu līmenī? Seni plāni saka, ka tam procentam jākļūst par 10, un viss gāja pēc plāna līdz 2008. gadam, kad bija sasniegti 8%, bet tad tie kļuva par 2%. Un tad atkal auga līdz 6, tagad atkal ir 5. Kāpēc tas svarīgi? Nu, vispirmām kārtām, katram ar krietnu darba stāžu, nenovēršamā nākotne sāk izskatīties jau tīri sasniedzama. Klišejas par "mums tāpat pensijas nebūs" brūk, ja vien valsts spēj pensijas 2. līmeni noturēt pienācīgā stāvoklī. Par to gan velti daudzināt mileniāļiem, bet tiklīdz sadzirdam signālus par 2. līmeņa izmaksāšanu vai (pasargdies) nacionalizēšanu, tā balsojamo partiju īsais saraksts stabili saraujas. Te lūk problēma, ka pensionāri ir liels un aktīvs elektorāts, kuram saprotamu iemeslu dēļ tālāka nākotne neinteresē. Tāpēc par šo partijas programmmās diez ko neraksta.

3. Kad beigsies izlikšanās, ka ar bērnu pabalstiem iespējams jel ko sasniegt demogrāfijas labā? Par pabalstiem uzskatāmi arī bērnudārzi, brīvpusdienas utml., ne tikai skaidrucis. Nu tur, dzimstības līmeni virs 2.15, piemēram sasniegt. Ja jau to verētu ar naudu dabūt gatavu, zviedri, vācieši, briti, angļi, u.c. ņudzētu no bērneļiem un imigrācija būtu apturēta saknē. Tā tas nenotiek, un diez vai jelkāds visekstravagantākais politiskais spēks piedāvās ņemt piemēru no valstīm, kurās vēl dzimstība ir līmenī. Neviens arī skaļi nesaka, ka par demogrāfijas bedri nav vērts uztraukties, bet rādās, ka izņemot labākus pabalstus, neko jaunu nav piedāvājis. Tas tad sanāk rafinēts populisms, piedāvāt populāru lietu ("par bērniem!"), zinot, ka tas nedos kāroto rezultātu. Bet šī jau izskatās pārāk globāla lieta, un velti jau cerēt, ka tieši pie mums viedais atradīsies. Tas gan laikam ir speciāls viedoklis, ka novecojoša sabiedrība ir arī norietoša sabiedrība, bet tas ir manējais.

Nu ar šitiem jautājumiem es "pie urnām!"

Atkarībā no tā, kura māsiņa tajā dienā dežūrē, fizikālās terapijas kabinetā mēdz būt radikāli atšķirīgs skaņas fons. Varianti ir trīs: vai nu klusums, vai lifta mūzika, kas izliekas par džezu, vai arī versija par to, kas varētu skanēt pa Latvijas Radio 2, taču, spriežot pēc džinglu un ziņu neesamības, tā drīzāk ir kaut kāda spotifaja pleiliste.

Reizēs, kad ir LR2 variants, es guļu, klausos un domāju: tāds trešs. Šo efektu vēl vairāk pastiprina tas, ka procedūras laikā tuvumā nav ļauts turēt elektroniskas ierīces, kas nozīmē, ka nav variantu prātu novirzīt kur citur. Vienkārši guli un domā: tāds trešs.

Taču kādu reizi dzirdēju kaut ko, kas piesaistīja uzmanību. Rokmūzikas dziesma, kurā aizdomīgi precīzi un paredzami integrētas visas žanra klišejas. Džeks ar spēcīgu vokālu, pieņemama melodija un klasiski ģitārsolo. Taču dziesmu teksts, piemēram – “tu mana lielākā vērtība, tu mana vienīgā mīlestība” radīja spēcīgu sveškaunu. Kas tie varētu būt par cilvēkiem, kuri māk dziedāt un spēlēt, bet kuriem nav neērti kaut ko tādu izmantot par liriku?

Atbilde uz šo mistēriju gan šķita acīmredzama: tā droši vien ir ar MI ģenerēta lirika (pat ja man līdz galam negribējās ticēt, ka tieši šis ir tas poētiskais līmenis, kas sanāk, ja savāc visus pieejamos dziesmu tekstus, sagremo un atvemj).

