Pegijas · Lī · interjers

vārds dzīve tūlīt aizies tajā pašā miskastē, kurā vārdi identitāte un radošums, bet tā ir, ka viss viņā notiek uz papīra plānuma robežas, uz kuras ir nevis "smagi būt", bet "grūti noturēties". Un katrreiz nenoturoties, nākas nokrist vienā pusē, kurā viss ir tāds, "kā ir", vai otrā pusē, kurā viss ir tāds, "kā izskatās".

Vēl pirms piecpadsmit gadiem tēvs man noteikti uzšautu pa pakausi par šo (tagad tikai nicīgi padomātu, ka vajadzētu uzšaut), bet es nevaru noturēties:
Džeks pie blakusgaldiņa vispirms padzērās tēju ar visu maisiņu un karoti krūzē iekšā (a, kāpēc mašīnas atslēgas arī tur neielika iekšā un to savu debīlo vīriešu rokassomiņu, kas stāv blakus uz galda godavietā?)
Tad viņam atnesa ēst. Rokassomiņa palika turpat uz galda, šķīvim priekšā, dabiski. Un tālāk jau pēc pilnas modes - elkoņi uz galda, šķīvja saturs tiek kašāts daudzām īsām, ātrām kustībām ar skaļu dakšiņu. Sakošļājot lielākus kumosus, plaukstas virs elkoņiem uz galda tiek sakrustotas - pirksti starp pirkstiem - un no tiem tāda spēka trīsstūra vidū dīki nokarājas abi galda piederumi. Baltās zeķes zandalēs no savas vietas neredzu, bet tādām ir jābūt.
Par ko mans tēvs gribētu man uzšaut šajā sakarā? Jā, par nepieklājību.

Neatceros, stāstīju jau vai nē, bet no visiem ciema grūtdieņiem vispamanāmākā jau kādu laiku ir tā, kurai ir fiksācija uz sabiedrisko transportu. (Man acīmredzot ir fiksācija uz grūtdieņiem, jo viņa nedod man miera. Vēl man nedod miera viena no operas tiltiņa ubadzēm, tā, ar kruķi, reiz pat apsvēru viņu izsekot - literatūras vārdā, protams; un bomzītis, kas mēdz sēdēt kasēs, un kuru nevar mest ārā tajās reizēs, kad viņš nopērk biļeti uz izrādi.)
Grūtdiene ar fiksāciju uz sabiedrisko transportu lielāko dienas daļu pavada vienā vai otrā ciema pieturā, un kad pienāk kārtējais autobuss, ilgi bakstās durvīs, tā kā kāpdama iekšā, tā kā griezdamās atpakaļ uz ārākāpšanu. Vairākas minūtes! Ja viņa novilktu to praķi, mēs droši vien redzētu milzu zilumus uz viņas pleciem un sāniem no daudzkārtējās iespiešanas durvīs (tā šoferi viņu steidzina - iespiesdami atlaisdami, iespiesdami atlaisdami.) Viņa tur ir no pirmajiem līdz pēdējiem autobusiem, un tracina šoferus abos virzienos. Mikroautobusos gan vairs neriskē kāpt-nekāpt. Tie šoferi, mēs zinām, ir īpaša tauta, un prot nolikt pie vietas pat tik fokusētus kā šitā.
Mana problēma ir rīta autobusi. Ja tie nekavē grafiku, arī es pagūstu uz darbu pēdējā minūtē, savukārt, kad kavēju, tad kavēju tik ilgi, cik ilgi grūtdienei ļauj stāvēt autobusa durvīs. Autobusi parasti ir pilni, bet tikai šoferis ar savu iespiešanu-atlaišanu un reizēm ar kliegšanu no kabīnes kaut kā reaģē. Pēdējā laikā trīs reizes esmu cēlies arī es, fašists, un gājis viņu izlikt ārā. "Man ir vienalga, ar ko grūtdieņi nodarbojas savās guļamistabās, kamēr viņi ar to neuzbāžas mums, normālajiem", es tajās reizēs acīmredzot paužu, redzot, cik iecietīgi par viņu neliekas zinis pārējie pasažieri, vai arī savā trulumā neredzot, cik skaisti skati tobrīd droši vien paveras aiz autobusa logiem. Pēdējā reizē, kad pēc tiešām ilgas bakstīšanās es viņu ar "ej taču, lūdzu, mājās" izgrūdu ārā, un uzsaucu šofera galvai no kabīnes "braucam!", viena vecene, autobusam uzņemot gaitu, sāka pilsoniski klaigāt: "pagaidiet, padažģiķe! Viņa skrien pakaļ, viņa tomēr brauks!"
Pizģec, es skaļi teicu, tātad grūtdienis patiesībā esmu es ar savu neiecietīgo jaukšanos šajā kārtībā.

