Pegijas · Lī · interjers


un Ritas Heivortes filozofija

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
kā man var būt savs sarunas ideāls, ja es tādu nekad neesmu piedzīvojis, vai ne
* * *
nākamajai paaudzei kāds no mūsu paaudzes varbūt pievienosies kā novēlojies ideologs, vai arī tiks pielaists kopā patusēt periferāli, bet pati par sevi viņa radīsies citur.
* * *
iztēle saceļas pret autobigorāfiju
* * *
skatīties seriālu (vai varbūt porno) un teikt "paga, es gribu uzzināt, vai viņi beigās apprecēsies", ir tas pats, kas teikt "paga, es gribu zināt, vai viņi beigās nomirs".
* * *
Lai cik Sorrentino kādam nešķistu tukšs un virspusējs (man nē), par vienu es viņam vienmēr būšu pateicīgs - par to, ka viņš vientuļu mājāsbraukšanu pēdējā autobusā padarījis par mākslas faktu. Atcerieties, Il Divo bija tāda mūžveca Andreoti sekretāre, pa visu to filmas burzmu pat nevar pamanīt, un nevajag arī, kas tad tādas pamana, ceturtā plāna epizode tavā un manā tiešām svarīgajā dzīvē. Bet tad bija gara aina ar viņu vienu pēdējā autobusā - ar deniņu atbalstījusies pret tumšu stiklu, bet acīs, bāc, izlasāms: visu mūžu slepus mīlējusi savu Džūlio, tikai pēc nāves ar nožēlu uzzināsim.
Tad es beidzu savus pēdējos autobusus uzskatīt par bēdīgiem.
Jā, jā, ir jau bijis arī citur tāds uzstādījums - ar Ļitvinovu Debesīs Meitenē Lidmašīnā, piemēram, bet pie Sorrentīno bija īstāk.
* * *
beigās izmetu no teksta vārdu agalmatofīls, lai gan nu bāc - man pašam ļoti patīk atrast tekstos nezināmus vārdus, un tad pašam tos sameklēt, un lasīt ar zīmuli rokā patīk, un es gribu, lai citiem arī patiktu.
* * *
Ausmu nekur vairs nerāda, vai ne?
* * *
Dāvis Sīmanis to filmu par sevi ir uztaisījis (nevis par mums), un es sev teicu, Dāvi, sapurinies, pasmaidi! Ulrihs ir viņš (bāc, cik skaists aktieris), tipa jaunā ārsta piezīmes, nonākot čuhņā pie vairākuma. Vienīgā atšķirība tāda, ka viņš tur ir nevis pēdējais veselais, kas vēl visu veco bagāžu tur vērtē, bet pirmais veselais no jaunā laika, tāpēc domu par to, ka tās ir Burvju kalna pēdējās lappuses vai varbūt pat trešā grāmata, atmetu jau pirmajās desmit minūtēs.
* * *
Šahu un krustvārdu mīklas nepiedāvāt
(Bet vispār diezgan kruta ideja tiem orientieristiem - sarīkot gružu vākšanas talku, lai telpas uztveri veicinātu)
* * *
Es to Nastavševa citātu kaut kur izmantošu: "Paga, paga, mēs te runājam par sacerējumu skolā, devītajā klasē? Kas ir mīlestība?"
Un vēl - vai jums šķiet, ka 2006. gads bija sen? Man ne. Un Porziņģis drīz būs kultūras raidījuma vadītājs Latvijas televīzijā, jūs redzēsit.
* * *
visi cilvēki īstenībā ir ārprātā noguruši no tās vecās derības un viņas dzimumlomām. Bet tas beigsies. Nē, teātris paliks, spēlēties tantēs un onkuļos un visādos zvēriņos joprojām gribēsies, bet tikai sava prieka pēc, nevis tāpēc, ka ir tā un tā. Mums galu galā ir arī zodiaka zīmes un pērtiķa gads, un kas tik vēl ne, Marss un Venēra un vēl daudzas planētas - šodien būšu vērsis, tu jupīters, un tad otrādi, un nāciet, nolaupiet mani, Eiropu, Zeus, jūs, pārvēršanās gigant!
* * *
psihologiem ir teorija, ka vislielākie bigoti un konservatīvisti īstenībā nemaz netic pašu teiktajam, un viņu publika nemaz netic, bet uzgavilē tam visam, kā uzgavilē pirdienu jokiem, un sauc: nopirdies vēl! Un Tramps nopiržas, jo viņam patīk publikas atzinība, un publikai patīk pirdienu joki, un viņš nopiržas vēlreiz, bet pats nemaz netic, ka pirž pa īstam. Bet to, ka viņš pa īstam nepirž, viņš zina, psihologi domā. Viņš prot atdarināt to skaņu, kas publikai patīk, un publikai patīk, ka viņš tā prot atdarināt to skaņu.