Taču, kad procedūra beidzās, tomēr iegūglēju tās dziesmas tekstu un par zināmu pārsteigumu atklāju, ka pēc kaut kā tik dženerik tomēr izdodas grupu atrast. Lielākais pārsteigums gan sekoja, kad izlasīju šī muzikālā projekta pašaprakstu: “Manis rakstīta dzeja ar vārdiem un ar mākslīgā intelekta radītu mūzikas skaņu, kas apvieno industriālu elektroniku, nostalģiju, dzīves pārdomas un romantiku par dzīvi pēc manas iedvesmas.” (Tajā, ko dzirdēju, no “industriālas elektronikas” gan nekā nebija, bet nav nekādas vēlmes iepazīties ar vēl kaut ko no šī projekta.)

Tātad viss ir otrādi. Tas teksts ir dzīva cilvēka rakstīts, un acīmredzot tas viss ir nopietni. Tik ļoti nopietni, ka viņam šķiet, ka šo nu noteikti vajadzētu izmantot mūzikā. To, ka autors pats neprot mūziku, viņš acīmredzot zina, tāpēc to rada MI. To, ka rakstīt šādu liriku ir lielāks trešs nekā ģenerēt mūziku ar MI, savukārt laikam nesaprot vis. Bet nu skaitās, ka dzīvojam laikos, kuros katrs var justies kā liels ārtists.

man liekas, ka dievi ir no manis novērsušies

riepu salīmēja. bija kaut kas ass iedūries aka nagla/skrūve.
prasīju vai tam var būt kāds sakars ar konkrētajām riepām (pārāk nobrauktas?), bet Andris teica, ka pilnīgi normālas riepas ar pietiekamu protektoru.
ērkšķiem kaisīts mans ceļš.

bļe visi priecājās par to kā mēs uzvarejām Izraēlu, bet kāpēc mēs vispār spēlējām ar Izraēlu, kāpēc ne ar Baltkrieviju

