Pegijas · Lī · interjers

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Lūk, uz Džeimsu Bleiku gan es ietu. Bet ne jau kaut kādos pallādiumos un fabrikās, bet kādā draugu virtuvē. Vēl labāk būtu, ja mēs sēžam virtuvē, jūtamies labi, bet viņš kaut kur blakusistabā pārnopietni pilina. Kā tas šobrīd faktiski arī notiek. (Es esmu viens, bet ar visiem kopā.)
* * *
komentārs pie Ķenča raksta
Paskatieties uz ēdienu fotogrāfijās - viss ir apēsts. Arī apelsīna miziņu mūsdienās neviens vairs nepierīvē.
* * *
nedomāju, ka tas ir naivi
I cannot understand the truth except as the negation of falsehood. I always discover what I think to be true by seeing that something is false: the world is basically full of falsehood, and the truth is something carved out by the rejection of falsehood. In a way, the truth is quite empty, but it's already a fantastic liberation to be free of falsehood.

Susan Sontag

* * *
un vēl man tik ļoti patika Nebraska un Inside Llewyn Davis, ka no Nimfomānes un Budapeštas hoteļa neko īpašu vairs nesagaidu.
* * *
Robeža te neiet caur Latviju - nu, tā austrumu rietumu. Tā iet caur katru individuāli, vienalga, kurā pasaules vietā.
* * *
izdevējs, kura klientu serviss regulāri (nekad) neatbild uz ēpastiem, vai arī atbild ar automātisko "out of office" atbildi, šodien ir izpaudies ar iniciatīvu, un atrakstījis pats: "Thank you for your recent contact with [us]. Please take a few minutes to tell us how satisfied you were with the response you experienced."
* * *
Glābjos, Berlina lekcijas klausīdamies. A ko darīt? Šūmēties? Turklāt "savas ādas glābšana" ne vienmēr ir tas pats, kas savas ādas glābšana. Kā gadījumos, kad tu, draugs, izvairies no konflikta, lai mēs, iespējams, nekad vairs netiktos, bet tā izglābtu mūsu abu ādas.
* * *
Diršanās nozīmē to, ka mums labi iet. Ietu sliktāk - vai nu ciešāk turētos kopā, vai vispār nebūtu pazīstami. Vai arī ienaidnieki, bet to tad pēdējā brīdī uzzinātu. (Nepieaugušais es atkal runā.)
* * *
Tas, ko it kā uz Hermani atsaucoties, vakar teica īves draudzene - ka no kuras katras parasta cilvēka dzīves lielisks stāsts tomēr nesanāktu, kā agrāk tika pieņemts - ir tikai viena situācijas puse. Otra ir tāda, ka augstajā mākslā pārvērstie parasto cilvēku stāsti nav nekas vairāk kā augstā māksla ar tai raksturīgo dročīsanu uz savu talantu (un es to nekritizēju, man tas patīk.) Masas vai kuru katru parasto cilvēku audzinošās, pedagoģiskās vērtības tajā nav nekādas. Tās ir tikai tādas interesantas trofejas pēc klejojumiem ārpus savas pils, ar ko, atgriežoties pilī, izklaidēt tās iemītnieku šauro loku.
Vēl viena ziņa: mēs joprojām par maz interesējamies paši par sevi, lai gan izskatās otrādi. Jo interesējoties par sevi vairāk, mums būtu mazāk iespēju iekrist slazdos, ko veido citu paviršie priekšstati par mums. Tas ir, mēs ciešam no tā, ka nespējam līdzināties citu neieinteresētajiem priekšstatiem par mums tā vietā, lai painteresētos par sevi paši.
"Kā jūties, draudziņ?"
"Neviens mani nemīl."
"Vai tad to es tev jautāju?"
* * *
* * *
