Pegijas · Lī · interjers


Livoniana multidentata

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Divas galvenās tēmas šodienas garās pastaigas laikā (kas, ceru, vēl nav galā): parādes normālība (virtue signaling) kļuvusi tik dramatiski totāla, ka raganu un ķeceru dedzināšanai jāsākas kuru katru brīdi. (Visu laiku cerēju, ka šejienes austrumeiropas traumas un to iespaidā attīstītā blefa kultūra mūs no tā pasaudzēs -- tipa, te daudz labāk apzinās atšķirību starp pozēšanu apkārtnei un privāto prakšu neaizskaramību, -- bet nē, tā vairs nav. Privātais ir nodots.)
Otrā, protams, saistīta ar pirmo. Pats jūtos nodevis privātumu. Sākumā, kā pašam šķita, ļoti praktisku apsvērumu dēļ -- jo redzamāks tu esi, jo mazāk nesodāmi būs tavi vārtrūmju uzbrucēji. Bet kas gan gribētu tādu, kurš visu laiku drošības pēc stāv uz ielas un baidās ienirt vārtrūmē. (Kurā saskaņā ar pirmo punktu tikpat kā neviens vairs nav satiekams.)
* * *
Vairāki jouissance momenti šodien (pēc Lakāna) -- svētku gaidīšana labāka par pašiem svētkiem, baudpilnas sāpes iztēlojoties, kāda bauda varētu būt bijusi, bet nebij'. Un īstā saruna, kas izspēlēta prātā iepriekš, pa ceļam uz faktisko.
(Kā jau pirmdienās tagad gadās.)
* * *
Patīk, kā bijušie kolhoza meliorācijas grāvji ir pārvērtušies ainaviskos privātmāju iekškvartālu kanālos. (Viena no nedaudzajām lietām, kas tajos ciematos ir nejauši izdevusies.)
* * *
ribocā pagaidām visstiprāk ieblieza Bridžita Polka un Agnese Krivade (tie baļķi tomēr pārāk estetizēti, bet videodarbus šobrīd nespēju)
* * *
nu, bet, protams
skaidrs, ka
kopts ķermenis un tas, ko nu kuru brīdi sauc par veselību, ir ētikas jautājums
ilga dzīve ir kļuvusi par vērtību pat nabagiem. Ne jau viņiem pašiem, saprotams, bet tiem, kas no tās pelna.
* * *
Mrs. America man tajā pašā augstajā plauktā, kur Černobiļa
* * *
dažbrīd, kad kāds saka "2020. gads", pieķeru sevi domājam: "paga, a, kas toreiz notika? Ko es tad darīju?"
* * *
kad ieraugu šķietami drosmīgā tekstā klišejas, pēc saviebšanās atceros arī, ka vajag taču "bērniņus pabarot" vai vismaz sevi. Un ka "ar tautu jārunā". Vai vismaz vēl ar kādu tā, lai saprot.
Tik labticīgs.
* * *
Mani arī saulesbrilles vienmēr ir uztraukušas. Jeb (man) atņemtā iespēja redzēt to, kas aiz tām notiek. Es saprotu gan sauleņu valkātāju tehnisko, gan estētisko nepieciešamību, bet parasti jūtu tajā arī kaut kādu pasīvi agresīvu nevēlēšanos (ar mani) dalīties tajā, kas citā gadījumā, bez brillēm, būtu pieejams.
Ar videozvaniem ir mazliet citādāk, bet varbūt arī nē. Jo tie nespēj translēt visu to mikromīmiku, uz ko tik trenēta ir cilvēka acs, un kuras nepārtraukta lasīšana ir visas sociālās dzīves pamats. (Lūk, kāpēc es cibas pirmsākumos tā degu iepazīties ar visiem saviem šejienes favorītiem klātienē.)
Tāpēc neviena cita pandēmijas parādība mani līdz šim vēl nav tik ļoti satraukusi, kā iespējamā prasība valkāt maskas publiski. (Un kas kā profilaktiska prakse pēc atļaujas atkal pulcēties varētu turpināties ļoti ilgi.) Cilvēki bez sejas ir zombiju apokalipse.
No otras puses, tikpat, cik mums cits citam, sejas redzamība svarīga ir arī totālajai valstij. Datu ievākšana un apstrāde ir tikai ierīču spēle savā starpā, kamēr nav iespējams tos saistīt ar konkrētu un autentificējamu personu. Tā ka arī drošībnieki droši vien iebildīs pret ilgstošu seju slēpšanu.
* * *
Visu laiku gaidu, kad tīklā sāksies jaunais radošums. Nevis žēlīgās parodijas par mākslas vēsturi un ne dročīšana uz saviem arhīviem. (Pats daru.) Bet tiešām jaunais.
(Tiktoku nezinu. Vai tur kaut kas ir?)
* * *
nopietni jāpārskata sava valoda. Tā dirsīgi izvairīgā aizplīvurotība rakstos. Ar domas nevienkāršumu tam nav nekāda sakara. Var būt tiešs, bet netriviāls.
* * *
patiesība vienmēr ir jauna
* * *
par šito arī jāuzraksta, vai vismaz jāpadomā – par šito liekēdīgo, bezjēdzīgo un nepraktisko mākslu, ko autori tagad bez atlīdzības izliek lietošanai visiem izolētajiem par prieku. Bet kad visas pasaules valdības lems, kam pienākas kompensācijas par izolācijas laika zaudējumiem, viens no pirmajiem būs lielais sports, jūs redzēsiet.
* * *
Būs interesanti pavērot, kā šī ārkārtas varas iespēja ietekmēs pašus lēmējus. Nē, ne pašu veselības un pašu pārvietošanās brīvības dēļ, bet tieši bezprecedenta varas iespējas dēļ.
* * *
Poll #21344 Drošākais atbalsts galējas krīzes apstākļos
Open to: All, results viewable to: All

