Pegijas · Lī · interjers


un Ritas Heivortes filozofija

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Visa nākotnes cilvēce ģenētiski neizrietēs no pasaules skaistākās un gudrākās sievietes un Izabellas Ipēras mīlas akta Fendi kažokos uz perfekta parketa, bet atkal no kaut kādiem pagraba šmuļiem tāpat kā pirms simttūkstoš gadiem, uz kuriem jūs skatāties no augšas, un kuri pat neapzinās, ka to, ko viņi tagad dara, sauc par kniebšanos.
* * *
"Leģenda vēsta, ka tā patiešām ir noticis"
* * *
sociālajos tīklos šodien vairākkārt nošērota amerikāņu kinohronika ar Rīgas skatiem no 1937. gada, visi tie retro tramvaji, smukā pirmskara nesamaitātība utml. Neteikšu, ka ar baigāko sajūsmu šērota; šērota vienkārši kā tāds interesantums. Ir retvīti, sirsniņas, īkšķīši, un ja pavirši apskatās, tad šērotās lapas virspusē pamana tikai to, kas tas ir no Spīlberga arhīva. Bet lapa patiesībā ir ASV Holokausta muzeja arhīvs, un uz atslēgvārda Latvia tur ir vēl 33 hronikas, tai skaitā, piemēram, 78. gadā Ņujorkā pierakstītās vīnietes Ģertrūdes Šnaideres atmiņas par Rīgas Geto.
Nu, ja, to nevar šērot kā interesantumu; nu, kā lai to šēro.
https://www.ushmm.org/online/film/display/detail.php?file_num=4929
Lai gan Šnaideres kundze stāsta interesanti.
Piemēram, par pirmā vakara iespaidiem pašā Maskačkas geto (nemaz nerunājot par dienā sastaptajiem šucmaņiem). Geto nožēlojamie apstākļi nav tikai Geto nožēlojamie apstākļi, un viņas skatupunkts, to aprakstot, nav tikai pazemotas un no mājām ar varu uz svešu nomali aizvestas Vīnes buržuā pusaudzes skatupunkts. Neko cienījamākā stāvoklī Maskavas forštate nebija arī pirms Geto. Varam jau fantazēt par kārtību un sakoptību daudz dokumentētajā pilsoniskajā centrā (turpat, šajā arhīvā, ir arī iznīcinātās Kacu ģimenes "mājas video" no 1929. gada ar "bēdīgajām" poļu Ļvovas un leišu Kauņas mazpilsētu ainām salīdzinājumā ar lepnajiem Bastejkalna un Otto Švarca ieejas skatiem un tātad tas pats 37. gada Vecrīgas dokuments), bet Rīgas strādnieku priekšpilsētas visas bija baisi nabadzīgas un pārapdzīvotas, bez komunālā ūdens un kanalizācijas daudzviet vēl līdz vēliem sešdesmitajiem. Un, kad tagad, vietējo eksotiku rādīdams, aizvedu kādu Vīnes buržuā pusaudzi uz tagadējo Maskačku, uzreiz atceros Šnaideres kundzes aprakstu. Tas ir, otrādi - klausīdamies Šnaideres kundzi, atceros savu rietumeiropiešu sejas tur, piemēram, 2015. gada rudenī.
Pāris domes iekārtotie parciņi, šūpolītes un tēlniecībiņa to vēl nav ģentrificējusi. Vai arī ir, un es vienkārši neredzu. Neredzu, bet gatavojos iet kopā ar visiem pasvinēt kārtējās arhitektūras balvas pasniegšanu.
* * *
tas interneta filtru burbulis, personalizēšanas algoritmi utml ir ļoti atbrīvojoša prakse. No personības unikalitātes mīta atbrīvojoša. Un no dzīvi noteicošo liktenīgo sakritību mīta. Visas liktenīgās sakritības arī līdz šim ir balstījušās vienīgi mūsu algoritmizētajā spējā tās pamanīt, tāpat kā mūsu personības ir balstījušās vienīgi mūsu spējā tās uzturēt atbilstoši algoritmiem. Un nu šī personības ekskluzivitāte ir pelnīti dekonstruēta, bet liktenis - demistificēts. Personības liktenis tagad ir neklikšķināt uz tiem linkiem, uz kuriem gribās, kas, kā šķiet, atbilst gaumei vai, kas, kā šķiet, ir nākamais likumsakarīgais solis. Personības liktenis tagad ir iet uz turieni, kur negribās un ir bail, prom no tā, ko piedāvā. Bet atkal jau - tieši tāds tas vienmēr ir bijis, tas personības liktenis.
* * *
kā Rasnačs teica tajā vakardienas presenē: ja pie varas būtu sociķi vai liberasti, viņi arī visos veidos dzītu cauri savu adžendu, un tas būtu saprotami, bet tā kā pie varas šobrīd ir viņš jeb naciķi, tad viņi attiecīgi dzen cauri savējo, un tas ir normāli.
Nu, ja viņš un naciķi tiešām ir pie varas vai jūtās, ka ir, tad par šodienas fiasko viņiem būs kaut kā jāatriebjas, kaut kā citādi jāparāda, kurš te ir saimnieks, mīļā.
* * *
Folderī Bēres pieglabāju Šostakoviča Dunduru diezgan šķībā pūtēju orķestra izpildījumā un jancīgā metrā. Tiem, kas atnāks, varētu būt jautri.
* * *
Lai kur jūs tagad būtu, iedomājieties kādu klišeju, kaut ko, kas jums šķiet visbanālākā banalitāte.
Un tagad paskatieties apkārt, lai kur jūs tagad būtu - lūk, tā ir!
Apbrīnojami, ne, kā prāts strādā!
* * *