Lūcijai Garūtai, kā stāsta, esot bijusi fenomenāla prasme uz sitiena, vienkārši piesēžoties un sākot spēlēt, pārlikt orķestra partitūru uz klavierēm. Bez iepriekšējas aranžēšanas, saprotat? Bez zīmuļa un papīra pirms sēsties pie klavierēm ar orķestra partitūru. Es nemāku paskaidrot, bet saprotu. Tas ir tas, ko es saku - acis, galva, rokas! Viņa ir mana varone.

Rīt tikai vienas grūtības jeb pie visām grūtībām vēl vienas - būs jāceļas stundu agrāk, lai uz darbu tērbatas ielā ietu no āģenes pa smiļģa ielu, pāri vanšu tiltam un tā tālāk. Un ne jau ka bezgaumība uzvaras parkā tracinātu. Lēna satiksme tracina, kad pēdējā brīdī brauc, un daudz cilvēku vienkopus un cilvēki no rītiem kopumā tracina.

Pie saviem dusmīgajiem ierakstiem vienmēr vēl klāt piedomāju: "nu, nebāzieties te ar savu sapratni vai saviem argumentiem, dabūsiet iekšās; es pats labāk zinu, kā tieši kļūdos."

Redzēju šodien ciemos, plauktā, bildīti ar Voldemāru Zandbergu jaunībā. Vēl viens no tiem latviešu marloniem brando, ja vien jums ir tāpat, ka, ja saka Marlons Brando, tad ne jau sabrucis, resns vecis sava dēla tiesas prāvā nāk prātā, bet tas tur skaistulis baltajā ikoniskajā apakškreklā. Butkēviču un Pūcīti nav grūti iztēloties jaunus, jo Elpojiet dziļi šobrīd ir ierotējis hipsteru kanonā, bet vispār es daudz domāju par tradīciju attēlot cilvēkus tādus, kādi tie bija beigās, nevis pirms tam vai pa vidu (par neattēlošanu sākumā varu piekrist, jo kuram gan patīk sevi atcerēties tīnībā.) Atceros, ka pirmoreiz ar šo problēmu tieši tīnībā saskāros, lasot Feihtvangera Flāvija triloģiju, kurā jauniņa Nērona sieva nonāvējās, jo gribēja palikt atmiņās skaista. Pēc tam, es tiešām nezinu, kāpēc, pievērsu uzmanību grafiskajiem autoru portretiem literatūras hrestomātijās, kur tie visi bija bārdaini veči vai Anna Brigadere. Nākamais apgalvojums būs pa pusei pareizs jeb precīzāk - pusē gadījumu izrādījās, ka savus hrestomātiskos gabalus konkrētie autori bija radījuši jaunībā, un es lasot un satraucoties, lasot un domājot, kas viņi ir aiz tā visa, šķīru atpakaļ tos portretus, bet tur kaut kādi nopelniem bagātie nelaiķi, nevis tas glītais Pliekšāns no Pēterburgas vai vēl neprecējies, kautrīgs Igo. Un melanholisko valsi arī ne jau kāds senils plikpauris akadēmiķis no bronzas medaļas sacerēja.