Pie kā tverties, kad nav vairs, kur likties?

View Answers

vecāki/ tie, kas uzaudzināja
12 (36.4%)

dzīvesbiedrs/ partneris/ t.s. otrā pusīte vienmēr
15 (45.5%)

tuvākie draugi
10 (30.3%)

pats tikšu galā
12 (36.4%)

cits (komentāros)
6 (18.2%)

* * *
Ļoti spēcīgas meitenes mums latvijā (un meitenes man nav derogatīvs. Vīriešus, kurus iekāroju saucu par zēniem, lai gan zēnus neiekāroju. Lūk, nebeidzamā taisnošanās jūsu dēļ, kurpretim savā lokā, kad nonāk pie lietas, tāda nav vajadzīga. Un mēs šovakar nonācām pie lietas.)
* * *
dažiem intelektuāļiem tas ir tāds kā ieņemamais amats – ar savu autoritāti uzturēt spēkā noteiktas klišejas, "jo sabiedrībā pēc tām ir pieprasījums"
* * *
manuprāt skaists augstās publicistikas piemērs: "ļaunums ir cilvēces bērnības trauma".
(Vienā frāzē – nav jāpaskaidro, vai ne – evolucionārā bioloģija, psihoanalīze nevis kā revolūcija, bet kā tradīcijas kopsavilkums, vienmēr aktuālā politika, utt.)
* * *
Taisīt literatūru no katra gadījuma, kas ir kaut mazliet ārpus rutīnas un komforta? Nē, it kā.
* * *
Tagad lielākoties guļu, pa 12, pa 14 stundām no vietas. Un visa kultūra miegā notiek. Aizvakar, piemēram, uz mani šāva. Ar automātu. Trāpīja vairākās vietās kājās un mugurā. (Visur tur mani diezgan smagi pirms gadiem 20 sakoda kaimiņu asinssuns. Tāpēc aukstie sviedri, drudzis un raksturīgie krampji miesai jau bija pazīstami. Un, lūk, tā miesa nolēma par sevi atgādināt.)
(Joprojām ceru, ka kaut mazliet iederos. Tādas manas vienīgās ambīcijas.)
* * *

Previous