Pegijas · Lī · interjers

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
ne jau fotošops - bildes pēcapstrādes iespējas un tamlīdzīgas tehnoloģijas - laupa fotogrāfijai pretenziju uz īstenību. Brīnos, ka tāda tai vispār jebkad ir bijusi piešķirta. Un tomēr šķiet, ka ticība fotorealitātei kā kādam īstenības dokumentam šobrīd ir augstāka nekā jebkad.
Neatceros kur nesen garāmejot lasīju kaut kādas skrandas par telefonstila amatierfoto vai novērošanas kameras zemo kvalitāti kā attēla dokumentālās uzticamības garantu, un tomēr zinu tātad, ka ir daudz nopietnāki cilvēki, kas par to domā. Tikai jāatrod kur. Šodien vienkārši gribas vīpsnāt par rutinēto nepieciešamību viskautko dokumentēt ar foto (un video) palīdzību. Un jo "profesionālāku", jo tuvāku īstenībai. Un mana vīpsnāšana neattiecas tikai uz sadzīves dokumentēšanu vai žurnālistisku reportāžu, bet arī (vai arī - jo īpaši) uz ambiciozajiem "studijas" tipa inscenējumiem. Šāda motivācija - veidot foto ar nolūku gan steidzīgi reportēt, gan augstvērtīgi reproducēt - diskreditē taču visu fotomākslu visos virzienos. Ne? Kā lai tic Rukai, ja ir modes foto, un kā lai tic satelītfoto, ja ir trīs zibspuldzes opcijas spornoseksuāļa telefonā.
Es nejūtu foto, atvainojiet. Lai gan punktum man mēdz būt. Bet es arī uz gleznu vai galda lampu varu uzdročīt. Un labu vārdu.
Nē, man laikam par fotogrāfiju jāpalasa vairāk.
* * *
"Dzejolis par 25. martu!" (Bērna balsī un īstenībā ir sešpadsmitais.) Ir arī telpas iekārtojums: brūnpelēkas sienas no divām pusēm tā, ka veido stūri, abās pa tumšam logam, bet brīvajās pusēs nojaušama publika. Ja būtu vēl galds ar svecīti, varētu teikt - nacionālais teātris. Un tātad puika, nevisai svinīgs krekls nevīžīgi sasprausts brūnās zeķubiksēs. Vienās pašās, tas ir, bez zandalēm kājās. Blonds. Ko ar tādu padomju izskatu gribēts panākt, nav saprotams. Ka zina visu jau no bērnības? Bet kāpēc tad lasa no lapiņas?
* * *
Debīlā pirmizrāžu piedzīvošana. Un ne jau publika viņu piedzīvo, bet viņa pati sevi; par publiku, kad kaut kas grasās piedzīvot pirmizrādi, vai to tikko ir piedzīvojis, vispār nav runas. Pati vainīga, stulbene, ka nepamanīji.
* * *
Ko mammas no mums grib?
* * *
Absurds vairojas, ja par viņu runā
* * *
"When somebody wrote of Rupert Brooke, the young poet, who died during the WWI, that he'd left Cambridge University in "a blaze of glory", the poet's mother crossed out that melodramatic phrase and replaced it with a single word, that read: "he left Cambridge University in July.""
* * *
Noišvanšteinas audiogida slepenā dzīve
* * *
Es, man liekas, esmu no tiem, kam patīk, ka pastāv dalījums nevis starp ētisku rīcību un neētisku, kas ir sausi grāmatvedisks dalījums, truls un plakans kā lineāls, bet gan starp augstsirdību un zemiskumu.
* * *
pārfrazējot Avitalu Ronellu, mēs te pīpējam viens otru.
* * *
bet jūs to nopietni - davai 100% balsojumu? Tas taču totalitārisms kaut kāds. Pret to taču nevar nesacelties.
* * *
Esmu nolēmis kaut ko mainīt un vēlēšanās nepiedalīties.
* * *
reāla urlas psiholoģija - gribēt nospārdīt to, kurš izskatās paklupis vai pat ne paklupis, bet vienkārši vieglāk ievainojams, vai arī pārāk pieklājīgs, lai kautos pretī, jeb tāds, par kuru urla ņirdz "ka šitais jau kaujās kā bāba, kauties neprot". Jo nekauties jau nevar, urlas psiholoģijā nav tādas dzīves bez kaušanās, jo citādi jau to dzīves skolu nemaz nejūt, nav tāda nerva.
* * *
Tikko pazaudēju jēgu vārdam iespēja.
Bet nevajag, paldies, palīdzēt, neinteresē.
* * *
nav jau tā, ka viss nožēlojamais ir tikai pie mums. Amerikāņiem bez Bible Belt, piemēram, ir arī Kamilla Paļja.
* * *
Visi honorāri par nemirstīgajām intervijām tika iztērēti vienā dienā.
* * *
Istabā ir dzērājs.
Protams, pielipa arī Vītola meldiņš. Nu jau pāris stundas svilpoju. Tur ir pāris tādas vietas, ka līdz zosādai.
* * *
dzejolis
Ir, kas uzskata, ka tas modernistiskais lakonisms, ornamenta un izteiksmes līdzekļu noliegums, godīgums un skaidra valoda, kā saka, arī ir tikai forma, un kā katra forma tā ik pa laikam ienāk modē un no modes atkal iziet. Kā ikonoklasms, reformācija, modernisms un mazie recidīvi pa vidu, bet kad jautā, vai tā tas domāts, tad skaidras atbildes nav.
* * *
ja kāds šonakt atnāk mājās salijis, tad lai novelk un ižauj drēbes un uzpīpē uz palodzes par visiem.
Skaņa nav beigta, tā jābūt: https://www.youtube.com/watch?v=c1npX5-CP0A
* * *
pirmās desmit diplomētās arhitektes Latvijā: Margarēte Ostvalds (diploms 1923. gadā), Zāra Goldbergs un Lidija Hofmane (1924), Rahile Rabinovičs (1926), Mirjama Gavronska un Marija Levitans (1928), Irmgarde Kronberga (1929), Doroteja Feiertāga (1930), Alma Dunga un Elfrīda Legzdiņš (1931).
* * *
"Neblenz tik negausīgi, tas nav pieklājīgi" attiecas arī uz tūristiem un viņu apskates objektiem.
* * *

Previous