|
par to, kas tiešām paliek pāri
Tiešām un ļoti- Andras N. dienasgrāmatu grāmata ir viens no labākajiem notikumiem oriģinālliteratūrā (?) sen pa ļoti ilgiem laikiem. Ja varētu, es šobrīd neko citu nedarītu, saritinātos un lasītu kā šī mazā un mūžam tehniski vecā ciba, |
|
|
kultūru mijiedarbība ir tas brīdis, kad esi Lindgrēnas muzejā un saproti, ka uz rītdienu jāzina no galvas Skalbes dzejolis, un sāc kalt |
|
|
---
Daudz, daudz gadu domāju, ka teiciena "Laime ir tad, kad nav nelaimes" autors ir Kivičs. Šorīt izlasīju (Šlāpina atdzejotajā) grāmatiņā – izrādās, Prigovs. Vienmēr taču paliek iespēja, ka Kivičs savulaik lasījis Prigovu. |
|
|
---
"Pelikāni un vīnogas". Dzīvesbiedre saka – veltīgi iztērēts laiks. Man tā neliekas. Jūtos gandarīts, ka redzēju (un kas vēl būtiskāk – ka izlasīju programmiņu!). Jo man vienu brīdi šķita, ka visi tie, kas saka, ka Hermanis ir savu galvas tarakānu dēļ padirsis lielisku teātri, vienkārši ir naidīgi noskaņoti un savu nepatiku pret Hermaņa idejiskajiem uzskatiem izpleš arī uz iestudējumu vērtējumu. Tagad toties saprotu, ko visi šie Hermaņa nemīlētāji domā. Tiešām ir briesmīgi. Tas gan nemaina citus manus ieskatus, ka a) JRT (tai skaitā Hermanis) joprojām taisa arī labas izrādes; b) arī "Pelikānos un vīnogās" varēja šad tad pasmieties. |
|
|
svētdien pa dienu bijām labdarības tirdziņā, izpirkām visu naudu pužļos, un pēčāk devāmies uz jau tradicionālo bērnu balli klubā DEPO. nav vairs tik sentimentāli, kā pirmo reizi, bet tomēr - forši. kā gadījās, kā ne, mēs tur it kā aizmirsām, it kā palaidām pašplūsmā nonākšanu uz teātri tai pašā vakarā. protams, septiņgadnieku un piecgadnieku atstājām DEPO darīt pašiem savas, nepieskatītās muļķības, taču jaunākais nāca līdzi. tāpēc bet arī no izrādes aizkustinājos. ļoti. |
|