Pigalu Frīdis ir go-go dejotājs Klišī bulvāra klubos. Kad viņam prasa, kā viņš sevi uzkurina, ja šova laikā nav noskaņojuma, viņš gudri atbild: "nekā, izliekos līksms tik ilgi, kamēr pats tam noticu."
* * *
vai tiešām ir tā, ka sievietes par drag apvainojas? Labi, lielo glamūro drag pie mums nevar dabūt, tikai Jarānu un Porgantu un tamlīdzīgus postpadomju kultūrtelpas produktus, un par tiem jebkurš drīkst just nožēlu. Bet to tiešām spožo drag dīvu (kas nav trans, nedz arī slēpj, ka ir vīrieši) sakarā ir pamats aizvainoties? Tā sievietēm tiešām šķiet tikai ļauna parodija labākajā gadījumā?
* * *
fāāk, es gribētu, lai jūs linku atverat ar aizvērtām acīm un uzminat dziedātāju bez priekšāteikšanas (labi, pāris "ken-lī" momenti varētu nodot tomēr, bet citādi - ne sliktāk par Betiju Kārteri, piemēram)
https://www.youtube.com/watch?v=XZR0dbSacJs
* * *
par spīti gandrīz divsimt gadiem kopš brīvlaišanas un nosacīti vāciska dzimtas vārda piešķiršanas par balto cilvēku tā arī neesmu kļuvis, bijušo kaklakungu fon Grothusu un fon Firksu vēsturi par savējo neesmu sācis uzskatīt, un mītu par baltajiem protolatviešiem arī ne, un arī diezko tālu no bijušajām klaušu vietām aizrotējis neesmu. Vēl pirms nieka četrdesmit gadiem tēvs piespiedu kārtā stādīja kartupeļus tieši turpat, kur viņa vecvecvecāki vergi simt piecdesmit un varbūt divsimt un varbūt trīssimt gadus iepriekš, un viņa māsīcu bērni, mani vienaudži, to tur dara joprojām, stundas brauciena attālumā no šitās te kultūras galvaspilsētas.
Lai gan no otras puses - to, ka brīvlaišanas simtgadi te neviens nesvinēja, ir saprotams. Bet par to, ka vajadzētu divsimtgadi, gan ir vērts padomāt. Pašapziņas celšanas dēļ.
* * *
topless oblige
* * *
Jūs esat ļoti skaisti. Man nav, kur piesieties.
* * *
Uzlecoši arhitekti filmās ir vai nu sapņotāji vai geji, nobrieduši arhitekti - aizlauzti, norietoši arhitekti - maniaki.
* * *
laikā starp puspieciem un septiņiem šorīt ilgi intervēju Zahu Hadidu kaut kāda stadiona tukšajās tribīnēs. Īstenībā man par viņu nekad nav bijusi liela interese, sapnī pie manis ierotējusi droši vien tāpēc, ka sociālie tīkli par viņu joprojām nenorimst.
Vai arī es pie viņas, baigi svešā tā vide priekš manis, stadions (kas tika pamazām posts vakara futbola mačam), vip loža, kas bija arī viesu nams, kurā notika arhitektu plenērs ar tātad Zahas piedalīšanos, un tā tālāk. Vienā brīdī netālu garām nogāja lemurs un kalevala vienādi blondās parūkās. Noteikti ne kā karsējmeitenes, drīzāk kā kādas radikālas demonstrācijas dalībnieces. Māju viņām, bet viņas kā caur stiklu - nepamanīja, noignorēja.
Zaha bija neticami pretimnākoša un runātīga, atļāvos pat dažus kritiskus komentārus par viņas topošo projektu. Tas ir, nevis par pašu viņas objektu, bet veidu, kā viņa vāc izejas materiālus. Zināt, arhitekti vienmēr uzsver konteksta nozīmi jeb to, cik svarīgi iepazīt vietas vēsturi un saprast vietējās kultūras īpatnības pirms projektēšanas un tā tālāk (pat ja pašu projektētais beigās bieži izskatās pilnīgi citplanētisks.) Nu, lūk, Zahas izpētes materiāli, tie kurus viņa man rādīja, izskatījās kā kaut kas starp lonely planet tehnisko formālismu un priekšstatiem, ko par vietu var gūt no suvenīrattēliem uz konfekšu kastēm.
Un vēl viens kaitinošs moments - pat pats savā sapnī nebiju tik liels un nozīmīgs, lai Zaha sniegtu interviju ekskluzīvi man vienam. Tur bija vēl viens kolēģis, tāds kopts un seksīgs latino, lai gan ar nelielu svara deficītu (bet kuram gan te tāda nav). Un viņš uzvedās pretīgi. Tā, kā uzvedas, kad klātienē konkurē par vienu iekāres objektu: ar uzmanības pieprasīšanu tikai sev visos iespējamajos veidos. Un lai gan viņa jautājumos bija daudz acīmredzamas lišķības, un viņa ķermeņa valoda brīžiem bija tik izaicinoša, ka es domāju, akkungs, kā tev nav kauna - viņa taču ir trīsreiz vecāka par tevi - tomēr šķita, ka Zahai tas patīk, un mentāli viņi viens otram ir savējie, no vienas kultūras, tā teikt, bet eksotiskais svešais šajā trijotnē esmu es. Pelnījis, protams, pieklājīgu attieksmi un izvērstas inteliģentas atbildes uz saviem jautājumiem, tomēr svešais. Zaha noteikti nav feministe.
* * *
krūšturu vaļāsprādzējamā dziesma
* * *
Poll #20685 ālinģis
Open to: All, results viewable to: All

