Pegijas · Lī · interjers


un Ritas Heivortes filozofija

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Malači, meitenes!
* * *
krietnā ciba, mana mīļā!
kuras labticīgie lietotāji stāv te kaili kā remdenā dušā zilgani savas nekoptās pubikālijas piesegdami, un pat nepiesegdami, tāpat nožēlojami drebinādamies,
bet visādi krutie bļa lasītāji uz viņiem tikmēr dročī kā gestapovieši uz žīdiem dročī atutošanas kamerā. Krietnie cibas gariņi atutojas aukstā dušā pirms nāves, bet visādi raspizdģaji nāk un skatās, un komentē.
Pie tiem, kam pirmsnāves situācijā anonīmo komentāru iespēja tā arī palikusi neatslēgta.
* * *
es varu vēlreiz pateikt - un man liekas, ka man tas nebūs jānožēlo un neviens man to kā konformistam pēc tam sejā nemetīs - ārēja iebrukuma nebūs, nav no kā baidīties. Bet jācīnās gan ir jau tagad. Pret tikumības sargiem un pret visiem citiem šovinistiem. Nevis jāpasmaida, ar piedurkni piesedzoties, bet jācērt pretī, lai nedomā, ka dēļ kopējās vienaldzības viņi varēs pa pilienam vien sapilināt indi un neviens ir nepamanīs. Jo tad, kad būs saindēts, nebūs vairs atšķirības - ir iebrucis kāds vai nav. Ja sūdi būs, tad sūdi būs no iekšpuses, bet kas ir iekšpuse - mēs katrs pats. Nav nekādās pusēs jānostājas, ne tajās, ne šitajās. Ja pats sevi nesaprot, tad arī tuvākais ir bīstams. Vai jūs tajā savā Rubenī vispār ieklausījāties?
* * *
ir literatūrkritiķi, kas uzskata, ka ir rakstnieki, kas drosmīgākās no savām pārliecībām vienmēr liek negatīvo varoņu mutēs. Lai paturētu atkāpšanās ceļu apsūdzības gadījumā. Nu, tie rakstnieki, kas vispār vēl raksta kaut ko patiešām dialektisku. Bet tad vienmēr atrodas idioti, kas pēc tam taisa slavenību aforismu krājumus, kuros citētās slavenības ir nevis Lolita, bet Nabokovs, un nevis Pēperkorns, bet Manns, lai gan atbilstoši autora iecerei vajadzētu būt pilnīgi otrādi.
Vēl es šodien pamanīju, ka cenšoties izskaidrot savu nepatiku pret metaforām, nespēju atrast citu veidu, kā vien tās atkal lietot.
* * *
http://www.rockethub.com/projects/55248-europride-2015-invites-the-world-to-create-history-in-riga
man vēl mazliet jāpastrādā šodien, un tad es kaut ko varēšu ziedot.
* * *
to, ka ilgi netur ļaunu prātu, faktiski netur vispār, jo ātri aizmirst, varētu saistīt ar alkoholisma blaknēm, ja vien nebūtu tā, ka visu labo gan atceras, un atceras ilgi, un glabā maigas jūtas pret labdariem, pat ja viņu patiesie motīvi turpina būt neskaidri, un vēl to varētu saistīt ar kauna trūkumu jeb bezkaunību, jo ļaunu prātu var turēt arī uz sevi, no kā izriet arī slavenā vainas apziņa, kas interesantā kārtā turpina būt klātesoša arī tad, kad viss sen jau ir aizmirsts, radot ļoti paradoksālu situāciju, kurā vienlaikus tātad var būt gan bezkaunīgs, gan nokaunējies, kas faktiski ir tieši tas, kas man cilvēkos patīk.
* * *
No rītiem es cigaretes kā riekstiņus saberu ikoniskā latviešu dizaina bļodā un tad saujām vien naš***ķojos
* * *
Man ir iespēja katru dienu vairākas stundas veltīt informācijas vākšanai no austrumiem. Un es to izmantoju un jau vairāk kā gadu. Ukrainas avotus, pat Šusteru un normālo Kiseļevu es atmetu pagājušā gada vasaras beigās. Eho Moskvi, kam joprojām veltu visvairāk laika, man parādīja, ka arī no Krievijas oficiālo kanālu čerņas nav jēgas mēģināt izvilkt zīmīgus mājienus, varbūt vienīgi simboliskus un paša pārliecības ilustrējošus. Tāpēc viss turpmākais būs pilnīgi privāts vērtējums. Nekāds cits tāpat nav iespējams.
