Pegijas · Lī · interjers

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
"Neblenz tik negausīgi, tas nav pieklājīgi" attiecas arī uz tūristiem un viņu apskates objektiem.
* * *
The Skip - James Fenton

I took my life and threw it on the skip,
Reckoning the next-door neighbours wouldn't mind
If my life hitched a lift to the council tip
With their dry rot and rubble. What you find

With skips is - the whole community joins in
Old mattresses appear, doors kind of drift
Along with all that won't fit in the bin
And what the bin-men can't be fished to shift

I threw away my life, and there it lay
And grew quite sodden. 'What a dreadful shame, '
Clucked some old bag and sucked her teeth. 'The way
The young these days.... no values....... me, I blame..... '

But I blamed no-one. Quality control
Had loused it up, and that was that. 'Nough said
I couldn't stick at home, I took a stroll
And passed the skip, and left my life for dead.

Without my life, the beer was just as foul,
The landlord still as filthy as his wife,
The chicken in the basket was an owl,
And no one said: 'Ee, Jim-lad, whur's thee life? '

Well, I got back that night the worse for wear,
But still just capable of single vision;
Looked in the skip, my life- it wasn't there!
Some bugger'd nicked it - WITHOUT my permission.

Okay, so I got angry and began
To shout, and woke the street. Okay, OKAY,
AND I was sick all down the neighbour's van
AND I disgraced myself on the par-kay

And then.... you know how if you've had a few
You'll wake at dawn, all healthy, like sea breezes,
Raring to go, and thinking: 'Clever you!
You've got away with it' and then, Oh Jesus,

It hits you. Well, that morning, just at six
I woke, got up and looked down at the skip.
There lay my life, still sodden, on the bricks,
There lay my poor old life, arse over tip.

Or was it mine? Still dressed, I went downstairs
And took a long cool look. The truth was dawning.
Someone had just exchanged my life for theirs.
Poor fool, I thought - I should have left a warning.

Some bastard saw my life and thought it nicer
Than what he had. Yet what he'd had seemed fine.
He'd never caught his fingers in the slicer
The way I'd managed in that life of mine.

His life lay glistening in the rain, neglected,
Yet still a decent, an authentic life.
Some people I can think of, I reflected
Would take that thing as soon as you'd say Knife.

It seemed a shame to miss a chance like that
I brought the life in, dried it by the stove.
It looked so fetching, stretched out on the mat
I tried it on. It fitted, like a glove.

And now, when some local bat drops off the twig
And new folk take the house, and pull up floors
And knock down walls and hire some kind of big
Container (say, a skip) for their old doors.

I'll watch it like a hawk, and every day
I'll make at least - oh - half a dozen trips.
I've furnished an existence in this way.
You'd not believe the things you'd find on skips.

Tags:

* * *
Līdzīgi kā "ideāli" no valodas pazudis arī vārds barbarisms. Gan tāpēc, ka kulturāli cilvēki ir spiesti just kaunu par savu līmeni, gan tāpēc, ka situācijā, kurā kultūra tiek dzīta atpakaļ skapī, bet no turienes izlaista tikai karnevāliskos nolūkos, barbarismam nav ko pretnostatīt. Ja barbarisms ir norma, tad nav nekādas jēgas to saukt citā vārdā kā vien par normu.
* * *
Vispār man ļoti patīk virdžīnijas piezīme par to, ka Latvijas nav, ir tikai kaut kādi nepraktiski un saldsērīgi suvenīri palikuši.
Klausoties vienu pēc otras visādas Zbigņeva Bžezinska uzstāšanās (jo viņš tagad ļoti atgādina mīļāko no manām vecmāmiņām, un patīk arī viņa bieži lietotais "namely"), atradu arī Straujumas uzrunu Atlantic Council konferencē. No lomas viņa neizkrita.
* * *
Aizvējā pie pirtiņas ļoti cepina un gaisma tāda, ka grūti lasīt; nojumē toties pūš stipri un diezgan drīz arī salst. Tāpēc ik pa desmit minūtēm pārceļos no vienas vietas uz otru un atpakaļ. Starp abām vietām nav vairāk par desmit soļiem. Nojumē man stāv iesākts alus, pirtiņas aizvējā - kafija.
* * *
Manas dzīves laikā ne hipsteri, ne vegāni, ne geji vēl nenoteiks pasaules kārtību, jo 1) es agri miršu, 2) šis grupas tā arī nesāks izmantot masu mārketingu, jo diezgan labprāt dročī uz savu elitārismu, 3) Ķīnas un mākslīgā intelekta projektu pēkšņie panākumi noraus visas citas tēmas.
* * *
Krievu revolūcijas pirmajos gados, bet jūs to jau zinājāt, par latviešiem saukuši bezmaz visus, kas pildījuši "netīros", represīvos, īpaši riskantos uzdevumus un bezmaz visus dzeržinska čekistus saukuši par latviešiem. Latišs Kabanovs un čekists Kabanovs tajā laikā bijis jāsaprot kā sinonīms, nebrīnoties par to, ka uzvārds nav latvisks. Tāpat kā viduslaikos Krievzemē visus ārzemniekus saukuši par vāciešiem. Tāpēc jau revolūcijas pirmajos gados esot radies un vēlāk nostiprinājies mīts, ka Nikolaja II ģimeni noslepkavoja tieši latvieši.
2000. gadā sakarā ar pēdējā cara ģimenes kanonizāciju (reizē ar viņiem noslepkavoto ģimenes ārstu un trīs līdz beigām uzticamākos kalpus nekanonizēja) Gļebs Pamfilovs un Inna Čurikova uzņēma, varētuteikt, lielbudžeta filmu, kurā detalizēti rekonstruēts imperatora ģimenes pēdējais gads. Un tur, pie pašām beigām, apzinīgi parādīts, kā Upatjeva nama komandants (nabaga inženieris Upatjevs) komplektē šāvēju komandu, un kā vairāki čekisti ar latviešu uzvārdiem, kā tas tagad esot pierādīts, atsakās pildīt uzdevumu. Izņemot vienu, Celmsu, kas paliek ierindā.
Nav man nekāda mērķa reabilitēt latviešus. Esot bijuši arī tādi vecie latviešu revolucionāri, kas vēlāk lielījušies ar tādiem varasdarbiem, arī šo, kuros paši nemaz nav bijuši klāt. Lai izsistu kādu veterāna bonusu padomju sistēmā, un tamlīdzīgi. Vienkārši šodien tāds fakts pār ceļu pārskrēja. Reizē ar daudziem citiem faktiem. Atklāju, piemēram, vienu interesantu mākslas vēsturnieku, kas nodarbojas ar pret mākslu vērstu noziegumu pētīšanu. Domāju, vai nenoskatīties beidzot to Monuments Men, tāpēc vispirms izlasīju vienu otru kritiku. Un tas vēsturnieks, links pēc linka, mani ienteresēja vairāk par Klūnija produktu. Vispār tagad vairs nepārlecu dienas garumā no šķirkļa uz šķirkli vikipēdijā vien, bet eju uz tiem ārējiem atsauču linkiem arī. Un tad tālāk stakoju gūglē.
Gribu uz arhīvu; kaitina, ka internets ir tik viegls, ka kuram katram pa spēkam.
* * *
Autobusā blakus apsēdās sieviete, kas stipri smaržoja pēc šampinjoniem un mīkstā siera. Dabūju kāpt ārā tāpat kā laikos, kad pilsētas sabiedriskais transports bija dzelteni ikarusi ar sakarsuša dermantīna un izplūdes gāzu smaržu. Ēst negribēsies vēl ilgi.
* * *
Es netaisīšu aptauju, tas ir idiotiski, bet pajautāt gribu tik un tā:
Kas jums liek turpināt šito visu?
Pienākums pret bērniem un tuviniekiem, un mīļajiem?
Dročīšana uz savu lieliskumu?
Bailes neturpināt? Drosme turpināt?
Spīts?
* * *
Šitā man jau otro reizi ir: redzu stāv tante, bet tuvāk izrādās - klasesbiedrene. (Salīdzinājumam - manā cibā, man liekas, nevienas tantes nav. Tāpēc nevar teikt, ka tantes - tas ir dabiski, un jo vecāks kļūšu, jo dabiskāk.) Toties man patīk, ja ir noskaņojums, un kāda tāda pretim nāk, skatīties uz pavisam vecām sievietēm. Apglabājušas visus savus mīļākos, savus dēmonus pārdzīvojušas un abus karus, manas draudzenes ir nomierinājušās un tagad iet uz veikalu. Vīrieši nē.
* * *
padomju laikos tepat blakus, nav pat 200 metru, bija kolhoza amonjaka noliktava. Baigais paradokss - amonjaku izmantoja augsnes bagātināšanai (tīrākā teorētiskā zinātne), bet ap noliktavu - kādas 10-12 vairāktonnu cisternas klajā vietā un sargabūda bez sarga - viss bija pilnīgi izdedzis, miris un smirdīgs no nesaimnieciskās attieksmes. Kroplas nodzeltējušas priedes, pilnīgi melns kaut kas, kas varētu būt bijis ozols, sargbūdai stikli vispirms izsisti, tad aiznagloti, tad atkal uzlauzti un visbeidzot piedirsti. Ā, nē, bija, kas tur plauka un ziedēja - cisternas. Jā, nevis rūsēja, bet savdabīgi ziedēja. Deviņdesmito sākumā tas viss kaut kur pazuda, tas ir, cisternas un būda pazuda - izdegusī vieta palika. Nezinu - vai nu demontēja vai nozaga. Nekādas speciālas vides sanācijas nebija. Divdesmit gadu laikā pati sanējās. Tagad tikai zinātājs pamanītu, ka te kaut kas postošs vēl pavisam nesen bijis. Pilnīgi mirušo stumbru un apdegušās priedes vairs neredz caur klejotājām korintēm, kas tur visu pamazām pārņēmušas. Runā, ka griezes ganoties tikai tīrās vietās, un vardes kurkstot tikai tīrās vietās un vēži, un tā tālāk. Nesen te izveidoja pat mikroliegumu, jo ligzdot ieviesušies sīļi. Vispār interesanti - dzīvojam te diezgan izolēti, cik sevi atceros - un, jā, sīļus esam redzējuši, bet nevienu ornitologu gan neesam. Kā viņi par tiem sīļiem ir uzzinājuši?
Bet sīļi sīkums, un pat griezes sīkums, bet tie kukaiņi! Kas te ir kukaiņu! Visādi mizgrauži, spāres, irši, ļoti daudz iršu katru gadu (toties odu parasti vai nu nemaz, vai mazāk nekā šur tur citur). Bet ir taču arī citi putni, daudz putnu, un sikspārņi ir pa vakariem. Kāpēc neizķer tos kukaiņus? Vakarnakt pat kritu galējībās un appūtu visu gultas perimetru un vēl arī visas sienas ar pretodu līdzekli (nekā cita nebija) pēc tam, kad klēpjdatora gaismiņā man pār segu virs krūtīm pārrāpoja kaut kas kājaspirksta lielumā.
Dabaspētnieks un ticīgais, to visu mūža garumā redzot, no manis tik un tā nav sanācis, bet kaut kas aizraujošs, piekrītiet, tur ir - visā tajā atjaunotiesspējā, turklāt vēl tik daudzveidīgā. Lai gan ir, protams, vietas, kurām tā nav paveicies. Kur stāv nevis 10-12 indes mucas, bet simtreiz vairāk, un kur vistīrāko zinātni ekspluatējoša iekārta vēl nav sabrukusi.
* * *
Obst und Gemüse )