Ko jūs personīgi būtu gatavi darīt tagad, lai stiprinātu iespēju, ka pēc simts gadiem kāds vēl runās latviešu valodā (pat ja šodienas cilvēkam tām šķistu svešāda un pat nepieņemama)

View Answers

neko, par visu jau padomāts ES regulās
0 (0.0%)

esmu gatavs sāk (vai turpināt) atbalstīt LV partijas un iniciatīvas, kas aktīvi iestājas par valodas aizsardzību (jebkādā formā)
1 (4.0%)

redzu tādu apdraudējumu, ka esmu gatavs ziedot šī brīža ekonomisko un emocionālo komfortu, lai nodrošinātu valodas pastāvēšanu nākotnē
0 (0.0%)

esmu gatavs cīnīties pret tiem, kas tīko iznīcināt mūsu valodu
0 (0.0%)

turpinu lietot un kopt savu latviešu valodu, un būt piemērs tiem, kam tā rūpēs nākotnē
18 (72.0%)

es neticu, ka valoda būtu apdraudēta un varētu izzust gadsimta laikā
4 (16.0%)

man nerūp, kas notiks pēc simts gadiem
4 (16.0%)

valoda ir novecojis nacionālistisks konstrukts. Esmu gatavs darīt daudz ko no augstākminētā, lai cīnītos par cilvēktiesībām un cilvēces labklājību nevis par novecojušiem nacinonālistiskiem konstruktiem
7 (28.0%)

nē, muļķa simi, jautājums bija jāuzdod tā:

* * *
neaizgāju uz baletu jo uz brīvi viss kordebalets basām kājām saskrien zēnu tualetē
* * *
dažbrīd uznāk sajūta, ka visa tā urbšanās cauri materiālam ir vienkārši info junkie, bet reizēm - ka nelietderīga enerģijas tērēšana tam, ko visi jau zina, un ka vajag vēl tikai šito sīko detaļu, lai viss saliktos pa plauktiņiem, un liktos mierā (bībeli, bļa)
* * *
Turiet savas reputācijas augstu, uz mani neskatieties
* * *

Previous