nednogalē Ūpis piedalījās savā pirmajā šaha turnīrā ar nebūt ne sliktiem rezultātiem. tas viss skaisti. taču tiesnesis pēc turnīra iečukstējis viņam ausī, ka viņu pretinieki esot sajaukuši ar meiteni. - kāpēc šādai informācijai būtu jāizskan un kāpēc tieši bērna ausī? gribi runāt par garmataino puiku problēmātiku, ej pie vecākiem! absolūts takta trūkums, es vienkārši nevaru. - tad vēl anatomikums, Ūpis ļoooooti iedziļinājās, prasīja jautājumus, es stāstīju par ārpusdzemdes grūtniecībām, par cirkšņu trūcēm, par vēžiem, pētījām mazu bērnu gurnu šķērsgriezumu, utt. Viņš ik pa brīdim teica, ka tūlīt izvemsies, bet es izturēs līdz galam. moš būs ārsts, ko. un tad vēl Liberta pēdējā diena nacionālajā muzejā. |
un tas izrādās nav vītols, bet citronu verbēna vai arī eikalipts |
ok tās vītolā nav vārnas, bet lielas skaistas meža dūjas |
turpinu savu šīsziemas galopu pa eiropu un varbūt jums azotē ir kāds zelta padomiņš Malagai? (tajā trakajā haikā neiešu, man bail no augstuma, citi haiki gan ļoti vēlami!) |
laukos naktī uz sestdienu man elkonī iekoda ods. niez joprojām vēl es redzēju taureņus un kāšus, bet to vajadzēja ierakstīt cibā uzreiz, nu jau tas pavisam nav aktuāli. |
"kā saucas tās vietas Latvijā, kas ir kā tēvzeme, Vidzeme un tādā garā?" |
man patīk, ka līdz šim izmērāmi lielākos panākumus Latvijas kultūrā saņēmis cilvēks, kurš acīmredzami dara sirdslietu savam priekam, nevis aiz godkāres un vēlmes paspīdēt. Ļoti atsvaidzinoši pēc small talka maigās varas dominances, mazajām parisām hiltonēm un japijiem, kuru galvenais radošais iegudījums ir dzīves veiksminieku tipa selfpromoušans. Žēl, ka nemākam atmaksāt ar cieņpilnu (ne)sagaidīšanu, tā vietā mokot nogurušus introvertus pēc transatlantiska lidojuma. Skatīties tās reportāžas bija fiziski nepatīkami (īpaši neskatījos). |
es nevaru pabeigt Neiburgu: otrās grāmatas otrā puse lasās smagi un lēni, jo mēs taču zinām, kā tas viss beigsies |
tomēr ziema paskrēja ātri, es pat nepiefiksēju, ka jau kādu laiku no rītiem mostoties ir gaišs. |