Pegijas · Lī · interjers


Livoniana multidentata

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Šitā cieņpilnā paklusēšana, vēsais vēsums un krupja galantā norīšana nekādu pienesumu kultūras vēsturei nerada. Klačas, diršanās un atriebība rada.
Turpinājums sekos.
* * *
«все сгорели карусели, все качели погорели» (atrasts feisbukā pie Josef Kats)
* * *
vēlreiz priekš sevis par patiesi kautrīga (bet pragmatiska cilvēka) dabu.
Ričards Rortijs: "I can still remember things, that I have done to other people 30 or 40 years ago. That emotions of shame and guilt are so intense, that I instantly try to distrack my attention. It isn't like I remember inflicting deliberate pain on anybody, it's just acts of omission: it would have been so easy to have done something for her or it would have been so easy to be kind, but I wasn't. Something like that."
* * *
Do not go gentle into that good night,
Old age should burn and rave at close of day;
Rage, rage against the dying of the light.

Dylan Thomas

* * *
No piezīmju grāmatiņām
Goran Gora par "Izstādes gleznām" 29. decembra koncertā: "Un, lūk, kā Musorgskis atdzīvina divus ebrejus."
* * *
tā vien kūsā saprašana un miers pēc terapijām?
* * *
redzi, cik daudz vakarus es sevi noturēju rokās
* * *
Visi daiļliteratūras panākumi balstās uz to, ka lasītāji spēj savā bioloģiskajā rutinētībā identificēties ar aprakstītajām pieredzēm un prognozētajām situācijām. Un kultūrrutinēti aptecēties pie rafinētām un "neparedzētām" valodas spēlēm. (Viss punctum un studium un baudas un ekstāzes teksts nav nekas vairāk un īstenībai necik netuvina, bet tikai dročī uz šad tad mazliet neierasti pārkārtotiem akcentiem.) Tātad ar īstenību tam nav nekāda sakara. Daiļliteratūra par īstenību neko nevar pateikt, par īsu rokas žanram.
* * *
jums ir sava kompānija?
* * *
mūzika laikam tomēr nederēs komunikācijai ar visumu. Pārāk šaurs spektrs un nedz komponista varā ir pārstāvēt to, ko viņš ir sarakstījis, nedz mūziķa varā – saprast, kas ir tas, ko viņš translē. Tātad pat mūzika laikam tomēr ir pārāk lokāla parādība. Kaut kas universālāks varētu būt prasme lietot ķīmisko elementu tabulu kā alfabētu.
* * *
visa dzīve viens glamūrs un komercnoslēpums
(es tik daudz un dažādos veidos esmu teicis, ka nepiedalos politikā, bet neviens neklausās)
* * *
Kaut kur nesen pavīdēja: "Robins Huds laupīja naudu no bagātajiem un atdeva to nabagiem. Uz maziem procentiem."
* * *
alkohols bremzē sinapšu notikšanu. Tas nozīmē, ka man ir mazāk iespēju pastāstīt jums kaut ko jaunu (kas ir ētisks, morāls, sociāli nozīmīgs uzdevums)
Bet alkohols bremzē arī kritiena sāpīgumu (kas ir privāts, "be yourself", "es esmu tik unikāls" uzdevums)
* * *
nespēja iztēloties iespējamos nākotnes scenārijus mani, piemēram, dzen lielākā izmisumā nekā nespēja būt pilnīgā klātienē.
* * *
vakarnakt es nebiju nejauks
* * *
Ko var noskaidrot empīriski.
Jeb nepatīkamā veidā.
Dzimtajā ciemā vienīgais diennakts veikals ir benzīntanks pusstundas gājiena attālumā no manas istabas. Alkohols ir sūds, uz to es jau sen vairs neceru, bet jebkurā diennakts laikā uz stundu garu pastaigu (turp atpakaļ) mani mierīgi var iedvesmot pēkšņs cigarešu trūkums. Un šonakt, kad 23.45 pienācu pie diennakts benzīntanka durvīm, kas automātiski nevērās vaļā, laipna meitene, kura dienesta kostīmā rosījās pa iekšu, norādīja uz zīmīti vitrīnā "slēgts 23.50-00.40".
Jo es esmu konservatīvs patērētājs. Bikses, piemēram, jau gadiem pērku vienā un tajā pašā veikalā un apmēram viena fasona. Jo nav likušas vilties. Reizēm pat nepielaikoju, bet vienkārši ieeju un paņemu tās pašas, jo kādi gan varētu būt pārsteigumi standartizētajā masu ražošanā.
Un tad šonakt, pēc vilšanās pie benzīntanka, izrādījās, ka aizvakar paņemtajām standarta biksēm ķūlis ir par augstu un knapi veras vaļā. Mana vaina, protams, ka nepārbaudīju to pielaikodams, bet no otras puses - vai kāds vispār tā dara, ka pielaikodams pārbauda, kā ķūlis saskan ar viņa ģenitāliju anatomiju naksnīgiem čurāšanas gadījumiem brīvā dabā?
* * *
dažbrīd, lai notikumi manā galvā nebūtu tikai visu enerģiju paņemošs l'esprit d'escalier, taisu tādus kā vēstuļu un īsziņu uzmetumus, un tad visu enerģiju paņem to nesūtīšana.
* * *
pat es ar visu savu slaveno uzmešanu un vilcināšanos reizēm strebju karstu.
* * *
mēs knapi knapi, teju tikko, esam sākuši saprast kaut ko par cilvēku, un viņš jau atkal slīd ārā no rokām.
No visām bažām, kas izskanējušas AI sakarā, tieši šīm es visdrīzāk pievienojos – ka pirms vēl esam paguvuši padzīvot kā cilvēki ar adekvātu sevis izpratni (ne kā dzīvnieki un ne kā dieva radības, un ne kā bioloģiski mehānismi, bet kā cilvēki), jau drīz varam šo iespēju pazaudēt ar nākamo neatceļamo augmented intelligence vilni. (Paturot prātā, ka varbūt tas arī ir cilvēks – ar rīku rokās. Ar akmeni, ar kaltu, ar zīmuli, ar smārtfonu. Un nekas cits viņš nav. Lai gan līdz galam es tam neticu – kur pazūd mīļotais, kura katru mazāko uzacu, nāšu, lūpu kaktiņu mikrokustību tu vēl tikko prati nolasīt un tulkot, un jebkura cita, ar kuru nākas rēķināties – kur viņi pazūd, kad ieskatās savos telefonos? Kur viņi pazūd, kad ieskatās plānotājā? "Savās dzīvēs" pazūd?)
Un tad tie politiskie vegāni un vides aktīvisti: "sliekas un sūnas dzīvotu daudz labāk, ja uz pasaules nebūtu cilvēku." Nemaz nerunājot par to jūsu otro atnākšanu. Kādu dirsā vēl otro. Jūs pat pirmo vēl neesat atnākuši.
* * *
Boriss Groiss: "jūs varat paņemt visu, kas par mani atrodams internetā, bet saskanīgu manis attēlu jūs no tā nekad nesaliksiet. Šie sociālajos tīklos pašradītie mākslīgie ķermeņi ir kā paleninātais sprādziens no Zabriski Point fināla, vai kā dzīva miroņa vienmēr lēni sairstošā miesa."
FIB: "mēs salikām kopā visu, kas par viņu atrodams internetā, un ieguvām pilnīgu terorista attēlu."
* * *

Previous