Pegijas · Lī · interjers


jeb mācos tristanu

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
pēteris kļava, cilvēku apziņas pētnieks, filmā par zolitūdi: vai latvijā vēl ir palicis kāds vīrietis?
(dročī uz domāšanu. simis)
neparasti stāvokļi, nu tie, ko sauc par sajūtām, ir apstākļu sabiezinājums. Tāpat kā visi fiziski ķermeņi (no galaktikām līdz miesai) ir vielas sabiezinājums. Iztēlojieties, kā telpu aksonometriski attēlo: x, y, z, ja. Kakts tāds.
Un tur vējš uz brīdi sadzen putekļus čupiņā. Un apstākļus.
* * *
Ir kaut kāds tāds priekšstats izveidojies, ka ja tu par savu dzīvi kaut ko uzraksti, tad ar to tu vai nu tai atriebies, pretīgajai un neērtajai, vai arī noraksti to nost - reabilitācijas tādā vai arī psihoterapijas režīmā.
huju!
(Reti, gandrīz nekad neviena tāda ieraksta te nav, kas nebūtu konkrēta spekulācija vai kas nebūtu mērķēts uz konkrētu lasītāju. Tikai idiots domā, ka raksta tikai priekš sevis.)
* * *
jālasa bioķīmija un neirozinātne.
No attiecīgās mūzikas ļimšana, piemēram, sākas kaut kur plaušu augšpusē, tieši zem atslēgas kauliem. Nu, tā sajūta, ka elpu cērt ciet. Un vēl arī ausis sarkst pie attiecīgās mūzikas.
No greizsirdības (visbiežākā sajūta šajās nedēļās) ļimšana kaut kur krūškurvja vidū sākas. Sagrābj tur tā visu (un, galvenais, nav jau daudz tur tā materiāla, ko sagrābt), un žņaudz, un tā, ka liekas - daudz vairāk žņaudz, nekā tur ir vispār, ko žņaugt. Žņaudz arī kaut kādus gaisa kubikmetrus visapkārt. Tā, ka nav kur sprukt ārpus sevis, lai nežņaugtu.
Nepatīkamās ziņas spiež tur, kur kuņģis zem krūškurvja sākas, un tad visu zarnu traktu arī sarauj.
Gulēt ejot mosties negribas.
Ne uz ko nestāv.
* * *
Precīzākā mūsdienu Latvijas ilustrācija IR stacijas gājēju pāreja pie Merķeļa ielas. Gan politiski, gan kulturāli, gan visādi citādi visprecīzākā.
Jums, mīļie draugi, var būt smukas drēbes no ārzemju šopingiem un pat smuki interjeri, tādi, ka žurnālā var likt, un darbs un nauda, un gadžeti un aplikācijas, bet ja jūs esat mierā ar nodokļu politiku un lāpu gājienu, tad man jūs esat cilvēks no stacijas gājēju pārejas.
* * *
Neļauj draugam izskatīties pēc idiota
* * *
divu, nepārspīlēsim, vīriešu mīlestība
savā starpā
vai eiropieši vispār prot dzert šņabi
Vitamīns D svecītēs. Latvijas simtgadei. Un Nikotīna plāksteri. Un astmas pišpiš
Imanta Ziedoņa vārdā nosauktā zāle joprojām smaržo pēc svaigi griezta saplākšņa. Tāds sasniegums
Smirdīga buča
klavieru neglīto izskatu glābj tas, kas no viņām skan. Vai arī neglābj
* * *
es nezinu, kā draugi no manis aizgāja - ar taksi vai ar autobusu. Bet ir jau arī tūkstoš citu lietu. Varētu, piemēram, pakārties. Varētu nopirkt fraku.
* * *
Kaut kas ir citādāk. Man no tā ir bail. Bet man gribas, lai kaut kas ir citādāk.
* * *
ir baltās apkaklītes un ir mākslas kolekcionāri.
Abi ir sinekdohas. Iespējams pat, ka viena līmeņa.
Mākslas kolekcionāru noziegumi.
(Es pārbaudu, kā skan. Izklausās pat iespējami.)
* * *
"a view from nowhere" kā vienīgā pozīcija, no kuras rodas iespēja solidarizēties. Jāpadomā.
* * *
pelēkie arhitekti vienmēr čīkst, ka arhitektūra, kas parādās medijos ir tendencioza izlase, ko realizē daži nez kāpēc pie teikšanas pielaisti pašpasludināti kritiķi. Viņi čīkst, ka tā nordiskā elegance, ko rada apmēram 20 Rīgas arhitektu no visiem 1000+ valstī, ir kliķes arhitektūra, kas neuzrāda visu brīnumaino Latvijas arhitektūras spektru.
Un viņiem ir taisnība! Realitāte tās pilnībā ir daudz daudz daudz dramatiskāka nekā tā skopā 2% izlase, kas parādās medijos. Un jūs to ielās, birojos un mājokļos paši redzat katru dienu. Medijiem rūp viņu reitingi. Tāpēc viņi nekad neuzdrīkstēsies rādīt realitāti visā tās baisumā. Pelēkie arhitekti būs pirmie, kas pārstās tos abonēt. Tāpēc neticiet medijiem! Man neticiet! Vērtējiet paši!
* * *
es, ja kas, neesmu ar plāksteri aizlīmējis laptopa actiņu
* * *
Es tāpat kā septiņi miljardi pasaules iedzīvotāju nezinu, kas Latvijā notiek. Un tiešām neinteresē nemaz, kamēr tā tieši nost nesit.
* * *
visu diženo orķestru kapi
* * *
Es jau teicu - mam patīk redzēt, ka citi cilvēki cits citu atrod un iemīl, un to neslēpj. Es jau teicu - man patīk būt tai vecmāmiņai ar ratiņsomu, kas tiem rokās sadevušamies skaistuļiem salutē, negaidīdama, ka kāds no viņiem tāpēc aiz pieklājības līdīs arī zem maniem vecajiem zīdiem.
Neticat?
Neticiet!
* * *
tas, ko mamma sauc par šmurgāšanos ar ēdienu, par cūkāšanos, par necieņu pret ēdienu, par neizēstu šķīvi, īstenībā arī ir bailes no seksa un bodīšeimings
* * *
ā starp citu es esmu ļoti uzmanīgs ar tiem kuriem pat dibens ir nosauļots
* * *
Nu tik mēs dzīvosim, cilvēki saka, kad iekārto māju, bet pēc tam aizmirst, ko tieši ar to bija domājuši.
* * *
vispār es nepareizi pagriezu jautājumu. Mani nahuj neinteresē jūsu gadījuma rakstura pastaigāšanās, saulstariņi. Mani interesē maršruti, kuros jūs bez apdraudējuma un pat labprāt ietu ar kājām, jo tā ir visērtāk
* * *
Zuzejam - un es to aicinu saukt šajā mīļajā latviešu vārdiņā - būs seštūkstoš folouveri pirmajā gadā. Un seštūkstoš divsimt - otrajā. Bet šis bezkaunīgi drosmīgais solis nepaliks bez atbildes. Māksla ir cīņa. Privātās kolekcijas tieši ar to ir privātās, ka ir vairāk nekā divas.
* * *

Previous