Pegijas · Lī · interjers


un Ritas Heivortes filozofija

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Iepriekšējā ierakstā minēto fragmentu Bikovs izmantoja, lai ilustrētu to, kā saprot Lema filozofiju. Viņaprāt, Lems ir pie tiem, kam pasaule nav izzināma principā. Jo tās likumi ir necilvēcīgi. Kultūra (tātad zinātne un arī reliģija. un loģika. un ētika) ir nedrošs, īslaicīgs patvērums (vai arī cietums) necilvēcīgi skaistajā, bet neviesmīlīgajā un nāvīgi stindzinošajā visuma nekurienē. Kaut ko par to uzzināt varēs, tikai izejot ārā no patvēruma (vai cietuma). Mirstot tātad.
* * *
Lemam Balsīs no debesīm ir viena holokausta atmiņu epizode. Tur viens no novārdzinātajiem jaunēkļiem, kas gaidīja rindā uz savu nogalināšanu, no situācijas centās abstrahēties iztēlojoties, kā nāves brīdī viņš iemiesosies tajā tur skaistākajā un staltākajā no nacistu virsniekiem, kuri uzraudzīja procesu.
* * *
Es - par baletu (deju) un manierīgiem žestiem. Un izteiksmīgu acu bolīšanu. Kurš zombijs vai robots vai dzīvnieks to prot? Neviens, tikai cilvēks. Tāpēc, lai būtu drošs, ka necilvēkā neiegrābsies, ņem tos, kas dejo, žestikulē un izteiksmīgi bolās. Un lai tiem urlām uz kortačkām skauž.
* * *
aj, apnika.
vakardiena zudusi, rīts vēl bezgalīgi tāls:
https://www.youtube.com/watch?v=Ry9CMQAf7tI
* * *
par patosu runājot un par mākslu, Maikls Kaningems saka, ka ja te ierastos citplanētieši, un jautātu, ko nozīmē būt cilvēkam, viņš drīzāk ieteiktu Goldberga variācijas nevis Annu Kareņinu, jo, ziniet, literatūra - tas ir kaut kā pārāk lokāli, kurpretim mūzika attiecas uz visu universu.
* * *
Roger Rosenblatt
Things I Can Take, Things I Can't

I can take a punch. Maybe not two punches or three. But one, to the belly or the face. I can take a punch.
And a snub. I've been snubbed a lot, so I know that I can take a snub. Walk past me here. Don't invite me there. I can take it.
I can take extreme heat and extreme cold. The heat was overwhelming in Thailand and in parts of Lebanon and Israel. I climbed the Rock of Masada in a hundred degrees and that was no fun. But I could take it. And the cold, too, in Vermont and New Hampshire, those winters were the gas froze in the the tank.
And a slur. I can take a slur. Call me kike, Hebe, Jew-boy. I can take that, too, though I'd probably want to find out if you can take a punch.
Gossips. I can take that, as well. I don't like it, but I can live with it. And the company of fakes and tyrants and amiable acommodators - for a brief periods. I can take it.
Disorder. It's difficult for a Virgo. But I can take it. And shocks. I can take shocks. And I can take a joke.
And ingratitude; I kind of expect it. And cheapness and pettiness. Even rejection. I can take that. And an unlucky streak. Treachery, if you must. It gets me down, but I can take it.
Things I can't take: your pain, the children's pain, the verdict of your glance.

* * *
Sestdienas rīts
* * *
peace is only very ocassionally a quiescent state. For the most part it is a struggle against destructiveness, the practice of resisting the terrible satisfactions of war. Džudita Batlere.
Jeb no laimes brīvajā laikā mēs gatavojamies ļaunākajam.