Jā, ja patin atpakaļ, tad tā arī ir, ka es biežāk esmu mākslinieka pusē nevis publikas. Tur gan arī ir nianses, kas jāpaskaidro, pieņemot, ka "man maz kas patīk". Patiku nenosaka diletantisms vai augsta profesionalitāte, nevainojama noslīpētība vai pirmā skice, bet tas drošivien, ko te daudzi jau ir minējuši - nolūka skaidrība un patiesums. Tas ir tas, ko autori paši nevar pastāstīt par saviem darbiem, bet ko var "sajust", ja kaut kādu apstākļu dēļ publika ir labvēlīgi noskaņota. Un tad ja tas ir, netraucē arī visādi blakusfaktori: autora godkāre, ekshibicionisms, arī augstprātība vai pārlieka kautrība.
Jau agrāk esmu te stāstījis, kā mani aizrauj mākslinieka sarežģītā nepieciešamība izteikties, kas, kā es to saprotu, atšķiras no daudzu vēlmes vienkārši paust savu viedokli. Man ir romantisks priekšstats par īstu mākslinieku. Viņa nepieciešamību izteikties vada skaidrības ieviešana apkārtvaldošajā haosā. Vispirms privātas skaidrības, bet viņam nevarētu būt nekas iebilstams, ja tā izrādītos noderīga arī citiem. Nē, man laikam neizdodas paskaidrot, kā tas atšķiras no "parastas viedokļa paušanas", kas tā kaitina citos gadījumos. Jo mākslas aktu ne vienmēr var saukt par nesavtīgu, tas visbiežāk ir arī nepārprotami egoistisks. Bet tai pat laikā pašaizliedzīgs. Ir egoistiski savu mākslu, savu vēlmi noskaidrot patiesību, likt augstāk par citām interesēm, bet tas ir pašaizliedzīgi. Bieži pat pašiznīcinoši. Sevi un apkārtvaldošo haosu pārradoši. Un apkārtvaldošais haoss te nav jāsaprot kā kaut kāda mizantropiska metafora, bet gan kā visīstākā realitāte, vienīgais jēlmateriāls, no kā veidot; vispatiesākās un vissāpīgākās mīlestības objekts, jo tikai no tā mēs smeļamies izejvielas visām pārējām mīlestībām. (Mēs. Nu jau gan, simi. Turklāt par to tu te esi jau stāstījis.)
Jā, viss cits jau ir tehniskas detaļas. Mani šovakar palūdza aiziet no operas. Aizsēdējos pēc Rienci tik ilgi, ka pienāca garderobists, sapurināja un teica, ka esmu palicis pēdējais zālē.
Tobrīd domāju par publikas "likumīgajām prasībām", patērējot tāda mēroga mākslas aktus kā teātra iestudējumi un simfoniskie koncerti, arhitektūras pieminekļi un tamlīdzīgi. Jo īpaši gadījumos, kad to radīšanai tiek tērēti publiskie līdzekļi, nevis privāts finansējums (kura gadījumā pasūtītājam drīkst būt pajāt par publikas viedokli, bet publika drīkst būt vienaldzīga pret to, ko mākslinieks un elite "dara savā guļamistabā.") Nezinu vēl, vai pret šo attiecību modeli automātiski sasķīst mans idealizētais mākslinieka tēls, un uz skatuves kāpj cits, aktuālāks. Jo es tātad aizķēros pie nepatīkamās publikas "likumīgo prasību" problēmas, kad garderobists mani iztraucēja, un palūdza iet prom.
* * *
Atbildot uz tējas ierakstu, skumjš ir cēls dvēseles stāvoklis, bet nelaimīgs - miesas.
* * *
Pirmās pavasara mušas logā.
* * *
Tas speciālais idiota lepnums par savu nezināšanu, kuru arī nekautrējas paust, jo nav jau nekāds zubrila jeb pediņš, kam tādas lietas jāzina.
Un otrādi.(es te, saprotams, par savu nespēju just līdzi sporta sacensībām.)
* * *
Tas ir kāds vecs joks? Ja jā, tad es tādu nezināju.

