Pegijas · Lī · interjers


jeb mācos tristanu

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Es nicinu savu labo audzināšanu un latviešu zemtekstu kultūru.
* * *
Noskatīšos Sema vasaru vēlreiz.
* * *
Lapsa uz nakts ceļa nāca klāt kā draudzīgs sunītis. No pieskāriena es nomīzu, kā parasti, viņa - nē.
* * *
Pie visiem tiem evolūcijas brāķiem - pārslogotā mugurkaula, līkā balsenes nerva, neveiklajiem sēkliniekiem un aklā punkta acī - vēl arī tas, ka spīdzinu es sevi pats, neviens cits.
* * *
tipa tikai latvietis varot saprast
Ik zarā pret varu šņāc nerimstošs naids
* * *
saulstariņš Dokinss par Mērijas Līkijas 76. gada slaveno atradumu, taciņu, ko veido hominīdu pēdu nospiedumi tagadējā Tanzānijā: "Tos parasti piedēvē Australopithecus afarensis pārim. Kuri droši vien gāja, sadevušies rokās."
* * *
Pie AI sabtranss būs bezmaksas. Nu, lidojumi būs bezmaksas mazliet vēlāk
Un stopēšanas kultūra atgriezīsies. Jo gudrajai automašīnai šķitīs neloģiski gandrīz tukšai braukt.
Par velosipēdiem pagaidām neko nevaru pateikt. Vismaz manos pāķos tā drīzāk ir nabadzības spiesta nepieciešamība, nevis ērtība un fizkultūra. Tāpēc vismaz manos pāķos divriteņus uzreiz iemetīs krūmos, tiklīdz tiks apgūtas AI transporta piedāvātās iespējas.
* * *
Spoži
viduvēji
nulle
tiklab
par sevi
* * *
erekcija atņem visus spēkus
tik vājš viņš ir – kad saceļas, tad jāturas pie sienas
bāls un tāds kā uz ģībšanu
rīta stieņa laikā
vispār izskatās beigts
* * *
"Celia Celia", from Adrian Mitchell's Greatest Hits (1991)
When I am sad and weary
When I think all hope has gone
When I walk along High Holborn
I think of you with nothing on
* * *
identitātes politika un korporatīvā lojalitāte ir fašisms
* * *
Autobusa beigās gulēja bomzis. Gandrīz klasisks tāds bomzis, ja ne tā simtgades šalle. Daudz vietas neaizņēma, tikai divas, bet bija pa pilnam citu brīvu. Un es arī turpat netālu.
Arī es sabiedriskajā transportā parasti guļu. Tas tā jau no bērnības iegājies, nesaistīti ar reibumu.
Un tad iebrāzās divi koblenz apsargi. Tādi, kādi nāk komplektā ar biļešu kontroli. Klasiski tādi, vispretīgākā no brīvās Austrumeiropas jaunajām masveida profesijām. (Pa vidējām durvīm no autobusa gandrīz spiegdamas izspruka divas dūšīgas prekariāta tīnes, klasiska Austrumeiropa.)
Īstenībā no tā es pamodos, no tās viņu iebrāšanās. Apstāja bomzīti, uzvilka fiksi sanitāros cimdus. Daudz nepurināja, vienreiz stipri parāva. No tā nepamodās.
Tad viens dziļi iebāza baltu rādītājpirkstu bomzītim ausī. No tā pamodās. Jo tiešām - čo za huiņa! Bet otrs aiz tām pašām ausīm fiksi piecēla kājās. Ātri viss notika, ātri dabūja ārā. (Dūšīgās prekariāta tīnes pa beigu durvīm iespruka atpakaļ. Durvis aizvērās, braucām tālāk.)
Lūk, tā īstenībā izskatās attiecības ar pašvaldību. Ne jau kā svētku rotas un mēra instagrams.
Un ar mani arī - ne jau mans instagrams.
* * *
Džeimss Rodss par Rahmaņinova 2. klavierkoncertu: "Jums tiešām ir akmens sirds, ja jūs no šī gabala nedabūjat pat puserekciju."
* * *
visus putnus sauc par vārnām
kad labs garastāvoklis
par vistām
kad slikts
* * *
lembergs nevar pensionēties, jo tad viņam jāatdod pilnvaras, bet bez pilnvarām viņa kalpi būs pirmie, kas metīsies viņu plosīt. Brigmanis grib pensionēties un Sudraba grib. Un Urbanovičs grib. Ir doma, ka varētu atdot grožus Dzintaram un ko, bet nav līdz galam uzticības viņiem. Kaut kāds pār mēru manierīgs tas Dzintars ar savu Iesalnieku. Un Reizniece-Ozola arī nerunā no lapiņas. Nekad nevar saprast, ko pateiks. Lai gan saskaņots bija.
Un elektorāts izmirst. Ir, protams, pieņemts, ka bērni vecākiem pretim nerunā, drīzāk aizbrauc, bet pretim nerunā. Bet arī uz to nevar paļauties.
Par Pūci un Pavļutu, protams, nebalsos. Lai gan varbūt vajadzētu, jo izskatās uzticami turpinātāji. Bet, nu, piedošanu, runā, kā no tvitera. Bet kuram vajag tviteri pirmspensijas situācijā. Nemiera celšana kaut kāda, kad vajag mieru.
Kristiešu partiju vajadzētu. Bet baznīcas nedod. Saka, ka sadarbosies, bet savējos nedod.
* * *
pieļauju, ka tas, kas mani dara īgnu katra ideālista sakarā (kurš, skaidrs, ka ir pavisam rets šobrīd, bet tieši tāpēc uz to gadās iekrist, lai pēc tam viltos vēl dziļāk), ir nevis naivā (un naivs ir seksīgi), vai bieži neskaidrā ideja pati (un to mēs kopā varētu precizēt, vai ne), bet varoņa žests. Lūk, par ko ideālists īstenībā sapņo.
Bet ko vajag skaistam žestam? Publiku. Un nevis ideju, un nevis biedru, un pat ne sekotājus.
* * *
Tas ir tetovējums!
(c) http://pornceptual.com/the-anatomic-canvas/
* * *
gribu klēpī
* * *
patīk aktuālo britu mākslas vēsturnieku joks, ka velna un elles attēli un apokrifiskie apraksti īstenībā ir ticīgo bdsm porno.

Džoto Padujā, 14. gs. sākums
* * *
Lūk, piemēram, kārtējais gadījuma sakars. Un stāv un nav nepatīkami, un visa tā vingrošana iet diezgan gludi. Bet emocijas - nulle. Pat vārdu negribas iegaumēt. Ja nu vienīgi priekš statistikas. Bet arī tai vārdu nevajag.
Bet tad ir tie citi gadījumi. Parunājas kaut ko, paskatās cits uz citu. Un reizēm pat neparunājas, tikai paskatās. Bez jebkādas vingrošanas, bieži pat ar tādu kā strauju atgrūšanos. Un viss. Smadzenes ir okupētas. Uz mēnešiem. Reizēm pat uz gadiem un visiem laikiem.
Kas tas ir? Rododendri? Pozitroni? Mauka lepnums?
* * *

Previous