Pegijas · Lī · interjers

Margo iesaka uzreiz divas filmas: Hannah Arendt un Anton tut ryadom.

Kādā desmitās klases domrakstā - neatceros, par ko, par brīvo tematu atkal droši vien - es biju ierakstījis "tas pats kāršu namiņš". Par kādu situāciju vai apstākli, nav svarīgi. Skolotāja Cāne bija izsvītrojusi "tas pats" un ieskaitījusi to kā stila kļūdu, piezīmē norādot, ka nekāds kāršu namiņš iepriekš tekstā nav manīts.
Es šodien no "tas pats kāršu namiņš" svītrotu pēdējos divus vārdus.

Vēl es gribēju pateikt par Vernera Hercoga filmu, kurā stāsta viņš par Šovē alu gleznojumiem. Tur tika divas, varbūt trīs, ļoti svarīgas lietas pateiktas. Viena, ka šajos 32000 būšana par cilvēku nav īpaši mainījusies. Visā filmā kopumā tonis tādā ziņā bija ļoti patīkams: par gleznojumu autoriem ne reizi neteica primitīvie vai aizvēsturiskie, vai proto, bet par viņiem runāja kā vienlīdzīgiem vai pat pārākiem, jo lai gan širbiņa uz viņu pasauli it kā ir atrasta, tuvāk par to viņi nelaiž.
Otra, līdzīga, ir tā, ko teica viens vecs zinātnieks: homo sapiens ir novecojis termins, entuziastisks pirmatklājēju ātrais variants, jo ko gan mēs saprotam. Necik vairāk kā tad. To, kas mūs ar viņiem cauri visam laikam vieno, jāsauc par homo spiritualis. Smaidošs tāds zinātnieks, kā dalailama.
Nu, un trešā, ka par viniem ir ļoti daudz ziņu nācis klāt pat kopš tik nesena laika, kad es mācījos kultūras vēsturi.

Domas par labāku dzīvi ir zems līmenis, jo kad ciešāk padomā, tad redz, ka tādai nav pamata. Tāpēc ikdienā izvēlas ciešāk nedomāt, bet palikt pie domas par labāku dzīvi. Un vienmēr jūtas slikti, taču ja ciešāk padomātu, varbūt justos labāk. Varbūt ne vairāk kā uz to brīdi, bet tas nav maz. Tādos brīžos dzīve uzreiz šķiet labāka, un gribas domāt, ka tādi brīži būs vēl.
Bet ikdienā, lūk, uzsēžas uz parastās domas par labāku dzīvi un jūtas slikti visu laiku.

Līdzīgi kā ar tiem Piedzīvojumu meklētājiem ilgu laiku sev atgādināju, ka noteikti jāatrod kaut kur un jāizlasa Notes on Camp, kas laika gaitā prātā bija pārvērtušās no viena Zontāgas raksta par veselu Hannas Ārendes grāmatu, bet tāda, saprotams, nebija atrodama.
Nu, un šorīt, pa ceļam uz darbu - vienā bundžā ar visu to ārprātīgo pelēcību pat ne garšvielu sālījumā, bet kaut kādā saskābušā savā sulā - gribējās uzsprāgt kā tādam salūtam no karalienes priscillas, un lai plīst tā bundža, tāpat sen ārā metama, un lai iet ar infarktu, kam jāiet.
Bet neuzsprāgu, izkāpu pusceļā. Labi, ka baigo laika rezervi sev biju iedevis, tāpēc pretī dabūju kolosālu tonusu no stundu garas pastaigas vienatnē.

Atnācu, svaigs un nomierinājies, un atradu ar pirmo piegājienu atkal.
Te pieglabāju rakstu vakaram: http://dnwilliams.com/cp349/readings/sontag_camp.pdf

Tas flāms pacietīgi smaidīja, kamēr es iztūļājos, atbrīvodams no nesamajiem un atkailinādams sveicienam labo roku, bet savu cimdu pats viņš beigās nenovilka.
audzināts/neaudzināts vai kalpa dvēsele/kunga žests - kas tas ir?

