Pegijas · Lī · interjers


un Ritas Heivortes filozofija

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Ja gribas spilgtus, piesātinātus sapņus, iesaku darīt tā - pamodināt sevi divas trīs stundas pēc pirmās iemigšanas un tad citā pozā migt atkal ciet ar domu, ka tikai uz stundu vai mazāk. Tad sāksies tāda daudzu ik pa brīdim mošanās kaskāde, bet mēs jau zinām, ka sapnis ilgst tikai 15 minūtes, pat ja tā atstāstīšanai vajag stundas. Un vai esat mēģinājuši inscinēt sapņu sižetus vai vismaz ierosināt tēmas? Tas ir pavisam viegli, un ir iespējams veidot pat seriālus. Neparastu pagriezienu iespējamība saglabājas, tur jau tā sapņošanas burvība, bet, arī nomodā esot, mēs taču nekad nezinām, kāda doma ienāks prātā nākamā.
* * *
Tie, kas komentē procesus no akdēmiskajām pozīcijām, iespējams, neliekuļo, atgādinādami, ka vajagot izvairīties no vispārināšanas un diagnožu uzstādīšanas sabiedrībai, jo trūkstot pētījumu, vai arī tie esot pārāk šauri, un ka nedrīksot par "visu sabiedrību" spriest pēc interneta komentāru kvalitātes, mediju patēriņa rādītājiem un arī ne pēc personīgās pieredzes no sava šaurā paziņu loka skatupunkta. Neliekuļo tādā ziņā, ka katrreiz to atgādinādami, viņi netieši norāda, ka tādas sabiedrības nemaz nav. Ir dažādu izvēļu un viedokļu mijiedarbība (un troļļi), bet sabiedrības nav. Tāpēc tai nemaz nevar būt viedokļa un interešu, ar kurām tad katram vienam vajadzētu rēķināties vai nerēķināties.
Par troļļiem runājot, līdz nesenam laikam neviens trollis šo vārdu uz sevi neattiecināja, jo nesaprata tā nozīmi, vai arī - ja saprata, tad vēl jo vairāk to neattiecināja uz sevi. Bet tagad ir atradusies viena vienīgā troļļu definīcija, ko viņi paši aktīvi izplata un ko atbalsta akadēmiskie komentētāji - troļļi ir tie, kas to dara par naudu, lai izplatītu propagandu, tāpēc es tas neesmu, urā!
* * *
Stīvens Frajs ir antimonarhists (mēs te, gudrinieki, pārāk nodevīgi pieklājīgi klusējam par monarhistu, Latvijas nodevēju, centieniem ieviest prezidentālu republiku), un tai pat laikā viņš ir tuvs Čārlza draugs. Man gan liekas, ka galvenokārt prinča kempa rakstura dēļ - viņa aizraušanās dēļ ar arhitektūras vēsturi, glamūru un saūd arābiešu galvassegām, kuras par spīti politikai tiešām ir elegantas. Daudz elegantākas par rietumeiropas pensionāru burberī musturu.
Un Fraja gadījumā pretrunu nav. Esat lasījuši Vulfas Orlando? Esat jutuši līdzi draugam, kurš iestrēdzis savā statusā?
* * *
Tas droši vien iederētos rubrikā "saprotu pēdējais", jo tikai tagad man pielēca, ka daudz lielāku ieguldījumu latviešu literatūrā un valodas kultūrā ir izdarījuši tulkotāji nevis autori. Ieklausieties visās tajās idiomās, kas īstenībā nāk nevis no vietējiem dižgariem, bet ir tulkotāju asprātīgi lokalizētas. Piemēram, peramzēns.