Bet ir jūtama arī smaka, jūs teiksit, un es piekritīšu. Bet arī to palaist, iespējams, var, savai piršanai pa īstam nenoticot. Jo vēl viņam ir arī vārds un nauda un panākumi, un tas kompensē smaku publikas acīs. Publika domā: lūk, cilvēks, kurš ir to sasniedzis; sasniedzis brīvību palaist smaku tur, kur mums, parastajiem, par to būtu jākaunas. Ar savu piemēru viņš mūs iedvesmo! Nē, protams, publiski pirst ir slikti, to mēs visu mūžu zināsim, un viebsimies, ja kāds cieši blakus mums to izdarīs, un tomēr - kāds tas būtu atvieglojums, palaist beidzot savu dabisko smaku bez sekām! Jo tas taču neesmu es, kas to palaiž. Kurš gan sevi identificē ar savu pirdienu, vai ne.
(Trampa vārds aiz cieņas pret viņa panākumiem ir mainīts. Teiktais attiecas uz visiem.)
* * *
David Deutsch: "The idea, that A.I. is more dangerous than humans, is racist."
* * *
priecīga ziņa
Batlere: "By the way, South keeps moving north. I don't know whether we know what South is, but it just keeps moving north. And pretty soon it'll be penetrating the North. Ok, I'm just saying."
* * *
vietējo arhitektu vidū ir populāri runāt par cunftes ētiku, bet jo biežāk to piemin, jo vairāk tā izskatās pēc kliķes ētosa.
* * *
Baigi foršās intervijas Latvijas Radio ar Andu un Santu. Arī Jegoru taču tikpat kā nedzird, tāpēc arī forši. Diskusija tā mazāk, man ir kaut kādas grūtības ar Muktupāvela uztveršanu.
* * *
Bračku pazīstu trīsdesmit četrus gadus no saviem trīsdesmit sešiem, bet tik un tā viņš lietas redz citādāk. Lūk, viņš, piemēram, neatceras Uldi Zvejnieku. Bet es viņam saku bija tāds. Skaists tāds, bieziem blondiem matiem. No pagalma. Vizināja mani uz štangas, pirms pats iemācījos braukt. Nav gūglējams, nemeklējiet, nomira deviņdesmit piektajā, sešpadsmit gadu vecumā. Man bija piecpadsmit, bračkam divpadsmit. Bet neatceras tādu Uldi Zvejnieku. Uldis Zvejnieks, nav gūglējams.
* * *
Punkt, mīļais, minūtes divdesmit biju drošs, ka esmu Mežgravās, uz dīvāna: lūk, kamīns kājgalī, lūk, tālais virtuves gals, lūk, tualete aiz galvas; un cēlos un gāju un nekas nemainīja pārliecību - visa ģeogrāfija atbilda Mežgravām, pat tumšā ainava aiz tualetes, tuoletes, loga.
Bet nākot atpakaļ, Vedjmah, tu mani nobiedēji. Nu, kas tā stāv tumšā telpā, dīvāna kājgalī, un neko nesaka pārmetoši!
Sāku saprast, ka laikam neesmu mežgravās, lai gan dīvāns turpat un viss pārējais arī. Bet tad Vedjmah vietā sāka zvanīt telefons, telefons kājgalī.
Kamēr sagrābstīju, bija jau bijuši astoņi neatbildēti zvani, punkt, mīļais, - no tēta, no māsas, no māsas. Bračka, mīļais, mēs taču tikko runājām! Tu sēdēji kājgalī, mēs runājām, lūk, tualete galvgalī, bija neērti un nepatīkami, tēma nepatīkama,bračka, es esmu pie tevis!
(Vedjmah, piedod, tevis te nav tomēr - kopš sasitu galvu, visādi brīnumi rādās.)
Tētis zvana, lūk, devītais neatbildētais zvans: ja dzīvs esot, tad tātad esot pie bračkas - ta-dā - it kā es pats jau nebūtu sapratis tikko!
Lai paņemot suņu barību pa ceļam.
Ir mazliet neērti, protams. Dīvāns īss un kļūst gaišs, un kopš tu, Punkt, mīļais, un Vedjmah, vairs neesi te, sāku saprast, ka vēl nesen, te, kājgalī bija bračka, un bija neērta un nepatīkama saruna, un es teicu: sit tagad, ja tev nepatīk tas, ko tu dzirdi.
Bet bračka nav urla, lai ko es par viņu domātu. Bail domāt par to, ko visu esmu viņam sarunājis pirms aizmigšanas, Vedjmah, mīļā. "Vai tad tu nezināji?", es bračkam prasu. Bračka, neatbildēti zvani.
Suņiem barība pa ceļam. Es visu atceros.
* * *
"He invented large parts of his vita, with little concern for continuity."
(arī daudz iepriekšējo ierakstu īstenībā ir citāti, bet cienot jūsu nepatiku pret pēdiņām, saprotiet paši.)
* * *
Literatūra, idiņ, mums pirmajā vietā
* * *

Previous