Pegijas · Lī · interjers


un Ritas Heivortes filozofija

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Dvoržāka Devītā, ja kas, ļoti labi iet kopā ar geju porno. (Esmu jau stāstījis, ka oriģinālo soundtreku parasti aizvietoju ar klasiku vai Nilsu Frāmu). Bet sižetam tādā gadījumā jābūt ar kaut minimālām dramaturģiskām ambīcijām.
* * *
ir tāds psihisks defekts, ka ja tu neiekļausies, tu nomirsi
un vēl - ka gaiss ir indīgs
* * *
Ar arhitektūru ir tas pats, kas ar intimitāti.
Ja tu piemēram esi palicis pie kāda pa nakti un pēctam esi bijis liecinieks viņa vai viņas rīta rituāliem, un ja tu turklāt esi jauks un zinātkārs cilvēks, tad tu tam namatēvam vai namamātei kļūsi pat tuvāks nekā kniebiena vai ātras pēckniebiena atvadīšanās, vai kādas savu biasu noteiktas deguna raukšanas gadījumā.
Būšana kopā ar kādu viņa rīta kailuma un ievainojamības laikā pa īstam satuvina.
Un ar arhitektūru tas pats. Kā ciemiņš tu ar to sastopies vienmēr tieši tās rīta rituāla laikā. Tad, kad tā vēl tikai pucējas, vēl tikai krāsojas, vēl ir īgna pirms pirmās rīta kafijas. Vēl nav bijusi par sevi gatavo priekšstatu rīta dušā.
Labticīgs ciemiņš, to vērodams, nekad nerauks degunu. Tieši to pazīdams, viņš namamātei tuvāks kļūs.
* * *
Viens no murgiem, kas frīkventi atkārtojas, kopš sevi atceros, ir ka ēkas ir ļoti bīstamas, bet visi cilvēki, kas tajās ir, to nezina. Tikai es. Bet arī tādā tādā kā vispārēja principa veidā, nevis konkrēti. Zinu, ka tās ir a priori bīstamas, bet kur katrā konkrētā ēkā bīstamība izrādīsies, iepriekš zināt nav iespējams.
Visbiežāk bīstamas ir kāpnes. Un neviens to nesaprot. Drošākais ceļš uz akrofobijas saasinājumu slēgtās telpās ir kāpņu šahta. Tā bieži izrādās ārkārtīgi dziļa. Margas - pārāk zemas, vai arī to vispār nav. Vai arī kāpnes ir pārāk stāvas. (Un neviens to neredz! Vai arī nedomā par to.) Tās pilnīgi noteikti ir slikti nostiprinātas, un sperot pirmo soli lejup, augstākais laids atdalās no pārseguma malas, un krīt, līdzi paraudams visus apakšējos. Tā ka tu ar vienu kāju jau esi pāri bezdibeņa malai. Un kāpnes ir ļodzīgas. Jo augstāk kāpj, jo ļodzīgākas.
Un tad ir daudzas paviršu celtnieku atstātas šahtas un caurumi pārsegumos, kurus gādīgas namamātes piesedz ar kājceliņiem vai paklājiem, lai ciemiņu priekšā nebūtu kauns. Pašas par to caurumu pamazām pavisam aizmirsdamas. Un es zinu, cik celtnieki mēdz būt pavirši un cik daudz attaisnojumu spēj atrast savai paviršībai. Un cik namamātes ir centīgas neērtu reāliju pasalaucītājas "zem paklāja". Un visi iesaistās šajā blefā - mīļā miera labad piever acis uz celtnieku neizdarību un namamātes bīstamo kārtības mīlestību. Bet caurums grīdā taču ir!
Un bīstami kakti. Pažobelēs un vāji izgaismotās vai pavisam aklās telpās. Neviens par tiem nedomā! Atkal kaunās varbūt vai arī nekad tur nelien. Visbiežāk tiešām nelien, tāpēc arī tos neredz, bet man kā profesionālim par tiem taču ir jāzina. Tāpēc es lienu un redzu, cik kakti ir bīstami.
Logi ir bīstami, jo piedāvā negaidītus skatupunktus. No pierastā skatupunkta bīstami atšķirīgus. Šī bīstamība gan man pašam ir visintiģējošākā. No adrenalīna lēciena loga priekšā es vismazāk baidos. Reizēm pat tieši pēc tā visvairāk tiecos. Pēc negaidīta skatupunkta provokācijas un bīstamības, kas tam piemīt.
Par balkonu un vienmēr slikti nostiprinātu vai stipri iepuvušu siju bīstamību ir pat kaut kā smieklīgi runāt. Cik acīmredzama tā ir. Un cik pierasts ir to neredzēt.
Runa, protams, ir par vecām mājām. Tās īstenībā ir vienīgās, par ko ir vērts runāt. Jaunajām vēl nav nedz rakstura, nedz biogrāfijas, tāpēc nav arī bīstamības. Plikas un plakanas un iepriekšparedzamas visas jaunās ēkas ir.
* * *
Tās asaras, kas man tikko izsprāga, īstenībā ir saulesdūriens
* * *
goodbye cruel world
* * *
GĻebs Pavlovskis: "man nebija laika runāt ar masām. Bija pārāk daudz jāizdara. Es runāju ar savu šauro inteliģentu loku viņu valodā, un tad viņi varēja tulkot tālāk, ja kādam radās tāda interese."
* * *
šramans būtu pārāk ambiciozi, bet arī livoniana multidentata būtu
* * *
vispār tā varētu būt, ka tas kosmiskais nogurums, ideju krīze, atsvešināšanās, par ko tik bieži dzird pēdējā laikā, ir psiholoģiska blakne, kas nāk komplektā ar zināšanām par Zemes un Visuma vecumu un evolūcijas visvarenību. Lai gan būtu jābūt otrādi, mēs taču šajā ģimenē piedzimām tikai piecas sekundes pirms pusnakts. Vēl būs jauna diena, tā varētu domāt. Bet sajūta ir, ka mēs veci esam piedzimuši. Mūžveci un jau noguruši. Un, iespējams, vieni. Bez brāļiem un māsām un bez vecākiem.