es un vēl daži mēs te dzīvojam nicināmajā literārajā līmenī, kas lielākoties nozīmē piesiešanos vārdiem tā vietā, lai tiešām iestātos par kaut ko būtisku. Bet tā ir, ka bez jebkādas atbilstošas izglītības, "tikai jūtot", ir radies priekšstats, ka daudzu pasaules redzējums balstās nevis ģimenes tradīcijā vai kaut kādā sevī vai ārpus sevis pastāvošā morālē, bet valodas pārpratumos. Tā tikko viena tante, skolotāja, sacēla operā skandālu, jo bija atklājusi, ka gabals uz ko viņa esot tā nocīnījusies savākt visu klasi, lai "iemācītu bērniem mīlēt mūziku", tiks atskaņots ar fonogrammu nevis dzīvu orķestri. "Iemācīt mīlēt". Nu, labi, es te pirmīt pats izpaudos ar žēlošanos, ka nebiju bērnībā spiests to apgūt. Bet viņai tad vietā piedāvāja nākamo sezonu, kad kaut kas atbilstošs būšot ar dzīvo orķestri arī. Uz ko viņa vēl vairāk aizsvilās, jo šī esot pēdējā iespēja. Bērni ir divpadsmitā klase. Iemācīt mūziku. Bērniem no divpadsmitās klases. Pēdējā iespēja. Kaut kas neiedomājams, viņa saka. Kaut kas, ko es nekad nebūtu iedomājusies, ja nebūtu nejauši uzzinājusi.

Tas viss ir tiesa, ko avīzēs raksta mūzikas skolotāji un viņas profesionāļi, sašusdami par mūzikas apmācības ņemšanu ārā no vispārējās izglītības programmām vai arī tās vienaldzīgu nefinansēšanu. Lūk, tas tiešām apzog bērnus un atņem viņiem iespējas, un nevis ētikas stundas un papildu angļu valoda. Kā bijušais bērns varu apliecināt. Man mazliet paveicās, jo izrādījās, ka ir balss, tāpēc turēja ciet, un neļāva nepiedalīties korī, kas pārauga tādā kā pieradumā, bet nepaveicās, jo kā bonusu par piedalīšanos nespieda apgūt teoriju un varbūt arī kādu instrumentu. Tagad to uzskatu par nopietnu trūkumu. Pat par atpalicību. Man nebija jākļūst par mūziķi, un es arī nekļuvu, bet kā notiekošajam kaut cik līdzi domājošs, es redzu, ka vienā būtiskā īstenības sadaļā es nevaru būt līdzvērtīgs sarunu biedrs. Ar visu amatierkorista un vienkārši atvērtu ausu treniņu varu kaut ko nojaust intuitīvi, bet līdz galam saprast nevaru.
Tāpēc tas viss ir tiesa, par ko viņi sašūt.
Bet tad viņi ņem un paši diskreditējas, kā šīvakara virsdiriģents dziesmusvētku kopmēģinājumā. Atcerieties, viņš saka, ka latvieši ar dziedāšanu panāca to, ko citas tautas ar šaušanu un karošanu.
Šī ļaunā, jo aprobežotā, īstenību pazemojošā mīta tiražēšana liek man viņu uzskatīt par nepilnīgu. Jādzied ir, bet ne jau tāpēc.

Sliktos laikos nelietis saka: ne jau es to izdomāju. Tā vienkārši ir.

Filozofi, kurš mums ir implantējis gribēšanu būt normāliem?

Bez tā, ka cilvēki dalās operas mīļos un baleta mīļos (nerunājot par tiem, kuri ne šur, ne tur), vēl ir arī tādi, kam otra nākamā izvēle pēc operas vai baleta, ja nu uz tām pēkšņi vairs nav biļešu, ir nevis krievu drāma vai naciķis, vai arēna rīga, bet cirks. Nopietni.
"A uz bohēmu nekā vairs nav? A, uz cirku?"
Vai arī: "Slušaj (klausies), uz riekstkodi viss izpārdots, ejam uz cirku?"