Pēc Ņemcova slekavības man Eho un Dožģa eksperti, Belkovskis, Latiņina un citi rada vēl lielāku uzticību nekā pirms tās. Tā saucamajos rietumos neviens ar savu viedokli tā neriskē, kā riskē viņi. Un viņi turpina uzdrīkstēties, turklāt nekļūstot histēriski.
Pēdējās dienās tur aktīvi komentē Putina atomkara draudus, kas tikko tika izteikti propagandas filmā sakarā ar Krimas aneksijas gadadienu. Un tas neticamā kārtā nomierināja. Minētie eksperti, un citi, un vēl citi, kas mēdz ar viņiem sēdēt vienā studijā, stāsta, ka tas ir loģisks solis - Krievija ir tiktāl degradējusies visādā ziņā, ka tai vairs nav nekā cita, ar ko blefot. Ieroču žvadzināšana, pavēlot kaujas gatavību Ziemeļu kara apgabalā tūlīt pēc Putina atgriešanās no mīklainās desmit dienu prombūtnes, ir sarūsējušu dzelžu žvadzināšana, uz ko viņa īstie adresāti nekā nereaģēja. Bet viņa īstais adresāts ir Amerika, PSRS vienīgais pretinieks, un Putinam nav citu priekšstatu par savas valsts nākotni un pasaules kārtību, kā vien atgriezties pie šī bipolārā modeļa. Un tas pilnībā balstās uz kodolarsenāla līdzsvaru. Pat ne līdzsvaru, bet abpusējas un vispārējas iznīcības draudiem. Tas ir kapitāls, ar ko urla var spekulēt, un viņš to dara. Belkovskis stāsta, ka Putins sevi uzskata par otro Staļinu un grib otro Jaltu - skaidru pasaules ietekmes sfēru sadalījumu starp varenajiem. Viņa vīzijā mēs, baltieši un pat liela daļa Eiropas, ja ne visa, protams, esam Krievijas sfērā. Un neviens no turienes ekspertiem mums šajā ziņā nekādi neglaimo. Bet varbūt glaimo tādā ziņā, ka viņuprāt mēs nekādi neatšķiramies no Londonas vai Montekarlo, vai Cīrihes, kas arī sen jau nopirktas.
Drauds ir neizglītotā sabiedrības daļa, lielākā, saprotams, bet tāda tā ir visur. Mums tiešām jāuzmanās nevis no fiziska iebrukuma iespējas, bet no propagandas ķertiem idiotiem tepat pašu mājās. Viņu provokācijas maksātnespējīgā Krievija labprāt ņemtu zem sava infokara lietussarga, bet pati šajā virzienā diez vai ko uzsāks. Parīzes slaktiņš janvārī, liberālā, sekulārā doma, geji, pat šodienas aviokatastrofa, viss viņiem noder kā idiotu bezmaksas kacināšanas instruments gan savās mājās, gan kaimiņos. Un idioti panikā sāks apsist viens otru bez jebkādas tāpat to apmaksāt nespējīgās Krievijas iejaukšanās, bet Putinam par prieku.
Es šodien noklausījos arī Bikova lekciju par Cvetājevu. Par visiem tiem skaistajiem astoņpadsmitgadniekiem, kas kara apstākļos, tāpat dzīvē vēl neko neredzējuši, ieslēdzās dzīvokļos, lasīja dzeju, pisās, jutās laimīgi, ka vairs nav represīvās sistēmas, un tā radīja jaunu, revolucionāru mākslu. Bikovs mums novēl nervozās dienas pavadīt tā.