Pārdevēja: "Tas ir matu augšanas līdzeklis. Uzmanīgi, ļoti spēcīgs! Mēģināju attaisīt korķīti ar zobiem, un paskatieties - kādas ūsas!"

* * *
Verdi 21.gs rotācijā ir 15 operas, Vāgneram - 10, Pučīni - 6, Mocartam - 5, Čaikovskim - 2, varbūt 3, ja Frančesku de Rimini iestudē kā operu. Un tad vēl strīpa ar viena hīta autoriem, Bizē, pirmkārt, un Rossīni, un Belīnī un Hendeli, un vēl un vēl, un vēl (izklausās jocīgi, vai ne - Hendelis, viena hīta fenomens, bet es te par 21. gadsimta komercrotāciju runāju).
Tāds ir kanons, lai gan katram no viņiem ir vairāk operisku opusu, nekā mans sākuma skaitlis rāda, un visos žanra 300 gados ir bijis pilns arī ar eksperimentētājiem, konjunktūristiem, avangardistiem un krietnajiem darbarūķiem, tradīcijas uzturētājiem. Un tādu ir daudz arī šobrīd, jo.
Pasaulē ir simtiem opernamu. Gandrīz katras valsts galvaspilsētā vismaz viens. Ja valstu šodien ir ap divsimts, tad ir arī gandrīz 200 opernamu (labi, Afganistānā, Irānā, Ziemeļkorejā un tamlīdzīgās vietās grūti iztēloties ko žanram atbilstošu, arī visādās okeānijās un āfrikā, vismaz man.) Bet operu lielvalstīs, Itālijā, Vācijā, ASV, arī Francijā, Austrijā un tā tālāk, savs opernams ir katrā sevi cienošā pilsētā, un daudzviet pat slavenāks par galvaspilsētas (Milāna, Baireita, Sidneja, Grāca, utt.) Tātad simtiem. Ar miljoniem budžeta katram. Tāpēc ap tiem komercnolūkos ir arī daudz laikmetīgo autoru, avangardistu, komjunktūristu, tradīciju turpinātāju. Kurš nams var atļauties, no fondiem ceļ ārā arī visus kanonisko autoru mazpazīstamos opusus, un nekanonisko autoru gabalus, bet tīri ekstravances dēļ, projektu formātā. Savu reizi gardēžiem, savu reizi tautai. Bet kanons un galvenais kases pildītājs tik un tā ir tās sākumā minētās - cik - ap 40 operas.
Un vai nu tu to zini, vai arī negribi zināt, Nepālas Nacionālā opera ar savu nacionālā pasūtījuma repertuāru, vai arī ar nācijas izpratnes līmenim pieskaņotu kanona iestudējumu tradīciju.
* * *
kas ir ar mani?! Katra mazākā ziņa par prozas lasījumiem atstāj pretīgu sliktas literatūras iespaidu, nemaz nerunājot par kaut kādu tur ieintriģēšanu.
* * *
Laucinieku tiešums, nesarežģītība (es gan teiktu - nabadzīgas dekorācijas, vāji piesegts plikums nevis nesarežģītība), skandināvu minimālisms, less is more modernisms (kurā īstenībā ir nulle vienkāršības), balts un melns, teikt tikai patiesību (baigi jau nu vienkāršais padoms) un tad babāh - māksla darīt cik maz vien iespējams (kas laikam nāk no jogas).
* * *
Noskatieties, kas nav redzējuši, Pēdējo metro.
* * *
Ar ko lielīties, nav. Var jau salti teikt, ka tikai dārzeņi bažījās par laikapstākļiem, un tomēr nestaigāt apkārt pliks par spīti temperatūrai.
Sezonas maiņa - pēdējo gadu trīs novērojums - izraisa arī kādu citu maiņu, un es speciāli nesaku, ka iekšēju, jo ne vasarā, ne ziemā to nevar tik viennozīmīgi lokalizēt. Runa ir par pozīciju, no kuras uz sevi skatās, pat ne par fokusu. Un novērojums ir tāds, ka tā pozīcija sezonāli mainās. Bet es vēl nezinu - no iekšpuses uz ārpusi, vai otrādi.
Tas notiek tā: vasarā, ejot cilvēkos, vai arī neejot, fokuss tik un tā ir uz viņiem, savukārt ziemā - otrādi. Vasarā par to vien domāju, kā būt cilvēkos, kā viņos tagad esmu, vai arī kā tagad mazliet nolūzīšu, lai drīz turpinātu, vai arī uzmetīšu lūpu uz ilgāku laiku, bet tik un tā sakarā ar viņiem. Kurpretī tagad - jā, tas jau ir sācies - es, ne retāk kā iepriekš būdams cilvēkos, visu laiku domāju par to, kā tikt ārā, vienatnes drošībā. Turklāt nav tā, ka vienatnē būtu baigi droši, jo visu laiku jau atkal jāturpina būt cilvēkos. Jau drīz atkal, pēc katras mazas nolūšanas, pēc katras lielākas lūpas uzmešanas. Ši virspusējā vajadzība būt cilvēkos ir vissezonas. Bet sezonāli lēkā pozīcija, redzi: es tāds smejošā barā vasarā, kas pierunā sevi palikt ilgāk, kas saka, ka tūlīt izskries, bet tikai uz brītiņu, lai atgrieztos. No kompānijas iekšpuses par sevi, ārpusē stāvētāju, smiedamies. Bet ziemā ārpusē stāvētājs es skatās uz sevi tajos cilvēkos, un visu laiku prasa: kad iesim mājās?
* * *

Previous