Pegijas · Lī · interjers


un Ritas Heivortes filozofija

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
neskaties smārtfonā bet pasaki cik stundas nedēļā tu pavadi tiešām viens - guļot, tualetē, dzerot naktī pienu pie ledusskapja pa taisno no pakas, ejot kaut kur no viena pie otra. Cik stundas nedēļā patiešām? Tā ka nav neviena cita
* * *
lai nodzīvotu dienu līdz galam, man tiešām bieži pietiek tikai ar to, ka smuks džeks paiet garām, vai gudra meitene. Vai arī ka kaut ko foršu izlasu. (Tāpēc neļaujiet man neiet ielās un uzdodiet jautājumus. Nē, ne man tieši - bet pirmām kārtām skaļi paši sev. Un ejiet ielās; es varbūt noiešu garām.)
Mūzika:
https://open.spotify.com/track/06QnfZpGGXmatcAJznZCMl
* * *
Drauds ir tāds, ka neviena saruna neturpinās pietiekami ilgi. Bet drauds ir arī sarunas iešana uz riņķi. Pēdējais vārds ir drauds. Pabeigtība un punkta pielikšana. Un paturēšana pie sevis. Jo paturēšana pie sevis neveido telpu. Pie sevis - tas ir punkts, kā jūs daži pareizi sakāt, bet ne gluži vieta. Un telpa pilnīgi noteikti ne. Bet bez telpas ķermenim nav vietas. Ķermenis tikai telpā var pastāvēt.
Atkārtošanās ir vienkāršākais risinājums kaut cik ilgas nepārtrauktības uzturēšanai. Pārklāšanās - jau labāks. Necensties pielikt punktu, bet klāt pāri, lipināt klāt. Atdevīgi.
* * *
plānā kārtiņa starp bērnišķīgi, meitenes, un vecišķi ir tagad. Izmantojiet!
* * *
patīk Džona Berdžera atziņa - vienkārši cilvēki tikpat kā nelieto vārdu bet, jo viņi neredz pretrunas
* * *
plasmasas, Plasmasas, PLASMASAS
parādiet kas jums patīk un es jums pateikšu
* * *
"no bildes nevar saprast, vai viņi satiekas vai atvadās"
* * *
Dzimtais pagasts svētku rotā bagātīgi izmanto jumi. Un kad vienbrīd paviršā acu uzmetienā pamanīju jumī divgalvu ērgli, nevaru to tur vairs neredzēt.
* * *
Arkādijā (ideāli!) nav neviena. Pat parastās stafāžas pazudušas. Meklē pūli.
* * *
Es varētu iesist pa seju tam, kurš ar mani, tipa, solidarizējoties teiktu, ka arī geju audzināts bērns var izaugt normāls
* * *
Ušakovs ir nevis krievu nacionālists, bet gan parasts korumpēts oportūnists.
Viņa vēlētāji gan tādi nav. Tie ir daudznacionāli urlas (latviešu un krievu pirmām kārtām), kas aiz bada un stulbuma matos saies drīzāk savā starpā, nevis ar kādu "ideoloģisko" pretinieku.
Visa LV politika (ne tikai Rīgas, kas ir pat diezgan samiernieciska) ved šāda pilsoņu kara virzienā.
Robeža tur būs nevis etniska, bet divu dažādu blefu - to, kuri braukā ar taksify lielvārdes musturu eternity šallēs, un to, kuri, izkāpjot no sabiedriskā transporta dzimtajā mikrorajonā, veltī līdzcilvēkam pelnītu ģebil. Tas ir, robeža jau tagad iet starp patērniecisku klaunādi un dzīvniecisku besi.
Ar apdraudētu valstiskumu tam nav nekāda sakara.
* * *
beigās izrādās, ka visa ētika ir par to, lai pats sev saglabātu veselu ādu
(ļoti nepatīk tetovējumi. Bet baltos vīriešus iekārot ir politnekorekti nu jau faktiski vienmēr)
* * *
kā pēdās jūs ejat?
(mēs kaut kam tuvojamies)
* * *
Kas jums pienākas?
Var atbildēt anonīmi
(nē, nevar laikam)
* * *
absolūtā tagadne ir, kad kritiķi neskar autora intence, bet autoru - kritiķa interpretācija
* * *
īsti nezinu, vai viņa te mazliet kariķē freidisti Melāniju Klainu un viņas "Love, Guilt and Reparation", vai arī citē precīzi, bet savā Jeila lekcijā "Why Preserve the Life of the Other" Batlere saka tā:
"I love you, but you are already me, carrying the burden of my unrepaired past, my deprivation and my destructiveness. And I am, doubtless, that for you. Taking the brunt of punishment for what you never received. We are for one another already a faulty substitutions for irreversible pasts. Neither one of us really getting past the desire of repairing, what cannot be repaired. And here we are, however, hopefully sharing a decent glass of wine."

Es nezinu, kam es gribu patikt. Draugus es nedabūju, gribēdams kādam patikt. Radus - ne tik ne. Viņi visi citādāk atnāca. Varbūt būs vēl citi, varbūt ne. Viņus es vēl nezinu, tāpēc gribēšanai patikt nebūs bijis lielas nozīmes.

* * *
ir tas universālais tradicionālistu pārmetums, ka vēsturi nedrīkstot vērtēt no šībrīža morāles pozīcijām. Tās nu gan ir muļķības - viens no tradicionālistu politikas stūrakmeņiem ir vēsturiskais netaisnīgums, kas jālabo. Bet kā gan tas var būt labojams (un kā gan tas vispār ir iespējams), ja tiek atzīts, ka katram laikmetam ir bijusi sava koherenta morāle, kuras ietvaros visas netaisnības ir attaisnojamas.
Tāpēc mani arvien vairāk besī arī "nesatricināmā" stilu vēsture.
* * *
Atklāju NY komiķi Hulio Torresu.
Lūk, viņa haika par Bruklinu (bet noteikti piestāv arī Berlīnei un dažbrīd Rīgai):

Broken mannequin -
we found it outside in the trash.
Looks great. In the loft.

* * *
uzzinu pēdējais, ka 1913. gadā Rīgā kā pastāvīgi kuģu un baržu iedzīvotāji bija reģistrētas 1509 personas
* * *
Kam jūs gribat patikt
* * *

Previous