Es arī pārdzīvoju par tiem komentāriem. Mūsdienas īpaši nevainoju; īstenībā neticu, ka citos laikos stulbuma būtu bijis mazāk, vai ka tam šodien dotas plašākas iespējas izpausties.
Konceptuāli tas daudz neatšķiras no terora, ko rīko brīvo pilsētu ielās, izmantojot šo pilsētu atvērtību.
Ir, protams, mīļš un diskrēts risinājums - domāt katram pie sevis par to puķpodiņu vai vāzīti, kā Bargais dara, vienu slēgtā istabā, kamēr tā bez pieskāriena uzsilst, bet gribas arī kā tie brīvo pilsētu mēri terora upuru piemiņas pasākumā saka: nē, mēs neatteiksimies no saviem centieniem pēc vēl lielākas atvērtības, jo tad tiešām mēs būsim uzvarēti.

Vakar Gunta Sloga ar tvītu dzimšanas dienā apsveica Unu Griškevicu, sakot, ka pēdējā ir dāma ar lielo D.

Atķeksēju sev kaudzi Sandensas jaunumu, kurus tad visu vasaru varēs gaidīt, ja vispār jebkad tiks klāt, un izlasīju visu Gārdiana cepienu par Bigelovas filmu, arī tā jūsu Žižeka komentāru. Filma esot norokama tieši spīdzināšanas ainu dēļ. Pilsoņi ar to nedrīkstētu samierināties.

Kā man tā surdinētā trompete patīk! Pure imperfection.

Krietniem un dievbījīgiem cilvēkiem nakts murgi rādās kā zīme, droši vien, bet nekrietniem un citiem agnostiķiem - kā biedinājums visdrīzāk. Nu, lūk. Šovakar mans iespringums uz aktivitāti bija tieši sakarā ar vakar un aizvakarnakts šaušalām, sūds ar visu - zīme tā vai biedinājums. Bija pat brīži, kad es murgā sev teicu - pietiek, es to vairs nevaru izturēt, - un modos augšā, te trijos, te četros. Bet man ir bijuši arī tādi murgi, kad nekas it kā nenotiek - guļu savā gultiņā, sega kā sega, logs kā logs, pārējā tumsa kā tumsa, bet tik un tā baisi. Tāpēc arī, pamostoties vakar un aizvakarnakt, drošāk nekļuva. Esi vīrs, vai ne, es sev saku, bābu runas, bet mājāsbraukšanu tik un tā atliku, cik vien varēju, un tagad neiešu gulēt. Neko nelasīšu, neskatīšos, bet skatīšos uz to tur kamīna pagali, ne romantisku, ne dramatisku, visparastāko kokgabalu, un fokusēšos uz nomoda īstenību.

Es pilnīgi iztēlojos, kā cerība nekad nemirst.

Hobits 6
Skyfall 7
Cloud atlas 8
Mystery train 9

(Jāatceras atķeksēt imdb, lai gan tas robots ir pārvērtēts.)

Nē, tas gunkanjimas albūms ir nevis tā meksikāņa, bet šito te džeku: http://ej.uz/14uu
Man tas mazlietiņ atgādina sevi pašu un dažus no jums arī.

Ticējums par kaut ko iepriekš nevalkātu mugurā arī man ir jaunums, bet tas nešķiet nesaprotams. Laimes liešana un šampis gan pazīstami kopš bērnības, bet ar laimēm ir tā, ka man bērnībā bija ļoti bail no tās karstās karotes un no gāzesplīts un no tā nekontrolējamā švīrkts mutesbļodā (tāds puisītis). Bail vairs nav, bet nepatika ir saglabājusies. Šampis arī. Nu, ko šampis? Pie tā dzirkstošo dzērienu patēriņa, kāds aizsākās vvo un turpinājās vēl pāris gadus, tie man ir zaudējuši jebkādu svinīguma garšu.
Palikusi vienīgi tradīcija pusnaktī noteikti iziet ārā. Kaut uz piecām minūtēm. Tā vēl nav bijis, ka nav varēts iziet ārā, lai kur es būtu.
Atceros, vienreiz riebiņos bijām pat aizmirsuši, ka jauns gads nāk. Tāpat vien ārā atvilkām elpu pēc pirts, un tad pēkšņi ezera otrā pusē kāds uzšāva gaisā vienu zilu raķeti. Ne jau tā, ka redzēt salūtu arī būtu baigi svarīgi, bet es uzreiz nopriecājos, ka šitā aizmirsušies, neizrādījāmies palikuši iekšā.