Par vecumu runājot, arī ciba nav patvērums, un varbūt pat vēl ļaunāk, jo bija iegājies uzskatīt, ka laikam ir. Piemēram, ir ļoti grūti kaut ko iekomentēt, lai tas neizskatītos pēc iestāšanās attiecīgās problēmas "atbalsta grupā". Gandrīz visas komentāru istabas, nu, tās, kurās mērķtiecīgi nediršās, izskatās pēc atbalsta grupu istabām. Gribēju jau teikt, ka sakarā ar nepatiku pret šo novērojumu es tagad daudz biežāk piezvanu vai tiekos ar tiem autoriem, kuriem gribas iedot pai pai un buč, ja mūsu attiecību statuss to ļauj, bet nē, nepiezvanu gan biežāk, un netiekos. Tikai nodomāju, ka gribētu tā rīkoties tā vietā, lai rakstītu atbalsta komentāru. Atgriežoties pie vecuma, mans saka, ka ko es tur bāzīšos pieaugušo cilvēku darīšanās ar savu zvanu, jo vairāk, ja viņiem priekš atbalsta ir tāda vieta kā ciba. Pat ja neviens nekomentē.

noklausījos, kā viens opis, reizē priecīgs un pikts, pirka biļetes uz gaidāmo dievu mijkrēšļa izrādi. Priecīgs, jo dabūja, bet pikts, ka vienam būs jāiet. Sieva neesot saņēmusies, muļķe. Nesaprot, ka ir jāsaņemās, ka otrreiz jau vairs nesaņemsies. Nedomāju, ka tā runā veca vīra racionalitāte, paredzot īsās dienas, kurās vēl kaut kas japaspēj, bet domāju, ka tā runā racionalitāte, kādu mēs, kultūras liekēži, nesaprotam. Par ko mēs varam teikt, ka otrreiz jau vairs nesaņemsies? Iedomājos, piemēram, ka gribētu kādreiz dzīvajā dzirdēt trešo lipīgāko operu, ko zinu - Zemnieku godu. Paskatījos Metropolitēna un Vīnes tuvākā laika repertuārus (man ir tāda ne ar ko nepamatota nojausma, ka Rīgas opera tā kā mazliet turās astē šitiem milžiem - ko viņi dara, to mēs arī, cik nu budžets ļauj, turklāt Vīnei un Ņujorkai mēs tā kā skaitāmies "piegādājuši" pēdējā laika pamanāmākos solistus, tā ka mērīšanās ar viņiem nemaz nav nevietā) - MET tuvākajā laikā neplāno, Vīnē it kā kaut kad tagad rullē, bet ne ar ko nepamatota nojausma saka, ka visas tās Vāgnera afēras dēļ pie mums ar tādu popsu tomēr tik drīz nenodarbosies. Vienreiz dzīvē gribētos dzīvajā dzirdēt, es sev tagad saku, bet saņemties uz Vīni, piemēram, kaut viens pats, haha: gan jau man kā kultūras liekēdim kāds draugs vai kāda-roka-roku-mazgā kādreiz dzīvē ieblatos, vienā ložā pat varbūt ar Gērija personīgo pavāru vai Izabellu Roselīnī, piemēram. Un es vēl varbūt nonievāšu, kā jau tas gadās ar lietām, ko par velti dabū.

Šovakar šķiet, ka mana visbiežākā atbilde, vienalga - skaļi vai tikai pie sevis, ir, ka gan jau mēs kaut ko izdomāsim, gan jau tiksim no šī ārā. Un vēl, kad man šodien atkal jautāja, kāds ir mans plāns, kā es plānoju šo risināt (un tas nav par darbu, darbs ir īstas sliedes - strādā un tu redzēsi. Bet ainavu abpus sliedēm tās, protams, neatceļ. Ar to arī kaut kas ir jāiesāk.) Tad es tiešām nesapratu jautājumu, es neplānoju to risināt, bet ja vajag atbildēt, tad, skaidrs, ka mēs kaut ko izdomāsim.