* * *
Mārtins Eimiss kādā no intervijām stāstīja, kā viņa jaunība beidzās. Viņš to bija gaidījis jau trīsdesmit gadu vecumā, un tad četrdesmit. Skatījies spogulī, un jautājis sev, ir vēl, vai vairs nav. Bet nekādas rezonanses. Un tai pat laikā priekšstats par vecumu bijis, ka tur viss arvien plakanāks kļūst, arvien pliekanāks. Bet tad ap piecdesmit, atkal spogulī ieskatoties, viņš sapratis, ka saulrietu tīri statistiski turpmāk būs mazāk, nekā jau ir bijis. Un tajā brīdī - ja dzīvi iztēlojas kā māju, vienkāršu, mazu racionālu māju - tai uzradās teiksmaina milzu piebūve, mauru pils ar visiem tiem bijušajiem saulrietiem kapiteļu zeltījuma vietā, ar tūkstots grezni piepildītām istabām. Nekāda pliekanuma, un arī plakanuma pilnīgi noteikti nē. Staigā no istabas uz istabu un nebeidz brīnīties. Tā jaunība beidzās.
Tagad es dzimšanas dienās to par tostu izmantošu. Īsajā variantā lietojot Marta Pujāta vārdus: noticēt pilij, kas sevī.
* * *
Ticības spēja esot dotums, gluži tāpat kā muzikālā dzirde. Jā, ticīgs cilvēks varot nejauši kļūt par fašistu - meklējot un kļūdoties - toties neticīgs par tādu kļūstot jebkurā gadījumā. Diemžēl piedot šādu iznākumu varot tikai ticīgajam.
Es eju dirst, īsi sakot. Gar slēgtām durvīm es te gramstos.
* * *
Mammas bārā virs pisuāra drebelīgā manierē bija uzrakstīts times new roman.
* * *
Lūk, piemēram, Novosibirskas Tanheizers (Par Rubiķa un Rēzijas kukū viedokļiem, ko te tipa liberālais Ir publicē, es neko neteikšu). Visi krievu opozicionāri, pat atzīdami, ka turienes pareizticīgo baznīca ar savu pēdējā laika fanātismu piedalās naida atmosfēras veicināšanā, tomēr, drošs paliek drošs, piemetina, ka paši vienalga ir īsteni ticīgie. Bet var taču neteikt, neviens to nepieprasa. Bet ja mēle paslīd kritizēt reliģisko šovinismu, tad tomēr tajā pašā elpas vilcienā piemetina, ka, lūk, tikai nepadomājiet, ka neesam ticīgi. Pēterburgas Ņevzorovs ir vienīgais izņēmums līdz šim. Un Pozners. Bet Pozners par baznīcas radikalizēšanos neko, man liekas, nav teicis. Man liekas, ka viņam patīk tās popu kleitas un zelts kā fenomens.
* * *
mani Maskavas draugi jau trešo gadu aizbarikādējušies sēž sava nenumurētā dzīvokļa tālajā istabā un lasa Dekameronu.
* * *
Schadenfreude
* * *
Ja jūs domājat, ka man tikai pret citiem ir augstas prasības, tad ziniet, ka gulēt es eju savās labākajās drēbēs arī viens
* * *
Hiromantija, my ass
* * *
Kāpēc tīrkultūra? Kāpēc ne gara maize?
* * *
Klau, kādam nav mājās plauktā, zināmā vietā, Bākules un Siksnas Rīga ārpus nocietinājumiem? Man bija pat divas, bet vienu pilnīgi noteikti atdāvināju, un otru esmu aizdevis, vairs neatceros kam. Labprāt uz pāris dienām aizņemtos. Neputns saka, ka tirāža esot izpārdota.
* * *
Brūns ir ne tikai analgīns bet arī dzīve ziniet
* * *
gribēju jau kā Sakss rakstīt provinciālā protestantu saliņa barbaru mežos pie mežonīgajām slāvu upēm, bet Jēkaba laikos Kurzemē katoliskais glamūrs bija dzīvīgs un stiprs, un, iespējams, tieši tas joprojām ļauj lepoties ar šķūnīti un palisāžu žogu tam apkārt (ne lielāku par Lipkes memoriālu, starp citu, piedodiet, es nebeigšu to slavēt) kaut kur uz salas āfrikas upes deltā un tādu pašu uz knapi divdesmit gadiem tobāgo. Runā, ka daži bijušie tur joprojām saucoties Ozolinsh.
* * *

Previous