Pegijas · Lī · interjers


un Ritas Heivortes filozofija

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Pigalu Frīdis ir go-go dejotājs Klišī bulvāra klubos. Kad viņam prasa, kā viņš sevi uzkurina, ja šova laikā nav noskaņojuma, viņš gudri atbild: "nekā, izliekos līksms tik ilgi, kamēr pats tam noticu."
* * *
vai tiešām ir tā, ka sievietes par drag apvainojas? Labi, lielo glamūro drag pie mums nevar dabūt, tikai Jarānu un Porgantu un tamlīdzīgus postpadomju kultūrtelpas produktus, un par tiem jebkurš drīkst just nožēlu. Bet to tiešām spožo drag dīvu (kas nav trans, nedz arī slēpj, ka ir vīrieši) sakarā ir pamats aizvainoties? Tā sievietēm tiešām šķiet tikai ļauna parodija labākajā gadījumā?
* * *
fāāk, es gribētu, lai jūs linku atverat ar aizvērtām acīm un uzminat dziedātāju bez priekšāteikšanas (labi, pāris "ken-lī" momenti varētu nodot tomēr, bet citādi - ne sliktāk par Betiju Kārteri, piemēram)
https://www.youtube.com/watch?v=XZR0dbSacJs
* * *
par spīti gandrīz divsimt gadiem kopš brīvlaišanas un nosacīti vāciska dzimtas vārda piešķiršanas par balto cilvēku tā arī neesmu kļuvis, bijušo kaklakungu fon Grothusu un fon Firksu vēsturi par savējo neesmu sācis uzskatīt, un mītu par baltajiem protolatviešiem arī ne, un arī diezko tālu no bijušajām klaušu vietām aizrotējis neesmu. Vēl pirms nieka četrdesmit gadiem tēvs piespiedu kārtā stādīja kartupeļus tieši turpat, kur viņa vecvecvecāki vergi simt piecdesmit un varbūt divsimt un varbūt trīssimt gadus iepriekš, un viņa māsīcu bērni, mani vienaudži, to tur dara joprojām, stundas brauciena attālumā no šitās te kultūras galvaspilsētas.
Lai gan no otras puses - to, ka brīvlaišanas simtgadi te neviens nesvinēja, ir saprotams. Bet par to, ka vajadzētu divsimtgadi, gan ir vērts padomāt. Pašapziņas celšanas dēļ.
* * *
topless oblige
* * *
Jūs esat ļoti skaisti. Man nav, kur piesieties.
* * *
Uzlecoši arhitekti filmās ir vai nu sapņotāji vai geji, nobrieduši arhitekti - aizlauzti, norietoši arhitekti - maniaki.
* * *
laikā starp puspieciem un septiņiem šorīt ilgi intervēju Zahu Hadidu kaut kāda stadiona tukšajās tribīnēs. Īstenībā man par viņu nekad nav bijusi liela interese, sapnī pie manis ierotējusi droši vien tāpēc, ka sociālie tīkli par viņu joprojām nenorimst.
Vai arī es pie viņas, baigi svešā tā vide priekš manis, stadions (kas tika pamazām posts vakara futbola mačam), vip loža, kas bija arī viesu nams, kurā notika arhitektu plenērs ar tātad Zahas piedalīšanos, un tā tālāk. Vienā brīdī netālu garām nogāja lemurs un kalevala vienādi blondās parūkās. Noteikti ne kā karsējmeitenes, drīzāk kā kādas radikālas demonstrācijas dalībnieces. Māju viņām, bet viņas kā caur stiklu - nepamanīja, noignorēja.
Zaha bija neticami pretimnākoša un runātīga, atļāvos pat dažus kritiskus komentārus par viņas topošo projektu. Tas ir, nevis par pašu viņas objektu, bet veidu, kā viņa vāc izejas materiālus. Zināt, arhitekti vienmēr uzsver konteksta nozīmi jeb to, cik svarīgi iepazīt vietas vēsturi un saprast vietējās kultūras īpatnības pirms projektēšanas un tā tālāk (pat ja pašu projektētais beigās bieži izskatās pilnīgi citplanētisks.) Nu, lūk, Zahas izpētes materiāli, tie kurus viņa man rādīja, izskatījās kā kaut kas starp lonely planet tehnisko formālismu un priekšstatiem, ko par vietu var gūt no suvenīrattēliem uz konfekšu kastēm.
Un vēl viens kaitinošs moments - pat pats savā sapnī nebiju tik liels un nozīmīgs, lai Zaha sniegtu interviju ekskluzīvi man vienam. Tur bija vēl viens kolēģis, tāds kopts un seksīgs latino, lai gan ar nelielu svara deficītu (bet kuram gan te tāda nav). Un viņš uzvedās pretīgi. Tā, kā uzvedas, kad klātienē konkurē par vienu iekāres objektu: ar uzmanības pieprasīšanu tikai sev visos iespējamajos veidos. Un lai gan viņa jautājumos bija daudz acīmredzamas lišķības, un viņa ķermeņa valoda brīžiem bija tik izaicinoša, ka es domāju, akkungs, kā tev nav kauna - viņa taču ir trīsreiz vecāka par tevi - tomēr šķita, ka Zahai tas patīk, un mentāli viņi viens otram ir savējie, no vienas kultūras, tā teikt, bet eksotiskais svešais šajā trijotnē esmu es. Pelnījis, protams, pieklājīgu attieksmi un izvērstas inteliģentas atbildes uz saviem jautājumiem, tomēr svešais. Zaha noteikti nav feministe.
* * *
krūšturu vaļāsprādzējamā dziesma
* * *
Poll #20685 ālinģis
Open to: All, results viewable to: All