es jau sen gribēju šito ierakstīt, bet laikam labi, ka neierakstīju, citādi būtu jāraksta papildposts. lai gan tāpat iespējams būs.
karoč man liekas, ka manas automašīnas kaut kā manifestē manu pēdējo gadu iesprūduma sajūtu, virziena trūkumu vai varbūt nepareizību. nu kaut ko.
par volvo elektrodēmonu es jau te esmu daudz skuļījusi. bet volvo devās uz šrotu un es sāku jaunu tīru lapu (vismaz tā man likās) jūlija beigās iegādājoties škodu.
lūk aptuvens taimlains:
24.07. iegādājos škodu
29.07. braucu mājās no staļļa, iedegas riepu spiediena lampiņa, atbraucu mājās, nekas neliekas mīksts
30.07. jābrauc uz Rīgu. mīksta riepa (aizmugurējā, vadītāja pusē). ievedu servisā labot. braucu ar zapasku
31.07. jābrauc uz servisu pēc riepas, bet nosēdies aķis (vēlāk atklājas, ka palikusi ieslēgta salona lampiņa). tiek ielikts cits aķis, bet kopš likšanas panelī rādās visādas lampiņas. AI saka, ka tā varētu būt, bet vispār vajadzētu pēc brīža pazust. nepazūd. riepa salabota. esot bijis kaut kas iedūries un izkritis aka nagla/skrūve.
8.08. Keita atver priekšējo pasažiera logu. mēģinot aizvērt tas iesprūst apm 10 cm vaļā. spiežot pogas - klusums. esmu VVTF darbos un ik pa laikam līst. izpētu drošinātājus, bet tur viss kūl. uzmaucu maisu. naktī pēc pirmizrādes braucam mājās. dzīvesbiedrs interesējas priekškam maiss. nospiež podziņu - logs atveras pilnībā vaļā. un atkal vairs nekust. nākamajā dienā (kas 7diena) dzīvesbiedrs izjauc durvis, saprot, ka netiek īsti klāt mehānismam, bet uzceļ stiklu augšā un atslēdz elektrību, lai atkal nejauši neatveras
10.08. vakarpusē braucu uz Savvaļu ar pilnu bagažnieku pārtikas, skaļi klausos Junior Kimbrough Feels So Good. iegriežu no lielās grantenes Savvaļas pagriezienā, sadzirdu jocīgu, nepatīkamu skaņu. nobraucu līdz meža celiņam, apstājos - mīksta riepa (priekšējā, pasažiera pusē)!!! velkos uz bāzi, informēju, ka vakariņas nebūs laikā, dabūju palīgā Akselī. izkraujam pārtiku, izvelkam zapasku. eju atkal uz bāzi - meklēt dēli, jo domkrats grimst zemē. skrūves ritīgi ierūsējušas, nelīdz arī vd40, kas man ir pieejams bagažniekā. eju vēlreiz uz bāzi pēc āmura. pusotra stunda - 4 skrūves ir, piektā nekādi. tad brauc Ģirta tētis, kuram ir drusku advancētāki instrumenti. karoč, man bagažniekā vajag ne tikai zapasku, bet arī spare dad.
11.08. aizvedu riepu uz servisu, pažēlojos, par lampiņām panelī. tūlīt noņemšot. noņem, samaksāju 15 eur, nobraucu 200 metrus. visas lampiņas atpakaļ. šo riepu nevar salabot, ritīgi uzplēsts uz kaut kāda dzelža vai ļoti asas šķembas. par laimi ir kaut kādas forda riepas šķūņaugšā. uzliek priekšā divas tās. pierakstos servisā - par logu un lampiņām.
14.08. meistars saka, ka folksvāgen grupas mašīnām logu motoriņi esot nenokaujami. gan jau būs trosīte satrūkusi. bet nekā - ir tomēr nomiris motoriņš. saka, lai meklējot šrotā, jo jauns maksā ap 200 eur. Valmieras šrotos nav.
18.08. serviss panelī mirdzošajām lampiņām. izrādās viņas ir īstas un ir sakorodējis gultni. ok, šis kopumā sūds. maksā viss ap 60 eur. gultnis nomainīts, lampiņas vairs nemirdz.
kaut kad posmā pēc šī nejauši atklājas, ka mašīna visu laiku stāv neaizslēgta. pareizāk sakot - daļēji aizslēgta. izrādās atslēdzot no elektro loga mehānismu, kaut kur tur ķēdē ir arī durvis, attiecīgi aizslēdzot mašīnu abas pasažieru puses durvis paliek vaļā. good to know.
29.08. izbraucam mežu un ezeru ar Andretu. bez problēmām atbraucam mājās. vakarpusē gribu aizlaist līdz topiņam. sāku braukt, tieku līdz kaimiņmājai, saprotu, ka atkal ir ļoti nepatīkama skaņa. jes. MĪKSTA RIEPA (aizmugurējā, pasažiera pusē)!!!!!!!
vedīšu rīt uz servisu.

es tā saprotu, ka tas ir tikai laika (un ne pārāk ilga) jautājums, kad būs mīksta arī ceturtā riepa, ja? tā vispār es neatceros, kad es iepriekš esmu pārsitusi riepu. manliekas man pēdējā reize bija braucot pie Amandas uz Stiebriņiem vēl laikos, kad dzīvoju Āgenskalnā - t.i. kādā 2017.
un nepārprotiet - man ļoti patīk mana jaunā mašīna, viņa ir visādā ziņā forša un dara, ko var, lai to manu hvz ko manifestētu šādos nosacītos un saprotamos sīkumos, nevis kā volvo ar gaisīgu, netveramu, bet negantu elektrodēmonu.

bet nu jebal, tomēr!

lasu par vides aktīvistu rīkoto protestu pret metro 88.gadā, ar ko daļēji aizsākās atmodas kustība, protesti kā tādi.
atcerējos vienas mūsdienu aktīvistes teikto, ka cilvēkiem ūdens ir dzīvībai kritisks resurss, bet datu centriem, kas to piesārņo un aprij, tikai lētākā alternatīva.

starp citu, mani var apsveikt
vakardien noskatījos kinofilmas harijs poters un nāves dāvesti abas daļas
tagad es arī zinu, ar ko viss beidzās!

nē, nu to, ka hermione satusos ar ņikuļinu jr, kuluāros dzirdēju
meitenei glābēja instinkts
pietika rižika priekšā pamaršēt franču kavalkādei no uguns biķera
kā viss, tu tiec izglābts no visādas pornogrāfijas

Neviens mani neredzēja
lejam gaužas asariņas.
Piedurknīte tā redzēja,
asariņas noslaukot.