Bet ja jāiztēlojas mūžvecs bērns, tad tas ir kaut kas tik pašironisks kā Filips Džonsons. Kad viņam aptuveni ap "vēstures beigu" laiku jautāja, kas paliek, kad sabrukušas visas ilūzijas, viņš teica: "Oh, a perfectly delightful sense of living in a real world."

* * *
manas jēgas robeža ir apmēram te.
Nē, nē, nekādu strauju beigu nebūs.
Par dažām baudām es vēl pastāstīšu.
Jums gan tas nebūs nekas jauns.
Jauna cilvēka jēga ir piedāvāt kaut ko jaunu.
Tā no manis vairs nebūs. Tas ir tas, ko gribēju pateikt.
Tas arī viss.
* * *
"vientuļā māte [postpadomju telpā] ir nevis tā, kurai nav vīrieša atbalsta, bet tā, kurai nav pieejams savas paša mātes atbalsts"
* * *
ērtības, malači
* * *
Vīrieši ar kredītu un nameja gredzenu
(liekais svars)
* * *
Jā, zinu, 8. marta forma šķiet atpakaļrāpulīga un saturs šķiet pazaudēts, un tomēr - gandrīz visiem patīk uzmanības apliecinājumi. Un svaigi ziedi.
Un kad es šodien redzēju, cik daudz apmierinājuma tomēr bija to sieviešu sejās, kuras nāca pretim ar kaut vienu nošņurkušu tulpīti vai rozīti, kaut vai no citkārt pavirša kolēģa saņemtu vai pat no nepazīstama garāmgājēja, man viss gaiss apkārt sāka šķist mazāk drūms un nospriegots.
Turklāt ja ņem vērā statistiku! Nu, nepietiek sievietēm uzmanības. Jūs te viendien šērojāt nodarbinātības rādītājus, pēc kuriem sanāk, ka privātajā sektorā strādājoša iedzīvotāju trešdaļa (mīnus mikrouzņēmēji un frīlanceri, kuru esot ap 200 tūkstošiem) faktiski uztur pārējās divas trešdaļas.
Bet tāda taču ir arī demogrāfija. Sieviešu mums ir vairāk nekā vīriešu. Un ir vispārējs konsenss, ka ap 95% sieviešu tomēr pirmām kārtām sagaida vīrieša uzmanību. Ja vispārpieņemti rēķinās ar nepilngadīgo un senioru aseksualitāti, uzmanības vērto vīriešu paliek tikai puse no visiem, kas par tādiem pēc papīriem uzskatāmi. Pat vēl mazāk, ja atmet arī gejus. Sanāk, ka heteroseksuāli vīrieši spēka gados ir tāda pati minoritāte. Un kā jokoja Dožģa Belkovskis šodien - mums, minoritātēm, ir jāturas kopā. Jo postpadomju telpas iedzīvotāju vairākums ir postseksuāļi.
Mazs neviltots prieks šodien tomēr bija gaisā pelēkajā Rīgā. Ņemot vērā visus augstākminētos apstākļus.
* * *
jaunā vienkāršība nav stils. Jaunā vienkāršība ir nelaime. Jaunā plakanība tā ir. Neviennozīmības trūkst.
* * *
kas ir tas, ko es uzkrītoši neredzu un nesaprotu? (nopietni)
* * *
Par lielām lietām nepriecājas. Tie visi ir sīkumi, par ko priecājas. (Bauda ir cits, un par mīlestību, pievērsiet uzmanību, arī nepriecājas.)
Bet par to nav ko bēdāties.
* * *
neskaties smārtfonā bet pasaki cik stundas nedēļā tu pavadi tiešām viens - guļot, tualetē, dzerot naktī pienu pie ledusskapja pa taisno no pakas, ejot kaut kur no viena pie otra. Cik stundas nedēļā patiešām? Tā ka nav neviena cita
* * *
lai nodzīvotu dienu līdz galam, man tiešām bieži pietiek tikai ar to, ka smuks džeks paiet garām, vai gudra meitene. Vai arī ka kaut ko foršu izlasu. (Tāpēc neļaujiet man neiet ielās un uzdodiet jautājumus. Nē, ne man tieši - bet pirmām kārtām skaļi paši sev. Un ejiet ielās; es varbūt noiešu garām.)
Mūzika:
https://open.spotify.com/track/06QnfZpGGXmatcAJznZCMl
* * *
Drauds ir tāds, ka neviena saruna neturpinās pietiekami ilgi. Bet drauds ir arī sarunas iešana uz riņķi. Pēdējais vārds ir drauds. Pabeigtība un punkta pielikšana. Un paturēšana pie sevis. Jo paturēšana pie sevis neveido telpu. Pie sevis - tas ir punkts, kā jūs daži pareizi sakāt, bet ne gluži vieta. Un telpa pilnīgi noteikti ne. Bet bez telpas ķermenim nav vietas. Ķermenis tikai telpā var pastāvēt.
Atkārtošanās ir vienkāršākais risinājums kaut cik ilgas nepārtrauktības uzturēšanai. Pārklāšanās - jau labāks. Necensties pielikt punktu, bet klāt pāri, lipināt klāt. Atdevīgi.
* * *

Previous