Ko jūs personīgi būtu gatavi darīt tagad, lai stiprinātu iespēju, ka pēc simts gadiem kāds vēl runās latviešu valodā (pat ja šodienas cilvēkam tām šķistu svešāda un pat nepieņemama)

View Answers

neko, par visu jau padomāts ES regulās
0 (0.0%)

esmu gatavs sāk (vai turpināt) atbalstīt LV partijas un iniciatīvas, kas aktīvi iestājas par valodas aizsardzību (jebkādā formā)
1 (4.0%)

redzu tādu apdraudējumu, ka esmu gatavs ziedot šī brīža ekonomisko un emocionālo komfortu, lai nodrošinātu valodas pastāvēšanu nākotnē
0 (0.0%)

esmu gatavs cīnīties pret tiem, kas tīko iznīcināt mūsu valodu
0 (0.0%)

turpinu lietot un kopt savu latviešu valodu, un būt piemērs tiem, kam tā rūpēs nākotnē
18 (72.0%)

es neticu, ka valoda būtu apdraudēta un varētu izzust gadsimta laikā
4 (16.0%)

man nerūp, kas notiks pēc simts gadiem
4 (16.0%)

valoda ir novecojis nacionālistisks konstrukts. Esmu gatavs darīt daudz ko no augstākminētā, lai cīnītos par cilvēktiesībām un cilvēces labklājību nevis par novecojušiem nacinonālistiskiem konstruktiem
7 (28.0%)

nē, muļķa simi, jautājums bija jāuzdod tā:

* * *
neaizgāju uz baletu jo uz brīvi viss kordebalets basām kājām saskrien zēnu tualetē
* * *
dažbrīd uznāk sajūta, ka visa tā urbšanās cauri materiālam ir vienkārši info junkie, bet reizēm - ka nelietderīga enerģijas tērēšana tam, ko visi jau zina, un ka vajag vēl tikai šito sīko detaļu, lai viss saliktos pa plauktiņiem, un liktos mierā (bībeli, bļa)
* * *
Turiet savas reputācijas augstu, uz mani neskatieties
* * *
iesakiet literatūru. Ir kāds no fantastiem vai zinātnes vēsturniekiem, kas domā par zinātnisko atklājumu secības likumsakarībām vai alternatīvajām nākotnes vēsturēm gadījumos, kad tiek pieļauts, ka viens otrs atklājums nevar tik izskaidrots citādāk kā vien nejaušības pēc? (Par nejaušību es neuzskatu gadījumus, kad atklājums noticis pateicoties pieejamajiem mērinstrumentiem vai tehnoloģijai, kas vajadzīgos mērinstrumentus ļautu radīt, vai arī aktuālo ideju fonam, kas domāšanu šāda atklājuma virzienā varētu būt iniciējis, un tamlīdzīgi.) Tipa, vai radioaktivitātes atklāšana būtu bijusi iespējama pirms Maksvela teorijām utml? Nejaušu ģēniju glorificēšana un pareizo cilvēku pareizajā vietā mīts mani arī neapmierina, lai gan šis jautājums (jā, esmu stulbs) mani pirmām kārtām tieši cilvēku dēļ saista.
* * *
uztaisīja vārdu, nopirka villu
pie sevis
un dzīvoja mūžu laimīgi
* * *
Diezgan ņirdzīgi: Ņūmeksikas pilsētiņā, kurā tolaik auga maziņš Nīls Patriks Hariss, ieradās producents no Starsearch meklēt talantīgus bērnus tipa Brodvejai un Holivudai. Pilsētiņa noorganizēja telpas, vecāki pucēja bērnus, bērni gatavoja numurus; sanāca nebijis talantu šovs. (Atcerieties Little Miss Sunshine finālu? Es kaut ko tādu iztēlojos, klausoties kā tagadējais Nīls Patriks Hariss to atstāsta.) Un tas viss bija tik nopietni, ka vecāki paši un onkuļi un tantes un vecvecāki un kaimiņi nemaz tā nevarēja tikt iekšā caur pazīšanos ar nākotnes zvaigzni, bija jāpērk biļetes par 50 dolāriem gabalā. Un tā bija tikai pirmā kārta. Balva par uzvaru bija piedalīšanās nākamajā, novada, konkursā, pēc tam - štata, un tad faktiski bija tikts iekšā aģentūras kartotēkā. Vecāki bija pilnīgi pārņemti ar to, daži bērni un maziņais Nīls Patriks Hariss arī, kurš, protams, uzvarēja pilsētiņas konkursā un uzreiz sāka gatavoties nākamajai pakāpei.
Kad pēc konkursa no Starsearch ilgi nepienāca ziņas par nākamo etapu, vecāki sazvanīja aģentūru, lai uzzinātu, ka nekāds viņu producents uz pilsētiņu nekad nav ticis sūtīts.
* * *
Un tagad es noskūpstīšu to vietu uz tava pleca, kur rokas iesauļotā daļa pāriet neiesauļotajā
* * *
mana iztēle vēl neļauj ieraudzīt pasažierus tajā bezpilota automobīļu projektā, kas tagad strauji attīstās un kam jau paredz mainīt dažādus satiksmes noteikumus un pārplānot infrastruktūru. Mana iztēle kavējas tajā sci-fi vīzijā, kurā bezpilota automobīļi ir tikai anonīmu satiksmes masu skatu dalībnieki bez konkrētiem pasažieriem gangsteriem un viņu dārgajām draudzenēm iekšā.
Tai pat laikā mana iztēle atsakās pieņemt "back to normal" konceptu, kas tik bieži kā mierinājums izskan krīzes sižetos. Neredzu, kā tas ir iespējams - jebkad atgriezties iepriekšējā normālībā.
* * *
"nature, nurture and your fault"
* * *
Mamma, par to jau esmu stāstījis, bērnības bildēs izskatās kā Mireija Matjē, bet viņa nav pirmā, kas man 8. marta sakarā nāk prātā. (Mireija Matjē, runāju, zin', kā to laiku bērns. Jā, mamma nebija fabrikas strādniece, ārste bija, turklāt ne kantoriskā, bet uz ātrajiem, tomēr sekoja kantoriskajai modei tātad, jo arī Ļija Akedžakova Dienesta romānā izskatās uz to pusi. Un ja Ļijai vēl uzliktu brilles à la "Māra Zālīte", tad tiešām būtu kā mamma astoņdesmito sākumā. Lai gan kāpēc uzreiz kantoriski - Dienesta romānā bija arī Svetlana Ņemoljajeva, blondi dzeltena kā vannas pīlīte, ar tām žudkajām acu ēnām, pilnīgi kantoriski vulgāra, bet ja būtu bijusi ar kaut cik gaumi vai resursiem, tad būtu kā Laimdota Rone. Kurai savukārt varbūt arī bija tikpat briesmīgas ēnas, toties bija arī brilles à la "Māra Zālīte", turklāt melnbaltā televīzijā, un tas uzreiz kaut kā kantoriski inteliģentāk izskatījās.) Tātad ar 8. martu man pirmkārt Laimdota Rone asociējas. Tas ir, nevis viņa, bet kolhoza dārzniecības vadītāja, kas izskatījās kā Laimdota Rone, tikpat salti eleganta, pat tāda kā melnbalta, tikai bez brillēm à la "Māra Zālīte". Teica man: "puisīt, ņu, kuras neļķītes mammītei griezīsim?", kad tēvs mani pašā agrumā bija turp aiztiepis līdzi pa blatu priekš mammas kaut ko sagādāt. Faktiski tā ir mana pirmā glamūra pieredze, tas balto neļķu rudzulauks, par mani pusotru reizi garāks, tajā dārzniecības siltumnīcā (sarkanās tur neatceros). Un dārzniecības vadītāja à la Laimdota Rone adītā kleitā (fail).
Mūsu baltkrievu aukle, Gaļas tante, gan nekam nebija līdzīga, ne toreiz, ne tagad. Nē, bija droši vien, bet bez jebkāda glamūra pieredzes potenciāla. Viņai piemēram nebija divu domu, ņemot mūs ar bračku līdzi bļitkot uz ledus, kam jau ūdens pa virsu pāri potītēm. Pašai kājās vīra kirzavnieki, mums - ko nu mamma sagādājusi. Nezinot, kādi auklei uz to dienu plāni. Tādai tantei kā noliktavas naktssardzei no Šurika piedzīvojumiem. Kad Gaļas tante nevarēja, mamma, kas uz ātrajiem toreiz strādāja, mūs pie pretējo durvju kaimiņienes Ilzes iefīrēja (speciāli nesaku Ilzes tantes, jo kas gan viņa par tanti ar tādām glamūra pretenzijām. Toreiz, protams, par to neko nezināju, bet katrreiz, kad redzu Burkā kundzi ar visām viņas parafernālijām, man uzreiz Ilze prātā. Vēl viena Ilze, vecāsmammas māsa, bija tāda pati, uz šiku, bet ar šaubīgāku gaumi, kantoriskāka. Ja Valmierā jebkad ir bijusi PSRS Celtniecības bankas Latvijas republikāniskā kantora filiāle, tad tās vadītāja droši vien bija viņa. Tik kantoriska. Kā Nonna Mordjukova Briljanta rokā.)
* * *

Previous