Augļi un dārzeņi (c) Ben de Biel, 1992, Berlīne. no šejienes: http://shop.gestalten.com/berlin-wonderland.html
* * *
Reizēm, kad es eju no rītiem uz mājām, pa Tērbatas ielu vai pa Barona, jūtos liels - tāds vismaz līdz otrajam stāvam.
Uz Akmens tilta un Āgenskalnā tā vairs nav, jo tur vairs nav īsti ar ko mērīties.
* * *
Sāncensim raidīta lode ievai-
nojusi iecerēto jaunavu.

Lubānas pag. Cesvainieku mājās
ieradies Pēteris Seipuļnieks no Lubānas
ciema, lai apmeklētu savu paziņu Annu
Mulleri. Izrādījies, ka M. jau iepriekš
apciemojis kāds cits tās pielūdzējs —
Francis Rute no Lubānas Pismaļiem
S. par to ļoti uztraucies. Starp abiem
jaunekļiem izcēlusies asa vārdu pār-
maiņa/ kuras rezultātā Seipuļnieks iz-
rāvis no kabatas „Nagana" sist. revol-
veri ūn raidījis uz R. šāvienu. Lielā
uztraukumā S. pareizi nenotēmējis, un
sāncensim domātā lode trāpījusi
Annu Mulleri.

(c) Jaunākās ziņas nr.185, ceturtdien, 18. augustā, 1938.g

* * *
rubrika Acs, jebkuru pirmizrādi sagaidot
"Garņjē "pils" atklāšanas vakarā, Vilhelma Tella uvertīras laikā, tāpat vien, cimdu nenovilkusi, Pjemontas princese nodročīja savu pavadoni, kādu atašeju no Holandes sūtņa anturāžas. Jaunais virsnieks šķita koncentrējies uz mūziku, bet jaunkundze vismaz vienreiz ar smaidu atņēma skatienus no Maršala Makmaona ložas. Nedaudz vēlāk nu jau brīvo roku princese ļāva noskūpstīt arī starpbrīdī satiktajam sūtnim."
(Rakstīšana šodien galīgi neiet no rokas.)
* * *
Ā, pareizi - ierakstiet komentāros "skauju", draudzenes, un ejiet dirst. Vai vēl ko tādu atbalstošu. Ne jau manos, pie maniem, paldiesman, jūs nemaz netiekat.
(Pipele - tas profilaktiski)
Par pai-pai vispār nerunāsim, liekules draudzenes.
* * *
Lūk, uz Džeimsu Bleiku gan es ietu. Bet ne jau kaut kādos pallādiumos un fabrikās, bet kādā draugu virtuvē. Vēl labāk būtu, ja mēs sēžam virtuvē, jūtamies labi, bet viņš kaut kur blakusistabā pārnopietni pilina. Kā tas šobrīd faktiski arī notiek. (Es esmu viens, bet ar visiem kopā.)
* * *
komentārs pie Ķenča raksta
Paskatieties uz ēdienu fotogrāfijās - viss ir apēsts. Arī apelsīna miziņu mūsdienās neviens vairs nepierīvē.
* * *
nedomāju, ka tas ir naivi
I cannot understand the truth except as the negation of falsehood. I always discover what I think to be true by seeing that something is false: the world is basically full of falsehood, and the truth is something carved out by the rejection of falsehood. In a way, the truth is quite empty, but it's already a fantastic liberation to be free of falsehood.

Susan Sontag

* * *
un vēl man tik ļoti patika Nebraska un Inside Llewyn Davis, ka no Nimfomānes un Budapeštas hoteļa neko īpašu vairs nesagaidu.
* * *

Previous