Pegijas · Lī · interjers


un Ritas Heivortes filozofija

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Vaira Vīķe-Freiberga tikusi uz Ņujorkera vāka. Zinu to, jo Dita Rietuma retvītojusi: https://twitter.com/BetteMidler/status/781633630733004801
* * *
Ir tāds paradokss: kolektīvais stulbums, kas visus sanaido, visus arī samierina
* * *
Šī ieraksta tapšanas akts ir meli. Par savu klātbūtni tā nepārliecinās.
* * *
mākslīgo intelektu tik ļoti apsveicu tāpēc droši vien, ka man ir ļoti maz miesas, un tā lielākoties tiek turēta vēsā vietā
(un tas ir iemesls, kāpēc mūsdienās nav Valtera Benjamina, jo par ko gan lai viņš tagad runātu)
* * *
man gribas elkonī kādam turēties visu laiku. Vismaz divas nedēļas
* * *
Muļķības, protams, un protams, ka žēl skatīties, es teiktu katram jaunlaulātajam un katram, kas taisījis remontu mājās pēdējos divdesmit piecos gados Latvijā, ja jūs man prasītu
Nē, kauns skatīties
* * *
Podam ar ūdens kasti ir knapi 150 gadu. Podam ar ūdenskasti flīzētā apkurinātā, patīkami izgaismotā istabā - vēl mazāk. Sešām septītdaļām cilvēces joprojām nav pieejams pods ar ūdenskasti. Pat ne tās šausmas ar ūdenskasti divus metrus virs poda, ar keramikas zvanu garā ķēdē, kuru paraujot, kaste vemj un šņāc un atraugājas, un uzdzen aukstas tirpas. Un pat tas ir patīkamāk, lai gan bieži bez flīzēm, ar šādu tādu apgaismojumu, un reizēm pat bez apkures.
Sešas septītdaļas cilvēces nesaprot, par ko es runāju. Viņu viscaur siltais klimats un mūsu ziemeļu hegemonijas nepatīkamais nevienam nav attaisnojums.
Man vajadzēja apmēram stundu, lai saņemtos un aizietu uz sauso ateju diezgan ērtā lauku mājā tepat, knapi 100 kilometrus no Rīgas. Un man turklāt ir divas grandiozas priekšrocības: esmu vīrietis, kurš var pačurāt stāvus bez sekām faktiski jebkur un faktiski jebkad, un vēl man ir gandrīz vienmēr uzlādēts smārtfons. Ar piezvanīšanas iespēju, mobilo internetu (kā tagad) un lukturīti. Un man tik un tā vajadzēja stundu, lai saņemtos. Un mūsu hegemoniskajos ziemeļos vēl nav pat ziema.
Sešām septītdaļām cilvēces šis viss nav saprotams. Varbūt vēl lielākai. Lai gan es nedomāju, ka kaut kāds princītis manī te runā, luteklis un baltrocītis gejs. Es sevi mazliet nicinu par šīs problēmas gaismācelšanu, bet augstprātīgi pieļauju,ka tā nav sveša vairāk nekā septītajai daļai cilvēces. Mēs taču te par civilizāciju runājam, nevis par sugas īpatnībām.
* * *
Knausgārds ir piemērs tam, ka rakstīšana ne vienmēr ir autoterapija. Viņš ir norakstījis no sevis nost 3500 lappuses, bet joprojām mostoties nelaimīgs. Taču rakstīšana ne vienmēr ir arī autoerotika. Knausgārds tam piemērs.
Citos gadījumos rakstīšana bieži ir gan autoterapija, gan autoerotika.
* * *
bet vai jums tiešām katrreiz kaut kas nostalģiski ietrīsas pie vārdu salikuma Vecā Eiropa? Man šķiet, ka pašam arvien retāk
* * *
