Pegijas · Lī · interjers


jeb mācos tristanu

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
mēs knapi knapi, teju tikko, esam sākuši saprast kaut ko par cilvēku, un viņš jau atkal slīd ārā no rokām.
No visām bažām, kas izskanējušas AI sakarā, tieši šīm es visdrīzāk pievienojos – ka pirms vēl esam paguvuši padzīvot kā cilvēki ar adekvātu sevis izpratni (ne kā dzīvnieki un ne kā dieva radības, un ne kā bioloģiski mehānismi, bet kā cilvēki), jau drīz varam šo iespēju pazaudēt ar nākamo neatceļamo augmented intelligence vilni. (Paturot prātā, ka varbūt tas arī ir cilvēks – ar rīku rokās. Ar akmeni, ar kaltu, ar zīmuli, ar smārtfonu. Un nekas cits viņš nav. Lai gan līdz galam es tam neticu – kur pazūd mīļotais, kura katru mazāko uzacu, nāšu, lūpu kaktiņu mikrokustību tu vēl tikko prati nolasīt un tulkot, un jebkura cita, ar kuru nākas rēķināties – kur viņi pazūd, kad ieskatās savos telefonos? Kur viņi pazūd, kad ieskatās plānotājā? "Savās dzīvēs" pazūd?)
Un tad tie politiskie vegāni un vides aktīvisti: "sliekas un sūnas dzīvotu daudz labāk, ja uz pasaules nebūtu cilvēku." Nemaz nerunājot par to jūsu otro atnākšanu. Kādu dirsā vēl otro. Jūs pat pirmo vēl neesat atnākuši.
* * *
Boriss Groiss: "jūs varat paņemt visu, kas par mani atrodams internetā, bet saskanīgu manis attēlu jūs no tā nekad nesaliksiet. Šie sociālajos tīklos pašradītie mākslīgie ķermeņi ir kā paleninātais sprādziens no Zabriski Point fināla, vai kā dzīva miroņa vienmēr lēni sairstošā miesa."
FIB: "mēs salikām kopā visu, kas par viņu atrodams internetā, un ieguvām pilnīgu terorista attēlu."
* * *
Mēģināju iedibināt tādu kā principu -- nesaieties vairs nekad ar māksliniekiem tur un aktieriem.
Bet arī visāds proletariāts, municipālie policisti un banku darbinieki, ko grindrà var dabūt, nav variants.
Vai tiešām viss ir beidzies, pat nesācies?
* * *
kaut kam pieslieties, dejot, kā saka, cauri dienai: vaigs pie vaiga, pirkstu dancis glītam draugam uz pleca, galants žests, pieklājīga frāze, lūdzu lūdzu, paldies paldies. Un varbūt vēlāk tas izrādīsies pat noderīgi.
* * *
"garīgi" mūs sen jau nekas vairs nesaista,
tomēr pastāstīt, kā man iet, gribu tikai tev
* * *
Pimpis ir stiprs, ja.
Vārds.
Vai zināt, kas atšķir pimpi no pipeles?
Ar pipeli tikai pačurāt var.
Bet man tagad, piemēram, prātā (un asinis vārās)
tas sīkais pimpis ir
(un atkal bij' ievas baltas, un saule balta bij')
* * *
Es nicinu savu labo audzināšanu un latviešu zemtekstu kultūru.
* * *
Noskatīšos Sema vasaru vēlreiz.
* * *
Lapsa uz nakts ceļa nāca klāt kā draudzīgs sunītis. No pieskāriena es nomīzu, kā parasti, viņa - nē.
* * *
Pie visiem tiem evolūcijas brāķiem - pārslogotā mugurkaula, līkā balsenes nerva, neveiklajiem sēkliniekiem un aklā punkta acī - vēl arī tas, ka spīdzinu es sevi pats, neviens cits.
* * *
tipa tikai latvietis varot saprast
Ik zarā pret varu šņāc nerimstošs naids
* * *
saulstariņš Dokinss par Mērijas Līkijas 76. gada slaveno atradumu, taciņu, ko veido hominīdu pēdu nospiedumi tagadējā Tanzānijā: "Tos parasti piedēvē Australopithecus afarensis pārim. Kuri droši vien gāja, sadevušies rokās."
* * *
Pie AI sabtranss būs bezmaksas. Nu, lidojumi būs bezmaksas mazliet vēlāk
Un stopēšanas kultūra atgriezīsies. Jo gudrajai automašīnai šķitīs neloģiski gandrīz tukšai braukt.
Par velosipēdiem pagaidām neko nevaru pateikt. Vismaz manos pāķos tā drīzāk ir nabadzības spiesta nepieciešamība, nevis ērtība un fizkultūra. Tāpēc vismaz manos pāķos divriteņus uzreiz iemetīs krūmos, tiklīdz tiks apgūtas AI transporta piedāvātās iespējas.
* * *
Spoži
viduvēji
nulle
tiklab
par sevi
* * *
erekcija atņem visus spēkus
tik vājš viņš ir – kad saceļas, tad jāturas pie sienas
bāls un tāds kā uz ģībšanu
rīta stieņa laikā
vispār izskatās beigts
* * *
"Celia Celia", from Adrian Mitchell's Greatest Hits (1991)
When I am sad and weary
When I think all hope has gone
When I walk along High Holborn
I think of you with nothing on
* * *
identitātes politika un korporatīvā lojalitāte ir fašisms
* * *
Autobusa beigās gulēja bomzis. Gandrīz klasisks tāds bomzis, ja ne tā simtgades šalle. Daudz vietas neaizņēma, tikai divas, bet bija pa pilnam citu brīvu. Un es arī turpat netālu.
Arī es sabiedriskajā transportā parasti guļu. Tas tā jau no bērnības iegājies, nesaistīti ar reibumu.
Un tad iebrāzās divi koblenz apsargi. Tādi, kādi nāk komplektā ar biļešu kontroli. Klasiski tādi, vispretīgākā no brīvās Austrumeiropas jaunajām masveida profesijām. (Pa vidējām durvīm no autobusa gandrīz spiegdamas izspruka divas dūšīgas prekariāta tīnes, klasiska Austrumeiropa.)
Īstenībā no tā es pamodos, no tās viņu iebrāšanās. Apstāja bomzīti, uzvilka fiksi sanitāros cimdus. Daudz nepurināja, vienreiz stipri parāva. No tā nepamodās.
Tad viens dziļi iebāza baltu rādītājpirkstu bomzītim ausī. No tā pamodās. Jo tiešām - čo za huiņa! Bet otrs aiz tām pašām ausīm fiksi piecēla kājās. Ātri viss notika, ātri dabūja ārā. (Dūšīgās prekariāta tīnes pa beigu durvīm iespruka atpakaļ. Durvis aizvērās, braucām tālāk.)
Lūk, tā īstenībā izskatās attiecības ar pašvaldību. Ne jau kā svētku rotas un mēra instagrams.
Un ar mani arī - ne jau mans instagrams.
* * *
Džeimss Rodss par Rahmaņinova 2. klavierkoncertu: "Jums tiešām ir akmens sirds, ja jūs no šī gabala nedabūjat pat puserekciju."
* * *
visus putnus sauc par vārnām
kad labs garastāvoklis
par vistām
kad slikts
* * *

Previous