* * *
Mazliet kaitina visādu īsteno no malas vērotāju komentāri, ka tā saucamie multikulturālisti-liberasti un naciķi-protofašisti ir vienkārši divas uz sevi fokusētas, pašapmierinātas sektas, kurām vienkārši jāpārkāpj sev pāri un jāatrod ceļš uz saprašanos.
Pirmkārt, tādi komentētāji ir pirmie vispārinātāji, un vispārināšana ir vājš un reizēm pat nelietīgs paņēmiens. Turklāt nacionālisms un no tā drīz augošais fašisms sevi ir diskreditējis jau tik daudz veidos, ka pastāvīgā atgriešanās pie tā laikam tiešām ir cilvēka kā sugas evolūcijas brāķis vai starpposms vai vēl joprojām nepārvarētais imbecīlais sākums. Liberālos tikumus pārstāvošie arī mēdz būt un bieži ir visādi oportūnisti, reizēm arī atklāti mizantropi, tomēr ir grūti iztēloties tādu liberāli, kurš pie saviem uzskatiem būtu nonācis bez domāšanas un sevis pārvarēšanas.
Vēl ļoti grūti iztēloties, ka fašisti kādam savus uzskatus mēģinātu klāstīt maigi, saprotoši, iecietīgi vai kā maziem dumjiem bērniem, kas vienkārši jāpāraudzina, lai ar viņiem turpmāk varētu draudzīgi dzīvot kopā. Argumentēti pārliecināt sievieti par viņas vietu patriarhālajā sabiedrībā, gejus - par iešanu atpakaļ skapī, cittautiešus - par došanos prom uz vienalga kurieni, un tā tālāk, līdz pēdējais citādais būs konvertēts atpakaļ vai neitralizēts. Bet - atkal jau grūti iztēloties - ka tāds pēdējais citādais, ja beidzot katrs pats nesāk analizēt sevi, vispār ir iespējams.
Tā ka nekādas citas stratēģijas kā vien fašisma močīšanu es neredzu. Nespēju vairs iztēloties arī to ideāli loģisko, no pretrunām brīvo vērotāja īstenību, kurā droši un bez ietekmēm smīkņājot šo konfliktu varētu saukt par vienkārši kārtējo cilšu karu.
* * *
* * *
Jautājums tagad ir, vai cilvēka saprātīgā daļa paspēs radīt mākslīgo intelektu kā dzīvības turpināšanās vienīgo garantu, vai arī visas evolūcijas radītās blaknes izbeigs šo realitāti, un dievs savu nākamo projektu taisīs bez mums.
* * *
Ļaunā es, man liekas, tiešām neko vairs neņemu, bet žēl gan joprojām ir diezgan bieži.
* * *
Ir tāda īpaša radu liekulība. Nacionālā arī.
Tradicionālais lomu dalījums - vecāki/bērni, vecvecāki/brālēni, znoti/švēģerienes - liek piespēlēt, liek rēķināties. Bet redzams taču, ka nesakrīt. Ka tie ir dažādi kosmosi. Un ka mazdēlam vecmamma kā cilvēks neinteresē (lai gan mēdz būt arī otrādi), un ka ieprecētie radi viens otram ir apgrūtinājums.
Un laužas taču katram ārā sava privātā programma, kuru katrs - redzam taču - pieslīpē, vai arī nepieslīpē, bet nospļaujas un aiziet.
* * *
Ir pārmetums no mājiniekiem par blandīšanos. Ir pārmetums no berlīniešiem par raustīšanos.
Ļoti labi garo pielijis mežs, kad visi logi vaļā. Kad uz atzveltnēm žūst slapjās drēbes, bet svaigā veļa smaržo.
* * *
ir visādas pazīmes, ka daudzus no pretīgajiem anonīmajiem interneta komentētājiem mēs pazīstam personīgi, satiekam ikdienā, varbūt pat iedzeram kopā, sniedzam roku sveicienam, skatāmies acīs un tā tālāk. Dievs viņus, protams, sodīs, jau soda, bet tad klausieties sev par prieku - jā, to apzināties ir nepatīkami.
* * *
Šorīt ar kājām aizgāju no Artilērijas ielas līdz Baldones, un nekas - viss kā parasti. Galvas atkal plecos ierautas. Uzvara, uzvara, nu, kāda uzvara, ja tā padomā.
* * *
Jes! Es teicu, ka uz valstssvētkiem rādīs, un parādīja arī. Tātad, kas vēl nav redzējuši - Akmeņi manās kabatās: http://ltv.lsm.lv/lv/raksts/03.05.2015-akmeni-manas-kabatas.id48636/
* * *
Kaut kur tālu tāl kauc dzīvoklī ieslodzīts sunīts.
Biju domājis tikt prom pirms lietus,
bet nu jau laikam vairs nekā.
* * *
Malači, meitenes!
* * *
krietnā ciba, mana mīļā!
kuras labticīgie lietotāji stāv te kaili kā remdenā dušā zilgani savas nekoptās pubikālijas piesegdami, un pat nepiesegdami, tāpat nožēlojami drebinādamies,
bet visādi krutie bļa lasītāji uz viņiem tikmēr dročī kā gestapovieši uz žīdiem dročī atutošanas kamerā. Krietnie cibas gariņi atutojas aukstā dušā pirms nāves, bet visādi raspizdģaji nāk un skatās, un komentē.
Pie tiem, kam pirmsnāves situācijā anonīmo komentāru iespēja tā arī palikusi neatslēgta.
* * *

Previous