šausmīgi skumji tie dzeltenie maisiņi. to nēsātāji vispār drīkst pa trotuāru staigāt?

biežāk jāskatās spogulī. tur var redzēt, ka tavai gaumes sistēmai un taisnīguma sajūtai neviens no ārpuses ar savu bezgaumību un netaisnīgumu neko nevar padarīt. Un tiklīdz atkal sāk šķist, ka var gan padarīt, un tiklīdz tāpēc nāk aizkaitinājums virsū, jāpaskatās spogulī. Vislabāk tādā netraucētā veidā, kādā tu nodarbojies ar sevis kopšanu vai fantazēšanu. Tad jāapskatās spogulī, un tad arī var redzēt, ka aizkaitinājumam pret apkārtni nav nekāda pamata.
Nu, bet ja tev nepatīk tas, ko tu spogulī redzi, tad gan es nezinu.

Tā ir, ka drēbi jūt no pirmajiem teikumiem. Pat no pirmajiem vārdiem. Pat no it kā tik liekvārdīgiem kā "tad nu tā" (es nesaku, ka no katra "tad nu tā" jūt drēbi. Tas ir tāds neveikls piemērs.) Šajā pirmo jaudīgo teikumu ziņā, kas liek iespringt, un noturēt uzmanību līdz galam, ja tagad uz sitienu jāsaka, joprojām nepārspēti ir 19. gadsimta krievi. Ir jau arī citi, bet ja uz sitienu jāsaka, tad nevienu konkrēti vai kādā grupā nosaukt nevar, bet tos krievus uzreiz var. Tāpēc es neko nevaru uzrakstīt, jo talants tieši tajos pirmajos arī parādās. Un tālāk par tiem netalants vienkārši netiek.
Tas tā, sveiciens labas literatūras pazinējiem cibā, kur tāpat kā visur vispopulārākie ir vāji, bet šovinistiski viedokļi, krietnie dūdieviņi jūs, mani.

Ņem, ko gribi, visur redzu vienas šausmas. (Varētu jau vainot zivju eļļu - Ā vai Kā vitamīns, neatceros. Atmiņu tātad neveicina, bet acis gan.) Tuvie austrumi, korporāciju diktāts, pat parastas ikdienas šprices - viss ir samaitāts, un tie nav evolucionāri instinkti, kas maitā, tas ir prāts, kas maitā. Vai arī es esmu pārāk atvērts šobrīd, man visi striķi pārāk vaļā. Varētu profilaktiski iemīlēties, vai ko citu kolektīvu, ja vien te vēl kāds tagad būtu.

Bet zem tā "tev viss, kas nav alkohols, ir ezotērika" es varētu parakstīties.

Vienu pēc otras noskatoties divas filmas par Tuvajiem Austrumiem - Šnābela Miral un kvebekiešu Incendies - atcerējos, ka tajā nesenajā MAS par sevi tikai vienu lietu ticami varēju pateikt: grēks ir dusmas.

Kad nāk runājamais ārā, nekad nav iekšā vispirms literatūrā pārbaudīt, tāpēc varbūt kļūdos sacīdams, ka pastāv Garūtas leģendārā darba pirmatskaņojuma ieraksts Reitera kora izpildījumā no 43. gada (?) Vecajā Ģertrūdes baznīcā, un tam cauri dzirdams bumbošanas troksnis vai uzlidojums, vai kāpurķēžu klanda. (Vai arī tikai nākamgad atskaņoja, jo tad taču krievi pār juglu nāca.) Bet varbūt ka es jaucu, un to fona troksni, ja tāds ierakstā vispār ir (un ja tāds ieraksts vispār ir), radīja tūkstošu pūlis, kas koncertu klausījies uz ielas ap baznīcu, kā runā. Vai arī es jaucu un kāpurķēžu klandu var dzirdēt Reitera kora jubilejas koncerta ierakstā no 40. gada 17. jūnija Doma baznīcā (cauri Helmera Pavasara satriecoši aizkustinošās Prelūdijas pirmatskaņojumam), bet arī par to neesmu drošs, ka tāds ieraksts pastāv, taču faktiski neitrālo Pavasara vokalīzi nekad vairs neesmu varējis dziedāt bez kamola kaklā, uzzinot, ka tieši tik traģiskā datumā Prelūdija tur pirmatskaņota, un tajā dienā 15. maija laukumā tiešām stāvējuši tanki (ir taču bilde, vai arī es kaut ko jaucu nepārbaudījis). Ar seniem ierakstiem un to fona trokšņiem vispār ir interesanti. Ir tāda leģenda, ka ik pa laikam dažādos Rīgas muzejos iegriežoties kāds onkulītis un mēģinot nopārdot Raiņa balss audioierakstu no divdesmitajiem gadiem. Muzeji tad katrreiz atbildot, ka nav naudas, vai arī vispār onkulītim nenoticot, ka kas tāds iespējams, un trencot viņu prom. Vai arī es kaut ko jaucu.