* * *
ja būtu kāds cits, kurš pietiekami dziļi un ieinteresēti katru no mums vērotu no malas (un nevis stalkotu, kā te bieži notiek, bet tiešām pētītu, kā pēta sava mīļākā autora daiļradi un biogrāfiju, piemēram), tad viņš (viņa) drīz vien zinātu par mums vairāk, nekā mēs paši par sevi zinām. Bet te jau visi gudri atgaiņājas no "mīļākā autora" idejas, sakot ka "mīļākais autors" ir tāda kā aprobežotība. Un tā arī ir, tā ir. Tāpēc mums praktiski nav iespējas par sevi uzzināt visu, jo introspekcija izolē, par citiem mēs tik cieši neinteresējamies, un tāpēc arī nevaram satikt to vienu, kam esam "mīļākais autors", bet ja viņu satiktu, tad nepazītu vai neatzītu visu augstākminēto barjeru dēļ.
* * *
no visiem tiem Hjūmiem un Dokinsiem un Hičensiem un Semiem Harisiem es atšķiros ar to, ka ticu cilvēces stulbumam, kas nav pārliecināms un maināms ar argumentēšanas palīdzību. Ticu, ka ir tiešām stulbi cilvēki un ir - ģenētiķi par to vēl strīdas - mazāk stulbi. Pievēršanās ticībai, kādu es te redzu postpadomju telpā, ir vienkārši gara vājums un slinkums. Dzīve ir zajebis grūta, un vieglākais ceļš ir indoktrinēties. Man ir ļoti sāpīgi redzēt potenciāli interesantus cilvēkus - arī te, cibā - kas padodas kristietībai vai pat katolicismam un attaisno tos kā tiešām grūti apstrīdamus intelektuālus meklējumus. Ar to strīdēties ir vēl grūtāk tāpēc, ka tie, kas šo tumsonīgo izvēli te aizstāv, ir intelektuāli par mani daudz vairāk trenēti. Nu, labi, es neticu akadēmiskam treniņam kā personības kvalitātes rādītājam, bet neticu arī, ka garīgums to dara.
Es zinu, ka neesmu vēl līdz galam pietuvojies tam, ko uzskatu par patiesi morālu rīcību, visam tam šobrīd objektīvajam taisnīgumam un godīgumam; esmu diezgan neizdarīga persona. Bet zinu arī, ka šādu objektivitāti man nav sniegusi nedz reliģija, nedz politiski vispārpieņemtā izglītības sistēma. To, ka bībele ir savārstījums un to, ka skola (un paklausīgā sabiedrība attiecīgi) ir čakarētāja, pat bez jeb kāda treniņa, instinktīvi, jūtu jau kopš desmit gadu vecuma. Un tur neko vairs nevar darīt.
* * *
Čomskī tieši tagad skan Pulenka sonātes flautai!
* * *
Haha, vieni franči sava projekta angliskajā aprakstā ēkas pirmo stāvu (parasti - ground level) nosaukuši par telluric. Bet nē vispār, kāpēc ne - kaut kāda papildu dimensija iztēlē tomēr atveras.
* * *
īstenībā es nedz mānos, nedz klīrējos, kad saku, ka nekad nedejoju. Jo arī tajās kopīgajās reizēs, kuras daži no jums varbūt nosauktu par "forši padejojām", viss joks bija tēlošanā - ļoti forši notēlojām dejošanu. Nu, tā, kā kad iejūtas lomās, lai izstāstītu anekdoti, vai joka pēc atdarina citu balsis vai kustības. Tāda ballīšu izklaide: atstāstīt smieklīgus gadījumus, spēlēt, piemēram, mēmo šovu un patēlot dejošanu.
* * *
man ļoti patika šīgada sausais un siltais novembris. (neesmu dārzenis, kam klimats rūpētu, bet pēcnāves dzīvē tāda statistika būs svarīga.)
Tāpēc - šodien sāka snigt.
* * *
Sekot tviterī Rīga2014 oficiālajam profilam ir visīstākā netīrā bauda. Un ne tāpēc, ka tvītu pareizrakstība un stils būtu kā īpaši, unikāli tizls (tas ir tieši tik vispārpieņemti tizls, cik tizls ir vidējais tvīts latviešu valodā) - netīrā bauda ir caur nelabumu turpināt uzjautrināties par kultūras gada programmu, iedomājieties.