arī par plēsēju midzeņiem mēdz teikt - ligzda. Zīdītāju. Un to iekārto vienam mērķim - drošai dzemdēšanai un zīdīšanai. Ne seksam, ne privātām kolekcijām, ne aizsardzībai pret nokrišņiem (zīdītāji nav dārzeņi un plēsēji ne tik nav), ne pārnākšanai mājās. Dzemdēt un zīdīt siltā drošā ligzdā - tāds ir māju uzdevums. Nekāds cits. Un siltās izgulētās piesvīdušās ligzdas smaka pati sevi sargā - svešs smalkjūtīgs plēsējs tai netuvojas. Bet nesmalkjūtīgs vienkārši nepamana.
Pēc dzemdēšanas un zīdīšanas māju pamet visi iesaistītie, un tur vairs nepaliek nekā, ko slēpt.
* * *
man ir krešs uz Misteru Pīnatbateru, heteroseksuālu zelta retrīveru animācijas seriālā. Un iemesls, kāpēc mēs nevaram iepazīties, ir nevis tāpēc, ka viņš ir izdomāts literārs personāžs, bet tāpēc, ka es esmu neinteresants.
Un tagad visi kopā padomāsim par saviem kreša mehānismiem.
* * *
tu pievērsi acis uz manu neizdarību, es aplaudēšu tavam blefam, un mums viss izdosies
* * *
Pisties reizēm ir, kā rediģēt tekstu.
Reizēm pisties ir, ka tevi rediģē kā tekstu. Reizēm - ka tev dod svešu kā tekstu rediģēt.
Saplūsme, saplūsme, mana pakaļa
* * *
Weltschmerz rodas arī no kaunpilnā gandarījuma par saviem labajiem darbiem
* * *
Savā žurnālā katrs drīkst būt paštaisns. Komentējot citus - nē.
Savā žurnālā katrs drīkst publicēt līdz galam neizdomātas domas, lai pārbaudītu, kā tās skan. Un izdarītu secinājumus.
Secinājumus drīkst publicēt nākamajā savā ierakstā.
Lai pārbaudītu, kā tie skan. Bet tas nav obligāti.
* * *
Lūk, istaba, ekstravagantas tapetes, retro pianīns M.Erikson, vēdlodziņš vaļā gandrīz kā socreālisma gleznā no četrdesmitajiem, bet no tiem četrdesmitajiem, kuros tiek noklusēts, ka tepat blakus kāds tiek slēpts, vai kāds tikko aizgājis bojā.
Istaba, tapetes, vēdlodziņš, pianīns un tahta. Uz tahtas kokonā satīts faktiski nekustīgs kalsns vīrietis. Socreālismā tas varētu saukties "Vēlais viesis". Vai arī "M.Erikson".
Faktiski nekustīgs, kokonā satīts uz tahtas, bet iekšā tas, ko neredz - viss šķind un sprāgst dubultās izsaukuma zīmēs "nē!!", "nu, kāpēc!!", "nu, bet jā!!"
Divas izsaukuma zīmes te skan kā valša pēdējie "div'trīs" ar kalsnu pirkstu uz šķībām klavierēm. Kā socreālismā - vienalga kas, bet ka' tik' ir.
* * *
"Patiesība ir interesanta tēma, bet šai reizei par dziļu."
"Bļā, cik precīzi!"
* * *
man nav labākā drauga (zinu, ka jums katram ir)
man nāktos ielaikot visas viņa kustības, kamēr vien draudzība turpinās - tāda ir labākās draudzības etiķete
(jā, sakiet kustības, nesakiet aktivitātes, sakiet kustības)
* * *
Eriks Vainšteins izmanto šādu analoģiju: zinātnes un loģikas apoloģēti visu gribot caurspīdīgu. Kā Filipa Džonsona Stikla māju Konektikutā. (Nu, labi, Vainšteins piekrīt, tualete tur tik un tā palikusi politkorekti apslēpta.) Bet vairākums cilvēku visu negribot caurspīdīgu. Ļoti interesanta analoģija, Sems Hariss saka. Un neuzkavējas pie tās.
* * *
es tāpat kā kultūras ministre esmu audzināts daudz strādāt. Nesanāca.
* * *

Previous