Es mazotnē arī šo to radīju pats savām rokām, un jaunās dienās arī. Zīmēju un veidoju, izgriezu un līmēju, gāju teātra pulciņā un korī. Nerakstīju gan, bet tas tā. Nebija dots. Bet viss pārējais bija, un tas bija labi un pareizi. Nē, nu, kaut ko sasitu arī un citādi huligāniski uzvedos, kā jau pagalmā gadās, bet visa tā radošuma bija vairāk, tāpat kā visiem maziem cilvēkiem, kam ir augoša interese par pasauli un kaut kādas pārdomas par to, ko ar to un sevi tajā iesākt. Bet tagad jāsaka - cik labi, ka tas viss man bija padomju un pēcpadomju un pirmseiropas ierobežotībā, kurā, varbūt bērna naivuma dēļ, bet varbūt arī nē, nebija nekādas domas par to, ka šos darinājumus un pašdarbību kopumā varētu pārdēvēt par projektiņiem un laist tirdziņā. Es nezinu, kas tas ir par bacili, kas indē šodienas rokdarbniekus un pašdarbniekus ticēt, ka viņi par saviem adījumiem un locījumiem ir pelnījuši atalgojumu. Ar brīvo ekonomiku tam nav nekāda sakara un pat ar piepelnīšanos krīzes apstākļos nē, jo kas tā ir par brīvo ekonomiku, kurā, teiksim, filoloģijas maģistre lepni piedāvā savu kleino rokdarbu, prasīdama par to 60 latus, jo, redzi, iztērējusi tā tapšanā 6 stundas, bet ir tikai normāli mūsdienās prasīt 10 latus, pat vairāk, par roku darbu civilizētajā eiropā. Vai par kaut kādu apšaubāmu reciklējumu, bonusā tātad pietamborējot tam klāt ekoloģisko momentu. Un mans sašutums nav par to, ka šie darinājumi vairumā gadījumu netrāpa manā gaumē, bet kādā varbūt trāpa, vai ka es esmu neētisks principā un nepozitīvs, jo tas taču ir tik vajadzīgi un jauki. Jā, savā garāžā, bēniņos vai svētdienas skolā tas ir vajadzīgi un jauki, jo es pieļauju, ka darbs filoloģijas zinātnē nepiedāvā daudz iespēju precīza roku darba trenēšanai, bet uz smalku darbu trenētas rokas attīsta acumēru, acis vispār tieši no rokām aug un smadzenes no acīm savukārt, tāpēc šerloks holmss spēlēja vijoli, luijs sešpadsmitais vīlēja atslēgas, bet normunds šnē ir radiotehnikas amatietis. (Viņš gan profesionāli spēlē klarneti, bet gan jau tā radiotehnika kaut ko citu vajadzīgu trenē, jo mēs tomēr esam daudzkanālu). Iet ar to visu, ko mēs darām bēniņos, garāžas vai svētdienas skolās, uz tirgu nevis pārvērst iemaņas un idejas, kas šajā brīvajā laikā trenētas, profesionālos produktos un pakalpojumos - lūk, tas ir slimi. (Tā kā telefonā šo atpakaļ attīt ir kaitinoši neērti, jau zinu, bet atstāju nelabotu, ka kādu momentu esmu neprecīzi vai divdomīgi ietonējis, tāpēc tas jums jāapstrīd.)