Pegijas · Lī · interjers


un Ritas Heivortes filozofija

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
kā pēdās jūs ejat?
(mēs kaut kam tuvojamies)
* * *
Kas jums pienākas?
Var atbildēt anonīmi
(nē, nevar laikam)
* * *
absolūtā tagadne ir, kad kritiķi neskar autora intence, bet autoru - kritiķa interpretācija
* * *
īsti nezinu, vai viņa te mazliet kariķē freidisti Melāniju Klainu un viņas "Love, Guilt and Reparation", vai arī citē precīzi, bet savā Jeila lekcijā "Why Preserve the Life of the Other" Batlere saka tā:
"I love you, but you are already me, carrying the burden of my unrepaired past, my deprivation and my destructiveness. And I am, doubtless, that for you. Taking the brunt of punishment for what you never received. We are for one another already a faulty substitutions for irreversible pasts. Neither one of us really getting past the desire of repairing, what cannot be repaired. And here we are, however, hopefully sharing a decent glass of wine."

Es nezinu, kam es gribu patikt. Draugus es nedabūju, gribēdams kādam patikt. Radus - ne tik ne. Viņi visi citādāk atnāca. Varbūt būs vēl citi, varbūt ne. Viņus es vēl nezinu, tāpēc gribēšanai patikt nebūs bijis lielas nozīmes.

* * *
ir tas universālais tradicionālistu pārmetums, ka vēsturi nedrīkstot vērtēt no šībrīža morāles pozīcijām. Tās nu gan ir muļķības - viens no tradicionālistu politikas stūrakmeņiem ir vēsturiskais netaisnīgums, kas jālabo. Bet kā gan tas var būt labojams (un kā gan tas vispār ir iespējams), ja tiek atzīts, ka katram laikmetam ir bijusi sava koherenta morāle, kuras ietvaros visas netaisnības ir attaisnojamas.
Tāpēc mani arvien vairāk besī arī "nesatricināmā" stilu vēsture.
* * *
Atklāju NY komiķi Hulio Torresu.
Lūk, viņa haika par Bruklinu (bet noteikti piestāv arī Berlīnei un dažbrīd Rīgai):

Broken mannequin -
we found it outside in the trash.
Looks great. In the loft.

* * *
uzzinu pēdējais, ka 1913. gadā Rīgā kā pastāvīgi kuģu un baržu iedzīvotāji bija reģistrētas 1509 personas
* * *
Kam jūs gribat patikt
* * *
gribēju jau teikt, ka mani feisbuka frendi dalās tajos, kas taisās iet naciķu lāpu gājienā, un tajos, kas divas nedēļas vēlāk noliks sveces Rumbulas slaktiņa piemiņai. Bet tā, izrādās, nav taisnība. Arī feisbuku esmu tiktāl iztīrījis, ka neredzu tur lāpu gājējus. (Eksperti gan saka, ka tas esot bīstami, viņi esot jāredz, esot jāskatās viņiem uz pirkstiem.)
* * *
Idejas ir nodokļi faktiski
* * *
Bet ja Sauli Pērkonu Daugavu naciķi piesavinātos par himnu (ja vien jau nav), vai jums tā kļūtu mazāk patīkama? Lai gan taisnība - tas nav gluži adekvāts piemērs. Kurš gan te var objektīvi novērtēt Saules Pērkona Daugavas tīri māksliniecisko kvalitāti, brīvi, bez ideoloģiskās slodzes, kuras iespaidā tā, iespējams, tapusi, vai ar kuru laika gaitā apkrauta. Nu, nacistu apropriētais Vāgners, piemēram, tieši tāpēc daudziem ir nepatīkams. Pats nacismu nepiedzīvojis, un ne visai piekrītu, ka tā rašanos nepārprotami veicinājis, un tomēr kā karogs izmantots, un bijis arī antisemīts (lai gan mūzikā tas neparādās). Karminas Buranas pirmatskaņojums arī nacistu Nirnbergā notika un Hitleram ļoti patika.
Jums ir kaut kas tāds vispāratzīti kvalitatīvs, meistarīgi nostrādāts, bet tomēr ideoloģiski nepieņemams?
(Der piemēri arī otrā virzienā: "man visu laiku patika I Will Survive, bet tad, bļa, uzzināju, ka geju himna." Vai arī: "cik žēl, ka nevar skatīties Mīlestību un baložus, jo krievi besī.")
* * *
patīk kaut kur garāmejot dzirdētais "Baltic Europe". Tas, liekas, tiešām ietver visus spēkus, kas šeit reiz grūstījušies un turpina grūstīties un pārbīdīt mēbeles. Ne Eastern, ne Northern, ne Post-Soviet neietver un tāpēc arī neturas kopā. Bet Baltic parāda, kas mums tiešām kopīgs ar Kantu, Kronštates floti, Mēmeles ebrejiem, Skārda bungām un zviedru pensionāriem.
* * *
fragments no Čežes vakarvakara lekcijas "Kā pareizi aizņemties, lai radītu ko jaunu":
https://www.youtube.com/watch?v=Fj6BaJzmV2I
Un vēlāk naktī skatīšos šo (arī pēc Čežes ieteikuma): http://festival-aix.com/en/blog/news/watch-live-il-trionfo-del-tempo-e-del-disinganno
* * *
iedomājies - kaut kam, ko tu mīli, uzbrūk kaut kas liels un ļauns, un tu ar savu augumu nevis mīlamo piesedz, bet apskauj ļaunumu, lai viņš nevarētu pakustēties
* * *
piedodiet
* * *
visi pasaules politiķi joprojām apelē pie vecāku interesēm. visi pasaules vecāki ar to rēķinās. visi pasaules bērni joprojām paši kaut kā pieaug
* * *
uzzinu pēdējais: pēc paziņojuma par saderināšanos ar arhitektu Ēro Sārinenu Alīna Bernšteina Lokheima vairs neesot varējusi turpināt darbu kā The New York Times arhitektūras kritiķe, jo tas būtu bijis interešu konflikts.
Savukārt Ada Luīze Hakstabla, kura viņu šajā postenī nomainīja un kļuva par, iespējams, slavenāko 20. gadsimta arhitektūras kritiķi un pirmo Pulicera kritikas balvas ieguvēju, bijusi tajā skandalozajā Prickeru žūrijā, kas izlēma balvu dot tikai Robertam Venturi, apejot viņa sievu un prakses partneri Denīzi Skotu Braunu.
* * *
iesakiet, lūdzu, veidu, kā mīkstināt nocietinātu sirdi tā, lai nenodarītu pāri vitāli tikpat svarīgai ironijai. Nopietni prasu
* * *
ja atmet solipsismu, ko mēs, saprotams, atmetam, vēl paliek brāķīgas bildes problēma, traucēta signāla, nepilnīgas skaņas problēma. Instrumenti nav kārtībā. Vai mākslīgais intelekts jutīs sentimentu par šo nepilnību, pieglabās kādā savā kaktā mūsu nepabeigtos projektus kā dārgu relikviju "no tiem laikiem"? Diez vai. Bet, kā ebreji saka, nedrīkst necensties.
* * *
Pastaigāties vienam visu risina. Iešu tagad viens pastaigāties
* * *

Previous