(Ha, un tagad iztēlojieties ļaunu un neizglītotu cilvēku (urlu, atvainojiet, sektantu kādu, paštaisnu kretīnu, homofobu vai totālu ksenofobu, nacionālistu vai tradicionālistu (dievs, atpestī viņu no tradicionālisma)), kurš nicina kultūru, un dara tagad to pašu, ko es - nebeidz uzjautrināties par kultūras gada programmu.)
* * *
ā, un savas depresijas laikā, vēl bez samiernieciskās griestos skatīšanās, esmu arī pilnībā pārņēmis Hičensa karojošo pretreliģijas argumentāciju. Es atsakos būt tolerants pret Rakstos balstītiem argumentiem - vienalga - par vai pret kaut ko. Reliģija saindē visu, un neesmu vēl dzirdējis tam nevienu derīgu atspēkojumu, pat būdams gļēvs un piekāpīgs.
* * *
Pasaules pilsonis ar disproporcionāli lielām latviešu valodas zināšanām
* * *
ne jau fotošops - bildes pēcapstrādes iespējas un tamlīdzīgas tehnoloģijas - laupa fotogrāfijai pretenziju uz īstenību. Brīnos, ka tāda tai vispār jebkad ir bijusi piešķirta. Un tomēr šķiet, ka ticība fotorealitātei kā kādam īstenības dokumentam šobrīd ir augstāka nekā jebkad.
Neatceros kur nesen garāmejot lasīju kaut kādas skrandas par telefonstila amatierfoto vai novērošanas kameras zemo kvalitāti kā attēla dokumentālās uzticamības garantu, un tomēr zinu tātad, ka ir daudz nopietnāki cilvēki, kas par to domā. Tikai jāatrod kur. Šodien vienkārši gribas vīpsnāt par rutinēto nepieciešamību viskautko dokumentēt ar foto (un video) palīdzību. Un jo "profesionālāku", jo tuvāku īstenībai. Un mana vīpsnāšana neattiecas tikai uz sadzīves dokumentēšanu vai žurnālistisku reportāžu, bet arī (vai arī - jo īpaši) uz ambiciozajiem "studijas" tipa inscenējumiem. Šāda motivācija - veidot foto ar nolūku gan steidzīgi reportēt, gan augstvērtīgi reproducēt - diskreditē taču visu fotomākslu visos virzienos. Ne? Kā lai tic Rukai, ja ir modes foto, un kā lai tic satelītfoto, ja ir trīs zibspuldzes opcijas spornoseksuāļa telefonā.
Es nejūtu foto, atvainojiet. Lai gan punktum man mēdz būt. Bet es arī uz gleznu vai galda lampu varu uzdročīt. Un labu vārdu.
Nē, man laikam par fotogrāfiju jāpalasa vairāk.
* * *
"Dzejolis par 25. martu!" (Bērna balsī un īstenībā ir sešpadsmitais.) Ir arī telpas iekārtojums: brūnpelēkas sienas no divām pusēm tā, ka veido stūri, abās pa tumšam logam, bet brīvajās pusēs nojaušama publika. Ja būtu vēl galds ar svecīti, varētu teikt - nacionālais teātris. Un tātad puika, nevisai svinīgs krekls nevīžīgi sasprausts brūnās zeķubiksēs. Vienās pašās, tas ir, bez zandalēm kājās. Blonds. Ko ar tādu padomju izskatu gribēts panākt, nav saprotams. Ka zina visu jau no bērnības? Bet kāpēc tad lasa no lapiņas?
* * *
Debīlā pirmizrāžu piedzīvošana. Un ne jau publika viņu piedzīvo, bet viņa pati sevi; par publiku, kad kaut kas grasās piedzīvot pirmizrādi, vai to tikko ir piedzīvojis, vispār nav runas. Pati vainīga, stulbene, ka nepamanīji.
* * *
Ko mammas no mums grib?
* * *
Absurds vairojas, ja par viņu runā
* * *
"When somebody wrote of Rupert Brooke, the young poet, who died during the WWI, that he'd left Cambridge University in "a blaze of glory", the poet's mother crossed out that melodramatic phrase and replaced it with a single word, that read: "he left Cambridge University in July.""
* * *
Noišvanšteinas audiogida slepenā dzīve
* * *

Previous